Datums: 01.02.2002
Autors: Sandra VEINBERGA, Stokholmā
Rubrika: Cilvēks un sabiedrība

Latvijas prezidentei vajadzētu noņemties nevis ar Latvijas sabiedriskās domas ietekmēšanu, bet gan ar NATO pārliecināšanu par to, ka mazajām tautām ir pavisam citas prasības un psiholoģiskā līdzsvara nosacījumi.

Latvijas prezidentes vadītā kampaņa jau apmēram mēnesi mēģina likumdevējiem un sabiedrībai iestāstīt, ka no Latvijas likumiem būtu jāsvītro prasība deputātu kandidātiem labi prast valsts valodu. Latvijas medijos, vadītāju uzrunās tiek runāts par ES un NATO «mājasdarbiem», par to, ka «Eiropa mūs nesapratīs», un pārmests par deputātu un sabiedrības «izskaidrošanas un angažēšanās degsmes» trūkumu.

Mani šajā virzienā pārsteidz loģikas trūkums gan prezidentes, gan pārējo šīs mediju kampaņas iniciatoru argumentos.

Tā vietā, lai vairākas reizes dienā piesauktu nekur oficiāli nedeklarētās un nepublicētās NATO prasības Latvijai un nenogurstoši ietekmētu Latvijas sabiedrisko domu par krievu valodas labumiem, prezidentei un pārējiem Latvijas iestājsarunu vadītājiem NATO un ES, manuprāt, vajadzētu visu savu enerģiju veltīt, lai pārliecinātu atlantisko aliansi un šīs organizācijas valstu politiķus, ka tādām mazām un nacionāli nepietiekami nobriedušām valstīm kā Latvija, kuru valoda ir bijusi gandrīz vai uz izzušanas robežas, jāatļauj izņēmuma situācija un jāpiedod tas, ko nedrīkst atļaut lielvalstīm, tādām kā Francija, Vācija, kas pašlaik veido NATO un ES kodolu.

Lielām valstīm būtu jāsaprot, ka mazu valstu tā dēvētais «nacionālisms» ir pavisam cita rakstura un virzības nekā «lielvalstu šovinisms», tāpēc piedodams kā pašaizsardzības līdzeklis, lai neasimilētos un neizzustu vispārējas globalizācijas un internacionalizācijas apstākļos.

Paskatieties, kas notiek Eiropas mazajās valstīs, tādās kā Dānija (NATO locekle), kur tikko stājās spēkā imigrantu tiesības ierobežojoši likumi, vai Austrijā, Itālijā utt. Šo valstu vadītāji prot cīnīties, lai pasaulei pamatotu savu likumu objektīvo nepieciešamību, kad tie atšķiras no lielvalstu normatīviem. Nedomāju, ka pieminēto valstu piemēri satura ziņā ir atdarināšanas cienīgi, taču pati tehnika – aizstāvēt savas valsts intereses – nav nekas jauns arī aliansēs vai savienībās.

Negribētu spekulēt, kas ir faktiskie šīs tā sauktās NATO prasības autori, taču par to, ka par šīs prasības īstenošanu visvairāk priecātos Kremlī, šaubu droši vien nav nevienam.

Pēdējā laikā prasības aizstāvju retorika pamatojas arī uz odiozu, kreisi noskaņotu un Maskavai samērā atklāti simpatizējošu Rietumu politiķu izteikumiem. Viens no jaunākajiem ir Zviedrijā bēdīgi slavenais «vidutājs» jeb zviedru politiskajos koridoros par «sociāldemokrātu nomenklatūras interjera detaļu» nodēvētais, tagad jau EDSO minoritāšu komisārs Rolfs Ekeuss, kas pirms mēneša sociāldemokrātu un Jorana Pēršona uzdevumā nāca klajā ar sava vienpersoniskā pētījuma rezultātu par nenoskaidrotu ārvalstu zemūdeņu riņķošanu Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos astoņdesmitajos gados. Šī pētījuma rezultāti šokēja Zviedriju, jo R. Ekeuss apgalvoja, ka šīs zemūdenes nav bijušas vis PSRS, bet gan NATO izcelsmes.

Rolfu Ekeusu nesamulsināja pat acīm redzami fakti, piemēram, tas, ka viena no šīm PSRS zemūdenēm uzsēdās uz sēkļa pie Zviedrijas krasta astoņdesmito gadu sākumā.

Šis R. Ekeusa slēdziens bija pretrunā ar Zviedrijas militāro ekspertu grupas un konservatīvo partijas bijušā līdera Karla Bilta viedokli un pēdējo mēnešu laikā Zviedrijā izraisīja īstu diskusiju vētru, un R. Ekeusam vajadzēja taisnoties par savu Kremlim labvēlīgo secinājumu izcelsmi, pamatu un avotiem. R. Ekeuss līdz šim ir pazīstams arī ar neveiksmīgo Irākas bruņojuma inspicēšanu, kura rezultātā process tika pārtraukts, un pēc tam viņa biogrāfijā jāpiemin diplomāta karjera ASV, kas apraujas samērā ātri, lai pārsviestos uz starptautiskajām institūcijām. Tagad šis cilvēks nostāsies arī «valodas komisāra» veidolā, un pašsaprotami, ka zviedrs Rolfs Ekeuss rīkosies tāpat kā iepriekš. Kategoriski un bez stomīšanās.

Skaidrs, ka «sarunās» ar ES vai NATO visvieglāk un ērtāk ir piekrist. Arī tiem, kas «vada sarunas» no Latvijas puses, tas acīmredzot šķiet vispareizākais. Lielie prasa, mazie – piekrīt. Lielie draud, mazie – sabīstas un parakstās. Modelis atgādina «padomjlaika Maskavas diktātu» ar moto: «Ko nu mēs varam darīt!?», iedomātā bezspēcībā noplātot rokas.

Būtu jāatceras, ka runa šajā gadījumā nav par okupācijas režīma diktātu, bet gan par sarunām ar demokrātiskām organizācijām! Tātad tomēr par sarunām, nevis ES vai NATO viedokļa aneksiju. Bezierunu paklausība ne vienmēr ir visgludākais ceļš uz valsts iestāju Eiropas koptirgū vai transatlantiskajā aliansē.

Latvijas prezidente intervijā svētdienas Panorāmai uzsvēra, ka «mēs neizprotam to, kā tas tiek traktēts ārvalstīs, jo tas nākotnē var būt bīstami», ar «to» saprotot vēlēšanu normas maiņu un uzsverot, ka kandidātvalstu esot vairāk, nekā «viņi īstenībā spēj uzņemt un absorbēt, tāpēc viņi sijās un vērtēs», liekot saprast, ka tieši šis valodas normas jautājums Latvijai varētu būt liktenīgs, lai mūsu valsts priekšā aizsistos durvis uz NATO. Pat vēl vairāk, NATO varot apvainoties, un tad mūsu cerības uz iekļūšanu NATO esot pavisam pagalam.

Man, dzīvojot ārzemēs un sekojot ārzemju mediju reakcijai, nav līdz šim gadījies sastapties ar oficiāliem valstu vadītāju signāliem vai materiāliem, izteikumiem vai draudiem par to, ka prasība par latviešu valodas prasmi parlamenta deputātiem varētu kļūt par mazo cinīti, kas gāzīs Latvijas labās gribas vezumu tieši pie NATO ieejas durvīm.

Zviedrijas ārlietu ministres Annas Lindas izteikumi Sēlenas drošības politikas apspriedē runā skaidru valodu par to, ka jau novembrī Baltijas valstis tiks uzņemtas NATO.

Zviedrija nav NATO dalībvalsts, taču draudu signāli nav saklausīti arī no Norvēģijas vai Dānijas (kas ir NATO dalībvalstis).

Pat ja aiz šī spiediena stāv Krievija, kas izmanto savu ietekmi uz NATO un ASV, kāpēc Latvija negatavo savu «atbildes paketi» (paziņojot, ka šī diskutējamā likuma norma izriet no valsts unikālā iedzīvotāju sastāva un tamlīdzīgiem faktoriem), bet pieprasa no tautas un sabiedrības bezierunu demisiju šī anonīmā NATO spiediena dēļ?

Kāpēc prezidente vairāk nekā mēnesi tērē enerģiju, lai pārliecinātu latviešus, bet pārāk maz dara, lai pārliecinātu NATO? Vai tad NATO maksā mūsu prezidentes algu, nevis Latvijas nodokļu maksātāji un vēlētāji parlamentā?

NATO nekļūs vājāka un Latvija neapdraudēs Krieviju, ja Latvijas likumos tiks prasīta norma deputātiem zināt valsts valodu, prasība, ko mūsu cienījamā prezidente ir gatava nodēvēt par «kārpu uz sejas, kas jānoņem».

Ikviena kampaņa prasa pamatojumu. Ikviena «nepopulāra prasība» – to pašu.

Pagaidām jautājumu ir vairāk nekā atbilžu tieši tāpēc, ka mazajām tautām, iestājoties savienībās un aliansēs, parasti «nāk pretī», nevis pieprasa pēdējo grasi. Šajā gadījumā – valsts valodu.