Kā novākt hiperaktīvos populistus no politiskās skatuves?

Argumenti vai skandāli populistus neietekmē. Tādus kā Trump, Farage vai mūsu pašu Ušakovs, Rasnačs-Iesalnieks. Lai šādus godkārīgus narcisus aizšķūrētu projām no politiskās sfēras, nepieciešami asi šaha gājieni, kurus “parastais reņģēdājs” izjustu savā ikdienā. Mani pārliecināja piečurātais krēsls Rīgas 21.autobusā, kas pierādīja, ka Ušakovs izmanto sabiedrisko transportu, lai uzpirku Rīgas trūcīgākos iedzīvotājus vēlēšanām. Viņiem brauciens bez maksas un tāpēc arī balsos par šo cilvēku, kas faktiski izsūc valsts līdzekļus sava populisma vārdā. Par to, ka strādājošajiem viens brauciens Rīgas transportā iznāk dārgāk nekā brauciens privātajā automašīnā, bezmaksas čurātāji nedomā. Viņiem ērti un viņi balsos kaut vai par marsieti, kas dala banānus pirmdienas rītā. Tai pat laikā Rīgai jau sen vajadzīgs metro.

Šo tēmu mūsu Rīgas politiķis neaktualizēs, jo metro būvēšana Latvijas galvaspilsētā viņam nepiedāvās tūlītējus balsotājus nākamajās pašvaldības vēlēšanās. Kamēr populisms mūsu politikā “rullē”, tikmēr valstiskus, tālejošus lēmumus nav ko gaidīt. Rīgas Satiksme varēs paaugstināt viena brauciena maksu 6. tramvajā pat līdz 10 eiro, ja lumpenproletariāts varēs turpināt izmantot vagonu bezmaksas gulēšanai, izklaidei un tualetei. Viņi balso un viņi arī nosaka, kādā ellē mēs dzīvosim.

Tāpēc pret brexita, no jauna aktualizējas jautājums – kā aizvākt hiperaktīvos (ušakovus, iesalniekus, rasnačus un jūlijas) kā populistus projām no poliskās skatuves?

Paraudzīsimies uz šo fenomenu tuvāk.

Populisms ir mūsu laika pats redzamākais politiskais strāvojums. Esam redzējuši populistu nacionālistu uzvaras gājienus Francijā. UKIP gaviles Lielbritānijā, Trampa un Zviedrijas demokrāta Okesona panākums abpus okeānam, par Krievijas superpopulistu Putinu un viņa “pasaku stila politiku” Krievijā  nemaz nerunājot.

Arī mūsu pašu Rasnača – Iesalnieka jeb “tikumīgā tandēma” muļķību bazūnēšanu nespēj apklusināt pat skaļa izgāšanās ar “tikumības normu” ieviešanu skolās un sadzīvē, grandiozais krahs Stambulas konvencijas nomurcīšanā un valsts naudas tērēšana privātas bagāžas transportam. Ar viņiem nav iespējams nedz diskutēt, nedz strīdēties vienkārši tāpēc, ka populists šorīt domā tā, bet šopēcpusdien jau pilnīgi citādi. Populisti liek lietā visus argumentus, kas runā viņu labā. Melus, insinuācijas un klajas muļķības ieskaitot. Pie kam, viņiem nav kauna nevienā situācijā, par to ko viņi runā, jo mērķis attaisno līdzekļus. Lieliski šīs loģikas dramaturģiju apraksta amerikāņu publiciste Maša Gesena. Viņa analizē Krievijas prezidentu un superpopulistu Vladimiru Putinu. Kādu sarunu Putins ved ar krieviem? Stratēģija ir 100% populistiska: 1) Es neizliekos; 2) Neesmu glīts un neatsakos no kukuļiem un “otkatiem”, bet tāpēc esmu kļuvis bagāts. Tā ir! Ikviens no jums nav labāks par mani! Ja vēlaties visspēcīgāko veci tronī, tad samierinieties ar mani, jo zvērīgāka politiķa par mani Krievijā neatradīsiet!

Ventspils “karalis” uzvedas līdzīgi.

Diemžēl.

Taču visi šie apgalvojumi nav patiesība.

Visi cilvēki (arī politikā) nav alkatīgi kukuļņēmēji, visi nevēlas varu vai karu. Visi nav vienādi un vairums no mums nav nelieši. Populistu kaujas zirgs barojas no neapmierinātajiem, grūtdieņiem, kuriem patīk spēlēt upura kompleksu un “piedzert klāt” saldo dziru ar informāciju, ka čaklajam un strādīgajam kaimiņam ir beidzot nodegusi glītā māja. Šādu cilvēku ir daudz.

Tāpēc brexit panākumi nav nekas pārsteidzošs. Pārliecināt egoistisku cilvēku  par sadarbības priekšrocībām ir gandrīz neiespējami, ja tāpēc no debesīm uzreiz nelīst zelta lietus. Eiropas Savienība savos pamatos ir lieliska ideja, taču  politiķi, kas pārvalda šo vajadzīgo organizāciju, nav mūsu uzticības un atbildības cienīgi. Vairums no viņiem iekļuvuši šajā karjerā kā neapdāvinātas, taču lieliski lienošas personas. Tāpēc Dienvidslāvijas krīzei seko Ungārijas demokrātijas krīze, Putina okupācija Krimā un bēgļu krīze Vidusjūrā.

Krīzes faktiski nav objektīva neizbēgamība.

Tās rada cilvēki paši.

Īpaši aktīvi krīžu izraisītāji ir tieši politiķi populisti.

Viņi savāra, bet citiem jāizstrebj.

Mūsu senčiem trīsdesmitajos  gados bija progresīvs projekts ar moto: viena nācija=viena tauta. Mani vecvecāki par to stāvēja un krita. Pat pirmās viesistabas klavieres tad tika pirktas latviešu ražojuma ar garo ”ē” zelta burtu uzvārdā virs klaviatūras. Tā bija stratēģiska programma ar ideālismā mērci. Viņiem bija skaidrs tālejošs mērķis – neatkarīga, pārtikusi valsts. Ja Ulmanis 15.maijā nebūtu iznīcinājis demokrātiju, tad (iespējams) mēs būtu tikuši tālāk un sasnieguši vairāk.

Šodien ušakovisti cenšas barot savu populisma zirgu ar nostalģijas auzām, kuras nodrošina cilvēki, kuriem Padomju Savienībā bija drošāk un labāk. Tikmēr nacionālisti mēģina jāt uz priekšu, uzpildoties ar nacionālromatikas nostaļģiju. Tas ir patētiski, daiļi, bet neko vairs Latvijai reāli piedāvāt nevar. Tieši pretēji, rodas iespaids, ka konstruktīvu ideju trūkuma dēļ šie grupējumi spēj un prot tikai kacināt un rīdīt savu piekritēju pūli pret “tiem citiem”, kas domā un rīkojas citādi. Citādi domājošie viņu izpratnē automātiski kļūst par “bīstamām baktērijām”, kurām “jābrauc projām no mūsu zemes”, jo to pieprasa viņu higiēnas loģika.

Tāpēc “brexits” manā izpratnē ir kas vairāk par Lielbritānijas referendumu. Tas ir protests pret to ko 50% iedzīvotāju nepieņem. Tas ir sajūsmas brāziens no neapmierināto puses, kurus lieliski sakūdījuši populisti.

Tagad mēs redzam sasistu sili Londonā un uzjundītie britu nacionālisti pat zviedru mammai uz ielas uzbrēc, lai viņa “vācās mājās”, jo dažiem nepatīk, ka ar saviem bērniem uz ielas gaišmatainā sieviete sarunājas zviedru valodā. Tauta ir uz pakaļkājām, bet vai tā ir uzvara?

Populisti un protesta partijas nekad neko nav uzbūvējušas, tās prot tikai nojaukt (mūsu Tautas Fronti ieskaitot).

images

Reizēm nojaukt ir vērtīgi.  Iespējams, ka pēc “brexita” vajag aizvākt esošos politiķus no Briseles un izveidot noteikumu sistēmu, ka neviens politiķis nedrīkst atkārtoti piedalīties vēlēšanās un politika nedrīkst kļūt par profesiju. Tas būtu lieliski arī Latvijas politiskajai skatuvei.

Vai kādam no jums ir priekšlikumi, kā aizvākt populistus no politiskās skatuves?

 

 

 

Krīzes izraisa muļķības un alkatības duets

2012. gada 9. oktobrī, speciāli TVNet.

Foto: Google.

Jā, es zinu, ka daži no jums par šo virsrakstu būs sašutuši. Pazīstami ekonomisti protestēs, jo «naudas dresūru» pie mums pārzina tikai viņi. Keinsisms ir kļuvis par moderno laiku reliģiju un tirgus analītiķi par praviešiem.

Makroekonomikas dibinātājs Keinss aizstāvēja aktīvu valsts iejaukšanos ekonomikā caur nodokļu un monetāro politiku*. Tikai šādā ceļā, pēc viņa domām, bija iespējams regulēt valsts stāvokli dažādu ekonomisko ciklu posmu laikā.

Pēc manām domām, krīzes izraisa ļoti izplatītas parādības – muļķība un alkatība. Visbiežāk – dziedot duetā.

Piemēram, nesenā ASV mājokļu kredīta krīze, kad bankām izdevās uztiept trūcīgiem amerikāņiem aizdevumus «normāla mājokļa iegādei», kurus pircēji vēlāk nebija spējīgi samaksāt. Varam paraudzīties arī uz spāņu bankām, kas enerģiski finansēja nekustamo īpašumu uzņēmumus, cerot, ka visa maksātspējīgā cilvēce pavisam drīz pārvāksies uz Costa del Sol un sapirksies tur vasarnīcas. Taču tā nenotika. Pie šīs pašas «alkatības pieturas» mīņājās arī vācieši, kas cītīgi aizdeva naudu Grieķijas valdībai, finansējot grieķu valdības birokrātu un ierēdņu greznas izpriecas un treknās prēmijas.

Sekoja sprādziens un apjēgšana, ka liela kapitāla daļa tikusi izmantota nejēdzīgi. Neproduktīvi, nemākulīgi un izšķērdīgi.

Nav svarīgi vai runa ir par izlutināto grieķu ierēdni vai pārspīlēto spāņu vai latviešu celtniecības industriju. Loģika ir tā pati – pirmais ir «liekēdis» otrais – «upuris», kas tērē mūsu naudu.

Politiski-ekonomiskais reljefs

Berlīnes mūra krišana un dzelzs priekškara demontēšana ir viens no pašiem spožākajiem notikumiem Eiropas moderno laiku vēsturē. Taču vienlaikus šajā vēstures epizodē pirms 20 gadiem var saskatīt arī nesimpātiskas pašreizējās eiro krīzes metastāzes. Māstrihtas vienošanās un ideja par kopīgo valūtu tika iekļautas politiskās vienošanās koncepcijā, kuru noteica Francija. Tas bija Francijas spiediens, lai akceptētu Vācijas atkalapvienošanas projektu. Līdz tam Francija un Vācija izskatījās līdzīgas. Vācijas apvienošanā varēja iedragāt Francijas kā lielvalsts ambīcijas. Tieši tāpēc Francija uztiepa valūtas ūnijas principu, kas bija apzināti orientēta uz Vācijas iespēju ierobežošanu. Vācijai bija «jāpaliek pie ratiem» ar darvas karoti dienišķās tējas tasē.

Pēc tam sekoja valsts austrumu un rietumu «zonu» apvienošana un no šā procesa izrietošās problēmas, kuras publiskajā telpā līdz šim nepiedodami maz apspriestas. Vācija ir izgājusi garu un grūtu postkomunisma ceļu, kas lielā mērā sasaucas ar notiekošo arī pie mums. Bezdarbs austrumu zonā (bijušajā VDR) joprojām ir augsts arī šodien – 10%, un tas ir divreiz augstāks nekā Rietumvācijā. Būtiski atšķiras arī vidējais pārticības un darba produktivitātes līmenis. Sociālisms ir atstājis savas «sliedes» cilvēku apziņā. Tāpat kā pie mums Latvijā.

Tagad «VDR un VFR problēmas» beidzot aktualizējas uz Eiropas skatuves. Izrādās, ka eiropolitika nefunkcionē vienādi pārtikušajos (produktīvajos) un «slinko-dienvidu» reģionos un nauda (Eiropas centrālā banka) ir vienīgie balsti, kas šīs valstis notur kopā.

Eiroūnija savā būtībā ir atšķirīgas nacionālas valstis, kas visas ir Eiropas Savienības dalībvalstis, taču tām nav 100% vienotas intereses. Tāpēc nav īsti skaidrs, kā valūtas ūnijas dalībvalstis spēs izturēt kopā bez kopējas politiskas virsbūves. Nepiemirsīsim Francijas iedzīto spieķi. Tas joprojām rēgojas un ir apskatāms!

Taču atstāsim Francijas egocentrismu nākamajam rakstam un pievērsīsimies Vācijai. Kā modelim.

VDR un VFR problēmas

Kādas ir Vācijas problēmas? Pirmā – demogrāfijas krīze. Ap miljons jaunu sieviešu ir pametušas Austrumvāciju (pēc mūra krišanas), un līdz ar to jaundzimušo skaitļi ir ekstrēmi zemi. Nāksies rēķināties ar darbaspēka deficītu. Otrkārt, neviens no lielajiem, ietekmīgajiem vācu industrijas uzņēmumiem nav izvēlējies sev centru Austrumvācijā. Tāpēc tur esošā uzņēmējdarbība ir pieticīga, sastāvoša no maziem un vidējiem uzņēmumiem, galvenokārt pētniecības un servisa sektorā.

Kas ir pozitīvs? Infrastruktūra. Pirmkārt – dzelzceļi, autoceļi ir izremontēti un pārbūvēti. Sakārtotas arī kādreiz krietni paplukušās Austrumvācijas mazpilsētas, ka šobrīd var kļūt par interesantiem tūrisma objektiem. Otrkārt, izglītības sistēma – 30 universitātes un 55 augstskolas, kas joprojām ir labā zinātniskā līmenī (pretēji Latvijas zinātnes un augstākās izglītības bēdu ielejai).

Caurmēra ienākumu indekss uz vienu iedzīvotāju Rietumvācijā joprojām uzkrītoši apsteidz austrumu zonā dzīvojošos: 110 (1991) – 104 (2009) rietumos pret 57 (1991) – 83 (2009).

Līdzīga aina novērojama arī zinātnes un pētniecības investīcijās uz katru iedzīvotāju Vācijā – 874 eiro Rietumvācijā un 511 eiro bijušajā VDR.

Izeja no bēdu ielejas

Šķiet, ka krīzēm nav neviena cita risinājuma kā neproduktīvu resursu produktīvs izmantojums jeb pārkārtošanās uz jaunām sliedēm. Tas nozīmē «perestroiku», fiktīvo amatu likvidēšanu, algu pazemināšanu caur inflāciju, jaunu uzņēmumu dibināšanas un «iedarbināšanas» atvieglojumus.

Ar šo brīdi visi tie, kas sapņo par zvaigžņu karjeru Holivudā, pēkšņi atjēdzas un piesēžas pie kases aparāta lielveikalā tieši tāpat kā spāņi šobrīd stājas garā rindā pie Brazīlijas vēstniecības pēc darba atļaujām.

Vai šī pārkārtošanās ir patīkama? Protams, nē. Nevienam nepatīk, ja alga tiek pazemināta un investīcijas pazūd. Neviens potenciālais literārais ģēnijs negrib stumt ratiņus lielā noliktavā tikai tāpēc, ka valstij vairs nav naudas viņa ideju ekonomiskajam atbalstam, un arī latviešu ekonomiskie emigranti negavilēs brīdī, kad pat «Īrijas konveijeru» galīgi apturēs vietējā krīze. Tad apstāsies visi zirgi un brieži mūsu karuselī, kuru mēs mēdzam saukt par dienišķo ikdienu.

Nebūs kam uzlēkt mugurā.

Nāksies iet kājām.

Taču neviens nebūs apmierināts.

Īpaši nikni būs demokrāti, kuri joprojām tur pie dzīvības pārliecību, ka politiķi ir instrumenti, ar kuru palīdzību var atrisināt visas parasto ļaužu problēmas. Ja tā, tad ir vienkārši saprast mūsu naidu uz politiķiem – jo viņi taču neko nedara, t.i., nerisina mūsu problēmas. Viņi neiznīcina krīzi un tātad… nedara savu darbu!

Savukārt paši politiķi reizēm runā atklātu valodu. «Jā, mēs zinām, kas būtu jādara, taču mēs baidāmies, ka rīkošanās gadījumā mūs vēlētāji vairs neievēlēs atpakaļ šajos amatos, kuros atrodamies patlaban!» – atzinās medijiem pazīstamais ES politiķis Žans Klods Junkers.

Tāpēc vislabāk uzkraut atbildību «valstij», lai tā drukā naudu un gādā darba vietas. Neatejot no kases!

Visos laikos cilvēkiem ir bijusi ticība, ka «augstākās aprindas» var, prot un spēj atrisināt tautas masu problēmas. Agrāk šim mērķim piesauca Dievu un pastiprināja šo pārliecību ar lūgšanām baznīcās. Tagad Dieva vietā nostājusies lorda Keinsa teorija.

Palūgt Dievam, nevis rīkoties pašam

Ideja par to, ka visu var atrisināt ar valsts naudas investīcijām (Parex, BB, AirBaltic), joprojām ir spēkā. Tiem, kas pārstāv šo līniju, liekas, ka nav svarīgi, kur tiek investēts, galvenais, lai nesamazinās pirktspēja. Tāpēc Brisele tagad turpina spiest pie sienas vāciešus, lai viņi atkal aizdod Grieķijai, kas … iespējams, beidzot atlaidīs no darba labi atalgotos mežsargus, kas joprojām strādā uz kuģiem. Kas notiks pēc tam? Mežsargi ies ielās un protestēs! Jo, kā norādīja Makiavelli, – šodienas eksistējošās intereses ir ar daudz skaļākām balsīm nekā produktīvās nākotnes izredzes.

Keinsismu šodien atbalsta lielās, etablētās organizācijas, turpretī uzņēmējdarbības attīstību un jauno domāšanu stutē nākotnes vāji saklausāmās balsis.

Kārlis Markss kādreiz rakstīja, ka reliģija esot opijs tautai. Šajā apgalvojumā ir daļa taisnības, jo mācītāji vienmēr ir ieteikuši ticīgajiem vērsties pie Dieva ar lūgšanām saistībā ar savu konkrēto problēmu atrisināšanu. Palūgt Dievam, nevis rīkoties pašam. Pie tam Dievam nekad netiek pārmests (neviens nepieprasa viņa demisiju!), ja prasītais netiek piegādāts. Neviens taču nevainos Debesu Varu, ja problēmu atrisinājuma «piegādes» no debesīm tiks novēlotas vai ignorētas. Nē, lūdzējs vainos pats sevi par nepietiekami sirsnīgu lūgšanu darbu. Protams, es nedaudz pārspīlēju. Protams! Taču paļāvība uz valdību un ekonomiskajiem modeļiem funkcionē tieši pēc šīs pašas shēmas. Nolaidīsies no debesīm Deus ex machina un «viss būs kārtībā». Kāds cits atrisinās mūsu problēmas!

Tagad tas jādara Briselē un Luksemburgā.

Kāpēc viņiem neiet?

Tāpēc, ka varai Briselē vajag vēl vairāk varas!

Droši, ka arī jums, cienījamo lasītāj, ir nācies dzirdēt šo frāzi!

Keinsisms zinātniskā tonī turpina pārliecināt, ka vienīgā izeja ir vēl lielākas varas piešķiršana tiem, kas jau sēž pie stūres, bet nespēj tikt ārā no ekonomisko problēmu purva.

Pagaidām nekas neliecina, ka mūsu politiķu rīcībā būtu vēl kādas efektīvas metodes, kas palīdzētu izvairīties no sekām, kuras izraisījuši līdzšinējo valstu, valdību, banku un institūciju vadītāju muļķība un alkatība.

Vai mēs balsotu par politiķiem, kas beidzot godīgi atzītu savu iespēju ierobežotību?

Ticīgie paļaujas uz Dievu, bet ko lai dara neticīgie?

Tie, kuriem vajag politisko mesiju, cilvēku, kas ir apveltīts ar pārdabiskiem spēkiem?

Man šķiet, ka cilvēki saprastu, ja beidzot tiku runāts atklāti.

Čērčils savulaik britiem paziņoja skaidri un gaiši: mūs gaida laiks ar «asinīm, sviedriem un asarām» un pēc tam Lielbritānija piedzīvoja uzplaukumu.

Man šķiet, ka demokrātija būs ieguvēja, ja politiķi beidzot pievērsīsies patiesībai.

Ieguvēja būs arī Latvijas valsts un tās cilvēki.

Krīzes izraisa cilvēku muļķība un alkatība un laime sastāv no nelaimēm, no kurām mums ir izdevies izvairīties.

*Keinsisms ir ekonomikas teorija, kura paredz daļēju valsts iejaukšanos ekonomikā. Keinsisma teorijas ir balstītas uz 20. gadsimta pirmās puses britu ekonomista Džona Meinarda Keinsa idejām.

Zviedrijas tīģeris uz rekorda takas

 2011.gada 4. marts

Raksts tapa pēc Diena pasūtījuma. Vairāk lasīt laikrakstā Diena: Zviedrijas tīģeris uz rekorda takas

Zviedrijas nacionālais kopprodukts aizvadītā gada pēdējā kvartāla laikā pieaudzis par 7,3% (salīdzinājumā ar 2009. gadu), – ziņo Zviedrijas Centrālā statistikas pārvalde un ar šo savu vēsti sašūpo galveno labās ziņas vaininieku – zviedru sabiedrību. Iedzīvotāju pirktspējas pieaugums (+4,5%) ir viens no svarīgākajiem pozitīvā rādītāja izskaidrojumiem.

 ”Jā, mums pašlaik ir pati spēcīgākā augšupeja, salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm”, – konstatē zviedru medijiem SCB pārstāvis Pērs Eriksons un uzsver, ka tikai tagad zviedru ekonomika ”ir reāli izlauzusies no 2009. gada konjunktūras lejupslīdes”.

 ”Zviedru tīģeris” ar šo kļuvis par Eiropas čempionu ne tikai aizvadītā kvartāla, bet arī pērnā gada līmenī. Tik straujš kopprodukta pieaugums Zviedrijā agrāk konstatēts vienīgi 1954.,1961. un 1970. gadā.

 Galvu reibinošie panākumi izskaidrojami ar vairākiem faktoriem. Pirmkārt – 2009. gada finanšu krīze nobremzēja valsts ekonomikas augšupeju par 5,3%, arī tas toreiz bija rekords, negatīvā nozīmē. Tam sekoja strauja augšupeja, kuru veicināja pieprasījuma pieaugums zviedru eksporta precēm un pakalpojumiem, zema iekšējo banku aizdevumu procentu likme, stabili spēcīgs valsts finanšu sektors un strauji nodokļu samazinājumi, kas veicināja uzņēmumu strauju attīstību un privātā patēriņa apjomu pieaugumu.

 Protams, ka šāds pieaugums nav mūžīgs un ”pārāk sapriecāties nav jēgas”,- uzskata statistiķi un banku eksperti. ” Nevienam nekad nav izdevies un neizdosies ar savu progresu iedurties vertikāli debesīs un pavisam drīz situācija normalizēsies”, – mierina medijus finanšu eksperts Svens Arne Svensons (Penser Bank).

 2011. gadā zviedri varot rēķināties ”tikai” ar 4,5% pieaugumu. Jāatzīst, ka arī šī prognoze apsteidz citu Eiropas valstu rādītājus. Zviedrijas BNK līdzšinējā pieauguma norma ir dažu procentu līmenī.

Ekonomikas augšupeja sekmēs arī nodarbinātības progresu un tas nozīmē, ka bezdarba samazināšanās un nodarbināto pieaugums jau šogad sasniegs pirmskrīzes 2008. gada līmeni.

 Zviedrijas Finanšu ministrs Anderšs Borgs (Anders Borg) ir viens no valsts ekonomiskās augšupejas līdzautoriem. Viņš neslēpj savu gandarījumu par Zviedrijas lieliskajiem rādītājiem ”uz Eiropas fona”. Te industriāli attīstīto valstu kopprodukta pieaugums svārstās 2-3% līmenī un līdz ar to Zviedrija kā ”tīģeris” turpina lēkšot tālāk pa savu, suverēno progresa taku.

 Protams, ka šodienas sasniegumi ir Andrerša Borga valsts finanšu politikas sekas. Viņa vadībā valstī tika veikta virkne taupības reformu, ierobežota finanšu riska akselerācija un ieviesta banku drošības sistēmas ieviešana. Borgs ir ļoti pragmātisks un samērā kategorisks ministrs, maz atgādinot tipisku zviedru politiķi. Viņš ir vairāk finansists un mazāk politiska persona, kā to ierasts novērot uz Zviedrijas politiskās skatuves. Pateicoties Borga tālredzīgajai un dzelžainajai politikai zviedri ir šodien uz zaļa zara.

 Taču visi Zviedrijā nav vienoti valsts finanšu ministra darba novērtējumā. Iepriekšējā finanšu krīze 90. gadu sākumā tik smagi sašūpoja zili dzelteno karalisti un tās banku sistēmu, ka zviedri no šīs krīzes un tās izraisītajām sekām nav atguvušies joprojām. Toreiz (tāpat kā tagad) pie varas bija konservatīvi liberālo partiju bloks. Toreizējā finanšu ministre Anna Vible nebija sliktāka stratēģe par šodienas Anderšu Borgu, taču toreiz situācija bija bez precedenta. Tagad Borgam ir pamatīga ”krīzes kompetence” un kompetenti padomdevēji, Bū Lundgrēnu ieskaitot. Viņa situācija ir pavisam citāda – daudz mazāk negatīvi unikāla kā tas bija 90 gados. Zviedrijas pašreizējo  premjerministru  pērn un aizpērn neviens nesauca uz pazemojošām sarunām Vašingtonā, izsmejot par nespēju tikt galā ar valsts finanšu krīzi un valsts un pašvaldību sektorā strādājošo skaita samazināšanu.  Šīs – zviedriem tik pazemojošās ”procedūras” pieder pagātnei un to nācās izstrēbt pēckrīzes sociāldemokrātu premjerministram Joranam Peršonam. Tagad ir citi laiki un jauna krīzes gatavība.

 Jau šodien ir skaidrs, ka valsts banka pamazām paaugstinās procentu likmi, kas gada laikā sasniegs vismaz +2,75%. Ar šo tiks mēģināts pazemināt pieaugošo inflācijas līmeni valstī.

Būtisks arguments ir arī zviedru spēja manipulēt ar savas kronas vērtību, finanšu sistēmas stabilizācijai. Pašlaik kronas vērtība no jauna krītas un tirgus reakcija ir pozitīva.

 Protams, ka zviedru rekordskaitļu autors ir arī Latvijas kredītņēmēju spēja samaksāt savus parādus zviedru bankām. Piemēram, Swedbanka 2010. gadam plānoja samērā pieticīgu peļņas pieaugumu, taču ”rezultāts izrādījās labāks nekā bija cerēts un tas izskaidrojams ar Baltijas valstu atgūšanos no krīzes ar daudz mazākiem kredītu zaudējumiem nekā tika prognozēts” (Mihaels Volfs, Swedbank koncerna vadītājs).

 EK Ekonomikas komisārs Olli Rehn piekrīt, ka Zviedrijas panākumi uzlabo arī kopējo ūnijas ekonomikas prognozi (+ 1,8%), taču jau tagad ir skaidrs, ka tālāk valstu ekonomiskā attīstība būs neviendabīga. Polijai esot gaidāms kopprodukta pieaugums 4% līmenī, Vācijā + 2,4%, Spānijā un Itālijā +1%.

  Visu rakstu lasīt laikrakstā Diena

Ēģiptē, Tunisijā, Bahreinā, Lībijā un Jemenā tauta prasa valdību atkāpšanos, bet Beļģijā pommes-frites revolūcija aicina tieši uz pretējo – ”Dodiet mums valdību!”

2011.gada 18. februārī

Pērļu laukumā šorīt mirdz klusums. Tanki nobloķējuši visus lielākos krustojumus, armija fiziski kontrolē stāvokli valstī. Bahreinas valdība saka, ka tā vajag, tā visiem būs labāk, ”citādi demonstranti mūs novedīs līdz anarhijai”. Šodien būs četras bēres vakar nogalinātajiem demonstrantiem. Var gadīties, ka bēru ceremonijas pārvērsīsies par demonstrācijām.

Ielās nav cilvēku, veikali ir slēgti, gaisa ir spriedze un pēc piektdienas lūgšanām ”atkal kaut kas var uzsprāgt” – ziņo šorīt kolēģe no Manamas.  Karaļvalsts 70% iedzīvotāji ir šiīti, taču karalis un viņa svīta sunnīti. Vairākums jūtas apspriesti, pazemoti un diskriminēti. Aiz līča viņus atbalsta lielais brālis Irāna un traucē vietējie policisti, kuri lielākoties ir imigranti no Pakistānas, Jordānijas vai Sīrijas. Arī Bahreinas karalistē neviens nav apmierināts ar ” turienes Mūrnieci” un uzskata policistus (tāpat kā Latvijā!) par korumpētām varas svirām.

Seši cilvēki vakar gājuši bojā demonstrāciju laikā Benghazi pilsētā Lībijā, viens cilvēks miris un trīs ievainoti Sannā, Jemenā, turenes protestu laikā.

Turpretī Beļģijā viss notiek otrādi.

Laikā, kad tautas masas Ēģiptē, Tunisijā, Bahreinā, Lībijā un Jemenā skaļi pieprasa valdību atkāpšanos …Beļģijā ielu gājienos pieprasa tieši pretējo – ” dodiet mums valdību!”.

Nav valoņiem un flāmiem veicies (viņi ir gatavi neskūt bārdu, atturēties no seksa (Maarlen Temmerman ieteikums), kamēr beidzot tiek sastādīta jauna valdība. Protesta formas, izrādās, var būt dažādas. Blogos tiek spriests, ka beļģiem jasmīnu revolūcijas vietā jāsāk fritēto kartupeļu revolūcija. Vietējais bizness to uztvēra pavisam nopietni un studentiem tiek piedāvāts neierobežots daudzums ceptu kartupeļu un alus, lai sasniegtu jaunu pārēšanās rekordu revolūcijas vārdā.

Kuņģis varoņiem izturēs, bet politiskā sistēmā no tā diezin vai uzlabosies.

Komiksu varoņa Tintina, komisāra Megrē valstī un sirreālisma zemē arī nav kārtības. Varbūt tāpēc, ka viņi paši sevi neņem par pilnu?

Viens pasaules rekords beļģiem jau pieder  – 249 dienas šī valsts ir bez valdības un ar šo ir pat apsteigta Irāka. Savādi, ka arī viņi ir neapmierināti. Tieši tāpat kā Bahreinas protestētāji, kuriem valsts bez valdības ir vienīgais un svarīgākais mērķis.

Vienam vajag meitu, otram – kleitu.

Ko vajag mums Latvijā?

Ārpolitikas divi ceļi. Ēģiptes krīze.

Ārpolitikas divi ceļi

2011.gada 6. februārī

 

Demokrātiskās valstīs ārpolitika bieži kļūst par lielu problēmu. Ārpolitiskos jautājumus var risināt gan no izdevīguma un stabilitātes viedokļa gan arī liekot lietā morāles ideoloģiskos principus.

Tātad ir divi iespējamie ceļi.

Reizēm abas šīs pieejas izdodas apvienot. Diemžēl visai bieži ir jāizvēlas – vai nu izrēķināt, kā būs stabilāk vai arī izšķirties par grūtāko un raudzīties uz ārlietām no ideālisma viedokļa.

Tātad – vai nu aprēķinot vai taisnīgi.

Diemžēl pārlieku bieži mēs paši dzīvojam un virzām valsts ārpolitiku pa aprēķina ceļu. Stabilitātes un drošības vārdā.

Tā nostājoties, mēs attālināmies no principiāliem demokrātijas uzstādījumiem.

Tā tas notika Berlīnes mūra krišanas brīdī. Toreiz Margarete Tečere un Fransuā Miterāns visvairāk bija nobažījušies par nākamās apvienotās Vācijas iespējamo ietekmi  un pa to kā šī lielā Vācija izjauks spēku līdzsvaru Rietumeiropā. Daudz mazāk viņus interesēja Austrumeiropas tautu liktenis. Pati svarīgākā Lielbritānijas un Francijas vadītājiem šķita esošās sistēmas stabilitāte.

Tas pats bija novērojams brīdī, kad Baltijas valstis centās izkļūt no PSRS okupācijas režīma važām. Toreiz ”ietekmīgas balsis” no Vašingtonas un Rietumeiropas brīdināja, ka ”šāda soļa atbalstīšana var sabojāt rietumu attiecības ar Kremli”. Status quo šķita svarīgāks par elementāru taisnīgumu.  Wikileaks dokumenti mums šodien atmasko tos, kas toreiz vēlējas labāk redzēt Baltijas valstis PSRS sastāvā arī turpmāk ” stabilitātes vārdā” paturēt latviešus, igauņus un lietuviešus PSRS tautu cietumā. Paradoksāli kā cilvēki prot sajaut stabilitāti ar stagnāciju un paši to nepamana.

Ēģiptes krīze mums piedāvā šo pašu izvēli. Bailes no nezināmā liek virknei demokrātisko valstu vadītāju ieņemt nogaidošu nostāju ēģiptiešu brīvības alku virzienā un slepus atbalstīt to pašu neganto, taču ”tik pazīstamo Mubaraku”. Labāk zīle rokā nekā mednis kokā.

2009.gadā Baraks Obama Kairā sludināja par jaunām attiecībām Ēģiptes un ASV starpā. Toreiz ēģiptieši bija sajūsmā. Tagad demonstrācijās tie paši ēģiptieši 2011. gada pavasarī Kairā nēsā plakātus ar uzrakstu ”Amerikāņi nejaucieties mūsu valsts lietās!”. Taču Obamas administrācijas pārstāvji atkal vēlas saglabāt ”zīli rokās” un tālu neatpaliek arī neizteiksmīgais Eiropas prezidents, kurš petīcijā Ēģiptei  pauž vienīgi daiļliterāras ”bažas par varmācības spirāli”.

Rumpejam būtu it kā jāsaprot ar ko atšķiras varmācības spirāle no bruņotu slepkavu bandām, kas uzbrūk miermīlīgiem demonstrantiem un ārzemju žurnālistiem. Iespējams, ka viņš arī saprot, ka tieši Mubaraka režīms ir novedis pie haosa un nevis pie stabilitātes valstī. Taču diezin vai.

Ar šiem izteikumiem Hermans van Rumpejs sarūgtina ne tikai visus tos ēģiptiešus, kas pašlaik gaida ārpasaules atbalstu, bet arī mūs – ūnijas dalībvalstu pilsoņus. Rodas bažas, ka Eiropas Savienība atkal rīkojas pragmātiski nevis morāli un diezin vai tad man un Jums ir vēlēšanās maksāt nodokļu naudu, kas finansē Briseles birokrātu iztiku.

Nespējot atšķirt Mubaraka režīma slepkavas no disidentiem Rumpejs pierāda, ka ūnijas vadītāji vai nu neorientējas Ēģiptes notikumos vai vienkārši nedara savu darbu godprātīgi.

Protams, ka tieši humānisma neizdarības dēļ pie varas svirām vēlāk Ēģiptē var nokļūt ekstrēmisti. Tautas brīvības centienus var okupēt musulmaņu teroristi

Tāpēc, ka Eiropa un ASV labāk izvēlējās ”zīli rokā”.

New York Times komentētājs Nicholas Kristof precīzi raksturoja šo procesu uzsverot, ka Ēģiptes demokrātijas aktīvistus iedvesmoja Tunisija,  bet nobremzēja ASV.

Kas notiks tālāk?      

Autortiesības: Sandra Veinberga

Ēģiptes revolūcija un Juta Strīķe

2011.   gada 5. februārī

Latvijas mediji šodien publicē informāciju par apsardzes pastiprināšanu KNAB priekšnieka vietniecei Jutai Strīķei. Viņai draudēts ar atentātu par kontrabandas piesedzēju atmaskošanu augstā līmenī.

”Astoņkājis” Rīgā joprojām dzīvs un rīkojas tieši tāpat kā Mubaraka vakardienas marodieri, kas vajāja, izsekoja un kropļoja Kairas ielās un laukumos žurnālistus. Tos pašus, kuri uzdrošinās izstāstīt pasaulei patiesību par notiekošo.

Juta Strīķe, šķiet, uzminusi uz varžacīm Latvijas mubarakiem vai viņu sulaiņiem.

Kā funkcionē varas mašinērija? Kāpēc vajag nogalināt cilvēkus, kas savā amatā rīkojas godīgi, atbilstoši profesija noteikumiem un ētikas principiem?

Rietumu demokrātijā skolotam cilvēkam šī loģika ir grūti saprotama.

Tiem, kas skolas mācību grāmatās ir studējuši ”kā pārvalda demokrātisku valsti”, sekojot bultiņām, kas savieno lēmējvaru un izpildvaru, nāksies palauzīt galvu un sākt saprast, ka tas viss ir citādi Ēģiptē, Krievijā, Ķīnā un …izrādās arī Latvijā.

Jā, protams, ka varas kustības diagramma eksistē arī Rīgā un Kairā taču loģika šajā ”deleģēšanas” ķēdē ir citāda.

Varas lēmumi, plūstot cauri birokrātu biezajai, kompaktajai tauku bruņukārtai, nonāk pie iedzīvotājiem izkropļotā veidā. Pretējā virzienā notiek tas pats.

Bruņu kārta izolē visu.

 Lai panāktu sava lūguma, vajadzības, prasības akceptu ierindas pilsonim nākas ķerties pie ”kāda izdarīga cilvēka”, kuram ir ietekme necaursitamajā birokrātu tauku slānī.

Šis ”izdarīgais” cilvēks (pareizāk sakot – cilvēki) veido gigantisku korumpētu kārtotāju grupu, kurus arābu valodā apzīmē ar grūti iztulkojamu vārdu – baltaguiye (baltadžiai) jeb blatotāji.

Tie ir ļaudis, kuri izprot varas aparāta ietekmes kanālus, spēj lietišķi izmantot savus korumpētos sakarus esošajā sistēmā un nopelna lieliski!

Ar un bez amata viņi tiek klāt ikvienam politiķim, policistam vai tiesnesim, tāpat arī šo cilvēku priekšniekam. Viņi ir apķērīgāki par oficiālajiem lobijistiem un tāpēc pelna vairāk.

Attīstītājās demokrātijās ”baltadžajus” jeb ”blatotājus” sauc arī par mafijas taustekļiem un mēģina apkarot. Diktatūrās viņu šiverīgumu varas aparāts mēdz izmantot savā labā.

Pateicībā par varas atbalstu šī nomenklatūra (šiveri, baltotāji, izdarīgie cilvēki) pakalpo varai arī politiski – vajā režīma kritiķus, apmelo citādi domājošos, palīdz manipulēt vēlēšanās un visbiežāk viņiem ir ciešas un savstarpēji izprotošas attiecības ar vietējo drošības policiju un mediju varas svirām. 

Vakar un aizvakar slaktiņus Kairas ielās pret mierīgajiem demonstrantiem un ārzemju žurnālistiem rīkoja tieši viņi.

 Strīķi Latvijā arī apdraud tie paši – ”pazīšanās izmantotāji”. 

Gan vienā gan otrā gadījumā šie ļaudis dzīvo zaļi pateicoties savu ”krusttēvu” protekcionismam un pastāvēs arī tad, ja nometīs Mubaraku vai aizvāks Dombrovski vai Zatleru.

Viņi personificē īpašu varas kategoriju.

Mūsu acīs šie ļaudis izskatās pēc barbariem, neliešiem, korumpētiem ļaundariem.

Viņi paši sevi redz pavisam citā gaismā un jūtas kā izdarīgi, vadonim lojāli cilvēki visur un vienmēr.

Akla lojalitāte bieži tiek uztverta kā tikums. Arī Latvijā.

No kurienes pie mums ieradusies uz palikšanu pārliecība, ka draugi (radi, tuvinieki, draugu draugi) ir jāaizstāv arī tad, kad viņi zog, krāpjas vai dara citiem pāri (jo viņi taču ir draugi!)?

”Es savus draugus nenododu!” – skan teksts kādā latviešu dziesmā un pauž akceptētu pārliecību, ka draudzība korumpētība ir faktiski tikums, nevis stratēģiska manipulācija savtīgu interešu vārdā.

Termins ”baltagiye” cēlies beduīnu vidē. Šajā nomadu kultūrā lojalitāte un uzticība tiek vērtēta augstāk par kritisku situācijas analīzi un civilizētas morāles kritērijiem.

Valstīs bez funkcionējošām institūcijām viss notiek savstarpējo darījumu blatošanās stilā – pakalpojums pret pakalpojumu. Tu iestājies manā partijā – es tev par to parakstu papīru par jauna koncertzāles celtniecību Tavā pilsētā. Viņš aģitē par manu partiju un par to es viņa miestā piekrītu būvēt jaunu skolu, valsts bibliotēku vai Hiltona hoteli.

Dots pret dotu.

Nauda pret labo slavu, pakalpojums pret savtīgu lojalitāti.

Sistēmā iekļaujas arī baznīcas pārstāvji, skolotāji, mākslinieki, ārsti, ietekmīgi žurnālisti un visi pārējie, kas kļūst ”noderīgi”. 

Visi, kas spēj ietekmēt un, kuriem kaut ko vajag (labāku skolu savam bērnam, būvatļauju jeb labi apmaksātu darbavietu).

Bakšisa sistēma pamazām pārvērš valsti ierāmējumā un cilvēku attiecības zirguzagļu darījumu formātā.

Iespējams, ka ”baltadžija” jeb bakšiša sistēma šodien ir pat lielākais drauds Latavijas nākotnei nekā pilsoņu aizceļošana jeb finanšu krīze.

Tā pastāv un turpina vērsties plašumā tieši tagad, kad valstij nepietiek naudas  uzraudzības nodrošināšanai un cilvēku šīs kontroles realizēšanai.

Varas mašinērija ir neredzama un nežēlīga.

Pirmais solis pret to ir apzināšanās, ka šī konspirācija eksistē visos līmeņos un ir izskaužama ne tikai aizstāvot vienu augstu amatpersonu.

Citādi arī pie mums Latvijā notiks tas pats, kas vakar un aizvakar Kairā – sabiedrību plosīs uz kamieļiem un kumeļiem sēdoši neformālajai varai uzticīgi ”baltadžiji”, kas kropļos un vajās žurnālistus un visus tos, kam rūp patiesības īstā seja.

© Sandra Veinberga

Piektdienas optimisms Kairā

2011.   gada 4. februārī

Šodien visu pēcpusdienu Zviedrijas radio pirmais kanāls translē tiešraidi no Kairas. Sabiedriskā televīzija turas līdzi. Privātās radio un TV stacijas mēģina neatpalikt.

Protesti Kairā ir redzami visur.  Ekrānos, avīzēs, radio ēterā. 

Darba vietās vismaz viens dators atstāts ar CNN tiešraides translāciju no Kairas, pat sporta zālēs uz lieliem ekrāniem (mūzikas video vietā) redzami protestētāji Tahrīra laukumā un avīzēs dominē virsraksti ”Kaut viņi izturētu!”.

Kaira pieslīdējusi neparasti tuvu šodienas (sniegos ieputinātajai) Stokholmai. Tā kā nekad agrāk.

Es lepojos ar to, ka zviedru ”reņgēdājam” un medijiem nav vienalga ar ko beigsies protesti Nīlas deltā. Interneta teksti no Latvijas līdzīgu angažētību nedemonstrē. 

Žēl.

Šodienas medialie izpaudumi savā būtībā ir identiski zviedru mediju un sabiedrības deviņdesmito gadu sākuma aizrautībai atbalstot Baltijas valstu dziesmoto revolūciju.  Toreiz juta līdzi baltiešiem, tagad – ēģiptiešiem.

Ēģiptiešu tautas brīvības alkas tik ļoti atgādina Latvijas barikāžu laiku, ka gribas iet palīgā. Sajūtama tā pati gaisotne. Tas pats spīts, solidaritāte, savstarpējā izpalīdzība un fonā bailes no represijām un iespējamības zaudēt saujā ar varas aparātu.

Rīgas un Viļņas melno berešu vietā Ēģiptē ārdās diktatora drošībnieki, kas auļo uz kamieļiem un kavalērijas zirgiem, dur, sit un šauj.

Mubaraka kliķe brīvprātīgajiem kangariem maksā piecus latus par katru plosīšanās dienu. Bērniem ēģiptiešu drošībnieki vakar piedāvāja līdzīgas summas, lai tie izsekotu un uzrādītu bruņotiem drošībniekiem ārzemju žurnālistus un to lokalizācijas vietas Kairā.

Revolūcija sākumā varas aparāts izdzēsa internetu un bloķēja mobilos telefonus. Vakar sākās nākamais cenzūras uzbrukums, kura laikā tika aicināts uz atklātiem uzbrukumiem ārzemju žurnālistiem. AlJaziras reportierus režīma kalpi vajāja kā ievainotus dzīvniekus, bet satelītkanāla signālu režīms nobloķēja ar konkurējošā  Nilesat palīdzību.

Mubaraka čekisti vakar aizturēja, pazemoja un spīdzināja veselu rindu vadošo mediju darbinieku: CNN, BBC,AP, Le Soirs, AlArabia, TF1, France 24, Washington Post, ABCNews līdzstrādniekus, zviedru Expressen, zviedru TT, Aftonbladet korespondentus.

Mubaraka drošībnieki vakar pat demolēja Hiltona Hoteli, pieprasot, lai reģistratūrā viņiem norāda visus viesnīcas numurus, kuros apmetušies žurnālisti. 

Vistraģiskāk vakardiena izvērtās zviedru sabiedriskās televīzijas reportierim Bertam Sundrstromam. Vakar pusdienlaikā zviedru televīzijas ziņu producentam pēkšņi pārtrūka sakari ar korespondentu Kairā. Zvanot no TV ēkas Stokholmā uz Sundstroma mobilo telefonu Kairā pēkšņi nācās noklausīties kādu svešu vīrieša balsi, kas arābu valodā informēja, ka zviedru reportieris atrodas ”pie Ēģiptes valdības pārstāvjiem un, ja kāds vēlas šo puisi izglābt, tad, lai slienas kājās un rikšo šurpu! Joki mazi!”.Pēc tam saruna tika pārtraukta un dažas stundas vēlāk Zviedrijas vēstniecība pārstāvis Bertu Sundstromu atrada ievainotu uz operāciju galda kādā Kairas slimnīcā. Pagaidām nav skaidrs kurš ar vairākiem dunča dūrieniem mugurā ir smagi savainojis pieredzējušo žurnālistu, bijušo ilggadējo Zviedrijas televīzijas korespondentu Vašingtonā. Viens ir skaidrs, ka viņa situācija ir nopietna un, ka Mubaraka varas aparāts patiešām cerēja nogriezt informācijas plūsmu ārpasaulei arī šādā ceļa – fiziski izrēķinoties ar visiem ārzemju žurnālistiem.

Šodien visu dienu Zviedrijas Televīzijā notiek apspriedes mēģinot vienoties vai turpināt ziņošanu vai atsaukt atpakaļ korespondentus no Kairas.

Uzbrukumi medijiem Kairā ir kārtējais diktatora kliķes mēģinājums apklusināt patiesību.

Kas ir patiesība? Vai visiem tā ir vienāda?

Protams, ka nē. Visi ēģiptieši nav 100% vienoti savos uzskatos un patiesība dažādiem sabiedrības grupējumiem izskatās dažādi.

Gados jauni cilvēki vakar un šodien Kairas centrā brīdina ārzemniekus netuvoties Tahrira laukumam,brīdinot no Mubaraka gvardes atriebības (valsts televīzija vakar un šodien deklarē, ka ārzemju žurnālisti ir ļauni un vēl Ēģiptei sliktu!). Turpretī ”biezajos mikrorajonos” tādos kā Mohadensīnā (Kairas klusais centrs) Nīlas kreisajā krastā demonstrācijas rīko solīda vecuma režīma piekritēji. Viņi dala garāmgājējiem valsts karodziņus un līdzīgi Latvijas oligarhu apvienībai ” Par labu Latviju” pieprasa domāt tikai labas domas par dzimteni Ēģipti un aizstāvēt labo un stipro Mubaraku, kas visu prot, var un spēj.  Šajā pilsētas daļā uz pakārtas lelles novietots teksts ”ElBaradejs”, kas simbolizē centra protestētāju un rietumu demokrātiju elku – Nobela miera prēmijas laureātu Muhamedu ElBaradeju.

Pilsētas centrā aina ir apgriezta, tur dedzina lelles ar citiem uzvārdiem un vēl mazliet citāda aina vērojama geto rajonos, kur visiem viss vienalga.

Ēģiptes varas kontrolētie mediji intensīvi pumpē savu ideoloģiju. Pēc viņu versijām protestētāji ir vai nu ārzemju spiegi, vai nu valsts nelabvēļi vai vienkārši Hisbolā vai Hamaza aģenti. Liela daļa iedzīvotāju tic šīm avīzēm, jo nezina, ka ticība un pārliecība ir daudz bīstamāki patiesības ienaidnieki nekā meli.

”Mediji ir tautas acis un ausis. Nav pieļaujams, ka Ēģiptē žurnālistiem neļauj strādāt. Tas nav pieļaujams!”, – šodien notiekošo Kairā komentēja Zviedrija premjers Frederiks Reinfelds pa ceļam uz apspriedi Briselē. Viņa viedoklis pievienojās pārējie ūnijas valstu vadītāji, taču pret Mubaraku nostāja šodien bija stipri piesardzīgāka.

Gan Eiropa gan ASV šodien izteica vēlmi ”paātrināt Mubaraka atkāpšanos”, tāpēc intrigas Kairas varas koridoros pašlaik sit augstu vilni. Iet vaļa cīņa par varu Tuvējo Austrumu lielākajā impērijā. Kurš kuru uzvarēs, to pagaidām grūti prognozēt. Pagaidām izskatās, ka pēc Mubaraka Ēģiptē pie varas varētu nākt armijas vadītāji. Ģenerāļi.

Pirmkārt tāpēc, ka viņu rokās ir tautā tik populārā armija (pretēji nīstajiem Mubaraka drošībniekiem un policijai). Otrkārt tāpēc, ka šodien armijnieki Kairā pēkšņi bija kļuvuši ļoti palīdzīgi žurnālistiem. (pretēji vakardienas un aizvakardiena patvaļai).

Jāpiezīmē, ka armija visas 11 protestu dienas izturas nogaidoši, stīvi un nekustīgi.

Karavīri ļauj protestētājiem rāpties uz tankiem un skandēt runas, palīdz civilajiem ievainotajiem.

Kairas varas komandtiltiņā nav vienotības.  

Mubaraka režīms trako un ārdās sējot nervozitāti arī kaimiņvalstīs. Ģenerāļi nogaida un iespējams gatavojas izšķirošajam gājienam.

Izskatās, ka Mubaraka dienas ir skaitītas.

Tikmēr iespējams, ka jau rīt sāksies protesti Sīrijā. 12.februārī Facebook sola demonstrācijas Alžīrijā, 14. februārī Bahreinā, 17. februārī Lībijā un 20. februārī Marokā.

Interneta revolūcija turpinās.