2011. gada 27. martā

Šorīt pa radio latviešu mācītājs sludināja bērniem paklausību un padevību.

”Jāklausa” – viņš teica. Pretī neviens nerunāja.

Ierastais rīta radiovilnis (vārot rīta kafiju) sāka uzjautrināt 🙂 un rosināt pārdomas par to, ka ”paklausīt” ir vienīgais, ko ”totalitārisma” produkti cilvēku izskatā ir stabili iemācījušies. To viņi zina un prot. ”Lielais puika” iet pa priekšu – mēs maziņie teciņus pakaļ. Kā pīlēni aiz pīļumātes. Mazi, pūkaini un nevarīgi. 🙂

Var mainīt apģērbus (talāru uzvilkt žaketes vietā), taču loģika nemainās.

Gribas ”būt pīlēnam”,  pakļauties pašam un pie viena arī pakļaut citus.

Reptiļa smadzenes ņem virsroku brīdī, kad faktiski nav ko teikt,  kad domu debesis atrodas pagraba līmenī un  paša fantāzijai spārnu nekad nav bijis.

Varmācība ”daudziem” izrādās ”seksīga padarīšana”. Patīk un viss.  Latvijas politiskās aprindas nav izņēmums – ”žmiegsim to tautu, jo tai patīk būt sažmiegtai”.

Kautuves sindroms kā karogs!

Vai tā ir?

Yes, ir gan…  

 Saule šorīt Latvijā spoža kā prožektors. Nemākulīgā Svētdienas skola radio ēterā kārtējo reizi pierāda, ka  aktuālā ”baismīgā naudas krīze” skar ne tikai ekonomiku, bet arī garīgumu. Ētiku un morāli.

Būt ētiskam, morālam – tātad ”elementāri godīgam pret sabiedrību” skaitās ”naivi un smieklīgi”(to arī noklausījos pa radio, braucot cauri cīruļputenim uz Valmieru).

Kas īsti šodien ir OK?

Latvijas prezidenta medības to parāda lieliski un uzskatāmi kā mācību filmā. 

Lai kodolīgi formulētu šo procesu ārzemju kolēģiem medijos, nākas ”saspiest sekvences” saprotamā veidā.

Tātad – pēc totalitārisma krišanas Latvijā pie varas atrodas vairākas politiskās ”gangsteru bandas”, kas karo savā starpā un nosauc sevi par partijām. Partiju nosaukumiem nav nekāda sakara ar partijas realizēto politiku. Tās varētu dēvēt par ”Strīpaino”, ‘Pumpaino”, ” Origo” vai ” Domino” partijām, jo ”Zemnieku” partija nesastāv no zemniekiem bet bijušajiem PSRS laika kolhozu un partijas līderiem, Tautas Partija nerealizē liberālo nācijas attīstības ceļa modeli, ”Saskaņas” partija faktiski ”skalda un valda” un būtībā Latvijā šodien nav neviena politiska spēka, kas uzņemtos misiju.

Šie grupējumi ir egocentriski un neizprot konsensusa morāli.

Kompromiss viņiem nozīmē ”vājumu” un krievu hokejistu sindroms joprojām ir galvenais ”morāles kritērijs” Latvijas politikas aprindās. Skaitās uzvarētājs. Tikai un vienīgi.

Cietumnieku loģika, tātad. Aizejošās paaudzes problēma.

Kā mazi bērni smilšu kastē tie svaidās ar lāpstiņām un apsaukājas. Tolerance, pieklājība un spēja respektēt citādu viedokli Latvijas politiskajā nav sastopama. Tieši tāpēc valsts politika hroniski buksē, jo visiem liekas ka ” viss notiek kāda interesēs”!

Prezidenta izvēlēšana lieliski parāda pašu galveno totalitārismā augušo un skoloto cilvēku sindromu – nespēju nesavtīgi izvēlēties līderi.

Lai atrastu līderi ir jākonstatē zvaigznes. Ķirzakām līdz zvaigznēm tālu jāskatās uz augšu (debesis var arī noliegt, ja grib!:) un pēc LV purva loģikas iznāk, ka zvaigžņu vispār nav.  Tie, kas paši ir viduvējības tāpēc pievelk līdz savam – purva līmenim pārējos un meklē līderi ”starp lielākajiem kretīniem” (Šķēle) vai tādu, kas veido labu fonu pašam (Lembergs/Daudze). Trešais kandidāts ir ”neizteiksmīga fona mūzika”, un šo lomu ”uzmauc galvā” valsts kontrolierei Ingūnai Sudrabai.

Par ko Latvijas politika var vienoties. Pagaidām tikai par ārstiem. Jo ārsts ir vajadzīgs visiem politiskajiem grupējumiem (veselība mums katram viena!).

Pēc gadiem politologi uzjautrināsies par ”ārstu periodu Latvijas prezidenta” izraudzīšanas gaitā. Tas sekos ”mantošanas periodam” (Ulmanis) un ”pārpratuma periodam” (kad politisko spēku badīšanās rezultātā – Birkavs:Pauls pie varas negaidīti nonāca Vaira Vīķe-Freiberga).

Kāpēc Latvijā tik egoistiski un nevalstiski izraugās valsts prezidentu?

Tāpēc, ka daudzi Latvijā joprojām īsti nesaprot, kāda kompetence prezidentam ir vajadzīga. Kompetence (zināšanas, prasme, talants, morālās vērtības) Latvijā pagaidām – diemžēl, neskaitās vērtība. 

Politiskie bicepsi tiek vērtēti daudz augstāk.

Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka ļoti daudzi/dažādu profesiju cilvēki šodien Latvijā jūtas piemēroti valsts prezidenta amatam. Paradoksāla ir nevis šī infantilā gatavība ievākties Rīgas pilī, rīkot balles un ar dusmīgu ģīmi ”valdīt valsti”, bet nepiedodami nekritiskā pieeja pašiem sev.

Nulles uz sabiedrības altāra.

Šo cilvēku LV ir mazliet par daudz.

Tagad, līdz pavasarim būs daudz ”sabiedriskās domas pētījumu” (demagoģijas un melu), Zatlers katru dienu histēriski intensīvi bārstīs medijos savus primitīvos domu graudus par to, ka  ”tomāti jāēd ar sāli” un ”melot nav labi”, Aivars Lembergs turpinās  paslēpes trijās priedēs un piedāvās ”fonus”, lai labāk izceltu savas gigantiskās aprises (sauciet mani, es varbūt nākšu!) un kā pelmeni virpinās smiltīs ” nenozīmīgu trešo kandidātu”, kas nav nekāds riktīgais (kaut kāda sieviete, otršķirīga būtne vai papagailis)! Neviens jums skaidri neteiks, ”kas un kā” būs un notiks.

 Kā jau tas provincē pieņemts – pašam jāsaprot, ka ”kungi” prot visu izlemt pareizi un faktiski ir gudrāki par mums 2 miljoniem kopā.

Mācītājs taču teica šorīt pa radio – ” klausiet un viss būs labi”!

Tiem, kas klausa ir labi – tīra sirdsapziņa, bez nelādzīgās vērtēšanas un atbildības nastas.

100% manipulācija būs notikusi, bet neviens baznīcas tornis trauksmi neiezvanīs.

Vai tā būs? Varbūt labāk tomēr atteikties no šī amata ”valsts prezidents” kamēr nav pārliecinoši skaidru kritēriju amata kandidāta izvēlei.

Kritēriju, kas apmierina mūs visus.

Virs Latvijas ir debesis un zvaigznes tajās spīd.

Mums arī ir zvaigznes.

Tās spīd un spīdēs.

Tikai no purva tas mūsu šodienas politiķiem, acīmredzot, nav redzams.

Tāpēc atteiksimies no prezidenta.

Vismaz pagaidām.

Ietaupīsim naudu prezidenta izdevumiem, Zatlera sievas ballēm un Lemberga rozā žaketēm. Deleģēsim reprezentatīvos pienākumus premjeministram un ārlietu resoram.

Iztiksim.

Pasaule mūs sapratīs.

Pieticība grezno.

Paklausība – nē.

2/3 daļas no mūsu pašreizējās ekosistēmas ir iztērēta neatgriezeniski. Mēs jau tagad dzīvojam uz nākošo paaudžu resursu rēķina.

Mēs esam daudz dziļākos parādos nākotnei nekā no malas izskatās.

Mūsu auto stāv aklās ielas galā.

Ko darām tālāk?