1710.gadā Zviedrijas karalis Kārlis XII Benderā (apdzīvota vieta tagadējā Moldovā) parakstīja līgumu par Ukrainas robežām. Tas paredzēja Ukrainas kā neatkarīgas un suverēnas valsts teritorijas ievērošanu un Zviedrijas karalistes aizbildniecību šī fakta saglabāšanā attiecībās ar Krieviju. Krievijas puse šodien cenšas šādus dokumentus nepamanīt. Taču tie ir un liecina, ka Ukraina ilgstoši cīnījusies par savu neatkarību tieši ar Krieviju un tai ir bijuši sabiedrotie šajā atbrīvošanās kaujā.
Neviens nevēlas būt vergs
Meli ir Krievijas prezidenta politiskās retorikas stratēģija. Lai attaisnotu savas agresīvās tendences kaimiņvalstu teritoriju iekarošanā, viņš bieži izmanto „vēsturi“ savu iedomu argumentēšanā. Putins un Krievija vairākkārt uzsvēruši „vēsturi“ kā noteicošo argumentu Ukrainas kara izraisīšanā. Atsaucoties uz Kijevas kņazisti, kas esot starta pozīcija „dižās Krievijas“ tēla veidošanai, Putins Krievijai šajā stāstā piešķir vadoņa lomu, bet Ukrainai – nomales statusu. Šāda Putina propagandas loģika ir krasā pretrunā vēstures faktiem. Pirmais pret šo apgalvojumu iebilstu, piemēram, Zviedrijas karalis Kārlis XII, kurš savā laikā bija ļoti aktīvs starptautiskajā Eiropas politikā un piedalījās valstu robežu marķēšanā. Viņš arī pats piedalījās karā, kura mērķis bija atbrīvot Ukrainu no krievu uzspiestās kundzības. Jā, šāds līgums bija izdevīgs arī viņa armijai. Protams. Taču viņa parakstītais dokuments pierāda tā laika politiskās kaislības un sabiedroto vajadzības. Tāpēc tiem, kas patiešām ir studējuši vēstures faktus, ir skaidrs, ka Ukraina nekad nav bijusi automātiska Krievijas piedeva, bet gan zeme, kas nenogurstoši cīnījusies ar krieviem, poļiem par savu pastāvēšanu un neatkarību.
17.gadsimta beigās zviedri aktīvi sadarbojās ar ukraiņiem un kazakiem, kas tolaik gribēja atbrīvoties no krievu kundzības. Kazaki vēlējās to pašu, ko ukraiņi šodien. Tā kā zviedru arhīvos un bibliotēkās ir saglabājušies dokumenti no tiem laikiem, tad viens no tādiem ir arī Filipa Orlika konstitūcija. Šis lietišķais pierādījums, parakstīts (no Zviedrijas karaļa puses) 1710. gada pavasarī Benderā, liecina par vajadzību atkarot savu valsti. Šī iemesla dēļ viņi cīnījās kopā ar zviedriem pret krieviem. Tobrīd kopā ar zviedriem (pēc Poltavas kaujas) viņi atguvās kopā ar Kārli XII Osmaņu impērijas miestā Benderā. Kazaku hetmanis (vadonis) Ivans Mazepa bija jau gājis bojā 1709.gadā, un par viņa vietnieku tika izvēlēts Filips Orliks. Vienlaikus (viņa vadībā) tika izstrādāta un publiskota moderna konstitūcija jeb ukraiņu vienošanās par to, kādai turpmāk jāizveidojas neatkarīgajai Ukrainas valstij. Šis vēsturiskais dokuments ir rakstīts latīņu valodā. Ar to var iepazīsties tulkojumā, izlasot ”Karolinska förbundets årsbok”.
Pirmajā paragrāfā tiek aprakstītas Ukrainas valsts robežas. Zviedrijas karalis tiek uzskatīts par Ukrainas aizsargātāju un atbalstītāju. Dokumentā uzsvērts, ka zviedru karalim jāraugās, lai visi Ukrainas likumi un brīvības tiek ievērotas. Lai Ukraina vairs netiktu pakļauta krievu kontrolei un kundzībai. Kā galvenais ienaidnieks šajā dokumentā tiek piesaukti moskovīti un viņu uzmācība, pieprasot no tiem atbrīvoties.
Tas nozīmē, ka jau šajā laikā Ukraina (starptautiskajā politikā) tika deklarēta kā neatkarīga valsts. Pastāvēja konkrēts plāns, kā atbrīvot kazakus no krievu interesēm. Interesanti, ka šajā dokumentā nav ne miņas no tiem apgalvojumiem, kurus Putins šodien aktīvi izplata, vēstot par ukraiņu it kā ciešajām „radniecīgajām saitēm“ ar Krieviju. Tas, ka ukraiņiem un krieviem ir bijuši kopīgas vēstures periodi, ir fakts, taču tie nav priekšnosacījums, lai 800 gadus vēlāk okupētu kaimiņvalsti pēc Putina scenārija.
Protams, Ukraina šajā laikā bija daļēji neatkarīga teritorija, jo tolaik atradās uz robežas starp dažādu lielvalstu interesēm. Ukrainas teritoriju apdzīvoja atšķirīgi kazaku grupējumi, kas paši pārvaldīja savu zemi. Šīs teritorijas nebija vienotas valsts robežās.
Putina pasaka
Krievijas diktatora Vladimira Putina apbrīnotā viduslaiku Kijevas kņaziste sasprāga gabalos un nozuda no kartēm jau sen – mongoļu iebrukumu rezultātā. Pēc tam turpinājās dažādu etnisku grupējumu savstarpējie konflikti, un 16. gadsimtā Ukraina tika iekļauta poļu-lietuviešu lielvalstī. Reālajā dzīvē tas nozīmēja poļu virskundzību pār ukraiņu teritorijām, un loģiski, ka tieši poļu elite dominēja šajā vidē un noteica visu, kā un kas tur notiks. Pie viena norisinājās arī reliģisks konflikts starp poļiem un vietējiem iedzīvotājiem. Pirmie vēlējās ieviest katoļticību, bet kazaki bija gatavi palikt pie savas ortodoksālās jeb pareizticīgo baznīcas. Tieši ticības domstarpību dēļ padziļinājās plaisa starp pakļauto zemju iedzīvotājiem un poļu kungiem. Skarbākās sacelšanās datējamas ar 1648. un 1654. gadu, kad hetmaņa Bogdana Hmeļņicka vadībā norisinājās smagas kaujas ar asinsizliešanu, kam sekoja poļu un ebreju vajāšanas.
1651. gadā poļi apspieda Hmeļņicka pretošanos, un viņš sāka meklēt sabiedrotos Krievijā. 1654. gadā tika noslēgts līgums starp kazakiem un caru, kas paredzēja krievu aizstāvību, ja kazaki ir gatavi pakļauties caram. Šāds līgums ar Krieviju bija Hmeļņicka iespēja izlauzties no poļu – lietuviešu atkarības un garantēt kazakiem vairāk vai mazāk neatkarīgu pozīciju Eiropā.
1655. gadā Zviedrija bija karastāvoklī ar Poliju, kas lielā mērā bija saistībā ar Hmeļņicka nemieru sekām. Jāpiezīmē, ka pats Hmeļņickis jau bija sācis miera sarunas ar Zviedrijas karali Kārli Gustavu X 1657. gada oktobrī. Tika noslēgts sadarbības līgums starp kazakiem un Zviedrijas valsti. Šajā līgumā Zviedrija atzīst Ukrainas robežas un definē Ukrainu kā neatkarīgu, suverēnu valsti. Šim 1657. gada līgumam bija ļoti ierobežotas politiskas vai juridiskas sekas, jo sākās Zviedrijas karš ar Dāniju. Taču ir svarīgi atzīmēt, ka šis dokuments pierāda ukraiņu senu vēlmi panākt pašiem savu valsti, kas faktiski eksistē kā ideja.
Lielāka ietekme uz Ukrainas attīstību laikā šajā brīdī bija līgumam ar Krievijas caru. Tas piesaistīja Ukrainu Krievijai. Diemžēl Bogdana Hmeļņicka iecere, ka šāda līguma iespaidā varēs nodrošināt lielāku neatkarību, izrādījās naiva.
Bēgot no poļu „vilka“, kazaki iekrita krievu „lāča“ ķetnās. Krievija uzskatīja, ka šis līgums padara Ukrainu par Krievijas provinci. Lai daiļāk noformētu savas agresīvās tendences, krievu cars piesauca Kijevas Krievzemi un krievu – ukraiņu senās „kopīgās saknes“, kuras šodien savā propagandā plaši izmanto nākamais iekarotājs – Putins.
Ziemeļu kara laikā (1700–1721) tika atjaunoti politiskie kontakti starp Zviedriju un Ukrainu. Hetmaņa Ivana Mazepas laikā Ukraina skaitījās Krievijas interešu sfēra. Taču ukraiņu vadonis izmantoja krievu karu ar zviedriem (1707-1708), lai pieslietos zviedru pusei un uzvarētu krievu apspiedējus. 1708.gadā šāds dokuments tika parakstīts starp Kārli XII, Mazepu un kazakiem. Tas nozīmēja, ka Mazepa cerēja uz zviedru uzvaru. Pateicoties tai, būtu bijis iespējams atbrīvot savu teritoriju no krievu kundzības. Kā šodien var izlasīt senajā dokumentā, tur rakstīts: „..viņa majestāte, Zviedrijas karalis, ar savu ietekmi un ieroču spēku iztrieks moskovītus un piespiedīs viņus parakstīt miera līgumu.“
Diemžēl Poltavas kaujā uzvarēja krievi un šie plāni nerealizējās.
Taču arhīvos ir dokumenti par šo laiku, kas liecina, ka Ukrainas neatkarības ideja nav nekas jauns vai neparasts.
Tāpēc Krievijas prezidenta Vladimira Putina apgalvojums par to, ka Ukraina vienmēr esot bijusi Krievijas nedalāmā sastāvdaļa, neatbilst patiesībai. Šī zeme un tauta vienmēr ir cīnījusies par savu neatkarību.
Bezrobežu Krievija
Kāpēc Putinam vajadzēja šo karu? Tagad? „Krievijā pašlaik tiek publiski akceptēta impērijas formula. Cerot, ka Krievija ir bezgalīga un tāda būs mūžīgi,“ konstatēts Meduza intervijā ar krievu sociologu Grigoriju Judinu. Interesanta saruna, kas izgaismo krievu līderu un vadoņu alkatību. Ideju par bezgalīgo Krieviju, kas valda visā pasaulē. Proti, krievu diktatoru apetītei nav robežu un tā turpināšoties bezgalīgi. Ukraina esot tikai pirmais kumoss. Tālāk tikšot iekarotas visas valstis pēc kārtas, un tāpēc nākotnē uz planētas Zeme būšot tikai viena vienīga valsts – Krievzeme. Vai tas skan slimi? Jā, protams.
Ja paraugāmies uz Ukrainas karu no šāda aspekta – kā starta pozīciju lielam krievu pasaules okupēšanas projektam, tad pirmajā mirklī negribas tam noticēt.
Loģiskam prātam to grūti saprast. Taču Grigorijam Judinam patiešām ir pārliecība, ka šim karam nebūs beigu. Tas turpināšoties mūžīgi. Līdz kamēr krievi pakļaus sev visas pasaules valstis un viss. Tāda esot Putina doktrīna. Absurda un satraucoša.
Kā to saprast? Kam tas viņiem vajadzīgs?
Putina dvēselē esot dziļa trauma par to, ka kāds cits (citas valstis un tautas) jūtas un ir labākas, bagātākas un citādākas nekā krievu līdera ideāls – viņa dzimtene Krievija diktatora vadībā. Viņam nepatīk, ka pasaulē eksistē spēcīgākas valstis. Citur dzīvo laimīgāki un veiksmīgāki cilvēki. Tas neesot taisnīgi. 2021.gadā kādā publikācijā Putins esot atzinis: „Dzīvē laimes vispār nav. Visa mūsu pasaule ir netaisns veidojums, kurā vienīgais izdzīvošanas veids ir cīņa, kauja un pretspēka iznīcināšana.“ Viņa nostāja ir skumjas un aizvainojums, precīzāk – upura (cietēja) sajūta par to, ka citiem klājas labāk. Šo „resentimentu“ jeb aizvainojuma sajūtu (krieviski – obida) viņam ir izdevies uztiept krievu masai, kas Putina iespaidā kļuvuši par tautu, kas lielā mērā atgādina izlutinātu bērnu, kuram nekas šajā pasaulē nav pa prātam, jo visi dara pāri. Par to vajag sašust, justies sarūgtinātam un atriebties. Proti – karot pret visiem, kas ir citādāki vai domā savādāk nekā šodienas krievu patriots. Aizvainojuma sajūta ir lipīga un spēcīga lieta. Spēj gāzt pat neloģiskus kalnus, ja tiek iedarbināta prasmīgi.
No vienas puses, šo aizvainotību var saprast, jo Krievijā (tautu cietumā) nekad nav dzīvojuši laimīgi un pārtikuši cilvēki. Valsts pārvalde vienmēr bijusi netaisna pret iedzīvotājiem. Iznāk, ka pie savām ciešamām krieviem vajadzētu vainot savus carus, gensekus vai vožģus. Taču propaganda panākusi pretējo. Vainīgie nekad nav pašu nelieši, bet svešie (apskaužamie). Proti – skaļi var krievu politiskā un ekonomiskā elite deklaratīvi nīst Rietumus un liberālo demokrātiju, taču faktiski paši tur sapirkušies dzīvokļus un namus, lai bērni un ģimenes locekļi atlikušo mūžu varētu pavadīt sakārtotajās valstīs.
Iznāk tā, ka pašu nelaimēs vainīgie vienmēr ir kaimiņi.
Putinam vajag šo karu, lai krievu aizvainojuma sajūtu kompensētu. Tas nozīmē, ka nav nedz idejas, nedz teritorijas, kas var pielikt punktu krievu uzbrukumam. Karam jāturpinās nepārtraukti, un tas nekad nebeigsies, jo jāiznīcina tie, kam viss ir labāk. Uzvarētājs būs tas, kas šo mūžīgā „kara spiedienu“ neizturēs. Krievi tie nebūšot. Viņi upurēs visus un nebēdās par saviem upuriem. Salūzīšot Rietumi, jo tur (Vašingtonā, Parīzē, Ļvivā vai Berlīnē) cilvēka dzīvībai ir vērtība. Viņi krieviem padošoties dēļ sava vājuma. Tāpēc arī Kremlis visus uzvarēšot un visa pasaule pārvērtīšoties vienā lielā Krievzemē.
Murgs? Jā, nelaimīgā Putina atriebība civilizētajai cilvēcei ar krievu ieročiem un dzīvībām.
Tas nozīmē vienu – kamēr Putins ir pie varas, šis karš turpināsies mūžīgi. Jo krievu aizvainojums tiek nepārtraukti uzkurināts, uzrušināts un veicināts. Krievu valodā esot paruna „ar aizvainotajiem var ērti un praktiski transportēt pat ūdeni“, tas nozīmē, ka atriebības alkas ir milzīgs enerģijas lādiņš, kas spēj nodrošināt milzīgu graujošas enerģijas piegādi. Tātad paši krievi ar aizvainotības sajūtu kā galveno motoru šajā karā iznīcina arī savu nākotni. Paši to pat neapjaušot.
Par ko krievi jūtas tik aizvainoti? Par to, ka Rietumos cilvēki dzīvo labāk, ir pārtikuši un laimīgi. Tas sāp. Tāpēc pašlaik Lavrovs braukā pa Āfriku, lai sarūpētu sev citus aizvainotos kā sabiedrotos pret Rietumvalstīm. Proti – bijušās kolonijas un tos, kas necieš bagātās valstis. Šī iemesla dēļ Kremlī sacerēta pat vesela konspirācijas teorija par “pasaules valdnieku“ slepeno organizāciju, kas nosaka visu un valda nekrietni „no savas Davosas“. Aktīvi izplatīta internetā, šī izdomātā teorija sasniegusi dzirdīgas ausis pat pie mums. Pandēmijas laikā to tiražēja tālāk daudz naivu cilvēku tepat Alūksnē, Liepājā un Ropažos.
Kā iespējams šo karu pārtraukt? Gaidot, kad pazudīs Putins ar savu aizvainojumu un murgiem. Iespējams, ka krievu impērija tad sašķīdīs gabalos un Krievija pārvērtīsies nelielā kaimiņvalstī, ar kuru Latvijai pat vairs nebūs robežu. Taču Ukraina paliks. Turpat, kur agrāk.
Tā tas būs.
Atliek gaidīt Putina pazušanu.