Latvijas TV zvaigžņu stunda

Medijs: NRA Datums: 29.05.2002
Autors: Sandra VEINBERGA
Rubrika: Cilvēks un sabiedrība

Kad pirms četriem gadiem kādā Latvijas sabiedrisko attiecību un mediju speciālistu auditorijā izteicu neizpratni, kāpēc Latvijas TV joprojām nepiedalās Eirovīzijas popmūzikas konkursā, jo tādā veidā Latvija zaudē milzīgu publicitātes iespēju, es tiku izsmieta. Vairāki klātesošie toreiz uzskatīja, ka tik lēti veicināt valsts popularitāti esot vulgāri un tāpēc nevajadzīgi un Latvijā tādu šlāgeru konkursu nezin vai kāds skatīšoties. Tā apgalvoja pat daži no tiem darboņiem, kas šodien gozējas Marijas Naumovas panākumu saulē…

Ventspils saprata

Taču nomainījās LTV vadītāji, un tie atrada kompetentus sponsorus – Lilitu Seimuškāni no Ventspils attīstības aģentūras –, un Latvija tika pie iespējas apliecināt sevi šajā lielākajā pasaules popmūzikas pasākumā, ko kopš 1956. gada rīko pašlaik lielākā pasaules radio un TV organizācija EBU.

Turklāt mazā postkomunistiskā valsts Latvija sevi šajā konkursā pirmajā dalības gadā uzreiz pieteica ar trešo vietu (Prāta vētra).

Izrādās, ka Latvijas potenciālie sponsori, pie kuriem nesekmīgi vērsās Latvijas TV, ir bijuši ļoti nekompetenti, jo neviens, izņemot ventspilniekus, nav sapratis šāda pasākuma nozīmi ne tikai savas preču zīmes tēla, bet visas valsts tēla stiprināšanā. Tāpēc par Latvijas panākumiem šogad Tallinā ir jāapsveic ne tikai Latvijas TV un M. Naumova, bet vispirms Ventspils attīstības aģentūra, kas Latvijai šo iespēju nodrošināja. Latvijas institūts tagad ir Ventspils attīstības aģentūra. To šajā pirmo dienu panākumu skurbulī daudzi ir aizmirsuši.

Kritizētāji – komercmediji

Neraugoties pat uz šā pasākuma kritizētājiem, kas apšauba tā kvalitāti un kritizē nereti zemus gaumes standartus, nenoliedzama ir tā nozīme Eiropas popmūzikas veicināšanā. Tas ir pavēris ceļu daudzām pazīstamām popmūzikas zvaigznēm – tādām kā Klifs Ričards, ABBA – un nostiprinājis sabiedrisko televīzijas kanālu (kas organizē šo konkursu) popularitāti un prestižu.

Jāpiebilst, ka Eirovīzijas kritizētāji parasti ir tie, kas šajā konkursā ir tikko zaudējuši, vai komerciālās TV un radio stacijas, kurām, protams, sāp, ka konkurenti – sabiedriskās televīzijas – spēj sarīkot šo pasaulē lielāko popmūzikas TV konkursu.

Komerciālajām radio un TV stacijām nav tik lielas un kultūras tradīcijām bagātas populāras starptautiskas organizācijas, kāda sabiedriskajiem ētera medijiem ir EBU, kas rīko ne tikai šo pazīstamo popmūzikas konkursu, bet arī baleta, klasiskās mūzikas un citus starptautiskus kultūras pasākumus.

LTV zvaigžņu stunda

Pašlaik, kad Latvijas sabiedriskā televīzija – LTV – pārdzīvo savu ekonomisko un radošo krīzi, tās uzvara Eirovīzijas šlāgeru konkursā ir laba iespēja uz ilgu laiku atrisināt savas sasāpējušās problēmas. Jo tagad pat visnekompetentākie politiķi un ierēdņi, kas sēž uz nodokļu maksātāju naudas maisa, redz, kāda ir LTV kā sabiedriskas televīzijas nozīme Latvijas kultūrā un starptautiskā tēla veidošanā.

Tagad LTV vadītājiem un NRTVP būtu jābūt tik gudriem, lai spētu nodrošināt ilglaicīgu LTV finansējumu ne tikai Eirovīzijas konkursa rīkošanas reizē. Tagad ir labs laiks, kad arī tauta saprastu, kāpēc tai būtu jāmaksā pat abonentmaksa, lai nodrošinātu no politikas un reklāmas neatkarīgāku sabiedrisko TV, turklāt tādu, kas tai spētu uzdāvināt šādus Eirovīzijas svētkus!

Vislabākais, protams, būtu, ka LTV vairs nevajadzētu klīst pa Latviju ar cepuri rokā, meklējot ziedotājus nākamo prāta vētru, medņu un naumovu dalībai Eirovīzijas popmūzikas konkursos. Tā kā tas ir Latvijas kaimiņos Zviedrijā, kur televīzijas budžets neliek meklēt šo dalības naudu citur un sponsori cīnās, lai tiktu šā raidījuma titros.

Skandināvi grib savu konkursu

Taču ne visi Eiropā ir apmierināti ar Latvijas uzvaru Tallinas konkursā.

Sevišķi kritiski ir zviedru grupas Afrodite producenti un PR kampaņas rīkotāji un arī popmūzikas kritiķi, kas mēģina panākt, ka Skandināvijas valstis nākamajā gadā rīkotu savu konkursu, jo viņus neapmierina, ka toni Eirovīzijas konkursā nosaka Austrumeiropas skatītāju muzikālā gaume.

Pagājušajā gadā pirmo reizi Zviedrijas TV rīkoja ļoti vērienīgu nacionālo konkursu, kas notika četros pusfinālos dažādās pilsētās un vienā finālā Stokholmā. Tas Zviedrijā pulcēja pat vairāk skatītāju nekā Eiropas fināls un deva lielus sponsoru un reklāmas ienākumus no blakuspasākumiem (no CD izlaišanas, speciāliem žurnāliem u. tml.). Zviedru afrodītes medijos tika apjūsmotas kā vienīgās iespējamās uzvarētājas, un, iespējams, tāpēc tagad dažiem Zviedrijā ir tik liels šoks.

Taču nacionālo atlasi, kas ilgs vairākus mēnešus ar pieciem šoviem, zviedru TV raidīs arī nākamgad pirms Latvijas fināla.

Man šogad pirmo reizi bija izdevība redzēt, kā šo Eirovīzijas konkursu raida Latvijas TV, un radās iespēja salīdzināt ar Skandināvijā līdz šim vērotajiem. Tas bija izdarīts labā profesionālā līmenī, taču radās vēlēšanās, lai latviešu komentētājs būtu bijis kompetentāks ne tikai latviešu valodā, bet galvenokārt popmūzikā, Eiropas popmūzikas kultūrā un EBU konkursa vēsturē, nevis tikai aprobežojies ar izsaucieniem «šī atkal ir puiku grupa» un «es tūlīt apgāzīšos», «tas ir kā Čikāgā».

Eiropas sabiedrisko TV un radio organizācijas EBU popmūzikas konkursam tā gandrīz 50 pastāvēšanas gados ir izveidojusies sava Eiropas šlāgeru kultūras stila aura, ko var just, skatoties šo konkursu Vecās Eiropas valstīs, jo komentētāji pārzina Eiropas kultūras kontekstu.

Inteliģentāku komentāru būtu pelnījuši arī Latvijas TV skatītāji.

Latvija būs otrā postkomunistiskā valsts pēc Igaunijas, kas rīkos šo EBU pasākumu nākamgad. Igaunijas TV rīkotais konkurss bija visvērienīgākais EBU vēsturē. Latvijas TV tas ir jāpārspēj. Taču pašlaik. sekojot Latvijas medijiem, rodas iespaids, ka Latvijas Televīzija šo TV pārraidi rīkot grib uzticēt kādam citam, kam vairāk naudas, – premjeram, Rīgas domei, Skonto, Kultūras ministrijai…

Latvijas politiskajai vadībai ir jānodrošina, ka šī LTV akūti nepieciešamā nauda ir LTV. Un ne tikai šajā reizē. Turklāt Eirovīzijas dziesmu konkurss vispirms ir TV raidījums, un tas būtu jātaisa TV producentiem, režisoriem un citiem zilā ekrāna speciālistiem, nevis šeftmaņiem no izstāžu kompleksiem un citām no TV tālu stāvošām, bet nopelnīt alkstošām firmām un politiķiem.