Krīzes izraisa muļķības un alkatības duets

2012. gada 9. oktobrī, speciāli TVNet.

Foto: Google.

Jā, es zinu, ka daži no jums par šo virsrakstu būs sašutuši. Pazīstami ekonomisti protestēs, jo «naudas dresūru» pie mums pārzina tikai viņi. Keinsisms ir kļuvis par moderno laiku reliģiju un tirgus analītiķi par praviešiem.

Makroekonomikas dibinātājs Keinss aizstāvēja aktīvu valsts iejaukšanos ekonomikā caur nodokļu un monetāro politiku*. Tikai šādā ceļā, pēc viņa domām, bija iespējams regulēt valsts stāvokli dažādu ekonomisko ciklu posmu laikā.

Pēc manām domām, krīzes izraisa ļoti izplatītas parādības – muļķība un alkatība. Visbiežāk – dziedot duetā.

Piemēram, nesenā ASV mājokļu kredīta krīze, kad bankām izdevās uztiept trūcīgiem amerikāņiem aizdevumus «normāla mājokļa iegādei», kurus pircēji vēlāk nebija spējīgi samaksāt. Varam paraudzīties arī uz spāņu bankām, kas enerģiski finansēja nekustamo īpašumu uzņēmumus, cerot, ka visa maksātspējīgā cilvēce pavisam drīz pārvāksies uz Costa del Sol un sapirksies tur vasarnīcas. Taču tā nenotika. Pie šīs pašas «alkatības pieturas» mīņājās arī vācieši, kas cītīgi aizdeva naudu Grieķijas valdībai, finansējot grieķu valdības birokrātu un ierēdņu greznas izpriecas un treknās prēmijas.

Sekoja sprādziens un apjēgšana, ka liela kapitāla daļa tikusi izmantota nejēdzīgi. Neproduktīvi, nemākulīgi un izšķērdīgi.

Nav svarīgi vai runa ir par izlutināto grieķu ierēdni vai pārspīlēto spāņu vai latviešu celtniecības industriju. Loģika ir tā pati – pirmais ir «liekēdis» otrais – «upuris», kas tērē mūsu naudu.

Politiski-ekonomiskais reljefs

Berlīnes mūra krišana un dzelzs priekškara demontēšana ir viens no pašiem spožākajiem notikumiem Eiropas moderno laiku vēsturē. Taču vienlaikus šajā vēstures epizodē pirms 20 gadiem var saskatīt arī nesimpātiskas pašreizējās eiro krīzes metastāzes. Māstrihtas vienošanās un ideja par kopīgo valūtu tika iekļautas politiskās vienošanās koncepcijā, kuru noteica Francija. Tas bija Francijas spiediens, lai akceptētu Vācijas atkalapvienošanas projektu. Līdz tam Francija un Vācija izskatījās līdzīgas. Vācijas apvienošanā varēja iedragāt Francijas kā lielvalsts ambīcijas. Tieši tāpēc Francija uztiepa valūtas ūnijas principu, kas bija apzināti orientēta uz Vācijas iespēju ierobežošanu. Vācijai bija «jāpaliek pie ratiem» ar darvas karoti dienišķās tējas tasē.

Pēc tam sekoja valsts austrumu un rietumu «zonu» apvienošana un no šā procesa izrietošās problēmas, kuras publiskajā telpā līdz šim nepiedodami maz apspriestas. Vācija ir izgājusi garu un grūtu postkomunisma ceļu, kas lielā mērā sasaucas ar notiekošo arī pie mums. Bezdarbs austrumu zonā (bijušajā VDR) joprojām ir augsts arī šodien – 10%, un tas ir divreiz augstāks nekā Rietumvācijā. Būtiski atšķiras arī vidējais pārticības un darba produktivitātes līmenis. Sociālisms ir atstājis savas «sliedes» cilvēku apziņā. Tāpat kā pie mums Latvijā.

Tagad «VDR un VFR problēmas» beidzot aktualizējas uz Eiropas skatuves. Izrādās, ka eiropolitika nefunkcionē vienādi pārtikušajos (produktīvajos) un «slinko-dienvidu» reģionos un nauda (Eiropas centrālā banka) ir vienīgie balsti, kas šīs valstis notur kopā.

Eiroūnija savā būtībā ir atšķirīgas nacionālas valstis, kas visas ir Eiropas Savienības dalībvalstis, taču tām nav 100% vienotas intereses. Tāpēc nav īsti skaidrs, kā valūtas ūnijas dalībvalstis spēs izturēt kopā bez kopējas politiskas virsbūves. Nepiemirsīsim Francijas iedzīto spieķi. Tas joprojām rēgojas un ir apskatāms!

Taču atstāsim Francijas egocentrismu nākamajam rakstam un pievērsīsimies Vācijai. Kā modelim.

VDR un VFR problēmas

Kādas ir Vācijas problēmas? Pirmā – demogrāfijas krīze. Ap miljons jaunu sieviešu ir pametušas Austrumvāciju (pēc mūra krišanas), un līdz ar to jaundzimušo skaitļi ir ekstrēmi zemi. Nāksies rēķināties ar darbaspēka deficītu. Otrkārt, neviens no lielajiem, ietekmīgajiem vācu industrijas uzņēmumiem nav izvēlējies sev centru Austrumvācijā. Tāpēc tur esošā uzņēmējdarbība ir pieticīga, sastāvoša no maziem un vidējiem uzņēmumiem, galvenokārt pētniecības un servisa sektorā.

Kas ir pozitīvs? Infrastruktūra. Pirmkārt – dzelzceļi, autoceļi ir izremontēti un pārbūvēti. Sakārtotas arī kādreiz krietni paplukušās Austrumvācijas mazpilsētas, ka šobrīd var kļūt par interesantiem tūrisma objektiem. Otrkārt, izglītības sistēma – 30 universitātes un 55 augstskolas, kas joprojām ir labā zinātniskā līmenī (pretēji Latvijas zinātnes un augstākās izglītības bēdu ielejai).

Caurmēra ienākumu indekss uz vienu iedzīvotāju Rietumvācijā joprojām uzkrītoši apsteidz austrumu zonā dzīvojošos: 110 (1991) – 104 (2009) rietumos pret 57 (1991) – 83 (2009).

Līdzīga aina novērojama arī zinātnes un pētniecības investīcijās uz katru iedzīvotāju Vācijā – 874 eiro Rietumvācijā un 511 eiro bijušajā VDR.

Izeja no bēdu ielejas

Šķiet, ka krīzēm nav neviena cita risinājuma kā neproduktīvu resursu produktīvs izmantojums jeb pārkārtošanās uz jaunām sliedēm. Tas nozīmē «perestroiku», fiktīvo amatu likvidēšanu, algu pazemināšanu caur inflāciju, jaunu uzņēmumu dibināšanas un «iedarbināšanas» atvieglojumus.

Ar šo brīdi visi tie, kas sapņo par zvaigžņu karjeru Holivudā, pēkšņi atjēdzas un piesēžas pie kases aparāta lielveikalā tieši tāpat kā spāņi šobrīd stājas garā rindā pie Brazīlijas vēstniecības pēc darba atļaujām.

Vai šī pārkārtošanās ir patīkama? Protams, nē. Nevienam nepatīk, ja alga tiek pazemināta un investīcijas pazūd. Neviens potenciālais literārais ģēnijs negrib stumt ratiņus lielā noliktavā tikai tāpēc, ka valstij vairs nav naudas viņa ideju ekonomiskajam atbalstam, un arī latviešu ekonomiskie emigranti negavilēs brīdī, kad pat «Īrijas konveijeru» galīgi apturēs vietējā krīze. Tad apstāsies visi zirgi un brieži mūsu karuselī, kuru mēs mēdzam saukt par dienišķo ikdienu.

Nebūs kam uzlēkt mugurā.

Nāksies iet kājām.

Taču neviens nebūs apmierināts.

Īpaši nikni būs demokrāti, kuri joprojām tur pie dzīvības pārliecību, ka politiķi ir instrumenti, ar kuru palīdzību var atrisināt visas parasto ļaužu problēmas. Ja tā, tad ir vienkārši saprast mūsu naidu uz politiķiem – jo viņi taču neko nedara, t.i., nerisina mūsu problēmas. Viņi neiznīcina krīzi un tātad… nedara savu darbu!

Savukārt paši politiķi reizēm runā atklātu valodu. «Jā, mēs zinām, kas būtu jādara, taču mēs baidāmies, ka rīkošanās gadījumā mūs vēlētāji vairs neievēlēs atpakaļ šajos amatos, kuros atrodamies patlaban!» – atzinās medijiem pazīstamais ES politiķis Žans Klods Junkers.

Tāpēc vislabāk uzkraut atbildību «valstij», lai tā drukā naudu un gādā darba vietas. Neatejot no kases!

Visos laikos cilvēkiem ir bijusi ticība, ka «augstākās aprindas» var, prot un spēj atrisināt tautas masu problēmas. Agrāk šim mērķim piesauca Dievu un pastiprināja šo pārliecību ar lūgšanām baznīcās. Tagad Dieva vietā nostājusies lorda Keinsa teorija.

Palūgt Dievam, nevis rīkoties pašam

Ideja par to, ka visu var atrisināt ar valsts naudas investīcijām (Parex, BB, AirBaltic), joprojām ir spēkā. Tiem, kas pārstāv šo līniju, liekas, ka nav svarīgi, kur tiek investēts, galvenais, lai nesamazinās pirktspēja. Tāpēc Brisele tagad turpina spiest pie sienas vāciešus, lai viņi atkal aizdod Grieķijai, kas … iespējams, beidzot atlaidīs no darba labi atalgotos mežsargus, kas joprojām strādā uz kuģiem. Kas notiks pēc tam? Mežsargi ies ielās un protestēs! Jo, kā norādīja Makiavelli, – šodienas eksistējošās intereses ir ar daudz skaļākām balsīm nekā produktīvās nākotnes izredzes.

Keinsismu šodien atbalsta lielās, etablētās organizācijas, turpretī uzņēmējdarbības attīstību un jauno domāšanu stutē nākotnes vāji saklausāmās balsis.

Kārlis Markss kādreiz rakstīja, ka reliģija esot opijs tautai. Šajā apgalvojumā ir daļa taisnības, jo mācītāji vienmēr ir ieteikuši ticīgajiem vērsties pie Dieva ar lūgšanām saistībā ar savu konkrēto problēmu atrisināšanu. Palūgt Dievam, nevis rīkoties pašam. Pie tam Dievam nekad netiek pārmests (neviens nepieprasa viņa demisiju!), ja prasītais netiek piegādāts. Neviens taču nevainos Debesu Varu, ja problēmu atrisinājuma «piegādes» no debesīm tiks novēlotas vai ignorētas. Nē, lūdzējs vainos pats sevi par nepietiekami sirsnīgu lūgšanu darbu. Protams, es nedaudz pārspīlēju. Protams! Taču paļāvība uz valdību un ekonomiskajiem modeļiem funkcionē tieši pēc šīs pašas shēmas. Nolaidīsies no debesīm Deus ex machina un «viss būs kārtībā». Kāds cits atrisinās mūsu problēmas!

Tagad tas jādara Briselē un Luksemburgā.

Kāpēc viņiem neiet?

Tāpēc, ka varai Briselē vajag vēl vairāk varas!

Droši, ka arī jums, cienījamo lasītāj, ir nācies dzirdēt šo frāzi!

Keinsisms zinātniskā tonī turpina pārliecināt, ka vienīgā izeja ir vēl lielākas varas piešķiršana tiem, kas jau sēž pie stūres, bet nespēj tikt ārā no ekonomisko problēmu purva.

Pagaidām nekas neliecina, ka mūsu politiķu rīcībā būtu vēl kādas efektīvas metodes, kas palīdzētu izvairīties no sekām, kuras izraisījuši līdzšinējo valstu, valdību, banku un institūciju vadītāju muļķība un alkatība.

Vai mēs balsotu par politiķiem, kas beidzot godīgi atzītu savu iespēju ierobežotību?

Ticīgie paļaujas uz Dievu, bet ko lai dara neticīgie?

Tie, kuriem vajag politisko mesiju, cilvēku, kas ir apveltīts ar pārdabiskiem spēkiem?

Man šķiet, ka cilvēki saprastu, ja beidzot tiku runāts atklāti.

Čērčils savulaik britiem paziņoja skaidri un gaiši: mūs gaida laiks ar «asinīm, sviedriem un asarām» un pēc tam Lielbritānija piedzīvoja uzplaukumu.

Man šķiet, ka demokrātija būs ieguvēja, ja politiķi beidzot pievērsīsies patiesībai.

Ieguvēja būs arī Latvijas valsts un tās cilvēki.

Krīzes izraisa cilvēku muļķība un alkatība un laime sastāv no nelaimēm, no kurām mums ir izdevies izvairīties.

*Keinsisms ir ekonomikas teorija, kura paredz daļēju valsts iejaukšanos ekonomikā. Keinsisma teorijas ir balstītas uz 20. gadsimta pirmās puses britu ekonomista Džona Meinarda Keinsa idejām.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s