2014.gada 29.maijs
Beidzot varam atviegloti nopūsties. Kāpēc? Tāpēc, ka Eiroparlamenta vēlēšanās ir garām un šodien, rīt un parīt vairs nebūs jāskatās uz kaitinošajiem deputātu kandidātiem, kuri aizvadīto nedēļu laikā vizuāli piesārņoja ielu malas un saturiski piemēsloja mediju ēteru. Diemžēl politiskā reklāma pie mums joprojām ir kaitinoši primitīvā līmenī. Tā spēj saniknot vēlētājus ne tikai ar izaicinoši seklo vēstījuma satura piedāvājumu, bet arī ar ekstrēmi vulgāro tiražēšanas tehniku.
Kā visuzkrītošākos seklas reklāmas uzbāzības paraugus var minēt uz sabiedriskā transporta dubļainajiem logiem «salīmēto» Saeimas deputāti no ZZS – Ivetu Griguli un uz piekabju sāniem «sastutēto» aktieri, Nacionālās operas eksdirektoru Andreju Žagaru (Latvijas attīstībai).
«Pienaglojot» uz sabiedriskā transporta ZZS deputātes seju, dāļājot par viņu bezmaksas avīzītes, kampaņas autors laikam cerēja mehāniski «ieborēt» vēlētāju apziņā jēdzienu «Grigule = seja + vārds». Bez motivācijas, kāpēc vēlētājiem būtu jābalso tieši par šo personu Briseles gaiteņu tusiņiem.
Šādu paņēmienu mēdz izmantot galvenokārt totalitāras diktatūras valstīs, kurās vēlēšanu sistēma piedāvā tikai vienas partijas kandidātus un garās diskusijās par pretendenta politiskās iniciatīvas motīviem un ambīcijām sarunā ar vēlētāju neielaižas. Staļins, Pelše vai Brežņevs mums neko neskaidroja un vēlētāju aktivitāte toreiz skaitījās 99% līmenī. Grigule (viņas kampaņas autors) tagad cerēja uz to pašu.
Viņa pat atteicās piedalīties publiskās diskusijās medijos vai nu tāpēc, ka nav ko teikt, vai arī tāpēc, ka uzskata Latvijas vēlētājus par muļķiem, kas «tāpat neko nesaprot» un tāpēc «balsos par kaut kur redzētu seju» un viss. Tā teikt – nodrukājam vienu seju neskaitāmos eksemplāros + ar to aplīmējam visus kustīgos un nekustīgos stabus un priekšmetus, kas izmantojami publiskajā telpā, un lieta darīta!
Sabiedrība ir šokā no «frontāla uzbrukuma» pompozuma, pēc tam vēlētājs sazombēts saļimst Grigules priekšā un afektā nobalso par viņu automātiski. Tomēr šķiet, ka kampaņas masīvisms panāca pretējo – atbaidīja un nokaitināja vēlētājus. Tieši tā, kā to varēja jau iepriekš paredzēt.
Tauta netic aktieriem: Žagara jaunā loma
Jāteic, ka ciniskais primitīvisms, ar kuru pie mūsu vēlētājiem vērsās Aivara Lemberga kabatas partijas deputāte Iveta Grigule, nav nekas unikāls Latvijas publiskajā telpā. Līdzīgu pienesumu mums šogad nodrošināja arī politiski hiperaktīvais Einārs Repše ar partiju «Latvijas attīstībai», kas pa ceļam pie Saeimas vēlēšanām veica aģitācijas eksperimentu ar aktieri Andreju Žagaru galvenajā lomā.
Bijušais Nacionālās operas direktors savu seju mums piedāvāja visādās formās un rakursos gan statiski ceļmalās «uz stabiem», gan kustīgi luncinoties uz autopiekabju sāniem. Vēstījuma saturā arī šajā gadījumā bija raksturīgs tas pats apgalvojumu deklaratīvais plakātisms un formā – kinozvaigznes pozu dekoratīvisms.
Kampaņas autors acīmredzot cerēja, ka bijušais operas direktors magnetizēs vēlētājus ar glītajiem vaibstiem un aktiera vīrišķo imidžu un «mūsu tantiņas», neko nedomājot, steigšus skries uz vēlēšanu iecirkni, lai nobalsotu par glīto personu.
Šķiet, ka arī šajā gadījumā idejas autori pārcentās un iecerēto publiskas «masīvisma šoku» nespēja realizēt. Vienkārši tāpēc, ka liela daļa mūsu vēlētāju pa šiem neatkarības gadiem ir politiski nobriedusi daudz tālāk nekā, piemēram, Krievijā vai Kubā, un tai vairs nepietiek ar agrākajiem «pārliecināšanas argumentiem» – banāniem, konfektēm, glītiem attēliem un neargumentētiem apgalvojumiem imperatīvā formā. Nelīdzēja arī kultūras personību advokatūras masīvā klātbūtne Latvijas Radio ēterā. Tas ir nodeldēts un pazīstams propagandas paņēmiens, kuru sauc par «apelācija pie autoritātes».
Lepnuma pazaudēšana jeb vēlētājs ir muļķis
Starp citu, par autoritāti. Atzīšos, ka visus garos Andreja Žagara «operas direktorēšanas» gadus biju viņa veiksmju atzinēju skaitā un klusībā noticēju mediju apgalvojumiem, ka «LNO direktora Andreja Žagara zināšanas un pieredze ir pieprasītas visā pasaulē» (www.epadomi.lv). Mums vēstīja, piemēram, ka «Žagars dodas uz Ķīnu, lai piedalītos operu forumā», LNO preses sektors neslēpa lepnumu, klāstot, ka Andrejs Žagars «ir saņēmis uzaicinājumu kļūt par prestižās Krievijas valsts Teātra Mākslas universitātes (GITIS) Muzikālā teātra režijas un aktiermeistarības katedras, operas režijas un muzikālo teātru aktiermākslas kursa māksliniecisko vadītāju».
Mēs lasījām par viņa sasniegumiem opermākslas režijā un to, kā neskaitāmi pasaules operteātri gatavi pārtvert mūsu operas vadītāju darbam uz savām skatuvēm (ja mums viņu gadījumā, kādreiz nevajadzēs!). Slavas dziesmām (tātad) noticējām, nevēloties atzīt, ka «izķeršanas» vietā rēgojas cinisks darījumu barters.
Vilšanās publiskajā domā iestājās acumirklī, kad šarmantajam Andrejam operas direktora krēsls pēkšņi bija jāatstāj un viņš (jaunu, grandiozu, apjūsmotu ārzemju iestudējumu vietā) metās nevis uz operu Parīzē, Romā vai Ņujorkā, bet gan – pa taisno iekšā Latvijas politikas avantūrismā. Kļūstot par Repšes partijas galvenās lomas tēlotāju Eiroparlamenta vēlēšanās Latvijā.
Jāatzīst, ka šo lomu viņš nenospēlēja spoži. Nedz paskaidrojot LTV ēterā jēdzienu «fiskālā telpa», nedz arī pārliecinot mūs par to, ka Eiroparlamentā viņam ir konkrēta politiska trajektorija. Pagaidām viss izskatās pēc vodeviļas ar sliktu dramaturģiju un vājiem dialogiem.
Visnožēlojamākie bija kampaņas scenārista «gājieni». To skaitā Andreja Žagara sejas uzkarināšana uz mazākām un lielākām auto piekabēm ar lozungu «es cīnīšos par Latvijas kultūru». Acīmredzot nezinot, ka Rietumeiropā šādi eksponē galvenokārt intīmpakalpojumus. Kā arī manipulācija vietnē http://www.paržagaru.lv ar potenciālajiem vēlētājiem, kurā katrs interesents varēja identificēties ar savu Twitter, Facebook vai Draugiem kontu un iegūt Andreja Žagara politiskās reklāmas klipu ar sevi galvenajā lomā. Šis «āķis» laikam bija paredzēts jauniešiem, kurus neinteresē deputāta politisko piedāvājumu būtība, bet tikai populistiska forma. Vārdu sakot – atkal notiek koncentrēšanās uz vēlētāju, kurš ir muļķis.
Reklāmisti bieži kļūdās. Ne tikai Rīgā, bet arī citur. Piemēram, šogad skandālu Zviedrijā izraisījusi turienes nacionāli radikālās partijas «Zviedrijas Demokrāti» aģitācijas brošūra Eiroparlamenta vēlēšanām. Uz vāka redzama maza meitenīte, kas simbolizē «zviedrisko identitāti» atbilstoši partijas principiem. Mazs zviedru bērns ar margrietiņu pušķi rokās labības lauka malā. Formāli viss pareizi, taču rokošie žurnālisti ir ironiski atmaskojuši it kā «nepareizo» attēla izcelsmi. Meitenīte «uz vāka» nav simtprocentīga zviedriete, bet gan ārzemniece. Kādas krievu fotogrāfes meita no Rīgas.
Jautrākais ir tas, ka šī zviedru partija ir naidīga pret imigrantiem un atzīst tikai zviedrisku Zviedriju, bet tās galvenajā propagandas brošūrā vāku grezno partijas līnijai neatbilstošā mazā ārzemniece. Normālam cilvēkam šāda «kļūda» ir jautrs pierādījums, ka maza krievu meitenīte ir tikpat romantiski zviedriska Latvijas labības lauka malā kā jebkurš zviedru bērns Astrīdas Lindgrēnas apdziedātajā jūnija pļavā. Taču fanātiskajiem nacionālistiem šī reklāmistu «kļūda» simboliskā varoņa izvēlē ir politisks sitiens zem jostas vietas.
Viņu kampaņas ideoloģija tiecas pierādīt, ka «labs ir tikai viss zviedriskais», bet te pēkšņi izrādās, ka cilvēkus nevajag šķirot – visi izskatās vienādi. Arhetips, kas ir visu patriotisko jūtu emociju centrā, nacionāļiem tagad ir sašķobījies. Tam līdzi arī partijas ideoloģija. Tā tas izskatās no malas, taču partijas preses sekretārs Martins Kinnunens medijiem spītīgi uzsver, ka neesot svarīgi, kur fotogrāfija radīta. Pats galvenais – vai šis attēls pastiprina partijas ideoloģisko vēstījumu vai ne (Resume). Lieki piebilst, ka partijas vēlētāji jūtas piekrāpti, bet pretinieki – gandarīti.
Ko gaida Eiropa?
Aizvadītajās vēlēšanās balsotāju līdzdalība ir sasniegusi kārtējo zemo līmeni. Aktivitātes lejupslīdei ir vairāki izskaidrojumi. Pirmkārt neveiksmīgais reglaments, kas «piesien» vēlētāju pie deklarētās dzīves vietas vēlēšanu iecirkņiem un pieprasa apgrūtinošu «pārreģistrēšanos» no ceļotājiem vai «iepriekšēju pierakstīšanos» no ārzemēs dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem, kas vakar vēlējās balsot Latvijā. Šīs birokrātiskās formalitātes atstūma lielu daļu vēlētāju, kas citādi būtu aktīvi balsojuši par saviem Eiroparlamenta deputātiem tur, kur viņi fiziski vakar atradās: vasaras mājās, pie draugiem, dzimtenē vai piknikā pie jūras.
Otrs nozīmīgākais vēlēšanu boikota iemesls dalībvalstīs ir virspusējā eiropolitiķu komunikācija ar sabiedrību visos līmeņos – gan tieši sazinoties ar sabiedrību gan arī runājot caur medijiem. Brisele nespēj sazināties ar publiku dalībvalstīs, un šis fakts nevienam nav noslēpums.
Naudas izšķiešana (Strasbūras-Briseles karuselis, nesamērīgi augstās deputātu, ierēdņu algas un bonusi salīdzinājumā ar mītnes zemēm) ir nākamais būtiskais iemesls pilsoņu nepatikai pret Eiropas Parlamenta darbu ne tikai trūcīgajās, bet arī pārtikušajās ūnijas dalībvalstīs.
Kamēr darbs eiroūnijā turpinās būt labi apmaksāts «atsēdēšanas» un «papīru pārkrāmēšanas» process, uz dalībvalstu iedzīvotāju atbalstu nav ko cerēt.
Tāpēc es nepievienojos plaši izplatītajam viedoklim par to, ka skepse pret Eiropas Savienību ir iedzīvotāju nekompetences dēstīts efekts. To producē pati Brisele ar savu nevēlēšanos uzlabot saites ar sabiedrību, ar savu negribēšanu pieskaņot darba rutīnas vēlētājiem saprotamākā formā un uzrunāt vēlētājus ārpus vēlēšanu kampaņu perioda.
Visbeidzot vainīgas ir partijas, kas Eiroparlamenta deputātu statusam izvēlas nevis «piemērotākos», bet «savējos» un «vajadzīgos» cilvēkus.
Ko viņi var dot ES?
Cilvēka faktors nozīmē ļoti daudz. Pagaidām gandrīz visas mūsu partijas priekšvēlēšanu kampaņās uzsvēra to, ko viņas grasās «paņemt no Eiropas Latvijai». Tātad funkcionējot līdzīgi PSRS laika sagādniekiem, kas devās uz Maskavu, lai «izsistu» labumu savai nozarei, republikai. Daudzi tieši tāpat šodien saprot Latvijas attiecības ar ES.
Taču mūsu attiecības ar Eiropu ir daudz komplicētākas. Neesam tikai klienti un Eiropa nav tikai banka. Funkcionējošas attiecības mēdz būt atgriezeniskas. Tik vienkārši tas ir!
Pagaidām man nav nācies sastapt nevienu Latvijas Eiropas parlamenta deputāta kandidātu, kas būtu gatavs ne tikai ņemt, bet arī dot Eiropai. Ar «došanu» es šajā gadījumā saprotu nevis naudu, bet gan unikālu ideju, magnetizējošu politisko ambīciju un jaunu, progresīvu ekonomiskās izaugsmes trajektorijas iezīmējumu Eiropas kopīgajai nākotnei.
Ir pienācis laiks virzīt deputātu posteņiem valstī un kontinentā daudz spējīgākus, maģiskākus un intelektuālākus cilvēkus nekā tas darīts līdz šim.
Vai mūsu partijas to spēs – to redzēsim rudens vēlēšanās, kad ielikteņu «gribules» un «bijušo primadonnu» vietā gaidām politiķus šā vārda visīstākajā nozīmē.
Politiķus – no galvas līdz papēžiem.
Tikties ar Valentīnu Stokholmā vienojāmies jau sen. Viņa (kā jau leģenda) ir pelnījusi kārtējo izsmeļošo interviju prožektora starā. Īpaši šogad, kad bēgļu laivu atceres 70 gadi ir klāt un 1944. gada notikumi izgaismojas jaunās krāsās. Valentīne Lasmane ir latviete un ukrainiete, pāris gadus vecāka nekā Latvijas valsts.