32 Latvijas, kas staigā pa pasauli un meklē sev mājas. Bankas, Eiropa un bēgļu krīze

Speciāli TVNet

kale-francija-begli

Kalē, Francija. 22.oktobris, 2016, Foto: EPA/ScanPix/LETA , TVnet

2015.gada laikā 70 000 ārzemnieku bērnu ieradās un pieprasīja politisko patvērumu Zviedrijā. Puse no viņiem atbrauca vieni, bez vecākiem. Nepilngadīgajiem nemēdz atteikt patvērumu. Arī tad, ja nav skaidrs vai šie cilvēki ir vai nav pilngadīgi un vai visas migrantu daudzbērnu ģimeņu atvases patiešām ieradušās savu vecāku pavadībā. Šie pusaudži un bērni ir tikai viena no dramatiskās aizvadīto divu gadu migrantu plūsmas izpausmēm, kas paguvusi nopietni sašūpot attīstītāko rietumvalstu publisko diskusiju telpu.

Visi, ieskaitot zviedrus, steigšus pieņēma jaunus likumus, kas būtiski ierobežo ieceļotāju iespējas apmesties uz pastāvīgu dzīvi izredzētajās valstīs. Arī Brexit balsojums lielā mērā sakņojās tajā pašā vēlmē – aizcirst deguna priekšā durvis «Eiropas Savienības valstu migrantiem» un visiem pārējiem, kas joprojām cer uz savas labklājības standarta uzlabošanu, iekārtojoties bagātajās rietumvalstīs uz dzīvi.

Veidojas absurda situācija: bēgļi no Sīrijas mēģina izdzīvot bēgļu nometnēs kaimiņvalstīs, bet ekonomiskie migranti tikmēr veikli forsē un ieņem bēgļiem paredzētās miera zonas labklājības valstīs. Pa vidu šim haosam islāmistu fundamentālisti producē grautiņus un pašnāvnieku spridzināšanas abās pusēs frontes līnijai. Neraugoties uz šo notikumu dinamiku, ap 65 miljoniem cilvēku visā pasaulē pašlaik pamet savas mājas un dodas bēgļu gaitās (SvD, 22.12.2016.). Tas nav maz. Tās ir «32 Latvijas», kas staigā pa pasauli (ar visu savu mantību ceļa somā), meklē sev mājas un naudu.

«Kloķu» piegriešana neko nedos

Atvērtās Eiropas robežas atļauj meklēt laimi citās zemēs, kur maksā labāk, vairāk un dzīvot ir ērtāk. Tas ir normāli, saprotami, jo valstis ir «priekš cilvēkiem» (demokrātijās), nevis «cilvēki priekš valstīm» (diktatūrās). Naivi iedomāties, ka iespējams nokaunināt ekonomiskos emigrantus par to, ka viņi vēlas būt pārtikuši svešumā. Bērnišķīgi cerēt, ka dzimtenes ilgas sauks viņus atpakaļ uz Cēsīm, Rūjienu vai Liepāju deklaratīvu aicinājumu veidā. Viņi tur paliks tikmēr, kamēr dzimtenē būs labāk. Tieši šis pēdējais apstāklis ir ļoti būtisks – panākt, lai valstīs, kas «ražo ekonomiskos migrantus», celtos algas un dzīves līmenis, kas reducētu cilvēku vēlēšanos meklēt laimi un pārticību citur. Šim mērķim veltīti vairāki ANO projekti, taču pagaidām tie nefunkcionē. Tāpēc cilvēki turpina bēgt no trūcīgajām valstīm uz pārtikušajām.

Ja durvis būs vaļā, tad izsalkušie nāks. Ja durvis aizvērsim, viņi turpinās klaudzināt, jo «bads» (viņu pusē) turpināsies. Nacionālistu partiju idejas par jauna Eiropas mūra būvēšanu, lai paglābtos no migrantiem un spridzinātājiem, nav produktīvs priekšlikums. Pēdējo gadu agresīvās retorikas pieaugums debatēs par bēgļiem un migrantiem rada bažas par mūsu sabiedrības cinisma kāpinājumu. Cilvēki, kas bēg no mājām kara vai trūkuma dēļ, tiek traktēti kā ekonomisks apgrūtinājums un posts, lai gan šīs debates vairāk atspoguļo mūsu publiskās domas humānisma eroziju un empātijas trūkumu. Bēgļu un migrantu problēma nav atrisināma ar durvju aizslēgšanu vai aicinājumu fiziski izrēķināties ar tiem, kas ierodas pie mums bez ielūguma. Vēl nožēlojamāka ir vadošu Latvijas politiķu sajūsma par to, ka Latvijas iedzīvotāju bēgļu pabalsti (lasi – labklājības standarts) ir tik zemi, ka pie mums neviens bēglis nepaliks. Paši aizbēgs. Aizmirstot, ka mūsu pašu iedzīvotāji arī bēg projām no Latvijas tieši to pašu iemeslu dēļ.

Nākotnes izredzes un banku lāsts

Šķiet, ka pats svarīgākais ir mūsu iedzīvotāju nākotnes izredžu apzināšanās. Pagaidām tādu nav. Lai cilvēki justos līdzsvarā, viņiem ir jāredz un konkrēti jāsaprot, kā dzīve Latvijā izskatīsies pēc 5, 10 vai 20 gadiem. Kamēr šāda pamatota projekta nav, iedzīvotāji ir stresā un neuzticas valstij, kurā ir piedzimuši. Pēc ekonomiskās krīzes sabiedrības stress turpina eksistēt. Islandiešu pētniece Arna Vardardotira ir pierādījusi, ka pēc valsts banku bankrota stresā Islandē bija ne tikai noguldītāji un valdība, bet pat bērni dzemdību namos dzima ar mazāku svaru nekā parasti. Avantūrisms politikā un finanšu krīze var novest pat pie jaundzimušo stresa, kas ir traģisks un simbolisks depresijas rādītājs visās nozīmēs. Tas liek saprast, ka pēc Parex bankas «izglābšanas» (ar valsts bankrota līdzekļiem) Latvija nekad vairs nebūs tā pati vecā dziesmotās revolūcijas zeme, kuru mums piešķīra pārmaiņu laiks. Mēs vairs nevaram rēķināties ar caurmēra nacionālo pieaugumu, pat Lielbritānijā un ASV kopprodukta pieaugums pašlaik ir daudz zemāks nekā pirmskrīzes līknēs.

Ja Zviedrijā nebūtu bijušas divas finanšu krīzes (90. gadi un 2008. gads), tad katrs zviedrs šodien gadā pelnītu par 10 000 eiro vairāk. Lai iedarbinātu ekonomikas motorus, centrālās bankas turpina nodarboties ar monetāriem eksperimentiem un manipulācijām, kas nereti atgādina cirka trikus. Ja pirms 10 gadiem kāds būtu mēģinājis šodienas finanšu procesus iesniegt kā projektu Nobela prēmijai ekonomikā, tad būtu saņēmis norīkojumu pie psihiatra. Tieši tāpēc ir muļķīgi paļauties uz tirgus ekonomiku autopilotā un cerēt, ka ekonomika iedarbosies pati arī Latvijā. Pat naivam vērotājam jau 2008. gadā bija skaidrs, ka problēmas saknē bija banku sektora kļūdas. Jā, bankas ir svarīgas un politiskā vara tās metās glābt, nepadomājot ko tas mums visiem kopā maksās. Latvijas un arī Eiropas vadītāji izrakstīja čeku, un centrālās bankas samaksāja jebkādas summas, kas tika pieprasītas. Ko šīs bankas «tādu» mums ir palīdzējušas, ka politiskā vadība ir gatava tās glābt jebkurā brīdī par jebkādu summu? Nevienam privātam, peļņas uzņēmumam valsts šādi nepalīdz. Nevienam nav šādu privilēģiju. Kāpēc bankām šādas privilēģijas piešķir? Tāpēc, ka tām pieder vissvarīgākā ekonomikas izejviela – nauda. Sākumā politiskā «naudas lutināšana» deva labus rezultātus, bet pēdējos gados sistēma vairs nedarbojas. Vissliktākais, ka mūsu politiskā sistēma ir kļuvusi tik ļoti atkarīga no finanšu pasaules, ka vairs to nespēj kontrolēt. Tas nozīmē, ka mūsu nākotne ir bez stabiliem pieturas punktiem un tiek pieņemts, ka bankas būs godīgas un rīkosies atbildīgi, lai gan līdzšinējā pieredze šo pieņēmumu neapstiprina.

Tāpēc Latvijā, tāpat kā Islandē (un pārējās krīzes traumētajās valstīs) dominē politiskā nedrošība, polarizācija, minoritāšu konflikti un labējo populistu uznākšana uz politiskās skatuves. Tieši viņi ir tie, kas izmanto situāciju un sludina naidu pret ārzemniekiem un minoritātēm kā «vainīgajiem» visās problēmās (ar šo riebīgi atgādinot pagājušā gadsimta 30.gadu noskaņojumu). Demokrātija, atklātība un savstarpējā pieklājība vairs nav modē. Humānisms, ko civilizētā sabiedrība ar pūlēm tika uzbūvējusi, tiek nojaukts vienā rāvienā un izkaisīts kā konfeti vējā. Barbarisms tagad nostājas normālo normu vietā, un labējie populisti gavilē, lai gan vainīgs nav viss liberālisms, bet gan bankas.

Mūri un mēs

Uz dienvidiem no Aleksandra laukuma Berlīnē var redzēt vecā mūra paliekas. Tas nav bēdīgi slavenais «komunistu mūris», bet viduslaiku atmiņas. Toreiz mūris viņus pasargāja no haosa ārpusē. Berlīne izturēja 30 gadu karu un atgaiņājas no uzbrucējiem, zviedrus ieskaitot. Arī toreiz cilvēki karoja cits pret citu ticības dēļ (tāpat kā tagad), un arī toreiz bija svarīgi noskaidrot, kura ticība ir pareizāka un kura kultūra vērtīgāka (tāpat kā tagad). Kara rezultātā Berlīnes iedzīvotāju skaits saruka līdz 800 (ja neskaita kazas, kas ganījās uz ēku jumtiem). Mūris bija palīdzējis pēdējo reizi. Norobežoties tālāk nebija gudri. Atvēra vārtus un panāca, ka pilsētu atjaunoja imigranti. Berlīne atvēra savas durvis tiem, kas citur tika vajāti. Tā kļuva pievilcīga Vīnes un Antverpenes ebreju kopienas locekļiem, franču hugenotiem, protestantiem no Silēzijas un visu veidu politiskajiem bēgļiem, brāļus Grimmus ieskaitot. Viņi visi apmetās ārpus pilsētas mūriem. Visi bija imigranti un tāpēc nešķiroja kaimiņus «vietējos» un «ienācējos». Jūdu kapi bija blakus protestantu baznīcai, un tai pretī uzcēla pat katoļu slimnīcu. Tautas valodā šo kvartālu nosauca par «Tolerances šķērsielu», un tāpēc nav nejauši, ka nacisma laikā tieši šajā reģionā kaimiņi glāba vajātos, nevis nodeva cits citu varai. Jo «mēs» esam visi tie, kas esam gājuši kopā skolā, spēlējuši kopīgas spēles pagalmos un izdzīvojuši laiku, kas mums piederēja kopīgi. «Viņi» ir demagogi uniformās un partijās, kas cits citu apbalvo ar ordeņiem, paceļ sev algas un alkatības vārdā sarūpē savai tautai neciešamu likteni, kas «mums» ir jāiztur.

Šī tradīcija ir dzīva joprojām vecajās Berlīnes šķērsielās, neraugoties uz režīmiem, kurus šai pilsētai ir nācies pārciest. Tāpēc labējiem populistiem tur izredžu maz. Cilvēcība tur vēl ir spēkā.

Insekti gatavojas revanšam

Brīdī, kad medijus pārlidoja ziņa par katastrofu Ziemassvētku tirdziņā pie Kurfürstendamm (Šarlotenburgā), gribējās ticēt, ka noticis negadījums. Ka braucējs iemalkojis daudz karstvīna ar piparkūkām, ka upuru nebūs un ka viss beigsies labi. Taču patiesība izrādījās skarbāka. No apstākļu smoga (ciešanu šoka) kā Kafkas laikā uzreiz izlien insekti jeb tie, kuriem atvērtā pasaule nešķiet pieņemama, izdevīgais brīdis spokoties ir klāt un visam ir savs risinājums. Sākot ar islāmistu fundamentālistiem un beidzot ar mūspašu konservatīvo, «ģimenisko tikumu» sludinātājiem. Viņi tagad berzē rokas, jo revanšs esot tuvu. Turpmāk notikšot tā: logi, durvis ciet, rokas gar sāniem, pie sienas rāmī īstenais tautas vadonis, bet aiz muguras drošībnieki. Mums visiem skarbiem ģīmjiem unisonā būšot jādzied viena un tā pati dziesma ar cenzētiem vārdiem. Tā esot drošāk.

Populistu partija Alternatīva Vācijai (Alternative für Deutschland) traģiskajā naktī reaģēja tieši tā un pirmā. Izmantojot sociālos medijus. Policija un glābšanas dienests vēl nebija atgriezušies no nozieguma vietas, kad viens no šīs partijas pārstāvjiem mikroblogā Twitter jau piedāvāja upurus saukt par «Merkeles nogalinātajiem». Gaisā cirkulēja tēze: «Vai mēs «to» jau neteicām?!» Beidzot bija noticis tas, ko viena sabiedrības daļa ļoti gaidīja. Bēgļi «sāka atriebties» pamatnācijai. Politiskie insekti pacēlās uz pakaļkājām un zibenīgi aicināja uz referendumu pret kancleri Merkeli viņas «bēgļu simpātiju» dēļ. Būtiski akcenti tika nomainīti ar mazāk būtiskiem. No vienas puses jātēlo, ka «mīlam Berlīni», bet no otras jāforsē cinisms pret atvērto demokrātijas standartu, jo, aizverot durvis, problēmu vairs nebūšot. Populistu lielākā krītambedre ir tā, ka viņi dod priekšroku tai pašai izejai, kuru prioritē musulmaņu fundamentālisti vai putinisti. Teroru, naidu un varmācību. Lai demonstrētu savu spēku skatītājiem un iebiedētu pretinieku.

Šis nav pirmais islāmistu terorisma akts Vācijā. 2016.gadā fiksēti seksuāli uzbrukumi jaungada sagaidītājiem Ķelnē, traģiski notikumi Minhenē un Freiburgā. Līdz šim uzbrukumi vērsti galvenokārt pret sievietēm. Vācietes šogad vakaros izvēloties braukt uz mājām ar taksometru, nevis šķērsot pilsētas ielas pa tumsu (tāpat kā agrāk). Pagaidām tas arī viss. Kādu izeju piedāvājat jūs? Masveidā izkauties? Zobs pret zobu? Ķersim ieročus un sāksim izrēķināties ar visiem, kas atgādina migrantus? Vācu partija Alternatīva Vācijai piedāvā līdzīgu reakciju, fantazējot par nostalģijas un fantastisko romānu hibrīdu, kas uzbur etniski tīru valsti (Reigana 80. gadu stilā) un kaut ko tādu, kas atgādina Putina sapņu valsts karikatūru: vācu kalifātu, kurā it kā nav valsts, taču tās kontrolē tomēr ir visa publiskā informācija, masu medijus ieskaitot. Kā rāmis šo gleznu grezno miljoniem smagi apbruņotu žandarmu. Nav nejauši, ka vācu populisti, tāpat kā latviešu un krievu populisti, ir smagi slimi ar antifeminisma infekciju. Viena no tendencēm ir mēģinājums atņemt sievietēm balsošanas tiesības vēlēšanās. Par to pavisam nesen bazūnēja kāds AfD (Alternative für Deutschland) politiķis Facebook. Nedomāju, ka publika šo priekšlikumu uztvēra kā joku. Vācija vairs nav 50.gadu sabiedrība, kurā uzticama sieva katru dienu gaida savu kungu un pavēlnieku ar trauklupatu rokā pie plīts. Tāpēc nepārsteidz, ka brīdī, kad vācu sievietei jāizvēlas starp islāmistu sieviešu pazemotājiem un vācu sieviešu nīdējiem, viņa atbild īsi abiem: «nein»!

Ceru, ka insektu uzbrukums neizdosies un Vācija nākamajās vēlēšanās nelaidīs viņus pie varas. Turklāt terorismu Vācija pazīst arī modernajā laikā, kopš RAF* (nejaukt ar Rīgas Autobusu fabriku!) un Bādera – Meinhofas bandas asiņainajiem 70. gadiem. Toreiz viena daļa sabiedrības pieprasījusi atjaunot nāves sodu. Spriedzes stīga bija uzvilkta līdz galam, un valsts varēja sākt pūt no iekšpuses. Taču noturējās un tika melnajai svītrai garām. Brīvība un demokrātija ir gaumes jautājums, un par to nestrīdas. To vai nu akceptē, vai izlaiž no rokām.

Tāpēc labāk domāsim par Latvijas nākotnes konstrukciju, banku labāku uzraudzību un cilvēcisku attieksmi pret tiem 65 miljoniem, kas pašlaik meklē sev mājas. Varbūt daži no viņiem ir mūsējie un var palīdzēt uzbūvēt Rīgu tieši tāpat, kā savulaik imigranti palīdzēja uzcelt Berlīni, Stokholmu un Ņujorku. Sagatavosimies uzņemt no viņiem tos, kas ir mūsējie (kamēr mūsu pašu ekonomiskie migranti jūtas labāk citur un atgriezties negrasās). Visi ienācēji (tāpat kā visi aizbraucēji) nav nelieši. Mūsu valsts laiks vēl ir priekšā.

Ekonomikas izejviela ar nosaukumu «nauda» ir savārījusi pārāk daudz problēmu. Mācīsimies to pieradināt.

  • Rote Armee Fraktion

Kā novākt hiperaktīvos populistus no politiskās skatuves?

Argumenti vai skandāli populistus neietekmē. Tādus kā Trump, Farage vai mūsu pašu Ušakovs, Rasnačs-Iesalnieks. Lai šādus godkārīgus narcisus aizšķūrētu projām no politiskās sfēras, nepieciešami asi šaha gājieni, kurus “parastais reņģēdājs” izjustu savā ikdienā. Mani pārliecināja piečurātais krēsls Rīgas 21.autobusā, kas pierādīja, ka Ušakovs izmanto sabiedrisko transportu, lai uzpirku Rīgas trūcīgākos iedzīvotājus vēlēšanām. Viņiem brauciens bez maksas un tāpēc arī balsos par šo cilvēku, kas faktiski izsūc valsts līdzekļus sava populisma vārdā. Par to, ka strādājošajiem viens brauciens Rīgas transportā iznāk dārgāk nekā brauciens privātajā automašīnā, bezmaksas čurātāji nedomā. Viņiem ērti un viņi balsos kaut vai par marsieti, kas dala banānus pirmdienas rītā. Tai pat laikā Rīgai jau sen vajadzīgs metro.

Šo tēmu mūsu Rīgas politiķis neaktualizēs, jo metro būvēšana Latvijas galvaspilsētā viņam nepiedāvās tūlītējus balsotājus nākamajās pašvaldības vēlēšanās. Kamēr populisms mūsu politikā “rullē”, tikmēr valstiskus, tālejošus lēmumus nav ko gaidīt. Rīgas Satiksme varēs paaugstināt viena brauciena maksu 6. tramvajā pat līdz 10 eiro, ja lumpenproletariāts varēs turpināt izmantot vagonu bezmaksas gulēšanai, izklaidei un tualetei. Viņi balso un viņi arī nosaka, kādā ellē mēs dzīvosim.

Tāpēc pret brexita, no jauna aktualizējas jautājums – kā aizvākt hiperaktīvos (ušakovus, iesalniekus, rasnačus un jūlijas) kā populistus projām no poliskās skatuves?

Paraudzīsimies uz šo fenomenu tuvāk.

Populisms ir mūsu laika pats redzamākais politiskais strāvojums. Esam redzējuši populistu nacionālistu uzvaras gājienus Francijā. UKIP gaviles Lielbritānijā, Trampa un Zviedrijas demokrāta Okesona panākums abpus okeānam, par Krievijas superpopulistu Putinu un viņa “pasaku stila politiku” Krievijā  nemaz nerunājot.

Arī mūsu pašu Rasnača – Iesalnieka jeb “tikumīgā tandēma” muļķību bazūnēšanu nespēj apklusināt pat skaļa izgāšanās ar “tikumības normu” ieviešanu skolās un sadzīvē, grandiozais krahs Stambulas konvencijas nomurcīšanā un valsts naudas tērēšana privātas bagāžas transportam. Ar viņiem nav iespējams nedz diskutēt, nedz strīdēties vienkārši tāpēc, ka populists šorīt domā tā, bet šopēcpusdien jau pilnīgi citādi. Populisti liek lietā visus argumentus, kas runā viņu labā. Melus, insinuācijas un klajas muļķības ieskaitot. Pie kam, viņiem nav kauna nevienā situācijā, par to ko viņi runā, jo mērķis attaisno līdzekļus. Lieliski šīs loģikas dramaturģiju apraksta amerikāņu publiciste Maša Gesena. Viņa analizē Krievijas prezidentu un superpopulistu Vladimiru Putinu. Kādu sarunu Putins ved ar krieviem? Stratēģija ir 100% populistiska: 1) Es neizliekos; 2) Neesmu glīts un neatsakos no kukuļiem un “otkatiem”, bet tāpēc esmu kļuvis bagāts. Tā ir! Ikviens no jums nav labāks par mani! Ja vēlaties visspēcīgāko veci tronī, tad samierinieties ar mani, jo zvērīgāka politiķa par mani Krievijā neatradīsiet!

Ventspils “karalis” uzvedas līdzīgi.

Diemžēl.

Taču visi šie apgalvojumi nav patiesība.

Visi cilvēki (arī politikā) nav alkatīgi kukuļņēmēji, visi nevēlas varu vai karu. Visi nav vienādi un vairums no mums nav nelieši. Populistu kaujas zirgs barojas no neapmierinātajiem, grūtdieņiem, kuriem patīk spēlēt upura kompleksu un “piedzert klāt” saldo dziru ar informāciju, ka čaklajam un strādīgajam kaimiņam ir beidzot nodegusi glītā māja. Šādu cilvēku ir daudz.

Tāpēc brexit panākumi nav nekas pārsteidzošs. Pārliecināt egoistisku cilvēku  par sadarbības priekšrocībām ir gandrīz neiespējami, ja tāpēc no debesīm uzreiz nelīst zelta lietus. Eiropas Savienība savos pamatos ir lieliska ideja, taču  politiķi, kas pārvalda šo vajadzīgo organizāciju, nav mūsu uzticības un atbildības cienīgi. Vairums no viņiem iekļuvuši šajā karjerā kā neapdāvinātas, taču lieliski lienošas personas. Tāpēc Dienvidslāvijas krīzei seko Ungārijas demokrātijas krīze, Putina okupācija Krimā un bēgļu krīze Vidusjūrā.

Krīzes faktiski nav objektīva neizbēgamība.

Tās rada cilvēki paši.

Īpaši aktīvi krīžu izraisītāji ir tieši politiķi populisti.

Viņi savāra, bet citiem jāizstrebj.

Mūsu senčiem trīsdesmitajos  gados bija progresīvs projekts ar moto: viena nācija=viena tauta. Mani vecvecāki par to stāvēja un krita. Pat pirmās viesistabas klavieres tad tika pirktas latviešu ražojuma ar garo ”ē” zelta burtu uzvārdā virs klaviatūras. Tā bija stratēģiska programma ar ideālismā mērci. Viņiem bija skaidrs tālejošs mērķis – neatkarīga, pārtikusi valsts. Ja Ulmanis 15.maijā nebūtu iznīcinājis demokrātiju, tad (iespējams) mēs būtu tikuši tālāk un sasnieguši vairāk.

Šodien ušakovisti cenšas barot savu populisma zirgu ar nostalģijas auzām, kuras nodrošina cilvēki, kuriem Padomju Savienībā bija drošāk un labāk. Tikmēr nacionālisti mēģina jāt uz priekšu, uzpildoties ar nacionālromatikas nostaļģiju. Tas ir patētiski, daiļi, bet neko vairs Latvijai reāli piedāvāt nevar. Tieši pretēji, rodas iespaids, ka konstruktīvu ideju trūkuma dēļ šie grupējumi spēj un prot tikai kacināt un rīdīt savu piekritēju pūli pret “tiem citiem”, kas domā un rīkojas citādi. Citādi domājošie viņu izpratnē automātiski kļūst par “bīstamām baktērijām”, kurām “jābrauc projām no mūsu zemes”, jo to pieprasa viņu higiēnas loģika.

Tāpēc “brexits” manā izpratnē ir kas vairāk par Lielbritānijas referendumu. Tas ir protests pret to ko 50% iedzīvotāju nepieņem. Tas ir sajūsmas brāziens no neapmierināto puses, kurus lieliski sakūdījuši populisti.

Tagad mēs redzam sasistu sili Londonā un uzjundītie britu nacionālisti pat zviedru mammai uz ielas uzbrēc, lai viņa “vācās mājās”, jo dažiem nepatīk, ka ar saviem bērniem uz ielas gaišmatainā sieviete sarunājas zviedru valodā. Tauta ir uz pakaļkājām, bet vai tā ir uzvara?

Populisti un protesta partijas nekad neko nav uzbūvējušas, tās prot tikai nojaukt (mūsu Tautas Fronti ieskaitot).

images

Reizēm nojaukt ir vērtīgi.  Iespējams, ka pēc “brexita” vajag aizvākt esošos politiķus no Briseles un izveidot noteikumu sistēmu, ka neviens politiķis nedrīkst atkārtoti piedalīties vēlēšanās un politika nedrīkst kļūt par profesiju. Tas būtu lieliski arī Latvijas politiskajai skatuvei.

Vai kādam no jums ir priekšlikumi, kā aizvākt populistus no politiskās skatuves?

 

 

 

Kāpēc latvieši neapzinās, ka pasaule mainījusies? Intervija Pirmā Biznesa radio žurnālistam Ārim Jansonam

portals-zsv-120Pirmā Biznesa radio žurnālists Āris Jansons par aizejošā gada atziņām iztaujāja mediju zinātnieci Sandru Veinbergu, kura ilgus gadus dzīvojusi un strādājusi  Zviedrijā. Mediju un publisko attiecību pētniece, Liepājas universitātes viesprofesore un Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas asociētā profesore komunikācijas zinātnē atskatās uz 2014.gada norisēm arī Latvijas masu saziņas līdzekļu lomas un darbības kontekstā.   

Vai Latvija ir apzinājusies, ka aizejošo gadu mēs esam nodzīvojuši gluži citādā pasaulē, nekā pirms gada?

Man liekas, ka Latvijā cilvēki nav to apzinājušies. Latvijā ir vārgi mediji, audiovizuālie mediji, kas iedzīvotājus slikti informē par notiekošo. Pateicoties ekonomiskajai krīzei, mums ir ļoti lielas problēmas ar iespiestajiem medijiem, kuri ir faktiski pazuduši no aktuālo mediju areāla. Avīzes ir būtībā iznīcinātas, komerciālo radiostaciju skaits pieaudzis, un sabiedrisko mediju līmenis ir krities. Cilvēki tiek vāji informēti par pasaules būtiskām lietām, – viņi tiek izklaidēti „līdz nāvei”, bet netiek izglītoti.

Mani interesēja, kur Latvijas studenti lasa būtiskākos faktus, kur iegūst viedokli par pasaulē notiekošo. Anketēja studentus, kā viņi uzzināja par Zolitūdes traģēdiju un kā iedziļinājās problēmā. Izrādījās, ka jaunieši Latvijā galvenokārt lasa interneta portālus. Kad par to stāstīju  ziņojumā starptautiskā kongresā, tā dalībnieki, piemēram, vācieši un spāņi, bija pārsteigti par šo portālu popularitāti Latvijā. Ar pārsteigumu konstatēju, ka tā ir Latvijas īpatnība. Un cita savādība – kā analizētājas mums ir pazudušas avīzes, tās ir iznīkušas kā nopietns informācijas nesējs. To vietu ieņēmuši tīmekļa portāli.  Lielai daļai sabiedrības tie ir galvenais informācijas avots.

Kāpēc Latvijā neapzinās nopietnas apkārtējās pasaules problēmas? Es tomēr gribu vainot mediju īpašniekus, kas mēģina iegūt maksimālo peļņu un nav ieinteresēti kvalitatīvo mediju saglabāšanā. Par starptautisko procesu atainošanu vēlētos mest akmeni LTV un visu televīziju dārziņā, jo nopietnu ārpolitisko programmu Latvijā nav. Mums nav nopietnu ārpolitisko komentāru, kurus cilvēki klausītos, lai sekotu notikumu attīstībai – tas, protams, prasa naudas investīcijas, jo jāmaksā ne vien komentētājiem, bet ir jāpērk aktuālie materiāli, filmas par svarīgām norisēm. Tikko ar studentiem runājām par Kubu, tās attiecībām ar ASV, par [Kubas līderi] Kastro un [ASV prezidentu] Obamu – diplomātisko attiecību atjaunošana notiek vienlaikus ar [Krievijas prezidenta] Putina runu Maskavā, vai tas ko varētu nozīmēt?  Biju pārsteigta, ka LTV un valsts radio pirmais kanāls momentāni nepievērsās šim tematam, netiecās to komentēt, nepaskaidroja klausītājiem un skatītājiem, kas tas īsti ir un ko tas nozīmē. Latvijas cilvēki labāk dzīvo savdabīgā transā – viņi dejo ar zvaigzni, viņi mirst ar zvaigzni, viņi guļ ar zvaigzni, – man īsti nav skaidrs, kas tad ir šī zvaigzne.

Ne vien novērotāji, bet arī mēs paši sev visai bieži pārmetam provinciālismu. Vai tagad, kad pienākusi kārta Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē, šis pienākums un tā veikšana palīdzēs mums mainīties, jebšu viss aprobežosies ar rosīšanos vienā salā – Rīgā?

Jā, man šķiet, ka viss aprobežosies ar rosību vienā salā – galvaspilsētā Rīgā. Man liekas, par prezidentūru lielā sajūsmā ir vesels birokrātu štats, kas ar to nodarbosies. Domāju, ka ir cilvēki, kuri nu varēs saņemt lielākas naudas, kuriem būs lielāks apgrozījums viņu kustībā uz dažādām pasaules vietām un viņu ietekmes apzinīgumā, taču plašāki Latvijas iedzīvotāju slāņi negūs neko.

Atgriežoties no Zviedrijas Latvijā, man ir ļoti sāpīgi konstatēt, ka pie mums pastāv savāds  provinciāls elitārisms. Ir cilvēku grupas, kas sevi uzskata par „labāko sabiedrības daļu”, kas sevi it kā izolē, norobežo, un citi ir tie „pārējie”. Man personīgi interesantāki šķiet šie „pārējie”, jo tie ir ļoti dažādi cilvēki, interesantas personības, un mums ir diezgan augsti izglītota sabiedrība.

Kad ritēja Zviedrijas prezidentūra, zviedri ļoti plaši apsprieda tās tematus, un toreiz visai tautai jautāja, ko iedzīvotāji vēlas pasniegt kā savu projektu brīdī, kad Zviedrija kļūst par ES prezidējošo valsti. Toreiz zviedri varēja balsot par to, ko viņi domā, kāds ir Zviedrijas pienesums kopējā Eiropas projektā, ar ko zviedri ir spēcīgi un ko var piedāvāt Eiropai.

Tas bija ļoti pareizi darīts, tās bija „sabiedriskās attiecības ar tautu”, tautas iesaistīšana prezidentūrā. Visi nonāca pie secinājuma, ka zviedru stiprā puse, pamatjautājumi ir – vide un ekoloģija. Skatoties, kādu projektu tagad piedāvā Latvija, izskatās, ka caurmēra iedzīvotājs nemaz nezina, kas tiek piedāvāts. Nostādnes ir šauri komerciālas, mēs būsim koridors uz Austrumiem, – tas, ko biznesa aprindas ir piespēlējušas mūsu politiskajai elitei . Bet nav signāla, kas tiktu raidīts atpakaļ tautai, nenotiek tās līdzdalība projektā, un iznāk, ka Latvijā prezidentūra ir šaurs projekts.

Jūs esat kritiski vērtējusi pašreizējā Latvijas valsts galvas nonākšanu prezidenta postenī. Vai Jums pietrūkst diskusijas par tautas vēlētu prezidentu?

Jā, man, protams, tās pietrūkst. Prezidents pats nupat gan izteicās, ka tautai nevajadzētu vēlēt savu prezidentu. Iznāk jocīgi, ka mūsu tauta tiek diskvalificēta kā nespējīga ievēlēt sev prezidentu. Jā, es pieņemu, ka būs populisti, kas mēģinās bīdīt par prezidentu [Saeimas deputātu] Artusu Kaimiņu vai [Rīgas mēru Nilu] Ušakovu. Bet viss ir atkarīgs no spēles noteikumiem, kādus mēs izvirzīsim prezidenta ievēlēšanai, un visiem šie noteikumi ir  jāievēro. Ja tie tiktu ievēroti, tad, manuprāt, mēs prezidentu varētu vēlēt.

Es saskatu izteiktu politiskās elites nevēlēšanos diskutēt par šo tematu. Viens no lielākajiem Latvijas šā gada skandāliem – Solvitas Āboltiņas atpakaļ iekļūšana Saeimā – ir nepatīkams process, kuru ir grūti izskaidrot ārzemniekiem. Kā kaut kas tāds varēja notikt un kur palika savādais deputāts, kurš pēkšņi nozuda nezināmā virzienā uz austrumiem  un pēkšņi palika tik smagi slims,  ka viņš vairs nevar politikā darboties? Te man jājautā, kā tad Solvita Āboltiņa kā partijas vadītāja varēja pieļaut šāda smagi slima cilvēka ievēlēšanu, kurš pēcāk pazūd tāpēc, ka tas viņai ir izdevīgi. Ja mums ir šādi politiķi, tad loģiski, ka tauta viņiem netic.

Kurš no aizejošā gada notikumiem Jums palicis visvairāk prātā, – vai Saeimas vēlēšanas, vai ārlietu ministra „iznākšana no skapja”, vai kas gluži cits?

Bija daudz būtisku notikumu – Pirmā pasaules kara simtgade un atceres saistība ar notikumiem Krievijā, kas mani ļoti uztrauc. Krievijas norises es uzskatu par ļoti svarīgām arī Latvijas sakarā.

Pašā Latvijā – parlamenta vēlēšanas, un man visinteresantākais šķita iedzīvotāju atsaukšanās aicinājumam svītrot pirmos piecus kandidātus un cenšanās šādā veidā pierādīt savu pilsonisko aktivitāti, un efektu mēs jau redzējām. Savukārt ārlietu ministra „iznākšana no skapja” ir nopietns Latvijas vēstures notikums, un, domāju, ka 2014.gads ieies ar to vēsturē.

Apstākļos, kad daļa sabiedrības ir tumsonīga un realitātes nesaprot, – es pieskaitītu šai daļai arī Latvijas prezidentu Andri Bērziņu, kurš nepietiekami  piesardzīgi izteicās par homoseksuālo cilvēku tiesībām, šādos apstākļos ārlietu ministra solis ieies Latvijas vēsturē.

Latvieši emigrācijā: veiksmīgie aizbraucēji vai tomēr nīstie imigranti?

2013. gada 30. martā Speciāli TVNet.

Latvijas krasta kontūras  skats no lidmašīnas

Latvijas krasta kontūra. Skats no lidmašīnas pirms nosēšanas Rīgas lidostā. 2013. gada marts.

«Kā man riebjas tie austrumeiropieši!» pukojās gados jauna dāniete. «Viņi paši domā, ka līdzinās mums, taču būtībā ikviens melns amerikānis man ir daudz tuvāks un saprotamāks nekā viņi – šie postsovjetiskie salašņas!» sieviete klusi šņāca. Man līdzās. Pirms iekāpšanas lidmašīnā. Pirms mums lidoja reisi uz Krieviju un Viļņu. Iekāpēji palēninātā tempā virzījās garām uz savām lidmašīnām. Lielākā ceļotāju daļa bija koši tērpti, vairums uzvedās skaļi un izaicinoši. Nav izslēgts, ka daļa no viņiem brauca uz neatgriešanos. Uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs. Sprīdīši.

Pretkultūra

Daudzi no viņiem aizbrauc un pēc tam sūta uz dzimteni «veiksmes stāstus» par saviem lieliskajiem panākumiem (nokautajiem pūķiem), piedzīvojumiem (apprecētajām princesēm) un krāsaino ikdienu (leiputriju) ārzemēs.

Pašlaik izbraucēju skaits no Latvijas jau esot apsteidzis savulaik Staļina režīma deportēto skaitu uz Sibīriju un kustība lidostu virzienā joprojām turpinās. Jau atkal dzīvotspējīgs ir mīts, ka katrs kārtīgs latvietis dodas meklēt laimi, naudu, panākumus, labklājību, «sastrādāt sev labu pensiju» ārzemēs un Latvijā vairs neatgriežas.

«Man tajā sūda zemē vairs nav ko darīt!» klaigāja kāds apdzēries latviešu viesstrādnieks Skavstas lidostā, gaidot nākamo lēto lidojumu uz Īriju. Līdzīgas domas pauž vēl virkne emigrantu, kas jau nostabilizējuši savu dzīvi un darbu ārzemēs. Viņu ziņojumos staro imperatīva laime un kategoriska apmierinātība ar muguru pret Latviju. Tiek strauji mainītas pases un sadedzināti tilti uz Dzintarzemi. Visās nozīmēs.

Es vēlētos pievērsties tikai dažiem šā «emigrācijas fenomena» aspektiem ar moto «es mīlu šo zemi, bet neciešu šo valsti».

Piemēram, pagājušajā vasarā (jūlija vidū) nācās lidot uz Rīgu ar pārsēšanos Frankfurtē. Ļubļanā visas manas biļetes jau bija reģistrētas ar sēdvietām līdz Rīgai pie loga (lai izgulētos). Tāpēc liels bija mans pārsteigums, ieejot lidmašīnas salonā un redzot, ka manu vietu pie loga jau aizņēmis mazs zēns. Blakus sēdošā māte man latviski skaļā balsī paziņoja: «Tur sēdēs mans bērns un viss!» Neko neteikdama, noliku savu somu un apsēdos celiņa malā. Pēc tam valdonīgā jaunā latviešu māmiņa pārgāja uz svešvalodu un visu lidojuma laiku runāja ar savu mazuli sliktā tūristu franču valodā. «Franču tēva» tuvumā nebija. Tikai māte + viņa bērns + lidmašīnas publika. Mātes valodas šim bērnam nebūs. «Superfrancūziete» to bija apzināti iznīcinājusi, jo ar savu mazuli vairs nesarunājās latviski, pat esot divatā ar viņu. Savādi, ka šī sieviete vispār veda mazo francūzi vai beļģi uz Latviju, jo maz izredžu, ka turienieši varēs komunicēt mazulim saprotamajā valodā. Tas nozīmē, ka LV šim bērnam drīz būs = «0».

Dzīvojot jau vairāk nekā 25 gadus ārzemēs, bieži nācies novērot diezgan mazohistisko «austrumeiropiešu» attieksmi pret savu valodu: krievu, latviešu vai ukraiņu sievietes lauzīdamās tēlo «superzviedrietes», «superanglietes», «superspānietes», ar visiem spēkiem cenšoties iebīdīt savu bērnu citas valsts apritē. Katrai mātei savu bērnu gribas iecelt saulītē, taču nezin vai vecāku iedomātās laimes leiputrija ir tieši tas, kas bērnam visvairāk vajadzīgs.

Ksenofobijas vaibsts

Viking LIne pasažieru rasu dikriminācijaTo pierāda nesenais notikums ar 16 gadus veco pusaudzi, kas bija atbēdzis atpakaļ uz savu dzimteni Lietuvu no Francijas, kur pirms astoņiem gadiem bāreni bija adoptējusi pārtikusi franču ģimene (skat. Lrytas.lt; TVNET 23.03.2013.). To pašu apliecina neskaitāmie skandāli, kas reizēm «noplūst» no dārgajām internātskolām, kurās Austrumeiropas bagātnieki ievietojuši savus bērnus, nemaz neapzinoties, ka visai bieži «ārzemniekus necieš» ne tikai pieaugušas dānietes, bet arī bērni un skolotāji skolā, medmāsas poliklīnikās un šoferi autoostās.

Tikko Zviedriju pāršalca skandāls par notikumiem galvaspilsētas centrālajā autoostā. Šoferis, kuram bija pienākums transportēt pasažierus uz Ekero līnijas prāmi (ceļā uz Ālandu salām), šķiroja pasažierus divās grupās: vietējos un imigrantos. Vienā autobusā tika sašķiroti etniskie zviedri un otrajā imigranti. Kā viņš to darīja? Pavisam vienkārši – to uzreiz varot redzēt. No skata. Acenes vai dokumentus viņam nevajagot. Vai tas ir ētiski, vai tā drīkst demokrātiskā sabiedrībā? Protams,  nedrīkst. Protams, nav ētiski. Loģiski, ka šoferis esot tikko atlaists no darba un vairāk tur nestrādāšot, taču nav izslēgts, ka savā nākamajā autobusā viņš atkal sāks šķirot zviedrus pa labi un pārējos pa kreisi. Personas kods, tieši tāpat kā akcents svešvalodā nosaka, vai esat vai neesat vietējais.

Ko es ar to vēlos pateikt?

Pavisam vienkāršu lietu – leiputrija nav tur, kur piens un medus tek. Ksenofobija Rietumeiropā eksistē un skar arī tos, kas jaunajās mītnes zemēs ir jau stabili iekārtojušies. Pret to cīnās žurnālisti medijos un politiķi no tribīnēm, taču retorika pagaidām nav izskaudusi ārzemnieku nīšanas aizspriedumus, kas Rietumu cilvēkos iezīdušies dziļāk par ādu. Ieceļotājus ārzemēs pātago psiholoģiski. Imigrants nav brālis.

«Agrāk, pirms PSRS sabrukuma, mūs Rietumos uzņēma ļoti draudzīgi,» konstatē ungāru kolēģis, fotožurnālists Alekss, kurš jau 20 gadus dzīvo un strādā Zviedrijā, «turpretī tagad mūs šeit labāk redz ejam, nevis nākam!»

Tikmēr Latvijā, viesojoties pie paziņām, joprojām tiek rādītas fotogrāfijas ar «neprātīgi apmierinātajiem» radiem, kas šķiro saknes Īrijā vai tīra gaiteņus Portugālē. Parasti no fotogrāfijām smaida sievietes, kas dekoratīvi nostājušās pie jūras klinšu šķautnēm un ar iestudētas pozas palīdzību pauž triumfu: «Man ir viss, kā jums nav!» Kā kronis iecerētajam tiek paziņots fakts, ka bērni Latvijā nekad neatgriezīsies: latviski nemāk, pases būs citas un dzīve – daudz labāka svešumā.

Vai tā ir un vai tā būs? Pagaidām aina neizskatās tik saulaina.

Pomegranate

Pomogranate NY

Foto: https://foursquare.com /v/pomegranate /4b5ce1aef964a520124929e3

Bruklinas Midvudā (Midwood) atrodas luksusa klases pārtikas veikals ar nosaukumu Pomegranate, kas paredzēts konservatīvo ebreju, hasīdu klientiem. Košers, bezgluteīna maize utt. Ņujorkā ortodoksālie un konservatīvie ebreji veido 32% no šīs minoritātes. Ņemot vērā to, ka tradīcija pieprasa kuplas ģimenes (61% ebreju bērnu vecāki ir tieši konservatīvie), viņi pamazām kļūst par dominējošo «lielā ābola» ebreju minoritātes daļu. Te viss pakļauts drakoniskajiem ticības diktētajiem pārtikas noteikumiem: var iegādāties jau sagrieztas salvetes, lai sestdienās nav jāķeras pie šķērēm, produktus bez piena un vēl neskaitāmas citas preces, kas atbilst ticības priekšrakstiem. Sekulārajā ASV katrs var dzīvot kā grib, izvēlēties savu dzīves ceļu – vai dzīvot centrā vai nomalē, dejot sambu vai ticēt raganām, tāpēc šis dzīvesveids šķiet anahronisms. Savāda šķiet šo ortodoksālo ebreju kolektīvā gatavība brīvā valstī un atvērtā sabiedrībā tomēr 100% pakļauties Dieva noteikumiem un sekot ticības diktētajiem ierobežojumiem līdz pēdējam punktam. Izrādās, ka tieši ierobežojumi nodrošinot viņu ikdienai stabilitāti un piešķirot dienišķajām rutīnām garīgu auru. Pirmajā mirklī minētais fenomens izskatās pēc «kolektīvas pašvarmācības», bet, «apgūstot gramatiku», tas pārvēršoties dabīgā dzīvesveidā un priekā. Modernie, ortodoksālie ebreji ir dziļi iesakņojušies kolektīvā misijas procesijā un balstās uz savas morāles kodeksu, kas savā būtībā ir kontrakulturāls videi, kurā viņi reāli atrodas un dzīvo. Lielās ģimenes, kas ik nedēļu piepilda savas automašīnas ar pārtikas maisiem lielveikala stāvvietā, savā būtībā ir opozicionāras kontrakultūras pārstāvji. Viņu iekšējā disciplinēšanās nodrošina fundamentālu pašapziņu/līdzsvaru un sajūtu, ka tieši šādai dzīves pieejai pieder nākotne. Tas ir lieliski tikmēr, kamēr šī disciplīna netiek attiecināta arī uz mani.

Emigrantu kontrakultūra

Lai dzīvo Latvija!

Es mīlu Latviju.

Mūsu laimīgo emigrantu un vienlaikus arī nīsto imigrantu kontrakultūra ir līdzīga. Tā balstās uz pārliecību, ka ārzemēs piens un medus tomēr tek un tikai muļķi nepamanīsies no cukura ezeriņa padzerties. Lai gan bezdarbs tajās pašās ārzemēs ir ievērojams un dzīves standarta uzlabojumi (attiecībās ar izdevumiem) bieži ir relatīvi. Izceļotāji dzīvo uz pieņēmumu konstrukcijām, ka laime ir tur, kur ir nauda. Daudz naudas.

Protams, ar šo es nevēlos iespundēt visus aizbraucējus no Latvijas vienotā dezertieru zonā. Protams, Rietumos strādā arī zinātnieki, mākslinieki, pētnieki, ārsti, fiziķi un visu citu jomu pārstāvji no Latvijas, kas vēlas strādāt tālāk savā profesijā «par cilvēka cienīgu algu», jo Latvijā izdarīt to pagaidām nav iespējams. Taču «pomegrante» šeit ir tā pati – izceļotāji dzīvo savos geto (ķīniešu, krievu, īru kvartāli), kas mums tagad labi izdodas virtuāli – ar interneta palīdzību un pieturoties pie saviem nerakstītajiem «morāles kodeksiem», kas ļauj justies līdzsvarā arī visnestabilākajās situācijās, tostarp attiecībās ar vietējo ksenofobiju un dzimtenes vaimanām.

Imigrācijas viļņi ir skāruši visas tautas. Piemēram, no Zviedrijas laika posmā no 1865. līdz 1914. gadam izceļoja 1,2 miljoni zviedru vecumā no 15 līdz 35 gadiem. 200 000 no viņiem vēlāk atgriezās atpakaļ dzimtenē. Izceļošana iemesli – bads, darbavietu trūkums, reliģiskas vajāšanas un bailes no karadienesta. Arī zviedriem toreiz patika lielīties par saviem varoņdarbiem viņpus okeāna, un šis plātības veids jau pārvērties īpašvārdā ar nosaukumu «Amerikas vēstule».

Vai esmu pret izceļošanu uz ārzemēm?

Pret «Emigrantu vēstulēm»?

Protams, nē.

Man šķiet, ka talantīgākie aizbraucēji viņpus robežas daudz iemācīsies, un es labprāt apmeklēšu viņu restorānus Rīgā, Havannā vai Londonā, lasīšu viņu grāmatas un lielīšos ar viņu panākumiem pasaules koncertzālēs vai stadionos.

Tikai viena lieta mani neiepriecinās – tie, kuriem vecāki ir atņēmuši latviešu valodu (kontrakultūras vārdā).

Tie patiešām ir nīstie emigranti.

Tiešā un pārnestā nozīmē. Brigaderes «gulbītis» vairs nekad bērnu nevedīs (noguruma stundā) atpakaļ uz laimīgo zemi tāpēc, ka māte šo zemi pati ir aizslēgusi un atslēgu nolauzusi.

Ja nākotne padara mūs nervozus un pagātne nelaiž vaļā, tad mēs nespējam sajust šodienas pievilcību. Steigsimies lēnām. Latviski.

Bīstamākie draudi pasaulei 2013. gadā

2012. gada 8. janvārī

globāli riskiPasaules ekonomikas forums (World Economic Forum, WEF), kurš janvāra beigās Davosā pulcēs ietekmīgākos pasaules līderus, ir publicējis šī gada lielāko draudu sarakstu pasaulei. Tajā, pamatojoties uz pasaules  ekspertu un biznesa līderu aptauju ir uzskaitīti 50 lielākie riski.

gripaPirmajā vietā kā nopietnākais drauds ir medikamenti, kas vairs neārstē, jo ir palielinājusies rezistento baktēriju pretestība antibiotikām, kas ir pagaidām  svarīgākās zāles cīņā pret daudzām smagām slimībām. Mūsdienu globālajā pasaulē jaunas infekcijas izplatās ļoti ātri, taču antibiotikas ar daudzām no tām galā vairs netiks.

krīzeSvarīgs drauds pasaulei šogad būs arī klimata draudi kopā ar ekonomisko krīzi (otrā vietā), kas pagājušajā gadā izpaudās kā orkāns Sandy un citas katastrofas, kas uzbruka okeānu piekrastēm un salām. Tās rada milzīgas izmaksas un spiedienu uz valstu ekonomiskām un draud ar neparedzamām konsekvencēm.

draudi internetāPēc WEF domām trešais lielākais risks šogad būs digitālie baumu, viltus informācijas lavīnveida izplatīšanas riski internetā. Informācijas  izplatīšanas demokratizācija ir laba lieta, taču tā varot radīt arī vardarbīgas konsekvences, kas pagājušajā gadā izpaudās smagu vardarbību formā, pamatojoties uz YouTube izplatītajām antiislamiskām filmām.

Starp reģionālajiem draudiem ir pieminēts dzeramā ūdens trūkums Ķīnā, kas var izraisīt Ķīnas ekonomikas lejupslīdi ar visām konsekvencēm.

Bagātākajās valstīs cilvēki dzīvo aizvien ilgāk, pateicoties jaunām un dārgām veselības nodrošināšanas metodēm un ne visas valstu ekonomikas ir spējīgas izmaksāt pieaugošās pensijas. Piemēram, zviedru zinātnieki paredz, ka puses no tiem Zviedrijas jaundzimušajiem, kas piedzims šogad, spēs nodzīvot līdz 104 gadu vecumam. Tātad katrs otrais pārsniegs 100 gadu vecumu.

Ar WEF sarakstu sasaucas šodien Eiropas savienībā publicētais ziņojums par bezdarbu ES, kas liek domāt, ka šī problēma var būt  bumba ar laika degli.

Eirokrīze iedragājusi darba tirgu

bezdarbsPašlaik Eiropā novērojams ļoti augsts bezdarba līmenis. Vienlaikus var saskatīt plaisu starp ziemeļiem un dienvidiem, starp valstīm ar funkcionējošu un nefunkcionējošu darba tirgu.

Šādus secinājumus var izdarīt no šodien publiskotā ES Darba tirgus komisāra Laslo Andora prezentētā analītiskā materiāla 500 lappušu biezumā, kas aplūko 2012. gada tendences Eiropā.

Viens no secinājumiem: vissmagāk no bezdarba cieš Eiropas sievietes. Tieši darba trūkuma dēļ liela vecā kontinenta sieviešu daļa pakļauta trūkuma un izstumtības riskam.

Otrs secinājums- joprojām aktuāla ir neatbilstība starp vakanču prasībām un brīvo darbaroku piedāvājumu. 1/3 darba devēju pieņem darbā vai nu nepietiekami kvalificētu vai pārkvalificētu darbaspēku.

Šodien no Eurostat uzzinājām, ka novembrī Eiropā bija jau 26 miljoni bezdarbnieku.

Vissmagākā situācija pašlaik ir Spānijā un Grieķijā – katrs ceturtais bez darba.

Jauniešiem zem 25 gadu vecuma – 50% ir bezdarbnieki.

Sarkanais Krusts pašlaik brīdina, ka trūkums Eiropas valstīs pamazām var novest pie sacelšanās, t.i., nav izslēgtas ”jasmīnu revolūcijas” – tādas kā nesen novērojām Ziemeļāfrikā.

”Zināmā mērā Eiropa šodien ir kara zona un jārēķinās, ka gaidāmie 4 – 5 gadi būs ļoti smagi mums visiem” (Yves Daccord intervijā dāņu avīzei Politiken).

Industrijas milžu problēmas. Krīze sasniegusi arī Zviedriju

2012. gada 8. novembrī

Uzņēmuma Pilkington likvidācija; foto SR

Ja kāds līdz šim šaubījās par to vai krīze sasniegs Zviedriju, tad šodien šīs fakts ir noticis.  Klaji un publiski.
Par to liecina lielo zviedru industrijas uzņēmumu Ericsson un Husqvarna strādājošo atlaišanas. Šo informāciju mēs saņēmām vakar.

Šodien bēdīgajai statistikai pievienojas arī vairāki vidējie uzņēmumi. Piemēram, stikla ražotāju Pilkington (ar 230 strādājošajiem) šodien likvidē pašreizējie japāņu īpašnieki Nippon, Sheet Glass, NAG Group (SR). Šis uzņēmums ir Halmstādes trešais lielākais darba devējs, dibināts 1976. gadā.

Krīze ir iecirtusi savus asos nagus arī Zviedrijā.

Ericsson ir indikators. Ja atlaišanas sākas šajā – vienā no senākajiem zviedru industrijas flagmaņiem, tad situācija ir vairāk nekā nopietna.

Pašlaik šī ražotne atlaiž ap 1000 strādājošo Stokholmas IT centrā Šistā. Vēl 550 līdzstrādnieku zaudēs darbu šajā uzņēmumā Gēteborgā, Burosā, Karlskrūnā, Kumlā, Linčēpingā, Luleo, Lundā un Malmē.

Vienlaikus masu atlaišana notiek arī Husqvarnā, samazinot sastrādājošo skaitu par 600. Lielākā daļa no atlaistajiem strādāja šajā uzņēmumā pilsētiņā ar to pašu nosaukumu – Husqvarna.

Minorīga atskaite arī meža izstrādes koncernam SCA, kas samazinās strādājošo skaitu par 1500.

Volvo smago automašīnu ražotne – 260.

Stora Enso un Holmen seko šim piemēram un ”sliktajā statistika” viņiem pievienojas arī Atlas Copco un Trelleborg.

Visā valstī notiek atlaišanas. Kopumā pēdējo mēnešu laikā – 50 000 cilvēku Zviedrijā zaudējuši darbu. Šis ir augstākais ”šāda profila ” radītājs pēdējo 3 gadu laikā.

Zviedrijas valdībai un darba tirgus ministrei Hilevijai Engštromai ir pamats un iemesls satraukumam.

Zviedrijas industrijas ražotņu apakšpiegādātāju apvienības Sinf eksperti lēš, ka krīze esot klāt un ir ”uz palikšanu”. Tas nozīmē, ka darba tirgus pamazām nostāsies tai pašā līmenī, kāds bija novērojams finanšu krīzes laikā 2008. gadā.

Šo pieņēmumu apstiprina arī Zviedrijas Konjunktūras institūts.

Konfidenciāla informācija liecina, ka līdzstrādnieku atlaišanas ir faktiski daudz plašākas nāk norādīts oficiālajā Ericsson informācijā. Atlaisti ir arī konsultanti, eksperti un līgumsaistībās iesaistītie, kas zaudējot darbu neparādās oficiālajā statistikā. Ericsson vadība atsakās medijiem sniegt šo informāciju, taisnojoties, ka atlaišanas skarot ”praktiski visus slāņus”.

Vienīgā joma, kurā netiek samazināts strādājošo skaits ir pētnieciskā un attīstības nodaļa, ar mērķi – neiznīcināt Ericsson nākotnes konkurences iespējas tirgū.

Krīzes signāli tiek saņemti arī no Dānijas.

Leģendārais un populārais Georg-Jensen dizaina rokas pulkstenis

Leģendārais un populārais Georg-Jensen dizaina rokas pulkstenis

Simboliska (šajā vizrienā) ir leģendārā dāņu uzņēmuma Georg Jensen īpašnieku maiņa. Par 940 miljoniem kronu šis senais, 1904. gadā dibinātais dāņu dizaina uzņēmums tiek pārdots investīciju grupai Bahreinā (Financial Times). Dizaina uzņēmumu ar 100 veikaliem visā pasaulē, savulaik dibināja dāņu dizaineris Georgs Jensens. Tagad šis uzņēmums atradīsies arābu īpašnieku kontrolē (TT Ritzau).

Ziņas ir nepatīkamas un jācer, ka 2014. gads (kā sola Uli Reins, ES) patiešām beidzot būs pagrieziena punkts uz industriālas attīstības saules pusi.

Cerēsim, ka tā patiešām būs.

Vērtības cena un kolektīvā parādu verdzība

2012. gada 30. oktobrī. Speciāli TVNet.

Finanšu ministrija ziņo, ka novembra otrajā pusē Latvijā ieradīsies starptautisko aizdevēju pēcuzraudzības misija. Tā vērtēs mūsu budžetu un makroekonomiskos rādītājus. Aizdevēji no Eiropas Komisijas, Starptautiskā valūtas fonda un Pasaules bankas mērīs un vētīs. Latvija ir jau sākusi atdot savu parādu, un pēdējais maksājums mums būšot jāveic 2025. gadā. Tātad mums atlikuši vēl 13 gadu parādu verdzībā.

Daudz vai maz? To rādīs laiks un nākotne, taču izredzes nav spožas. Gaidāmā eiro krīze ir reāls drauds gan vecā kontinenta, gan mūsu pašu finansiālajai stabilitātei. Pastāv risks, ka arī lielais motors jeb ASV ekonomika var «uzsist pa bremzēm», ja jostas pievilkšanas politika tur izraisīs to pašu «stopkrāna efektu», kas pēdējos gados bija novērojams Latvijas ekonomikā.

Kas īsti mūs gaida nākotnē.

Atgūšanās no krīzes vai iestigšana sekās?

Uz šiem jautājumiem šonedēļ mēģinās atbildēt Tokijas finanšu galotņu apspriede, kurā Pasaules bankas jaunais prezidents Džims Jonkims piedāvās redzējumu par banku regulācijas tālāku attīstību un globālās ekonomikas izredzēm. Zviedrijas finanšu ministrs Anderšs Borgs šajā apspriedē uzstāsies kā Ziemeļvalstu un Baltijas valstu pārstāvis un gatavojas fokusēt diskusiju uzmanību uz Eiropas valstu krīžu pārvarēšanas praksi. Tātad arī uz «Latvijas gadījumu». Zinot Borga skarbo pozīciju šajos jautājumos, ir pamats pieņemt, ka Latvijas piemērs tiks eksponēts atbilstoši notiekošajiem pozitīvajiem procesiem un neaizmirstot arī negatīvās sekas – hronisku publisko pesimismu, masu emigrāciju un sarežģīto labklājības krīzi mūsu valstī. Latvijas izglābšanās turpina notikt nežēlīgi. Kādas izskatās cerīgās prognozes nākotnē?

Pašreizējā prognoze piedāvā vadošo pasaules ekonomiku atgūšanos, taču atveseļošanās norisināšoties daudz lēnākos tempos, nekā iepriekš tika plānots. Vainīgā atkal ir Eiropa, kas nākamgad plāno kopprodukta pieaugumā «iziet pa nullēm» (Vācija + 0,9%, Lielbritānija 1,1%, Francija + 0,4%, Itālija – 0,7%, Zviedrija + 2,2%, Latvija + 3,5%, Igaunija + 3,5%, Lietuva +3%). Globālajā līmenī +3,9%, Eiropai – 0,7%.

Kopējais ekonomikas pieaugums nākamajā gadā tiek plānots 3,6% apmērā (šogad 3,3%), taču krīze joprojām nav beigusies, kamēr nav skaidrs Spānijas un Itālijas reālais finanšu stāvoklis.

Divi būtiski nervozitātes iemesli var sarežģīt mūsu kopīgo atgūšanos no krīzes. Pirmais ir Amerikas Savienoto Valstu plānotais kopprodukta pieaugums tikai 2% robežās. Kongress un prezidents var arī nevienoties par budžeta sanēšanas principiem, kas var izraisīt nevēlamas sekas un nodzīt amerikāņu ekonomiku līdz recesijai. Otrs brīdinājuma signāls ir bijušo «ekonomikas tīģeru» – Āzijas (Ķīna +8,2%, Japāna +1,2%, Indija +6,0%) un Latīņamerikas valstu (Brazīlija +4%) pieticīgās ambīcijas. Ātruma pārslēgumi turpina «darboties uz leju». Lata vērtība atkal turpina mainīties. Tiešā un pārnestā nozīmē.

Naudas vērtība ir sarežģīta problēma

To nenosaka nedz skaitlis uz naudas zīmēm, nedz arī to krāsa vai izmērs. Visu izšķir mūsu pašu attieksme pret maiņas līdzekli. Vienam «latiņš ar zivi» ir liela nauda, bet otram – sīknauda. Tas nozīmē, ka naudas vērtība dzīvo mūsu skatienā un mēs paši tai piešķiram nozīmību vai iedalām mazsvarīgumu.

Kāds dāņu filozofs savā jaunākajā apcerējumā (Hans Boll-Johansen. Penge. Mellan kapitalisme og humanisme, Gyldendal, 222 lpp.) naudas lietotājus iedala sešās kategorijās: spēlētājos, alkatīgajos, spekulantos, uzņēmējos, zemniekos un izšķērdīgajos.

Pirmais un pazīstamākais naudas lietošanas «veids» ir zemnieka pieeja naudai. Viņš ir tradicionālais «krājējs», jo «zemnieks bez naudas ir tas pats, kas vijole bez stīgām» (dāņu paruna), un tāpēc zemnieka ģimenes locekļi ir lauku saimniecības servisa personāls, kas nodrošina, lai īpašums tiek pārmantots nākamajās paaudzēs aizvien veiksmīgāk. Naudas krāšana ir «zemnieka» pašmērķis. Apkārtējie šo naudas uztveres veidu nereti novērtē kā skopumu. Pirktspēja ir šo cilvēku varas veids. «Zemnieks» vēlas saglabāt varu pār savu naudu un tāpēc cieš, ja kaut kas ir jāpērk, jo šis pirkums samazina viņa iespējas iegādāties kaut ko citu. Protams, apzīmējums «zemnieks» krājējiem ir nosacīts, jo arī Cicerons uzskatīja, ka cilvēki joprojām nesaprotot, ka taupība un krāšana esot pats taisnākais ceļš pie bagātības. Tas nozīmē, ka pie bagātības var tikt, vienīgi sūri un grūti naudu taupot un krājot. Šis laikam ir mūsu ceļš arī turpmākos 13 gadus. Taču neaizmirsīsim, ka jau Raimonds Pauls savulaik no skatuves pamācīja – «ko krāj un taupa taupītājs, to paņem laupītājs» un Rīgas gaisā joprojām cirkulē bažas, ka godīgs cilvēks reti kļūst bagāts.

Līdz šim man likās, ka lielākā daļa mūsu sabiedrības pieder šai «zemnieku» kategorijai. Taču finanšu krīze un banku kredītu paisums pierādīja, ka tā īsti nav. Krājēju laiks ir beidzies un neatgriezeniski ir iestājies šķērdētāju periods.

Tagad katram vajag to, kas ir otram, un vēl vairāk

Šie cilvēki sevi realizē dažādi. Sākot ar pieticīgajiem, kam pietiek ar savas mājas, vasarnīcas un automašīnas iegādi, un beidzot ietirgojot dārgas privātmājas, supeķerras, dārgas rotas (ieskaitot Vacheron Constantin), dzīrojot līdz bezsamaņai un apberot savas sirdsdāmas ar šampanieti «Dzeltenā Atraitne» vai dimantiem. Repertuārs šajā gadījumā mēdz būt līdzīgs – tiek praktizēta neloģiska un pārspīlēta naudas tērēšana, lai demonstrētu apkārtnei savu pārticību un izņēmuma stāvokli sabiedrībā (nauda nodrošina brīvību). Par dažādas amplitūdas «šķērdētājiem» var izlasīt mūsu pašu bulvāru žurnālos, populāru ļaužu piedzīvojumu slejās. Mēs dzīvojam laikā, kad izšķērdība ir nevis nāves grēks, bet gan tikums, kuru katrs var ievietot sev atbilstošā rāmī. Vai šķērdētāji mūsu vidū nesarežģīs mūsu valsts parādu verdzību? Vai mums – «zemniekiem» izdosies pasargāt sanēšanai paredzētu summu no vietējiem izšķērdētajiem?

Liela daļa planētas iedzīvotāju (pēc dāņu shēmas attiecībās ar naudu) esot spēlmaņi, spekulanti vai uzņēmēji. Tātad riskētāji. Spēlmaņi uztver kapitālismu kā «tīru mantu» – kā laboratorijas paņēmienu kopumu, kura rezultātā var ātri sapelnīt lielu naudu (ja sajauc pareizās vielas). To var salīdzināt ar kaislību, kad riska sajūta darbojas kā spriedzes katalizators. Vēl vairāk – brutālā iespēja zaudēt visu vienā rāvienā padara šo spēli vēl seksīgāku. «Vinnētā nauda ir daudz labāka par nopelnīto naudu,» konstatē profesionāls spēlmanis Pauls Ņūvmens režisora Skorcēzes filmā «The color of money», jo dolāra krāsa saskanot ar cerību krāsu. Zaļa tātad.

Klasiskākais spēlmanis humānists vēsturē bijis Dostojevskis. Savulaik Vīsbādenē viņš stundas laikā, spēlējot ruleti, ieguva savā īpašumā 12 000 franku. Panākumu iekārdināts, rakstnieks mēģinājis dubultot iegūto, taču vienā rāvienā zaudēja visu + savus privātos ietaupījumus un pulksteni. Toreiz Dostojevski izglāba viņa draugs, arī rakstnieks Turgeņevs, samaksājot krievu literārā ģēnija viesnīcas rēķinu un biļeti atpakaļceļam uz mājām.

Šodien mums nevajag ruleti, lai pārliecinātos, ka spēlē ar lielām summām var zaudēt visu vienā rāvienā. To lieliski demonstrē birža un finanšu krīze. Finanšu tirgus «viagra» = derivātu tirgus panāca to, ka globālie finanšu darījumi kļuva aizvien absurdāki, un Islandes piemērs to pierāda visuzskatāmāk. Naivā ticība tirgus pašregulācijai nav attaisnojusies. Cerība izkusa kā sviests uz pannas, taču spēle nebeidzās. Banku spekulanti netika sodīti, jo viņi nebija darījuši neko nelikumīgu. Absurdā finanšu darījumu loģika jau sen ir kļuvusi par standarta paņēmienu. Viņu iztērēto vairs nemaksā Turgeņevs, bet gan nodokļu maksātāji. Tātad – «kļūdās» mākleri, bet mēs visi par to samaksājām.

Uzņēmēji visbargāk cīnās ar valsti

Vienmēr un visur. Amerikāņu filozofes Ainas Rendasas (Alisa Zinovjevna Rozenbauma) romāni jau pirms pusgadsimta pamācoši pārstāvēja viedokli, ka valsts traucē spēcīgiem indivīdiem atvēzēties biznesā, un pierādīja, kā viņi noslīkst demokrātijas purvā, kur valda publiskais sektors ar savu birokrātu armiju (neapdāvinātām, aprobežotām «papīra žurkām»). Šo ideoloģisko putru, kurā savienota ticība pārcilvēkiem un tirgus ekonomikai, autore pati savulaik dēvēja par «objektīvismu», taču arī šodien šai «uzņēmēju loģikai» netrūkst sekotāju, jo daudzi arī tepat Latvijā pārliecināti, ka valsts ar savu nodokļu politiku grauj biznesa un labklājības pamatus. Vai valsts kauju ar savu biznesa eliti izturēs?

Visbeidzot pie nākamā «alkatīgo grupējuma» dānis pieskaita sievietes (galvenokārt daudzās femme-fatale) un virkni egocentrisku tipāžu, kas cieš no «Napoleona kompleksa» un nevar izdzīvot bez pirmās ložas politikā, sadzīvē, biznesā un publiskajā telpā. Mums Latvijā viņi arī ir un neiznīkst.

Visi šie «tipāži» veido mūsu sabiedrību. Vai kāds ir aizmirsts? Vai kāds no mums ir 100% vienaldzīgs pret naudas zīmēm? Bezkaislīgs un vēss kā akmens akā?

Šķiet, ka vienaldzīgo tomēr nav un ikvienu no mums var sistematizēt, izmantojot savādo dāņu shēmu.

Pavisam drīz skaidras naudas norēķinu vietā mēs rīkosimies tikai ar abstraktu naudu, taču mūsu attieksme paliks, jo lielas naudas priekšā pat karalis noņemot cepuri.

Ja vēlaties uzzināt naudas vērtību, tad aizņemieties.

Mēs visi kopīgi to esam izdarījuši un naudas vērtību sapratuši.

Priekšā tagad 13 kolektīvā parāda verdzības gadi, kas jau tagad izmaksā dārgāk, nekā bija plānots.

Vai «zemnieks» noturēs aiz vārtiem mūsu pašu spēlētājus, alkatīgos, spekulantus un izšķērdīgos?

Vai mums izdosies izrāpties no parādu bedres ārā?