#Europeanidentity Līgo priekšvakarā

Pēc krosiņa gar jūru šorīt noskrēju garām stāvvietai. Pieci mobilie guļamvagoni ar vācu reģistrācijas numuriem. Kā parasti. Savādi, ka viņi mūs atrod pat meža vidū, neizbraucama ceļa galā, pie pasaules malas.

Pamāju brokastotājiem. Viņi zibenīgi vicinājās pretī.

  • Mēs te gaidām jūsu vasaras vidus svētkus! – uzsauca vieni.
  • Labi, – es atļāvu un pamāju. Citi žāva bērnu krekliņus uz auklām. Vēl trešie bakstīja savas saules baterijas. Jozu tālāk, garām tikko nopirktai vasarnīcai ar automašīnu, kurai bija Krievijas reģistrācijas šilte. Ap māju vīdēja dedzinātas zāles pēdas, vismaz piecās vietās. Neviena sveiciena. Tikai remonta atlūzas un atkritumi draiskās kaudzītēs.

Skrēju tālāk un sāku domāt par Eiropas identitāti. Ideja par šo tēmu ir tikai 100 gadus veca un cilvēces vēsturei tas ir ļoti īss laiks. Līdz tam mēs karojām cits ar citu dēļ zemes un reliģijas. Tagad, ka ”salas cilvēki” draud mums pārējiem ar izstāšanos no Eiropas, šī ideja iegūst divus veidolus – no vienas puses smilšu pils, bet no otras cietoksnis, kas aizstāvas pret bēgļiem.

Pašlaik šis projekts šķiet smilšu pils, jo trīs nelāgi notikumi to paguvuši apdraudēt: 1) bēgļi Vidusjūrā, 2) ”Islāma valsts” kaujinieku sadisms un ārdīšanās, 3) Krievijas politiskā, ideoloģiskā deģenerācija un agresīvā ārpolitika.

Eiropas idejai tas, protams, nepalīdz.

Vēlētos uzsvērt, ka nekad nav bijis viegli definēt eiropieša identitāti, jo tā ir jauna un vēl nebijusi norise. Tieši otrādi – ir 100% vienkārši atrast argumentus, kas šo ”kopējo identitāti” noliegtu un iemīdītu zemē. Egoisms vienmēr atrod sev astoņas dzīvības. To mēs pazīstam visās izpausmēs. Nav nekā vieglākā un ērtākā kā izskaidrot savas neveiksmes ar citu cilvēku vai tautu kļūdām. To mēs lieliski vienmēr esam pratuši un neatteiksimies no šīs prasmes arī turpmāk.

Taču 1914., 1939., un 1989. gadi ir saspridzinājuši veco lupatdeķi Eiropu. Par Napoleona karu un Vīnes kongresu 1814 -1815. nemaz nerunājot. Vācieši šajā jomā ir acīgāki un uzskata, ka par vienotu Eiropu kā ideju varam sākt runāt tikai 19. gadsimta sākumā.

Par vārda ”Eiropa” izcelsmi parasti runājam antīkās pasaules virzienā, grieķu valoda utt. Daudziem liekas, ka tieši šī antīkā izcelsme ir ļoti ”āriskas dabas”, lai gan sinologa Martina Bernala teorija pierāda grieķu antīkās pasaules afro – aziātisko izcelsmi. Mītiskās karalienes Eiropas vārds, kuru Zevs nolaupīja uz aizveda uz Krētu, atgādina semītu apzīmējumu Rietumāfrikas zemēm uz rietumiem no Levantijas.

Herodots pats bija dzimis Tuvējos Austrumos, un helēņu kultūra, levantiska, agrīnaā kristietība piedzimta tur, kur helēnisms bija pārņēmis judaismu: Kartāgā (šodienas Tunisija), Aleksandrijā (šodienas Ēģipte). Pat kristīgo kartēs, kurās Eiropu zīmēja kā salu (nodalītu no Āzijas), netika slēpts, ka pasaules ass atrodas Jeruzālemē.

Tagad mēs bazūnējam, ka Eiropas garīgais fundaments ir helēnisms un kristietība, Vidusjūra ir robeža pret barbariem. Taču no vēstures viedokļa raugoties, Eiropa ir Vidusjūras reģiona province. Nevis otrādi.

Damaskas mošeja

Savādi, ka robežas un seno ģeogrāfiju cenšas deformēt arī islama teorētiķi, jo kalifāta pirmā patiesā galvaspilsēta bija nevis Medīna vai Meka, bet gan Damaska. Man izdevās apmeklēt grandiozo Umaiada mošeju, kuras arhitektūra vēl šodien liecina par  antīkās pasaules un kristiešu stilu, par Bagdādi, Kairu un Konstantinopoli nemaz nerunājot.

 

Dihtomija starp orientu un Rietumu pasauli ir ticības nevis cilvēku noteikta.

Kad mēs beidzot sākām lūkoties uz kopsaucējiem nevis robežstabiem?

Albrecht Koschorke (caur Hēgeļa filozofiju) piedāvā mums šo recepti filoloģijas līmenī. Protestanti (ar šo ideju) esot centušies norobežot Ziemeļeiropu no ”pārējiem”. To pašu mēģināja panākt grieķi 1821. gada turku karā, taču faktiski ”iedarbināja” domino efektu postošu karu sekvencēm.

Pētera Pirmā ģeogrāfs Vasilijs Tatiščevs uzskatīja, ka Eiropas viduspunkts atrodas tieši Krievijā  un savu teritoriju paplašināšanu Centrālāzijas virzienā dokumentēja kā mūžīgi eiropiešu karu pret turkiem un musulmaņiem.

Tas nozīmē, ka ir ļoti grūti atrast Eiropas garīgo kopsaucēju. Šis mēģinājums agri vai vēlu piedzīvos zemestrīci, kuru pašlaik novērojam Brexit izpausmē. Piemēram.

Ir pārāk daudz iemeslu redzēt citu vainas, nelaimes un defektus, bet savējos pārspīlēt.

Vieglāk ir atteikties no idejas par eiropieša identitāti, nekā to formēt un uzmērīt.

Diemžēl vieglākais, garšīgākais un ērtākais ne vienmēr ir veselīgs.

Gudrāk ir sadarboties un strīdēties, nekā plēsties un karot.

Tolerance, iecietība un empātija ir humānākas un formē gudrākas valstis.

Jo valsts kalpo cilvēkam, nevis otrādi.

Tāpēc šodien man nav iebildumu svinēt saulgriežus kopā ar vācu tūristiem no kempinga. Mēs esam vienā valstī un identitāte atnāks pati.

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s