Datums: 25.10.2007
Autors: Sandra Veinberga Stokholmā
Rubrika: Viedoklis

Iespējams – pavisam drīz arī mēs varēsim teikt: “Paskatieties uz Latviju un pēc tam mirstiet!”

“Apskati Neapoli un pēc tam – mirsti!” aicina sena itāliešu paruna. Skaistuma valdzinājums te nav katarses fermāta. Neapolē (vārda tiešā nozīmē) bieži mirst daudzi. Organizētās noziedzības jeb vietējās mafijas – cammora – dēļ. Paradoksāli, ka arī Latvijā pazūd tie, kas uzgrūžas vietējām cammora un cosa nostra. Sadegot uz politiskās skatuves vai arī nosalstot aizsaldēšanas ceļā, vietējā izsūtījuma trimdā.

Par to var pārliecināties, studējot 2007. gada rudens medijus un noraugoties valsts linča tiesas plānotajās akcijās.

Latvijas Sicīlijā tieši tāpat kā Palermo ietvju bruģi veido vietējā ražojuma ķieģelīšu mozaīka un līderi vada procesus pat no slēgtas perifērijas.

Tēvzemes Neapole diemžēl nav ģeogrāfisks jēdziens, jo mēdz noenkuroties tur, kur atrodas latviešu cammora krusttēvs – saukts arī par Mākoņtēvu savu vasaļu un suminātāju kora centrā – netālu no Saulkrastiem.

Paradoksāli, ka mēs, pārējie – politiskā teātra skatītāji – jūtamies fascinēti par mafiju krusttēvu nežēlīgajiem reversiem, noraugoties, kā bez žēlastības tiek plosīts mūsu kopīgais īpašums ar nosaukumu – neatkarīgā Latvijas valsts.

Tieši tāpat kā sēžot pie televizora mūs absorbē Sopranos mafiozās pasaules bezrobežu ciniskais ļaunums un kļūst tuvas mafijas bosu cilvēciskās likstas, mēs neapzināti sākam simpatizēt pat slepkavām. Paradoksāli, taču varai piemīt hipnotizējošs magnētisms, un arī Rīgas politšovam 2007.10. neiztrūkst šīs pievilcības.

Pēdējo nedēļu notikumi aizrauj ne tikai ar masu kustību Jēkaba ielā, bet galvenokārt Latvijas parlamenta deputātu paradoksālā akluma dēļ. Tiešā un pārnestā nozīmē. Alkatības attaisnošana un pārgudrība mēdz pazudināt visus – arī tos, kas sēž Latvijas Saeimā un ir zaudējuši spēju paskatīties uz sevi no malas.

Tikmēr Latvijas cammora turpina kontrolēt ekonomiku – iepludinot gangsteru naudu legālā industrijā – enerģētiku, transportu, komunikācijas un atkritumus ieskaitot. Institūcijas, kam jāuzrauga mafiju ofensīvas, demokrātiskās valstīs mēdz stāvēt stūrī izmisušas un bezspēcīgas, jo Aldo Moro likteni neviens nevēlas atkārtot. “Gangsteru bosi un daļa viņu rokaspuišu reizēm mēdz nokļūt arī aiz restēm. Diemžēl rādās, ka komandas ekonomikas vadībai tiek dotas arī no cietuma” (Tomas Lappalainen, Cammora, Roberto Saviano, Gomorra).

Latvijā tieši tāpat kā Neapolē “sabiedrība ir korumpējusies, cammora diriģē vēlēšanas valsts un pašvaldību līmenī, kas ik pa brīdim ir spiestas demisionēt, kad iestādes atrod pierādījumus politiķu saistībai ar mafijas kontaktiem. Taču atklājumi paliek statiski, nekādu reālu pārmaiņu panākšana nav iespējama” (turpat).

Pie viena neaizmirsīsim arī klanu savstarpējās kaujas, nežēlīgos ģimeņu karus, kad viena puse ir patiesības ministrija, kas māca tautu birstēt zobus, bet otra – cīnās par to, kas visiem normāliem cilvēkiem ir patiesi svarīgs.

Cik te tālu līdz nāvei bez katarses? Bezdibenis mata platumā!

Paradoksāli, ka fona fundaments mafiju batālijām Itālijā, Albānijā, Kosovā, Ziemeļkiprā vai Latvijā, protams, ir iedzīvotāju trūkums. Taču arī bada griezumā mafijas nav identas. Cosa nostra vairāk orientējas provinces virzienā un ir iemantojusi relatīvi augstu statusu vietējās sabiedrības vidū, spēlējot kaut ko pa vidu starp Robinu Hudu un Notinghemas hercogu. Cosa nostra arī Latvijā zināmā mērā ir kreiso politisko grupējumu aizmetnis un, neraugoties uz caurmēra reņģēdāja piežmiegšanu, prot saglabāt dzīvu tautas simpātiju ilūziju.

Tupretī camorra nepavisam nav diskrēts grupējums. Nedz Neapolē, nedz Latvijā. Vēlas darboties, taču tiecas palikt neredzami, pauž ekshibicioniskas tieksmes un gūst valdzinājumu no savas bagātības un varas. Mēģina tēlot rafinētus lielpilsētu iedzīvotājus (ar elegantām manierēm!), taču kā bites spieto ap stropa māti un tieši tāpēc atgādina feodālu struktūru. Valsts šiem cilvēkiem nav nekas svēts, tāpat arī likumi.

Tagad, 2007. gada oktobrī, Latvijas cammora nepārprotami saliedē rindas, lai saslietos pret valsti un likumu. To var panākt “tikai un vienīgi totālas represijas ceļā” (turpat), noklusējot būtiskus jautājumus un panākot nenozīmīgu lietu prevalēšanu pār būtiskām problēmām. Lai to panāktu, gangsteri ķersies pie tautas, jo trūkumā novests pūlis ir vispiemērotākais instruments zemisku mērķu īstenošanai. Var gadīties, ka camorra izmantos arī Lega Nord recepti – “pāršķeliet Itāliju uz pusēm”, t.i., Kalvīša valdība, neatkāpies. Neparko. Jo nauda vēl nav sadalīta. Budžets nav pieņemts, un var gadīties, ka pūlis nogurst no gaidīšanas.

Kriminālā un baltā ceļā iegūtā nauda pagaidām žvadz unisonā. Latvijā tieši tāpat kā Neapolē – mafija tiecas ieguldīt savu naudu atkritumu savākšanas biznesā, cementa, celtniecības industrijā, jaunas atomelektrostacijas celtniecībā.

Pagaidām man nav zināms, kur un kādā stāvoklī Latvijā atrodas cammora iecienītā ugunszeme, jo itāļu cammora atkritumiem paredzētajos tīrumos mēdz par brangu naudu apglabāt radioaktīvus un visu citu veidu bīstamos atkritumus, no kuriem citu valstu uzņēmumi un valdības par lielu naudu mēģina atbrīvoties.

Protams, šiem dzīvībai bīstamajiem atkritumiem papīri gandrīz vienmēr ir kārtībā. Uz papīra bīstamo ķimikāliju nav, bet, reāli apglabājot tos Latvijas zemē, būs jārēķinās ar anomālijām jau nākamajā paaudzē un vēža uzliesmojumu jau pēc dažiem gadiem.

Iespējams – pavisam drīz arī mēs varēsim teikt: “Paskatieties uz Latviju un pēc tam mirstiet!”

Ar vai bez neapoliešu dziesmu pavadījuma, bez skaistuma katarses.

Vietējā camorra 2007. gada oktobrī (iespējams) likumīgi (tieši tāpat kā TV seriālā Sopranos) pārņems savā kontrolē valsts atkritumu biznesu. Nav izslēgts, ka mūsu Hudson River tieši tāpat kā TV seriālos tiks slīcināts azbests, ar dzīvsudrabu skalots zelts un apglabāti zviedru, britu vai franču radioaktīvie atkritumi.

Jo visi paliek savās vietās. Stagnācija reizēm ļoti atgādina stabilitāti.

Pagaidām izskatās, ka A. Kalvīša valdības diplomātija ir “māksla glaudīt suni, kamēr tam uzmauc uzpurni” (Andrejs Gromiko), jo pasaulei tīk, ja to krāpj.