Vai tauta ir dumja? Aiziešanas loģika un reālā politika

Speciāli TVNET

Referendumi jeb tautas aptaujas process, kas pirmajā mirklī šķiet godīgs sabiedrības viedokļa apzināšanas ceļš, nemaz nav tik vienkārša lieta. Rūpīgāk ieskatoties, var novērot arī problēmas, kas šodien izgaismojas līdz ar britu aiziešanu no Eiropas Savienības. Tā saucamais Brexit (Apvienotās Karalistes aiziešana no eiroūnijas) faktiski ir ievedis šo valsti strupceļā. Kurp tālāk?

Vai tauta ir dumja?

Sākumā daudziem vēlētājiem bija skaidrs, cik daudz priekšrocību būs, ja Apvienotā Karaliste nepaliks Eiropas Savienības sastāvā un pametīs to. Kas notiks pēc aiziešanas, tas gandrīz nevienu (pirms diviem gadiem) neinteresēja. Brexit piekritēji uzskaitīja vienīgi priekšrocības, kas radīsies brīdī, kad tiks aizslēgtas durvis uz ārpasauli, ierobežojot ekonomisko migrantu plūsmu no tās. Tagad durvis beidzot patiešām tiks aizvērtas.  Premjerministre Terēza Meja jau divus gadus cenšas tās aizvērt, reducējot sāpīgas sekas savai valstij.

Sākumā notika vienošanās par „mīkstu nosēšanos“, taču viedokļi arī šajā virzienā dalās. Šis piemērs ilustrē problēmu, kas rodas aptauju rezultātā, t.i., politikā gandrīz nav jautājumu, kurus var atrisināt ar atbildi “jā“ vai “nē“. Strīdus jautājumi mēdz būt tik komplicēti, ka divas atbildes neko neatrisina. Tas nozīmē, ka nevis tauta un vēlētāji ir dumji un neprot izvēlēties pareizo atbildi, bet gan politikas flangi ir savstarpēji integrētas sfēras, kuras nav vienkārši polarizējamas un tāpēc atrisināmas aptaujas rezultātā.

Parastā tauta pret politiķiem un eliti

Šobrīd ļoti iecienīta ieeja politikā ir apgalvojums, ka varoņi nostājas pret veco, korumpēto politisko eliti un atnesīs tēvijai jaunus laikus. Tā apgalvoja Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā, tā sludina populistu partijas Latvijā, un līdzīgi rīkojas visi populisti šaipus un viņpus valsts robežai. Mūsu reprezentatīvajā demokrātijā deputātus ievēlam parlamentā, kur tie arī pauž mūsu viedokli tālāk, pieņemot lēmumus. Ja šie politiķi mums nepatīk, tad varam tos nomainīt nākamajās vēlēšanās, kas Latvijā norisināsies jau oktobrī. Tā kā tiešās demokrātijas izpausme (referendums) nekādā mērā nav pozitīvāks vai godīgāks pasākums par demokrātiskām vēlēšanām, tad mums nav pamata uzskatīt, ka visi valstij svarīgākie jautājumi būtu jāizlemj vēlētāju aptaujas ceļā. Lielbritānijas vēlētāji nobalsoja par Breksitu. Taču vienlaikus bija iebalsojuši parlamentā deputātus, kuru balsojums bija pret valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Kas tad ir svarīgāks? Vai vēlētāju referenduma rezultāts, vai to pašu vēlētāju ievēlēto politiķu balsojuma iznākums? Starp citu, demokrātija pieļauj dažādas nobalsošanas formas, kurās uzvar vairākums. Tomēr tas nenozīmē vairākuma diktatūru, jo minoritāšu aizsardzība ir modernas liberālās demokrātijas priekšnoteikums.

Referendumi nav izeja problēmu situācijās. Īpaši bīstami tie kļūst brīdī, kad tiek mēģināts veikt izmaiņas konstitūcijā. Šādos gadījumos vajadzīgs parlamenta vairākuma balsojums un vēl dubults akcepts, ar vienām vēlēšanām pa vidu. Tagad britiem ir milzums problēmu, jo referendums pieprasīja 50% + 1. Vienā rāvienā panika ņēma virsroku, ekonomiskie migranti un eirobirokrātu arogance panāca savu. Briti aiziet, taču neviens nav drošs, vai šī šķiršanās viņus padarīs laimīgākus. Sabiedrībā virmo neapmierinātība par notikušo, jo aiziešanas scenārijs daudziem vēl pirms dažiem gadiem likās citādāks. Tagad skaidri redzami arī zaudējumi, kas valstij var izrādīties liktenīgi.

Vai tauta ir dumja?

Sākumā daudziem vēlētājiem bija skaidrs, cik daudz priekšrocību būs, ja Apvienotā Karaliste nepaliks Eiropas Savienības sastāvā un pametīs to. Kas notiks pēc aiziešanas, tas gandrīz nevienu (pirms diviem gadiem) neinteresēja. Brexit piekritēji uzskaitīja vienīgi priekšrocības, kas radīsies brīdī, kad tiks aizslēgtas durvis uz ārpasauli, ierobežojot ekonomisko migrantu plūsmu no tās. Tagad durvis beidzot patiešām tiks aizvērtas.  Premjerministre Terēza Meja jau divus gadus cenšas tās aizvērt, reducējot sāpīgas sekas savai valstij.

Sākumā notika vienošanās par „mīkstu nosēšanos“, taču viedokļi arī šajā virzienā dalās. Šis piemērs ilustrē problēmu, kas rodas aptauju rezultātā, t.i., politikā gandrīz nav jautājumu, kurus var atrisināt ar atbildi “jā“ vai “nē“. Strīdus jautājumi mēdz būt tik komplicēti, ka divas atbildes neko neatrisina. Tas nozīmē, ka nevis tauta un vēlētāji ir dumji un neprot izvēlēties pareizo atbildi, bet gan politikas flangi ir savstarpēji integrētas sfēras, kuras nav vienkārši polarizējamas un tāpēc atrisināmas aptaujas rezultātā.

Parastā tauta pret politiķiem un eliti

Šobrīd ļoti iecienīta ieeja politikā ir apgalvojums, ka varoņi nostājas pret veco, korumpēto politisko eliti un atnesīs tēvijai jaunus laikus. Tā apgalvoja Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā, tā sludina populistu partijas Latvijā, un līdzīgi rīkojas visi populisti šaipus un viņpus valsts robežai. Mūsu reprezentatīvajā demokrātijā deputātus ievēlam parlamentā, kur tie arī pauž mūsu viedokli tālāk, pieņemot lēmumus. Ja šie politiķi mums nepatīk, tad varam tos nomainīt nākamajās vēlēšanās, kas Latvijā norisināsies jau oktobrī. Tā kā tiešās demokrātijas izpausme (referendums) nekādā mērā nav pozitīvāks vai godīgāks pasākums par demokrātiskām vēlēšanām, tad mums nav pamata uzskatīt, ka visi valstij svarīgākie jautājumi būtu jāizlemj vēlētāju aptaujas ceļā. Lielbritānijas vēlētāji nobalsoja par Breksitu. Taču vienlaikus bija iebalsojuši parlamentā deputātus, kuru balsojums bija pret valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Kas tad ir svarīgāks? Vai vēlētāju referenduma rezultāts, vai to pašu vēlētāju ievēlēto politiķu balsojuma iznākums? Starp citu, demokrātija pieļauj dažādas nobalsošanas formas, kurās uzvar vairākums. Tomēr tas nenozīmē vairākuma diktatūru, jo minoritāšu aizsardzība ir modernas liberālās demokrātijas priekšnoteikums.

Referendumi nav izeja problēmu situācijās. Īpaši bīstami tie kļūst brīdī, kad tiek mēģināts veikt izmaiņas konstitūcijā. Šādos gadījumos vajadzīgs parlamenta vairākuma balsojums un vēl dubults akcepts, ar vienām vēlēšanām pa vidu. Tagad britiem ir milzums problēmu, jo referendums pieprasīja 50% + 1. Vienā rāvienā panika ņēma virsroku, ekonomiskie migranti un eirobirokrātu arogance panāca savu. Briti aiziet, taču neviens nav drošs, vai šī šķiršanās viņus padarīs laimīgākus. Sabiedrībā virmo neapmierinātība par notikušo, jo aiziešanas scenārijs daudziem vēl pirms dažiem gadiem likās citādāks. Tagad skaidri redzami arī zaudējumi, kas valstij var izrādīties liktenīgi.

Jāņu maldugunis

Kāpēc briti nobalsoja šādi pirms diviem gadiem, to šodien grūti paskaidrot. Iemesli ir vairāki. Vēl dīvaināk ir noskatīties uz centību, ar kādu britu politiķi turpina šo izstāšanās procesu. “Brexit bija ļoti destruktīvs process,“ konstatē diplomāte, kas nevēlas nosaukt savu vārdu, uzsverot, ka “arī pats izstāšanās process no ES ir tikpat destruktīvs”. Jāpiezīmē, ka pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības ir pieklusušas balsis par šo tēmu Ziemeļvalstīs. Interesanti, ka agrāk lielā nepatika pret Briseli šodien nav augusi augumā. Nepalīdz pat zviedru valdošo partiju centieni novelt 2015. gada bēgļu krīzi uz Eiropas Savienības nespēju reaģēt. Vēlētājs zina un saprot, ka pašmāju regulētāji tomēr ir pie vainas. Nevajag deleģēt Briselei savu neizdarību un kļūdas, cerot, ka vēlētājs to “nopirks“. Skandināvi to saprot, bet briti tomēr tika apmulsināti un izdarīja tieši tā, kā Kremļa troļļi vēlējās, – pameta Eiropas Savienību. Četrus mēnešus pirms Donalda Trampa stāšanās ASV prezidenta amatā. Tikai tagad pamazām kļūst skaidrs, ka Bexit un Trampa ievēlēšana ir vienas un tās pašas medaļas divas puses. Populisma histērijas izpausme.

1533

Britu salu vēsturē ir vairāki līdzīgi notikumi, kas liecina par gatavību atdalīties no kopējām konteksta tendencēm. 1533. gadā karalis Henrijs VIII izstājās no katoļu baznīcas. Interesanti, ka šo soli viņš nespēra reliģiskās pārliecības dēļ, jo pats līdz sava mūža beigām uzskatīja sevi par katoli. Viņš šādi rīkojās, lai šķirtu savu laulību ar Katrīnu un apprecētu Annu. Lai panāktu šķiršanos, karalis mainīja valsts pozīciju, izstājoties no katoļu pasaules ar pāvestu centrā, un radīja jaunu mītu (Edwin Jones, ”The English nation: The great myth”) jeb jauna veida identitāti saviem padotajiem. Tagad, Brexit sakarībā, notika tas pats: „Mēs neesam eiropieši. Lielbritānija ir sala“ – tika apgalvots referenduma priekšvakarā, lai gan turpat vien pie vecā kontinenta šī sala joprojām ir noenkurota.

Nākamais norobežošanās solis bija 1940. gads, kad pēc Francijas kapitulācijas Lielbritānija sajutās viena cīņā pret nacistisko Vāciju. „Briti toreiz saskatīja savu lomu Otrā pasaules kara gaitā pavisam citādi, nekā to novērtēja kontinentā,“ atzinās kāds bijušā premjerministra Deivida Kamerona līdzstrādnieks preses konferencē. Ar to viņš domāja ticību savai nacionālajai valstij un nespēju saprast, kā iespējams samazināt bruņotu konfliktu iespējas, reducējot nacionālo valstu neatkarību. Pēc britu vairākuma domām, tieši nacionālā valsts palīdzēja pretoties Hitleram 1940. gadā. Nekādus citus pazemes akmeņus viņi šajā projektā nesaskata joprojām. Lai saprastu šo britu konservatīvismu, der atgādināt arī par Mārgaretu Tečeri un 1975. gadu. Tieši viņas vadībā 1973. gada UK kļuva par ES dalībvalsti (67%:32%). Šodienas „breksistiem“ 1975. gada referendums skaitās „cita situācija“, jo tolaik ūnija sadarbojās galvenokārt ekonomiski un jautājums par politisku centrtieci vispār nebija dienas kārtībā. Pēdējais trieciens bija 2004. gads, kad Eiropas Savienībā iestājās jaunās dalībvalstis, Latviju ieskaitot. Toreiz tieši briti aktīvi atbalstīja jauno valstu ienākšanu, taču nevēlējās pārvērst ekonomiskās sadarbības projektu par politisku ūniju ar nosaukumu  Eiropas Savienotās Valstis. Tad parādījās pirmais nopietnais briesmonis, kuru mediju apritē dēvēja simboliski par „poļu santehniķi“.

Darba migrantu paisums

Ar šo jēdzienu vecajās dalībvalstīs saprot darba migrantus. Tos pašus, kas dodas uz rietumiem labākas darba dzīves meklējumos. Piedāvā savas darba rokas tiem, kas vairāk maksā. Jorans Pēršons, Zviedrijas premjerministrs, bija pirmais, kas neslēpa savas bažas par to, ka, piemēram, Baltijas valstis iztukšošoties un melnstrādnieki no turienes došoties uz rietumiem, noslīcinot veco valstu darba tirgu. Tā tas arī notika, Lielbritānijas virzienā darbu uz rietumiem brauca meklēt ļoti dažādu profesiju ļaudis. Ne tikai „poļu santehniķi“, kas ieradās rietumos pirmie un ar savu lielo skaitu piešķīra savas profesijas simbolisko „seju“ ekonomiskajiem migrantiem. Sākumā darba tirgus izturēja, jo darbaspēks daudzās jomās bija vajadzīgs un finanšu sistēma saglabāja stabilitāti. Sākumā arī briti ieguva, nodarbinot „poļu santehniķi“ savā labā. Vēlāk aina mainījās. Visi vairs nebija sajūsmā, un tāpēc piedzima UKIP partija, kas ieceļotāju paisumā redzēja tikai problēmas. Tagad arī Terēza Meja neizvairās un atklāti atzīst, ka darbaspēka paisums bija viens no galvenajiem Brexit izraisītājiem. Tāpēc arī ieceļošanas aizliegums viņai joprojām ir pats svarīgākais jautājums. „Sēņu lasītāji“ un „Tesco noliktavu strādnieki“ no Austrumeiropas esot pie vainas. Viņa, kā kārtīga ģimenes māte, cenšas aizvērt durvis „šiem cilvēkiem“ uz savu valsti. Sekot Norvēģijas piemēram viņa nevēloties. Lielbritānija pametīšot arī muitas ūniju. Visur būšot jauni līgumi. Brexit ministrs Dāvids Deiviss (David Davies) jau 2016. gadā solīja, ka brīvās tirdzniecības līgumi būšot daudz izdevīgāki nekā agrāk, taču divus gadus vēlāk noskaidrojās, ka Lielbritānijai joprojām nav nekāda konkrēta šķiršanās scenārija laulībā ar ES. Tāpat nav vienošanās par tirdzniecību.

Domāju, ka nav jēgas uzskaitīt visas problēmas, ar kurām karalistei nācies sastapties izstāšanās procesa laikā. Ieskaitot līgumus, informācijas plūsmu, komunikācijas sistēmas un citas problēmas. Bijušais ārlietu ministrs Boriss Džonsons par šīm tēmām satraucās, taču tās atvairīja ar vienkāršu argumentu: “Pie velna ekonomiku un biznesu (fuck business)!”

Ziemeļīrija ir nākamā bremze izstāšanās mehānismā. Par šo cinīti pirms diviem gadiem neviens breksita propagandists vienkārši neaizdomājās. Izstājoties no ES, robeža starp Ziemeļīriju un Īriju kļūst par Lielbritānijas un ES robežu, kurā jāievieš robežkontrole un muitas pārbaudes. Zinot šā reģiona vēsturi, nākas saprast, ka tas nebūs viegli paveicams. Protams, UK var izstāties no ES, bet saglabāt muitas savienību ar ūniju. Formāli vai neformāli saglabājot savu vietu iekšējā tirgū. Tā būtu mīkstā nosēšanās. Taču „breksitieši“ šo pieeju neakceptē. Ja šķiras, tad jāšķiras. Tā viņi uzskata. Taču izskatās, ka Mejai neizdosies realizēt pieprasīto skarbo izstāšanās līniju. Parlaments to neakceptēs. Nav cerību piešķirt Ziemeļīrijai arī speciālo statusu. Pret to iebilst protestantu partija DUP. Viegli nebūs. Redzēsim, kas un kā vēl notiks līdz Lielbritānijas aiziešanai no ES 2019. gada 29. martā. Līdz brīdim, kad referenduma rezultātā Lielbritānija paliks viena. Aiz jūras. Taču mācība mums visiem ir viena – referendums nav izeja.

Labāk ievēlēt labus politiķus, lai tie arī atrisina visas problēmas, kas valstij ir svarīgas.

Brexit, please!

Skärmavbild 2016-06-16 kl. 11.46.23Gaidāmais karalistes referendums Latvijas medijos jau sakarsēts līdz baltkvēlei. No vienas puses eiroskeptiķi ar Krievijas putinistu un Ukip nākotnes šausmu sludinātājiem centrā. No otras puses ekonomiskie migranti no Latvijas, kas sariktējušies uz ilgu un pārtikušu palikšanu Džeka Ušķērdētāja salā. Tur “maksā vairāk” un pastāv bailes, ka negatīvais referenduma iznākums varētu apdraudēt turienes otrās šķiras iedzīvotāju ērto “ES migrantu” eksistenci. No trešās puses eirobirokrāti ar savām bažām zaudēt labi apmaksātos darbus Briselē un citur. Nekomentēšu apskatnieku, ES analītiķu piesardzīgās vaimanas un politisko balstu (Obamas un tml.) argumentāciju. Vienkārši tāpēc, ka jau sen pienācis laiks UK izstāties no Eiropas Savienības. Tā uzskata daudzi, arī holandiešu publicists Joris Luvendijks. Viņa viedoklim pievienojos arī es.

Tas, ka Londona jau ilgstoši ir nodarbojusies ar iekšēju ES graušanu (savu interešu vārdā), nevienam nav noslēpums. Koloniālā pagātne neļauj šai sabiedrībai (tieši tāpat kā Krievijai vai Francijai) psiholoģiski atbrīvoties no “valdnieka loģikas” jebkādu starptautisku lēmumu pieņemšanā. Neredzu šajā īpatnībā nekādu nacionālo lepnumu vai kādu citu loģisku attaisnojumu piedāvājošu argumentu.  Egoisms ir ļoti izplatīta parādība ne tikai cilvēku, bet arī valstu vidū. Īpaši tad, ja pagātne šādu īpašību ir kultivējusi gadiem un radusies ilūzijā, ka izņēmuma situācija ir vienīgais iespējamais stāvoklis. Salu cilvēki tādi ir.

Tāpēc Līgo vakarā tikai maza grupa UK iedzīvotāju nobalsos par Britānijas palikšanu Eiropas ūnijā un pārējiem (pakaļ palicējiem) nevajadzētu tāpēc tverties pēc nēzdodziņiem. Norvēģija ķer lašus un sit roņus, arī atrodoties ārpus ES, un nekas slikts ar šo naftas nāciju tāpēc nav noticis. UK nav lielu naftas atradņu, taču ir pārliecība, ka vecā finanšu ass sistēma un nacionālais lepnums par koloniālo pagātni, turēs  viņus virs ūdens līmeņa kā veca, laba laiva.

Kāpēc mums liekas, ka tā nebūs?  Iespējams, ka vainīga ir BBC televīzija, kas paguvusi mums pārējiem (eiropiešiem) izplatīt lielisku ainu par angļiem (Michael Palin, Stephen Fry, John Simpson u.c.) kā kompetentām, kosmopolītiskām un patīkamām personām, taču realitātē tā nepavisam nav. Politiskās un kultūras elites attieksme pret Eiropu i,r maigi izsakoties, skarbi, ironiski iznīcinoša.

Starp citu, Financial Times un The Guardian ir vienīgās avīzes, kas tiek uzskatītas par ‘proeiropeiskām’ savā redakcionālajā politikā. Pārējās iet pretējā virzienā. Protams, ka varam arī britu salās atrast Eiropas draugus un kopīgā projekta atbalstītājus, taču tādu nav daudz. Vadošie žurnālisti sauc Eiropas Savienību par “Padomju Savienību bez Gulāga” (Larry Elliot) jeb “ veidu kā Vācija beidzot iekaro Eiropu”. To pastiprina Brexit līdera Borisa Juhansona  viedoklis par to, ka neesot nekādas atšķirības starp Hitlera un ES plāniem, tāpēc līdzdalība Eiropas Savienībā atgādinot “kopošanos ar līķi”.

Jā, briti jūtas “atsevišķi’ un “vienīgie” un tāpēc atļausim viņiem būt komfortā ar sevi un savām lieliskajām pagātnes atmiņām.

Vai šāda attieksme ir eiroskepticisms?

Nē, manuprāt, tā ir eurofobija. Vienkārši tāpēc, ka teksti, kurus pēdējo mēnešu laikā saviem lasītājiem piedāvā The Sun, Daily Mail, Daily Express vai The Times. Tie sava vēstījuma uzbūves tehnikas loģikā daudz neatpaliek no Putina Kremļa žurnālistikas puspatiesību un demagoģijas stila.

BBC “bezkaislības likums” (kad katram “labajam viedoklim” jāatrod pretmets – analoga “negatīvā viedokļa” veidolā) rada to pašu putinistu piekopto demagoģijas viltus efektu, ka patiesības vispār nav.

Ja reiz UK vēlas atgriezties lepnā vientulībā un tai ir ambīcijas atkal kļūt par superlielvalsti, spēlējot solo, tad ļausim viņiem to darīt.

Ir taču pazemojoši noskatīties, kā Kamerons kā galveno “jā” argumentu piedāvā līdzcietību pret ES, jo “viņi taču bez mums nevar iztikt”. Rodas iespaids, ka UK klātbūtne ūnijā ir tāda kā bagāto angļu misionāru misija, par kuru mums parējām dalībvalstīm jābūt traki pateicīgām. New Labour tikmēr sēž klusi skapī un nepīkst.

Pateiksim taču reiz skaidri un gaiši, ka britu elitei vārds “Eiropa” jau sen ir lamuvārds. Tikai bailes no ekonomiskām problēmām un  pašmāju ūnijas sabrukuma risks varētu piespiest skeptiskos britus izvēlēties nobalsot par “jā” Eiropai.

Bēgļu un ES ekonomisko migrantu plūsma situāciju tikai pasliktina.

Jau tagad tiek runāts kāds referendums tiks rīkots, ja iedzīvotāji pēkšņi nobalsos par labu Eiropai. Rodas iespaids, ka tad salu cilvēkus sagaida referendumu maratons jeb “neverendums”.

Sava labuma misiju šajā “ES tēla graušanas politikā” saskata arī Lielbritānijas mediju magnāts, austrālietis Ruperts Merdoks, kurš neslēpj sekojošo: “Jā, ja man ko vajag, tad es eju uz Downing Street un viņi klausās, ko es saku. Taču, kad dodos uz Briseli, tad tur manī neviens neklausās!”. Komentāri lieki. Runa ir par kapitāla nevis valsts suverenitāti.

Tāpēc ļausim britiem sabotēt pašiem sevi.

Brīdī, kad Eiropas Savienība atrodas savas dziļākās krīzes priekšā un draud sabrukt, Šengena, eiro nedarbojas un pašreizējā ūnijas pārvaldes forma ir nedemokrātiskā, būtu muļķīgi palūgt palikt  līdzās pie apspriežu galda izteiktam nelabvēlim.

Eiropas Savienība ir jāpārveido par demokrātiju. To var izdarīt.

Pašreizējā Eiropas Savienības pārvaldes sistēma nav demokrātiska, jo mums piedāvā piekrist dokumentiem, kurus izstrādā Eirokomisijas tehnokrātija = uzņēmumu lobistu kliķe, Eiroparlaments un priekšnieku kolektīvs, kas nav apstrīdams vai publiski caurskatāms process. Viņu laiks arī ir noslēdzies. Tāpat kā UK klātbūtnei ES.

Vertikālo milžu un lielvaru laiks ir garām.

Uz redzēšanos Lielbritānija! 🙂

Ejam tālāk.