Lielās latviešu ģimenes gatavojas okupēt Zviedriju

Datums: 05.02.2004
Autors: Sandra Veinberga, Neatkarīgās korespondente Stokholmā
Rubrika: Nacionālās ziņas

Šādi dīvaini apgalvojumi pašlaik ir ļoti aktuāli nevis caurmēra zviedru virtuves parlamenta sarunās, bet gan skan pavisam oficiāli Zviedrijas premjerministra Jorana Pēršona un migrācijas lietu ministres Barbru Holmbergas runās medijos un valsts parlamentā. Tas pats Jorans Pēršons, kurš pirms gada apgalvoja, ka jauno Eiropas Savienības kandidātvalstu pilsoņiem pienākas tādas pašas tiesības darba meklējumos vecajās ūnijas valstīs (to skaitā arī Zviedrijā), tagad ir kardināli mainījis kursu.

J. Pēršons uzskata, ka zviedriem esot strauji jārīkojas un jābūt modriem, “nevis naiviem”, lai, piemēram, bezdarbnieki no Latvijas ar savām lielajām ģimenēm pēc 1. maija neierastos Zviedrijā un nesāktu ļaunprātīgi izmantot sociālās priekšrocības, kuras pienākas visiem strādājošajiem Zviedrijā.

Ar šo J. Pēršons paziņo, ka “cilvēki no bijušās PSRS” jau tagad “stāv rindā pie Zviedrijas robežas” un gatavojas nevis dūšīgi strādāt kaimiņvalstī, bet nekavējoties izmantot sociālā nodrošinājuma sistēmu savas ģimenes materiālā standarta uzlabošanai.

Mazliet pārsteidz, ka negatīvā piemēra vietā sācis kalpot zviedru politiskās elites darinātais vardu salikums “lielās ģimenes no Latvijas”, ar to saprotot, ka latviešu strādājošais vīrietis vedīs sev līdzi uz Zviedriju nestrādājošo sievu un daudzos bērnus, kas pēc zviedru šodienas loģikas veģetēs uz zviedru nodokļu maksātāju rēķina un “kāsīs sociālos pabalstus”.

Tāpēc pavisam oficiāli valdība lieto arī citus jaunus jēdzienus – “sociālais tūrisms” jeb “labklājības tūrisms”.

Lai pretotos lielo latviešu ģimeņu invāzijai Zviedrijā, J. Pēršona valdība vakar pieprasīja izņēmumu sava darba tirgus aizstāvībai divus gadus pēc jauno valstu iestāšanās ūnijā, tas ir, pēc 1. maija. Pagaidām Zviedrija, Lielbritānija un Īrija bija vienīgās dalībvalstis, kas nepieprasīja ierobežot jauno dalībvalstu pilsoņu iespējas meklēt darbu vecajās dalībvalstīs. Tagad arī Zviedrija pieslejas Vācijas un Austrijas nostājai, un zviedru ministre Barbru Holmberga šodien uzsver, ka zviedriem sekošot arī briti un īri.

Interesanti, ka pēdējā laikā, runājot par caurmēra austrumeiropiešu ģimeni, Zviedrijā tiek izmantots tieši vārdu salikums “lielā latviešu ģimene”. Iemesls šādam simbolismam ir valdības kancelejas birokrātu jaunrade, taču var gadīties, ka izvēles iemesls ir kāda sanitāre jeb veco ļaužu kopēja no Latvijas, kurai pērnajā pavasarī valdības iestādes atteicās pagarināt darba atļauju Zviedrijā, lai gan viņas darbs bija vajadzīgs darba devējam un ar to bija apmierināti klienti. 2003. gada jūnijā TV4 intervijā premjerministram prasīja paskaidrot, kāpēc netiek pagarinātas darba atļaujas latviešu sanitārei, ja šo darbu nevēlas strādāt zviedri un viņas darbs ir vajadzīgs un pieprasīts.

Vakardienas Dagens Nyheter ievadraksts ir veltīts šai Jorana Pēršona iniciatīvai aizliegt “baltiešiem, poļiem un visiem pārējiem jauno valstu pilsoņiem” brīvi strādāt Zviedrijā vēl divus gadus, pēc tam pagarinot “darba atļauju” politiku vēl uz pieciem gadiem.

Ar virsrakstu Aizspriedumu politika avīze ironizē par zviedru pašapzinību un par zviedru valdības pārliecību, ka jau tagad pie valsts robežām mīņājas neskaitāmi sociālie tūristi, kas gatavojas ar savu lielo skaitu noslīcināt zviedru labklājību.

“Mēs būsim naivi, ja iedomāsimies, ka Austrumeiropas iedzīvotāji brauks uz šejienei tikai strādāt!” ar patosu konstatē J. Pēršons, uzsverot, ka “sociālos tūristus” no jaunajām valstīm interesē vienīgi iekļūšana zviedru darba tirgū, lai pēc tam uz visu mūžu sev un ģimenei nodrošinātu bezdarbnieku pabalstu. Šādas nostājas iemesls ir valdības politiskais populisms.

Ietekmīgā arodbiedrību sistēma LO vēlas kontrolēt darba tirgu pēc saviem noteikumiem, un premjerministrs mēģina izmantot savā labā eiroskeptiķu aizspriedumus. Valstī dominē ksenofobijas lobija grupas un parastie provinciālie aizspriedumi, ka “viss ļaunais nāk no svešajiem ienācējiem”. Tajā pašā laikā Zviedrijas valdība nespēj apturēt pašmāju darbaspēka tieksmi ilgstoši dzīvot no sociālā pabalsta, pārtapt tā saukto slimības vai priekšlaika pensionāru statusā, pamatīgi izkāšot valsts kases sociālā nodrošinājuma līdzekļus.

Zviedrijas valsts parāds bīstami tuvojas deviņdesmito gadu sākuma kritiskajam līmenim un ekonomiskā konjunktūra noslīdējusi zem krīzes atzīmes. Tautai nav jāzina, cik slikta ir situācija, un tāpēc tiek likts lietā bubulis no austrumiem.

Sandra Veinberga, Neatkarīgās korespondente Stokholmā

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s