“Nafta ir kā asinis globālās ekonomikas ķermeņa vēnās. Tās cikliski pārvietojas pa cauruļvadiem, nonākot tvertnēs vai kuģos. Tieši tāpat kā cilvēka ķermenī, arī šajā sistēmā ir nepieciešams noteikts šķidruma līmenis, lai “ķermenis” būtu dzīvs un vispār darbotos. Ja pacients asiņo, tad posts jau ir klāt un līdz nāvei nebūs ilgi jāgaida”-  raksta ekonomists Geibs Ekhauss. 

Iedomājieties slaveno debesskrāpi Empire State Building Ņujorkā, kas no apakšas līdz augšai piepildīts ar jēlnaftu. Vai tas ir daudz vai maz? Pasaules ekonomika katru dienu patērē 16 šādus “tilpumus” vienā rāvienā jeb vairāk nekā 100 miljonus barelu dienā. Hormuza šaurums (kas ir slēgts kopš 28. februāra) jau paguvis anulēt 2 no šīm 16 “tvertnēm”. Tas nozīmē, ka asiņu pietrūkst. Ir skaidrs, ka krīze jau ieradusies un pavisam drīz radīs problēmas arī mums.  

Simtiem miljonu cilvēku Āzijā tagad spiesti rēķināties ar degvielas ierobežojumiem. Strādāt var tikai četras dienas nedēļā un uz darbu drīkst atļauties braukt katru otro dienu. Pašreiz visvairāk cieš Filipīnas, Indonēzija, Bangladeša un Šrilanka. Taču arī bagātās valstis izjūt spriedzi: naftas cenas ir gandrīz divkāršojušās, reaktīvo lidmašīnu degvielas piegādes samazinās, radot nopietnas problēmas atvaļinājumu ceļojumiem vasarā. Taču mums šī krīze šķiet tālu. Starptautiskā Enerģētikas aģentūra jau paziņojusi, ka pašlaik saskaramies ar “visu laiku lielāko apdraudējumu enerģētiskajai drošībai”. Vai tā ir taisnība?

Jā, ir taisnība. Krīze uz mums skatās caur logu. 

Pašlaik šo degvielas deficītu valstis kompensē izmantojot dažus citus kuģu maršrutus pa jūru no Tuvajiem Austrumiem, taču sistēmas sabrukumu tas neglābj.  Esam jau sākuši tukšot buferi, kuru sauc par neaizskaramajām rezervēm.

Vispirms ņemam naftu no tankkuģiem un peldošajam krātuvēm. Pēc tam no sauszemes komerciālām krātuvēm uz centriem, no naftas pārstrādes rūpnīcu tvertnēm. Diemžēl sakrātais strauji tukšojas. 

Cik ilgi sistēma funkcionēs? Pastāv risks, ka naftas trūkums var nokristies zem līmeņa, kas nepieciešams, lai sistēma vispār spētu cirkulēt. Ja asiņu nebūs, tad pacients nomirs. Cauruļvadiem ir nepieciešams spiediens, jeb pastāvīga plūsma. Ja tādas nav, tad iekārtas ir jāsamazina vai pilnībā jāaptur.

Esošie “pārsēji” šajā krīzes situācijā ir tikai palēninājuši, nevis apturējuši asiņošanu. Organisms izmanto savas rezerves, lai paliktu dzīvs, bet, kad šīs rezerves izsīks, tad viss apstāsies. 

Kad šis brīdis būs klāt? Naftas tirdzniecības giganta Gunvor pētījumu vadītājs laikrakstam Financial Times jau ziņoja, ka “jūnijā būs skaidri redzams lūzuma punkts”. JP Morgan izejvielu komanda prognozē “stresu” arī tajā pašā jūnija sākumā un “patēriņa piespiedu minimumu” septembrī. Džefs Karijs (bijušais Goldman Sachs izejvielu pētījumu vadītājs) uzskata, ka ASV  uzgrūdīsies krīzes sekām jau jūlijā: “Mēs aizņemamies naftu no nākotnes, lai uzturētu šodienas pieprasījumu.”

Kāpēc no malas viss izskatās mierīgi?
Domāju, ka ir maz speciālistu, kas šos jautājumus prot publiski analizēt un spēj drosmīgi izgaismot. 

Kurš šo krīzi izraisīja? Protams, ka Donalds Tramps. Tas, ka pagaidām viss izskatās mierīgi ir mānīga aina. Viens no iemesliem varētu būt apstāklis, ka “tirgi” turpina ticēt ASV prezidentam Donaldam Trampam un viņa pārdabiskajās spējām “visu nokārtot”.  Neskatoties uz atkārtotiem apgalvojumiem, ka karš ir “beidzies” un iepriekš, ka “Hormūza šaurums ir pilnībā atvērts un gatavs pilnai satiksmei”, pasaule joprojām uzticas viņa vārdam un tic (paļaujas), ka Trams panāks vienošanos un bīstamības vairs nebūs. 

Bet vai Tramps kontrolē situāciju?

Domāju, ka nekontrolē. Aizvadītās nedēļas nogalē Izraēlas prezidents Benjamins Netanjahu paziņoja, ka karš Irānā “nav beidzies”. Kopš tā laika laikraksts “The New York Times”  mēģina saprast kurš un kā uzbruks Irānai, cerot, ka šauruma blokāde beidzot beigsies. Ticot, ka nafta caur to atkal brīvi plūdīs. 

Naftas kuģi brauks cauri šaurumam tikai tad, ja tie saņems garantiju no abām pusēm, ka ūdensceļš ir vaļā. 

Labi, būsim optimisti un cerēsim, ka konflikts tiks pilnībā atrisināts. Irāna atteiksies no savas kodolieroču programmas (tā kā Tramps grib), pēc tam  ASV atcels sankcijas un Hormuza šaurumu pārdēvēs par Trampa šaurumu. ASV prezidentam par godu. Tas viņam tik ļoti patiktu. 

Kas notiks pēc tam?

Diemžēl sistēmas atgriešanās pie normālā stāvokļa prasīs laiku. Naftas tankkuģi pārvietojas lēni. Ja tie ir piekrauti līdz augšai, tad pārvietojas ar ātrumu aptuveni 22 kilometri stundā, kas ir gandrīz vai mana velosipēda ātrums. 

Starp citu, lielākā daļa tankkuģu, kas parasti kursē Persijas līcī, jau ir aizbraukuši. Atstājuši okupēto teritoriju un tagad ņem naftu no Amerikas Savienotajām Valstīm. Trampam tas der un patīk. 

Lai atgrieztos pie vecās prakses, vajadzēs daudzus mēnešus. Sagraut visu var vienā rāvienā, bet uzcelt atpakaļ iespējams tikai ilgā laikā. Tā tas dzīvē notiek – sagraut ir viegli, bet uzcelt – grūti. 

Tramps  ir ievārījis krīzi un strupceļu.  Iespējams, ka 2026. gada vasara būs viens no tiem vēsturiskajiem brīžiem, kas satricinās  mūsu sakratīto, nemierīgo pasauli. Notiks tas ko nevēlamies – krīze padziļināsies arī pie mums. 

Ilustrācija – naftas transports/ AFP.