Zemgales zaļā zemestrīce

2013. gada 17. jūlijā

Jelgava ir briesmīgi tuvu Rīgai. Tas bija zināms arī agrāk, bet šoreiz tika pamanīts praktiski – sēžot pie stūres. Vienīgais sliktums, ka no Rīgas uz Jelgavu grūti nokļūt plūstoši un daiļi. Pa ceļam (braucot no Salu tilta) jādirn pie nervoza krustojuma, gaidot stresa piesātinātu kreiso pagriezienu. Lai izvairītos no spriedzes, izlēmām vālēt pa superdārgo oranžo Rīgas tiltu un pēc tam no Bauskas virziena pamanīties pārkļūt uz Jelgava ceļa, kas arī izdevās.

Pēc tam ”taciņa” uz Jelgavu ritinājās raiti un sprauni, līdz beidzot pie horizonta parādījās smukā muiža ar glāžu logiem vara durvīm un piļavotām istabiņām.

Jelgavas Rastrelli pils zibināja savu glīto fasādi rītsaules starā kā primadonna pārbauda savu frizūru trimo spogulī! Protams, ka viņa drīkst tā darīt! Protams, Rastrellī – gozējies vien! Tu drīksti būt gražīga, cēlā pils. Tev tas piestāv!

Pēc tam noenkurojāmies parterā, kur pils labi apskatāma, t.i., piestājām pie Makdonalda, kas bija apsēsts no riteņbraucēju puses un izskatījās samērā jauns un neiekarots. Ieturējāmies, papildinājām pārtikas  rezerves ar diviem mafiniem un pīrāgiem, lai pēc tam, veiksmīgi lavierējot, aizslīdētu Dobeles virzienā.

Paguvām nogriezties uz Auci un pēc brīža, īsi pirms Bēnes, piestājām ceļmalā, lai iegādātos vietējo ražojumu – avenes, tomātus (kas smaržo kā tomāti) un gurķus, kas ir zaļi un červeļoti kā mazītiņi krokodili. Meitene – pārdevēja zvērēja, ka viss ražots pašmājās. Varu liecināt, ka viņa nemelo, jo tomāti patiešām garšoja kā tēva bērnības lecektīs izperētie sarkanie bumbuļi, kas manā atmiņā palikuši kā superlieliski dārzeņi, kuriem šodienas lielveikalu produkcija līdzi netiek. Ja brauksiet šajā virzienā – piestājiet. Nenožēlosiet.

Pēc ieturēšanās ”ar avenēm” bijām jau iebraukuši Bēnē. Tās Centrālajā laukumā atrodas Bēnes muiža. Daiļā ēka savulaik (no 1876. līdz 1878.gadam) celta kā Bēnes muižas kungu māja, kas daļēji pārbūvēta, saglabājusies vēl šodien. Saglabājušās arī citas muižas ēkas – kūts, lielā klēts, kalpu mājas, dzirnavas u.c.

Kā apdzīvota vieta Bēne veidojusies tikai 16.gadsimta beigās, kad, sabrūkot Livonijas ordenim izveidojās Kurzemes – Zemgales hercogiste, uz zemes, kuru bija iekopis Kurzemes lielkungu padomnieks Dr.Bergs. 1597.gadā viņš jau iegūto novadu saņēma no hercoga Fridriha lietošanā līdz ar tiesībām uz būvkokiem un malkas kokiem no kroņa meža. Poļu karalis Vladislavs 1633.gadā Bēni esot iedāvinājis viņam kā dzimtīpašumu.  Līdz pat 19.gadsimta sākumā Auces novads (līdz ar Bēni) piederējis Medemu dzimtai. Grāfa Fridriha fon Medema īpašumā bija Vecauces un Elejas pilis, kā arī Bēnes, Jaunauces, Ķeveles un Vītiņu muižas.

Šim reģionam visdramatiskākajā brīdī – 1873.gadā, kad tika atklāts Jelgavas – Mažeiķu dzelzceļš, Bēnes muižas īpašnieks tobrīd bijis barons Augusts fon der Reke. Pēdējais Bēnes pils īpašnieks pēc tam bija barons fon Birkenšteins. Barons pēc barona, diemžēl. Visbeidzot vēlāk, kad muižu zeme tika sadalīta jaunsaimniekiem, bet Bēnes muižas daļa iznomāta, no 1922.gada par tās nomnieku kļūst bija Otto Valdemārs Gailītis. Nopostītu un panīkušu saimniecību, kura tolaik tika saukta par Bēnes Kulturālo centru, viņš pārvērta paraugsaimniecībā, saņemot par to valdības apbalvojumus. Pēc viņa ierosmes uzsāka cukurbiešu audzēšanu, ierīkoja tiem laikiem modernāko pienotavu Baltijā un sāka Bēnes elektrifikāciju. Kas tur notiek tagad? Padomju laika restaurācija ir atstājusi  nepatīkamas pēdas ekas vaibstos, pārāk tuvu piebūvētas daudzdzīvokļu mājas. Iespējams, ka ar laiku šīs kļūdas var novērst un iekļaut arī Bēnes ”pili” Latvijas pērlīšu sarakstā.

Palēkājām pa tiltiņu, meditējām pie lēnas upītes un devāmies tālāk – Rubas virzienā.

Mūsu nākamais ceļamērķis bija senā un ievērojamā, no sarkaniem ķieģeļiem celtā iespaidīgā Rozas (Rozes) skola, kurā savulaik (aizvadītā gadsimta sākumā) mācījās mana mīļā vecmamma un viņas māsas. Skolā esot bijusi ļoti augsta līmeņa izglītošanas sistēma, ar stingriem skolotājiem un augstām prasībām zināšanu apguvē. Vecmamma man savulaik stāstīja par savām skolas gaitām, uzskaitot tiem laikiem raksturīgās grāmatu pauniņas, sviesta cibiņas un visu pārējo, par ko mums vēstī arī Poruks savā slavenajā literārajā darbā ”Kaujā pie Knipskas”, to pašu bija praktizējis Reinis un Matīss savos Kalna Kaibēnos.

Starp citu, Rozas (Rozes) skola ir pirmā Izglītības ministrijas skola Latvijā cariskās Krievijas laikā!

Arhīva apzinātajos dokumentos redzams, ka 1839. gadā Kuldīgas apriņķī esošajā Reņģes muižā, kura atradās tagadējā Rubas pagasta teritorijā, tika beidzot atklāta skola. Pēc četriem gadiem minētā skola pārcelta uz Jaunlīkupēniem. 1855. g. tās ēka nodegusi un vēlāk atjaunota.1866. gadā. Vasarā skola pārvietota uz 1771. g. celto Rosas krogu, un kopš tā laika ieguvusi „Rosas tautskolas” nosaukumu.

Ir zināms, ka Ezeres pagasta vietnieku pulks bija nolēmis veco krogus ēku nojaukt, vietā uzceļot divstāvu ķieģeļu skolas namu. 1881.g. šī iecere arī realizējusies un 1881. gada 15. aprīlī tika ielikts pamatakmens jaunajai skolas ēkai, kuru iesvētīja un atklāja 1882. gada. 28. oktobrī. Pēc trim gadiem Rozas tautskolu slēdza (1885. gadā) reizē ar divklasīgās ministrijas skolas dibināšanu Ezeres pagastā. 1885. gada 1. septembrī pēc Ezeres pagasta iedzīvotāju kolektīva lūguma, pārvarot vācu skolu valdības pretestību, Rozas tautskolas vietā tika atvērta divklasīgā ministrijas skola – pirmā tāda tipa mācību iestāde Baltijā.

Vietējais barons bijās no tā, ka jaunā skola samazinās vācu ietekmi vietējā sabiedrībā, jo mācību process skolā tolaik bija pakļauts krievu caram, un Krievijas cara sastādītajai mācību programmai, kurā akcentēts bija viss krieviskais. Tādēļ brīdī, kad Rubas pagastā sāka celt jauno Rozas skolu, grāfs visiem spēkiem mēģināja šo pasākumu izjaukt. Kad pagasta vecākais Zeniņš bija atnesis pie grāfa skolas projektu (jo tajā laikā grāfs bija vienīgais noteicējs pār procesiem Rubā) viņš sadusmojs un kategoriski noliedza vietējiem censoņām par jaunu skolu vispār domāt. Taču Rubas pagasta ļaudis (tā laika vecākais Zeniņš) neesot samierinājušies ar grāfa aizliegumu un Zeniņš tomēr (pretēji grāfa dusmām) aizbraucis uz Pēterburgu pie cara Aleksandra lūgties palīdzību.

Krievijas cars jaunās Rozas skolas projektu esot apstiprinājis! Tāpēc 1881. gadā skolas būvdarbi bija pabeigti un pērn šī, Latvijai tik nozīmīgā celtne, būtu varējusi ar atvēzienu svinēt savu 130 jubileju!

Rozas skolai tajā laikā bija svarīga nozīme Latvijas izglītības sistēmas attīstīšanā, jo tā skaitījās paraugskola. Uz tās atklāšanu Renģē ieradās pat cara brālis Vladimirs. Pagasta vecākais Zeniņš no viņa saņēma dāvanu – sudraba papirosu etviju un sudraba pulksteni.

Sākotnēji pilnais skolas nosaukums ir bijis šāds: „Tautas izglītības ministrijas Reņģes divklasīgā lauku paraugskola”. Dokumentos minēta vienkārši kā Ezeres pagasta Reņģes Vladimira divklasīgā ministrijas skola.

Protams, ka skolas apmācībai bija krieviskā ietekme, jo, kā atceras mana vecmamma – skolas telpās un kopmītnē drīkstēja runāt tikai krievu valodā. Ja divas latviešu māsiņas savstarpēji sarunājās latviski, tad skolotājs viņas par sarunāšanos dzimtajā valodā esot bargi sodījis. Tas, nav patīkami! Taču vietējos bērnēļus Rozas skola esot skolojusi ”iespēju robežās” iespaidīgi, labi, ar panākumiem.

1915. gadā, sakarā ar karadarbību, skola tika slēgta. 1018. gada 5. februārī Reņģes Vladimira divklasīgā ministrijas skola nodēvēta par Rozas sešklasīgo pamatskolu. Sakarā ar Ezeres pagasta sadalīšanu un Reņģes pagasta izveidošanos no 1922. gada 1. janvāra līdz 1925. gada 1. oktobrim skolas nosaukums bijis Reņģes pagasta Rosas sešklasīgā pamatskola, bet kopš gada, kad Reņģes pagasts pārdēvēts par Rubas pagastu, – Rubas pagasta Rosas sešklasīgā pamatskola. Cik man zināms, šī skola turpināja darboties arī pēc Otrā pasaules kara un tika slēgta samērā nesen. Vai kāds no Jums, cienījamie lasītāji, nevarētu precizēt kad tieši Rozas skola tika slēgta un kāpēc pamatskola tika pārcelta uz vietējo pili jeb muižas ēku?

Turp veda arī mūsu ceļš. Izbraucām cauri baroneses stādītajai liepu alejai un mūsu priekšā atklājās daiļa celtne – ”Renģes pils”. Mūs gaidīja iepriekš sarunāta tikšanās ar neobaroka muižas ēkas jeb Rengenhof pils direktori Initu. Ēka joprojām ietilpina sevī skolu un Inita vada divus procesus – cenšas saglabāt seno ēku un vienlaikus nodrošināt saviem skolēniem cilvēka cienīgus draba apstākļus skolā.

–   Grāfiem nebija šādu ateju, mums ir! – saka direktore un rāda divas nesen izremontētās ”labierīcību telpas”, kas paredzētas skolas bērniem. No vienas puses žēl, ka senā un daiļā ēka tiek pārkārtota modernās skolas prasībām, bet no otras puses labi, ka kāds par šo ēku tomēr rūpējas. Samazinoties bērnu skaitam šajā pierobežas reģionā, pastāv risks, ka muižu ēkas tiks pakļautas pamestībai tieši tāpat kā šobrīd pamesta un izdemolēta ir kādreiz slavenā Rozas skolas ēka.

Renģes muižas apbūve veidojusies Vadakstes upes krastā. Pagalma vienā pusē pie upes celta kungu māja un tai pretī saimniecības ēkas un kalpu māja, veidojot slēgtu pagalmu. Tām blakus 1882. gadā uzcelts arī ūdenstornis. Lejāk pie ceļa ir arī ūdensdzirnavas un tālāk kalnā vējdzirnavas.

Pašreizējā pils celta 1881.-1882. gadā baroniem fon Nolkeniem ar franču baroka pilīm raksturīgu arhitektonisko risinājumu un neorenesanses dekoratīviem motīviem. Ēkas projekta autori ir arhitekti D.R. fon Siverss un M. Šervinskis, kurš ir arī grezno interjeru autors. Interjeru apdarē arī gandrīz pilnībā saglabājusies gan plastiskais dekors, ēdamzāles griestu koka kasetējums un sienu paneļi, gan durvis ar grezniem neorenesanses apkalumiem un 11 greznas podiņu krāsnis, un 3 kamīni. Kopumā pils vērtējama kā neliels historisma laikmeta šedevrs. ( plašāk varat lasīt: http://www.vietas.lv/index.php?p=2&id=22988).

Tuvojās vakars un mums bija jāsteidzās uz Rundāles pili, lai tur noklausītos senās mūzikas nakts koncertu. Vispirms aiztraucāmies uz Mežotnes pili (kur bijām sagatavojušies pārnakšņot pēc koncerta), atstājām tur mantas, pārģērbāmies koncertam un pēc tam svinīgi braucām Rastrelli pils virzienā. Par koncerta norisi aprakstīju jau iepriekšējā blogā un tur man nekā vairāk nav ko piebilst. Bija tā kā bija: lieliska mūzika un kaitinoši vājš pasākuma organizējums.

Nākamā dienā, pēc pašvakām brokastīm Mežotnē, atgriezāmies Rundāles pils dārzā, lai sasveicinātos ar turienes rožu dārzu. Tas izveidots dārza priekšējā daļā, apmēram hektāra platībā. Manu uzmanību pievērsa tā saucamā angļu rozes, kas atgādina senās cēlpuķes, kuras te augušas gan Kurzemes hercoga Ernsta Johana, gan arī Kurzemes hercoga Pētera laikos.

Kā liecina pils informatīvais parka biļetens, rožu dārzā aug ap 2450 rožu sķirņu, no tām 670 vēsturisko un kopumā pils dārzā ir ap 12 000 dažādu rožu stādu. Sev esmu nolūkojusi sekojošas: Berolina, Golden Smiles, James Galway, Mortimer Sacker, Generation Jardin, Colossal Meidiland un, protams, Santana. Vai ir iespējams Latvijā iegādāties šo rožu stādus? Kur to var izdarīt?

Rožu apbrīnošana bija mūs pamatīgi nokausējusi karstajā saulē. Visapkārt skanēja igauņu un lietuviešu valodas. Skaidrs, ka arī pie mums sāk veidoties un attīstīties skandināvu ”tuvā tūrisma” tradīcija, ka kaimiņi brauc pavadīt savu atvaļinājuma laiku pie kaimiņiem. Igauņi masveidā izpirka Rūjienas saldējumu un lietuvieši jūsmoja par ”karbonādi” pils pagrabā.

Kas atlika mums? Nopirkt ūdens ceļojumu pa vietējo dīķi! Laivas kapteinis bija saulē iedegusi, simpātiska meiča ar kapteiņa cepuri galvā. Viņa solījās braukt klusi un stāstīt spoku stāstus. Iekārtojos zem viņas piedāvātā tamborētā saules sarga un ceļojums spoku pasaulē varēja sākties! Brauciens izvērtās par spraigu piedzīvojumu, jūtot līdzi ”melnajai ” un ”baltajai” dāmai, kas esot tradicionālie Rundāles pils spoki.

Vai par Rundāles pili man vajadzētu stāstīt vairāk? Par kāpnēm Colgate zobu pastas baltumā, putekļu aromātu paralēli pelēcīgajām solu rindām, nežēlīgi kaucošu plaukstu žāvējamo aparātu pils tualetē un burvīgo pils maģiju, kas seko līdzi visiem kā ēna?

Vai vajadzētu?

Kā tu domā, cienījamo lasītāj?

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s