Šoreiz neiedziļināšos un neklāstīšu nejēdzīgās, aktuālās norises būtību. Problēma nav manā sāpīgajā neveiksmē, bet gan cilvēkos, kas to izraisīja. Likums vai noteikums uz visiem attiecas vienādi. Izņēmumu nedrīkst būt. Piekrītu. Taču ikvienam likumam un noteikumam var būt arī ēnas puses. Proti, “noteikums” var būt ļoti stulbi pieņemts un (labu gribot) spēt sagādāt lielai sabiedrības daļai neērtības un pat ciešanas. Ja daži zog, tad nevajadzētu visus uzskatīt par potenciāliem zagļiem. Šādos gadījumos (un šādu gadījumu ir ļoti daudz!) visu izšķir izpildītājs. Tas, kurš pārcenšas.

Tātad – vai nu kaismīgi tas seko Buhenvaldes  koncentrācijas nometnes ierēdņu pārliecībai ar nosaukumu: “Ordnung muss sein!”, vai arī saprot, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības nelinčot otru cilvēku tikai tāpēc, ka likumi un noteikumi to atļauj darīt, taču to var atļauties arī nedarīt. Cilvēcības un godprātības vārdā.    

Tātad.

Par ko ir šis stāsts?

Par to, ka ir likumi un hierarhijas, kas atļauj noteiktās situācijās izrēķināties ar apkārtējiem cilvēkiem un palikt par to nesodītam. Tā tas vienmēr ir bijis. Taču var to arī nedarīt.

Tieši tā kā, piemēram, Žanis Lipke un visi tie, kas glāba cilvēkus brīdī, kad nodot skaitījās godīgi un tikumīgi. Katram no mums ir savi vērtību rādītāji un tieši tie arī nosaka mūsu civilās nepiekāpības potenciālu un caur to – cilvēcīgas sabiedrības nodrošinājuma priekšnoteikumus. Tāpēc arī šodien varam nedarīt cūcības, kuras no mums pieprasa noteikumi, ja labi redzam, ka šie noteikumi nav godīgi attiecībā pret visiem vienādi.

Varam izvērtēt vai vajag “spert ar papēdi pa seju” cilvēkam, kas neko nav pārkāpis. Vai tomēr bliezt tā, ka asinis tek un rētas paliek.

Protams, ka glābt cilvēkus (nepakļaujoties varas un noteikumu diktātam) ir drosmīgi. Šo cilvēku vārdā mēs šodien nosaucam ielas. Taču pilsoniska drosme ir nepieciešama ne tikai kara vai diktatūras situācijās. Tā vajadzīga arī mūsu mierīgajā ikdienā. Tagad un šodien, kad ikdienas varonība (jeb civilā nepiekāpība muļķībai) ir būtiska sadzīves kategorija, jo ļauj sabiedrībai atveseļoties no postkolonoālisma ieradumiem, kuru skaitā vispretīgākais ir – akla paklausība tiem kas pie varas.

Cik lielā mērā ikviens no mums šodien ir gatavs kritiski noraudzīties uz to, kas notiek ap mums un neiesaistīties muļķīgi pieņemtu likumu un noteikumu realizācijā ar savas pašiniciatīvas palīdzību?

Piemēram – mūsu birokrātiskā cīņa pret terorismu. Šo “kauju” lidostu drošības pārbaudes sektorā var novērot ikviens. Savādi, ka ne brīdi nav bijis gandarījuma par to kā “drošībnieks” atverot somu, izkašņājot datoru vai izpētot kosmētikas maciņa saturu, rūpējas manā labā. Lai kā šis cilvēks censtos, nav sajūtas, ka šāda procedūra man palīdz izvairīties no teroristu uzbrukuma lidmašīnā. Drīzāk (ar šo procedūru) sodīti tiekam mēs, kas neesam un nebūsim teroristi. Jo pārbaudes var veikt ļoti dažādi. Var darīt to slikti –  pieprasot vecmāmiņai nosiet zīda lakatiņu, novilkt pērļu rokassprādzi, vai pat izģērbt viņu lidostā, dzimšanas dienas rītā. Taču var arī nepārspīlēt un novērtēt katru pasažieri atsevišķi, palīdzot pat tādiem, kuriem pazudušas rokas bagāžas atslēgas un somu atvērt nav iespējams. Kā redzas – “slīcinātājas no Brīvības ielas 148” eksistē visos līmeņos, kur cilvēkam noteikumi dod iespēju legāli kompensēt savu sadzīves sadismu un skaudību. Vai šī centība mums ko dod? Vai ir pamats noticēt, ka likumi un noteikumi tiek rakstīti dzīves kvalitātes uzlabošanas dēļ? Nē, diemžēl tā nav. Liela noteikumu daļa piedzimst tāpēc, lai amatpersonām būtu par ko atskatīties augstākstāvošajiem. Taču izpildītāji var un drīkst nebūt burta kalpi.

Paradoksāli – kamēr drošības kontroles turpina plosīšanos lidostās izkratot mūsu somas, Barselonā un Stokholmā, Londonā un Berlīnē, teroristi nenogurst galēt nost cilvēkus ar automašīnām uz gājēju ielām. Jā, es zinu, ka birokrātamēbas mans iebildīs un apgalvos, ka “drošības kratīšana dēļ” lidostās ir novērsti tik un tik teroristu uzbrukumi lidmašīnām. Taču vai nebūtu tagad steidzami jāaizliedz arī iedzīvotāju pulcēšanās lielās grupās Ventspils vai Alūksnes pilsētas svētkos, jāpārtrauc prāmju satiksme un jāierokas zemē, lai teroristi netiek klāt? Ir taču skaidri redzams, ka visaugstākā līmeņa lēmēji pie mums netiek līdzi teroristu jaunradei un nespēj radīt aizsardzības sistēmu, kas būtu vērsta pret viņiem. Nevis pret mums.

Diktatūras laikā Latvijā bija daudz idiotisku aizliegumu, kurus atceras tie, kas tolaik bija spiesti dzīvot. Mūsu klases audzinātājs atļāva puikām staigāt ar gariem matiem. Jā, tas bija aizliegts. Būtu viņa vietā strādājušas “slīcinātājas no Brīvības ielas 148”, zēniem mati tiktu nodzīti uz nullīti un meitenēm bizes sapītas cietas kā kuģa tauvas, jo PSRS valdības ideologiem nepatika vaļēji, gari mati. Taču skolotājs Egle neņēma galvā šo stulbumu un atļāva bērniem brīvību, cik nu to nodrošināt bija viņa iespēju robežās. Šādu neklausīšanu, kas palīdz saglabāt cilvēciskas attiecības starp cilvēkiem, sauc par civilo nepiekāpību. Ari man bija iespēja sevi pārbaudīt okupācijas apstākļos, kad es kā Latvijas universitātes amatpersona saņēmu pavēli atskaitīt kādu studenti. Meiča nebija man simpātiska, bet sapratu, ka izmešana no augstskolas ir traumējoša ikvienam. Nogrūdu pavēli atvilktnē un neatskatīju. Gaidīju kad kāds mani pārbaudīs. Nepārbaudīja. Ja mani pieķers, teikšu, ka nesapratu. Viss. Vara bija stulba, noteikumi debili un par piedalīšanos demonstrācijā, nav taisnīgi pazudināt cilvēku.  Vēlāk šī meitene kļuva par ļoti populāru un nozīmīgu Latvijas kino jomas darbinieci. Viņa pati par šo faktu neko nezina. Jā, es neklausīju pavēlei no augšas. Savu iespēju robežās. Neesmu varonis, bet pats galvenais – nebiju “slīcinātāja”, kas iztapīgi cenšas nomurcīt iespējami daudz cilvēku, lai uzkalpotos vai kompensētus savas varas vajadzības. Ja ikviens no mums domātu ar galvu un sirdi, tad sabiedrība kļūtu labāka. Vai tas (galu galā!) nav mūsu kopīgais mērķis?

Vai esat “slīcinātāji” jeb tomēr civilās nepiekāpības atbalstītāji.

Kā ir ar Jums?

Ar mums?