Rietumu demokrātijas grāvēji ar bārdām. Kas viņi ir?

Speciāli TVnet

 

 

Viens no spilgtākajiem ir krievu nacionālists Aleksandrs Dugins. Pēc skata gandrīz vai pops, bet pēc būtības nacists. Pateicoties Putinam un Trampam, «dugini» pēdējā laikā kļuvuši ļoti populāri, jo ir noderīgi Kremļa politiskajai varai. Dugins patīk populistiem ne tikai sava izskata un pārliecības dēļ, bet arī pateicoties ideoloģijas koncepcijai, kas rada priekšnosacījumus jaunai ticībai Krievijā.

Pats Dugins uzsver, ka viņa lolojums esot ceturtā politiskā teorija aiz liberālisma, komunisma un nacionālisma. Britu un amerikāņu imperiālisms esot norietējis, un tagad pienākusi kārta Dugina globālajai antiglobalizācijas konservatīvajai revolūcijai ar krieviem kā izredzēto nāciju centrā. Savā būtībā še autors kopē Ļeņina eksperimentu pirms 100 gadiem, izmaisot to ar Hitlera rasu tīrības teoriju.

Ja brīnījāmies par boļševikiem, sarkanajiem latviešu strēlniekiem 1917. gadā, tad atliek paskatīties uz šodienas 2017. gada duginistiem, kurus var pamanīt arī Latvijas ikdienā. Tāpēc vēlams iepazīties ar jauno «uļjanovu» tuvāk, jo viņš skalo smadzenes arī Latvijas antiglobālistiem.

Ideoloģijas veidošanās

Protams, Dugina ideoloģiju var sagraut ar argumentiem un pierādīt, ka tajā nav nekā jauna, vien boļševiku stratēģijas atkārtojums ar tukšām frāzēm antiliberālisma stilā. Taču vispirms vērts apskatīt šo kolektīvās ideoloģijas karognesēju, kas nevar ciest indivīda tiesības un jebkādu personas brīvību valsts un varas priekšā.

Viņa idejas veidojušās pirms 30 gadiem, vēl Padomju Savienības apstākļos. Tolaik piedalījies pagrīdes krievu neonacistu grupas «SS melnais ordenis» aktivitātēs, studējot itāliešu fašista Juliusa Evolas, franču konservatīvā René Genona un vācu nacista Karla Šmita darbus. Taču, mainoties politiskajai iekārtai (pēc PSRS sabrukuma), Dugins uzreiz saprata, ka viņu aicina krieviskuma ideja. Krieviem bija jāatrod filozofiskā bāze, lai atgūtu lielumu lauru vaiņagu, kā tas bija pierasts boļševiku un cara laikā. Vienā rāvienā, līdzīgi bijušajiem komunistiem, viņš pārvērtās par dziļi ticīgu personu. Par kristīgo. Līdz ar impērijas sabrukumu un «glasnostj» ēras sākumu Dugins nekavējoties metās pāri valsts robežām, lai (tieši tāpat kā Ļeņins savulaik) sāktu organizēt savu partiju labējo ekstrēmistu tīmekļa veidolā. Tieši tāpat kā Uļjanovs, arī viņš sāka savu periodisko izdevumu, drukājot «Iskras» vietā žurnālu «Elementy» (Elementi), kas kopēja Alena de Benuā publikāciju veidolu.

Tātad Dugins vispirms vēlējās apvienot ultrakonservatīvos, un zināmā mērā tas viņam arī izdevās. 1992.gadā Maskavā pie viņa ieradās beļģu nacists Žans Tiriars un abi kopīgi sāka kritizēt visu, kas nepatīk, un sapņot par Eiropas atbrīvošanas brigāžu ofensīvu. Ja grib «sist suni», tad koks vienmēr atradīsies.

Tātad Dugina teorijas (filozofiskās doktrīnas) pamatā ir pieņēmums, ka pastāv nesaderība starp moderno amerikāņu demokrātiju (kā tādu) un Krievijas ultrakonservatīvismu, kuru caram un boļševikiem ir izdevies gadu simtiem savai tautai uzspiest tik lielā mērā, ka važas ir pat pārvērtušās rotaslietā, un tieši šo mazohismu viņš vēlējās izmantot kā enkuru savai teorijai.

Tātad, pēc viņa domām, pastāv konflikts starp «amerikāņu jūras kultūru» (ASV) un «eirāzisko zemes kultūru» (ar Krieviju vadībā). Beļģis Tiriārs piekrita, uzskatot, ka tieši ar jaunas «teorijas» palīdzību Krievijai un krieviem varētu izdoties atjauno Eirāzijas sovjetisko impēriju un atjaunot PSRS vecajās robežās. Pat vēl vairāk – viņam bija pārliecība, ka šī ir Krievijas vēsturiskā misija – turēt savā kontrolē mazās Austrumeiropas tautas, jo pašas tās nespējot nedz elpot, nedz dzīvot, nedz garīgi pastāvēt neatkarīgu valstu formātā. Tātad Krievija boļševisma vietā ir jāapbruņo ar jaunu ideju, kas pašiem krieviem izskatītos pievilcīga un iedvesmotu viņus jaunam apokaliptiskam karam, kas (tieši tāpat kā pasaku grāmatās un fantāzijas romānos) būtu kauja starp «labajiem» un «ļaunajiem». Svētie, tīrie, garīgie un tikumīgie krievi (konservatīvie) uzveiktu samaitāto, seklo un nekam nevajadzīgo transatlantisko ienaidnieku (ASV kā demokrātijas iemiesojumu). Tā arī ar demokrātiju būtu cauri, jo duginisti to vienkārši uzšķērstu, nodurtu, nošautu un beigta balle. Tieši tāpat kā boļševiki ar caru. Tādā veidā krievu nācija atdzimtu no jauna, balstoties uz vācu nacistu teorētiskā mantojuma, kuru esot pazudinājis 1939.gads (Molotova-Ribentropa pakts). Protams, tieši tāpat kā boļševikiem, arī duginistiem nav nekā laba, ko piedāvā krievu tautai. Taču viņi zina, ka katram patīk uzslavas un glaimi un pret šādiem aicinājumiem nebūs vienaldzīgo. Īpaši Krievijā, kas vēlas turpināt savu Otrā pasaules kara varoņlomu.

Pagaršot nacismu

Tas, ko dara Dugins, ir mēģinājums pagaršot nacismu tīrā veidā, jo komunisma diktatūrā to atklāti nedrīkstēja darīt (lai gan lielkrievu šovinisms PSRS teritorijā tika praktizēts arī boļševiku režijā). Vācu nacisms (sovjetkomunistu izteiksmē) vienmēr tika dēvēts par «fašismu» (kas nav korekti), bet tā viņi pieraduši un dara joprojām. Tagad aizliegumi bija beigušies. Tāpēc Dugins beidzot varēja vicināt karogu ar kāškrustu, idealizēt Himleru, Heidriku un viņu idejas kā «intelektuālu oāzi». Taču iecerētais neizdevās, jo krieviem muguras smadzenēs ideoloģija iedzinusi domu, ka nacisms ir faktiski «fašisms» un tas iespējams tikai pie vāciešiem. Pie viņiem, protams, ka nē. Skaidrs, ka nacionālreakcionāru vilnim bija vajadzīgs grūdiens. Par tādu noderēja Boriss Jeļcins un viņa politika, kurai par godu Dugins (kopā ar draugu Eduardu Ļimonovu) nodibināja Krievijas Nacionālboļševiku partiju ar skarbi konservatīvu programmu. Pirmais un galvenais punkts šīs partijas līnijā bija apgalvojums, ka visas teritorijas, kurās dzīvo krievi, ir jāuzskata par Krieviju.

Krimai un Ukrainai, protams, bija jāatgriežas «atpakaļ mājās» (Krievijas sastāvā) un jāsarauj visi kompromitējošie «sakari» ar Rietumiem, lai «mūsu zemes izsaimniekošana» ar šo beigtos.

Nākamais bija aicinājums mācīties no Valsts drošības komitejas jeb KGB – «čekas», kas prot un spēj ieviest valstī likumu un kārtību. Šim nolūkam būs vajadzīgs skarbs vadonis, kas līdzīgi Ļeņinam šādas uzraudzības iestādes ieviesīs «tautas interešu vārdā».

Sākumā Dugins grasījās legalizēt arī pašu Ādolfu, taču vēlāk atteicās no šīs idejas. 1993. gadā Malagā, intervējot SS veterānu Leonu Degrelu, tika noskaidrots, ka Hitleram esot bijusi liela cieņa pret Staļinu. Viņš «tautu tēvu» esot pat apbrīnojis, un pie Otrā pasaules kara esot vainīgs nevis Staļins, bet Molotovs, kas izvirzījis nepiedodami skarbus noteikumus vāciešiem. Hitlers esot gigantiski nozīmīga Eiropas personība, kurai neesot izdevies ieceres īstenot, tāpēc Dugins gatavojās atrast Hitlera lietas turpinātāju. Parādoties Putinam, mesija bija noskaidrots. Tagad viņa ideoloģija izrāvās no perifērijas un sāka airēties uz Krievijas politiskā centra pusi.

Krievu nacisms bez kāškrusta

Diezgan ātri kļuva skaidrs, ka ar kāškrustiem Krievijā labāk neeksperimentēt. To saprata arī Dugins un meklēja citas ideoloģiskās ikonas un simboliku Krievijas vajadzībām. Līdz ar 2008. gada Dienvidosetijas okupāciju Dugina idejas kļuva ļoti vajadzīgas Putinam. Bija nepieciešama «skaidrošana» tautai, kāpēc krievu karavīriem ir jāmirst Kaukāzā, cīnoties ar kalniešiem, kas nevēlas būt Krievijas sastāvā. Tagad lieti noderēja Dugina sapnis par «Eirāzijas kustību», kas esot cilvēcei ļoti nepieciešama, jo «ģeogrāfiskā telpa jau sen sauc pēc krievu garīguma palīdzības». Neraugoties uz to, ka Dugins diezgan nekautrīgi Hitlera «āriešu pārcilvēka» vietā sāka pasaulei piedāvāt «slāvu pārcilvēku», viņš turpināja attīstīt kontaktus ar neonacistiem arī «mazāk vērtīgo» nāciju valstīs.

Zvaigžņu stunda pie viņa ieradās 2011. gadā, kad krievu sabiedrība neslēpa neapmierinātību ar Medvedeva politiku, kurš tobrīd uz laiku bija prezidenta tronī. Taču liela sabiedrības daļa Krievijā tomēr nevēlējās autoritārā Putina atgriešanos Kremlī. Sākās Bolotnaja nemieri, vara atbildēja ar arestiem, bet Dugins ar ideoloģisku mobilizāciju. Kā viņš to darīja? Tieši tāpat kā Ļeņins – sāka nacionālistu diskusiju klubu. Runas šovi palīdzēja piedāvāt ideju televīzijas ēterā, un rezultātā Elementy teorētiskā kustība pārvērtās masu pasākumā. Televīzijas iedarbību (Cargrad TV stacijai Maskavā) viņam palīdzēja apgūt bijušie Fox TV producenti, tātad amerikāņi. Krieviem iepatikās ideja par to, ka viņi ir vislabākie, pasaules atbrīvotāji un garīgi tīrākās cilvēciskās būtnes. Pārbaudījums, protams, bija Maidans 2014.gadā, uz kuru Putins reaģēja ar Krimas okupāciju. Tagad, rīkojot referendumu šajā turku salā, lieti noderēja Dugina demagoģija par zemi, kas pieder krieviem. Referendumā tika iesaistīti ārvalstu neonacisti – Dugina draugi ( Luc Michel u.c.), un lietas sāka notikt.

2014.gada 18. martā Putins svinīgi deklarēja valsts jauno ārpolitiku un pie viena raksturoja krievu cilvēku kā pārcilvēku, kuram raksturīgs tikums, godīgums, taisnīgums un bezgalīga dzimtenes mīlestība. Tāpēc Putins skaidri un gaiši pateica, ka cīnīsies turpmāk par visu to 330 miljonu krievu «tiesībām», kas mitinās ārpus Krievijas teritorijas. Pie viena Putins neslēpa, ka viņa plānos ir tā saucamā Eirāzijas Ūnija (Padomju Savienība ar jaunu nosaukumu), kura tiks celta un uzbūvēta. Tā būs autoritāra, totalitāra valsts, kurā visi citādi domājošie intelektuāļi būs «valsts nodevēji». Vēl viņš lietoja savā runā arī citus Dugina formulējumus un, starp citu, jēdziens «valsts nodevēji» arī ir Hitlera formulējums.

Ar šo brīdi apdraudētas ir visas teritorijas, kurās mitinās krievu emigranti.

Iekarojumu loģika

Ukrainas karš ietilpst Dugina projektā. Doņeckas un Luganskas «tautas republikas» ieskaitot. Saprotams, ka ikvienu savu rīcību cilvēki mēdz attaisnot, ja nav vēlēšanās runāt patiesību. Arī šajā gadījumā Dugina ideoloģija negrib neko dzirdēt par to, ka ukraiņi negrib turpināt dzīvot Krievijas atkarībā, ka viņiem labāk gribas pieslieties Rietumiem. Galu galā vecākā paaudze labi atceras, kas bija PSRS un kā hoholiem tur klājās. Taču var samest patiesību ar kājām gaisā un sākt paceltā balsī sludināt krievu glābējmisiju pasaulē. Pēc Dugina teorijas tieši krievi ir tie, kas glābs pasauli no dekadences, morālā pagrimuma un grēka, kuru provocē demokrātija un liberālisms. Modernitāte un atlantisms, pēc Dugina domām, ir visa ļaunuma sakne, pret kuru krievi cīnīsies ar bārdaino popu dziesmām un misijas zīmi pierē. Tā ar zobenu un asinīm tiks radīta «JaunKrievija» kā utopisks valsts modelis visai pasaulei. Visi vēlēsies kļūt par krieviem, jo tikai tā latvieši, igauņi, zviedri vai angļi beidzot atbrīvosies no savas sliktās ģenētikas, amorālās izglītības un neciešamās loģikas. Dugins visus izglābs, kristot mūs visus par krieviem. Tāpēc viņš aicināja Putinu nekavējoties ieņemt Kijevu un 2014. gadā Facebook nekautrējās no aicinājuma «Nāvējiet! Nāvējiet! Nāvējiet!», «Iznīciniet mēslus!», «Nāvi bastardiem!». Pēc šīs verbālās bakhanālijas viņu atlaida no amata Maskavas universitātē. Taču karš turpinājās. Putins turpināja izlikties, ka Krievija Ukrainas karā nepiedalās, ka cīnītāji ir «jaunkrievi ar zvaigzni pierē», kas glābj morāli pagrimušos ukraiņus. Rietumpasaule turpināja garīgi pūt tālāk, un arī pie mums Latvijā sāka vairoties Jaunkrievijas ideju piekritēji. Tieši Dugins bija tas, kas Rietumeiropas liberāļus sāka saukāt par homoseksuāliem, klaigāt, ka Rietumos cilvēkiem liek ar varu laulāties ar sava dzimuma cilvēkiem, un vēl gūzmu melu, kas faktiski vairāk piestāvētu talibu vai Islamistu Armijas demagogiem, nevis postsovjetiskam krievam ar augstskolas izglītību Maskavā.

Panākt ar varu savu varu

Protams, ka «Brexit», Trampa uzvara lielā mērā bija tieši Dugina ideoloģijas nopelns, jo iedvesmoja krievu datoriķus un polittehnologus bez bažām iemaisīties citu valstu iekšpolitikā ar publiskas dezinformācijas palīdzību, sarūpējot tur Putinam nepieciešamos uzvarētājus. Krievu labējie gribēja, lai Tramps uzvar, un to arī panāca ar demagoģijas palīdzību. Amerikāņi šo informāciju uzknābāja kā patiesu un Kremļa meliem noticēja. Nekad agrāk svešas valsts informatīvajam uzbrukumam nebija tādas iespējas kā pašlaik, pateicoties internetam. Putina štābs to izmanto un panāk savu, jo vēlētājs tā īsti nespēj noticēt, ka cita valsts var tik bezkaunīgi iemaisīties un traucēt savtīgi. «Šodien Vašingtona ir mūsu, Kišiņeva mūsu, Sofija mūsu. Atliek tikai izmēzt purvu šeit pat mājās,» rakstīja Dugins Facebook pēc Trampa uzvaras ASV.

Jā, viņš neslēpj, ka ar savas ideoloģijas palīdzību «atbrīvos» Eiropu un krievu eirosovjetiskā impērija tad stiepsies no Vladivostokas līdz Dublinai. «Krievijai ir misija – glābt Eiropu. Citādi tur turpinās plosīties kari un degradācija,» domā Dugins.

Arī Latvijā pēc mēneša būs vēlēšanas. Vai jūs cerat, ka duginisti tās neietekmēs?

Zemnieki vai pilsoņi. Kur paliek Krievija?

tvnet-karikatura-toms-ostrovskisSpeciāli TVNET
Pāris dienas pēc Donalda Trampa uzvaras prezidenta velēšanās Putina megafonžurnālists Dmitrijs Kiseļovs gan Rossija 1 ēterā, gan arī Vesti Nedeli slejās uzsvēra, ka Kremļa saimnieks esot vienīgais, kurš Donalda uzvaru esot prognozējis iepriekš. Vieds un gudrs tātad. Iespējams, ka ar šo sulainis vēlējās uzsvērt sava saimnieka tālredzību. Taču mēs (rietumos) šā izteikuma dēļ nonācām pie pavisam citiem secinājumiem – Kremlis ir apzināti centies ietekmēt vēlēšanu iznākumu ASV, kas arī bija izdevies. Negodīgi, neētiski, bet fakts. No ienaidnieka Obamas Amerikas Savienotās Valstis vienā rāvienā kļuva par potenciālu draugu ar Donaldu Trampu karoga vietā.

Pārmaiņu signāls krievu propagandas vilnim ar šo tika dots. «Visi» tagad zināja, kā notikušais ir jāinterpretē medijos un sadzīves sarunās. Aizvadītā gadu desmita laikā putinistiem ir izdevies uzbūvēt Krievijā sazarotu ideoloģisko infrastruktūru vēlamu ideju izplatīšanai valsts iekšienē un ārzemēs. Dominējošais masu medijs te joprojām ir valsts televīzija, kuras saturu kopē pārējie, nodrošinot Putina popularitāti iedzīvotāju galvās. Tas pats «Putina megafons» Kiseļovs ar savu raidījumu Rossija 1 savāc 71% auditorijas. Vairums krievu, 85%, arī šodien televīziju uzskata par galveno informācijas avotu (Levada centra dati), taču tikai 41% notic tam, ko televizors viņiem stāsta.

Agresīva ziņu stratēģija

«Pēc Putina nākšanas pie varas Krievijas mediju ziņu izplatīšanas raksturs kļuvis daudz agresīvāks, nekā tas bija agrāk,» uzskata Levada centra vadītājs Ļevs Gudkovs.

Raksturojot krievu mediju informāciju par Krimu vai Ukrainu, viņš lieto apzīmējumu «propaganda». Baidot ar Rietumiem, Putina galmam izdodas novērst krievu uzmanību no iekšpolitiskajām problēmām. Loģiski, ka pirmā kanāla līnijai pieskaņojas arī privātie mediji, ieskaitot, piemēram, Life News, kuru mēnesī apmeklē 18 miljoni lasītāju un TV platforma «griežas» nepārtraukti, visu diennakti. Redakcijas līnijas apzīmējums formāli ir «patriotisms» (nekautrējas atzīt īpašnieks Arams Gabeljanovs), un tāpēc viņa kabinetā pie sienas karājas liela Vladimira Putina fotogrāfija ar Krievijas karogu fonā. Modernā Krievija tiek būvēta kā konfrontācija Eiropai, ar slavofilu modeli jaunā interpretācijā. Ļevam Gudkovam šķiet, ka Putina stratēģijas vissvarīgākā šķautne ir krievu kūdīšana pret «Rietumiem» un «liberālo demokrātiju». Krievijā var un drīkst reizēm kritizēt varu, bet nekad pašu Putinu, jo viņu uzskata par nācijas simbolu. Reālpolitikas vietā tur tiek piedāvāta ticība ar bijušo čekistu Dieva vietā.

Protams, Krievijā vienmēr ir mēģināts kultivēt pārliecību par to, ka krievu tauta ir citādāka nekā eiropieši. Skaidri norādot, ka krieviem nav pa ceļam pie Eiropas garīgajām vērtībām, jo viņi ir «pasaules sirdsapziņa» un nekāda pagātnes notikumu iztirzāšana (tā, kā to realizēja pēckara Vācija) krieviem nav nepieciešama. Varoņus un uzvarētājus netiesā. Nekad nav grūti kādam iestāstīt, ka «viņš» vai «viņa» ir labāki par citiem. Arī šodien krieviem tiek skaidrots, ka viņi nav Eiropas sastāvdaļa, jo Eiropa viņus negribot. Putins esot mēģinājis ievilkt Krieviju Eiropā, bet vecais kontinents neesot gribējis redzēt Krieviju kā sabiedroto. Tikai novājināta Krievija esot Eiropas interesēs – tā uzsver Putina propagandas mašīna, un šis apgalvojums nav patiesība. Tieši tāpat kā daudzas citas nostājas, kuras kultivē Kremļa propagandas mašīna.

Iestāstot krieviem pasakas par bīstamajiem Rietumiem un draudot, ka NATO grasās okupēt Krievzemi (tāpēc armijas daļas tiek ievestas arī Latvijā), tiek panākts tā saucamais «apgrieztā cimda» efekts, kuru propagandas teorijā lieto, lai savus agresīvos nodomus pielīmētu ienaidniekam. Šo efektu lieliski varēja novērot gan «krievu hakeru», gan «krievu sportistu dopinga skandāla» atspoguļojumā Krievijā. Tā vietā, lai atzītu savu vainu, Putina galms cītīgi meloja un pierakstīja klāt «Rietumiem» apvainojumus un izdomājumus. «Tieši šī melīgā būtisku un Krievijai svarīgu ziņu pasniegšana parāda, ka karš informācijas frontē notiek ar pilnu sparu,» uzsver Gudkovs. Tas nozīmē, ka krieviem netrūkst informācijas avotu (kā tas bija PSRS laikā). Esošā komunikatīvā situācija «caurmēra Antonovu» apmierina.

Kā paši krievi novērtē šo faktu?

Viena daļa atzīst, ka paļaujas uz ziņām par 70%, taču «neņem par pilnu» ziņojumus no Ukrainas. Taču Putins vairumam patīk. Kāpēc? Tāpēc, ka ziņās viņš izskatās gudrs, talantīgs un savējais. Neesot svarīgi, vai informācija ir patiesa vai ne. Kāpēc tā? Tāpēc, ka lielu daļu krievu neinteresē tāli un komplicēti notikumi, kā, piemēram, krievu hakeru iejaukšanās ASV vēlēšanās. «Mums ir zemnieku domāšana. Visi krievu cilvēka vērtību kritēriji ir vērtības, kas iedibinātas līdz buržuāziskajai sabiedrībai. Tās ir: «savs krekls katram tuvāks», «neaiztiec mani, tad es tevi arī neaiztikšu», «mana māja – mana pils». Tieši zemnieku loģika izraisa nevēlēšanos piedalīties sabiedrībā notiekošajos procesos. Viss, kas notiek ārpus viņa ģimenes, zemnieku neinteresē,» intervijai Meduza uzsver Andrejs Končalovskis (26.12.2016.). Viņam liekas, ka tieši buržuāziskas/pilsoniskas sabiedrības impulsi Rietumos radīja pilsonisku attieksmi pret savu valsti, jo republika ir pilsoņu, nevis iedzīvotāju kopums.

«Lai mainītu valsti, ir jānomaina cilvēka mentalitāte. Piemēram, bizness Krievijas iedzīvotāju priekšstatos ir laupīšana. Dārzu loka (Садовое колцо) sabiedrībai tas tā nav, bet tautai kopumā tā ir,» konstatē Končalovskis. Tāpēc krievi vēlas, lai viņiem liek mieru. Lai mediji tos netraucē ar sarežģītām, grūti saprotamām problēmām. «Tas nozīmē, ka viņi ir nevis pilsoņi, bet iedzīvotāji,» secina Končalovskis un lielā mērā pats arī atgriežas pie slavofilu un Putina ideologu nostādnēm, ka Krievijai Eiropā nav ko darīt.

Skaidrs, ka liela daļa krievu šodien skumst pēc Padomju Savienības, kas pārtrauca eksistēt 80. gadu beigās. Toreiz PSRS dominēja pasaules politikā un spēja iedvest bailes ikvienam ar savām atomzemūdenēm un šokēja sabiedrību ar senilu veču bariņu, kas turēja savās rokās gigantiskās valsts politiskos grožus Kremlī. Boļševiku eksperiments ar «padomju tautu» jau sen bija izgāzies, bet nebija neviena, kas to pateiktu skaļi. 1991.gada 25. decembrī Gorbačovs atkāpās no amata. Sākās neatkarīgās Krievijas veidošana, kopā ar 14 pārējām postkomunisma republikām. Krievijai vairs nebija 1917.gada revolūcijas noslaucītā cara mantojuma. Būtībā neatkarīgā Krievija pārņēma savā kontrolē teritorijas, kuras iepriekšējās varas bija okupējušas, ieskaitot Ukrainu, Kaukāzu un Centrālāziju. Krita dzelzs priekškars, un Baltijas valstis aizejot sagrāva ģeopolitisko kārtību, kas tika iedibināta 1945.gadā.

Tieši impērijas zaudēšana tagad ir galvenais Putina propagandas arguments, kas krieviem tiek skaidrots kā netaisns akts. Jo cara un boļševiku Krievijai visos laikos ir bijusi apetīte okupēt kaimiņvalstis un dzīvot uz provinču rēķina. Putina loģika šo koloniālisma pagātni legalizē kā normālu un nepieciešamu procesu.

Impēriju sabrukums

Vēsture reģistrējusi daudz impēriju un fiksējusi to neizbēgamo sabrukumu. Francijas karš ar Lielbritāniju (1770), piemēram, noveda pie valsts bankrota un Ludviga XVI giljotinēšanas 1793.gadā. Krievijas impērija šādu likteni nepiedzīvoja arī pēc cara Nikolaja II atkāpšanās no amata 1917.gada martā. Vladimirs Ļeņins panāca demokrātiski ievēlēta parlamenta atlaišanu un izveidoja savu režīmu uz cara impērijas drupām. Atkāpjoties Gorbačovam, PSRS impērija tika likvidēta, taču sapnis par tās atjaunošanu nekad nav bijis miris. Pirms 30 gadiem Padomju Savienība tehniski sabruka ekonomisku problēmu dēļ (kara industrijas pieaugošie izdevumi, preču trūkums civilajā sabiedrībā, Afganistānas karš). Boļševiku nespēja nodrošināt ciešamu dzīves standartu saviem iedzīvotājiem ar plānveida ekonomikas palīdzību notika zem bankrota zīmes. 1917.gadā visi resursi tika nacionalizēti un tāpēc vienīgā partija – komunisti bija tie, kam jāuzņemas atbildība par notikušo ekonomisko krahu. Gorbačova «perestroika» centās tikt galā ar šiem jautājumiem, taču neveiksmīgi.

Mihailam likās, ka valsti var reformēt no iekšpuses. Tieši tāpat, kā tas līdzīgi noticis Ķīnā. Taču, ekonomiskajai krīzei padziļinoties, radikalizējās politiskie strāvojumi un, pretēji Denam Sjaopinam Ķīnā, Gorbačovs atcēla cenzūru un pretēji boļševiku tradīcijai nenoslīcināja asinīs sacelšanos Polijā un Baltijā. Protams, Gorbačovs nevēlējās sagraut Padomju Savienību. Taču neparedzēja savu reformu attīstības gaitu. Viņš samazināja komunistu partijas varas pilnvaras, un impērija sasprāga gabalos, aizraujot sev līdzi veco autokrātiju. Uzliesmoja krīzes, kas jau sen bija nobriedušas (Uzbekijā, Tadžikistānā, Kalnu Karabahā, Azerbaidžānā, Moldāvijā).

Tagad Putins mēģina atgūt «vecās, vēsturiskās teritorijas», uzskatot, ka Padomju Savienības sabrukums izskaidrojams ar Mihaila Gorbačova vājumu. Lai reanimētu Krievijas lielvaru, viņš izmanto dažādas pasakas par vēsturi, kas leģitimizē (emocionāli pamato) okupācijas centienus. Taču pats galvenais, ka nedz Gorbačovs, nedz Putins nav spējīgi tikt galā ar Krievijas ekonomisko pārkārtošanu atbilstoši modernā laika prasībām.

Baltija bija nozīmīgs ķīlis PSRS sabrukumā, kas tomēr spēja (vairāk vai mazāk) pārkārtot savu ekonomiku no plānveida uz tirgus loģiku un iekļauties Rietumeiropas kontekstā. Krievijai tas neizdevās. Tieši tāpat kā 1917.gadā, arī Putins XXI gadsimtā saglabāja veco PSRS laiku shēmu ar astronomiskiem izdevumiem armijai, vienīgo eksportpreci – naftu un gāzi un nespēju pabarot savus iedzīvotājus. Lai paceltu Krieviju, Putinam nāktos ieviest radikālus, saprātīgus un atbilstošus liberalizācijas pasākumus (nevis sekot 90. gadu Rietumu jauno ekonomistu avantūrismam, kas sagrāva Jeļcinu) un izskaust korupciju. Izskatās, ka Putinam tas nav pa spēkam. Pat ķīniešu modelis ar skarbu politisko vadību un liberalizētu ekonomiku netiek realizēts Maskavā. Ekonomika ir vienīgais «Ahileja papēdis», ar kuru cars Romanovs, Ļeņins, Staļins, Brežņevs, Jeļcins un Putins netika galā.

Tāpēc biznesa vietā nostājas zagšana, ierēdņu vietā – korumpētība un pārticības vietā – pesimisms. Putins ar šo sērgu galā nav ticis, tāpēc izvēlējies konfrontāciju ar tiem, kam klājas labāk. Žēl. Nedomāju, ka «kādam» ir iebildumi integrēt Krieviju Eiropas kopienā ar godīgiem noteikumiem. Protams, mūsu interesēs ir attīstīta, civilizēta un ar sevi apmierināta Krievija. Pārticis un apmierināts kaimiņš ir labāks nekā izbadējies, satraukts un nelaimīgs. Tāds, kas savā izmisumā tiek pierunāts kļūt par cilvēces glābēju ar «slāvu vērtībām» kā kopsaucēju.

Cerams, ka Krievijas impērija sabruks, pirms Putins to pagūs ieraut nākamajā bruņotajā konfliktā. Krievu cilvēki ir pelnījuši labākus laikus. Kopā ar mums.

Pagaidām neviens pat Latvijā neuzdrošinās «izraut štepseli» Putina propagandas ekrānam Rīgā, Alūksnē vai Liepājā, un meliem pieaug kājas.

Tie, kas ķeras pie ieročiem, apliecina, ka viņu argumenti ir beigušies. Tieši vājie mēdz izskatīties ļoti bīstami brīžos, kad viņi izliekas esam stipri.

Propagandas samazgas nedrīkst pieduļķot mūsu ētera telpu, jo tās nav cienīgas eksistēt un tikt uzklausītas.

Ar varu neko nevar atrisināt, tāpēc vēlos, lai jaunajā gadā gan Krievijā, gan pie mums būtu vairāk pilsoņu. Sociāli un politiski atbildīgu pilsoņu.

Putina fašisms un krievu propagandas panika

TVNET

2014.gada 15.decembrī

Foto Itar-Tass

No kreisās: Hitlers, Musolīni, Dzeržinskis, Berija, Putins. Foto: TVNET. avots: Itar-Tass

Fašisms dzimst panikas apstākļos. To rada ļaudis, kuri jūtas pievilti un zaudētāji. Tagad, kad fašisms ir piedzimis Krievijā, Vladimira Putina režijā (kā PSRS sagrāves trauma), mums būtu jānoskaidro, ar ko tas atšķiras no nacisma un cik lielā mērā mums no «tā visa» ir vai nav jābaidās.

Fašisms, nacisms un panika

Politiskajās diskusijās jēdzienus «fašisms» un «nacisms» bieži jauc vai pat vienādo. Tas izskaidrojams ar Padomju Savienības ideoloģisko mantojumu, kurā «fašisms» nozīmēja abus. Fašisma efektu pētnieks Francijā Zevs Šternhels (Zeev Sternhell) uzsver, ka šos jēdzienus nevajadzētu jaukt. Fašisms nozīmē spēcīgu valsti, kuru vada skarbs valdnieks ar stingru roku, kas praktizē militārismu, agresīvu ārpolitiku, radikālu nacionālismu un represijas pret politiskajiem pretiniekiem. Praktizējot labēju ideoloģiju, vēršoties pret sociālismu, liberālismu, demokrātiju un individuālismu.

Turpretī nacisms ir rasisma kustība, fašisma forma, kura galvenie elementi ir antiparlamentārisms, rasisms, antikomunisms, totalitārisms un pretmetu skaitā ir ekonomiskais un politiskais liberālisms.

Fašisms neradās kā teorētiska sistēma filozofu vai politologu kabinetos (Adam Smith, John Stuart Mill, Karl Marx), bet gan uz ielas. Brīdī, kad harismātiski tautas pārstāvji centās sev pievērst publikas uzmanību, piedāvājot saulainu nākotni un labklājību kā ķīlu, ja tiks novākti «vainīgie». Hitlera NSDAP un Musolīni fašistu partijas pirmās «ielas prasību formulu» realizēja dzīvē, mazliet aizņemoties viena no otras. Piemēram, Musolīni ieviesa antisemītismu tikai 1938. gadā (pēc vācu parauga), lai gan tobrīd viena trešā daļa no visiem Itālijas ebrejiem bija fašistu partijas biedri. Starp citu, pirmajā fašistu partijas programmā, kuru pieņēma 1919. gadā, dominēja buržuāziju kritizējoša retorika, prasība nacionalizēt valsts uzņēmumu un aicinājums piešķirt vēlēšanu tiesības arī sievietēm. Tāpat arī nacisti savā Waffen-SS kā brīvprātīgos pieņēma krievus, latviešus, ukraiņus, igauņus un pat Bosnijas musulmaņus, atsakoties no superārisma visur un vienmēr.

Fašisma māte ir panika

To rada situācija sabiedrībā, kad noteiktas sabiedrības grupas uztver sevi kā zaudētājus attīstības procesā. Piemēram, impēriju un valstu sabrukšana pēc Pirmā pasaules kara, bailes no boļševikiem pēc 1917. gada revolūcijas (sindikālisti, anarhisti), revolucionāru utopijas, ekonomiskā krīze un industrializācijas sekas (fabrikās saražotais izspieda no tirgus amatniekus) radīja priekšnosacījumus starpkaru fašisma ideoloģijas izplatībai pasaulē.

Pirmie fašisti sevi uzskatīja par kreisajiem. Itālijā viņi tērpās tradicionālajos anarhistu melnajos kreklos un jau 1919. gadā pieprasīja revolucionāras pārmaiņas sabiedrībā, izmantojot militāru spēku. No ultrakreisajiem viņus norobežoja nacionālisms. Karaļa Viktora Emanuela III gļēvulība Itālijā, tāpat kā fon Papena un prezidenta Hindenburga vientiesība Vācijā atvēra durvis uz politisko skatuvi fašistiem un nacistiem. Turpretī Francijā 1936.gadā fašistu partijas līgu aizliedza, bet Spānijā un Rumānijā tās novāca militāristu diktatūras. Taču spoks no pudeles bija izlaists ārā un tiek likts lietā tad, ja valstī ir jāuzvar kāds neuzvarams jeb «lielāks ienaidnieks», tad politiskie līderi apgalvo, ka nekas cits neatliek, kā mobilizēt visu uzvarai, ņemot palīgā fašismu un ierobežojot savu pilsoņu privāto brīvību.

Piemēram, Kuba. Tur valda vadoņa kults, nacionālisms, militāra vara, pašslavināšanas parādes, savu pilsoņu izspiegošana un sodīšana, uzskatu selekcionēšana un citādi domājošo sodīšana, korporatīvs ideoloģiski noslīpēts pasaules uzskats. Vai varam tāpēc Kubu uzskatīt par fašistisku valsti? Vai islāma džihādisti (tie paši, kas pārgriež savu pretinieku rīkles videokameru priekšā) ir fašisti? Grūti atbildēt viennozīmīgi, jo viss atkarīgs no teorētiskās pieejas, kādu izvēlēsimies savā vērtējumā. Vai tas vispār ir nepieciešams? Politiķis var būt ļoti bīstams arī tad, ja viņš nav fašists.

Taču ir viens «bet» – fašists neapstājas pie «Kubas shēmas». Viņš pamanīsies izmantot iekšpolitisko spriedzi kā mobilizējošu instrumentu, lai izmantotu iedzīvotāju sociālo neapmierinātību ārēja bruņota konflikta izraisīšanā. Karš fašistiem palīdz mazināt iekšpolitiskos konfliktus. «Pašlaik pilnīgi ir skaidrs tikai tas, ka nevarēsim gaidīt pārāk ilgi (lai sāktu karu) – esot konstatējis Hitlers vācu militārajai virspavēlniecībai 1937. gada novembrī. Tagad šāda situācija nobriedusi Krievijā.

Pasaulē ir valstis, kas nespēj iztikt bez jaunu teritoriju iekarošanas

Lai izdzīvotu, tām nemitīgi jāturpina paplašināt savu ietekmes sfēru. Šai Ruso atziņai šodien var pievienot visas līdzšinējās fašistiskās diktatūras (1). Putina Krieviju ieskaitot. Tagad, kad Krievijas ekonomika iestigusi krīzē «līdz ceļgaliem», Putins nevis velk to no dubļiem ārā, bet gan investē gigantiskas naudas summas savā propagandas mašīnā, lai izveidotu Krievijai labvēlīgu viedokli par pasaules notikumu attīstību.

Kremļa stratēģija propagandas jomā ir daudz masīvāka nekā aukstā kara laikā. Tolaik padomju propagandas buldozers nevarēja panākt būtisku ietekmi ārzemēs, jo Maskavas radio «inoveščaņije» klausījās tikai ārzemju komunisti, bet «Pravdu» izlasīt varēja tikai krievu valodas pratēji. BBC, Voice of America krievu dienestu Kremlis sagaidīja ar «zāģiem», nevis ar pašproducētu pretuguni.

Tagad ir citādi. Putins sāk iekarot Eiropu un pasauli ar ideoloģiskiem ieročiem. Viņš ir sapratis, ka ziņu izlaidumi ir vissvarīgākie, lai formētu ārzemnieku viedokli par pasaules notikumiem un Krievijas lomu to norisē. Krievijas valsts ir nolēmusi uzņemties misiju un 100% kontrolēt = cenzēt visu savu medialo ziņojumu telpu ar mērķi apzināti izveidot pozitivizētu Krievijas tēlu un falsificēt pasaules notikumus tā, lai tie ideāli iekļautos Kremļa uzzīmētajā Krievijas pozitīvajā tēlā.
Kā centrālais zirneklis šo propagandas tīklu diriģē Dmitrijs Kiseļovs, kuru var uzskatīt par Putina propagandas ministru. Ekstrēmi konservatīvs, nacionālists, homofobs un Kremlim lojāls TV raidījumu vadītājs. Putins viņam deleģējis uzņēmuma Rossija Segodņa vadību. Tajā ietilpst informācijas aģentūra Sputņik, telekanāls RT (Russia Today) un plāni turpmāk raidīt arī vācu un franču valodā (paralēli angļu, arābu un spāņu dienestiem, kas jau darbojas).

Putina mērķis ir neitralizēt BBC un CNN. Par ziņu diktoriem un programmas vadītājiem Maskavā putinisti piesaista attiecīgās valodas pratējus dzimtās valodas līmenī, un tieši šis apstāklis rada patiesīguma ilūziju ziņojumā. Pēc Kiseļova domām, RT un Sputņikam ir jāizplata» cits skatījums uz pasaules notikumiem» un «jāapkaro agresīvā rietumu propaganda» jo «konkurence starp austrumiem-rietumiem un propagandas karš ir starptautiskās informatīvās telpas pašreizējā realitāte».

Informācija ir spēcīgākais kara ierocis

Kara lidmašīnas un bumbvedēji lidos tikai pēc tam, kad ienaidnieka prāti jau būs iekaroti. Pēc Kiseļova domām, tieši tāpēc, ka šo patiesību ignorēja, amerikāņi zaudēja karu Sīrijā. Tāpēc Putina propagandas mašīna uzņem apgriezienus un nākamgad Putins investēs šajā jomā 320 000 000 eiro. Neraugoties uz to, ka Putina karaļvalstī nepietiek naudas veselības aprūpei un pensijām, Kremlim šķiet vissvarīgākā tieši propagandas industrijas attīstība.

Valstī esošās problēmas var nodzēst ar masīvas iespaidošanas palīdzību. Krievu mediji informē, ka «melo tikai ārzemēs», bet krievu mediji ir patiesības ministrija. Tāpēc ir nepieciešama RT un Sputņik līdzdalība, lai objektivizētu šo nesimpātisko pasaules ainu. Šā mērķa dēļ tiek kadrā pieaicināti viltus eksperti, kas melo ekrānā tā, kā Kremlim vajadzīgs dažādu pasaules norišu analīzē.

Pati svarīgākā kaujas arēna pašlaik ir Ukraina un tajā notiekošais. To rietumu un krievu mediji ilustrē atšķirīgi. No Maskavas tiek ziņots, ka Ukrainā cīnās fašisti un ekstrēmisti, kas veikuši apvērsumu Kijevā un nelegāli piesavinājušies tur varu. Šo demagoģiju atbalsta arī krievu sociālie mediji un apmaksātie interneta troļļi, kurus jūs, cienījamo lasītāji, lieliski atpazīsiet arī zem šā raksta – lasītāju atsauksmēs.

Ar vienu roku putinisti pašlaik attīsta ārpolitisko mediju ofensīvu un ar otru – klusina savus iekšējos opozīcijas kanālus krievu valodā. Radiostacija Eho Moskvi un avīze Novaja Gazeta pašlaik ir viņu apšaudes galvenie objekti. Vēl viens brīdinājums, un šie mediji apklusīs pavisam.

Jaunais likums ierobežos arī ārzemju īpašnieku klātbūtni Krievijas mediju tirgū un apklusinās pētniecisku un rokošo žurnālistiku. Avīze Vedomosti un krievu Forbes izdevums būs spiesti izšķirties, uz kuru pusi iet. Tuvāk Kremlim vai pazust no mediju areāla Krievijā.

Valstī, kurā dominē panika un pie varas šobrīd ir krievu fašists un nacists Vladimirs Putins.

Tāpēc mums ir pamats bažām. Īpaši tad, ja neiekļaujamies Putina un Dugina ideoloģijas lekālā.

Mums ir pamats bažām bez panikas.


1 – The anatomy of fascism, Penguin Allen Lane

Putina Krievija atkārto nacistiskās Vācijas taktiku. Kurš cietīs visvairāk?

 

2014. gada 25. marts

Vakar vēlu televizors rādīja britu dokumentālās filmas «Ļaunuma valdzinājums» pirmo daļu – Ādolfa Hitlera biogrāfijas sākumu. Redzētais izraisīja nepatīkamas asociācijas ar aktuālajiem Krimas notikumiem. Vladimirs Putins nav Ādolfs Hitlers un Krievija vēl nav nacistiskā Vācija, taču notikumu attīstība Ukrainā un Krievijas prezidenta pēdējās runas retorika pārsteidzoši precīzi atgādina notikumus pirms Otrā pasaules kara.

Taktikas kopēšana

Putins apgalvo, ka viņa armija iesoļojusi Krimā tāpēc, ka tur bijis jāaizstāv tautieši krievi. Tieši tāpat par vāciešiem apgalvoja Hitlers pirms Čehoslovākijas okupācijas. Nedz toreiz čehi Sudetijā, nedz arī tagad ukraiņi Krimā nebija rīkojušies «tā», lai Hitleram vai Putinam būtu reāls pamats okupēt un pakļaut sev šīs teritorijas. Taču abiem prezidentiem bija izdevīgi izmanot vienu un to pašu ieganstu – nacionālismu, lai okupētu sev vajadzīgo svešo zemi vai tautu.

Sudetu vāciešu jautājumu Hitlers izmantoja kā vienu no Otrā pasaules kara detonatoriem, tāpat kā Putins tagad izmanto «krievu minoritāti» Ukrainā. «Fīrera rīcības vadmotīvs bija visu vācu apdzīvoto teritoriju apvienošana nolūkā radīt Lielvāciju, kas, spēkā pieņēmusies, sagrautu atlikušos pretiniekus un iegūtu pilnīgu varu Eiropā. Tikai tā, pēc viņa domām, varēja dzēst «pārestības», ko Vācija un vācieši cieta pēc Pirmā pasaules kara» (Viesturs Sprūde, LA, 2014.07.03.). Līdzīgi domā arī šodienas Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš uzsver, ka «Kijeva ir Krievijas pilsētu māte», un ir gatavs ar ieročiem okupēt svešas teritorijas (ignorējot starptautiskos līgumus un normas). Steigšus novēršot PSRS sagrāves (kā lielākās aizvadītā gadsimta katastrofas) sekas un atkarojot Krievijas agrāko lielvaras statusu zem pareizticīgo baznīcas un lielkrievu šovinisma zīmes.

Savas kara politikas sākumā periodā abi rīko referendumus. Hitlera Vērmahta karavīri Austrijā iesoļoja 1938. gada 12. martā, un 10. aprīlī (karaspēka klātbūtnē) tika rīkota tautas nobalsošana par Austrijas atkalapvienošanos ar Vācu impēriju (Volksabstimmung über die Wiedervereinigung Österreichs mit dem Deutschen Reich), lai šādi leģitimētu bruņoto aneksiju.

Analoģiski rīkojās Putins, pārņemot Krimu. Vispirms 2014. gada marta sākumā Krievijas karaspēks paralizēja situāciju iecerētajā zonā. Pēc tam referenduma dienā anektēja iecerētās teritorijas, pievienojot tās «mātes valstij». Tā Austrija pārtapa Ostmarkā (1939) un ukraiņu Krima (2014) – Krievijā.

Abiem vadoņiem ir līdzīgas biogrāfijas:

neapmierinātība ar esošo politisko situāciju savās valstīs un nacionālisms kā varas ierocis ekonomiskas krīzes apstākļos. Hitlera ideoloģiju formēja Pirmā pasaules kara seku pazemojumi, bet Putina – «darbs KGB. Tolaik, kad viņš strādāja bijušajā VDR, Austrumvācijā, tur arī veidojās viņa pasaules uzskats un naids pret rietumiem kā Krievijas ienaidnieku. Brīdī, kad guva Berlīnes mūris, viņš strādāja Drēzdenē, kur arī uzbangoja ielu protesti. Putins to visu redzēja un saskatīja notiekošajā savu ideālu sabrukumu. Viss, kam viņš bija ticējis, tagad sagruva. Viņš lielā steigā dedzināja simtiem KGB dokumentu, cenšoties iznīcināt visu, kas ir svarīgs, lai nekas nenonāktu rietumu rokās. Sekojošā Krievijas pakļaušanās rietumu loģikai viņu pazemoja, un viņš to uztvēra kā okupācijas diktātu. Kopš Drēzdenes demonstrantu atbalsta Berlīnes mūra grāvējiem Putinam «demonstranti» nozīmē nodevējus. Arī tagad – brīdī, kad Kijevā sākās studentu protesti, Putins nosauca Maidana aktīvistus par nodevējiem» – konstatē krievu žurnāliste Maša Gesena (DN. 2014.23.03.).

Kas notiks tālāk?

Hitlera tālākā rīcība ir aprakstīta vēstures grāmatās. Tas nozīmē, ka par fināla upuriem var kļūt nevis Latvija vai Igaunija (30% krievu minoritāte), bet gan paši Krievijas krievi.

Šodien 2014. gadā mēs esam NATO un ES dalībvalstis un elementāra «krieviski runājošas minoritātes atbrīvošana ar pievienošanos Krievijai» putinistiem Baltijā vairs neizdosies. Taču ķīlnieka situācijā pašlaik ir paši krievi. Tieši tāpat kā vācieši reiha laikā.

Nevienam somam, čeham, romam, latvietim vai holandietim nepatīk pārcilvēki un «izredzētās tautas» zem «pareizas ticības» karoga. Hitlers to reiz jau izmēģināja, un vāciešiem vēl šodien jārēķinās ar ārzemnieku neslēptu nepatiku pret viņiem. Tas nav pareizi, ka mēs joprojām nosodām vāciešus par viņu it kā saistību ar nacismu. Ir piedzimušas jau vairākas pēckara paaudzes, kurām nav nekāda sakara ar Hitleru, taču ārzemnieku antipātija pret «vācieti» kā agresoru dzīvo tālāk. Tāda ir ideoloģijas alga. Par masu iedomām pēc tam nākas smagi maksāt nākošajām paaudzēm.

Šodienas putinistu ideoloģijas apmulsinātajiem krieviem (zem lielkrievu šovinisma karoga) var nākties rīt nežēlīgi samaksāt par savu aklumu šodienas diktatūras glaimu transa telpā. Putins ir radījis situāciju, ka «krievu minoritāte» jebkurā ārvalstī ir kļuvusi par Kremļa agresijas argumentu. Putina armija šos cilvēkus lietos kā «melnos Pēterus» savu iekarojumu ambīciju vārdā. Simboliski tas izskatās šādi: neviens nevar būt drošs, ja kaimiņos dzīvo krievi. Jau rīt pie jums (Vācijā, Somijā vai Čehijā) var iesoļot anonīmi vīri zaļos aizsargtērpos bez zīmotnēm un okupēt jūsu valsti. Kāpēc? Tāpēc, ka tur dzīvo Putina tautieši.

Tieši šajā virzienā es redzu lielāko Putina demagoģijas nejēdzību – kompromitēt visu krievu tautu savas privātās revanšistiskās ideoloģijas un agresīvo ambīciju dēļ.

Visnepatīkamākais, ka Kremļa ideoloģijas mašīnai ir izdevies iestādīt krievu apziņā jauno ideoloģiju un tikai 6% krievu nepiekrita Krimas aneksijai.

Tas ir ļoti bīstams signāls un ir kārtējais apliecinājums tam, ka Krievija un krievi nav nokārtojuši savas attiecības ar savu Otrā pasaules kara pagātni.

Tieši tāpat kā vāciešiem, viņiem tas bija jādara pēc 1945. gada. Maskava ar šo pēckara mājas darbu joprojām nav tikusi galā. Tagad mēs redzam sekas.

Rietumiem jāizolē agresīva Krievija

Tā domā Maša Gesena. Viņai šķiet, ka Putins sēdēs Krievijas prezidenta tronī līdz savai nāves dienai un no Kremļa viņu dabūsim ārā tikai zārkā. «Viņš pats ir pārliecināts, ka ar savu rīcību atjauno Krievijas un pareizticīgo baznīcas prestižu visā pasaulē,» uzskata grāmatas «Cilvēks bez sejas» autore. Taču patiesībā notiek pretējais – Putins varmācīgi aizgrūž Krieviju maksimāli tālu uz austrumiem no Eiropas. Iestāstot tautiešiem, ka krieviem nepiederas atrasties modernajā pasaulē un viņi drīkst dzīvot tikai vienpartijas diktatūras apstākļos zem Putina aizdegto krievu tradicionālo vērtību sveces.

Šodienas moderno sabiedrību neuzrunā Staļina iesētā 9. maija «atbrīvotāju aura» veterānu šņabja mītiņā pie Pārdaugavas monumenta Rīgā. Tie ir krievu Otrā pasaules kara veterānu kapu svētki, kurus aizmirstībai pakļaus laiks

Daudz svarīgāk, lai šodienas jaunajiem krieviem nākotnē nenāktos maksāt par putinisma indoktrinācijas reakciju 2014. gadā, t.i.: 1) lai vēsture neatkārtotos un lai Putinam neizdotos Hitlera cienīgs karagājiens pret demokrātiju tuvāko gadu laikā; 2) lai jēdziens «krievs» nekļūst par sinonīmu lamuvārdam, kā to piedzīvoja vārds «vācietis» pēc Otrā pasaules kara.

Pašlaik Eiropa Kremlim neuzbrūk

Pats Vladimirs Putins uztver rietumu pasauli, demokrātiju un globalizācijas efektus kā savus tiešos ienaidniekus. Dēmonizē tos. Demokrātijas ierobežojumi Krievijā liecina, ka Putins apzināti atgriežas (kopā ar savu valsti) aukstā kara stāvoklī. Ienaidnieks ir definēts, un viņa bruņošanās var atsākties tāpat kā PSRS laikā.

Karojot Putinam vieglāk kļūt par dievību, nekā dzīvojot miera apstākļos, jo varonība ir vienīgais, ko viņš atzīst un saprot. Pie tā viņu pieradinājusi PSRS ideoloģija. Būt normālam, konstruktīvam, parastam un mirstīgam, savest kārtībā Krievijas ekonomiku (kopā ar Rietumeiropas vai Ziemeļamerikas līderiem) miera apstākļos viņš vienkārši neprot.

Putina amoka skrējiens ir jāaptur. Tas ir gan mūsu, gan Krievijas loģiskajās interesēs.

Tāpēc šodienas ASV prezidenta Baraka Obamas tikšanās laikā Hāgā (apspriedes Nuclear security summit ietvaros) ASV līderis sarunāsies arī ar vadošo pasaules lielvalstu klubu, kas vairs nesaucas G8, bet gan G7 (Japāna, Vācija, Lielbritānija, Francija, Itālija, Kanāda, ASV). Krievija no lielā astoņnieka ir izmesta.

Ekonomiskās sankcijas pret Krieviju pamazām uzņem ātrumu. Vispirms izolējot Putinam vistuvākos cilvēkus (130), oligarhus, Gazprom un Rosņeft vadītājus. Pēc tam tiks ievesti ierobežojumi krievu uzņēmumiem, bankām, radīti skarbāki noteikumi tirdzniecībai ar krievu firmām, radīti šķēršļi krievus naudas aktivitātei pasaules finanšu sistēmā.

Visbargākā reakcija gaidāma no ASV. Tai seko retorikā skarba Lielbritānija, taču Londona šodien ir kļuvusi par bagāto krievu galvaspilsētu un katrs trešais no turienes pieciem miljonāriem ir dzimis Padomju Savienībā. Nebūs viegli iezīmēt pareizās un nepareizās naudas plūsmu.

Francija veikusi daudz apjomīgu investīciju Krievijā (Auchan) un pašlaik gatavojas pārdot Mistral tipa karakuģi Kremlim. Ukrainas krīze var šo darījumu apturēt. Vācija ir trešais lielākais Krievijas darījumu partneris (80 miljardi eiro). 1/3 dabas gāzes importa vācieši saņem no Krievijas. 6000 vācu uzņēmumu darbojas Krievijā (nodarbinot tur 270 000 cilvēku) un aprīlī starpvalstu apspriedes laikā tiks lemts par sadarbības apjomu samazināšanu.

Finanšu tirgus jau sācis reaģēt. Siltā ziema radījusi gāzes rezerves Rietumeiropā un jaunie termināļi daudzviet atļauj pāriet uz Kataras gāzes importu (Krievijas gāzes vietā). Krievijas agresīvā ārpolitika iebaidījusi investorus. Pirmajā mirklī redzamās svārstības izskaidrojamas ar Kipras un Lielbritānijas krievu kapitāla injekcijām. Turpretī lielo un ilglaicīgo investīciju līmenis Krievijas tirgū pēdējā laikā ir dramatiski samazinājies. Krītas Krievijas kopprodukta pieaugums +1% (trekno gadu +8% vietā).

Laiks rādīs, kurš uzvarēs Putina mačā pret «visiem pārējiem».

Vienīgais zaudētājs laikam būs krievu tauta, kurai nāksies dzīvot dārgāk (jau tagad preču cenas Maskavas veikalos ir divas reizes augstākas nekā Kijevā), ierobežotāk (sakarā ar vīzu režīma eskalāciju) un monotonāk (ekrānā ziņu vietā būs tikai Putina monologi un galma apdziedātāju faktu manipulācijas).

Taču ir arī izņēmumi: «mūsu tautas visdramatiskākajos brīžos inteliģence vienmēr spējusi sabiedrībai atgādināt pašu galveno: neviena valsts, neviena politika, neviena ekonomika nestāv pāri morālei» – konstatē krievu rakstnieku grupa, kas pirms dažām dienām sasauca savu kongresu Maskavā un pieņēma deklarāciju, kas vērsta pret Putina militāro intervenci Ukrainā, pret karu un totalitārismu.

Disidentu laiks Krievijā ir atgriezies no jauna.

Pavasaris vienmēr sākas ar pirmo vizbuli.

Gergijevs neesot cienīgs diriģēt orķestri Vācijā, bet 850 krievu intelektuāļu saceļas pret Putinu

2014. gada 22. marts

”Gergijevs kā Putina fans nav cienīgs diriģēt orķestri Vācijā!” – pie šāda secinājuma nonākuši Minhenes politiķi, kas iebilst pret krievu talantīgā diriģenta Valerija Gergijeva gatavošanos pārņemt savā pārziņā Minhenes filharmonijas simfonisko orķestri.

Viedokļa pamatā ir krievu diriģenta simpātijas pret Vladimiru Putinu un viņa īstenoto politiku Krievijā un Ukrainā.

Skeptiķu avangardā ir vācu vides partijas politiķis Florians Rots (Florian Roth), kurš uzskata, ka Valerija Gergijeva politiskie uzskati traucēs viņam vadīt slaveno Die Münchener Philharmoniker. Pēc viņa domām galvenais diriģents nav tikai mākslinieks, bet arī pilsētas un valsts reprezentants.

  • Gergijevs ar saviem politiskajiem uzskatiem var nodarīt Minhenei lielu postu, – uzskata politiķis un pieprasa, lai pilsētas vadība (kas gatavojās pieņemt slaveno krievu diriģentu darba) nekavējoties aicina Gergijevu uz sarunām.

Nav noslēpums, ka Gergijevs pašlaik ir viena no ietekmīgākajām krievu kultūras personībām. Viņš ir arī idejiskais vadonis krievu kultūras personību grupējumam, kas atbalsta Putina politiku Ukrainā un ir publiski apliecinājis savas simpātijas un atbalstu visām Putina politiskajām aktivitātēm.

Tieši tāpēc vācu vides partijai šķiet, ka ar Gergijevu ir jārunā un jāpieprasa, lai viņš atkāpjas no savas politiskās pārliecības Putina virzienā.

Orķestra vadība pagaidām atturas no komentāriem un informē, ka darba līgums nākamajai sezonai ar Gergijevu esot jau noslēgts un izmaiņas tajā pagaidām neesot paredzētas.

Taču politiķu iniciatīva ir sašūpojusi situāciju Minhenē un nav izslēgts, ka aina var mainīties.

Ietekmīgā  Süddeutschche Zeitung šajā sakarībā cenšas Gergijevu aizstāvēt un uzsver, ka diriģents ”tomēr nav Putins”, bet gan tikai ”viņa fans” un tieši tāpēc neesot pamata diriģenta boikotam. Vienlaikus avīzes komentētājs spriež par to, ka Gergijeva iesaistīšanās Putina agresīvās arpolitikas atbalstīšanā var reāli traucēt viņa darbā un politiskās pārliecības dēl diriģents var nespēt tikt galā ar saviem pienākumiem. Īpaši tad, ja Krievijas konflikts ar Ukrainu turpināsies un ievilksies laikā.

Šogad, 22. maijā paredzētas Gergijeva viesizrādes Minhenē un nav izslēgts, ka diskusijas par šo tēmu nebeigsies.

Taču visi nav Putina ārpolitikas fani arī Krievijā.

Pēc avīzes Izvestija aicinājuma māksliniekus un kultūras darbiniekus atbalstīt Putina Krimas politiku, 850 krievu rakstnieku un intelektuāļu tomēr nostājās opozīcijā šim aicinājumam. Parakstot deklarāciju, kas nostājas pret karu, pret Krievijas pašizolāciju un totalitārisma atjaunošanu valstī.

Putina vara šo soli nepiedod. Piektdien Pēterburgā tika arestēts krievu mākslinieks Pjotrs Pavļenskis. Viņa mājās tika veikta kratīšana (ziņo SR korespondents Krievijā). Varas iestāžu dusmas šis mākslinieks izraisījis ar  savām performancēm un instalācijām Pussy Riot un Kijevas Maidana atbalstam.

Nav skaidrs arī gaidāmās modernās mākslas biennāles Manifesta 10 liktenis šovasar Pēterburgā. Pirms pāris dienām bija dzirdami aicinājumi pārcelt šo pasākumu no Krievijas uz kādu citu valsti. Ukrainas notikumi bija pamats bažām, ka šim apjomīgajam modernās mākslas notikumam vairs nav ētiska pamata norisināties Krievijā.

Tikko no līdzdalības biennālē atteicās vadošā Pēterburgas mākslinieku grupa un tāpēc ir pamats pieņemt, ka Ukrainas notikumi atstās paliekošas pēdas arī Krievijas kultūras aktivitātēs.

Politika nav šķirama no sporta, kultūras un mākslas.

Diemžēl.

Ukrainas dramatiskais ceļš nezināmā virzienā

2014. gada 27. februārī speciāli TVnet.

eiromaidan kiyev

Notikumu attīstība Ukrainā uzņem ātrumu. Vēl piektdien Eiropas Savienības ministri centās vienoties ar Janukoviču par politisku kompromisu, taču sarunās nebija jūtama patiesa vēlēšanās atbildēt uz Maidana laukuma demonstrantu prasībām. Eiromaidans tobrīd pieprasīja Ukrainas vēlētā prezidenta tūlītēju atkāpšanos no amata. Uzrunātais neatkāpās, bet bēga, atduroties Doņeckas lidostā (lidmašīnai nebija atļaujas lidot uz ārzemēm).

Aizlidojuši bija arī Eiropas Savienības biklā Ukrainas «varas kompromisa» autori, Ukrainas ģenerālprokurors, Harkovas domes priekšsēdētājs u.c. Uz vietas, katrs savā frontes pusē, palika galvenie sāncenši: protestētāju pūlis Maidana laukumā Kijevā (kas nav mierā ar pašreizējo situāciju) un Krievijas prezidenta Vladimira Putina Kremļa propagandas buldozers un varas sviras, kas arī nav mierā ar pašreizējo situāciju.

Vakar parlaments Kijevā paziņoja, ka bēgošais prezidents «nav konstitucionāli spējīgs veikt savus pienākumus» un jaunas vēlēšanas Ukrainā notiks nevis decembrī, kā vēlējās Eiropas Savienība un Janukovičs, bet gan jau 25. maijā. Apskatei tika atvērts aizbēgušā prezidenta apartamentu parks. No ieslodzījuma tika atbrīvota latviešu izcelsmes opozīcijas līdere, politiķe Jūlija Timošenko, kas ieradās Kijevā un 30 minūtes uzrunāja tautu. Tikmēr anulētais Ukrainas prezidents Janukovičs (it kā no Harkovas) izplatīja videoierakstu (bin Ladena stilā) kurā ar Kremļa retoriku izklāstīja notikušo kā «teroristu fašistisku apvērsumu». Tiktāl esam šodien.

Korumpētais «zeks» Janukovičs

Aizbēgušais Ukrainas prezidents – bijušais gangsteris, izglītības dokumentu viltotājs, laupītājbarons un vēlēšanu manipulētājs no Doņeckas šo kauju izskatās zaudējis. «Man šķiet neiespējami, ka Janukovičs tagad varētu atgriezties Kijevā savā postenī» (Berts Sundstroms, SVT) un vadīt vienu no lielākajām Eiropas valstīm. Maz no viņa vēlētājiem ir Janukoviča entuziasti. Drīzāk tie ir «mazākā ļaunuma» piekritēji, tieši tāpat kā vietējie oligarhi un «krusttēvs Putins», kuriem arī Janukovičs ir «nepatīkams «zeks», bet vismaz savējais» (jaunībā divas reizes tiesāts). Aizvadītos 20 gadus postsovjetiskā Ukraina savu attīstību ir praktiski zaudējusi, jo valsts politiskais aparāts un ekonomika nav modernizēta un valsts nav spējusi attīstīties līdzīgi postsovjetiskajai Baltijas zonai.

Tā vietā ir funkcionējis Krievijas scenārijs un ekonomiskais modelis, kuru atkārtot un turpināt šodien vairs nav jēgas, jo vienīgie līdzšinējie Krievijas panākumi balstās uz gāzes un naftas ieņēmumiem uz neesošu struktūrreformu fona. Ukraina ir tuvu bankrotam. Kā nākamie Kijevas stūrmaņi no šīs situācijas izkļūs un «uzrāpsies uz zaļa zara», to mēs vēl redzēsim. Taču viens ir skaidrs – sadarbība Eiropas Savienības ietvaros ukraiņiem ir mazāks ļaunums nekā iekļaušanās Putina muitas ūnijas spāņu zābakā. Tātad atkal tā pati izvēle – «starp mēri un holēru» (Austrumukrainas izpratnē) un «starp Eiropu vai Krievijas provinci» (Rietumukrainas izpratnē).

Krievijas «otra kāja» – Ukraina

Putina impēriskās ambīcijas nevar realizēties, ja Ukraina «noplīst nost» no kopējās Krievijas impērijas «pases bildes». Kāpēc Putinam tas ir tik svarīgi? Tāpēc, ka ukraiņus krievi vienmēr uzskatījuši par «mazkrieviņiem»/hoholiem jeb «otro Krievijas kāju» (uz vienas stāvēt ir neērti) un valsts teritoriju par nozīmīgu Krievijas impērijas sastāvdaļu.

Viena trešā daļa no Ukrainas iedzīvotājiem ir krievvalodīgie, taču vairums no viņiem sevi tomēr uzskata par ukraiņiem un tikai 17% par krieviem. Nevienam nav noslēpums, ka carisma un PSRS laikā ukraiņus Maskavā uzskatīja par «mazāk attīstītiem», otršķirīgiem zemniekiem, kas «kaut kur varēja tikt» tikai kopā ar krievu valodu un pielīšanu Kremļa loģikai. Tagad aina ir pavisam cita. Ukraina ir potenciāli bagāta valsts, 603 700 km2 liela, ar 45,7 miljoniem iedzīvotāju (78% ukraiņu, 17% krievu, 5% pārējie), no kuriem 69,1% dzīvo lielpilsētās. 31% ārējās tirdzniecības saistīta ar Eiropas Savienību (tikai 19,9% ar Krieviju). Nacionālais kopprodukts per capita 3576 ASV dolāru (salīdzinājumam Latvijā 13 838, Igaunijā 16 809, Krievijā 13 284; skat. Worldbank 2011.) Vairums iedzīvotāju ir pareizticīgie, taču austrumu zona pakļaujas Maskavas patriarham, bet rietumu zona pakārtojas saviem garīgajiem līderiem ar sēdekli Kijevā. Rietumukrainā daļa ticīgo apmeklē arī grieķu – katoļu dievnamus. No šejienes izriet arī politiskās plaisas – dienvidu un austrumu ukraiņi tiecas atbalstīt prokremlisko Viktoru Janukoviču (Reģionu partija), turpretī Kijevā spēcīgāka ir opozīcija un rietumos labējā «Svoboda».

Kā redzams, impēriskās Krievijas kreisā kāja – Ukraina ir Putinam komplicēta, bet ļoti svarīga problēma. Ja Ukraina izrausies no putinisma važām un sāks attīstīties kā demokrātiska valsts, tad šie procesi neizbēgami ietekmēs arī pašus Krievijas krievus, kurus ar ukraiņiem saista vēsturiskas un radnieciskas saites. Šāda notikumu attīstība apdraud Putina režīmu Krievijā.

Putinu var saprast, un tāpēc nepārsteidz, ka Kremļa emisāri tik cītīgi centās noslāpēt un kompromitēt visus Kijevas mēģinājums pagriezties uz Rietumeiropas pusi gan tieši (sagraujot oranžo revolūciju, nosēdinot tronī Janukoviču un piegādājot tagad Maidana laukumam tituškas), gan netieši – iedarbinot apjomīgu melu propagandas buldozeru pret Ukrainas notikumu interpretāciju ārzemēs.

«Diemžēl daudzi «nopērk» šo aģitāciju un nomelnošanas kampaņu kā tīru patiesību un mediji absorbē to, izplatot tālāk idejas par to, ka patiesie notikumi Maidanā esot Rietumukrainas nacistu uzkurināti, ka Rietumeiropa ar šo cenšoties «izsūkt Ukrainu» un piegādāt sev lētu darbaspēku, ka ar šo Ukrainu noslīcinās rietumu izlaidība kopā ar narkotikām un geju praidiem. Tiek pat apgalvots, ja ukraiņi noslēgšot līgumu ar Eiropu, tad viņiem nākšoties legalizēt homolaulību» (Dagens Nyheter, 22.02.2014). Homofobija ir viens no spēcīgākajiem Putina+Kremļa+Maskavas pareizticīgo baznīcas bubuļiem.

Kurp lido Ukraina?

Valsts prezidents šobrīd skaitās aizbēdzis, premjerministrs un spīkers atkāpušies, oligarhi steidz pamest Ukrainu mazās lidmašīnās, kurām grūti atrast nosēšanos Eiropā. Policija un armija pāriet protestētāju pusē. Kijevas protestētāji ir ieņēmuši valdības ēkas, un tas nozīmē, ka jāmeklē nākamais karalis. Kurš tas būs? Pagaidām esot trīs – četri iespējamie, publiski pazīstamie «Ukrainas troņa» kandidāti: Vitālijs Kļičko, Jūlija Timošenko, Arsēnijs Jaceņuks un Petro Porošenko.

Pirmais – 42 gadus vecais, 201 cm garais bokseris varētu kļūt par visu valsti vienojošu faktoru, ja viņš būtu smagsvars ne tikai boksā, bet arī politikā. Diemžēl Kļičko ir ienācējs politikā, bez sakariem, ietekmes un pieredzes un šie apstākļi apgrūtina viņa izredzes ceļā uz troni.

No ieslodzījuma atbrīvotā mīlētā un nīstā Jūlija Timošenko pagaidām ir visspēcīgākā kārts Ukrainas politikā. Kijevas demonstranti viņas atbrīvošanas prasību gan nebija ierakstījuši savos karogos, lai gan viņa vienmēr aktīvi pretojusies pašreizējam režīmam. Mēdz teikt, ka pret Timošenko neesot vienaldzīgo, tieši šis apstāklis apgrūtina viņas izredzes. Jūlija Timošenko ieguva turību 1991. gada gāzes darījumu haosa apstākļos un desmit gadus vēlāk uzkāpa uz politiskās skatuves kā ukraiņu nacionālisma karogs ar atbilstošu frizūru un retoriku. Tam sekoja oranžā revolūcija, neveiksmīgs valdības vadītājas periods un visbeidzot ieslodzījums cietumā, kuru vairums politisko novērotāju uzlūko kā vadošās kliķes politisku izrēķināšanos.

Visbeidzot Arsenijs Jaceņuks – Ukrainas politikas brīnumbērns no Černovciem. Vadījis Jūlijas Timošenko partiju «Batkivščina» viņas aresta laikā. Pretēji bokserim Kļičko ir politiķis līdz matu galiem. 39 gadus vecais Jaceņuks jau pārbaudījis savus spēkus ekonomikas un ārlietu ministra posteņos, bijis pat parlamenta spīkera amatā. Ēnas puse esot viņa necaurskatāmība, «kā vējš pūšot, tā viņš noliecoties» – melš nelabvēļi. Tramīgajai Eiropai nepatīk viņa neslēptais flirts ar nacionālistu partiju «Svoboda» un citiem «ekstrēmajiem grupējumiem», kuriem Maidanā pašlaik ir vairāk nekā spēks un stabila pozīcija. Pie kandidātiem pašlaik pieskaita arī ambiciozo miljardieri un politiķi Petro Porošenko.

Pagaidām, 2014. gada februāra pēdējās dienās ir grūti paredzēt, kurp lido Ukraina. Cerams, ka opozīcija uzņemsies savu līdera lomu un panāks valsts virziena reformu miermīlīgā ceļā, neiekrītot ekstrēmistu histērijas bedrēs. Viens ir skaidrs – neraugoties uz Ukrainas iekšējo sašķeltību, ideja par «provinces» vai «guberņas» statusa atjaunošanu nevienu tomēr kaismīgi neuzrunā.

Vai Krievija iebruks Ukrainā kā Gruzijā?

Šobrīd, kad Katalonija un Basku zeme vēlas atdalīties no Spānijas, Skotija un Ziemeļīrija no Lielbritānijas, pastāv risks, ka Putina ārpolitiskajai stratēģijai izdosies atšķelt Austrumukrainu no valsts kodola. Demagoģiski iebaidot un piesolot.

Baltkrievu rakstnieks Viktors Martinovičs šajā sakarībā raksta, ka Ukraina savā cīņā ir pārvarējusi «robežu, kurā diskutējām, vai esam Eiropas vergi vai slāvi; vai mums labāk patīk ES vai krievu muitas ūnija. Tam vairs nav nozīmes, jo par šiem jēdzieniem nav vērts mirt» (Viktors Martinovičs, DN, 21.02.2014). Dzīve visu pasaka priekšā pati, un karot par dogmām tālāk nav jēgas.

Taču Krievija tā nedomā. Vakar Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs pacēla balsi, apgalvojot, ka Maidana laukumā sirojot «bruņoti ekstrēmisti» un «masu slepkavas», kas apdraudot Ukrainas drošību. Kremļa propagandai pieaugot kategoriskumā, var pamanīt uzkrītošo tendenci – nodrošināt platformu «etnisko krievu aizstāvēšanai Ukrainā». Tā sakot, bruģēt ceļu militārai agresijai, tieši tāpat kā 1999. gadā Čečenijā un 2008. gadā Gruzijā. Krievijai to paveikt būs viegli, jo Sevastopolē šobrīd dislocēta Melnās jūras flote. «Ja Ukraina saplīsīs, tad sāksies karš un mēs iesim iekšā, lai atgūtu Krimu un aizsargātu tur savējos, tieši tāpat, kā to darījām Gruzijā» (anonīma Krievijas amatpersona avīzei Financial Times).

Tikmēr medijos turpinās ideoloģiskais karš starp Kremļa interpretāciju un ukraiņu versiju par notikušo. Kā New York Review of Books raksta Timothy Snuder: «Apbrīnojami, cik sistemātiski un ļaunprātīgi Maskava un Ukrainas formālais līderis izmanto tik smagus jēdzienus kā, piemēram, «fašisms», lai apmuļķotu un sakūdītu cilvēkus.» Kamēr no Kremļa turpinās smadzeņu skalošana arī Latvijā (pateicoties Lattelecom + radio un TV padomes pasivitātei), mums atliek cerēt, ka Krievijas varas elitei neizdosies izraisīt kārtējo karu.

Vienkārši tāpēc, lai Ukraina nesašķīst gabalos, nenonāk Ēģiptes pašreizējā situācijā, lai nepaklūp uz Putina novilktās auklas.

Visas nesaprašanās var atrisināt ar gudrību, iecietību un laiku. Tikai tā tiek celtas demokrātijas, kuru tik ļoti ir pelnījusi arī Ukraina. Jo galu galā konflikts Ukrainā nav starp austrumiem un rietumiem, bet gan starp diviem ceļiem valsts politiskajai nākotnei: vai nu demokrātija, vai putinisms.

Tik vienkārši tas ir.

Vai Ukrainas varas krīze nav arī Latvijas problēma?

2014.gada 29. janvārī speciāli TVNet

Ukrainas premjers atkāpjasKamēr Kijevas bruņotie nemieri turpina izplatīties pa visu valsti, mēs varam secināt, ka no ukraiņu konflikta izrietošās problēmas lielā mērā attiecināmas arī uz mūsu valsti – Latviju. Pagaidām Rīgu nepārklāj deguma smaku smogs un baznīcām nav jāpārvēršas par demarkācijas līnijām starp bruņotām policijas vienībām un agresīviem kaujinieku grupējumiem galvaspilsētā (tā, kā to pašlaik var novērot Kijevā). Pagaidām nav atrasts risinājums «ukraiņu» un «prosovjetisko krievu» konfliktam un «melnais scenārijs» tur sācis darboties jau autopilota režīmā. Pagaidām pie mums Rīgā ir mierīgi, bet caurmērpilsoņa dusmas un īgnums gruzd zem bruģakmeņiem arī šeit. To jūt pat aklā slieka. Laiks ir nervozs.

Neviens negrib mirt

Tā nenogurst apgalvot abas karojošās puses Kijevā, uzsverot, ka «par katru cenu» esot jāizvairās no asinsizliešanas. To pašu deklarē arī iesaistītie – Putina Krievija un Barrozu Eiropas Savienība.

Turpinās monotona proputiniskā Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča «skaidrošanās» ar parlamenta trijām lielākajām opozīcijas partijām, kas pārstāv ES labvēlīgu līniju, ar Vitālija Kļičko grupējumiem, bet rezultātu šiem varas dialogiem joprojām nav. Vai šo iznākumu varējām paredzēt? Jā, varējām. Pēc protestētāju neveiksmīgajiem decembra mēģinājumiem gāzt Ukrainas valdību un prezidentu (21., 24., 30. novembrī, 1., 3., 8., 17., 31. decembrī, 1., 10., 16., 19., 22. – 26. janvārī) ir skaidrs, ka šoreiz ar vecajiem PSRS ieročiem varai neizdosies apklusināt pūli, kas vēlas pieslieties Eiropas ūnijai, nevis Putina reanimētajai impērijai.

Vienu brīdi likās, ka vecā – belzienu, pļauku sistēma nostrādās. Taču tā nenotika. Eļļu ugunī ielēja pats Janukovičs, kurš strauji «pieņēma» vienpadsmit jaunus likumus, kas faktiski aizliedz masu protestus Maidanā. Oranžā revolūcija ar šo brīdi iekļuva melnajā sarakstā. Pēc tam Ukrainas parlaments zibenīgi ieviesa vēl dažus likumus, kas pēc Krievijas parauga ierobežo personu brīvību publiski izteikties, organizēties un paust savus uzskatus. Starp citu, pat ukraiņu mobilo telefonu lietotājiem tagad jāreģistrē sava «zelta zivtiņas karte» varas institūcijās, jo «Lielais brālis» grib sekot visur, sodot par katru nepareizu soli vai vārdu. Šāds varas «manevrs» (pēc novembra notikumiem Maidanā) izskatījās pēc pārāk primitīva postsovjetiska «gājiena». Domāts laikam bija «piegriezt skrūves», bet iznāca ukraiņu nokaitināšana ne pa jokam.

Pie viena Ukrainas parlaments «izlaida cauri» valsts budžetu, kurā trekni kumosi paredzēti atkal vietējiem oligarhiem, ja tie būs lojāli pašreizējai valdībai. Ieskaitot arī tos, kam pieder masmediji.

Tātad – Janukovičs mēģināja ar valsts nodokļu naudas palīdzību pārvilināt savā pusē maksimāli lielu merkantilu piekritēju skaitu (ieskaitot personāliju maiņu armijas elitē). Loģiski, ka pēc tam kā eksplozija sekoja nežēlīgi ielu protesti, kautiņi starp demonstrantiem un policiju. Upuru skaits palielinās ar katru dienu. Kaut arī premjerministrs Mikola Azarovs uzsver, ka policija nelietojot šaujamieročus, līdz šim mirušie ir galvenokārt jauni protestētāji ar šautām brūcēm.

Rietumi pret austrumiem

Pašlaik – pēdējās janvāra nedēļas laikā – Ukrainā notiek «rietumu» nostāšanās pret «austrumiem». Ļvovā ukraiņi okupējuši vietējās varas citadeli un panākuši Janukoviča emisāra – gubernatora demisiju. Turpretī prokrieviskajā Krimā jau gatavojas proklamēt «neatkarību» no «fašistu» plosītās Rietumukrainas.

Boksa leģendas Vitālija Kļičko pedagoģiskais darbs ar nosalušajām kaujinieku masām Maidana laukumā pagaidām neizdodas vēlamajā līmenī. Tie, kas aizvadīto dienu laikā sala, izturēja asaru gāzes uzbrukumus, noskatījās uz savu domubiedru publisku spīdzināšanu laukumā, nav pierunājami iet uz jebkādiem kompromisiem ar pašreizējo politisko varu.

Viena uzvara ir panākta – epizodisks pamiers. Ilglaicīgas stratēģijas revolucionāriem pagaidām nav. Pirmkārt tāpēc, ka viņu kustībai nav reāla, etablēta līdera un konsekvences sarunās ar valdību. Otrkārt tāpēc, ka protestētāji uz ielas vēlas panākt 100% valdības un prezidenta atkāpšanos no amatiem, turpretī opozīcija mēģina «tirgoties» vieglākā līmenī. Atdot mieru Kijevai pret divu opozicionāru iecelšanu ministru amatos, pāris likumu anulēšanu un arestēto kaujinieku atbrīvošanu. Tas neies cauri.

Cita nelaime ir varmācīgo demonstrantu skaita pieaugums Maidanā, Ļvovā un Harkovā, kuru «izcelsme» ir miglā tīta. Tas nozīmē, ka «jasmīnu revolūcijas» pārsviešanās uz postsovjetisko Ukrainu klibo ar abām kājām – prezidents Janukovičs vairs nespēj pārvaldīt valsti (bet atkāpties nedomā) un ukraiņu protestētāji pagaidām nespēj izkontrolēt savas rindas, sinhronizējot uzskatus un atbrīvojoties no ekstrēmajiem neonacistiem, kas šķeļ un grauj procesu.

Putina «piektā kolona» šajā situācijā tikai berzē rokas. Šķiet, ka situācijas risinājums būtu jāuzņemas kādam prestižam vidutājam no malas. Pagaidām iesaistītie (Kremlis un Brisele) šādu risinājumu ukraiņiem nepiedāvā.

Paralēles starp notiekošo Kijevā un Rīgā

Brīdī, kad bruģakmeņi sāk lidot pret policiju, darbā tiek laisti naži un dialogos dominē naids, normāla demokrātija apklust. Varmācība politisko debašu vietā nav risinājums civilizētā pasaulē, Vienkārši tāpēc, ka no tās mirst cilvēki.

Paraugoties uz Latviju, var saskatīt paralēles starp notikumiem Kijevā un Rīgā. Arī pie mums pastāv skarba materiālās pārticības aiza starp parasto tautu un varas eliti; polarizēti politiskie uzskatu sektori starp «rietumiem» un «austrumiem» un postsovjetiskā domāšana valsts pārvaldīšanā (draudzības korumpētība, manipulācijas ar varu + nihilistisks cinisms pret vēlētājiem).

Šogad – «supervēlēšanu 2014. gadā» šīs pretrunas būs redzamas īpaši skarbi un nav izslēgts, ka arī mūsu politiskās varas stūrmaņi nemācēs nākt pretī visplašākajiem sabiedrības slāņiem, lai nodrošinātu demokrātijas aizsardzību. Viņiem to traucēs PSRS domāšana. Tieši tāpat kā Putinam un Janukovičam. To uzkrītoši demonstrē «deviņmēnešu Laimdotas» valdības iecelšana Latvijā, kas vairāk atgādina dekorāciju pārbīdīšanu postsovjetiskā teātrī, nevis nopietnu gatavošanos nākamajām parlamenta vēlēšanām, kurās balsos tauta, nevis manipulēs politiķi.

Latvijas prezidenta Bērziņa ironiskie izteikumi par sievietēm politiskajā spicē (aizsardzības ministra amatā) un pārējās pēdējo divu mēnešu koķetās gražošanās liecina, ka viņš, tieši tāpat kā Janukovičs vai Putins, nesaprot demokrātiju tās dziļākajā būtībā. PSRS nomenklatūras domāšana liek viņiem rīkoties «skarbi», ar «vadoņa ambīcijām», lai gan kalendārs pašlaik rāda pavisam citu laiku un domāšanu nekā anno PSRS, kad pie varas bija tautas ienaidnieki. Vai šodien viņi atkal ir pie varas? Ukrainā un Latvijā?

Kurš šodien vēlas kļūt par politiķi?

Demokrātiskajām vēlēšanām būtu jāuzrunā un jāatraisa mūsu pozitīvās puses – nesavtību un patriotismu kopējās valsts labā. Diemžēl pagaidām vērojama pretēja aina – vēlētāji aizvien retāk iet uz vēlēšanām un uztver deputātus vairāk kā ienaidniekus, nevis savus sabiedrotos. Šī problēma raksturīga visiem, ne tikai postsociālisma valstīm. Izrādās, ka ienaidnieki ir pie varas gandrīz visur.

Vēlētāju aktivitāte Latvijas vēlēšanās turpina kristies. Ja šogad uz Saeimas un Eiroparlamenta vēlēšanām ieradīsies zem 30% vēlētāju, tad šāds pasākums būtu jāanulē un jāpieprasa politikas staļļu kapitālremonts.

Taču kur mums ņemt labos politiķus?

Piemēram, kāds 2011. gada zviedru pētījums pierāda, ka 36% no visiem skandināvu politiķiem (valsts un pašvaldību līmenī) ir cietuši no draudiem un varmācības (DN. 24.02.2014). Internets šo procesu forsē, un šodien jāsāk nopietni domāt par godprātīgu politiķu, debatētāju un žurnālistu aizsardzību no pūļa. Interneta plosīklas tīmekļa komentāros apmelo, dezinformē nesodīti, ražojot nepamatotus apvainojumus. Ja tā turpināsies, tad drīz neviens godprātīgs cilvēks vairs neies politikā un nestrādās par žurnālistu, jo katram ir tikai viena āda un nereti tā nav «pietiekoši bieza», lai izturētu pūļa rupjības.

Šādā situācijā ieguvēju vidū nebūs mūsu sabiedrība un demokrātija, bet gan oligarhu un varas vadonisma reprezentanti. Tie paši, kas slikti valda pašlaik un no kuriem mēs netiekam vaļā.

Pašlaik Latvijas sabiedrību faktiski sašķeļ nevis labējās un kreisās politikas nostādnes, bet gan robeža, kas nodala patiesus demokrātijas atbalstītājus no tiem, kas alkst «stingru» roku un hierarhiskās sistēmas atgriešanos. Abas puses tic, ka mērķis attaisno līdzekļus.

Pa vidu ir parastais Latvijas cilvēks, kas vēlas dzīvot savā zemē, bet nesaprot modernā laika prasības. Jaunā demokrātija viņam šķiet nedroša un liesa, bet vecais postsovjetiskais mūžīgā deficīta laiks – nebrīvs taču drošs kā ķeblis ar 16 kājām.

Ja šajā brīdī publiskajā telpā ielaužas Karaganova doktrīna un kā mehāniskais zilonis sabradā pēdējās demokrātijas atliekas (kopā ar pašmāju sovjetistiem, baznīcas fundamentālistiem), tad bruģakmeņa arguments nav vairs ilgi jāgaida.

Cerēsim, ka mēs saglabāsim demokrātiju.

To pašu mūsējo, vārgo un vienīgo, kas mums pagaidām vēl ir.

Asmeņu, akmeņu un naida valoda nedrīkst nostāties politisko debašu vietā.

Tik vienkārši tas ir.