Šis raksts nav kolēģu darba analīze. Mediju ētika neakceptē cita žurnālista kritiku. Ārsts publiski nekritizē otru ārstu, un viens rakstnieks neraksta recenzijas par otra rakstnieka darbu. Tā nav pieņemts. Var patikt vai nepatikt otra autora vēstījuma stils, balss intonācija, akcenti, argumentācija vai politiskā orientācija, taču kritizēt kolēģus nav ētiski. Tāpēc arī šajā gadījumā centīšos ieskatīties problēmas tendenču būtībā bez konkrētu amatpersonu vainas piesaukšanas, jo sabiedrisko masmediju problēmas attiecas uz katru no mums atsevišķi un arī uz valsts attīstību kopumā.
Kāpēc šāds konflikts varēja rasties?
Latvijas Radio ir arī mana bijusī darba vieta. Tāpēc sajūtas (saistībā ar aktuālo „zemestrīci“) ir īpaši sāpīgas ne tikai man, bet arī arī visiem bijušajiem „radiomājas“ cilvēkiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šis klasiskais masmedijs Doma laukumā asociējas ar ļoti profesionāliem, gudriem kolēģiem un lielu atbildības sajūtu pret savu darbu un klausītāju auditoriju. Turp vienmēr centos aizvest studentu grupas, lai arī iesācēji gūtu priekšstatu par to, cik nozīmīga kultūrkapitāla sastāvdaļa ir šā Lintera ieviestā medija veikums un cik svarīgi saglabāt ne tikai katalogus un fonotēku, bet arī darba tradīcijas un profesionālisma standartus.
Diemžēl līmenis šajā flagmanī pašlaik ir dramatiski nokrities. Īpaši uzkrītoši tas noticis pēdējo desmit gadu laikā. Tagad radioraidījumu kvalitāte vairs nav tik augsta kā agrāk un kvalitātes erozija jau skar visas raidījumu grupas. Īpaši uzkrītoši lejupslīde izpaužas ziņu dienesta darbā. Varu to apgalvot, jo esmu agrāk vairākkārt veikusi LR1 ziņu izlaidumu satura kvalitātes mērījumus diennakts laikā (ieskaitot nakts stundas) LR vadības uzdevumā un redzu, kā labās iestrādes tagad tiek anulētas un iznīcinātas. Kāpēc tas tā notiek?
Pirmajā brīdī šķiet, ka vainīga ir slikta un alkatīga priekšniecība (LR valde), kas „nesaprot drēbi“ un domā tikai par savu algu palielināšanu uz „darba skudru“ rēķina. Jā, tā tas ir: a) Latvijas Radio, iespējams, ilgstoši ir strādājis autopilota režīmā, b) rodas iespaids – to nenogurstoši vada žurnālistikā nekompetenti cilvēki ar “pareiziem” CV, kuriem kabinets Doma laukumā ir tikai karjeras kāpņu pakāpiens, nevis kompetences joma. Rezultātā no darba aiziet spējīgi žurnālisti, jo priekšnieki nesaprot „produktu“ jeb jēdzienu – kas ir laba un atbildīga žurnālistika sabiedriskajā medijā. Ja ceptuves direktors nesaprot labas rupjmaizes garšu un recepti, tad kārdinošus kukulīšus tur nav ko gaidīt. Tieši tas pats attiecas uz radiomāju šodien. Vadošajos amatos Latvijas Radio sistemātiski tiek ievietoti visādu veidu žurnālistiku nezinoši cilvēki ar labiem diplomiem un vadības darba pieredzi citās jomās. Tāpēc rezultāts ir tāds, kādu to redzam šodien. Taču medijos neizglītota menedžmenta problēma vēl nav 100% šīs dilemmas izskaidrojums.
Vai var uzlabot situāciju, atlaižot valdi? Daļēji var, bet ar to pati problēma vēl nebūs atrisināta. Vai vajadzētu beidzot tikt vaļā no nevajadzīgās radio un TV padomes, kurai valodnieki piekāruši neatbilstošo “nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu“ etiķeti? Jā, 100% to vajadzēja izdarīt jau sen. Taču arī šis būs tikai viens no griezumiem „strutu augonī“, kas turpina pārņemt Latvijas mediju telpu. Tātad Latvijas Radio krīze 2019 ir tikai viena no mūsu valsts žurnālistikas kvalitātes erozijas izpausmēm. Tikai viena no.
Kā acīmredzamais varēja notikt?
Ļoti vienkārši – pēc neatkarības atjaunošanas (90. gados) nenotika publiskās domas pāreja no totalitārisma (vienu partiju un varu slavinošās) un cenzētās žurnālistikas pie demokrātiskās mediju izpratnes. Celtnieki vai ārsti turpināja savu darbu arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vairāk vai mazāk ierastajā veidā, bet žurnālistu misija un uzdevumi kardināli mainījās. Tagad žurnālists vairs nebija “galma apdziedātājs“, varas kalps un priekšnieku slavinātājs, bet nopietns oponents „varai un naudai“. Respektīvi – žurnālistika vienā rāvienā pārvērtās par valsts demokratizācijas procesa būtisku priekšnosacījumu ar pavisam jaunu misiju – nodrošināt demokrātisku dialogu par valstī notiekošajiem procesiem publiskajā telpā. Šo mediju jauno lomu brīvajā Latvijā daudzi Latvijas politiķi un plaša sabiedrības daļa … joprojām nav sapratuši. Daudziem liekas, ka žurnālisti atļaujas pārāk daudz: kritizē priekšniekus, atrok pārkāpumus, analizē procesus un pieņem lēmumus paši, “palaiž muti“, “atļaujas uzbraukt cienījamiem cilvēkiem – trīszvaigžņu ordeņa kavalieriem“, neuzklausa derīgus padomus utt. Liela daļa vēlas šos „žurnaļugas“ (lamuvārds no krievu valodas) nolikt pie vietas. Proti – cenzēt, aizliegt viņiem izteikties un rakstīt. Tas nozīmē, ka liela sabiedrības daļa joprojām uzskata, ka žurnālists ir tikai varas, medija īpašnieka un priekšnieku kalps. Tāpat kā tas bija kādreiz Padomju Savienībā un kā tas šodien turpinās Krievijā, Ķīnā, Kubā, Irānā, Turcijā vai Ziemeļkorejā. Tur žurnālisti muti nepalaiž un „nesmukus viedokļus“ nepauž. Zīmīgi, ka šo postsovjetisma reakciju varam ļoti uzkrītoši pamanīt arī interneta diskusijās, kad viena sabiedrības daļa emocionāli sakāpināti uztver cita (alternatīva) viedokļa dominēšanu rakstā vai raidījumā. Tad autors tiek saukts par sliktu un necienījamu cilvēku, jo visiem taču jābūt vienādiem un jādomā tā, kā vajag. Tātad – nevis paši žurnālisti, bet gan sabiedrība nespēja piekārtoties jaunajām prasībām. Žurnālisti sāka spēlēt citā laukuma pusē (pēc jauniem noteikumiem), bet sabiedrība Latvijā šo pārkārtošanos nesaprata.
Uzskatu, ka tieši šī neizpratne par mediju misiju demokrātiskajā sabiedrībā traucē Latvijas politiķiem izveidot godprātīgu mediju attīstības politiku un uzraudzības institūcijas mūsu valstī. Mums joprojām nav: 1) mediju attīstības stratēģijas, 2) profesionāla mediju likuma uzraudzības komisijas, kas pārstrādā noteikumus vismaz katru piekto gadu; 3) mediju tiesībsarga un mediju tiesas; 4) visaptverošas žurnālistu arodbiedrības ar nosaukumu Žurnālistu savienība, kas ne tikai cīnās par darba tiesībām, bet arī sertificē žurnālistus (izsniedzot preses karti) un organizē apmācības, publiskas diskusijas un kvalifikācijas celšanas kursus; 5) reformētas žurnālistu izglītības atbilstoši jaunā laika prasībām.
Respektīvi žurnālistikas nozare ir aizlaista atmatā. Nekopta un civilizācijas pamesta. Tātad – valsts politiskā vadība nesaprot, ka šajā virzienā ūdens jau sen smeļas mutē un ir jāsāk sanēšana visā frontē. Visaugstākajā politiskajā līmenī joprojām netiek saprasts, ka mediju jomā tirgus nav regulētājs. Proti – palaižot vaļā medijus un pieprasot, lai mežonīgais kapitālisms visu saliek pa vietām, mēs esam panākuši milzīgu skaitu sēnalu jeb zemas kvalitātes izdevumu. Mums praktiski vairs nav kvalitātes mediju latviešu valodā. To, ko vācu baroni neizdarīja 800 gadu laikā un padomju vara 50 gadu garumā, ir panākusi brīvās Latvijas pārprastā mediju „nepolitika“. Proti – izzūdot kvalitātes medijiem, noplicinās valoda un kultūra. Jauni jēdzieni un norises vairs latviski nav jāskaidro, jātulko vai jādiskutē. Tāpēc, ka vairs nav vietas, kur par to runāt. Taču ir daudz horoskopu, plaša „saplēsto mežģīņu“ niša, zīlētāji un konspirāciju speciālisti visos virzienos, kā arī dažādu baznīcu labi apmaksātās un dekorētās skatuves. Latviešu māksla lēni aizvirzās ēnā, jo tās vietu jau sen ieņēmuši pašdarbnieki. Zinātnes un intelekta vietā jau droši stāv mācītāji, tāpēc jēdzīgas sarunas par valstij svarīgiem procesiem vairs nenotiek.
Rodas iespaids, ka Latvijas politiskā vadība apzināti iznīcina kvalitātes medijus, nogriežot skābekli smadzenēm. Tātad – tas varēja šādi notikt tāpēc, ka zivs pūst no galvas. Ja Saeimas deleģētā padome sistemātiski ieceļ sabiedrisko mediju vadītājus bez kompetences un izglītības žurnālistikā, tad nezāles droši pārņems iekoptu dārzu. Tagad tas ir noticis. Latvijas Radio cīnās jau zem ūdens līmeņa. Tikmēr valdes priekšsēdētāja Una Klapkalne nevis pati sāk sarunu sar saviem padotajiem, mediju jomas ekspertiem un atbildīgajiem politiķiem, bet gan nolīgst cilvēkus (mediatorus), kas viņas vietā nokārtos konkrēto uzņēmuma iekšējo krīzi menedžmentā. Tā sakot – ja tauta ir badā (jo veikalos nav maizes) tad dodiet masām kūkas.
Latvijas Radio, foto: Andrejs Strokins
Kā vajadzētu rīkoties?
Man nav ambīciju nodarboties ar šīs samilzušās problēmas atšķetināšanu. Godīgi sakot – esmu zaudējusi cerības, ka pie mums vispār kaut ko kopā, solidāri un atbildīgi iespējams paveikt radikāli. Pārāk daudz neprasmīgu cilvēku Latvijā ieņem augstus amatus, un tāpēc gaidīt iniciatīvu no turienes ir bezcerīgi. Tāpēc lietoju tikai ārzemju informācijas avotus, lai gūtu izpratni par to, kas pasaulē notiek. Taču manos spēkos ir aicināt uz diskusiju par šo tēmu. Manuprāt, pirmajam solim šajā jomā būtu jābūt jaunas medijpratības koncepcijas izveidošanai Kultūras ministrijas režijā. Steidzīgi jāizveido lokalizētas, vai vislabāk oriģinālas medijpratības grāmatas bērnudārziem, skolām un publiskajai telpai. Augstskolās, kurās gatavo mediju speciālistus, būtu jāpiedāvā studentiem kursi medijpratības skolotāja specialitātes apguvei.
Jālikvidē kļūdaini nosauktā padome (nacionāla elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome), kuru pašlaik vada Dace Ķezbere, un tās vietā jāizveido mediju tiesībsarga institūcija un mediju tiesa ar pieredzējušiem žurnālistiem (nevis juristiem) vadošajās pozīcijās. Frekvenču sadalīšanu atstājot Kultūras ministrijas kompetencei.
Jāizveido funkcionējoša žurnālistu arodbiedrība jeb Žurnālistu savienība, kurā vadošajās pozīcijās nav nedz „sorosīti“ (žurnālistu asociācija) vai „lembergisti“ (Paidera kunga vadītā žurnālistu savienība), bet neitrālas, kompromisa personības, ka spēj apvienot sašķelto žurnālistu korpusu. Šī misija būtu jāuzņemas Kultūras ministrijai.
Jāuztic mediju ekspertiem (vēlams vairākiem) izstrādāt labas žurnālistikas, PR (sabiedrisko attiecību) un reklāmas laba standarta formulējumus un ētikas kodeksu, kuru pēc tam iespējams apspriest un diskutēt Žurnālistu savienībā (un citās iesaistītajās institūcijās) līdz galīgajai pieņemšanai likuma statusā.
Pārtraukt pašreizējo žurnālistu izglītošanas formātu augstskolās, reformējot to atbilstoši modernā laikā un mediju prasībām.
Lai nobeigtu šo īso, trīsdaļīgo pārdomu sekvenci par Latvijas Radio nākotni, vēlos pieskārties tikai dažiem labas žurnālistikas aspektiem. Tas nepieciešams tāpēc, ka sabiedriskā radio ēters man ir vajadzīgs gan kā LR1 klausītājai, gan kā šā medija pētniecei[1]. Ceru, ka jums, cienījamo lasītāj, ir tieši tāpat. Mēs domājām, apspriežamies par tēmām, kas šķiet nozīmīgas un svarīgas. Par nesvarīgo nediskutē. Latvijas Radio ir ļoti svarīgs medijs Latvijai un ikvienam no mums. Tāpēc turpināsim šo sarunu.
Noformulēt labas žurnālistikas jēgu ir ļoti sarežģīti, jo tā iekļauj sevī vairākus komponentus, kas nav ērti un vienkārši sistematizējami. Tā tas ir tāpēc, ka žurnālistika savā būtībā ir māksla un kā tāda ir jāmāca divos līmeņos : 1) amatnieciskajā un 2) mākslas atvēziena kvalitātē. Lai neturpinātu tālāk domu par to, kā žurnālisti modernajā laikā būtu skolojami, lai viņu darbs spētu atbilst publikas (auditorijas) gaidām, pievērsīšos tikai dažām labas žurnālistikas iezīmēm. Tikai dažām.
Sāksim ar to, ka mediju produkcija nav statiska. Ja agrāk varējām kā atsevišķus priekšmetus augstskolā mācīt preses, radio vai televīzijas žurnālistiku, tad šodien tas vairs nav iespējams, jo masu komunikācija izskatās citādāk. Tas nozīmē, ka žurnālists šodien ir “cilvēks – orķestris” un viņam jāspēj strādāt gan audiovizuāli, gan teksta pieraksta formā. Loģiski, ka jaunie apstākļi pieprasa cita veida naratīvu un montāžu. To, piemēram, pašlaik mēģinām apgūt sākot mācīt 360° žurnālistiku audiovizuālās mediju mākslas studentiem. Viņiem jāspēj montēt ne tikai burti, vārdi, skaņa un bilde (kadri, to kustība), bet arī vēstījuma iekšējā loģika, kas mainās tehnikai attīstoties. Tas nav vienkārši, jo pat bērni šodien ir “jūtjūberi” paši sev un jaunieši radio vairs praktiski neklausās (katram kabatā ir savs viedais telefons ar savu mūzikas aplikāciju). Profesionālim ir jāiet pa priekšu. Tas nav viegli un vienkārši, jo šodien gandrīz visi jūtas kā žurnālisti, izmantojot internetu.
Žurnālistikas produkcija šodien sastāv no divām lielām jomām, kuras mēdzu apzīmēt ar signālvārdiem: FAKTS un FIKCIJA. Pirmais ir reālu faktu (dokumentu) analīze un darbošanās ar tiem, otrais – izdomātu versiju ražošana mākslas darbu formātā. Pats galvenais, ar ko nodarbojas žurnālists ir – TULKOŠANA. Esošo problēmu, samezglojumu, sarežģījumu, notikumu izstāstīšana saprotamā veidā. Tas nozīmē faktu vākšanu, sistematizēšanu, kopsakarību atrašanu un pats svarīgākais – analīzes izklāstu mākslinieciski atbilstošā formā. Piemēram, Maxima traģēdija ir komplekss fakts, kas sastāv no ļoti daudzām apstākļu sakritības summām: vāja ēku drošības uzraudzība, korumpētība arhitektu birojos un celtniecības firmās, alkatība, slikta drošības kontrole u.t.t. Lai žurnālists varētu sākt strādāt viņam nepietiek ar paša fakta bezkaislīgu interpretāciju. Daudz svarīgāk ir noskaidrot vainīgus un izprast iemeslus, lai šāds notikums vairs neatkārtotos. Lai paveiktu šo traģēdijas “iztulkošanas darbu” medija vajadzībām, ir diezgan daudz jāstrādā un jāiedziļinās problēmas būtībā. Pēc tam seko daudz svarīgāks process – noskaidrotā izklāsts mākslinieciskā (nevis atskaites vai shēmas!) formā, kas palīdz publikai (lasītājiem, klausītājiem, skatītājiem) labāk saprast vēstījuma jēgu.
Tātad ir trīs soļi: 1) faktu vākšana, 3) analīze, 3) mākslinieciski atbilstošs izklāsts. Tieši pēdējais solis parasti ir visgrūtākais cilvēkiem, kas žurnālistikā ienāk “no malas” un prot tikai ziņot, intervēt, taisīt atskaites vai zīmēt shēmas. Tas nozīmē, ka žurnālistam ir jāstrādā tieši tāpat kā rakstniekam vai gleznotājam. Jāveido savs naratīvs (vēstījums), kas palīdz iztulkot problēmu publikai saprotamā formā. Šo vēstījuma formu sauc par publicistiku. Mums ir maz publicistu. Diemžēl. Vajadzētu, jo pat Benjamiņai to bija daudz vairāk.
FAKTS ir saprotamākā žurnālistikas forma, jo sastāv no: 1) informatīvajiem un 2) analītiskajiem žanriem /a) pētnieciska, b) rokošā/. Lai pievērstu jūsu uzmanību dažiem žurnālistikas specifikas noslēpumiem, vēlējos pievērsties tikai pirmajam solim jeb ziņu saprotamības priekšnosacījumam.
Mēs visi klausāmies ziņas. Ziņu izlaidumu. Ražot šādu ziņu izlaidumu nav viegli un vienkārši, lai gan no malas izskatās, ka “tas nekas īpašs nav”. Sametam tikai informāciju no “visādiem katliem” un miksējam zupu ēteram. Tik viegli tas tomēr nav. Informācijas ir daudz. Jāatlasa, jāsašķiro un jāizvēlās to izvietojuma secība. Svarīguma kārtībā. Šo darbu veic ziņu producents, kuram jāspēj novērtēt svarīgums un nozīmība. Šī tēma ir daudzu disertāciju tēma, taču es iešu tagad vēl soli tālāk. Lēkšu pāri selekcionēšanai un piedāvāšu jums jau gatavu 15 minūšu ziņu izlaidumu, kas sastāv no 30 sekunžu ziņojumiem par visu ko. Tātad apsēdieties no noklausieties. Runātāji ir PSRS laiku skoloti radio diktori (lieliskas balsis) un starp visiem ziņojumiem noskan jautrs džingls. Fonā pulsē mūzika. Ziņu izlaidums kā pērļu kaklarota. Īsiem vēstījumiem, straujš, muzikāls.
Publika ir vēstījumu noklausījusies. Vai apmierināti! Jā, ļoti! Vai patika? Protams! Vai uzzinājāt ko jaunu? Jā, daudz jauna! Ko atcerieties?
Ko varat atcerieties no šī lieliskā, muzikālā ziņu izlaiduma? Neko…
Pēc klusuma izrādīsies, ka klausītāji neko nevar izstāstīt. Viņi neatceras. Zina, ka “bija forši”, bet neatceras īsti, par ko labi nostādītās balsis viņiem stāstīja mūzikas pavadījumā. Protams, ka klausītāji taisnosies, ka “bija noguruši” un nekādi nevainos ziņu izlaiduma autorus. Taču būtībā šis ir viltīgs propagandas dezinformācijas triks, kuru sauc par “automāta kārtu” jeb infoizklaidi. Tā mērķis ir panākt, lai klausītāji būtu apmierināti ar radio ziņām, taču pēc būtības neko nesaprastu pasaules notikumos. To sauc par “amerikāņu ziņu formātu” jeb nekomentētajām ziņām. ASV ir izplatīts pieņēmums, ka “ziņa” jānodala no “komentāra” un šādā veidā ir iespējams ražot izklaidētu, bet pastulbu radio publiku, kas domā, ka saprot, bet rezultātā vēlēšanās ievēlēs amatpersonas “pēc frizūrām” vai “sievām” (nevis izejot no to politiskā piedāvājuma būtības). Tātad šādi sakārtotas ziņas ir izklaidējošas un ļoti bīstamas klausītājam pilsonim, jo iemāca atslābināties un nedomāt līdzi.
Pārpludinot medijus ar nekomentētu informāciju, mēs atņemam klausītāja izpratnei orientierus un radam viņā viltus komforta sajūtu. Šādi ziņas nedrīkst ražot Eiropas sabiedriskajos medijos. Te ir pavisam citas prasības. Amerikāņu radio un TV formāts mums neder, jo mēs esam eiropieši un nevēlamies izklaidēt līdz nāvei, lai vēlētāji būtu viegli manipulējama publika. Mēs vēlamies, lai pilsoņi apzināti iet uz vēlēšanām un saprot par ko viņi balso.
Ceru, ka ar šo niecīgo žurnālistikas elementu es jūs ierosināju pārdomām. Pieņemu, ka saprotat tagad mediju darba ļoti svarīgo būtību. Šis ir tikai pirmais no sabiedrisko mediju ziņu ražošanas elementiem, kas jāievēro praktiskajā darbā. Tam seko arī citi aizliegumi un akači, kas jāņem vērā. Profesionāls žurnālists to zina, redz un saprot. Ienācējs to neredz un neprot kļūdas novērst. Lai turpinātu par žurnālistikas norobežošanos no propagandas tehnikas, man vajadzēs uzrakstīt jaunu grāmatu. Tagad šī tēma ir kļuvusi populāra, pateicoties Trampa “fake news” un Krievijas propagandas kanālu terorismam. Šeit es vēlējos uzvērt, ka Latvijas Radio visaugstākajām vadītājam šīs lietas ir 100% jāzina pašam. Bez padomniekiem.
FIKCIJA ir “pasakas pieaugušajiem”. Ar to nodarbojas glezniecība, mūzika, dramatiskās mākslas un visi pārējie mākslas žanri. Ieskaitot žurnālistiku, kas šādā formā var apskatīt sadzīves problēmas, aktuālas krīzes un citas norises, kuru izpratne vislabāk var norisināties tikai mākslas naratīvu uztverot. Lai šo formātu realizētu ir nepieciešama iedziļināšanās (laiks, personāls, līdzekļi) un spēja redzēt radošo lauku perspektīvā. Mums šīs formas gandrīz nav. Humora raidījumu gandrīz nav, moderno radio dramaturģiju ieskaitot.
Labi, beigšu. Nogurdināju lasītāju…
Kāpēc šo visu rakstīju?
Ceru, ka šo tekstu izlasīs tie, kas iebalsos nākamo Latvijas Radio vadītāju. Pieņemu, ka profesionālisma kritērijs tiks prioritēts arī tad, ja piemērots cilvēks nepatiks “kā persona” Lemberga kabatas partijas pārstāvjiem padomē vai Saskaņas un kristīgo ielikteņiem. Vienkārši tāpēc, ka labs radio ir vajadzīgs mums visiem.
Tik neatkarīgs, kā tas ir bijis līdz šim.
Cerēsim, ka mums visiem kopā tas izdosies.
[1] Latvijas Radio Mūzikas raidījumu redakcija ir mana pirmā darba vieta. Priecāšos, ja ar šo būšu palīdzējusi savai pirmajai, lieliskajai darba vietai izdzīvot laikā un turēties pretī “pretvēju” postījumiem. 🙂
Mūsu sabiedrība diezgan labi saprot, kā funkcionē mediji diktatūras valstī. Liela vecākās paaudzes daļa ar šādiem – “piesietiem” un “kontrolētiem” medijiem ir nodzīvojuši kopā sava mūža lielāko daļu Padomju Savienības laikā.
Nav brīnums, ka viņiem patīk pašreizējā Krievijas televīzija, kas 100% turpina PSRS laika totālās propagandas tradīcijas: 1) tikai labas ziņas par Krieviju, 2) sliktas ziņas par ārzemēs notiekošo un ideoloģiskajiem pretiniekiem, 3) vietējie politiķi ir labi, gudri, taisnīgi un vareni, 4) ārzemju politiķi ir neveiksmīgi muļķi, 5) diktatūras valstī viss ir vislabāk un pareizāk, 6) ārzemēs ir slikti.
Iespējams, ka PSRS laikā iestrādātā ilūzija, ka mediji var politiķa vadībā “nokrāsot melnu par baltu”, daudziem joprojām patīk un ir vajadzīga. Tādā veidā var iestāstīt cilvēkiem visu, kas priekšniekiem nepieciešams. Jo citu informācijas avotu nav, vai šie (esošie) informācijas avoti ir publikai nesaprotami. Līdzko mēs novācam “dzelzs priekškaru” informatīvajā telpā, tā pēkšņi atklājas, ka lielais vadonis ir sīks blēdis, kaimiņu tēvs – pedofils, bet mīļotā skolotāja korumpēta. Nepatīkami. Jā, tā tas ir. Taču ir un būs cilvēki un notikumi, kuru vērtība nemainās. Mainoties politiskajām iekārtām un ideoloģijām. Eksistē godprātīgi cilvēki visos laikos.
Padomijas laikā pozitīvajās ziņās ieaijātajam pilsonim ir samērā grūti atsākt dzīvot apgaismotā informatīvajā telpā, kurā līdz šim tika manipulēts ar faktiem un patiesība slēpta. Viņš vēlas urrāpatriotismu un klaigas par to, ka: “mēs esam lieli” , “mēs esam vareni”, “mēs esam visvisvislabākie”, “mēs esam ģeržava” utt. Šo pārprasto, totalitārismam raksturīgā “patriotisma” veidu šodien var pamanīt Latvijas 100. gadu jubilejā gaidu uvertīrā, kultūras programmās (Nacionālais mantojums, vērtības) utt.
To visiem spēkiem cenšas mums uzspiest arī pašvaldību vadītāji, kuri ir pārliecināti, ka PSRS laika tradīcijas ir jāturpina arī lokālo mediju un reģionu pārvaldībā. Tātad – rīkojot gigantiskus “pilsētu svētkus” (kā Krievijā un Ziemeļkorejā), saliedējot sabiedrību “masu pasākumos” nevis konstruktīvā sadarbībā un pārņemot tiešā politiskajā kontrolē vietējos medijus.
lsm.lv
Pārņemot medijus savā kontrolē, pašvaldības 100% izslēdz iedzīvotāju iespēju godprātīgi paust savu viedokli par lietām un procesiem, kas notiek viņu tuvumā. Jo provincē visi atrodas tuvu un baidās godīgi un kritiski reaģēt pret kārtējo “jauno bibliotēku” vai “motociklistu balli pusnaktī”, kuru pašvaldības vadītājs ir akceptējis. Šīs bailes saucas “provinciālisms”, jo izpaužas biklumā nostāties pret to, ko vara = mafija=vadošais grupējums ir nolēmuši. Bieži vien šie “varas lēmumi” ir savtīgi, jo pašvaldības vadītajam, piemēram, patīk baikeri un tāpēc viņi var ālēties Ventspilī caurām naktī savos tradicionālajos tusiņos vasarā. Sūdzībniekiem divos naktī tieši tā arī atbild Ventspils policists=milicis: “Domes priekšsēdētājam viņi patīk. Te tā vienmēr bijis un būs! Brauciet projām, ja nepatīk un gribat gulēt!”. Neviens pretī nepīkstēs, jo priekšnieks ir atriebīgs. Tā tas provincē iegājies. Citā pašvaldībā Domes priekšnieka drauga dēls precas un kāzu balle tiek rīkota pludmalē, lieguma zonā. Atrodas pāris entuziastu, kas iebilst, taču tad vietējo šefu telefoni tiek atslēgti un jau nākamajā nedēļā pašvaldības vadītājs ārzemju medijiem atskaitās ar viltotiem dokumentiem, lai piesegtu kārtējo korumpēto darījumu. Provincē izdarīt “draugiem” =”priekšniekiem”= “ietekmes personām” pa prātam (sarīkot viņiem labvēlīgus izņēmumus) ir tik viegli, jo noder priekšdienām kā avanss. Tieši tāpēc reģionu dzīvē ir tik svarīgs vietējais, neatkarīgais medijs. Tāds, kurš neuzknābā domes un politiskās vadības nobērtos “informatīvos graudus”, bet domā pats. Neatkarīgi, bezkaislīgi un kritiski. Tas nenozīmē, ka vietējā medija vadītājam katru dienu jāšaudās ar revolveri vai jālinčo kārtējais vietējās nozīmes politiķis, bet gan godprātīgi jādara savs darbs mediju misijas ietvaros.
Ceru, ka sapratāt, cik grūti šim medija vadītājam strādāt reģionā, kur cits citu pazīst un roka roku mazgā. Gandrīz neiespējami. Jāuzmanās no apmelotājiem tik pat nopietni kā no pielīdējiem, meļiem un galma apdziedātājiem. Taču šāds darbs ir ļoti svarīgs, vajadzīgs un vērtīgs. Tas ir iespējams, ja redakcijas vadītājs zina, kā funkcionē žurnālistika un kas ir labas žurnālistikas standarts. Ja redakcijas vadītājs šos pašus svarīgākos sava biznesa “produkta” kritērijus nesaprot (jo nav studējis žurnālistiku vai ilgstoši strādājis progresīvā redakcijā), tad viņš vai viņa nespēs nodrošināt savu rajonu ar vērtīgu avīzi vai interneta mediju.
Tik vienkārši tas ir.
Tātad, mediju uzņēmuma vadītājam ir pirmām kārtām jāzina, kas ir laba žurnālistika un kā to ražo.Tādi žurnālisti ir un šo darbu var izdarīt godīgi un profesionāli. Bez nepamatotiem apvainojumiem, izbraucieniem vai “galma žurnālistikas”.
Tagad varam atgriezties pie Latvijas Radio ģenerāldirektora, kuru pašlaik meklē, bet neatradīs radio un TV padome. Tagad – 2017.gada rudenī. Tas nenotiks tāpēc, ka kritēriji šī amata izraudzīšanas procesā ir kļūdaini. Atkal tiek meklēts āzis par dārznieku un radio žurnālistikas produkta kvalitātes standarts tāpēc atkal nokritīs vēl zemāk nekā iepriekš. Pēdējie 3 – 4 Latvijas Radio vadītāji (savas nemākulības un profesionālisma nepietiekamības dēļ) šo erozijas procesu jau iesāka – nomainot nopietnus žurnālistus ar izklaidētājiem. Tagad ir pamats bažīties, ka “satura gangrēna” turpināsies un virzīsies dziļāk.
Kas tad ir “laba žurnālistika” un kāpēc līdzšinējie sabiedrisko mediju vadītāji to nesaprata? Tāpēc, ka uz šo jautājumu ir ļoti grūti atbildēt īsi un lakoniski. Taču pamēģināšu to izdarīt.
Salīdzinājumam. Gandrīz visiem bērniem garšo konfektes. Tātad, ja mēs vērtētu mūsu pārtiku izejot no tā, kas cilvēkbērnam tīk, tad izlemtu slēgt RIMI un Maximā visas pārējās pārtikas nodaļas atstājot tikai konfektes un saldumus. Kāpēc? Tāpēc, ka garšo. Saprotams, ka neviens saprātīgs tētis vai mamma tam nepiekristu, jo ir izglītojies uzturmācībā un ņem vērā, ko šajā jomā domā zinātne. Bombongas nevar būt bērna pārtikas pamats. Tās ir kaitīgas, bet…garšīgas.
Tagad attiecināsim tieši to pašu piemēru uz mediju jomu. Medijiem ir jāinformē (ziņas), jāizglīto (analītiskas filmas, diskusiju pārraides) un jāizklaidē (šovi, viktorīnas). Tas nozīmē, ka informācija un izglītošana = “kotlete” + “kartupeļi”, bet izklaide = konfektes.Tātad pirmā un galvenā dimensija, kas jāievēro radio vadītājam, ir šo trīs elementu līdzsvars. Tikai veselīgu pārtiku un mazliet konfektes? Jeb – aiziet leiputrijā ar sīrupa upēm un šokolādes Everestiem?
Stop! Visas radiostacijas nav vienādas. Ir valsts (Putina un Ziemeļkorejas), sabiedriskās (Latvijas Radio) un privātās = SWH, Radio Skonto utt. Tātad, valsts radiostacijas mums Latvijā vairs nav. Tās ir Krievijai un korejiešiem. Tagad mums ir sabiedriskais radio (LR) un privātie radio kanāli. Sabiedriskais pieder mums visiem kopā, jo to finansējam ar savu nodokļu naudu, bet privātās radiostacijas finansē reklāma.
Vai ir atšķirība starp sabiedriskā radio un privātā radio darbu? Ir.
Privātie uzrunā klausītāju kā patērētāju (pircēju), bet sabiedriskais radio uzrunā savu publiku kā pilsoņus. Divas – diametrāli pretējas pieejas. Sabiedriskais dod vērtīgu uzturu, bet privātais droši un nekautrīgi vālē ar konfekšu artilēriju, izklaidējot līdz nāvei.
Kritisks lasītājs uzreiz iebildīs: “Bet kā ar skatītāju skaitļiem?”. Arī mūsu LR taču raida reklāmu un tas nozīmē, ka viņiem arī vajag daudz klausītāju. Tātad – jāpalielina izklaidējošo raidījumu skaits un “veselīgās pārtikas” rēķina?
Nē, tas Latvijas Radio nav jādara. Jau sen LR un LTV bija jāatbrīvo no reklāmām, atstājot šo ieņēmumu veidu privātajiem medijiem (nekropļojot tirgu). Taču tad jāpiešķir šim darbam pietiekošs budžets, lai veiktu pašu galveno un jāsaprot kā ar labas žurnālistikas palīdzību saglabāt skatītājus. Tā, lai radio ēters ir piesātināts ar vērtīgām un sabiedrībai vajadzīgām “uzturvielām”, t.i., ar labu žurnālistiku. To, kas nepieciešama valsts pasūtījuma realizēšanai: latviešu valodas, kultūras, orģināldramatirģijas, sporta, bērnu u.c. tēmām. Labā līmenī. Profesionāli, nevis formālo atskaišu vai ētera pļāpu formātā.
Tātad pirmais, kas jāatšķir vadītājam – graudi no sēnalām. Vērtīgās uzturvielas no našķiem. Tieši šeit saskatāma galvenā atšķirība starp sabiedrisko mediju un privātajiem medijiem. Pirmie apkalpo klausītāju, kā aktīvu, domājošu pilsoni, otrie – izklaidē pircēju, kas nevēlas domāt. Neprofesionālis žurnālistikas darbā to izdarīt nevar.
lsm.lv
Saprotams, ka arī sabiedriskajam radio ir pamats vēlēties, lai tā ēteru klausās iespējami vairāk cilvēku un LR šodien ir viens no visuzticamākajiem mūsu sabiedrotajiem. Tas noticis pateicoties kolēģu lieliskajam ētera darbam pagātnē. Paldies viņiem par to! Taču mārketinga speciālistu pārprastā fiksēšanās uz audimatu ( auditorijas skaitļiem) pēdējo gadu laikā demonstrē pretēju tendenci – cenšanos pielīdzināt Latvijas Radio privātajiem radiokanāliem un palielināt izklaides īpatsvaru programmas sietā. To pašu tiecas darīt arī mūsu sabiedriskā televīzija. Starptautiskajā pētniecībā šo public service tendenci vērtē kā negatīvāko iezīmi sabiedrisko mediju satura erozijā, kas patlaban ļoti raksturīga postsovjetiskajām valstīm. Tām pašām, kas neaprot atšķirību starp valsts – sabiedriskajiem un privātajiem ētera medijiem.
Secinājums? No Latvijas Radio kā kvalitātes zīmi nedrīkstam pieprasīt lielu audimatu. Tāpēc, ka šis medijs vienīgais var veikt valsts pasūtījumu. Apkalpot mūsu intelektuālās vajadzības. Kā tautai. Kā nācijai.
Sabiedriskais radio un sabiedriskā televīzija šodien Latvijā ir daudz svarīgākas kultūras, mākslas un nacionālās identitātes nostiprināšanas tribīnes nekā Nacionālā opera vai teātris. Mēs maksājam savus nodokļus, lai ētera piedāvājums būtu kvalitatīvs nevis, lai radio balsis mūs izklaidētu līdz nāvei.
Tas nozīmē, ka žurnālistu atlasei sabiedriskajos medijos ir jābūt vislabākajai. Mums nav kvalitātes avīžu vai žurnālu latviešu valodā. Diemžēl nav sava Le Monde vai FAZ. Tāpēc mēs deleģējam kvalitatīvā medija statusu sabiedriskajiem ētera medijiem. Viņiem jāsaglabā kvalitatīvās žurnālistikas latiņa iespējami augstu. Lai to izdarītu ir jāzina, kas tā tāda laba žurnālistika. Tātad atkal atgriežamies pie tā paša jautājuma.
Kā jaunais Latvijas Radio direktors un vadītājs izvēlēsies sev vislabākās raudzes žurnālistus un līdzstrādniekus, ja pats nav strādājis šādā medijā un nav pētījis mediju darba loģiku?
Viņš to nevarēs izdarīt. Pārbaudīta mediju darba loģika visā pasaulē (to apstiprina arī komunikācijas zinātne) liecina, ka par veiksmīga medija vadītāju var kļūt tikai un vienīgi cilvēks, kas pats ir strādājis par žurnālistu. Viņš saprot drēbi.
Protams, ka visi žurnālisti nevar būt labi vadītāji. Taču viens ir skaidrs – ir jāmeklē Latvijas Radio vadītājs tieši žurnālistu, nevis menedžmeta vai mārketinga speciālistu vidū.
Šajās dienās kārtējās komisijas atkal Rīgā gatavos kandidātus Latvijas vecākā (joprojām dzīvā) masmedija ar nosaukumu “Latvijas Radio” augstākajiem amatiem. Nedomāju, ka ir vajadzība argumentēt šī medija leģendāro vēsturi un nozīmību mūsu valsts attīstībā. Šķiet, ka svarīgāk ir ierosināt diskusijas un domu apmaiņu par to kāpēc šis auditīvais rupors ierūsē visās kvalitātes izpausmēs un kas būtu darāms, lai šo korozijas procesu apturētu un novērstu.
Ar ko sākt.
Celtnieku un ēku būvniecības eksperti apgalvos, ka vieglāk un labāk ir nojaukt. Nevis restaurēt. Desu un restorānu direktori pastāvēs uz to, ka ražošanu nepieciešams optimizēt, bet vēl citi klaigās un piesauks daudz svarīgu biznesa argumentu, kas darbojas gandrīz visās ražošanas nozarēs. Būs tādi, kuri apbruņosies ar “labas pārvaldības” ambīcijām. Būs vēl daži, kas deklarēs, ka viss notiek godīgi (ir taču konkurss!) un tāpēc viss kārtībā. Taču rezultāta nebūs.
Jau tagad var droši prognozēt, ka visi šie “konkursi”, “valdes priekšsēdētāja” un “dalībnieku” amatu izraudzīšana beigsies ar kārtējo izgāšanos. Kā parasti. Pēc laiciņa “riņķa deja” atsāksies no jauna: esošo priekšnieku nometīs, radio kolektīvs būs sašutis, sabiedrība tāpat. Turpināsies runas par to, ka visi mediji jāprivatizē, citādi žurnālisti “nez ko iedomājas” un šlesera kloni atsāks diskusijas par Doma laukuma ēkas pārdošanu un radio pārcelšanu uz Sēnīti, Ozolniekiem vai Kalnciemu.
Kāpēc tā notiek?
Vienkārši tāpēc, ka mediju joma ir ļoti specifiska un unikāla biznesa joma, kas robežojas drīzāk ar baznīcu un izglītību, nevis ar hamburgeru ražotni. Taču tās vadībā politiķi un iesaistītie cenšas izmantot “caurmēra” biznesa praksi.
Tas, kas ir noderīgs un labi izmantojams dzērveņu vai kurpju ražošanā, neder mediju biznesā.
Vēl vairāk – var būt pat kaitīgs sabiedriskajiem medijiem.
Tātad – īss ievads tiem, kas nesaprot, bet vēlas saprast.
Pirmkārt, visi mediji nav vienādi. Eksistē ne tikai kvalitatīvie un lētie mediji, bet arī klasiskie un sociālie, privātie un sabiedriskie, valsts un organizāciju utt.
Latvijas mediju tirgus, pamatojoties uz komerciālo pieeju (ASV modelis), jau vairākus gadus uzrāda tendenci palētināties un pieskaņoties zemākajam patēriņa modelim ar skandāla jeb bulvāra žurnālisma kopsaucēju. Tajā dominē sports un izklaide (jautrie un asarainie naratīvi). Tas notiek tāpēc, ka īpašnieki vēlas nopelnīt un lēta mediju prece it kā varētu (pēc viņu loģikas) tikt pieprasīta plašāk nekā kvalitatīva. Tātad Stockmana sortimenta vietā mums piedāvā Centrāltirgus būdu kurpes, čības un mētelīšus. Tie maksā lēti, nav nedz glīti, nedz izturīgi nedz autentiski, bet iztikt var, ja cilvēks taupa naudu. Līdzīga aina novērojama mediju piedāvājumā. Lielais vairums piedāvā latviešu valodā ļoti zemas kvalitātes žurnālisma produktu, cerot uz primitīviem instinktiem, kas auditorijā izraisīs spontānos klikšķus un impulsa preču iegādi teksta un fotogrāfiju izpildījumā. Tas nozīmē ka mediju vadītāji apzināti pazemina produkta kvalitāti, kas dramatiski pazemo arī kopējo intelektuālā informatīvā materiāla piedāvājuma līmeni latviešu valodā. Situāciju var salīdzināt ar skolu, kurā matemātikas un gramatikas vietā skolēniem māca konfekšu sūkāšanas tehniku un īpaši rupjas lamāšanās semiotiku. Nedomāju, ka visi bērni 100% traki lauztos uz šīm nodarbībām, taču sistēma ar laiku spētu gan sabojāt zobus lielam audzēkņu skatam, gan pārvērst komunikācijas valodu zagļu žargona līmenī kā to varējām novērot Lemberga un Šlesera “Rīdzenes sarunās”.
Tātad – visa mūsu sabiedrība (kopumā) nav ieinteresēta, lai šis process turpinātos.To nepieciešams apturēt. Tā kā aizliegumi šajā jomā nedarbojas, tad pieņemts izmantot labā parauga piemēru, kas paceļ žurnālistikas kvalitātes latiņu līdz normas robežai. Eiropā šo kvalitātes standartu nodrošina kvalitatīvā prese [1] un sabiedriskie mediji[2] .
ASV, Kanādā vai Austrālijā nav šādu sabiedrisko mediju tradīciju, tāpēc saprotams, ka mūs tautieši no šīm valstīm eiropiešu kauju par sabiedrisko mediju nākotni patiešām nesaprot. To lieliski varēja novērot brīdī, kad Latvijas sabiedrisko televīziju uzticēja vadīt tieši amerikānim Uldim Gravam. Neizteikšos par āžiem un dārzniekiem[3], bet pievērsīšos pašai problēmas būtībai. Kas tad ir sabiedriskais medījis un kāpēc tas nav valsts medijs?
BBC Lielbritānija iedibināja šo tradīciju un šis sabiedriskais medijis (radio un TV izteiksmē) joprojām varonīgi turpina public service tradīciju. Jā tas ir medijs sabiedrības kalpībā (tiešā tulkojumā), taču nenozīmē, ka tās valdē jāieceļ visu konfesiju, profesiju un radošo savienību pārstāvji, lai šis medijs patiešām spētu veikt sabiedrisko pasūtījumu.
Ne, tas nav jādara.
Sabiedrisko mediju valdē nevajag iecelt vai ievēlēt visu partiju, ticību, cerību, noslieču, pārliecību utt. pārstāvjus. Viņi pārstāv noteiktas sabiedrības grupas, bet nedrīkst tieši ietekmēt sabiedrisko mediju saturu. Tās būs varas spiediens uz mediju un demokrātiskās valstīs nav pieļaujams.
Lai pieprasītu sabiedrībai svarīgu jautājumu atspoguļo[sanu (kvalitatīvi) medijā (sabiedriskā), ir nepieciešams valsts pasūtījums. Tātad – politiķi un organizācijas noformulē SABIEDRISKO PASŪTĪJUMU un vienojas par tā izpildi ar medija ģenerāldirektors un viņa radošajiem resursiem.
Viss. Tālāk nekādas iemaisīšanās saturā nav pieļaujamas.
Nekāda radio un TV padome nav vajadzīga. Drīzāk ir nepieciešama Mediju tiesībsarga uzraudzības institūcija un mediju tiesa, kas pret visiem medijiem izturas vienādi (presi un interneta medijus ieskaitot). Frekvences var sadalīt kultūras ministrija.
Tātad – sabiedriskais medijs nav valsts medijs, lai gan to finansē arī ar valsts budžeta līdzekļiem. Šie budžeta līdzekļi nav partiju privātīpašums, bet gan mūsu (visu LV pilsoņu, iedzīvotāju) maksājumi valsts kasē un par to mums pienākas ne tikai pensijas, skola un vēl citi valsts apmaksātie pakalpojumi, bet arī kvalitatīvs mediju piedāvājums.
Tieši šajā mirklī ir skaidrs, ka sociologs vai desu fabrikas īpašnieks (ar ambīcijām nosēsties Latvijas Radio priekšgalā) mūsu sabiedriskajam medijam neder. Nekad nederēs.
Kāpēc?
Tāpēc, ka viņš nesaprot kas ir un kāds izskatās kvalitatīvs mediju produkts. Diemžēl tā ir. Lai saprastu kas ir kvalitatīva žurnālistika, ir jāstudē šīs priekšmets augstskolā un jābūt praktiskai pieredzei žurnālistikas darbā. Bez šādas bagāžas nevar vadīt sabiedrisko mediju un nodrošināt sabiedriskā pasūtījuma izpildi. Latvijā eksistē pretēja loģika, kas deklarē, ka vadītājam drīzāk jābūt labam menedžerim un žurnālistikas kvalitātes novērtējuma pakalpojumus iespējams nopirkt no malas. Taču ar šis pieņēmums mediju biznesā nedarbojas. To pierāda gan zinātne gan prakse. Starp citu, arī Latvijā sabiedrisko mediju intensīva sagraušana sākās ar brīdi kad par vadītājiem sāka “iecelt” biznesmeņus “no ielas”.
Mediju biznesā augstākajai personai ir jābūt ar pieredzi un izpratni par žurnālistu darbu un menedžmenta vai finanšu pārvaldības pakalpojumus var un vajag pirkt no malas.
Kas notiek pašlaik?
Pašlaik grūst kopā Ivara Beltes vaditā Latvijas televīzija, kas neatbilst public service kvalitātes kritērijiem. Tā kopē privāto televīziju standartu un tieši tāpēc neseko sabiedriskās televīzijas modelim. Audimats nav rādītājs. Nedomāju, ka ir viegli nodrošināt augstas klases raidījumus esošā budžeta ietvaros, taču izklaides un jaunatnes auditorijas pārspīlēšana, ir klasisks mediālās nekompetences signāls, kas pagaidām netiek pienācīgi novērtēts un saprasts. Programmas LTV nav spējīgas konkurēt. Diemžēl.
To pašu (muļķīgā veidā) cenšas panākt arī kādreiz kvalitatīvais Latvijas radio, kura studijās Dzintra Kolāta vadībā tika ielaisti “kursu klausītāji” kādreizējo žurnālistu vietā.
Mediju kritikas (analītikas) praktiski nav.
Taču ir svarīgi elementārus jautājumus paskaidrot tiem, kam tas interesē.
Kremļa staļļos (1) izauklētās pseidosociāldemokrātiskās partijas (2) Saskaņa boss Nils Ušakovs šajās dienās saņēma triecienu no Latvijas Temīdas (3), kas noraidīja prasību pret šo rindu autori un ziņu portālu TVNet par to, ka mēs, izsakot viedokli, ka Saskaņa cenšas iekļaut Latviju Putina režīma impērijas sastāvā, esot laupījuši Ušakova partijas godu un cieņu.
Tagad skaidrs, ka neko Saskaņai neesam nolaupījuši. Drīzāk gan viņi ir uzspieduši mums nevajadzīgu skaidrošanos par tēmu, kas demokrātiskā sabiedrībā komentārus neprasa, jo publicists var paust savu viedokli, balstoties uz faktu analoģijām un lietojot mākslinieciskus izteiksmes līdzekļus.
Tātad naudu, viedokļa atsaukšanu vai atvainošanos Ušakovs no mums nesaņems. Toties viņa partijai būs izdevumi, gan sedzot mūsu izdevumus tiesāšanās procesā, gan maksājot algas savējam – Jāņa Dzenuškāna juristu kantorim. Latvijas Taisnības Dieviete nostājās vārda un preses brīvības pusē, neļaujot Nilam Ušakovam sabradāt brīvās Latvijas demokrātiskās vērtības.
Lasītājiem, kuri vēlas atsvaidzināt atmiņu un uzzināt, kuri TVNet raksti ļoti nepatika Ušakovam, piedāvājam atsauces nākamajā rindkopā.
Demokrātisku valstu vadošās partijas nemēdz boksēties ar atsevišķiem žurnālistiem par viņu viedokļu saturu apskatos vai komentāros. No publisko attiecību viedokļa šāda rīcība nav nedz konstruktīva, nedz mērķtiecīga. Goliāta «uzrūcieni» Dāvidam nesēj simpātijas arī publiskajā domā. Tāpēc Saskaņas cītīgā tiesāšanās ar vadošajiem latviešu žurnālistiem nāk par sliktu iniciatīvas autoram pašam.
Jābrīnās, kāpēc «saskaņieši» turpina šo absurdo praksi, cenšoties sistemātiski iebiedēt brīvos medijus, tiesājoties un pārsūdzot spriedumus. Tas dod ieganstu man un kolēģiem dziļāk uzrakņāt Saskaņas ēnas puses kritiskā diskursā, kas nekad nav laba reklāma, nevienā situācijā. Man ir aizdomas, ka žurnālistu vajāšanas ideju Saskaņas līderi būs patapinājuši no putiniskās Krievijas, kurā par mediju brīvdomību daudzi kolēģi jau samaksājuši ne tikai ar tiesas cenzūras žņaugiem, bet pavisam reāli ar savām asinīm. Turklāt šis nav vienīgais Kremļa ideoloģijas pakaļdarinājums Latvijas reālpolitikas praksē. Ir vēl arī citi.
Kā Ušakovs uzspiež mums Kremļa dienas kārtību
Savos iepriekšējos rakstos (Ušakova partijas rīcības izprovocēta) biju spiesta minēt vairākus faktus, procesus, kas piedāvāja man ieganstus, lai izdarītu secinājumus par Saskaņas atkarību no Kremļa. To skaitā gan partijas līdera rīcību, gan Krievijas zinātnieku, politologu, Krievijas vēstnieka, Latvijas augstāko amatpersonu, pasaules preses secinājumus par šo prokrievisko un prokremlisko4 partiju Latvijas politiskajā spektrā.
Šoruden jebkurš Latvijas pilsonis pats ar savām acīm un ausīm varēja atkal pārliecināties, ka man ir taisnība – šāda ietekme pastāv. To apliecināja Kremļa stila «tikumības likums», kuru Saskaņas deputāti ieviesa arī Latvijā.
Kremlis kā autoritāra, fašistiskam režīmam ļoti tuva vara, cenšas iegūt kontroli pār pilsoņu prātiem, direktīvi norādot tautai, kas ir pareizi, kārtīgi, kas ir patriotiski un tikumiski. Putinaprāt viss, kas nāk no Rietumu civilizācijas, ir slikts, pūstošs, nejēdzīgs un noliedzams. No Kremļa ideologu viedokļa šie apzīmējumi attiecināmi gan uz personu brīvību, gan arī uz demokrātiju un tās tikumiem vispār. Tāpēc Kremlis pēdējā laikā veicis vairākas Krievijas likumu izmaiņas, kuras sāk strikti regulēt ne tikai savu iedzīvotāju rīcību un uzvedību, bet arī domāšanu.
Cenšoties noteikt, pat kādu leksiku drīkst vai nedrīkst izmantot mākslā un kā komunikācija cenzējama skolās, medijos un internetā.
Grūti nepamanīt, ka tieši tās pašas aktivitātes aktivizē arī Nila Ušakova vadītā partija Saskaņa Latvijā. Ja «kaut ko» izdomā Putins un ievieš kā obligātu normu Krievijā, tad nekavējoties seko mūsu putinistu atdarinājumi tepat uz vietas Latvijā. Rezultātā – apzināti vai neapzināti Kremļa izvirzītā «dienaskārtība» (kuru savā ideoloģiskajā ekipējumā jau sen pieņēmusi Saskaņa) pratusi veiksmīgi apvest ap stūri pat Latvijas parlamentu, kas mūsu valsts likumos ieviesa Rietumu demokrātiskai civilizācijai neraksturīgas totalitāras normas, kuras šobrīd ierobežo ne tikai vārda brīvību, bet arī veselo saprātu. Tādējādi Kremlis ar Ušakova partijas palīdzību, izmantojot lētticīgus deputātus no nacionāli konservatīvā spektra, panāca tā saucamo tikumības normu ieviešanu Latvijas izglītības sistēmā, kas faktiski ir būtiska Kremļa uzvara šodienas Latvijā.
«Labu gribot», tika nobruģēts ceļš uz elli ar Krievijas «lekāla» palīdzību.
Plakātu cenzūra Kremļa stilā
Šoruden bijām liecinieki, kā Ušakovs demonstrēja Kremļa vērtību sargsuņa lomu vides reklāmā Rīgā. Viņš burtiski un paklausīgi izpildīja Krievijas cenzūras normas, kas aizliedz publiskajās vietās (šoreiz vides reklāmās) pieminēt viendzimuma attiecības. Jo Krievija to sauc par homoseksuālisma propagandu, kas tur ar likumu ir aizliegta. Latvijā, tāpat kā Eiropas Savienībā, nav šādu minoritātes diskriminējošu likumu.
Taču plakāti tika steigšus aizvākti. Vai tad Rīgas vadība nezina, ka Latvijā (kā jau Eiropas Savienībā) nav šādu minoritātes diskriminējošu likumu un nav normu, kas aizliegtu cienīt citādos? Tieši pretēji, mēs respektējam iecietību pret visām minoritātēm, invalīdiem, HIVslimniekiem, homoseksuāļiem, kuru tiesības joprojām ir ierobežotas, un šo tiesību aizstāvība bija arī konkrētās reklāmas kampaņas mērķis.
Turklāt šajā konkrētajā gadījumā tika izmantota pārbaudīta padomju režīma demagoģijas metode. Saskaņas izpildpersona televizorā paziņoja, ka esot bijuši vairāki «darbaļaužu zvani», kas aicinājuši šos plakātus noņemt. Propagandas teorijā šo metodi sauc par «vēstuļu fabricēšanu», kad idejas autors pats saražo «tautas balsi» un piedāvā neesošu masu viedokli kā neapgāžamu argumentu. Plakātus aizvāca. Tieši tāpat, kā tas būtu noticis šodienas Putina Krievijā. Taču tagad tas notika pie mums – tepat Latvijā.
Šis notikums pierāda, ka lielākā Latvijas partija piespiež mūs Rīgā dzīvot pēc profašistiskās kaimiņvalsts Krievijas noteikumiem un modeļa. Afišas un «tikumība» ir tikai detaļas lielākā projektā, kuram noteikti sekosim arī turpmāk.
Interesanti, ka Saskaņa, kas sevi dēvē par sociāldemokrātisku, pat nav pamanījusi, ka sociāldemokrāti vienmēr aizstāv apspiestos un vajātos un vienmēr nostājas arī homoseksuālo cilvēku pusē. Eiropas Sociāldemokrātisko partiju programmās ir paragrāfu paragrāfi par to, ko partijas darīs seksuālo minoritāšu tiesību jomā un to atbalstam. Taču šādas sadaļas, šķiet, nekad nebūs Ušakova partijas programmā, jo tā nav sociāldemokrātiska, bet gan Kremļa ideoloģijas partija?
Ušakova cīņa pret Maidanu
Izskatās, ka Nilam Ušakovam un Saskaņai sāp Ukrainas ceļš uz Rietumiem un tās bēgšana no Krievijas lāča ķetnām. Tās simbols ir Maidans, kuram veltīto fotoizstādi kāds ukraiņu fotomākslinieks rādīja Rīgas centrā nesen. Oktobrī. Mēs, protams, varam trīs reizes minēt, kāpēc Rīgas Domes vadība tik savādi tika vaļā no šīs viņiem uzkrītoši nepatīkamās izstādes.
Lai aizvāktu šo izstādi, tika noorganizēta autora sakompromitēšanas kampaņa, izstāde netika apsargāta (to dienā un naktīs demolēja prokremliski huligāni), un līdz ar to izdevās ar to nomelnot pašu Maidanu kā Ukrainas brīvības cīņas simbolu.
Pasākums pret izstādi tika veikts Krievijas ārpolitiskās propagandas aģentūras Sputnik un TV stacijas Russia Today (RT) labākajās tradīcijās, iesaistot arī latviešu, krievu un angļu žurnālistus no Latvijas sabiedriskajiem medijiem, kas cītīgi reproducēja Kremļa «Gebelsa» – Kiseļova kantoru pamestās propagandiskās klišejas un Krievijai neizdevīgu viedokļu autoru kompromitēšanas metodes. Hiperbolizējot no konteksta izrautu frāzi, kuru esot teicis izstādes fotogrāfiju autors, ar lupu meklējot viņa darbos gan autortiesību pārkāpumus, gan piesienoties citiem nebūtiskiem faktiem, Ušakovs un viņa štābi (ieskaitot pat kārtības uzturētājus) radīja iespaidu, ka tiek darīts viss, lai jēdziens Maidans kā Ukrainas brīvības simbols pazustu no Rīgas ielām. Un pazuda arī.
Analizējot Ušakova sociālos kontus un Ušakova kontos tiražētās publikācijas ne tikai latviešu un krievu, bet arī angļu valodā, šajā gadījumā var manīt, ka Ušakova/Kremļa ieroči tika mērķēti pamatā pret ārlietu ministru Rinkēviču kā būtiskāko šķērsli Krievijas interesēm Latvijā, kas ļāvisUkrainas brīvības simbolam atrasties Rīgas centrā.
Arī šo cīņu Ušakovs uzvarēja. Izstādi padzina Rīgas pilsētas izpilddirektors Juris Radzēvičs, aizbildinoties ar formāliem iemesliem, lai gan faktiski viņš rīkojās tā, kā vislabāk patiktu Kremlim. Sagadīšanās?
Kremļa Trojas zirgi
Prokremliskās partijas Baltijā mēz dēvēt arī par Kremļa Trojas zirgiem vai piektajām kolonām. Tās spēj panākt daudz – sākot ar krieviski runājošo iedzīvotāju piesaisti Maskavas doktrīnām un beidzot ar Kremļa likumu un tikumu ieviešanu tuvējās ārzemēs – šajā gadījumā Latvijā. Tās izmanto visas demokrātisko valstu dotās iespējas izvērsties, legalizēties, veidojot ap sevi labvēlīgu sabiedrisko domu. Tās pieprasa respektu pret sevi, taču nerespektē citus.
«Putin saves the day» – tā Kremļa propagandas megafons Sputnik tikko aprakstīja Maskavas iniciatīvu «ar starptautiskas sadarbības palīdzību atrisināt Sīrijas kara problēmu». Izklausās grandiozi – brīnumdaris no Krievijas vārdā Vladimirs Putins tā vienkārši «ņems un visu atrisinās». Ja naivie tam tic, tad reālisti ķeras pie «East Stratcom» forsēšanas, lai nobremzētu Kremļa propagandas melošanu (Politico).
Propaganda pagaidām ir galvenais ierocis Putina kara stratēģijā pret rietumvalstīm. Pateicoties Kremļa mediju meliem, Putinam izdodas samulsināt krievus par to, kas īsti notiek Ukrainā, kurš notrieca MH17 un kurš reāli spēj nodrošināt mieru Sīrijā. Zīmīgi, ka Latvijā Kremļa Trojas zirga statusā ir viena no valsts lielākajām partijām, kas lēni, bet noteikti piespiež mūs pieņemt Kremļa despota Putina izstrādātās normas un mūs lēni iemāca noticēt, ka Putins «izglābs arī mūs». Ideoloģija Latvijā šodien ienāk pa logiem un durvīm, ar uzpirktiem pašvaldību propagandas avīžpapīriem, «sponsorētiem» ētera laikiem radio, televīzijā un ar mēģinājumiem cenzēt brīvo vārdu ar tiesu sistēmas palīdzību.
Bailes ir ļaunuma svarīgākā degviela. Nav izslēgts, ka pagūsim Trojas zirgiem aizcirst vārtus deguna priekšā un cenzūru nodot makulatūrā.
Nav izslēgts, ka pagūsim.
Tā izskatās.
P.S. Ušakova kungs, pirms jūs ķeraties pie savu advokātu algošanas, uzlieciet savas labākās brilles un uzmanīgi izlasiet rubriku, kas norāda, ka šis raksts ir viedoklis, nevis ziņa, un ka tā apstrīdēšana ir līdzvērtīga cenzūrai.
Latvijas Republikas Augstākās tiesas pētījumā «Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību» norādīts, ka viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiek vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums, konstatēts Augstākās tiesas dokumentā.
Atsauces:
1. Jēdziens lietots pārnestā nozīmē.
2. Partijai Saskaņa ir tikai novērotāja statuss Eiropas Sociāldemokrātisko partiju aliansē. No tās distancējas Sociālistu internacionāle tāpēc, ka Latvijas Saskaņa pārāk cieši sadarbojas ar Krievijas partiju Vienotā Krievija. Harmoni (Lettland)
3. Temīda bija taisnības dieviete sengrieķu mitoloģijā. Viņas vecāki bija dievi Gaja un Urāns. Viņu attēloja ar aizsietām acīm, rokās viņai bija svari un zobens. Tiesnešus grieķu valodā sauca par themistopoloi — Temīdas kalpiem.
Loģiski grūti saprotama ir autoru spītīgā un ietiepīgā vēlēšanās par katru cenu «uztaisīt» vienu mediju esošo divu vietā, lai gan pasaules mediju prakse neliecina, ka mazāks mediju skaits valstī nodrošinātu augstāku to satura kvalitāti un lielāku demokrātiju. Tieši pretēji – samazinoties mediju skaitam, palielinās vadošo doktrīnu ideoloģiskais spiediens, jo koncentrācijas un monopolizācijas procesa rezultātā samazinās tautai pieejamo informācijas avotu skaits. Tagad jau elektroniskie komercmediji Latvijā ir izveidojuši monopolu ar nosaukumu MTG. NEPLP ar to nepietiek, un tagad padome cenšas sakausēt arī divus sabiedriskos medijus vienā juridiskā personā.
Taču apskatīsim šo dokumentu un aplūkosim «ieplānoto mediju» un tā izredzes.
ASV un Krievijas masu kultūru spiediens
Līdzšinējā valsts, politiķu un NEPLP rīcība ir panākusi to, ka sabiedriskie elektroniskie mediji dramatiski zaudē auditoriju, atdodot to komercmedijiem, un tā rezultātā sabiedriskā TV un radio zaudē savu ietekmi un tradicionālo lomu, kāda šiem medijiem ir raksturīga Eiropā. Paralēli auditorijas skepsei novērojama arī pazīstamu LTV darbinieku neticība jaunajam medijam un tā iniciētājiem, tāpēc viņi pamet Zaķusalu, aizejot uz privātajām stacijām.
Komercmediju uzdevums ir izklaidēt auditoriju. Izklaidēt līdz nāvei, kā sacījis pazīstams ASV mediju pētnieks Neils Postmans. Šo formulējumu viņš savulaik attiecināja uz ASV televīzijām, tātad – valsti, kurā tradicionāli dominē komerciāli kanāli. Taču tagad pie šīs robežsituācijas esam nonākuši arī mēs Latvijā. Valstī, kurā vēsturiski sabiedriskie mediji vienmēr ir bijuši spēcīgi.
Stāvoklis ir kritisks, par to nav šaubu.
Tāpēc NEPLP vēlme atgriezt Latvijai sabiedriskos medijus atbilstošā kvalitātes standartā ir jāvērtē pozitīvi, jo ir pēdējais brīdis, kad jāsāk glābt, kas vēl glābjams. Mums «izklaidi līdz nāvei» nodrošina MTG, taču nav audiovizuālo mediju, kas jūt atbildību nākotnes priekšā, stiprina un respektē valstiskumu, latviešu valodu un kultūru, integrē cittautiešus, ir ietekmīgi, izglītojoši, jauniešiem vajadzīgi un arī izklaidējoši. Tieši tādi tie ir vajadzīgi mūsu sabiedrībai, un tādus mēs varam novērot arī citur Eiropā, kur tie sabiedrībai sniedz unikālu informāciju, dziļas diskusijas, kvalitatīvu izklaidi, progresīvas zināšanas. Tātad informāciju, kuru nevar un nevēlas sniegt komerciālie kanāli.
Latvija ir unikālā elektronisko mediju situācijā Eiropā. Mēs atrodamies ASV un Krievijas masu kultūru imperiālisma krustpunktu ietekmē. Taču lielās kaimiņvalsts kultūras spiedienu mediju vidē pavada arī tās ideoloģiskais un politiskais spiediens, kas nereti robežojas ar iejaukšanos valsts iekšējās lietās, izmantojot krieviski runājošo minoritāti. Tāpēc visu Latvijas iedzīvotāju un nākotnes interesēs ir svarīgi, ka mediju korpusa priekšgalā ir autoritatīvi, radoši un tehnoloģiski moderni sabiedriskie mediji vai vienots medijs, kas kalpo visas sabiedrības vajadzībām un kuram mums nav žēl maksāt savu nodokļu naudu.
Šādam medijam vai medijiem ir jākļūst par vēl nozīmīgākiem un prestižākiem kultūras objektiem nekā Nacionālā opera vai Gaismas pils. NEPLP koncepcija sola, ka tas tā varētu notikt pavisam drīz. Taču – kā?
Būt par vadošo mediju Latvijā
Neskatoties uz to, ka 68,2% no Latvijas Radio un 16,2% no LTV darbiniekiem neatbalsta jaunā vienota medija izveidošanu (251. lpp.), izskatot vairākus koncepcijā minētus jaunā elektroniskā medija transformācijas modeļus, NEPLP tomēr iesaka tikai vienota sabiedriskā medija izveidi. Tā vīzija ir Latvijas demokrātija un nacionālās identitātes nostiprināšana.
Ambicioza ir arī misija – informēt, izglītot un iedvesmot katru Latvijas iedzīvotāju. Nodrošināt platformu sabiedrības diskusijām. Būt par vadošo mediju Latvijā.
Jaunā medija mērķis būšot nacionālās identitātes, valodas, kultūras un sociālās atmiņas stiprināšana; demokrātiskas un saliedētas sabiedrības veidošana; piederība pie Eiropas un starptautiskās kopienas; izglītības un zināšanu izplatīšana; radošuma un uzņēmības veicināšana. Svarīgi atzīmēt, ka mērķu, vīzijas un misijas izstrādē ir piedalījušies esošo mediju darbinieki. Satura prioritātes jaunā medijā būšot ziņas, informatīvi analītiskie raidījumi, izglītojošie, kultūras, bērnu, jauniešu raidījumi.
Diezgan lielais esošo LR darbinieku skaits, kas neatbalsta vienotā medija izveidošanu, liecina, ka NEPLP līderiem acīmredzot nav izdevies pārliecināt darbiniekus, kuru vidējais vecums ir 47 gadi, ka viņi spēs atrast savu vietu jaunajā medijā un spēs strādāt multimediju vidē, kas prasa augstāku un arī citādu kvalifikāciju, kuru darba devējam nākotnē nāksies šiem cilvēkiem palīdzēt apgūt. Demokrātiska saruna ar visiem no NEPLP puses tātad nav notikusi.
Jaunā medija padomi iecels kā tiesnešus. Vai tas nodrošinās politisku neatkarību?
Priekšroka tiek dota tādai LTV un Latvijas Radio apvienošanai, kas paredz jaunas juridiskas personas «Sabiedrisko mediju padomes» (SMP) izveidošanu. Tiek izveidota jauna kapitālsabiedrība, kuras daļas tiek nodotas SMP turējumā. SMP atradīsies Saeimas pakļautībā. Padomes locekļus – dažādu profesiju pārstāvjus (ieskaitot mediju speciālistus) ievēlēs Saeima ar kvalificētu vairākumu. Izvirzīšanu veikšot Saeimas Cilvēktiesību komisija ar sabiedrības piesaisti. SMP uzraudzīšot apvienotā elektroniskā medija saturu un jaunā medija organizatorisko darbību. Ņemot par pamatu citu valstu analoģisku organizāciju veidošanas pieredzi, ir paredzēta šo piecu locekļu izvēle konkursa kārtībā (pretendentus izvirzītu sabiedriskās organizācijas, un tas varēšot notikt arī individuāli) ar sabiedrības iesaisti, dodot iespēju tai ar interneta banku autorizāciju balsot par kandidātiem. Tik pamatīga mediju padomes izveide Latvijas vēsturē ir paredzēta pirmo reizi un atgādina tiesnešu ievēlēšanas kārtību (204. lpp.).
Pieņemu, ka ne visiem ir pārliecība, ka uz šādu konkursu un publisku sijāšanu būs gatavi vispiemērotākie cilvēki. Tāpēc nav izslēgts, ka ar lielu troksni tiks atrasti un ievēlēti «vajadzīgie» un nevis piemērotākie ļaudis.
Laba doma ir no BBC pārņemtā Auditorijas padomes ideja, kas dos iespēju plašai Latvijas sabiedrībai konsultēt SMP. Paredzēta sabiedriskā medija ombuda amata iedibināšana, ko veiktu viens no SMP locekļiem. Mediju ombuds ir institūcija, kādas Latvijā jau sen trūkst, un šai institūcijai būtu jāaptver visi mediji, taču labi, ka vismaz sabiedriskie mediji nāk klajā ar sava ombuda ideju (207. lpp.), kuru var attīstīt tālāk.
Jaunā medija darbību, kuru vadītu valde, noteiktu Valsts kapitālsabiedrības likuma noteikumi un ierobežojumi vai Publisko personu kapitālsabiedrību un kapitāla pārvaldības likuma noteikumi. Pašlaik esošā NEPLP jaunajā situācijā pildīšot tikai nozares regulatora funkciju un vairs nenodarbošoties ar jaunā medija sabiedriskā pasūtījuma formulēšanu un izpildes kontroli. Tiek paredzēts, ka NEPLP paliek tikai nozares regulatora funkcijas un acīmredzot vairs nav nepieciešama tik politiska tās locekļu izvirzīšana un apstiprināšana Saeimā kā līdz šim, un regulators varētu atrasties arī, piemēram, Kultūras vai citas ministrijas paspārnē.
Koncepcijas autori apgalvo, ka piedāvātā struktūra nodrošināšot politiski neatkarīgu stratēģisku pārvaldību (190. lpp.). Koncepcijā vairākās vietās ir uzsvērts redakcionālās neatkarības princips, kas tikšot nodrošināts ar jauno pārvaldības un kontroles sistēmu. Svarīgi, ka tiek paredzēts mērīt sabiedriskā pasūtījuma izpildes kvalitāti pēc sasniegtās auditorijas, raidījumu kvalitātes, mediju uzticamības, neatkarības, finanšu efektivitātes, un pēc šiem kritērijiem arī tikšot vērtēts jaunā medija vadītāju darbs.
Back to USSR
Vairākas izmaiņas jaunā medija struktūrā liecina, ka notiek atgriešanās pie padomju laika pieredzes, kad Latvijas TV un Latvijas radio jau reiz bija vienots medijs Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas sastāvā. Toreiz vēl nebija interneta, taču trešā struktūrvienība šajā valsts kontrolētajā medijā bija Telefilma Rīga, kas ražoja filmas PSRS Centrālās televīzijas vajadzībām un arī vietējam ekrānam.
Atsakoties no pašreizējās projektu vadības sistēmas, jaunais medijs atgriezīsies pie padomju laika Latvijas TV un Latvijas Radio aprobētā tematisko redakciju principa, kad TV un radio bija atsevišķas ziņu, sabiedrisko, kultūras, mūzikas, jauniešu un bērnu, dramatisko un citu raidījumu redakcijas. Jaunajā medijā tādas būs (kopīgas abiem medijiem) ziņu, informatīvi analītisko, kā arī kultūras, izglītojošo un bērnu, jauniešu redakcijas ar redaktoru un galveno redaktoru, redkolēģijas klātbūtni.
PSRS laika vienotā medija struktūra deva iespēju vieglāk un efektīvāk ideoloģiski vadīt un kontrolēt šo vienoto mediju. Latvijas sabiedriskais TV un radio deviņdesmito gadu sākumā tik ļoti vēlējās atbrīvoties no visa padomiskā, ka, lejot no vanniņas laukā ūdeni, izlēja arī pašu bērnu un nekritiski pārgāja uz komerciālo raidorganizāciju uzbūves principiem. Formāli tie apguva jaunus principus, taču saglabāja padomju laika TV un radio vadības tikumus.
Laika gaitā (kopš deviņdesmito gadu sākuma) brīvajā Latvijā bieži mainījās LR un LTV politiski ieceltie un partiju motivētie vadītāji, kas ne tikai stāvēja ziņu žurnālistiem aiz muguras, nosakot, ko un kā montēt un raidīt, bet izdarīja daudz citu tagad grūti labojamu muļķību. Spilgtākais piemērs ir bijušā radiostacijas Brīvā Eiropa darbinieka Ulda Gravas (partija Jaunais laiks/Vienotība) gājiens ar vērtīgā otrā kanāla nosaukuma LTV2 nomaiņu uz LTV7. Vēsturiski Eiropā visi sabiedriskie TV ir izveidojuši divus kanālus ar attiecīgu numerāciju kanāla nosaukumos. Parasti TV1 un TV2 ir uzstādīti kā pirmie divi kanāli ne tikai mājsaimniecību televizoros, bet pirmajās vietās arī programmu žurnālos utt. Kad Eiropā radās komerciālie kanāli, tad tie varēja iegūt tikai «tālākus ciparus» kā abreviatūras savos nosaukumos (TV3, TV4, TV5 utt.). Uldis Grava ar vieglu roku šo vērtīgo nosaukumu LTV2 iznīcināja, un tagad, kad nesen kādā Liepājas viesnīcā ieslēdzu televizoru, LTV otrā kanāla vietā ieraudzīju MTG piederošo Kanālu 2 (MTG izmantoja U. Gravas muļķību), bet Latvijas TV kanāls LTV7 bija pārcelts tur, kur tam jābūt, uz septīto ciparu televizora pultī. Tauta pazīst ciparus 1 un 2 un zina, ka tie ir svarīgākie kanāli, neskatoties uz to, ko domā kāds TV direktors – mārketingists «ar simpātijām uz svētdienu».
Krievi nav neaptēsti
Koncepcijas 333. lappusē tiek apgalvots, ka nepārdomātas stratēģijas dēļ Latvijas sabiedriskie mediji nepiedāvā saistošu saturu krieviski runājošiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri iegūst informāciju un veido attieksmi, balstoties uz Krievijas mediju kanāliem. Taču citā vietā koncepcijā ir pierādīts, ka šādi raidījumi nemaz nebūtu lietderīgi, jo koncepcijā minētās aptaujas liecina, ka tikai 10-15% Latvijas iedzīvotāju neizmanto medijus latviešu valodā, no kuriem apmēram tikai 3% ir tādi, kas neprot latviešu valodu tā, lai saprastu latviešu mediju saturu (74. lpp.). Vai trīs procentu dēļ (kas ar katru gadu samazinās, jo strauji pieaug latviešu valodas pratēju skaits krievu un citu tautību vidū) ir lietderīgi tērēt resursus un veidot īpašu saturu krievu valodā? Vēl jo vairāk tāpēc, ka integrācija nacionālas valsts sabiedrībā visefektīvāk var notikt uz valsts, t.i., latviešu, nevis krievu valodas bāzes.
Paši krievvalodīgie, kas vēlas integrēties mūsu valstī un Eiropas Savienībā, to novērtēs. Latviešu valoda ir oficiāla ES valoda, un ar to ES var tikt tālāk nekā ar krievu. Esmu ievērojusi ikdienas komunikācijā, ka tie krievi, kas nav šovinistiski noskaņoti, vēlas, lai mēs sadzīvē runājam ar viņiem latviski un nepārejam uzreiz uz krievu valodu, ja jūtam, ka komunicējam ar nelatvieti. Kāpēc to nedarīt arī TV un radio, uzrunājot šo mūsu valsts iedzīvotāju daļu tā saucamajā vienkāršākā latviešu valodā? Krieviski runājošie nav tik neaptēsti, kādus mēs viņus ar savu ar mediju politiku «pataisām». Turklāt šī minoritāte Latvijā jau tagad ir daudz privileģētākā stāvoklī nekā latvieši, jo krievu valodā tiek rādīts liela apjoma saturs visos Latvijas komerckanālos (Krievijas seriāli un citi raidījumi) un visos kabeļtīklos. MTG un Lattelecom piedāvājumā krieviski ir pieejami vairāki desmiti Krievijas un Rietumu TV kanālu. Tas pats attiecas uz radio piedāvājumu krievu valodā. Krieviski runājošajiem viņu dzimtā valoda Latvijas medijos skan vairāk nekā latviešiem viņu dzimtā valoda. Latvieši, kas nepārvalda krievu valodu (un to skaits aug ar katru gadu, jo jaunatne dabiski vēlas integrēties Eiropas, Rietumu nevis Krievijas kultūrvidē), jūtas kā nacionāla minoritāte lielajā krievu valodā skanošajā audiovizuālo mediju gūzmā, kas Latvijā vairākkārt prevalē par mediju pieejamību latviešu valodā.
Lai nostiprinātu latviešu valodas lomu medijos, daudz efektīvāk būtu veidot tādu saturu, kas latviešu valodā uzrunātu visus Latvijas iedzīvotājus, bet pagaidām piedāvājot latviski neprotošajiem trīs procentiem subtitru vai audio tulkojuma izvēles iespēju krievu valodā (satelītu, interaktīvā un virszemes TV tehnoloģiski jau tagad to atļauj un tā latviešu valodā tiek dublēts Pirmais Baltijas kanāls). Tā būtu laba iespēja krieviem iemācīties latviešu valodu un integrēties latviešu sabiedrībā, piedaloties arī publiskajā diskusijā un kļūstot par latviešu kultūras sastāvdaļu. Manuprāt, šāda prakse ir labāka nekā atsevišķu raidījumu producēšana krievu valodā.
Taču, saglabājot, piemēram, ziņas un citus raidījumus krievu, latgaliešu vai kādā citā minoritāšu valodā, tie obligāti būtu jāsubtitrē latviski, lai šiem raidījumiem būtu plašāka auditorija. Arī es ar lielu interesi Stokholmā skatos Zviedrijas TV ziņas somu vai sāmu valodā, jo tās (tāpat kā citi minoritāšu raidījumi) tiek raidītas ar subtitriem zviedru valodā.
No Krievijas mediju un to produktu klātbūtnes nekur neizbēgsim, ja dzīvojam brīva tirgus un necenzētas informācijas valstī. Tāpēc ir jāatrod citi ceļi, kas ierobežo un neitralizē šādu kanālu efektivitāti brīdī, kad tie iejaucas kaimiņvalstu iekšējās lietās, destabilizējot citu valstu sabiedrības. Jaunais elektroniskais medijs var daudz darīt šajā jomā, veidojot regulāras analītiskas programmas par šo kanālu raidījumiem, kad tie izplata tendenciozus raidījumus par kaimiņvalstīm, mērķējot uz to auditoriju.
Starp citu, sabiedrības izglītošana mediju jautājumos ir kļuvusi par ļoti aktuālu tēmu arī Latvijā, jo pie mums ir izaugusi paaudze, kas samērā bērnišķīgi un nekritiski uztver mediju, reklāmas vēstījumu un tāpēc ir viegli manipulējama. Šajā virzienā saskatu plašu lauku jaunā medija/-u izglītojošo raidījumu redakcijām.
Mazāk politiķu, vairāk publicistikas?
Koncepcijā ierosināts (pēc zviedru parauga) ziņās ierobežot politiķu klātbūtni. Maksimāli līdz vienai trešdaļai no ekrānos redzamajām vai radio skanošajām galvām, un nodrošināt vismaz tādu pašu proporcionālu pārstāvniecību cilvēkiem no Latvijas novadiem un citām tautībām. Tā ir laba ideja, ko vajadzētu censties īstenot jau tagad. Nekavējoties.
Jaunajā koncepcijā trūkst nepieciešamības pēc labas publicistikas (opinion journalism), kurai ir vēsturiskas tradīcijas Eiropas vācu, franču, poļu, itāļu, spāņu, krievu un citu tautu žurnālistikā. Jo žurnālistika nav tikai faktu virknējumi vai tiesu procesiem līdzīgas atskaites, kāda pamatā ir mūsu analītiskā žurnālistika pašlaik. Mūsu sabiedrība vēlas šādu publicistiku ar viedokļu raidījumu klātbūtni. Par to liecina fakts, ka sociālajos tīklos daudz vairāk sekotāju ir žurnālistiem personībām ar savu viedokli nekā remdeniem raidījumiem, kurus viņi vada ēterā. Medijos šodien ir daudz pārblīvētu, nekomentētu faktu, infoizklaides, taču ļoti maz žurnālistu – personību, kas šos faktus un notikumus spētu komentēt, pasniegt tos publicistikā rakstītā, audio vai audiovizuālajā formā. Šādi cilvēki nerodas vienā rāvienā no nekurienes. Mums tādi ir. Audiovizuālajā žurnālistikā laba publicistika ir ne tikai cilvēks kadrā vai aiz kadra, bet arī ekrāna māksliniecisko līdzekļu izmantošanas prasmes un vadītāja harisma. Šo faktoru šodien trūkst mūsu ētera un ekrāna publicistikai.
Vēlētos pārliecināties, ka jaunais medijs dos ieguldījumu savu ziņu producēšanā, sabiedrības dienas kārtības noteikšanā,
nevis turpinās uzknābāt ziņu un PR aģentūru nobērtos graudus. Radīt/ražot ziņas un pētījumus, uz kuriem atsaucas citi mediji, un tēmas, kas kļūst par sabiedrības dienas kārtību, ir galvenais kritērijs, pēc kura būtu jāvērtē ziņu un informatīvo, analītisko/publicistisko raidījumu efektivitāte. Tas koncepcijā nav uzsvērts.
Koncepcijā nepilnīgs ir to sociālo grupu un minoritāšu uzskaitījums, uz kuru problēmām medijam vajadzētu fokusēties. Nedomāju, ka vienīgi jaunajām ģimenēm, senioriem un invalīdiem ir jābūt atsevišķiem raidījumiem LR un LTV ēterā. Iespējams, ka koncepcijas veidotājiem šķiet, ka, piemēram, seksuālo minoritāšu tēmai un sabiedrības neiecietības izpausmju mazināšanai «pret citādiem cilvēkiem» pilnīgi pietiek ar Eirovīzijas dziesmu konkursu vienu reizi gadā?
Pretrunas par interneta portālu
Tehnoloģiskā platforma sola TV pāreju uz augstas izšķirtspējas TV standartu, uz bezlenšu ierakstiem, uz attiecīgi aprīkotām studijām, kamerām, PTS utt. Taču tehnoloģiju apraksta daļa ir terminoloģiski neveikla un pretrunīga. Jaunā medija koncepcijas sākuma daļā tiek apgalvots, ka interneta portāls būšot galvenā jaunā vadošā Latvijas medija platforma, kurā atradīšoties viss TV un radio producētais saturs (acīmredzot izņemot iepirktās filmas un citus autortiesību aizsargātus darbus, kuru rādīšanai ir ģeogrāfiski vai citi ierobežojumi) un vēl tikpat liels paša interneta portāla sagatavotais saturs. Taču tehnoloģijas sadaļas rakstītāji uzlej ambiciozajiem NEPLP plāniem spaini auksta ūdens, apgalvojot (288. lpp.), ka jaunais portāls nezin vai būšot Latvijas piecu skatītāko portālu skaitā, jo tajā nebūšot «dzeltena satura». Vai tad arī NEPLP domā, ka tikai dzeltens saturs ir tas, kas veidos viena vai otra portāla popularitāti?
Turklāt dīvaina šķiet atsaukšanās uz ASV tradīcijām TV raidījumu skatīšanās jomā (tiešraides, videoieraksti, videospēles un tā saucamā signāla straumēšana), jo ASV ir cita elektronisko mediju lietošanas kultūra un dažas interneta izplatīšanas tehnoloģijas tur ir mazāk attīstītas kā Eiropā. Turklāt ASV nav sabiedrisko mediju tādā līmenī, kā tie novērojami Eiropā. ASV pieredze nav īsti vietā Eiropas elektronisko mediju tradīciju analīzē. Skandināvijas valstu pieredze liecina, ka šobrīd dramatiski attīstās audiovizuālo produktu patēriņš tieši datoros un mobilajos telefonos, kur zviedru jaunākā paaudze skatās arī savu sabiedrisko TV (nevis televizoros). Dodot iespēju skatīties jebkurā laikā, ignorējot programmas sieta diktātu. Nav pamata uzskatīt, ka Latvijā būs citādāk.
Terminoloģijas juceklis
Dīvaini, ka koncepcijas tekstā (neskatoties uz to, ka tā izveidē piedalījušies mediju akadēmiskie spēki) vietām ir nekonsekventa vai galīgi aplama mediju terminoloģijas lietošana.
Jēdziens «ekranizējumi» sabiedriskajā pasūtījumā, izrādās (!), ietver visu veidu filmas. Lai gan rodas priekšstats, ka ar to domātas pašu producētas drāmas pārraides (videofilmas, teātra uzvedumi, videoseriāli). Tiešraides reportāžas tiek dēvētas par «dzīvām reportāžām», materiālu (rakstu) ievadu veidošanas prasme tiek dēvēta par «rakstīšanas vadību», TV un radio žurnālistikas termini «materiāls», «sižets» tiek saukti par «stāstu», video un skaņu failu montāža tiek dēvēta par «stāstu rediģēšanu» (269., 270. lpp.). Lielbritānijas korporatīvās pārvaldības kodekss tiek saukts par šīs organizācijas kodu (209. lpp.) utt. Acīm redzami ir veikta burtiska tulkošana no angļu avotiem, neizprotot angļu terminoloģiju un nezinot analoģiskus terminus latviešu valodā. SMP locekļu ievēlēšanas/atbrīvošanas kārtība (200. lpp.) arī formulēta neveikli, un tāpēc noprotams, ka pret kandidātiem ir prasības izglītībā, profesionālajā pieredzē, politiskajā neatkarībā un tiem ir jābūt saistītiem ar komerciālajiem medijiem, un viņiem jābūt arī sodāmībai (!?). Nerunājot nemaz par kaudzi pareizrakstības kļūdu. Piemēram, vārdu medijs rakstot ar garo ē. Ja šo darbu būtu sacerējuši studenti, tad varētu uz to pievērt acis un piedot, bet,ja par to mēs esam samaksājuši 80 000 latu nodokļu naudas, tad mums ir tiesības uz augstāku kvalitāti. Daži desmiti vai simts latu terminoloģijas redaktoram un korektoram neradītu lielu iztrūkumu NEPLP budžetā, taču demonstrētu cieņu un pietāti pret dokumenta lasītājiem un latviešu valodu, kuras nostiprināšana ir arī NEPLP un jaunā elektroniskā medija uzdevums.
Jaunais medijs, kurš fiziski atradīšoties Zaķusalas izremontētajās telpās ar TV un radio studijām Doma laukumā, mums maksāšot no 14 miljoniem latu 2014. gadā līdz 23 miljoniem* 2018. gadā, un šo naudu paredzēts iegūt no iezīmētas iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļas, kā tas tiek praktizēts dažās citās valstīs.
Ja izdosies praksē izpildīt visas koncepcijā paredzētās idejas, tad pastāv liela varbūtība, ka mums varētu izveidoties labs radio, TV un internets, kuru saturu noteiks nevis veļas pulveru, ziepju un autiņbiksīšu ražotāji, lielveikali vai pašmāju politiķi, bet gan mēs paši – skatītāji.
Pagaidām mani uzrunā vairākas koncepcijas radošas idejas, bet nepārliecina Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanas motīvi. Kamēr mūsu valstī nav garantēta mediju redakcionālā neatkarība no īpašniekiem un akcionāriem mediju likumos, tikmēr politiķu roka stiepsies arī jaunā (jauno) medija virzienā un turpinās pļaut, nevis sēt. Tikmēr LR un LTV apvienošana ir politisks projekts.
* bez investīcijām ēku rekonstrukcijā, tehnoloģijās u.c.
Aizvadītais gads bija smags. Neatrisināti konflikti Sīrijā, Kongo, Ēģiptē, Irānā un Ziemeļkorejā ir tikai daži no pērnā gada problēmu piemēriem.
Eiro krīze ir ietekmējusi veco kontinentu arī politiski un tā nav laba zīme demokrātijas tālākai attīstībai uz mūsu planētas. Par šo nelāgo fenomenu liecina notikumu attīstība Baltkrievijā, Krievijā, Ukrainā un Ungārijā.
Nav noslēpums, ka daudzviet šobrīd tiek diskutēts par ērto ”ķīniešu modeli” sabiedrības pārvaldīšanai, kas nozīmē ekonomisku brīvību, bet ierobežotas demokrātijas iespējas.
Kad ”visas cūkas nav vienlīdzīgas”
Šo ideju pamatā ir 2012. gadā dzimusī ”pārliecība”, ka demokrātija neesot pietiekami efektīva sabiedrības iekšējās organizācijas forma, jo nepalīdz pārvarēt finanšu un ekonomiskās problēmas. Vēl jo vairāk to pierādot pašreizējā eiro sadarbības krīze.
Tātad – no jauna ir iestājies brīdis, kad ”visas cūkas nav vienlīdzīgas” un šī konstatējuma rezultātā vēršas plašumā īgnums, neapmierinātība un naids pret tiem, kam klājas labāk. Pastāv risks, ka ekstrēmās politiskās kustības (pateicoties jauniešu hroniskajam bezdarbam) var vērsties plašumā un intensīvāk postīt valstu iekšējo stabilitāti (kā to varējām novērot pēc pēdējām Grieķijas vēlēšanām).
Pasaules globālās problēmas sasaucās ar sabiedrības noskaņojumu arī Latvijā
Darba tirgus ministrs?
”DnB Latvijas barometra” dati liecina, kašogad mūsu Latvijas iedzīvotāju kopējais noskaņojums ir pesimistiskāks nekā laika posmā no 2008. -2011.
Viskritiskāk iedzīvotāji šobrīd vērtē:
1) iespēju atrast dzimtenē labu darbu,
2) vērtējot pašreizējo valsts ekonomisko stāvokli.
Runājot par pirmo – labi apmaksāta darba trūkumu. Te vainojamas visas iepriekšējās valdības, kas šo jautājumu nekad nav prioritējušas. Neatceros, ka kādā no Latvijas valdībām būtu bijis Darba tirgus ministrs. Lai gan par to vajadzēja domāt jau pirms 15 gadiem.
Nav šāds postenis arī pašreizējā Latvijas valdībā un tas liecina, ka šis jautājums mūsu valstī joprojām ir atstāts pašplūsmā.
Par otro – par to, ka tauta skumji vērtē mūsu valsts pašreizējo ekonomisko situāciju, arī nav ko brīnīties. Pērnā gada ”nevārds” – ” konsolidēt” saglabāsies arī turpmāk kā pārticības un stabilitātes lamatas. Tas nozīmē, ka, mazgājot bērnu no vannas kopā ar ūdeni ir izliets arī mazulis. Labi domājot var nobruģēt ceļu uz elli.
Neraugoties uz to, ka Borozo izpratnē mūsu piedzīvotais ir ”Latvija veiksmes stāsts”, mums pašiem tas ir tikai brīvā kritiena paātrinājums. Kāpēc?
Latvijas makroekonomisko rādītāju svārstības pēdējos gados ir bijušas dramatiskas.
Gandrīz katrā ģimenē kāds ir ”frontē”, t.i., darbos ārzemēs
Iekšzemes efekti – darba vietu zudums, uzņēmējdarbības ”piežmiegšana”, darbaspēka izbraukšana no valsts sāk pamazām iznīcināt to kam mēs tik ļoti ticējām dziesmotās revolūcijas laikā – brīvu, neatkarīgu Latvijas valsti.
Valsts finanšu sistēma pamazām tiek salabota, turpretī publiskā un sociālā telpa ir saplosīta driskās. Kā kara apstākļos. Gandrīz katrā ģimenē kāds ir ”frontē”, t., i. darbos ārzemēs. Ģimenes saraustītas gabalos, iedzīvotāji sadalījušies divās grupās – aizbraucējos un palicējos.
Valsts parāds tiks atdots, bet par valsts cenu, jo drīz vairs nebūs pašas Latvijas valsts. Nebūs iedzīvotāju, kas te dzīvos.
Pavisam drīz lidostā Rīga tomēr būs jāuzliek uzraksts, lai pēdējais aizlidojot izslēdz gaismu, aizbraucot.
Tā nav anekdote, bet īstenība. Es nesabiezinu krāsas.
Psiholoģiski Latvija patlaban ir arhipelāgs.
Nav neviena politiķa/partijas/personības/idejas, kas ”salas” sastumtu kopā. Krīzes iespaidā pie varas nākuši tehnokrāti. Viņi prot skaitīt, bet neprot uzrunāt un nomierināt. Iedvesmot, spārnot un motivēt.
Valdim Dombrovskim un Prezidentam Bērziņam nav harizmas. Viņi nespēj uzrunāt mūsu sabiedrību un dot tai nākotnes stabilitātes vīziju. Skaitļi te neder. Atskaites arī ne. Rosīšanās Briseles koridoros šajā virzienā neko nedod. Nav vecie PSRS laiki, kad ”ģelu kārtošana Maskavā” bija sinonīms politiķa aktivitātei.
Tagad ”sagādnieki’ vairs nav cenā.
Te vajag harizmu un oratora spējas.
Vajadzīgas spoža zvaigznes, jeb precīzāk sakot – zvaigžņu lietus pie mūsu valsts vadības debesīm. Pagaidām to neredz.
Tehnokrāti politiķu krēslos spēj savest kārtībā finanses un ar to arī viņu iespējas ir izsmeltas.
Latvija nav vienīgā šajā ziņā. Arī Itālijā tikko atkāpās no amata līdzīgs tehnokrāts – Monti, kas nomainīja Berluskoni, lai veiktu taupības pasākumus un realizētu reformu programmu valstī.
Jā, taupības pasākumus Monti veica un finanšu tirgus ir nomierināts. Itālija tagad turas ”šokos”, taču skaidrs, ka politiķis Monti nav un tāpēc viņš atkāpās no amata. Jaunās vēlēšanas pierādīs, vai Itālija spēs atrast sev piemērotu ”pēckrīzes” vadību. Taču paradokss ir sekojošs – Itāliju izglāba apolitisks premjerministrs, kuram visus šo laiku bija ļoti pozitīva aura un tas var nozīmēt, ka sabiedrība vairs netic esošajai partiju lomai parlamentārās demokrātijas sistēmā. No tā izriet, ka esošā valsts pārvaldes sistēma ir zaudējusi savu nozīmi.
Mums ir tāpat.
Mūsu fiziķi un pārējie tehnokrāti ir ”nomenedžējuši” krīzes izeju, bet tālāka kursa viņiem nav. No vienas puses – nepolitiskie līderi labāk tiek galā ar praktiskām valsts problēmām, bet nevar stratēģiski vadīt valsti tālāk. No otras puses esošie politiskie spēki vairs nespēj nedz vienu, nedz otru.
Pievienošanās eirozonai
Pašvaldību vēlēšanās un pievienošanās eirozonai būšot nākamā 2012. gada lielākie notikumi.
Politiķi un viedokļu noteicēji Latvijā var brīvi vicināties ar sabiedriskās domas ”pētījumu” grafikiem, ja viņiem šķiet, ka ar to pietiek, lai zinātu ko tauta domā par eiro.
Diemžēl statistika var būt arī kļūdaina, neprecīza un Bernharda Šova vārdiem runājot ’‘totāli meli’ un tieši tāpēc – neuzticama.
Sabiedrība Latvijā ir aizdomīga pret valsts iekļaušanos eirozonā.
Sabiedrības negatīvo noskaņojumu pret eiro ietekmē mediju informācija par šo tēmu. Te dominē ziņas par nenoteiktību un ekonomiskajām problēmām Eirozonā. Grieķijas, Spānijas un Portugāles krīzi ieskaitot.
Jā, eiro zonai ir problēmas, kas mūs visus satrauc. Bargie Vācijas krīzes sanēšanas noteikumi nežēlīgi satricina bankrotējošās valstis un to iedzīvotājus. Tāpēc secinājums ir vienkāršs – mūs (Latviju) vēlas integrēt zonā, kurā valda nekārtība un stress, nestabilitāte un nervozitāte.
Pie kam, mēs zinām, ka Latvija nekā nevarēs ietekmēt būtiskus procesus šajā eirozonā.
Tāpēc tautai pievienošanās eirozonai izskatās pēc aneksijas, anšlusa.
Skarbi?
Šķiet, ka mūsu valsts vadītāji nesaprot, cik nopietna tēma ir eiro jautājums.
Pārliecināt tautu par eiro ieviešanu Latvijā ir nopietna lieta. Izskatās, ka politiskā elite gatavoja pārbraukt mums pāri ar savu tanku, kuram ir nosaukums – ”mēs te augšā labāk zinām kā vajag”. Rezultātā sabiedrība visplašākos slāņus pārņems vēl lielāks bezpalīdzības pesimisms.
Tautu vajag motivēt.
Pietrūkst kompetentu, neatkarīgu finanšu analītiķu
Ir vēl viens būtisks šķērslis- žurnālistu nekompetence, informējot par finanšu problēmām.
Mums Latvijā (tāpat kā citur Eiropa) pietrūkst kompetentu, neatkarīgu finanšu analītiķu, žurnālistu. Mums nav žurnālistu, kas spēj paskaidrot tautai finanšu politikas iekšējās norises. Intervēt daudzi prot, bet paskaidrot neprot nemaz. Mums būtu nopietni jādomā par finanšu komentētāju gatavošanu jau augstskolā, lai žurnālisti iemācītos finanšu tirgu un spētu to uzskatāmi paskaidrot saviem lasītājiem, skatītājiem un klausītājiem.
Tieši šī žurnālistu nespēja pārskatīt finanšu tirgu profesionāli, dziļi un pamatīgi, noved pie mediju fiksēšanās vai nu pie apzināti ”pozitīvizētas informācijas” (banku vai Eiropas Savienības finansētie raidījumi, kuru saturam klausītājs ”redz cauri” un tāpēc netic, jo redz , ka apgalvojumi ir ”baltiem diegiem šūti”), jeb pie pārspīlēti kritiskiem materiāliem, kuros negācijas un negatīva informācija nomāc racionālu pieeju eiro problemātikai.
Tieši finanšu un ekonomikas jautājumos mūsu mediju areālā ir pārāk daudz ”uzpirktu” jeb ”klientu apmaksātu raidījumi”, kas neko nedod publikai. Kompromitējot žurnālistikas jēdzienu. Ierēdņi, bankas un politiķi ”pērk žurnālistiku” un mēs viņiem to atļaujam darīt.
Nepiedodami.
Naudas trūkums?
Nedomāju.
Mūsu ārzemju TV korespondents brauc uz Somāliju un inscenē piedzīvojumus trīsdesmit bruņotu miesassargu ielenkumā, varonīgi intervējot turienes korumpētus priekšniekus, nevis dodas uz Grieķiju, lai nopietni pētītu kā jūtas grieķi un vai viņi izkulsies no parādu jūga.
Kas skatītājam ir svarīgāk?
Uzzināt, ka mūsu korespondentu ”tomēr nenošāva bandīti’, jeb tomēr uzzināt, kas ārvalstīs īsti notiek?
Bravūra nomāc analītiku. Infoizklaide ņem virsroku. Mēs izklaidējamies līdz nāvei (kā amerikāņi) nevis cenšamies izskaidrot publikai pasauli, kas virpuļo ap mums.
Eiroskeptiķus sildīs arī Krievijas mediju masīvā klātbūtne. ”Nē – eiro” ir Putina nostāja. Krievu kontrolēto mediju nostādni šobrīd kāri uztver un kopē arī daudzi mūsu vietējie Latvijas vietējie mediji. Gan krievu, gan latviešu valodā.
Piemēram, ažiotāžā ap it kā gaidāmo pasaules galu 21.12. 2012. ārzemēs bija vienīgi joku ziņa, taču krievu mediju ietekmē, Latvijā to mala medijos katru dienu kā apspriežamu, nopietnu tēmu. Absurds.
Krievu mediju spiediens LV ir spēcīgāks nekā parastam novērotājam šķiet.
To vajadzēs plašāk pētīt un nopietni rīkoties, lai novērstu šī presinga padziļināšanos mūsu medialajā vidē.
Ušakovs sev būvē Ziemassvētku rūķīša auru
Nils Ušakovs ir daudzu Latvijas iedzīvotāju mīlulis.Viņam nav bezkaislīgu atbalstītāju. Vai nu pielūdzēji vai ienaidnieki. Kā jau tas pieklājas kārtīgam populistam.
Rīgas mērs pozicionē sevi kā mītiska persona. Betmens, Zorro vai Ruslans: bārsta naudu trūcīgiem pensionāriem un bērniem, skrien maratonu, gandrīz nomirst, nepazīstams burvis finansē viņa dārgās operācijas ārzemēs un varonis atkal kā Fēnikss no pelniem atdzimst jaunā krāsās un uzlido līdz debesīm.
Kā kārtīgam populistam Ušakovam piemīt viss, kas ticīgos padara par viņa pielūdzējiem un analītiķus par ienaidniekiem.
Pretēji Dombrovskim, viņš droši šķiežas ar naudu – iegrūžot gigantiskas summas uguņošanā, masu svētkos, bezmaksas biļetēs un daudzos citos ārējos efektos.
Ušakovs sev būvē Ziemassvētku rūķīša auru – es jums došu tieši tagad, kad citi pievelk jostas.
Simboliski – viņš baro tautu ar konfektēm kā bērnu : masu pasākumi, koncerti, nenormāli dārgas raķešu šaušanas gaisā – uguņošanas, bezmaksas sabiedriskais transports pensionāriem = leiputrija (zviedru trūcīgie pensionāri arī iebalsotu Ušakovu par Stokholmas mēru, viņiem šāda luksusa nav).
Šāds ”brutālais piegājiens” PR ir Ušakova stils sava publiskā tēla veidošanā un tas aizņemts no diktatūrām un, protams, no Krievijas. Arī tur vadonis lido ar dzērvēm un tēlo supermačo varoni.
Šaut uz pilnu klapi, pēc tam kaut vai ūdens plūdi.
Krieviski runājošā minoritāte ir Ušakova kaujas zirgs. Arī tai viņš sola kā bērnam to, ko panākt nav iespējams. Pūļa ticība un pārliecība arī šeit kāpj pāri loģikai, kuru uzceļ prāts.
42% krievvalodīgo mīlot Ušakovu un tikai 5% latviešu. Tas nozīmē, ka jau tuvākajā laikā Rīgas -Zorro metīsies virsū arī latviešu velētājiem.
Tikmēr Eiropa stāv lielu izaicinājumu priekšā. Viegli nebūs.
