Gaidāmais karalistes referendums Latvijas medijos jau sakarsēts līdz baltkvēlei. No vienas puses eiroskeptiķi ar Krievijas putinistu un Ukip nākotnes šausmu sludinātājiem centrā. No otras puses ekonomiskie migranti no Latvijas, kas sariktējušies uz ilgu un pārtikušu palikšanu Džeka Ušķērdētāja salā. Tur “maksā vairāk” un pastāv bailes, ka negatīvais referenduma iznākums varētu apdraudēt turienes otrās šķiras iedzīvotāju ērto “ES migrantu” eksistenci. No trešās puses eirobirokrāti ar savām bažām zaudēt labi apmaksātos darbus Briselē un citur. Nekomentēšu apskatnieku, ES analītiķu piesardzīgās vaimanas un politisko balstu (Obamas un tml.) argumentāciju. Vienkārši tāpēc, ka jau sen pienācis laiks UK izstāties no Eiropas Savienības. Tā uzskata daudzi, arī holandiešu publicists Joris Luvendijks. Viņa viedoklim pievienojos arī es.

Tas, ka Londona jau ilgstoši ir nodarbojusies ar iekšēju ES graušanu (savu interešu vārdā), nevienam nav noslēpums. Koloniālā pagātne neļauj šai sabiedrībai (tieši tāpat kā Krievijai vai Francijai) psiholoģiski atbrīvoties no “valdnieka loģikas” jebkādu starptautisku lēmumu pieņemšanā. Neredzu šajā īpatnībā nekādu nacionālo lepnumu vai kādu citu loģisku attaisnojumu piedāvājošu argumentu.  Egoisms ir ļoti izplatīta parādība ne tikai cilvēku, bet arī valstu vidū. Īpaši tad, ja pagātne šādu īpašību ir kultivējusi gadiem un radusies ilūzijā, ka izņēmuma situācija ir vienīgais iespējamais stāvoklis. Salu cilvēki tādi ir.

Tāpēc Līgo vakarā tikai maza grupa UK iedzīvotāju nobalsos par Britānijas palikšanu Eiropas ūnijā un pārējiem (pakaļ palicējiem) nevajadzētu tāpēc tverties pēc nēzdodziņiem. Norvēģija ķer lašus un sit roņus, arī atrodoties ārpus ES, un nekas slikts ar šo naftas nāciju tāpēc nav noticis. UK nav lielu naftas atradņu, taču ir pārliecība, ka vecā finanšu ass sistēma un nacionālais lepnums par koloniālo pagātni, turēs  viņus virs ūdens līmeņa kā veca, laba laiva.

Kāpēc mums liekas, ka tā nebūs?  Iespējams, ka vainīga ir BBC televīzija, kas paguvusi mums pārējiem (eiropiešiem) izplatīt lielisku ainu par angļiem (Michael Palin, Stephen Fry, John Simpson u.c.) kā kompetentām, kosmopolītiskām un patīkamām personām, taču realitātē tā nepavisam nav. Politiskās un kultūras elites attieksme pret Eiropu i,r maigi izsakoties, skarbi, ironiski iznīcinoša.

Starp citu, Financial Times un The Guardian ir vienīgās avīzes, kas tiek uzskatītas par ‘proeiropeiskām’ savā redakcionālajā politikā. Pārējās iet pretējā virzienā. Protams, ka varam arī britu salās atrast Eiropas draugus un kopīgā projekta atbalstītājus, taču tādu nav daudz. Vadošie žurnālisti sauc Eiropas Savienību par “Padomju Savienību bez Gulāga” (Larry Elliot) jeb “ veidu kā Vācija beidzot iekaro Eiropu”. To pastiprina Brexit līdera Borisa Juhansona  viedoklis par to, ka neesot nekādas atšķirības starp Hitlera un ES plāniem, tāpēc līdzdalība Eiropas Savienībā atgādinot “kopošanos ar līķi”.

Jā, briti jūtas “atsevišķi’ un “vienīgie” un tāpēc atļausim viņiem būt komfortā ar sevi un savām lieliskajām pagātnes atmiņām.

Vai šāda attieksme ir eiroskepticisms?

Nē, manuprāt, tā ir eurofobija. Vienkārši tāpēc, ka teksti, kurus pēdējo mēnešu laikā saviem lasītājiem piedāvā The Sun, Daily Mail, Daily Express vai The Times. Tie sava vēstījuma uzbūves tehnikas loģikā daudz neatpaliek no Putina Kremļa žurnālistikas puspatiesību un demagoģijas stila.

BBC “bezkaislības likums” (kad katram “labajam viedoklim” jāatrod pretmets – analoga “negatīvā viedokļa” veidolā) rada to pašu putinistu piekopto demagoģijas viltus efektu, ka patiesības vispār nav.

Ja reiz UK vēlas atgriezties lepnā vientulībā un tai ir ambīcijas atkal kļūt par superlielvalsti, spēlējot solo, tad ļausim viņiem to darīt.

Ir taču pazemojoši noskatīties, kā Kamerons kā galveno “jā” argumentu piedāvā līdzcietību pret ES, jo “viņi taču bez mums nevar iztikt”. Rodas iespaids, ka UK klātbūtne ūnijā ir tāda kā bagāto angļu misionāru misija, par kuru mums parējām dalībvalstīm jābūt traki pateicīgām. New Labour tikmēr sēž klusi skapī un nepīkst.

Pateiksim taču reiz skaidri un gaiši, ka britu elitei vārds “Eiropa” jau sen ir lamuvārds. Tikai bailes no ekonomiskām problēmām un  pašmāju ūnijas sabrukuma risks varētu piespiest skeptiskos britus izvēlēties nobalsot par “jā” Eiropai.

Bēgļu un ES ekonomisko migrantu plūsma situāciju tikai pasliktina.

Jau tagad tiek runāts kāds referendums tiks rīkots, ja iedzīvotāji pēkšņi nobalsos par labu Eiropai. Rodas iespaids, ka tad salu cilvēkus sagaida referendumu maratons jeb “neverendums”.

Sava labuma misiju šajā “ES tēla graušanas politikā” saskata arī Lielbritānijas mediju magnāts, austrālietis Ruperts Merdoks, kurš neslēpj sekojošo: “Jā, ja man ko vajag, tad es eju uz Downing Street un viņi klausās, ko es saku. Taču, kad dodos uz Briseli, tad tur manī neviens neklausās!”. Komentāri lieki. Runa ir par kapitāla nevis valsts suverenitāti.

Tāpēc ļausim britiem sabotēt pašiem sevi.

Brīdī, kad Eiropas Savienība atrodas savas dziļākās krīzes priekšā un draud sabrukt, Šengena, eiro nedarbojas un pašreizējā ūnijas pārvaldes forma ir nedemokrātiskā, būtu muļķīgi palūgt palikt  līdzās pie apspriežu galda izteiktam nelabvēlim.

Eiropas Savienība ir jāpārveido par demokrātiju. To var izdarīt.

Pašreizējā Eiropas Savienības pārvaldes sistēma nav demokrātiska, jo mums piedāvā piekrist dokumentiem, kurus izstrādā Eirokomisijas tehnokrātija = uzņēmumu lobistu kliķe, Eiroparlaments un priekšnieku kolektīvs, kas nav apstrīdams vai publiski caurskatāms process. Viņu laiks arī ir noslēdzies. Tāpat kā UK klātbūtnei ES.

Vertikālo milžu un lielvaru laiks ir garām.

Uz redzēšanos Lielbritānija! 🙂

Ejam tālāk.