Zemgales zaļā zemestrīce

2013. gada 17. jūlijā

Jelgava ir briesmīgi tuvu Rīgai. Tas bija zināms arī agrāk, bet šoreiz tika pamanīts praktiski – sēžot pie stūres. Vienīgais sliktums, ka no Rīgas uz Jelgavu grūti nokļūt plūstoši un daiļi. Pa ceļam (braucot no Salu tilta) jādirn pie nervoza krustojuma, gaidot stresa piesātinātu kreiso pagriezienu. Lai izvairītos no spriedzes, izlēmām vālēt pa superdārgo oranžo Rīgas tiltu un pēc tam no Bauskas virziena pamanīties pārkļūt uz Jelgava ceļa, kas arī izdevās.

Pēc tam ”taciņa” uz Jelgavu ritinājās raiti un sprauni, līdz beidzot pie horizonta parādījās smukā muiža ar glāžu logiem vara durvīm un piļavotām istabiņām.

Jelgavas Rastrelli pils zibināja savu glīto fasādi rītsaules starā kā primadonna pārbauda savu frizūru trimo spogulī! Protams, ka viņa drīkst tā darīt! Protams, Rastrellī – gozējies vien! Tu drīksti būt gražīga, cēlā pils. Tev tas piestāv!

Pēc tam noenkurojāmies parterā, kur pils labi apskatāma, t.i., piestājām pie Makdonalda, kas bija apsēsts no riteņbraucēju puses un izskatījās samērā jauns un neiekarots. Ieturējāmies, papildinājām pārtikas  rezerves ar diviem mafiniem un pīrāgiem, lai pēc tam, veiksmīgi lavierējot, aizslīdētu Dobeles virzienā.

Paguvām nogriezties uz Auci un pēc brīža, īsi pirms Bēnes, piestājām ceļmalā, lai iegādātos vietējo ražojumu – avenes, tomātus (kas smaržo kā tomāti) un gurķus, kas ir zaļi un červeļoti kā mazītiņi krokodili. Meitene – pārdevēja zvērēja, ka viss ražots pašmājās. Varu liecināt, ka viņa nemelo, jo tomāti patiešām garšoja kā tēva bērnības lecektīs izperētie sarkanie bumbuļi, kas manā atmiņā palikuši kā superlieliski dārzeņi, kuriem šodienas lielveikalu produkcija līdzi netiek. Ja brauksiet šajā virzienā – piestājiet. Nenožēlosiet.

Pēc ieturēšanās ”ar avenēm” bijām jau iebraukuši Bēnē. Tās Centrālajā laukumā atrodas Bēnes muiža. Daiļā ēka savulaik (no 1876. līdz 1878.gadam) celta kā Bēnes muižas kungu māja, kas daļēji pārbūvēta, saglabājusies vēl šodien. Saglabājušās arī citas muižas ēkas – kūts, lielā klēts, kalpu mājas, dzirnavas u.c.

Kā apdzīvota vieta Bēne veidojusies tikai 16.gadsimta beigās, kad, sabrūkot Livonijas ordenim izveidojās Kurzemes – Zemgales hercogiste, uz zemes, kuru bija iekopis Kurzemes lielkungu padomnieks Dr.Bergs. 1597.gadā viņš jau iegūto novadu saņēma no hercoga Fridriha lietošanā līdz ar tiesībām uz būvkokiem un malkas kokiem no kroņa meža. Poļu karalis Vladislavs 1633.gadā Bēni esot iedāvinājis viņam kā dzimtīpašumu.  Līdz pat 19.gadsimta sākumā Auces novads (līdz ar Bēni) piederējis Medemu dzimtai. Grāfa Fridriha fon Medema īpašumā bija Vecauces un Elejas pilis, kā arī Bēnes, Jaunauces, Ķeveles un Vītiņu muižas.

Šim reģionam visdramatiskākajā brīdī – 1873.gadā, kad tika atklāts Jelgavas – Mažeiķu dzelzceļš, Bēnes muižas īpašnieks tobrīd bijis barons Augusts fon der Reke. Pēdējais Bēnes pils īpašnieks pēc tam bija barons fon Birkenšteins. Barons pēc barona, diemžēl. Visbeidzot vēlāk, kad muižu zeme tika sadalīta jaunsaimniekiem, bet Bēnes muižas daļa iznomāta, no 1922.gada par tās nomnieku kļūst bija Otto Valdemārs Gailītis. Nopostītu un panīkušu saimniecību, kura tolaik tika saukta par Bēnes Kulturālo centru, viņš pārvērta paraugsaimniecībā, saņemot par to valdības apbalvojumus. Pēc viņa ierosmes uzsāka cukurbiešu audzēšanu, ierīkoja tiem laikiem modernāko pienotavu Baltijā un sāka Bēnes elektrifikāciju. Kas tur notiek tagad? Padomju laika restaurācija ir atstājusi  nepatīkamas pēdas ekas vaibstos, pārāk tuvu piebūvētas daudzdzīvokļu mājas. Iespējams, ka ar laiku šīs kļūdas var novērst un iekļaut arī Bēnes ”pili” Latvijas pērlīšu sarakstā.

Palēkājām pa tiltiņu, meditējām pie lēnas upītes un devāmies tālāk – Rubas virzienā.

Mūsu nākamais ceļamērķis bija senā un ievērojamā, no sarkaniem ķieģeļiem celtā iespaidīgā Rozas (Rozes) skola, kurā savulaik (aizvadītā gadsimta sākumā) mācījās mana mīļā vecmamma un viņas māsas. Skolā esot bijusi ļoti augsta līmeņa izglītošanas sistēma, ar stingriem skolotājiem un augstām prasībām zināšanu apguvē. Vecmamma man savulaik stāstīja par savām skolas gaitām, uzskaitot tiem laikiem raksturīgās grāmatu pauniņas, sviesta cibiņas un visu pārējo, par ko mums vēstī arī Poruks savā slavenajā literārajā darbā ”Kaujā pie Knipskas”, to pašu bija praktizējis Reinis un Matīss savos Kalna Kaibēnos.

Starp citu, Rozas (Rozes) skola ir pirmā Izglītības ministrijas skola Latvijā cariskās Krievijas laikā!

Arhīva apzinātajos dokumentos redzams, ka 1839. gadā Kuldīgas apriņķī esošajā Reņģes muižā, kura atradās tagadējā Rubas pagasta teritorijā, tika beidzot atklāta skola. Pēc četriem gadiem minētā skola pārcelta uz Jaunlīkupēniem. 1855. g. tās ēka nodegusi un vēlāk atjaunota.1866. gadā. Vasarā skola pārvietota uz 1771. g. celto Rosas krogu, un kopš tā laika ieguvusi „Rosas tautskolas” nosaukumu.

Ir zināms, ka Ezeres pagasta vietnieku pulks bija nolēmis veco krogus ēku nojaukt, vietā uzceļot divstāvu ķieģeļu skolas namu. 1881.g. šī iecere arī realizējusies un 1881. gada 15. aprīlī tika ielikts pamatakmens jaunajai skolas ēkai, kuru iesvētīja un atklāja 1882. gada. 28. oktobrī. Pēc trim gadiem Rozas tautskolu slēdza (1885. gadā) reizē ar divklasīgās ministrijas skolas dibināšanu Ezeres pagastā. 1885. gada 1. septembrī pēc Ezeres pagasta iedzīvotāju kolektīva lūguma, pārvarot vācu skolu valdības pretestību, Rozas tautskolas vietā tika atvērta divklasīgā ministrijas skola – pirmā tāda tipa mācību iestāde Baltijā.

Vietējais barons bijās no tā, ka jaunā skola samazinās vācu ietekmi vietējā sabiedrībā, jo mācību process skolā tolaik bija pakļauts krievu caram, un Krievijas cara sastādītajai mācību programmai, kurā akcentēts bija viss krieviskais. Tādēļ brīdī, kad Rubas pagastā sāka celt jauno Rozas skolu, grāfs visiem spēkiem mēģināja šo pasākumu izjaukt. Kad pagasta vecākais Zeniņš bija atnesis pie grāfa skolas projektu (jo tajā laikā grāfs bija vienīgais noteicējs pār procesiem Rubā) viņš sadusmojs un kategoriski noliedza vietējiem censoņām par jaunu skolu vispār domāt. Taču Rubas pagasta ļaudis (tā laika vecākais Zeniņš) neesot samierinājušies ar grāfa aizliegumu un Zeniņš tomēr (pretēji grāfa dusmām) aizbraucis uz Pēterburgu pie cara Aleksandra lūgties palīdzību.

Krievijas cars jaunās Rozas skolas projektu esot apstiprinājis! Tāpēc 1881. gadā skolas būvdarbi bija pabeigti un pērn šī, Latvijai tik nozīmīgā celtne, būtu varējusi ar atvēzienu svinēt savu 130 jubileju!

Rozas skolai tajā laikā bija svarīga nozīme Latvijas izglītības sistēmas attīstīšanā, jo tā skaitījās paraugskola. Uz tās atklāšanu Renģē ieradās pat cara brālis Vladimirs. Pagasta vecākais Zeniņš no viņa saņēma dāvanu – sudraba papirosu etviju un sudraba pulksteni.

Sākotnēji pilnais skolas nosaukums ir bijis šāds: „Tautas izglītības ministrijas Reņģes divklasīgā lauku paraugskola”. Dokumentos minēta vienkārši kā Ezeres pagasta Reņģes Vladimira divklasīgā ministrijas skola.

Protams, ka skolas apmācībai bija krieviskā ietekme, jo, kā atceras mana vecmamma – skolas telpās un kopmītnē drīkstēja runāt tikai krievu valodā. Ja divas latviešu māsiņas savstarpēji sarunājās latviski, tad skolotājs viņas par sarunāšanos dzimtajā valodā esot bargi sodījis. Tas, nav patīkami! Taču vietējos bērnēļus Rozas skola esot skolojusi ”iespēju robežās” iespaidīgi, labi, ar panākumiem.

1915. gadā, sakarā ar karadarbību, skola tika slēgta. 1018. gada 5. februārī Reņģes Vladimira divklasīgā ministrijas skola nodēvēta par Rozas sešklasīgo pamatskolu. Sakarā ar Ezeres pagasta sadalīšanu un Reņģes pagasta izveidošanos no 1922. gada 1. janvāra līdz 1925. gada 1. oktobrim skolas nosaukums bijis Reņģes pagasta Rosas sešklasīgā pamatskola, bet kopš gada, kad Reņģes pagasts pārdēvēts par Rubas pagastu, – Rubas pagasta Rosas sešklasīgā pamatskola. Cik man zināms, šī skola turpināja darboties arī pēc Otrā pasaules kara un tika slēgta samērā nesen. Vai kāds no Jums, cienījamie lasītāji, nevarētu precizēt kad tieši Rozas skola tika slēgta un kāpēc pamatskola tika pārcelta uz vietējo pili jeb muižas ēku?

Turp veda arī mūsu ceļš. Izbraucām cauri baroneses stādītajai liepu alejai un mūsu priekšā atklājās daiļa celtne – ”Renģes pils”. Mūs gaidīja iepriekš sarunāta tikšanās ar neobaroka muižas ēkas jeb Rengenhof pils direktori Initu. Ēka joprojām ietilpina sevī skolu un Inita vada divus procesus – cenšas saglabāt seno ēku un vienlaikus nodrošināt saviem skolēniem cilvēka cienīgus draba apstākļus skolā.

–   Grāfiem nebija šādu ateju, mums ir! – saka direktore un rāda divas nesen izremontētās ”labierīcību telpas”, kas paredzētas skolas bērniem. No vienas puses žēl, ka senā un daiļā ēka tiek pārkārtota modernās skolas prasībām, bet no otras puses labi, ka kāds par šo ēku tomēr rūpējas. Samazinoties bērnu skaitam šajā pierobežas reģionā, pastāv risks, ka muižu ēkas tiks pakļautas pamestībai tieši tāpat kā šobrīd pamesta un izdemolēta ir kādreiz slavenā Rozas skolas ēka.

Renģes muižas apbūve veidojusies Vadakstes upes krastā. Pagalma vienā pusē pie upes celta kungu māja un tai pretī saimniecības ēkas un kalpu māja, veidojot slēgtu pagalmu. Tām blakus 1882. gadā uzcelts arī ūdenstornis. Lejāk pie ceļa ir arī ūdensdzirnavas un tālāk kalnā vējdzirnavas.

Pašreizējā pils celta 1881.-1882. gadā baroniem fon Nolkeniem ar franču baroka pilīm raksturīgu arhitektonisko risinājumu un neorenesanses dekoratīviem motīviem. Ēkas projekta autori ir arhitekti D.R. fon Siverss un M. Šervinskis, kurš ir arī grezno interjeru autors. Interjeru apdarē arī gandrīz pilnībā saglabājusies gan plastiskais dekors, ēdamzāles griestu koka kasetējums un sienu paneļi, gan durvis ar grezniem neorenesanses apkalumiem un 11 greznas podiņu krāsnis, un 3 kamīni. Kopumā pils vērtējama kā neliels historisma laikmeta šedevrs. ( plašāk varat lasīt: http://www.vietas.lv/index.php?p=2&id=22988).

Tuvojās vakars un mums bija jāsteidzās uz Rundāles pili, lai tur noklausītos senās mūzikas nakts koncertu. Vispirms aiztraucāmies uz Mežotnes pili (kur bijām sagatavojušies pārnakšņot pēc koncerta), atstājām tur mantas, pārģērbāmies koncertam un pēc tam svinīgi braucām Rastrelli pils virzienā. Par koncerta norisi aprakstīju jau iepriekšējā blogā un tur man nekā vairāk nav ko piebilst. Bija tā kā bija: lieliska mūzika un kaitinoši vājš pasākuma organizējums.

Nākamā dienā, pēc pašvakām brokastīm Mežotnē, atgriezāmies Rundāles pils dārzā, lai sasveicinātos ar turienes rožu dārzu. Tas izveidots dārza priekšējā daļā, apmēram hektāra platībā. Manu uzmanību pievērsa tā saucamā angļu rozes, kas atgādina senās cēlpuķes, kuras te augušas gan Kurzemes hercoga Ernsta Johana, gan arī Kurzemes hercoga Pētera laikos.

Kā liecina pils informatīvais parka biļetens, rožu dārzā aug ap 2450 rožu sķirņu, no tām 670 vēsturisko un kopumā pils dārzā ir ap 12 000 dažādu rožu stādu. Sev esmu nolūkojusi sekojošas: Berolina, Golden Smiles, James Galway, Mortimer Sacker, Generation Jardin, Colossal Meidiland un, protams, Santana. Vai ir iespējams Latvijā iegādāties šo rožu stādus? Kur to var izdarīt?

Rožu apbrīnošana bija mūs pamatīgi nokausējusi karstajā saulē. Visapkārt skanēja igauņu un lietuviešu valodas. Skaidrs, ka arī pie mums sāk veidoties un attīstīties skandināvu ”tuvā tūrisma” tradīcija, ka kaimiņi brauc pavadīt savu atvaļinājuma laiku pie kaimiņiem. Igauņi masveidā izpirka Rūjienas saldējumu un lietuvieši jūsmoja par ”karbonādi” pils pagrabā.

Kas atlika mums? Nopirkt ūdens ceļojumu pa vietējo dīķi! Laivas kapteinis bija saulē iedegusi, simpātiska meiča ar kapteiņa cepuri galvā. Viņa solījās braukt klusi un stāstīt spoku stāstus. Iekārtojos zem viņas piedāvātā tamborētā saules sarga un ceļojums spoku pasaulē varēja sākties! Brauciens izvērtās par spraigu piedzīvojumu, jūtot līdzi ”melnajai ” un ”baltajai” dāmai, kas esot tradicionālie Rundāles pils spoki.

Vai par Rundāles pili man vajadzētu stāstīt vairāk? Par kāpnēm Colgate zobu pastas baltumā, putekļu aromātu paralēli pelēcīgajām solu rindām, nežēlīgi kaucošu plaukstu žāvējamo aparātu pils tualetē un burvīgo pils maģiju, kas seko līdzi visiem kā ēna?

Vai vajadzētu?

Kā tu domā, cienījamo lasītāj?

Dzīvnieku ferma senās mūzikas koncertā Rundāles pilī

2013. gada 14. jūlijā senās mūzikas koncerts Rundāles pilī 2013. gada 13. jūlijā 048senās mūzikas koncerts Rundāles pilī 2013. gada 13. jūlijā 040

Ar ko sākt šorīt? Skaistā, skaidrā jūlija vidus rītā Mežotnē, kad saule ripo pa zemes virsu, brokastu ainava ar krāšņu ozolu papildina rīta kafiju un kājas pašas prasās atpakaļ uz Rundāles rožu dārzu, ir lieliska sajūta. Stārķis Mežotnes pils dārzā klabina savu klabināmo un putni dzied kā stīgu orķestris. Šorīt gribas atcerēties vakardienas koncertu ar labu, jo Kremerata Baltica un Mario Brunello ar Telemaņa, Bokerīnī un Haidna atskaņojumiem bija lieliskā līmenī. Spēlēja azartiski. Pirmais čella koncerts Do mažorā, uzrakts no papīru putekļiem, iemirdzējās kā aizmirsta upes pērle stīgu prožektora gaismā. Paldies Kremerata, tas bija spoži un perfekti!

Mans favorīts šajā koncertā, protams, bija Aklo ubagu menuets, kurā Bokerīnī aicina stīdziniekus spēlēt savus instrumentus kā ģitāras. Vakarnakts lēni laidās pār Rundāles rožu dārzu, kafija dzisa plaukstā… lieliski… traucēja vienīgi lētā uguņošana beigās ” a la Ušakovs”, kas ar bravūrīgu fonogrammu fonā, nojauca “dzīvā koncerta” uzburto daiļumu.

Koncerta organizētāji ielauzās mūzikas uzburtajā mirāžā kā ziloņi trauku veikalā – šaujot raķetes un liekot pat orķestrim klausīties fonogrammu. Šorīt viss liekas aizmirsts, taču jāpiespiežas un jāatsauc atmiņā arī nepatīkamais vakardienas vakarā. Tāpēc jāatgriežas pie tā, par ko negribas runāt – par ļoti vājo un neprofesionālo koncerta organizēšanu.

Cik var noprast no programmas, tad koncerta rīkotājs un menedžmenta ideju autors ir valsts SIA Latvijas Koncerti. Tātad cilvēki, kas rīkojas ar mūsu nodokļu naudu. Par ko īsti esmu neapmierināta? Par to, ka koncerta rīkotāju attieksme pret mums skatītājiem (kas maksāja brangu naudu par Senās mūzikas festivāla 2013 noslēguma koncertu jeb Baroka svētkus pils dārzā) bija nicinoša un aroganta.

Latvijas koncertu ļaudis “brauca mums pāri” kā ceļa rullis. Pirmkārt tāpēc, ka skatītāji, pirms koncerta bija spiesti gaidīt uz ieiešanu dārzā garā rindā, jo rīkotājiem esot bijis “jāslauka krēsli” pēdējā brīdī. Pēc tam sekoja “izdarības ap lietusmēteļiem”. Debesis vakarvakarā bija samākušās, Rundālē jau iepriekš bija lijis un viss liecināja, ka lietus var atkārtoties arī koncerta laikā. Tas nozīmēja, ka bezmaksas lietusmēteļus vajadzēja dalīt skatītājiem pie ieejas.

Šī procedūra tika veikta lielā steidzībā koncerta laikā,brīdī, kad lietus šaltis sāka kapāt pamatīgi. Šajā mirklī organizētāju “hitlerjūgeds” skraidīja starp rindām un šņācot, aizliedza sēdošajiem klausītājiem “lietot lietussargus”. Taču arī visi šie “valsts uzņēmuma” organizatoriskie misēkļi nebija nekas, ja salīdzina ar galveno izgāšanos – politiskās elites godināšanas akcijām koncerta laikā.

Vai spīkere S. Āboltiņa  ir prominence?

Ar lielu pompu no skatuves tika paziņots, ka koncertā ieradusies “prominence” – parlamenta spīkere Solvita Āboltiņa. Nezinu kā citiem, taču man neviens no Latvijas politiķiem nešķiet šī cēlā apzīmējuma cienīgs. Jā, ir pasaules politikā personas, kas manā uztverē varētu tikt dēvētas par prominencēm, taču to nav daudz. Ja, piemēram, Nelsons Mandeila, negulētu pašlaik uz nāves gultas, bet viesotos šajā koncertā Rundālē, es 100% piekristu, ka viņu tiešām godina kā prominenci. Taču neviens no mūsu politiķiem pagaidām šādu godu nav izpelnījies. Tāpēc atstāsim “goda apzīmējumus” tiem, kas tos ir pelnījuši un negreznosim nejēgu – prezidentu vai tukšlielīgus spīkerus ar lauru vaiņagiem.

Orvela Dzīvieku fermas klātbūtne Rundāles pilī

Nākamais smieklīgais izgāšanās brīdis bija divas teltis rožu dārza centrā, kurās cilvēki pirka kafiju un uzkožamos. Brīdī, kad mēģinājām ieiet vienā no teltīm, lai nopirktu superdārgu kafijas tasi, mūs aizturēja sargi ar jautājumu ” vai jums ir ielūgums”? – Nē, man ir biļete! – lepni atbildēju. Ne vārda neteikdams, sargs mani nobīdīja malā jo man pašai nācās saprast, ka “prastie cilvēki” jeb tie, kas pērk biļetes un par savu naudu samaksā biļetes arī tiem, kas šeit ierodas ar bezmaksas ielūgumiem, ir zemākas kategorijas cilvēki. Tiem jāiet blakus teltī un kafija ar konjaku jāpērk pašiem par savu naudu, kamēr blakus teltī ielūgumu elite visu saņem bez maksas.

Jūs domājat, ka man skauž? Nē, neskauž gan. Man šāda sistēma šķiet Orvela dzīvnieku fermas realizācija dzīvē un tieši tāpēc šķiet atbaidošs pasākums VIP šādā koncertā varētu būt (sponsori un cilvēki, kas palīdz rīkot šādus pasākumus vai arī paši nopērk VIP biļetes), taču parasti šadas izpriecas tiek sarūpētas neuzkrītoši un ne tik truli bravūrīgi kā tas notika vakardienas koncerta laikā Rundāles pilī.

Šis notikums no jauna aktualizē nopietno jautājumu, ka valsts nedrīkst barot no rokas cilvēkus ar bezmaksas bonusiem, kas nonākuši lēmumu pieņēmēju pozīcijā. Nav pieņemams, ka tiek praktizēta mūsu sabiedrības sadalīšana bezmaksas ielūgumu un biļešu pircēju kategorijās.

Dažas cūkas kļūst vienlīdzīgākas par citām cūkām (Orvels). Galu galā valsts kasi veido mana un jūsu nodokļu nada un es nevēlos finansēt brīvbiļeti uz dziesmu svētku koncertu vai Baroka svētkiem Rundāles pils dārzā Latvijas politķiem un citiem, kas ir draugi koncerta organizētājiem.

Šī prakse ir jāizbeidz. Visiem 100% jāpērk biļetes, ja pasākuma rīkotājs ir nodokļu naudas saņēmējs. Pat žurnālistiem, kuriem, parasti vienīgajiem šādos pasākumos ir ložas un teltis, ir jāmaksā par ieejas biļeti.

Žurnālistiem mēdz būt labākas vietas koncertos, jo viņi informē citus cilvēkus par publiskiem pasākumiem un tāpēc tieši medijiem mēdz nodrošināt zināmas priekšrocības. Taču Solvita Āboltiņa nevienu neinformē publiski un neraksta koncertu recenzijas medijos. Viņai un A.Bērziņam nepienākas “putukrējuma plauktiņš”, ja mēs turpinām ceļu pie patiesi demokrātiskas valsts.

Savādi, ka amatpersonu godināšanu “daži eksperti” joprojām turpina uskatīt par patriotisma izpausmi. Tātad mēs godinām amatu? Nevis personību? Šogad šī iemesla dēļ es boikotēju dziesmu svētkus. Kamēr tajos pastāvēs bezmaksas brīvbiļetes VIP korpusam, ieskaitot valsts Prezidentu, es uz šiem koncertiem neiešu un neaicināšu to darīt arī savus kolēģus žurnālistus. Šis ir mans – pilsoņa protests!

Ja nākamgad netiks savests kārtībā arī SIA Latvijas koncerti ētikas kodekss un Rundāles senās mūzikas fastivāla noslēguma koncertā mums atkal būs jānoskatās plebeju VIP ākstības, tad arī uz šiem koncertiem vairāk neiesim. Tās pašas ākstības turpina notikt arī mūsu operā un teātros. Prezidenta ložā sēž nepazīstami ļaudis, ielūgumi tiek piesūtīti “politisko lēmumu pieņēmējiem” un mēs ar savu klusēšanu atbalstām šo korupcijas veidu, pret kuru KNAB pagaidām necīnās.

Mums – nodokļu maksātājiem nav jāfinansē teātra direktoru “pielīšanas akcijas” valsts politiskajam krējumam. Uzskatu, ka sabiedrība ar civilo nepiekāpību var panākt diezgan daudz un mēs Latvijā pagaidām esam šī ceļa sākumā!