Atomreaktoru slēgšana Japānā, tirānu transs, krievu oligarhu dejas ap SAAB

 
 2011. gada 31. martā
  

– Vīstīsiet iekšā audumā … savas atomelektrostacijas? – prasīju skaidri un gaiši. Tamiko klusēja. Nodūrusi galvu, viņa šķiroja sapulces dokumentāciju.
– Jā, vīstīsim! Tīsim iekšā kā segā! –
– Kāpēc?-
– Nav citas iespējas,- viņa pacēla acis no papīriem un abi ar japāņu operatoru izskatījās pārguruši un bez gaismas, – to, kas notiek pie mums Japānā ir grūti iedomāties cilvēkiem, kas tik lielu nelaimi nekad nav pieredzējuši. Posts ir pārāk gigantisks. –
– Kas tas ir par audumu? –
– Tāds kā tavai vējjakai. Tāds ”smart” audums, kas ventilē tikai vienā virzienā. –
– Palīdzēs?-
– Nezinu, – Tamiko noplātīja rokas un pēc tam sāka stāstīt ka notiek Japāna. Tamiko ir žurnāliste un pārstāv japāņu ziņu aģentūru Skandināvijā. Viņa stāstīja un stāstīja un stāstīja un visbeidzot norādīja, ka ”jā, japāņiem nav pieņemts izrādīt kadrā savas jūtas vai emocijas. Tāpēc mēs kadrā vienmēr cenšamies smaidīt.”
Japāņus ir grūti filmēt.
– Gandrīz neiespējami. Viņi smaida un smaida, lai gan izmisums ir bezgalīgs. –
– Joprojām.-
– Jā, tikko mums rietumi izbrāķēja sižetu par kādu japāņu zemnieku, kura ekoloģiskā saimniecība atrodas līdzās Fukušimas AES. Viņš izturējis visu – zemestrīci, plūdus, postu un radiāciju, bet neiztur bankrotu. Viņa saknes un dārzeņus valsts klasificē kā nederīgus. Intervijā viņš smaidīja, bet pēc intervijas mēģināja izdarīt pašnāvību.-
Tamiko šķiroja tālāk papīrus. Isao turpināja palīdzēt.

Vakar noskaidrojās, ka četrus no sešiem Fukušimas rektoriem nāksies slēgt. Uz mūžīgiem laikiem.

Asahi Shimbun liecina, ka slēgšanai paredzētos rekatorus patiešām ”iesaiņos” īpašā auduma sarkofāgā, lai mazinātu radioaktīvo izstarojumu. Nav nozīmes uzskatīt cik reižu šajā reģionā radioaktivitāte pārsniedz normu. Viens ir skaidrs, cilvēce nav gatava dabas pārbaudījumiem. Kamēr ”tas ir tā kā ir” AES projekti ir un paliks riska investīcija, arī mūsu platuma grādos.

Tirānu varas transs turpinās Tripolē, Damaskā un Ziloņkaula krastā.
 Trešdien savā ”valsts televīzijā” beidzot uzstājās Sīrijas prezidents. ”Svešu valstu intereses mūsu vienotību nesašķels! Sīrijas tauta ir miermīlīga tauta! Mūsu mazākumtautības mēģina sakūdīt savā starpā ārzemnieki! Neļausim tam notikt! Būsim vienoti!” – dimdināja ekrāna Asads.
Pie visa vainīga, kā parasti, ir ārzemju konspirācija.
Ilgi gaidītajā runā Sīrijas prezidents nepateica neko, tā bija tik pat tukšā kā mēdz būt mūsu Zatlera runas.

Runā neizskanēja nekas būtisks – ne miņas no opozīcija partiju legalizācijas, ārkārtas stāvokļa atcelšanas vai par politisko ieslodzīto atbrīvošanu. Pa vidu Asads brīžam iesmējās un laikam ar šo tika signalizēts, ka prezidents jāj cauri protestu brikšņiem bez psiholoģiskās vai vainas sajūtas skrambām. Prezidenta runu vairākas reize pārtrauca sajūsmas saucieni un aplausu vētra no politisko marionešu puses.
Protams, ka Asada režīms cieš no rūsas politiskajos spriedumos. Taču skaidrs, ka lielais Irākas bēgļu pieplūdums Sīrijā dara savu – irākieši uzskata, ka pēc Sadama krišanas, amerikāņu vadībā normāla dzīve irākiešiem vairs neeksistē. Tāpēc – ” labāk paciest šādu viduvēju tirānu kā Asads un dzīvot stabilitātē, nekā riskēt caur nemieriem nonākt pie Irākas haosa”.
Tikmēr nemieri turpinās ostas pilsētās. Latakijā un dienvidu provincēs. Rīt šajā reģionā opozīcija sola jaunus protesta viļņus. Protams, ka notikumu attīstība Sīrijā ir politiski svarīgs jautājums. Asada režīms ir cieši saistīts ar Irānu un Hisbolā grupējumu Libāna, te atrodas arī Hamaza centrs, kas vada Gazas sektora politisko struktūru. Okupēto augstieņu dēļ sīriešiem nav līguma ar Izraēlu. Mēs visi esam ieinteresēti, lai Sīrija paliek uz demokrātijas ceļa. Latviju ieskaitot.

Lībijas krīzes ēnā šobrīd noenkurojies konflikts Ziloņkaula krastā. Notikumu gaita šeit lielā mērā atgādina Lībijas kataklizmu. Vienīgā atšķirība, ka karojošās puses veido divi naidīgi prezidenta amata pretendenti. Civiliedzīvotāju upuru skaits jau sasniedz 500 un faktiski prasās pēc starptautiskas iejaukšanās. Gbago (tāpat kā Kadafi) met galdā ” anti -imperiālisma karti” un viņu sadzird vietējie panafrikānisma pielūdzēji. Tiek sūtīti sveicieni Kadafi un aktualizēta prasība par ANO drošības spēku padzīšanu no valsts. Ko mēs varam darīt? Bagātās rietumvalstis cenšas investēt humanitārās katastrofas novēršanas pasākumos. Taču tas nav problēmas atrisinājums. Afrikāņi arī ir pelnījuši demokrātiju, taču ceļš pie tās joprojām izskatās nenormāli garš un grūts.

 V. Antonovs
Foto: http://www.automotorsport.se

Tikmēr krievu oligarhs Vladimirs Antonovs cenšas izmantot SAAB likviditātes problēmas, lai tiktu pie noteicošās akciju paketes.

V. Millers. Foto: http://www.gp.se

Esot vajadzīga akciju emisija un kā fēnikss no pelniem atkal izlido Vladimirs Antonovs ar saviem 50 miljoniem eiro, kas koncernam tieši tagad ļoti vajadzīgi.

Atgādināšanu, ka MG un Zviedrijas valsts savulaik atteicās pārdot Krievija oligarham SAAB lielāko akciju paketi, jo drošībnieku rīcībā bija pierādījumi par Antonova saistību ar Krievijas kriminālajiem grupējumiem.Tas nozīmē, ka Vladimirs Antonovs no jauna vēlas pirkt lielo akciju paketi un par šo tēmu jau iesniedzis prasību Riksgälden vadībai.

Minējumi par to, ka Viktors Millers (Spyker) ir faktiski bez naudas un tēlo miljardieri uz aizņemtu līdzekļu fona, šķiet, izrādījusies patiesība.

 Starp citu Vladimirs Antonovs pēdējo nedēļu laikā publiskojis arī savas ”latviešu bankas” ienākšanu Zviedrijā.

Vadošie biznesa mediji Zviedrijā pirms pāris dienām informēja, ka Antonovs gatavojas atvērt banku Zviedrijā. Pagaidām izskatoties, ka šī banka būs ”Latvijas bankas filiāle un līdz ar to atbildība par šīs bankas darbību Zviedrijā būs jāuzņemas Latvijas Finanšu inspekcijai” (Näringsliv, E24, Affärsvärden). Viņam piederošajai bankai ”Latvijas Krājbanka” jau ir filiāle Stokholmā un tagad esot pienākusi kārta Latvijas ”Bank Snoras” konsolidācijai un meitas uzņēmuma veidošanai Zviedrijā. Pagaidām neesot skaidrs vai šī jaunā ” latviešu banka” būs biznesa, investīciju vai privātdarījumu banka. Idejas pamatā esot mēģinājums panākt, lai Latvijas un Krievijas investētāji ieguldītu nauda šajā Zviedrijā izvietotajā uzņēmumā.
Antonova projektu Zviedrijā vada finansists Larš Karlstroms (Lars Carlström) un informē, ka bankas starta kapitāls jau ir 200 miljoni SEK.

Antonovs grib, tātad, arī pārņemt SAAB (Convers Groups vērtība 44 miljardi kronu no kurām 4,5 miljardi pieder Antonovam pašam). Viņa mērķis – ar laiku pārcelt SAAB ražošanu uz Krieviju (Affärsvärden).

Zviedru iznīcinātāji dodas Kadafi virzienā, japāņi savu atomelektrostaciju ietīs audumā, bet lācēni ir pagalam

2011. gada 30.martā
Šodien zviedriem liela diena. Pirmo reizi pusgadsimtā kara lidmašīnas no Zviedrijas paceļas, lai dotos karot. Iepriekšējo reizi zviedru kara lidmašīnas piedalījās Kongo kara darbībā, pirms 50. gadiem.
Līdz šim neviena Zviedrijas valdība nebija gatava sūtīt Jas Gripen uz aktuālajām karadarbības zonām, ieskaitot  Afganistānu. Amerikāņu neveiksmīgie uzlidojumi un viņu izraisītie mierīgo iedzīvotāju upuri pārvilka svītru šai iniciatīvai. Taču tagad sidrabotie nāves putni ir gaisā un lido Kipras virzienā.
Vakar zviedru parlamentā debates par šo akciju sita augstu vilni. Politiķi nevarēja vienoties, kā kara lidotājiem Lībijas gaisa telpā jāuzvedas, ko drīkst un ko nedrīkst nošaut.
ANO rezolūcija skaidri norāda ”kas un kā”, bet zviedru opozīcija, protams, zina labāk.
Tagad iznāk, ka zviedru lidmašīnas drīkstēs aizsargāt gaisa telpu, bet nedrīkst aizstāvēt karojošos opozīcijas spēkus uz zemes. Atliek cerēt, ka lidotāji spēs izlasīt ”rīcības instrukcijas” pirms dosies kaujā ar Kadafi.
Zviedrija nav NATO dalībvalsts taču šoreiz paļausies alianses vadībai. Nepatika pret Sarkozī ambīcijām ir zviedriem šobrīd noiets etaps.
Kā parasti – neitrālā Zviedrija mēģina demonstrēt sevi kā izņēmumu – ”Ok, mēs piedalāmies”, taču ”nedarīsim to un to”, jo esam humāni. Pagaidām izskatās, ka šī neitralitātes demonstrēšana ir kārtējā spēle publikai un karā valdīs pavisam elementāra loģika.
Savādi, ka zviedri paredz savu līdzdalību ”gaisa uzbrukumos Libijā vismaz 10 dienas”.
Pagaidām neviens karš tik īss nav bijis un, šķiet, ka arī nekad nebūs. Karus ir vienkārši iesākt, bet gandrīz neiespējami nobeigt.

Interesantas domas vācu medijos par Libānas karu šodien izsaka bijušais valsts Ārlietu ministrs Joška Fišers. Viņam ”ir kauns”, ka Vācija Lībijas atbrīvošanā nepiedalās. Pēc viņa domām ”ārpolitika nenozīmē vienīgi centienus izskatīties maksimāli labi starptautiskajā arēnā un koncentrēties uz vienu vienīgu mērķi – uzvarēt nākošajās parlamenta vēlēšanās. Ārpolitika ir kaut kas vairāk. Tā ir atbildības uzņemšanās stratēģiskas izvēles priekšā. Izšķiroties par progresu un humānismu arī tad, ja šāds solis pirmajā brīdī nav populārs vēlētāju vidū!”

Protams, ka mēs šodien nezinām, kas karo opozīcijas spēku rindās Lībijā. Iespējams, ka Binladina klons vai vēl bīstamāki grupējumi. Taču pieļaut, ka vietējais tirāns slaktē savus iedzīvotājus ir vēl mazāk humāni nekā izlikties neko nesaprotam. Lībija nav nedz Afganistāna nedz Irāka. Drīzāk kaut ka līdzīgs Bosnijai (no konflikta viedokļa). ”Man liekas, ka Vācija pamazām sastingst intraverta provinciālisma važās, man kauns un žēl, ka tā notiek” – raksta Joška Fišers.

Tikmēr zviedru žurnālisti Lībijā cenšas sekot kā vietējie uztver astoņu Jas Gripen iznīcinātāju parādīšanos debesīs virs Tripoles. DN reportāžās no Bengazī parādās pateicības odas, kuras dāsni dala ”Lībijas atbrīvošanās frontes” aktīvisti no sava pagraba kantora sabombardētās pilsētas centrā. Telpas centrā pie sienas ir jaunais karogs, jauns plazmas televizors (!), kas translē AlJazira tiešraides arābu valodā un pie sienas – kareivīgi uzsaukumi gāzt Kadafi. Opozīcija spēkus politiski vada šeit Ahmends Kalifa (54 gadus vecs), kuram līdz šim nav bijusi nekāda militāra rakstura darba pieredze. Pēc amata viņš ir ceļojumu biroju ierēdnis. ” Mēs turpinām uzbrukumu un turpināsim. Pagaidām mums visvairāk vajadzīgi sapieri, netiekam uz priekšu. Visa zona Sirtes virzienā mīnēta. Tāpēc arī fronte izskatās sastingusi” – uzsver Ahmeds.

Taču Lībijas aina nav tika saulaina. Pavisam drīz opozicionāriem nāksies karot pilsētās, kurās dominē Kadafi piekritēji un tad frontes līnijas var sākt izskatīties citādāk.

Ir pamats satraukties arī par procesu attīstību Sīrijā. Valdība sestdien demisionēja, taču protesti pret Asada režīmu turpinās. Vakar un aizvakar lielākajās pilsētās demonstrācijas rīkoja prezidenta piekritēji, kas skandēja saukļus – ” Ar uguni un asinīm mēs Tevi aizstāvēsim! Mēs upurēsim sevi tavā vārdā, mūsu Bashār!”.
Armijas transports pašlaik tiek izvietots stratēģiskajos punktos. Pagaidām prezidents nav uzrunājis tautu un izskatās, ka turpinās iekšēji politiskie konflikti starp gados jauno prezidentu un veco politikas gvardi, kas nevēlas atkāpties.
Ja Asads piekristu likvidēt Bātpartijas monopolu, tad, iespējams, tas būtu būtisks pavērsiens Sīrijas iekšpolitikā. Aizkulisēs šādos solis tiek prognozēts. Taču sekot Ēģiptes piemēram te pagaidāma neviens nav gatavs (atvērtas politiskās sistēmas legalizēšana, parlamenta vēlēšanu izsludināšana). Politiskā elite vēlas saglabāt savas pozīcijas.
Varas pavadā seko arī mediji, kas sistemātiski izplata nepatiesu informāciju un sagrozītus faktus par notiekošo valstī, varas interesēs. Demonstrācijas Sīrijā pagaidām vada ar sms caur Izraēlu. Tiek atrasti jauni ”grēkāži’” palestīniešu izteiksmē. Risinājuma Sīrijas problēmai pagaidām nav.

Pretēja rakstura politiskais haoss turpinās cepto kartupeļu galvaspilsētā – Briselē. Valdības krīze turpinās. Flāmi un valoņi jau 289 dienas ir bez valdības. Karalis Alberts mēģina un mēģina, bet nekas neiznāk. To, kas jādara valdībai pagaidām nokārto ”pagaidu valdība” un izskatās, ka ” viss notiek” arī šāda režijā. Kara lidmašīnas lidos uz Lībiju arī no Beļģijas, taču ar izglītības, pensiju un ceļu būvēs konfliktiem Yve Leterme ”pagaidu valdība” nevēlas nodarboties.

Japāņi gatavojas Fukušimans reaktoru ievīstīt īpašā audumā, kas apslāpēs radiāciju. Rīt analizēsim sīkāk kas tas par audumu.
Auduma sarkofāgs, tātad.

Tikmēr zviedru lācēni ir pagalam. Vakar tos nošāva zviedru policisti. Mammas lācenes izraktajā alā. Pirms apmēram nedēļas 12 gadus vecais Ulle Frisks kopā ar klases biedriem mēģināja slēpot pa brikšņiem apaugušo nogāzi un pamodināja lāci. Slēpju gals ieslīdēja lāču migā un pamodinātais lācis devā uzbrukumā, saskrāpējot zēnu. Puikam izdevās izglābties, patiecoties klases biedru trokšņošanai. Slēpe joprojām ir lāča alā un ķivere arī. Pēc incidenta puiku nogādāja slimnīcā uz pārsiešanu un lācis izrādījās lāču mamma, kas panikā metās bēgt. Alā palika trīs mazi lācēni, kas veselu nedēļu gaidīja mammu atgriežamies. Taču pamodinātā lācenei neatgriezās un mazos lācēnus vakar policisti nošāva.
Lāču bērnus bija gatava pieņemt lāču patversme Orsā, taču vietēja Fūnesdāles pašvaldība attiecās no palīdzības. Tika pieņemts politisks lēmums – lācēniem nepalīdzēt.
Ulle jau sadziedējis savas rētas un dzer antibiotikas tabletes.

Protams, puikas zināja, ka nogāzē ir lāču miga. Godīgi sakot, var gadīties, ka slēpotāji pamēģināja lāci uzmodināt. Pabakstīja.  12 gadus veciem puikām piemīt šāds niķis – riskēt un samēra maza empātija savu rīcības seku virienā.

Tagad mums visiem tiek stāstīts, ka brikšņos ir tā labākā slepošana.

Cerams, ka viņi nejūtas kā varoņi.

Pašlaik kristīgie ir visbiežāk vajātais ”ticīgo grupējums” pasaulē. Kamēr Latvijas baznīcā pie varas ir fundamentālisti, man tur vairs nav ko darīt.

 2011. gada 28. martā

 

Pēc 45 gadu ilga tulkošana procesa beidzot angļu valodā ir izdots ebreju kultūras svarīgākais dokuments Talmuds. To nevar uzskatīt par ”svētajiem rakstiem”, drīzāk par intelektuālu projektu, kurā piedalās 2000 diskusijas dalībnieku un teksts aptver apmēram 20 000 lappuses. Runa ir par tekstiem no 450 pirms Kristus līdz 500 pēc Kristus

Corpus juris, ētisko diskusiju platforma, teoloģijas, vēstures, poēzijas kopotie raksti. Daļēji senebreju, daļēji bībeles valodā.

Skaidrs, ka Talmuda tulkojums diezin vai kļūs par ļoti pieprasītu lasāmvielu, izņemot rabīnus un reliģiskos instrumentālistus, kuri, studējot Talmudu, mācās izprast savu Dievu.

Kāpēc es tam pievēršos? Tāpēc, ka šodien – merkantilajā, materiālistu pasaulē ir vērtīgi nedaudz atgūties un pavērot, kā cilvēki tiecas atgriezties pie garīguma (tulkojums angļu valodā jau pārdots 2 miljonu eksemplāru metienā).

Talmuda tulkojums angļu valodā ir viena cilvēka gigantisks darbs. Izraēlas pazīstamais reliģijas filozofs Adins Šteinzalcs šo tulkošanas darbu uzsāka 1965. gadā un pabeidza tikai pērn. Godprātīgi tulkot nav viegli. Tas ir smags intelektuāls maratons.

Starp citu, Talmuds ir vienīgie ”svētie raksti’, kas ne tikai pieļauj kritisku analīzi, bet pat pieprasa analītisku pieeju teksta nostādnēm. Tieši šī prasība pēc iedziļināšanās un analīzes ir bezgala vilinoša lieta. Dialektiska un liberālā pieeja nodrošina atvērtību un rosinošu interesi. Pretējs process šobrīd novērojams musulmaņu pasaulē, kad ”mācību korumpē ekstrēmistu grupējumi, pārvēršot ticību par baiļu reliģiju” (Irshad Manji).  

Modernā laikā reliģiozais ekstrēmisms joprojām atrodas kara stāvoklī ar visām modernitātes izpausmēm – demokrātiju, liberālismu, kulturplurālismu.

Protams, ka ikvienam no mums būtu vēlēšanās beidzot ieraudzīt savā tuvumā reliģiju un tās pārstāvjus, kas spēj piedalīties sabiedrības attīstības procesos, vienlaikus akceptējot sekulārās valsts prasības un vajadzības. Pagaidām tādu tuvumā neredz.

Žēl.

Iespējams, ka ticības tradīcijas ietekmē mūsu domāšanu spēcīgāk un būtiskāk nekā mums pašiem liekas. Kristīgās baznīca uzspiestais grēka zīmogs, lūguma saliktās plaukstas un pasīvā paklausība mums neļauj izslieties un diskutēt tā kā to piedāvā talmudisma gars.

Reliģija, kas pieļauj apšaubīt pašu Dievu. Drosmīgi. 🙂

Kā sekojošās  izpausmes sekulārajā dzīvē izriet:  aktīva politiskā līdzdalība publiskajā telpā un dziļi intelektuāla radošā darbošanās zinātnē un mākslā. Piemēri nav tālu jāmeklē – sākot ar Kafku un beidzot ar Einšteinu.

OK. Ko mēs no tā varam mācīties?

Šaubas un analītiska pieeja visām tabū patiesībām ir pamats jebkurai attīstībai.

Šīs nostājas pretstats – fundamentālisms (atklātuma trūkums, neiecietība pret jaunām pieejam un vecu patiesību revīziju) veicina stagnāciju un smadzeņu apaugšanu ar taukiem.

Izvēle ir viena – vai nu vai.

Kamēr Latvijas baznīcā pie varas ir fundamentālisti, man tur vairs nav ko darīt. Jāgaida labāki laiki un jānoraugās, kā varmācība pret kristiešiem Tuvējos austrumos un Āfrika vidienē tupina iet plašumā.

2010. gada , oktobris –  tiek uzspridzināta baznīca Bagdādē, bojā iet 60 draudze locekļu.

2010. gada Vecgada vakars – eksplodē spridzeklis Aleksandrijas baznīcā, Ēģiptē, nogalinot 20 cilvēkus. Etiopijā regulāri tiek aizdedzinātas baznīcas, Pakistānā slepkavo politiķus, kas nostājas pret fundamentālisma likumiem utt. Nevienam nav noslēpums, ka vairāki islāmistu grupējumi  ir skaidri deklarējuši, ka vēlas ”attīrīt Tuvējos Austrumus no kristīgajiem”  vai nu ar terorisma akcijām, vai slepkavojot.

Pašlaik kristīgie ir visbiežāk vajātais ”ticīgo grupējums” pasaulē ( skat. Persecuted and forgotten”). Pew Research Centra pētījumi liecina, ka ⅔ pasaules valstu kristiešus vajā un daudz intensīvāk nekā citu ticību pārstāvjus.

 

Braukt ar velosipēdu cauri Libānai vispār nav prāta darbs. Šodien noteikti tas nav ieteicams. Iespējams, ka igauņu tūristi avīzes nelasa un par šiem procesiem neko nezināja, tāpēc arī viņus ”nolaupīja”.

Kāpēc par šīm lietām nekur nerunā? Tāpēc, ka pastāv paniskas bailes no islamofobijas pieauguma rietumos. Publiskajā telpā joprojām pastāv pieņēmums, ka musulmaņi ir balto, priviliģēto kristīgo vēsturiskās varmācības upuri.

Jā, protams, ka daudzi musulmaņu līderi neatbalsta kristīgo iedzīvotāju slāņu vajāšanu.

Tiesības pievērsties savai ticībai ir jānodrošina katram cilvēkam, visās valstīs.

Taču vienlaikus – ” visbriesmīgākā traģēdija ir nevis ļaunu cilvēku brutalitāte, bet gan labo cilvēku vienaldzība” un tieši tāpēc mums nevajadzētu atmaksāt musulmaņiem ar to pašu.

Kad celsim Rīgā mošeju?

Kurš grib būt par prezidentu Latvijā, cik ilgi var aizņemties no nākotnes?

2011. gada 27. martā

Šorīt pa radio latviešu mācītājs sludināja bērniem paklausību un padevību.

”Jāklausa” – viņš teica. Pretī neviens nerunāja.

Ierastais rīta radiovilnis (vārot rīta kafiju) sāka uzjautrināt 🙂 un rosināt pārdomas par to, ka ”paklausīt” ir vienīgais, ko ”totalitārisma” produkti cilvēku izskatā ir stabili iemācījušies. To viņi zina un prot. ”Lielais puika” iet pa priekšu – mēs maziņie teciņus pakaļ. Kā pīlēni aiz pīļumātes. Mazi, pūkaini un nevarīgi. 🙂

Var mainīt apģērbus (talāru uzvilkt žaketes vietā), taču loģika nemainās.

Gribas ”būt pīlēnam”,  pakļauties pašam un pie viena arī pakļaut citus.

Reptiļa smadzenes ņem virsroku brīdī, kad faktiski nav ko teikt,  kad domu debesis atrodas pagraba līmenī un  paša fantāzijai spārnu nekad nav bijis.

Varmācība ”daudziem” izrādās ”seksīga padarīšana”. Patīk un viss.  Latvijas politiskās aprindas nav izņēmums – ”žmiegsim to tautu, jo tai patīk būt sažmiegtai”.

Kautuves sindroms kā karogs!

Vai tā ir?

Yes, ir gan…  

 Saule šorīt Latvijā spoža kā prožektors. Nemākulīgā Svētdienas skola radio ēterā kārtējo reizi pierāda, ka  aktuālā ”baismīgā naudas krīze” skar ne tikai ekonomiku, bet arī garīgumu. Ētiku un morāli.

Būt ētiskam, morālam – tātad ”elementāri godīgam pret sabiedrību” skaitās ”naivi un smieklīgi”(to arī noklausījos pa radio, braucot cauri cīruļputenim uz Valmieru).

Kas īsti šodien ir OK?

Latvijas prezidenta medības to parāda lieliski un uzskatāmi kā mācību filmā. 

Lai kodolīgi formulētu šo procesu ārzemju kolēģiem medijos, nākas ”saspiest sekvences” saprotamā veidā.

Tātad – pēc totalitārisma krišanas Latvijā pie varas atrodas vairākas politiskās ”gangsteru bandas”, kas karo savā starpā un nosauc sevi par partijām. Partiju nosaukumiem nav nekāda sakara ar partijas realizēto politiku. Tās varētu dēvēt par ”Strīpaino”, ‘Pumpaino”, ” Origo” vai ” Domino” partijām, jo ”Zemnieku” partija nesastāv no zemniekiem bet bijušajiem PSRS laika kolhozu un partijas līderiem, Tautas Partija nerealizē liberālo nācijas attīstības ceļa modeli, ”Saskaņas” partija faktiski ”skalda un valda” un būtībā Latvijā šodien nav neviena politiska spēka, kas uzņemtos misiju.

Šie grupējumi ir egocentriski un neizprot konsensusa morāli.

Kompromiss viņiem nozīmē ”vājumu” un krievu hokejistu sindroms joprojām ir galvenais ”morāles kritērijs” Latvijas politikas aprindās. Skaitās uzvarētājs. Tikai un vienīgi.

Cietumnieku loģika, tātad. Aizejošās paaudzes problēma.

Kā mazi bērni smilšu kastē tie svaidās ar lāpstiņām un apsaukājas. Tolerance, pieklājība un spēja respektēt citādu viedokli Latvijas politiskajā nav sastopama. Tieši tāpēc valsts politika hroniski buksē, jo visiem liekas ka ” viss notiek kāda interesēs”!

Prezidenta izvēlēšana lieliski parāda pašu galveno totalitārismā augušo un skoloto cilvēku sindromu – nespēju nesavtīgi izvēlēties līderi.

Lai atrastu līderi ir jākonstatē zvaigznes. Ķirzakām līdz zvaigznēm tālu jāskatās uz augšu (debesis var arī noliegt, ja grib!:) un pēc LV purva loģikas iznāk, ka zvaigžņu vispār nav.  Tie, kas paši ir viduvējības tāpēc pievelk līdz savam – purva līmenim pārējos un meklē līderi ”starp lielākajiem kretīniem” (Šķēle) vai tādu, kas veido labu fonu pašam (Lembergs/Daudze). Trešais kandidāts ir ”neizteiksmīga fona mūzika”, un šo lomu ”uzmauc galvā” valsts kontrolierei Ingūnai Sudrabai.

Par ko Latvijas politika var vienoties. Pagaidām tikai par ārstiem. Jo ārsts ir vajadzīgs visiem politiskajiem grupējumiem (veselība mums katram viena!).

Pēc gadiem politologi uzjautrināsies par ”ārstu periodu Latvijas prezidenta” izraudzīšanas gaitā. Tas sekos ”mantošanas periodam” (Ulmanis) un ”pārpratuma periodam” (kad politisko spēku badīšanās rezultātā – Birkavs:Pauls pie varas negaidīti nonāca Vaira Vīķe-Freiberga).

Kāpēc Latvijā tik egoistiski un nevalstiski izraugās valsts prezidentu?

Tāpēc, ka daudzi Latvijā joprojām īsti nesaprot, kāda kompetence prezidentam ir vajadzīga. Kompetence (zināšanas, prasme, talants, morālās vērtības) Latvijā pagaidām – diemžēl, neskaitās vērtība. 

Politiskie bicepsi tiek vērtēti daudz augstāk.

Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka ļoti daudzi/dažādu profesiju cilvēki šodien Latvijā jūtas piemēroti valsts prezidenta amatam. Paradoksāla ir nevis šī infantilā gatavība ievākties Rīgas pilī, rīkot balles un ar dusmīgu ģīmi ”valdīt valsti”, bet nepiedodami nekritiskā pieeja pašiem sev.

Nulles uz sabiedrības altāra.

Šo cilvēku LV ir mazliet par daudz.

Tagad, līdz pavasarim būs daudz ”sabiedriskās domas pētījumu” (demagoģijas un melu), Zatlers katru dienu histēriski intensīvi bārstīs medijos savus primitīvos domu graudus par to, ka  ”tomāti jāēd ar sāli” un ”melot nav labi”, Aivars Lembergs turpinās  paslēpes trijās priedēs un piedāvās ”fonus”, lai labāk izceltu savas gigantiskās aprises (sauciet mani, es varbūt nākšu!) un kā pelmeni virpinās smiltīs ” nenozīmīgu trešo kandidātu”, kas nav nekāds riktīgais (kaut kāda sieviete, otršķirīga būtne vai papagailis)! Neviens jums skaidri neteiks, ”kas un kā” būs un notiks.

 Kā jau tas provincē pieņemts – pašam jāsaprot, ka ”kungi” prot visu izlemt pareizi un faktiski ir gudrāki par mums 2 miljoniem kopā.

Mācītājs taču teica šorīt pa radio – ” klausiet un viss būs labi”!

Tiem, kas klausa ir labi – tīra sirdsapziņa, bez nelādzīgās vērtēšanas un atbildības nastas.

100% manipulācija būs notikusi, bet neviens baznīcas tornis trauksmi neiezvanīs.

Vai tā būs? Varbūt labāk tomēr atteikties no šī amata ”valsts prezidents” kamēr nav pārliecinoši skaidru kritēriju amata kandidāta izvēlei.

Kritēriju, kas apmierina mūs visus.

Virs Latvijas ir debesis un zvaigznes tajās spīd.

Mums arī ir zvaigznes.

Tās spīd un spīdēs.

Tikai no purva tas mūsu šodienas politiķiem, acīmredzot, nav redzams.

Tāpēc atteiksimies no prezidenta.

Vismaz pagaidām.

Ietaupīsim naudu prezidenta izdevumiem, Zatlera sievas ballēm un Lemberga rozā žaketēm. Deleģēsim reprezentatīvos pienākumus premjeministram un ārlietu resoram.

Iztiksim.

Pasaule mūs sapratīs.

Pieticība grezno.

Paklausība – nē.

2/3 daļas no mūsu pašreizējās ekosistēmas ir iztērēta neatgriezeniski. Mēs jau tagad dzīvojam uz nākošo paaudžu resursu rēķina.

Mēs esam daudz dziļākos parādos nākotnei nekā no malas izskatās.

Mūsu auto stāv aklās ielas galā.

Ko darām tālāk?

Vafeļu dienas vētras, modernā vīrieša ideāls un savādais ”ceļš atpakaļ”

2011.gada 25. martā

Zviedri šodien svin Vafeļu dienu. Jāēd vafeles visu dienu, īpaši vakarā! Vēl var pagūt! 🙂

Tradīcijas sākumi datējami ar 17.gadsimta sākumu, kad 100% noskaidrojās diena, kurā jaunava Marija uzzinājusi no erceņģeļa Gabriela par gaidāmo Jēzus dzimšanu. Kopš tā laika tieši šodien ir jāēd vafeles ar visiem iespējamiem pildījumiem. Aiz priekiem! 🙂 Receptes ir dažādas, sākot ar miltiem un ūdeni un beidzot ar pienu, cukuru un saldo krējumu ar olām. Kopā ar mazajiem zaļajiem citroniem, lasi, mārrutku krēmu, spinātiem, šķiņķi vai avokado. Uz priekšu!

Vafeļu dienai ir arī barbariski izskaidrojami, kas saistās ar gada apriti un to, ka šajā laikā govs sāk no jauna dot pienu un vistas dēt olas. Cepot vafeles, šovakar izvēlieties labu vafeļu cepamo pannu un ēdiet lūdzu vafeles ar saldējumu.

Nenožēlosiet!

13.00

Šeit – Skavstas lidostā, kurā nākas pavadīt Vafeļu priekšpusdienu, lidojumi uz Rīgu atkal kavējas, neviens vafeles te necep. Te nesmaržo un nekā laba nav. Kā parasti. 😦

Ja ir spiesta lieta izmanot lidojošo autobusu Ryanair un izturēt ”pūļa spiedienu”, tad jāapbruņojas ar zvērīgu izturību, pacietību un labu mūziku. Lidkompānijas serviss drūms un izturams tikai ārkārtas situācijās. Bieži esmu domājusi, kāpēc tas tā ir iznācis, ka ar šīm lidmašīnām ir tik neērti. Tāpat kā  vieglo automašīnu konstruktori arī lidkompāniju kārtības organizētāji domā maskulīni.  Dāmu somiņai Ryanaira pasaulē nav  vietas. Attieksme -100.

Gaidot uz Ryanairu, iedomājos par džentlmeņiem. Sugu, kuras, vairs nav.

Vecais pārbaudītais paņēmiens, kā atšķirt džentlmeni no parasta vīrieša, esot iekāpšana lidmašīnā. Vecie testi liecina, ka džentlmenis nekad nenostājas gaiteņa vidū un neaizkavē pārējo pasažieru iekāpšanu, krāmējot savas somas plauktā. Virs sēdekļa. Džentlmeņi mēdz ieiet savā ejā un atļaut pārējiem iekāpt. Tik vienkārši, cēli un empātiski.

Maz gan šodien palicis šo džentlmeņu. Praktiski gandrīz vairs nav.

Par to pārliecinājos autobusā uz Skavstu. Tajā kāds nemazgājies tips, ar melnu mici galvā  aizkavēja kolektīvo izkāpšanu, jo nespēja izņemt savu somu no plaukta un izķeksēt notraipīto jaku. Pēc tam izrādījās, ka viņš ir  latviešu celtnieks, kas atgriežas no darbiem ārzemēs.

Vēlāk turpat līdzās drūzmējās sievietes, kas parasti spraucas  garām bez rindas. Aizsprukšana ir austrumeiropas sieviešu sporta veids un stihija. Ja šādi mači būtu olimpiskajās spēlēs, tad sievietes no Krievijas un, iespējams, arī no Baltijas noteikti uzvarētu, jo viņas ir šajā mačā vismeistarīgākās. Jau Stokholmas centrā, kur zviedru pasažieri stāv rindā pie pieturas uz lidostas autobusu, ”bezrindas trieciennieces” izmanto meistarīgus paņēmienus, lai aizbīdītos garām rindā stāvētājiem. Klātneesošā  sejas izteiksme, uzmesta lūpa un skatīšanās sāņus ir signāls, ka ”lietas notiek”.

Teātris tiem, kam pietiek pacietības gaidīt nākamo autobusu.

”Ko satraucies! Sāc pierast pie Latvijas realitātes!” – telefoniski mierina no Latvijas.

Es spītējos un negribu pierast pie atpalicības demonstrējumiem. Boikotēju.

Vakar skrienot krosu cauri mežam, pie pārejas man ceļu grieza liela  kravas automašīna. Šoferis gaidīja kamēr paskriešu garām. Pēc tam pamāja ar roku un novēlēja ”foršu rītu”! Skrēju tālāk un domāju kāpēc šādu kungu vairs nav AirBaltic un Ryanair lidmašīnās.

Kur viņi palikuši.

Savādi, ka to, kas griež ceļu citiem ir tik maz.

Sirms kungs ar ketoveju, kas sasveicinoties paceļ platmali, šoferis pie lielās automašīnas stūres, kas novēl laburītu un džentlmeņi, kas nebloķē ceļu mums pārējiem.

Kur viņi ir?

Foto: http:// marcusschenkenberg. org/

Adoniss ir pasaules daiļākais vīrietis. Tā vēsta antīkās teikas.

Viņš savaldzināja visus visur ar savu parādīšanos tik lielā mērā, ka pat puķes viņa ceļā aiz sajūsmas esot sākušas ziedēt un smaržot. Skaistums pakļauj pasauli. Nenoliedzami.

Kas īsti šodien ir vīrišķīgs. Muskuļots ķermenis? Izskatās, ka tagad, lai sasniegtu šo mērķi vīrieši ir gatavi ne tikai atdot savu laiku, dvēseli un naudu sporta zālei, bet arī ķerties pie narkotikām, steroīdiem un hormonu preparātiem ”būdas dēļ”.

Suzana Faludi jau krietni sen izvirzīja tēzi par maskulinitātes krīzi modernajā laikā.   Trenēts ķermenis tagad vajadzīgs kā varas atribūts. Līdz šim pietika ar varu, naudu un stāvokli sabiedrībā. Tagad ar to ir par maz. Vai uzpumpēti muskuļi atgriezīs vīriešiem tās ietekmes zonas, kas zaudētas pēdējo 20-30 gadu laikā sakarā ar feminisma ienākšanu varas arēnā? Vai hipermaskulīns ķermenis ir jaunā stratēģija, kas ļaus atgūt ”zaudētās teritorijas”?

Salīdzināju ”Playgirl” 1970. un 2000. gadā. Vājš, pat izģindis, spalvains tipāžs pēc 30 gadiem nomainīts ar milzi, kuru grezno gigantiski muskuļi un noskūtas body aprises. Vīrieša ķermenis beidzot kļuvis par tirgus vērtību. Sākot ar dresmanbikšu manekeniem un viegli tetovētajiem ”pulveru atlētiem” un beidzot ar androgēnajiem puisīšiem smaržu mākonī, kas tagad palīdz pārdot ne tikai apģērbu, bet arī vīnus, mikroviļņu krāsnis, atvaļinājumu paradīzes, smaržas, laivas, pulverus, degvīnus un visu pārējo. Kungu torss ir nostabilizējies kā preču reaktīvais dzinējs tirgū. Salīdzinājumā ar 80. gadiem, vīrišķīgais ķermenis tiek daudz plašāk eksponēts daudz plašāk. Sieviešu pusplikuči paliek savās konstantajās robežās.

Tagad izskats, nevis nauda un statuss nosaka seksuālo magnētismu. Tuklais direktors, tirgotājs, prezidents un ”omulīgais kungs” var droši atkāpties otrajā plāna.  Kritiku neiztur par Vinstons Čērčils.

Savādi, ka Latvijas politiķi to nav pamanījuši. Te, tāpat kā Krievijā un citur Austrumeiropā, pa priekšu kūņojas 70. gadu labi nobarotie ”direktortipi”.

14.15 ieradās lidmašīna. 75% pasažieru vīrieši. Neskaitot zviedru pusaudžu futbolkomandu, kas grūstīdamies un angliski šķoboties mēģina atkārtot  ”bezrindas trieciennieču” paņēmienus. ”Mieru!” – klaigā treneri, bet vējš viņu tekstu aiznes uz tuvējo mežu. Beidzot nokļūstu līdz lidmašīnas ieejai. Stjuarte ilgi lasa manu biļeti un visbeidzot latviski iesaka nosēsties lidmašīnas vidū. Viņas teksts ir šablonisks, bet intonācija – laipna. Patīkami.

Lidojuma laikā zviedru sekstūristi, sadzērušies rumu, skaļi apspriež ”sieviešu gaļas piedāvājumu Rīgas viesnīcās”. Viņi mierina viens otru pāri salonam, ka ” tas nekas” un ’”te tā pieņemts – bradāt savējās uz nebēdu”. Šķiet, ka ir mazliet kauns un jāsteidz sevi mierināt, ka ”nevienam netiek darīts pāri” .

”Tu saproti, te veči piekrīt pārdot savējās sievietes. Viņiem tas OK” – viens mierina otru.

”Ir OK?”

”Ir, ir. Viņi pat lepojas ar to”.

”Stulbi viņi ir”.

”Cita biznesa jau Latvijā nav!” – smejas ceturtais un pēc tam visi sāk dziedāt vienotā korī. Prieka dziesmu.

Skatos kā lidmašīna, cauri mākoņu pienam, peld uz Rīgu.

Kā džentlmenis palaidu pa priekšu seksa tūristus, rupuci ar melno cepuri, futbolistus un savādnieku varzu, kas sadzērušies lidmašīnas viskiju runāja nedabiski skaļi un skandēja ” Viva Espana! Viva Espana! Viva Espana!”

17.00

Jaunā Marka Romaņeka filma – Never let me go, runā par to pašu. Par pirmās un otrās šķiras cilvēkiem. Kad mēs beidzot nomainīsim dislokāciju?  Cepam vafeles un sākam no gala?

Vēlreiz?

Kaut kas karaļvalstī Latvijā joprojām nav kārtībā.

Arābu pavasaris tomēr sasniedzis arī Sīriju

2011.gada 24. marts
Pēc komandējuma Sīrijā man palika pāri nedaudz naudas.

Atmiņu, protams, ir vairāk.
Tās ir saturīgākas, vērtīgākas, lieliskākas un labākas.
Rietumu žurnālistus Sīrijā uzrauga un ne mirkli neatstāj nepieskatītus, taču iespaidu netrūkst ikvienam vērotājam, arī ”smagi pieskatītiem” mediju pārstāvjiem.

Šodien, kad Sīrijas drošībnieki protestu laikā miljonu pilsētā Darā nogalinājuši apmēram 100 cilvēku (SR), pārņem nervozitāte par to, ka šūpošanās sākusies arī šajā – ārēji līdzsvarotajā valstī. Informācija ” uz āru” parādās dažāda. Vietējās slimnīcas oficiāli ziņo vienu, opozīcijas grupējumi pavisam citu informāciju. Taču viens ir skaidrs – Asada valstī arī vairs nav mierīgi.
Varas aparāta spiediens Sīrijā ir visaptverošs un neatkarīgu avotu faktiski nav.
Žurnālistus brīvi valstī neielaiž, jo kopš 1963. gada te pasludināts ārkārtas stāvoklis.
Cilvēktiesību aizstāvji ziņo, ka valstī pašlaik norisinās plašas apcietināšanas, Amnesty International informē, ka pēdējās dienās aizturēti 93 cilvēki. Arī Damaskā. To skaitā esot galvenokārt žurnālisti, studenti, blogeri vecumā no 14 līdz 45 gadiem.
Darā skolas šodien esot slēgtas. Veikali un bankas tāpat. Pa ielām staigā drošībnieki un likums aizliedz demonstrācijas.
Tas nozīmē, ka Sīrijas valdniekam Basharam Asadam nākas samierināties, ka viņa pravietojumi nepiepildās, jo pirms dažām dienām viņš apgalvoja, ka Sīrija ”ir imūna protestu jomā”. Tagad izskatās, ka ”arābu pavasaris” ir sasniedzis Sīriju.
Režīms izrēķinās nežēlīgi. 30 bērnu tikko arestēti tāpēc, ka uz mūra sienas bija uzšņāpuši tekstu ”Tauta grib, lai režīms krīt!”.
Sīrijas valsts televīzija šodien ziņo, ka varai ir jāiesaistās pret bruņotām bandām, kas esot nogalinājušas vienu medmāsu un ātrās palīdzības šoferi. Protams, ka valsts televīziju kontrolē varas aparāts (starp citu Damaskas televīzijā strādā lieliski kolēģi!), taču ziņas tiek cenzētas un šodienas ziņu izlaiduma apgalvojums, ka ”protestētāji izmanto mazus bērnus kā vairogus” izskatās pēc politisko birokrātu jaunrades.
Jasmīnu revolūcija ir pagaidām lielākais valsts vadītāja Bashara Asada pārbaudījums. Varu valstī jaunais ārsts mantoja no sava diktatora – tēva, pirms 11 gadiem.
Sīriešu liberāļi viņu faktiski ieredz un uzskata, ka ”Bashars nav tas ļaunākais variants”.
Pašreizējais prezidents ieradās dzimtenē pirms 11 gadiem no Londonas un bija spiests turpināt iesākto ”valdīšanas gaitu”, kuru bija iedibinājis viņa tēvs. Sīrijas tronis faktiski bija paredzēts mantojumā otram Hefeza Asada dēlam, kas gāja bojā autokatastrofā. Tā pie varas nāca rietumu liberālajā gaisotnē skolotais Bashars, kuram līdz šim nav izdevies būtiski reformēt valsti.
Sīrijas prezidents ir uzlabojis attiecības ar rietumiem. Protams. ☺
Viņš atbalsta palestīniešu pretošanās cīņu un tāpēc Hamaza sēdeklis joprojām atrodas Damaskā.
Taču teroru jūt. Ik uz soļa. Atgādinot vecos PSRS laikus, kad smaids un karogi liecināja par pakļaušanos nevis gavilēm.

Protesti Darā turpinās jau nedēļu. Izeju pagaidām neredz valstī, kuru apdzīvo bezgala simpātiski cilvēki. Sīriju apdzīvo dažādas etniskas un reliģiskas grupas. Tajā atrodas arī senas kristiešu baznīcas, kuru restaurācija pēc Asada iniciatīvas tika pabeigta pirms dažiem gadiem un draudžu eksistenci faktiski atbalsta musulmaņu valsts. Paradoksāli, taču fakts!

Asadam līdz šim izdevies veikt pāris ekonomiskas reformas, taču valsts joprojām ir atpalikusi un tautai jādzīvo tā kā varai vajag. ”Vecā politiskā gvarde” turpina valdīt ar varu.
Atliek cerēt, ka upuru skaits Sīrijā nepalielināsies un rietumos skolotais Asads spēs akceptēt pavasari un jasmīnu revolūcija prasības.
Cerība pastāv.
Gaidīsim, cerēsim un turpināsim vērot.

Kadafi miljardi Zviedrijā, sabiedrotie turpina ķīvēties, japāņu zivis – pārtikai nederīgas

2011. gada 23. martā

Muamara Kadafi un Lībijas valdības Zviedrijā ieguldītā naudas summa ir iespaidīga – apmēram viens miljards latu. Pašlaik tā tiek apzināta un iesaldēta, atbilstoši ANO rezolūcijas prasībai un aptver ne tikai paša Kadafi ieguldījumus, bet arī vairāku citu personu naudas resursus, kas ir tiešā saistībā ar Lībijas diktatoru. Zviedrijas Finanšu inspekcija neinformē kā sauc šo cilvēkus un kur šī nauda investēta.

Zviedrijas Ārlietu ministrs Karls Bilts par notiekošo ir pārsteigts, jo nav zinājis, ka arī Zviedrija Libānas diktatoram līdz šim ir bijusi tīkama naudas krātuvīte.

”Iesaldēšanai” tagad ir pakļauti visi iespējami naudas līdzekļi, kam ir kāds sakars ar Kadafi un Lībiju, ieskaitot ienākošos un izejošos maksājumus. Viens no galvenajiem objektiem ir Libyan Investment Authority (LIA), kas ir valsts fonds un pārvalda naftas ieņēmumus (70 miljardi USD).
Bloķēto akciju vidū ir arī itāliešu futbola komanda Juventus, britu mediju nams Pearson, kuram pieder Financial Times un nekustāmie īpašumi Londonā. LIA investējusi arī valsts obligācijās.

Komentārs LTV  raidījumā Panorāma, 23. martā.

Lībija jau agrāk ir investējusi mošejas būvniecībā Malmē un finansējusi pētniecību Upsalas universitātē. Kadafi naudu ir saņēmusi arī London School of Economics, kuras rektors šī iemesla dēl tikko bija spiests atstāt savu amatu.

Taču naudas ”zaļās grāmatiņas” autoram pietiek, pašlaik viņa seifos Tripolē un Sebā ir 150 tonnas zelta, apmēram 4 miljardu latu vērtībā.
Nav noslēpums, ka Kadafi izmanto zeltu, lai nolīgtu leģionāru armiju, kas iespējami nežēlīgāk izrēķinātos ar viņa tautiešiem un ”padotajiem”. Viņa armijas uzbrukumi savējiem turpinās jau ceturto dienu, koncentrējoties Misratas virzienā. Pagaidām oficiāli upuru skaits ir 40 – 50 civilo iedzīvotāju (Reuters) un, kā liecina žurnālisti, armija šaudās nežēlīgi un haotiski. Zintanā iedzīvotājiem Kadafi armija uzbrūk ar smago artilēriju, tāpat arī Adždabijā. Drošu faktu par notiekošo kara zonā nav, jo propagandas karš turpinās.

Nav arī reālu kara uzvaru no sabiedroto puses. Cerība, ka gaisa telpas blokāde palīdzēs vietējiem ”gāzt pašiem savu Kadafi” pagaidām nav attaisnojusies. Diktators uzstājas televīzija un apgalvo, ka esot uz vietas un nekur neesot aizbēdzis. Viņš apgalvo, ka ”visa pasaule aizstāv mūsu lietu!” un ”tieši tāpēc mēs uzvarēsim!”.
Mediju satura iztrūkuma dēļ valstī izplatās baumas un Kadafī informācijas tukšumu aizpilda ar savām idejām un pārliecību.

Zviedrijas sabiedriskā radio SR žurnāliste Cecilija Udēna šorīt no Lībijas ziņo, ka opozīcijas spēki cenšas turēties pretī, taču partizāņu armija ir slikti apbruņota un haotiska savā domāšanā un rīcībā. Karavīri ir parasti civilie iedzīvotāji, kuriem trūkst ieroču un prasmes karot. Piemēram kāds jauns cilvēks, šorīt Adždabijā, tērpies vecās džinsās un ”jēzenēm” kājās, zviedru kolēģei atzinies, ka šorīt pat došoties uz fronti un pamēģināšot atrast kādu ”beigtu armijas karavīru” , lai atņemtu viņam ieroci un cīnītos pret Kadafi. ”Kas cits man atliek?”

Krievija ir īpaša tēma, jo ar šo valsti Lībijas diktatoram ir sena un cieša draudzība. Vakar ētera parādījās krievu Russia Today ieraksts, kurā Kadafi apmeklē Maskavu 2008. gadā un dzer tēju kopā ar savu labo draugu Vladimiru Putinu. Kadafi kaprīžu dēļ Kremļa pagalmā toreiz tika izveidota beduīnu telts. Tur arī tēja tika malkota un pēc tam Putins norakstīja 4,5 miljardu parādu, kas Lībijai par ieročiem bija jāmaksā līdz pērnā gada aprīlim. Draudzības rezultātā krieviem tika dota iespēja izmantot Lībijas dabas gāzi un naftu.
Krievija šodien pieprasa pārtraukt kara darbību Lībijā.
Kā citādi!

Tripolē valdība piedāvā žurnālistiem apskatīt sabiedroto nodarīto postu, taču pēc apskates šorīt izrādījās, ka jāskatās uz vecu krievu pretgaisa aizsardzības sistēmu (CNN, Nic Robertson) un tiek piedāvāts noklausīties vadoņa runu.
”Mēs uzvarēsim šo kauju, pret mums cīnās fašisti! Viņi visi ar laiku nokļūs vēstures mēslainē. Tur viņu vieta! Nebaidos no vētras, kas paceļas pie horizonta vai lidmašīnām, kas traucas man virs galvas! Es pretošos stāvot savā mājā – šeit savā teltī! Es esmu liels un varens, es un tikai es esmu vienīgais iespējamais un patiesais rītdienas radītājs! Esmu šeit, esmu šeit un būšu šeit!” – dimdināja Kadafi.

Šorīt sabiedrotajiem beidzot izdevies vienoties par uzbrukumu koordinēšanu. Līdz šim ilūziju par vienotu Eiropas rīcību šajā virzienā gandrīz nebija.
Karā pret Kadafī jau iesaistījusies Dānija, sešas norvēģu kara lidmašīnas pašlaik ir gatavs startam Krētā.
Zviedrija vēl nav izlēmusi vai piedalīties Lībijas intervencē vai nē. Avoti Ārlietu resorā ziņo, ka zviedriem ir svarīgi iepriekš zināt cik lielā mērā būs iespējams ietekmēt politiskos procesus. Ja uzbrukumus vadīs NATO, tad viss kartībā, taču, ja koordināciju uzņemas Francija, tad zviedri ” paliek ārpus”.
65% zviedru sabiedrības atbalsta savējo Jas Gripen militāru uzbrukumu Kadafī režīmam (Demoskop), Dānijā – 78% (Gallup).

Japānā turpinās staigāšana ar lietussargiem, jo trešo dienu līst un visi ir sabijušies no radioaktīvajiem nokrišņiem. Situācija ap Fukušimas AES esot uzlabojusies taču okeāna ūdens izmantojums ir ietekmējis zivjsaimniecību. Radioaktivitāte zivīs un vēžveidīgajos 80 x pārsniedz normu. Būtībā tas ir nāvējošs trieciens ziemeļaustrumu reģionam un nav zināms, kad japāņi no jauna ēdīs suši bez bailēm.