Šajās dienās kārtējās komisijas atkal Rīgā gatavos kandidātus Latvijas vecākā (joprojām dzīvā) masmedija ar nosaukumu “Latvijas Radio” augstākajiem amatiem. Nedomāju, ka ir vajadzība argumentēt šī medija leģendāro vēsturi un nozīmību mūsu valsts attīstībā. Šķiet, ka svarīgāk ir ierosināt diskusijas un domu apmaiņu par to kāpēc šis auditīvais rupors ierūsē visās kvalitātes izpausmēs un kas būtu darāms, lai šo korozijas procesu apturētu un novērstu.

Ar ko sākt.

Celtnieku un ēku būvniecības eksperti apgalvos, ka vieglāk un labāk ir nojaukt. Nevis restaurēt. Desu un restorānu direktori pastāvēs uz to, ka ražošanu nepieciešams optimizēt, bet  vēl citi klaigās un piesauks daudz svarīgu biznesa argumentu, kas darbojas gandrīz visās ražošanas nozarēs. Būs tādi, kuri apbruņosies ar “labas pārvaldības” ambīcijām. Būs vēl daži, kas deklarēs, ka viss notiek godīgi (ir taču konkurss!) un tāpēc viss kārtībā. Taču rezultāta nebūs.

Jau tagad var droši prognozēt, ka visi šie “konkursi”, “valdes priekšsēdētāja” un “dalībnieku” amatu izraudzīšana beigsies ar kārtējo izgāšanos. Kā parasti. Pēc laiciņa “riņķa deja” atsāksies no jauna: esošo priekšnieku nometīs, radio kolektīvs būs sašutis, sabiedrība tāpat. Turpināsies runas par to, ka visi mediji jāprivatizē, citādi žurnālisti “nez ko iedomājas” un šlesera kloni atsāks diskusijas par Doma laukuma ēkas pārdošanu un radio pārcelšanu uz Sēnīti, Ozolniekiem vai Kalnciemu.

Kāpēc tā notiek?

Vienkārši tāpēc, ka mediju joma ir ļoti specifiska un unikāla biznesa joma, kas robežojas drīzāk ar baznīcu un izglītību, nevis ar hamburgeru ražotni. Taču tās vadībā politiķi un iesaistītie cenšas izmantot “caurmēra” biznesa praksi.

Tas, kas ir noderīgs un labi izmantojams dzērveņu vai kurpju ražošanā, neder mediju biznesā.   

Vēl vairāk – var būt pat kaitīgs sabiedriskajiem medijiem.

Tātad – īss ievads tiem, kas nesaprot, bet vēlas saprast.

Pirmkārt, visi mediji nav vienādi. Eksistē ne tikai kvalitatīvie un lētie mediji, bet arī klasiskie un sociālie, privātie un sabiedriskie, valsts un organizāciju utt.

Latvijas mediju tirgus, pamatojoties uz komerciālo pieeju (ASV modelis), jau vairākus gadus uzrāda tendenci palētināties un pieskaņoties zemākajam patēriņa modelim ar skandāla jeb bulvāra žurnālisma kopsaucēju. Tajā dominē sports un izklaide (jautrie un asarainie naratīvi). Tas notiek tāpēc, ka īpašnieki vēlas nopelnīt un lēta mediju prece it kā varētu (pēc viņu loģikas) tikt pieprasīta plašāk nekā kvalitatīva. Tātad Stockmana sortimenta vietā mums piedāvā Centrāltirgus būdu kurpes, čības un mētelīšus. Tie maksā lēti, nav nedz glīti, nedz izturīgi nedz autentiski, bet iztikt var, ja cilvēks taupa naudu. Līdzīga aina novērojama mediju piedāvājumā. Lielais vairums piedāvā latviešu valodā ļoti zemas kvalitātes žurnālisma produktu, cerot uz primitīviem instinktiem, kas auditorijā izraisīs spontānos klikšķus un impulsa preču iegādi teksta un fotogrāfiju izpildījumā. Tas nozīmē ka mediju vadītāji apzināti pazemina produkta kvalitāti, kas dramatiski pazemo arī kopējo intelektuālā informatīvā materiāla piedāvājuma līmeni latviešu valodā. Situāciju var salīdzināt ar skolu, kurā matemātikas un gramatikas vietā skolēniem māca konfekšu sūkāšanas tehniku un īpaši rupjas lamāšanās semiotiku. Nedomāju, ka visi bērni 100% traki lauztos uz šīm nodarbībām, taču sistēma ar laiku spētu gan sabojāt zobus lielam audzēkņu skatam, gan pārvērst komunikācijas valodu zagļu žargona līmenī kā to varējām novērot Lemberga un Šlesera “Rīdzenes sarunās”.

Tātad – visa mūsu sabiedrība (kopumā) nav ieinteresēta, lai šis process turpinātos. To nepieciešams apturēt. Tā kā aizliegumi šajā jomā nedarbojas, tad pieņemts izmantot labā parauga piemēru, kas paceļ žurnālistikas kvalitātes latiņu līdz normas robežai. Eiropā šo kvalitātes standartu nodrošina kvalitatīvā prese [1] un sabiedriskie mediji[2] .

ASV, Kanādā vai Austrālijā nav šādu sabiedrisko mediju tradīciju, tāpēc saprotams, ka mūs tautieši no šīm valstīm eiropiešu kauju par sabiedrisko mediju nākotni patiešām nesaprot. To lieliski varēja novērot brīdī, kad Latvijas sabiedrisko televīziju uzticēja vadīt tieši amerikānim Uldim Gravam. Neizteikšos par āžiem un dārzniekiem[3], bet pievērsīšos pašai  problēmas būtībai. Kas tad ir sabiedriskais medījis un kāpēc tas nav valsts medijs?

BBC Lielbritānija iedibināja šo tradīciju un šis sabiedriskais medijis (radio un TV izteiksmē) joprojām varonīgi turpina public service tradīciju. Jā tas ir medijs sabiedrības kalpībā (tiešā tulkojumā), taču nenozīmē, ka tās valdē jāieceļ visu konfesiju, profesiju un radošo savienību pārstāvji, lai šis medijs patiešām  spētu veikt sabiedrisko pasūtījumu.

Ne, tas nav jādara.

Sabiedrisko mediju valdē nevajag iecelt vai ievēlēt visu partiju, ticību, cerību, noslieču, pārliecību utt. pārstāvjus. Viņi pārstāv noteiktas sabiedrības grupas, bet nedrīkst tieši ietekmēt sabiedrisko mediju saturu. Tās būs varas spiediens uz mediju un demokrātiskās valstīs nav pieļaujams.

Lai pieprasītu sabiedrībai svarīgu jautājumu atspoguļo[sanu (kvalitatīvi) medijā (sabiedriskā), ir nepieciešams valsts pasūtījums. Tātad – politiķi un organizācijas noformulē SABIEDRISKO PASŪTĪJUMU un vienojas par tā izpildi ar medija ģenerāldirektors un viņa radošajiem resursiem.

Viss. Tālāk nekādas iemaisīšanās saturā nav pieļaujamas.

Nekāda radio un TV padome nav vajadzīga. Drīzāk ir nepieciešama Mediju tiesībsarga uzraudzības institūcija un mediju tiesa, kas pret visiem medijiem izturas vienādi  (presi un interneta medijus ieskaitot). Frekvences var sadalīt kultūras ministrija.

Tātad – sabiedriskais medijs nav valsts medijs, lai gan to finansē arī ar valsts budžeta līdzekļiem. Šie budžeta līdzekļi nav partiju privātīpašums, bet gan mūsu (visu LV pilsoņu, iedzīvotāju) maksājumi valsts kasē un par to mums pienākas ne tikai pensijas, skola un vēl citi valsts apmaksātie pakalpojumi, bet arī kvalitatīvs mediju piedāvājums.

Tieši šajā mirklī ir skaidrs, ka sociologs vai desu fabrikas īpašnieks (ar ambīcijām nosēsties Latvijas Radio priekšgalā) mūsu sabiedriskajam medijam neder. Nekad nederēs.

Kāpēc?

Tāpēc, ka viņš nesaprot kas ir un kāds izskatās kvalitatīvs mediju produkts.  Diemžēl tā ir. Lai saprastu kas ir kvalitatīva žurnālistika, ir jāstudē šīs priekšmets augstskolā un jābūt praktiskai pieredzei žurnālistikas darbā. Bez šādas bagāžas nevar vadīt sabiedrisko mediju un nodrošināt sabiedriskā pasūtījuma izpildi. Latvijā eksistē pretēja loģika, kas deklarē, ka vadītājam drīzāk jābūt labam menedžerim un žurnālistikas kvalitātes novērtējuma pakalpojumus iespējams nopirkt no malas. Taču ar šis pieņēmums mediju biznesā nedarbojas. To pierāda gan zinātne gan prakse. Starp citu, arī Latvijā sabiedrisko mediju intensīva sagraušana sākās ar brīdi kad par vadītājiem sāka “iecelt” biznesmeņus “no ielas”.

Mediju biznesā augstākajai personai ir jābūt ar pieredzi un izpratni par žurnālistu darbu un menedžmenta vai finanšu pārvaldības pakalpojumus var un vajag pirkt no malas.

Kas notiek pašlaik?

Pašlaik grūst kopā  Ivara Beltes vaditā Latvijas televīzija, kas neatbilst public service kvalitātes kritērijiem. Tā kopē privāto televīziju standartu un tieši tāpēc neseko sabiedriskās televīzijas modelim. Audimats nav rādītājs. Nedomāju, ka ir  viegli nodrošināt augstas klases raidījumus esošā budžeta ietvaros, taču izklaides un jaunatnes auditorijas pārspīlēšana, ir klasisks mediālās nekompetences signāls, kas pagaidām netiek pienācīgi novērtēts un saprasts. Programmas LTV nav spējīgas konkurēt. Diemžēl.

To pašu (muļķīgā veidā) cenšas panākt arī kādreiz kvalitatīvais Latvijas radio, kura studijās Dzintra Kolāta vadībā tika ielaisti “kursu klausītāji” kādreizējo žurnālistu vietā.

Mediju kritikas (analītikas) praktiski nav.

Taču ir svarīgi elementārus jautājumus paskaidrot tiem, kam tas interesē.

Ceru, ka jautājumi sekos.

 

 

 

[1] Latvijā tādas nav

[2] Latvijā ir sabiedriskie mediji, taču tie turpina zaudēt kvalitāti

[3] Apbrīnojama ir LV menedžētāju prasme izraudzīties nepiemērotus vadītājus svarīgiem amatiem