Latvieši emigrācijā: veiksmīgie aizbraucēji vai tomēr nīstie imigranti?

2013. gada 30. martā Speciāli TVNet.

Latvijas krasta kontūras  skats no lidmašīnas

Latvijas krasta kontūra. Skats no lidmašīnas pirms nosēšanas Rīgas lidostā. 2013. gada marts.

«Kā man riebjas tie austrumeiropieši!» pukojās gados jauna dāniete. «Viņi paši domā, ka līdzinās mums, taču būtībā ikviens melns amerikānis man ir daudz tuvāks un saprotamāks nekā viņi – šie postsovjetiskie salašņas!» sieviete klusi šņāca. Man līdzās. Pirms iekāpšanas lidmašīnā. Pirms mums lidoja reisi uz Krieviju un Viļņu. Iekāpēji palēninātā tempā virzījās garām uz savām lidmašīnām. Lielākā ceļotāju daļa bija koši tērpti, vairums uzvedās skaļi un izaicinoši. Nav izslēgts, ka daļa no viņiem brauca uz neatgriešanos. Uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs. Sprīdīši.

Pretkultūra

Daudzi no viņiem aizbrauc un pēc tam sūta uz dzimteni «veiksmes stāstus» par saviem lieliskajiem panākumiem (nokautajiem pūķiem), piedzīvojumiem (apprecētajām princesēm) un krāsaino ikdienu (leiputriju) ārzemēs.

Pašlaik izbraucēju skaits no Latvijas jau esot apsteidzis savulaik Staļina režīma deportēto skaitu uz Sibīriju un kustība lidostu virzienā joprojām turpinās. Jau atkal dzīvotspējīgs ir mīts, ka katrs kārtīgs latvietis dodas meklēt laimi, naudu, panākumus, labklājību, «sastrādāt sev labu pensiju» ārzemēs un Latvijā vairs neatgriežas.

«Man tajā sūda zemē vairs nav ko darīt!» klaigāja kāds apdzēries latviešu viesstrādnieks Skavstas lidostā, gaidot nākamo lēto lidojumu uz Īriju. Līdzīgas domas pauž vēl virkne emigrantu, kas jau nostabilizējuši savu dzīvi un darbu ārzemēs. Viņu ziņojumos staro imperatīva laime un kategoriska apmierinātība ar muguru pret Latviju. Tiek strauji mainītas pases un sadedzināti tilti uz Dzintarzemi. Visās nozīmēs.

Es vēlētos pievērsties tikai dažiem šā «emigrācijas fenomena» aspektiem ar moto «es mīlu šo zemi, bet neciešu šo valsti».

Piemēram, pagājušajā vasarā (jūlija vidū) nācās lidot uz Rīgu ar pārsēšanos Frankfurtē. Ļubļanā visas manas biļetes jau bija reģistrētas ar sēdvietām līdz Rīgai pie loga (lai izgulētos). Tāpēc liels bija mans pārsteigums, ieejot lidmašīnas salonā un redzot, ka manu vietu pie loga jau aizņēmis mazs zēns. Blakus sēdošā māte man latviski skaļā balsī paziņoja: «Tur sēdēs mans bērns un viss!» Neko neteikdama, noliku savu somu un apsēdos celiņa malā. Pēc tam valdonīgā jaunā latviešu māmiņa pārgāja uz svešvalodu un visu lidojuma laiku runāja ar savu mazuli sliktā tūristu franču valodā. «Franču tēva» tuvumā nebija. Tikai māte + viņa bērns + lidmašīnas publika. Mātes valodas šim bērnam nebūs. «Superfrancūziete» to bija apzināti iznīcinājusi, jo ar savu mazuli vairs nesarunājās latviski, pat esot divatā ar viņu. Savādi, ka šī sieviete vispār veda mazo francūzi vai beļģi uz Latviju, jo maz izredžu, ka turienieši varēs komunicēt mazulim saprotamajā valodā. Tas nozīmē, ka LV šim bērnam drīz būs = «0».

Dzīvojot jau vairāk nekā 25 gadus ārzemēs, bieži nācies novērot diezgan mazohistisko «austrumeiropiešu» attieksmi pret savu valodu: krievu, latviešu vai ukraiņu sievietes lauzīdamās tēlo «superzviedrietes», «superanglietes», «superspānietes», ar visiem spēkiem cenšoties iebīdīt savu bērnu citas valsts apritē. Katrai mātei savu bērnu gribas iecelt saulītē, taču nezin vai vecāku iedomātās laimes leiputrija ir tieši tas, kas bērnam visvairāk vajadzīgs.

Ksenofobijas vaibsts

Viking LIne pasažieru rasu dikriminācijaTo pierāda nesenais notikums ar 16 gadus veco pusaudzi, kas bija atbēdzis atpakaļ uz savu dzimteni Lietuvu no Francijas, kur pirms astoņiem gadiem bāreni bija adoptējusi pārtikusi franču ģimene (skat. Lrytas.lt; TVNET 23.03.2013.). To pašu apliecina neskaitāmie skandāli, kas reizēm «noplūst» no dārgajām internātskolām, kurās Austrumeiropas bagātnieki ievietojuši savus bērnus, nemaz neapzinoties, ka visai bieži «ārzemniekus necieš» ne tikai pieaugušas dānietes, bet arī bērni un skolotāji skolā, medmāsas poliklīnikās un šoferi autoostās.

Tikko Zviedriju pāršalca skandāls par notikumiem galvaspilsētas centrālajā autoostā. Šoferis, kuram bija pienākums transportēt pasažierus uz Ekero līnijas prāmi (ceļā uz Ālandu salām), šķiroja pasažierus divās grupās: vietējos un imigrantos. Vienā autobusā tika sašķiroti etniskie zviedri un otrajā imigranti. Kā viņš to darīja? Pavisam vienkārši – to uzreiz varot redzēt. No skata. Acenes vai dokumentus viņam nevajagot. Vai tas ir ētiski, vai tā drīkst demokrātiskā sabiedrībā? Protams,  nedrīkst. Protams, nav ētiski. Loģiski, ka šoferis esot tikko atlaists no darba un vairāk tur nestrādāšot, taču nav izslēgts, ka savā nākamajā autobusā viņš atkal sāks šķirot zviedrus pa labi un pārējos pa kreisi. Personas kods, tieši tāpat kā akcents svešvalodā nosaka, vai esat vai neesat vietējais.

Ko es ar to vēlos pateikt?

Pavisam vienkāršu lietu – leiputrija nav tur, kur piens un medus tek. Ksenofobija Rietumeiropā eksistē un skar arī tos, kas jaunajās mītnes zemēs ir jau stabili iekārtojušies. Pret to cīnās žurnālisti medijos un politiķi no tribīnēm, taču retorika pagaidām nav izskaudusi ārzemnieku nīšanas aizspriedumus, kas Rietumu cilvēkos iezīdušies dziļāk par ādu. Ieceļotājus ārzemēs pātago psiholoģiski. Imigrants nav brālis.

«Agrāk, pirms PSRS sabrukuma, mūs Rietumos uzņēma ļoti draudzīgi,» konstatē ungāru kolēģis, fotožurnālists Alekss, kurš jau 20 gadus dzīvo un strādā Zviedrijā, «turpretī tagad mūs šeit labāk redz ejam, nevis nākam!»

Tikmēr Latvijā, viesojoties pie paziņām, joprojām tiek rādītas fotogrāfijas ar «neprātīgi apmierinātajiem» radiem, kas šķiro saknes Īrijā vai tīra gaiteņus Portugālē. Parasti no fotogrāfijām smaida sievietes, kas dekoratīvi nostājušās pie jūras klinšu šķautnēm un ar iestudētas pozas palīdzību pauž triumfu: «Man ir viss, kā jums nav!» Kā kronis iecerētajam tiek paziņots fakts, ka bērni Latvijā nekad neatgriezīsies: latviski nemāk, pases būs citas un dzīve – daudz labāka svešumā.

Vai tā ir un vai tā būs? Pagaidām aina neizskatās tik saulaina.

Pomegranate

Pomogranate NY

Foto: https://foursquare.com /v/pomegranate /4b5ce1aef964a520124929e3

Bruklinas Midvudā (Midwood) atrodas luksusa klases pārtikas veikals ar nosaukumu Pomegranate, kas paredzēts konservatīvo ebreju, hasīdu klientiem. Košers, bezgluteīna maize utt. Ņujorkā ortodoksālie un konservatīvie ebreji veido 32% no šīs minoritātes. Ņemot vērā to, ka tradīcija pieprasa kuplas ģimenes (61% ebreju bērnu vecāki ir tieši konservatīvie), viņi pamazām kļūst par dominējošo «lielā ābola» ebreju minoritātes daļu. Te viss pakļauts drakoniskajiem ticības diktētajiem pārtikas noteikumiem: var iegādāties jau sagrieztas salvetes, lai sestdienās nav jāķeras pie šķērēm, produktus bez piena un vēl neskaitāmas citas preces, kas atbilst ticības priekšrakstiem. Sekulārajā ASV katrs var dzīvot kā grib, izvēlēties savu dzīves ceļu – vai dzīvot centrā vai nomalē, dejot sambu vai ticēt raganām, tāpēc šis dzīvesveids šķiet anahronisms. Savāda šķiet šo ortodoksālo ebreju kolektīvā gatavība brīvā valstī un atvērtā sabiedrībā tomēr 100% pakļauties Dieva noteikumiem un sekot ticības diktētajiem ierobežojumiem līdz pēdējam punktam. Izrādās, ka tieši ierobežojumi nodrošinot viņu ikdienai stabilitāti un piešķirot dienišķajām rutīnām garīgu auru. Pirmajā mirklī minētais fenomens izskatās pēc «kolektīvas pašvarmācības», bet, «apgūstot gramatiku», tas pārvēršoties dabīgā dzīvesveidā un priekā. Modernie, ortodoksālie ebreji ir dziļi iesakņojušies kolektīvā misijas procesijā un balstās uz savas morāles kodeksu, kas savā būtībā ir kontrakulturāls videi, kurā viņi reāli atrodas un dzīvo. Lielās ģimenes, kas ik nedēļu piepilda savas automašīnas ar pārtikas maisiem lielveikala stāvvietā, savā būtībā ir opozicionāras kontrakultūras pārstāvji. Viņu iekšējā disciplinēšanās nodrošina fundamentālu pašapziņu/līdzsvaru un sajūtu, ka tieši šādai dzīves pieejai pieder nākotne. Tas ir lieliski tikmēr, kamēr šī disciplīna netiek attiecināta arī uz mani.

Emigrantu kontrakultūra

Lai dzīvo Latvija!

Es mīlu Latviju.

Mūsu laimīgo emigrantu un vienlaikus arī nīsto imigrantu kontrakultūra ir līdzīga. Tā balstās uz pārliecību, ka ārzemēs piens un medus tomēr tek un tikai muļķi nepamanīsies no cukura ezeriņa padzerties. Lai gan bezdarbs tajās pašās ārzemēs ir ievērojams un dzīves standarta uzlabojumi (attiecībās ar izdevumiem) bieži ir relatīvi. Izceļotāji dzīvo uz pieņēmumu konstrukcijām, ka laime ir tur, kur ir nauda. Daudz naudas.

Protams, ar šo es nevēlos iespundēt visus aizbraucējus no Latvijas vienotā dezertieru zonā. Protams, Rietumos strādā arī zinātnieki, mākslinieki, pētnieki, ārsti, fiziķi un visu citu jomu pārstāvji no Latvijas, kas vēlas strādāt tālāk savā profesijā «par cilvēka cienīgu algu», jo Latvijā izdarīt to pagaidām nav iespējams. Taču «pomegrante» šeit ir tā pati – izceļotāji dzīvo savos geto (ķīniešu, krievu, īru kvartāli), kas mums tagad labi izdodas virtuāli – ar interneta palīdzību un pieturoties pie saviem nerakstītajiem «morāles kodeksiem», kas ļauj justies līdzsvarā arī visnestabilākajās situācijās, tostarp attiecībās ar vietējo ksenofobiju un dzimtenes vaimanām.

Imigrācijas viļņi ir skāruši visas tautas. Piemēram, no Zviedrijas laika posmā no 1865. līdz 1914. gadam izceļoja 1,2 miljoni zviedru vecumā no 15 līdz 35 gadiem. 200 000 no viņiem vēlāk atgriezās atpakaļ dzimtenē. Izceļošana iemesli – bads, darbavietu trūkums, reliģiskas vajāšanas un bailes no karadienesta. Arī zviedriem toreiz patika lielīties par saviem varoņdarbiem viņpus okeāna, un šis plātības veids jau pārvērties īpašvārdā ar nosaukumu «Amerikas vēstule».

Vai esmu pret izceļošanu uz ārzemēm?

Pret «Emigrantu vēstulēm»?

Protams, nē.

Man šķiet, ka talantīgākie aizbraucēji viņpus robežas daudz iemācīsies, un es labprāt apmeklēšu viņu restorānus Rīgā, Havannā vai Londonā, lasīšu viņu grāmatas un lielīšos ar viņu panākumiem pasaules koncertzālēs vai stadionos.

Tikai viena lieta mani neiepriecinās – tie, kuriem vecāki ir atņēmuši latviešu valodu (kontrakultūras vārdā).

Tie patiešām ir nīstie emigranti.

Tiešā un pārnestā nozīmē. Brigaderes «gulbītis» vairs nekad bērnu nevedīs (noguruma stundā) atpakaļ uz laimīgo zemi tāpēc, ka māte šo zemi pati ir aizslēgusi un atslēgu nolauzusi.

Ja nākotne padara mūs nervozus un pagātne nelaiž vaļā, tad mēs nespējam sajust šodienas pievilcību. Steigsimies lēnām. Latviski.

Advertisements

10 thoughts on “Latvieši emigrācijā: veiksmīgie aizbraucēji vai tomēr nīstie imigranti?

  1. Ievietoju jau vakar savas domas par rakstu tvnet.lv komentāros, tomēr nolēmu atkārtototies un pievienot manas pārdomas arī te. Uzskatu, ka raksts ir subjektīvs, nepatiess, sāpīgs un naidu kurinošs. Kā viens tvnet.lv komentētājs minēja – agrāk naidu kurināja starp dažādām tautām, tagad starp latviešiem. Bez naida nevar. Esmu nogurusi no šiem bez iemesla nievājošajiem rakstiem.

    „«Kā man riebjas tie austrumeiropieši!» pukojās gados jauna dāniete”

    Ko tas norāda uz jauno dānieti? Varētu padomāt, ka šausmīga atšķirība starp Austrumeiropas un Rietumeiropas cilvēkiem? Tad jau viņa savu riebumu attiecināja uz visiem Austrumeiropā dzīvojošajiem. Un ar ko tad rietumeiropieši labāki? Ar savu nereti briesmīgo uzvedību Austrumeiropas zemēs? Kādēļ gan vienas jaunas dāņu freilenes vārdi jāuztver kā absolūtā patiesība? Pārākuma, nicinājuma un riebuma izrādīšana pret cilvēkiem nebūt neliecina par augstu kultūras līmeni un vispārēju cieņu pret cilvēkiem.

    „«Man tajā sūda zemē vairs nav ko darīt!» klaigāja kāds apdzēries latviešu viesstrādnieks Skavstas lidostā, gaidot nākamo lēto lidojumu uz Īriju.”

    Prieks, ka Jūs, Veinbergas kundze, lidojat tikai un vienīgi ar dārgajiem reisiem! Jādomā, ka Jūs Skavstas gaidījāt lidmašīnu uz kādu superdārgu lidojumu. Vai tiešām tur kas nosodāms, ka cilvēks meklē lētākus reisus lidojumam. Cik man zināms, vairums cilvēku pasaulē tā dara, arī lidojošo biznesa klasē nemaz nav tik daudz. Var jau būt, ka ne Latvijā.

    „Tikmēr Latvijā, viesojoties pie paziņām, joprojām tiek rādītas fotogrāfijas ar «neprātīgi apmierinātajiem» radiem, kas šķiro saknes Īrijā vai tīra gaiteņus Portugālē. Parasti no fotogrāfijām smaida sievietes, kas dekoratīvi nostājušās pie jūras klinšu šķautnēm un ar iestudētas pozas palīdzību pauž triumfu: «Man ir viss, kā jums nav!» Kā kronis iecerētajam tiek paziņots fakts, ka bērni Latvijā nekad neatgriezīsies: latviski nemāk, pases būs citas un dzīve – daudz labāka svešumā.”

    Cilvēki zina, uz kādu darbu brauc. Daži lielākā vai mazākā mērā „izsitas”, daži paliek strādājot smagāku darbu, bet visi saņem labāku atalgojumu par savu darbu nekā Latvijā. Kāpēc gan apsmiet melnā darba strādnieku? Vai tad Latvijā arī pret apkopējām un laukstrādniekiem izturas ar nicinājumu? Cilvēki nezog, bet godīgi ar savu darbu pelna iztiku sev, ģimenei. Ja viņi aizbrauca, izvēloties strādāt mazkvalificētu darbu, tad tam ir bijis iemesls. Var jau būt, ka kāds bravūrīgāks ir pa vidu, bet cilvēki vien esam. Tikpat dažādi, cik cilvēki ir Latvijā, tikpat dažādi ir izbraukušie.

    Ja cilvēks no Latvijas aizbrauc uz ārzemēm, uzņem skaistu fotogrāfiju pie klints, jūras u.tml., tad tas ir skaisti. Ja to pašu dara ārzemēs dzīvojošais latvietis, tad tā ir iestudēta poza un triumfs? Kādēļ gan nepieņemt, ka cilvēks ir vienkārši laimīgs, izbauda un priecājas par atvaļinājumu skaistā vietā, un dala savu prieku ar tuviniekiem un draugiem?

    Tāpat ar bērniem – vecāki ir dažādi, ir kas runā un māca saviem bērniem latviski. Diemžēl ir arī tādi, kuri to nedara.

    „Emigrantu kontrakultūra
    Mūsu laimīgo emigrantu un vienlaikus arī nīsto imigrantu kontrakultūra ir līdzīga. Tā balstās uz pārliecību, ka ārzemēs piens un medus tomēr tek un tikai muļķi nepamanīsies no cukura ezeriņa padzerties. Lai gan bezdarbs tajās pašās ārzemēs ir ievērojams un dzīves standarta uzlabojumi (attiecībās ar izdevumiem) bieži ir relatīvi. Izceļotāji dzīvo uz pieņēmumu konstrukcijām, ka laime ir tur, kur ir nauda. Daudz naudas”

    Nožēlojams spriedums… Pat nevaru saprast, no kurienes tik naidīgs un subjektīvs spriedums? Ļoti sāpinošs, aizvainojošs, uz naidu kurinošs. Tad jau to pašu varētu teik par Latvijas uzņēmējiem, kuri ne nodokļus, ne pienācīgas algas maksā saviem darbiniekiem. Cik bieži šāda attieksme nav dzirdēta no Latvijas uzņēmēju puses – es gudrais, varenais, jūs visi mazie melnie muļķīši!
    Vai Jums, Sandra, vispār vismazākā nojausma, ko cilvēks domā, kādi motīvi ir bijuši aizbraukšanai?

    „Protams, ar šo es nevēlos iespundēt visus aizbraucējus no Latvijas vienotā dezertieru zonā. Protams, Rietumos strādā arī zinātnieki, mākslinieki, pētnieki, ārsti, fiziķi un visu citu jomu pārstāvji no Latvijas, kas vēlas strādāt tālāk savā profesijā «par cilvēka cienīgu algu», jo Latvijā izdarīt to pagaidām nav iespējams.”

    Protams, ir veiksmīgi zinātnieki, mākslinieki, utt., kas aizbrauc. Kā Jūs zināt, ka viņiem ir vēlme atgriezties? Un kāpēc ir jānosoda melnā darba strādnieks? Vai nosodiet apkopējas, viesmīļus, sanitārus, pavārus arī Latvijā. Viņi, tāpat kā zinātnieki utt., godīgi strādā un pelna sev iztiku. Bez tam starp melnā darba strādniekiem daudzi jo daudzi ar ir augstāko izglītību. Kāpēc Jūsu uzskaitītie profesiju pārstāvji varētu meklēt darbu ārzemēs „par cilvēka cienīgu algu”, bet citi nē? Kāda atšķirība? Vai tad tieši šiem intelektuāļiem nebūtu jāpaliek un jāceļ Latvijas labklājība?

    „Imigrācijas viļņi ir skāruši visas tautas. Piemēram, no Zviedrijas laika posmā no 1865. līdz 1914. gadam izceļoja 1,2 miljoni zviedru vecumā no 15 līdz 35 gadiem. 200 000 no viņiem vēlāk atgriezās atpakaļ dzimtenē. Izceļošana iemesli – bads, darbavietu trūkums, reliģiskas vajāšanas un bailes no karadienesta. Arī zviedriem toreiz patika lielīties par saviem varoņdarbiem viņpus okeāna, un šis plātības veids jau pārvērties īpašvārdā ar nosaukumu «Amerikas vēstule».”

    Vēsture atkārtojas… Tikai Zviedrijai nabadzība izceļošanas iemesls bija 19.gs. beigas – 20.gs. sākums. Diemžēl Latvijā tas ir tagad, un turpinās. Un, jā patiesībai acīs skatāmies – lielākā daļa neatgriežas, tātad ir labāk. Nedomāju, ka daudzi lielās ar varoņdarbiem. Ir gan veiksmes, gan neveiksmes stāsti. Savs stāsts ir katram cilvēkam, cik var vispārināt un nosodīt?

    „Tikai viena lieta mani neiepriecinās – tie, kuriem vecāki ir atņēmuši latviešu valodu (kontrakultūras vārdā).
    Tie patiešām ir nīstie emigranti.
    Tiešā un pārnestā nozīmē. Brigaderes «gulbītis» vairs nekad bērnu nevedīs (noguruma stundā) atpakaļ uz laimīgo zemi tāpēc, ka māte šo zemi pati ir aizslēgusi un atslēgu nolauzusi.
    Ja nākotne padara mūs nervozus un pagātne nelaiž vaļā, tad mēs nespējam sajust šodienas pievilcību. Steigsimies lēnām. Latviski.”

    Diemžēl, ir bērni, kuri vairs nerunās latviski. To nevar noliegt un tas ir neizsakāmi žēl. Bet tagad paskatīsimies uz daudzu Latvijā dzīvojošo attieksmi pret latviešu valodu – cik daudz anglicismu jaunā paaudze lieto! Pēkšņi vairs nevar izteikt savu domu latviski, jo redz, angliski viens vai otrs izteiciens skan labāk! Cik bieži tā ir tukša dižošanās – redz, es protu angliski! Un tas neattiecas tikai uz Latviju pametušajiem latviešiem, tieši daudzi Latvijā dzīvojošie nevēlas latviešu valodas attīstību. Nenosodu svešvalodu prasmi, bet jāciena arī dzimtā valoda.
    Vai Veinbergas kundze, nosodot izceļotājus, pati ir domājusi par atgriešanos laimīgajā zemē? Kad?

      • Daļa taisnības rakstā protams ir. Ir ļoti daudz emigrantu gimenes, kas nogriež visus tiltus uz Latviju un bērniem savu valodu/kultūru nemāca, un tas, maunuprāt, ir tragiski. TOMēR, ir arī ļoti daudz pretēju un pozitīvu gadījumu. Piemēram, Stokholmas latviešu skola, kas var lepoties ar patiesi lielu bērnu skaitu ( un šeit satiekas gad latvieši, kas dzīvo Zviedrijā jau 3 paaudzē, gan pēcpadomju izbraucēji), senām tradīcijām ( skola šogad svin 60 gadu pastāvēšanas jubileju), visi bērni runā ( un tiek stimulēti to darīt ) latviešu valodā, dzied latviešu dziesmas, svin tradicionālos latviešu svētkus, kā arī lielākā daļa gimeņu ļoti bieži apmeklē Latviju. Un tas nenozīmē, ka šie cilvēki veido kādu ” slēgtu emigrantu komūnu”, kas “vārās paši savā sulā”. Neesmu dzirdējusi, ka kādam nebūtu arī draugi zviedru starpā un ka kāds bērns būtu apbižots zviedru skolā savas izcelsmes dēļ.
        Viss patiesība ir atkarīgs no paša ” emigranta” subjektīvās attieksmes pret cilvēkiem un zemi, kur viņš ir ieradies, no viņa inteligences pakāpes ( un šeit nav nekāda sakara ar diplomu daudzumu) un gimenē iegūtās mīlestības/naida pret savu dzimteni.

    • Es gribētu iebilst par angļu valodas izmantošanu “jauniešu runās”. Es izmantoju samērā daudz angļu valodas izteicienus. Agrāk sevi nosodīju, bet tad sapratu, ka visbiežāk tas notiek vienkārši tāpēc, ka latviski nav analoģiska izteiciena/vārda. Latviešu valoda, acīmredzot, neiet līdzi laikam, un valodnieki laikam dus saldā miegā.

      • Bet valodu taču neveido tikai valodnieki. Mēs katrs ar savu pienesumu ikdienas lietojumā veidojam savu mīļo latviešu valodu tādu, kāda tā ir. Ja nav analoģiska teiciena/vārda, kā bieži arī ir, un kāpēc arī es iestarpinu anglicismus, tad ir tas ir tikai tāpēc, ka nevaram paši izdomāt, vai arī varbūt tādi nav vajadzīgi, jo visās valodās jau nekad nebūs vieni un tie paši analogie vārdi, par teicieniem vispār aizmirstot – tāpēc jau katra valoda ir tik unikāla.

  2. Tieši vakar noskatījos filmu “Travellers and Magicians” (http://www.imdb.com/title/tt0378906/), kuras tēma bija ļoti pazīstama un atbilst jūsu rakstītajam. Protams, ir gadījumi, kad uz ārzemēm aizbrauc, jo tiešām šeit nespēj atrast darbu, bet lielākā daļa, ar ko ir izdevies saskarties, aizbrauc tāpēc, ka vēlas atrast labāk apmaksātu darbu.
    Nav jau izslēgts, ka ar laiku Latvija spēs atkārtot Īrijas stāstu, kad izdodas daļu tautiešus atsaukt atpakaļ mājās. Šim mērķim nepieciešama zināma pozitīvisma deva tepat Latvijā, lai ir uz kurieni atgriezties.

  3. Esmu pie sevis sākusi aizbraucējus tomēr sadalīt 2 grupās gluži kā šajā rakstā, tikai ne “nīstajos” un “veiksmīgajos” – drīzāk tajos, kas aizbrauc, lai tikai gūtu augstāku labklājību, un tajos, kas aizbrauc, lai realizētu sevi vairāk nekā Latvijā iespējams. Pirmā grupa parasti ir melnā darba darītāji, pārsvarā ar zemu intelekta un/vai prasmju līmeni, otrā – tieši ar pretējo. Un te nu tā labklājība kļūst par tādu relatīvu jēdzienu, jo ja pirmā grupa baigi apmierināti stāsta, kā var atļauties vairāk nekā varēja tādā pašā darbā Latvijā, tad to, ka sociālajā līmenī viņu labklājība pazeminās, viņi vai nu neapzinās, vai arī nestāsta, jo citā valstī melnā darbā viņus uztver vēl melnāk nekā savējā. Nezinu, kā ir Anglijā, bet Zviedrijā to uz savas ādas izjutu, un man pat prieks, ka tā. Jo tas lika saprast, ka nevar pelnīt “baigo piķi” (sarkasms) uz turīgākas valsts rēķina, dzīvot savā šaurajā imigranta geto un domāt, ka pamatiedzīvotāji uztvers manu esamību laimīgi un iecietīgi kā līdzīgs ar līdzīgu, kur nu vēl dos tikpat līdzvērtīgas iespējas. Lai būtu līdzvērtīgs, tādam taču jākļūst, integrējoties tajā valstī gan sociāli, gan kulturāli un vislabākajā gadījumā arī pilsoniski. Ir taču vispirms jāciena tā valsts, ja grib lai tā ar cieņu izturētos pretī, varbūt tas arī emigrējošajiem austrumeiropiešiem visvairāk pietrūkst. Kad ar pašiem zviedriem sastapos, es gan cilvēciski naidu nekad nejutu, varbūt tāpēc, ka lepojos par Latviju viņiem un mācot pat dažus vārdus latviski, pārliecinājos, ka cilvēku, kas arī savu kultūru ciena, vairāk cienīs arī citas kultūras pārstāvis 🙂
    Bet kas attiecas uz neiecietību pret emigrantiem kopumā, es domāju, ka tā ir dabisks aizsardzības mehānisms, jo kad svešo kļūst par daudz, pamatiedzīvotājam tomēr kļūst bail no viņiem, jo bail, ka ar savu svešo kultūru tie centīsies tagad diktēt toni. pārņemt varu vai piesavināties ko būtisku valstī. Bailes transformējas naidā un atstumšanā. pat ja draudi nav objektīvi. Neviens taču negrib savējo atdot svešajam – vai tad tas nav dziļākais iemesls, kāpēc tieši latvieši Latvijā tik liela daļa nīst šeit dzīvojošos krievus?
    Bet tā kā nav dūmu bez uguns, nav arī no gaisa pagrābta naida – ja šeit dzīvojošie krievi to veicina savas augstprātības un necienīgās attieksmes dēļ, tad Vācijā, Zviedrijā un citur to veicina austrumeiropieši gan jau savas pret dzimteni necienīgās attieksmes dēļ un arī masveidīgās ierašanās, jo liek justies pamatiedzīvotājiem tā, it kā tagad būtu nelūgti viesi atbraukuši uz palikšanu, pieprasot sev prāvu dzīvojamo daļu. Sapratīsim viņus un viņi mazliet vairāk novērtēs mūs 🙂 Paldies par rakstu, Sandriņ.

  4. Kādu brīdi nelasīju šeit atrodamos tekstus, jo tā sanāca, ka laika pamazāk. Tā kā šis temats mani interesē, tad izlasīju, ar pūlēm, bet izlasīju. Brīdi prātoju kādēļ šādi rakstīts. Tad atcerējos kādreiz savos prātojumos gūtos secinājumus par patreizējā modernajā pasaulē valdošo dīvaino no īstenības un veselīgas, dabiskas, saprātīgas attieksmes tālu esošo domāšanas veidu; par citās zemēs ievērojami ilgāk dzīvojušo nespēju pamatīgi izprast, kas notiek šajā zemē (tas vienkārši ir tikai konstatējams fakts) un tad jau viss glīti nostājās domu plauktiņos savās vietās. Tad var izprast rakstīto, bet pievienoties diez vai. Manuprāt var aprakstīt citādāk un varbūt tuvāk īstenībai.

    • Iespējams, ka topošajā LV Ekonomikas ministrijas biznesa projektā “Re-emigrācija” būs gan “citādāks”, gan “tuvāks īstenībai” apraksts, īpaši sadaļā “Cēloņi”. Gaidam ekspertu gala slēdzienu – , jo tikai zinot “slimību”, varēs to kaut cik mazināt?

  5. Savaita labak kkur arzemes kur var labi nopelnit neka te sud latvijs kur pat gimene stradajot 3cilvekiem un 1 no viniem pat 2 darbos nepietiek naudas dzivosanai.Tad jau labak uz arzemem braukt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s