Vēlēšanas beidzot ir garām! Balsojam par ielikteņiem vai politiķiem?

2014.gada 29.maijs

Beidzot varam atviegloti nopūsties. Kāpēc? Tāpēc, ka Eiroparlamenta vēlēšanās ir garām un šodien, rīt un parīt vairs nebūs jāskatās uz kaitinošajiem deputātu kandidātiem, kuri aizvadīto nedēļu laikā vizuāli piesārņoja ielu malas un saturiski piemēsloja mediju ēteru. Diemžēl politiskā reklāma pie mums joprojām ir kaitinoši primitīvā līmenī. Tā spēj saniknot vēlētājus ne tikai ar izaicinoši seklo vēstījuma satura piedāvājumu, bet arī ar ekstrēmi vulgāro tiražēšanas tehniku.

Kā visuzkrītošākos seklas reklāmas uzbāzības paraugus var minēt uz sabiedriskā transporta dubļainajiem logiem «salīmēto» Saeimas deputāti no ZZS – Ivetu Griguli un uz piekabju sāniem «sastutēto» aktieri, Nacionālās operas eksdirektoru Andreju Žagaru (Latvijas attīstībai).

«Pienaglojot» uz sabiedriskā transporta ZZS deputātes seju, dāļājot par viņu bezmaksas avīzītes, kampaņas autors laikam cerēja mehāniski «ieborēt» vēlētāju apziņā jēdzienu «Grigule = seja + vārds». Bez motivācijas, kāpēc vēlētājiem būtu jābalso tieši par šo personu Briseles gaiteņu tusiņiem.

Šādu paņēmienu mēdz izmantot galvenokārt totalitāras diktatūras valstīs, kurās vēlēšanu sistēma piedāvā tikai vienas partijas kandidātus un garās diskusijās par pretendenta politiskās iniciatīvas motīviem un ambīcijām sarunā ar vēlētāju neielaižas. Staļins, Pelše vai Brežņevs mums neko neskaidroja un vēlētāju aktivitāte toreiz skaitījās 99% līmenī. Grigule (viņas kampaņas autors) tagad cerēja uz to pašu.

Viņa pat atteicās piedalīties publiskās diskusijās medijos vai nu tāpēc, ka nav ko teikt, vai arī tāpēc, ka uzskata Latvijas vēlētājus par muļķiem, kas «tāpat neko nesaprot» un tāpēc «balsos par kaut kur redzētu seju» un viss. Tā teikt – nodrukājam vienu seju neskaitāmos eksemplāros + ar to aplīmējam visus kustīgos un nekustīgos stabus un priekšmetus, kas izmantojami publiskajā telpā, un lieta darīta!

Sabiedrība ir šokā no «frontāla uzbrukuma» pompozuma, pēc tam vēlētājs sazombēts saļimst Grigules priekšā un afektā nobalso par viņu automātiski. Tomēr šķiet, ka kampaņas masīvisms panāca pretējo – atbaidīja un nokaitināja vēlētājus. Tieši tā, kā to varēja jau iepriekš paredzēt.

Tauta netic aktieriem: Žagara jaunā loma

Jāteic, ka ciniskais primitīvisms, ar kuru pie mūsu vēlētājiem vērsās Aivara Lemberga kabatas partijas deputāte Iveta Grigule, nav nekas unikāls Latvijas publiskajā telpā. Līdzīgu pienesumu mums šogad nodrošināja arī politiski hiperaktīvais Einārs Repše ar partiju «Latvijas attīstībai», kas pa ceļam pie Saeimas vēlēšanām veica aģitācijas eksperimentu ar aktieri Andreju Žagaru galvenajā lomā.

Bijušais Nacionālās operas direktors savu seju mums piedāvāja visādās formās un rakursos gan statiski ceļmalās «uz stabiem», gan kustīgi luncinoties uz autopiekabju sāniem. Vēstījuma saturā arī šajā gadījumā bija raksturīgs tas pats apgalvojumu deklaratīvais plakātisms un formā – kinozvaigznes pozu dekoratīvisms.

Kampaņas autors acīmredzot cerēja, ka bijušais operas direktors magnetizēs vēlētājus ar glītajiem vaibstiem un aktiera vīrišķo imidžu un «mūsu tantiņas», neko nedomājot, steigšus skries uz vēlēšanu iecirkni, lai nobalsotu par glīto personu.

Šķiet, ka arī šajā gadījumā idejas autori pārcentās un iecerēto publiskas «masīvisma šoku» nespēja realizēt. Vienkārši tāpēc, ka liela daļa mūsu vēlētāju pa šiem neatkarības gadiem ir politiski nobriedusi daudz tālāk nekā, piemēram, Krievijā vai Kubā, un tai vairs nepietiek ar agrākajiem «pārliecināšanas argumentiem» – banāniem, konfektēm, glītiem attēliem un neargumentētiem apgalvojumiem imperatīvā formā. Nelīdzēja arī kultūras personību advokatūras masīvā klātbūtne Latvijas Radio ēterā. Tas ir nodeldēts un pazīstams propagandas paņēmiens, kuru sauc par «apelācija pie autoritātes».

Lepnuma pazaudēšana jeb vēlētājs ir muļķis

Starp citu, par autoritāti. Atzīšos, ka visus garos Andreja Žagara «operas direktorēšanas» gadus biju viņa veiksmju atzinēju skaitā un klusībā noticēju mediju apgalvojumiem, ka «LNO direktora Andreja Žagara zināšanas un pieredze ir pieprasītas visā pasaulē» (www.epadomi.lv). Mums vēstīja, piemēram, ka «Žagars dodas uz Ķīnu, lai piedalītos operu forumā», LNO preses sektors neslēpa lepnumu, klāstot, ka Andrejs Žagars «ir saņēmis uzaicinājumu kļūt par prestižās Krievijas valsts Teātra Mākslas universitātes (GITIS) Muzikālā teātra režijas un aktiermeistarības katedras, operas režijas un muzikālo teātru aktiermākslas kursa māksliniecisko vadītāju».

Mēs lasījām par viņa sasniegumiem opermākslas režijā un to, kā neskaitāmi pasaules operteātri gatavi pārtvert mūsu operas vadītāju darbam uz savām skatuvēm (ja mums viņu gadījumā, kādreiz nevajadzēs!). Slavas dziesmām (tātad) noticējām, nevēloties atzīt, ka «izķeršanas» vietā rēgojas cinisks darījumu barters.

Vilšanās publiskajā domā iestājās acumirklī, kad šarmantajam Andrejam operas direktora krēsls pēkšņi bija jāatstāj un viņš (jaunu, grandiozu, apjūsmotu ārzemju iestudējumu vietā) metās nevis uz operu Parīzē, Romā vai Ņujorkā, bet gan – pa taisno iekšā Latvijas politikas avantūrismā. Kļūstot par Repšes partijas galvenās lomas tēlotāju Eiroparlamenta vēlēšanās Latvijā.

Jāatzīst, ka šo lomu viņš nenospēlēja spoži. Nedz paskaidrojot LTV ēterā jēdzienu «fiskālā telpa», nedz arī pārliecinot mūs par to, ka Eiroparlamentā viņam ir konkrēta politiska trajektorija. Pagaidām viss izskatās pēc vodeviļas ar sliktu dramaturģiju un vājiem dialogiem.

Visnožēlojamākie bija kampaņas scenārista «gājieni». To skaitā Andreja Žagara sejas uzkarināšana uz mazākām un lielākām auto piekabēm ar lozungu «es cīnīšos par Latvijas kultūru». Acīmredzot nezinot, ka Rietumeiropā šādi eksponē galvenokārt intīmpakalpojumus. Kā arī manipulācija vietnē http://www.paržagaru.lv ar potenciālajiem vēlētājiem, kurā katrs interesents varēja identificēties ar savu Twitter, Facebook vai Draugiem kontu un iegūt Andreja Žagara politiskās reklāmas klipu ar sevi galvenajā lomā. Šis «āķis» laikam bija paredzēts jauniešiem, kurus neinteresē deputāta politisko piedāvājumu būtība, bet tikai populistiska forma. Vārdu sakot – atkal notiek koncentrēšanās uz vēlētāju, kurš ir muļķis.

Reklāmisti bieži kļūdās. Ne tikai Rīgā, bet arī citur. Piemēram, šogad skandālu Zviedrijā izraisījusi turienes nacionāli radikālās partijas «Zviedrijas Demokrāti» aģitācijas brošūra Eiroparlamenta vēlēšanām. Uz vāka redzama maza meitenīte, kas simbolizē «zviedrisko identitāti» atbilstoši partijas principiem. Mazs zviedru bērns ar margrietiņu pušķi rokās labības lauka malā. Formāli viss pareizi, taču rokošie žurnālisti ir ironiski atmaskojuši it kā «nepareizo» attēla izcelsmi. Meitenīte «uz vāka» nav simtprocentīga zviedriete, bet gan ārzemniece. Kādas krievu fotogrāfes meita no Rīgas.

Jautrākais ir tas, ka šī zviedru partija ir naidīga pret imigrantiem un atzīst tikai zviedrisku Zviedriju, bet tās galvenajā propagandas brošūrā vāku grezno partijas līnijai neatbilstošā mazā ārzemniece. Normālam cilvēkam šāda «kļūda» ir jautrs pierādījums, ka maza krievu meitenīte ir tikpat romantiski zviedriska Latvijas labības lauka malā kā jebkurš zviedru bērns Astrīdas Lindgrēnas apdziedātajā jūnija pļavā. Taču fanātiskajiem nacionālistiem šī reklāmistu «kļūda» simboliskā varoņa izvēlē ir politisks sitiens zem jostas vietas.

Viņu kampaņas ideoloģija tiecas pierādīt, ka «labs ir tikai viss zviedriskais», bet te pēkšņi izrādās, ka cilvēkus nevajag šķirot – visi izskatās vienādi. Arhetips, kas ir visu patriotisko jūtu emociju centrā, nacionāļiem tagad ir sašķobījies. Tam līdzi arī partijas ideoloģija. Tā tas izskatās no malas, taču partijas preses sekretārs Martins Kinnunens medijiem spītīgi uzsver, ka neesot svarīgi, kur fotogrāfija radīta. Pats galvenais – vai šis attēls pastiprina partijas ideoloģisko vēstījumu vai ne (Resume). Lieki piebilst, ka partijas vēlētāji jūtas piekrāpti, bet pretinieki – gandarīti.

Ko gaida Eiropa?

Aizvadītajās vēlēšanās balsotāju līdzdalība ir sasniegusi kārtējo zemo līmeni. Aktivitātes lejupslīdei ir vairāki izskaidrojumi. Pirmkārt neveiksmīgais reglaments, kas «piesien» vēlētāju pie deklarētās dzīves vietas vēlēšanu iecirkņiem un pieprasa apgrūtinošu «pārreģistrēšanos» no ceļotājiem vai «iepriekšēju pierakstīšanos» no ārzemēs dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem, kas vakar vēlējās balsot Latvijā. Šīs birokrātiskās formalitātes atstūma lielu daļu vēlētāju, kas citādi būtu aktīvi balsojuši par saviem Eiroparlamenta deputātiem tur, kur viņi fiziski vakar atradās: vasaras mājās, pie draugiem, dzimtenē vai piknikā pie jūras.

Otrs nozīmīgākais vēlēšanu boikota iemesls dalībvalstīs ir virspusējā eiropolitiķu komunikācija ar sabiedrību visos līmeņos – gan tieši sazinoties ar sabiedrību gan arī runājot caur medijiem. Brisele nespēj sazināties ar publiku dalībvalstīs, un šis fakts nevienam nav noslēpums.

Naudas izšķiešana (Strasbūras-Briseles karuselis, nesamērīgi augstās deputātu, ierēdņu algas un bonusi salīdzinājumā ar mītnes zemēm) ir nākamais būtiskais iemesls pilsoņu nepatikai pret Eiropas Parlamenta darbu ne tikai trūcīgajās, bet arī pārtikušajās ūnijas dalībvalstīs.

Kamēr darbs eiroūnijā turpinās būt labi apmaksāts «atsēdēšanas» un «papīru pārkrāmēšanas» process, uz dalībvalstu iedzīvotāju atbalstu nav ko cerēt.

Tāpēc es nepievienojos plaši izplatītajam viedoklim par to, ka skepse pret Eiropas Savienību ir iedzīvotāju nekompetences dēstīts efekts. To producē pati Brisele ar savu nevēlēšanos uzlabot saites ar sabiedrību, ar savu negribēšanu pieskaņot darba rutīnas vēlētājiem saprotamākā formā un uzrunāt vēlētājus ārpus vēlēšanu kampaņu perioda.

Visbeidzot vainīgas ir partijas, kas Eiroparlamenta deputātu statusam izvēlas nevis «piemērotākos», bet «savējos» un «vajadzīgos» cilvēkus.

Ko viņi var dot ES?

Cilvēka faktors nozīmē ļoti daudz. Pagaidām gandrīz visas mūsu partijas priekšvēlēšanu kampaņās uzsvēra to, ko viņas grasās «paņemt no Eiropas Latvijai». Tātad funkcionējot līdzīgi PSRS laika sagādniekiem, kas devās uz Maskavu, lai «izsistu» labumu savai nozarei, republikai. Daudzi tieši tāpat šodien saprot Latvijas attiecības ar ES.

Taču mūsu attiecības ar Eiropu ir daudz komplicētākas. Neesam tikai klienti un Eiropa nav tikai banka. Funkcionējošas attiecības mēdz būt atgriezeniskas. Tik vienkārši tas ir!

Pagaidām man nav nācies sastapt nevienu Latvijas Eiropas parlamenta deputāta kandidātu, kas būtu gatavs ne tikai ņemt, bet arī dot Eiropai. Ar «došanu» es šajā gadījumā saprotu nevis naudu, bet gan unikālu ideju, magnetizējošu politisko ambīciju un jaunu, progresīvu ekonomiskās izaugsmes trajektorijas iezīmējumu Eiropas kopīgajai nākotnei.

Ir pienācis laiks virzīt deputātu posteņiem valstī un kontinentā daudz spējīgākus, maģiskākus un intelektuālākus cilvēkus nekā tas darīts līdz šim.

Vai mūsu partijas to spēs – to redzēsim rudens vēlēšanās, kad ielikteņu «gribules» un «bijušo primadonnu» vietā gaidām politiķus šā vārda visīstākajā nozīmē.

Politiķus – no galvas līdz papēžiem.

Vēlētājiem nepatīk EP vēlēšanas. Slovākijā esot balsojuši tikai 13%!

EP vēlēšanas

EP vēlēšanas

2014.gada 25.maijs

Septiņas dalībvalstis jau nobalsojušas EP vēlēšanās, šodien šo maratonu pabeidz atlikušās 21.

Vēlēšanu oficiālo rezultātu uzzināsim šovakar vēlu, taču viens ir skaidrs – vecā kontinenta iedzīvotāji nemīl šīs Eiropas Parlamenta vēlēšanas.

Beļģija ir viena no četrām dalībvalstīm, kurā balsošana ir obligāta. ”Obligātās valstis” arī uzlabo balsošanas statistiku, taču vairāk uzskatāmas par izņēmumu nekā normu.

Diemžēl vēlētāju interese par balsošanu EP krītas ar katru nākamo reizi zemākā un zemākā līmenī. 2009.gadā šajās vēlēšanās balsoja caurmērā 43% vēlētāju. Šogad šis skaitlis solās būt daudz zemāks.

Jo vakar, piemēram, balsoja Čehija un tur 80% vēlētāju izvēlējās dīvānu pie televizora vēlēšanu lokāla vietā (20%).

Lielbritānijā uz vēlēšanām aizgāja 36%, Holandē 37%.

Vistrakāk izskatās slovāki. Tur EP vēlēšanās esot nobalsojuši tikai 13% vēlētāju! Ja šie fakti šovakar oficiāli apstiprināsies, tad tas būs rekords.

Pagaidām tiek prognozēts, ka Eiropas sociāldemokrāti esot zaudējuši savas cerības kļūt par lielāko grupu ES parlamentā. EPP būšot par 217 vietu un tas ir par 18 vairāk nekā sociķiem.

No eiroskeptiķiem populistiem, kas esot iekļuvuši EP esot jāmin Marine Lepena un Dāņu Tautas partija. Turpretī nīderlandietim Gērtam VIlderam solītais neizdevās.

Man šķiet, ka Eiropas Savienībai ir ļoti nopietni jāpārdomā sava loma, misija un spēja nodrošināt kontaktus ar visplašāko Eiropas sabiedrību.

Citādi nākamajās vēlēšanās var izdoties sasniegt rekordu – ”0”, kad uz EP vēlēšanām vairs neaizies neviens!

Spogulis mūsu eiroparlamentāriešiem noderētu visvairāk.

Mūsējos sit Ventspilī! Vai mierīgi noskatīsimies?

Aivars Lembergs, LETA:TVNET

2014.gada 19.maijs

Fakts, ka nakts incidentos Ventspilī nesen cietuši vairāki starptautiskajā mīnu meklēšanas operācijā «Open Spirit 2014*» iesaistītie jūrnieki, ir sašūpojis medijus un sabiedrību. Vissmagāk cietis kāds 21 gadu vecs nīderlandietis, kurš nogādāts Ventspils slimnīcā ar smagu galvas traumu, sejas kaulu lūzumiem un smadzeņu tūsku.

Bezsamaņā esošais puisis esot ievietots slimnīcas reanimācijas nodaļā, un viņa stāvoklis pašlaik ir «grūts, bet stabils». Vairākas dienas pēc piekaušanas puisis joprojām nav nācis pie samaņas. Tātad dauzīts nežēlīgi. Līdz nāvei. Loģiski, ka šāds slepkavības mēģinājums nevar palikt bez sekām. Par to satraucas gan pašmāju, gan holandiešu mediji, jo gadījums nav no vienkāršajiem.

Šī nav parasta puišu plūkšanās, jo notikušais vairāk izskatās pēc apzinātas izrēķināšanās ar mūsu sabiedrotajiem Ventspilī. Vienkārši tāpēc, ka Krimas aneksijas gaismā mūsu aizsardzības alianse NATO Krievijas medijos iegūst aizvien demonizētākas aprises un arī pie mums Latvijā netrūkst Putina piekritēju, kas psiholoģiski nevar pieņemt alianses karavīrus kā savējos. Bez tam kūdīšanu pret mūsu armiju (NATO), kas izvietota Ventspilī, vada un iedvesmo pats Aivars Lembergs. Šie četri burti NATO ir Krievijas lielākais bieds un pasaules ļaunums, un tas tāds ir radīts Krievijas propagandas ietekmē dzīvojošu mietpilsoņu apziņā. Tādu to redz arī A. Lembergs.

Lembergs pret mūsu armiju

Jau agrāk, komentējot iespējamo sabiedroto izvietošanu Latvijā, viņš neizteicās glaimojoši. «Atbrauks 1000 NATO karavīri, un pilsētā strauji palielināsies prostitūtu skaits. No tā ieguvēji būs kafejnīcas, restorāni un prostitūtas,» ironiski smējās Ventspils mērs (TVnet, 14.04.14.). Toreiz daži Aivaru Lembergu pārprata, jo kāds holandiešu mediju portāls (www.fryzo.eu) pilnā nopietnībā juta ventspilniekiem līdzi par to, ka «birģermeistaram Lembergam esot rūpes par to, ka viņa pilsētā neesot pietiekams daudzums prostitūtu, lai apkalpotu Ventspilī izvietoto citu NATO valstu karaspēku» (14.05.2014.). Ironija reizēm nav pārtulkojama svešvalodās. Mājienus ieskaitot.

Kamēr mēs pārējie Latvijā priecājāmies par to, ka amerikāņi un rietumeiropieši ir gatavi nākt mums palīgā, ievedot Latvijas teritorijā karaspēku, un nodrošināt gaisa telpas aizsardzību kā barjeru «zaļajiem cilvēciņiem» un putinisma ambīcijām «Krimas stilā», tikmēr Aivars Lembergs pavisam atklāti un publiski iet pretējā virzienā.

Pilsētas galva neslēpti pauž savu nepatiku pret sabiedroto karavīru izvietošanu Ventspilī, un viņa antipātijas līnija tika turpināta publiskās aģitācijas virzienā ar viņam raksturīgajām frontālā uzbrukuma metodēm. Nomainot būtiskus faktus ar nebūtiskiem, operetiskiem efektiem: «Fui, mums nevajag to svešzemju un mums naidīgo NATO, kas neprot uzvesties!» – simboliski klaigā Ventspils mērs, kas ir pēkšņi aizmirsis pāris ļoti svarīgas lietas.

Ko ir izdevīgi neatcerēties?

Pirmkārt pašu galveno. To, ka mēs, Latvijas iedzīvotāji, vēlamies redzēt sabiedroto karavīrus pie mums tāpēc, ka šādi jūtamies drošāk pret Krievijas prezidenta Vladimira Putina nepārprotamās un viegli prognozējamās agresijas draudiem. Tātad – nevis sabiedrotie NATO mums uzbāzās ar savu karaspēku, bet mēs viņus esam aicinājuši nākt palīgā.

Otrkārt, šis sabiedroto kontingents nav nekādi «viņi», «šamējie» vai svešie mums, Latvijas iedzīvotājiem. Arī šie puiši, kas trobelē naktsklubos Ventspilī, (diemžēl) ir mūsējie, jo Latvijas armija ietilpst NATO sastāvā un tāpēc Lemberga pārmetumi NATO karavīriem, kas «plēš Ventspils puķes», «nepieklājīgi uzrunā meičas» un plūcas pie naktsbāriem, ir faktiski ir pārmetumi mūsējiem – savējiem. Mūsu – NATO armijas karavīriem. Turpretī tie, kas viņus Ventspilī piekauj līdz nāvei, – tie gan vairs nav mūsējie.

Kas ir šie Ventspils sitēji? Tie varētu būt parasti ierindas bandīti, taču nav izslēgts, ka viņi ir Krievijas «zaļo cilvēciņu» vietējie kloni, kurus Ventspils mēra publiskā ņirgāšanās par sabiedrotajiem uzjunda jaunai atriebības akcijai pret viņiem nepatīkamajiem «natovciem», ko katru dienu sludina Krievijas propaganda un šīs propagandas vietējā bazūne Lembergs. To nevajadzētu aizmirst. Piebildīšu, ka Aivars Lembergs nesen, neuzkrītoši ir ticies Ventspils «Skroderkrogā» ar Krievijas vēstnieku, kur it kā esot notikusi saruna par situāciju Ukrainā (Ir, 15.05. 2014). Reakcija nebija ilgi jāgaida.

Varas reakcija

Ja kādu 21 gadu vecu puisi smagi piekauj līdz nāvei, tad būtu loģiski, ka par notikušo pirmkārt uztrauktos cilvēks, kura amats uzliek par pienākumu nodrošināt iedzīvotāju drošību. Tas būtu loģiski. Taču šis cilvēks – Ventspils domes vadītājs – rīkojas pretēji, viņš nevis piedalās līdz nāvei piekautā puiša situācijas analīzē un uzlabošanā, bet tā vietā ķeras pie draudiem. Sūdzoties par NATO visiem, kam vien iespējams pasūdzēties. Par ko? Par to, ka «NATO dēļ Ventspils varētu kļūt par apvemtu un nourinētu pilsētu (Apollo, 14.05.2014.). Savāda varas reakcija. It kā kriminogēnā situācija Ventspils naktī būtu ieradusies tieši kopā ar starptautisko mīnu meklēšanas operāciju «Open Spirit 2014». Jauns puisis ir smagi piekauts, bet Ventspils mērs līdzjūtības vietā uzreiz sāk vicināt kara cirvi un valsts premjerministre Straujuma un prezidents Bērziņš par notikušo, protams, neko nav dzirdējuši. Valsts premjerministre Straujuma uz notiekošo pieticīgi noreaģēja tikai vakar, bet prezidents Bērziņš par savu patronu Lembergu joprojām baidās izteikties.

No malas šāda reakcija izskatās ļoti nežēlīga un cietsirdīga pret Ventspilī sakropļoto Nīderlandes jaunieti. Ventspils nav nekāda sociāli droša pilsēta, kurā ar iejūtību kāds rūpētos par tās iedzīvotājiem. To mums atgādināja nesenā pašnāvības epizode Ventspilī, kad jauna māte nolēca no tilta kopā ar saviem nepilngadīgajiem bērniem un pilsētas vadība par šo notikumu sarūgtināta neizskatījās nedz vārdos, nedz darbos.

LASI CITUR: Kura būs nākamā māmiņa ar bērniem uz Ventas tilta? Līgo nakts pārdomas.

Bez tam tā liecina par domes vadības centieniem novērst sabiedrības uzmanību no fakta, ka Ventspils publiskajā telpā ir ieradies faktors, kas vairs nepakļaujas Lembergam un tieši tāpēc nav šajā karalistē vēlams. Pastāv bažas, ka totalitārisma paliekas Ventspils vietējās varas spiedienā uz vietējo policiju var ietekmēt izmeklēšanu. Pašlaik nakts incidentu izmeklē Latvijas militārā un valsts policija. Sitēji it kā esot noskaidroti, taču publiski par to informācija nav pieejama. Joprojām nav.

Nīderlandes vēstnieks Latvijā par notiekošo pauž bažas un uzsver, ka nav īsti pareizi kādai no pusēm (NATO vai Ventspilij) tagad nākt klajā ar pārsteidzīgiem secinājumiem, pirms policija nav pabeigusi lietas izmeklēšanu. «Ne es, ne Lemberga kungs incidenta laikā neatradāmies blakus,» uzsver vēstnieks Dols (TVNET. 14.05.2014.) un pasvītro, ka «Ventspils lieluma pilsētā var notikt dažādi incidenti, taču jāatceras, ka par pilsētas drošību ir atbildīgs tās mērs»

Ventspils kā mūsu «Doņecka»

Lemberga pundurseparātisms varētu izskatīties komisks, ja nebūtu asinīm slacīts. Tieši šā holandieša smagais stāvoklis sarežģī mūsu vienaldzību pret notikušo. Kopš Krievijas agresijas pret Ukrainu NATO ir pieņēmusi lēmumu sniegt papildu drošības garantijas Latvijai un pārējām sabiedroto austrumu robežas valstīm, kas ietver papildu kaujas un izlūklidmašīnu izvietošanu, kā arī papildu karavīru, kuģu un bruņutehnikas nosūtīšanu uz militārajām mācībām Baltijas reģionā. NATO militārās klātbūtnes palielināšana ir ļoti svarīgs solis Latvijas aizsardzības nostiprināšanā. To uzsver arī Lemberga kabatas partijas ZZS ministrs Vējonis, kurš tagad ir mūsu armijas virspavēlnieka prezidenta Bērziņa labā roka militārās lietās. Tikmēr Ventspils mērs sūta draudu vēstules NATO ģenerālsekretāram, dānim Andersam Fogam Rasmusenam par jūrnieku nepieņemamo uzvedību Ventspilī pagājušās nedēļas nogalē, kas, pēc viņa domām, diskreditējot NATO dalībvalstu prestižu iedzīvotāju acīs.

Par prestižu runājot, jākonstatē, ka šis fenomens ir arī Lembergam pašam ļoti svarīgs. Nav noslēpums, ka Ventspilī daudzām blokmājām fasādes ir nokrāsotas tikai uz ielas pusi, lai no malas izskatītos 100% prestiži. Starp citu, Ventspils nebūt nav pilsēta, kura jau agrāk nebūtu tikusi «pievemta un pieurinēta» un piekliegta naktīs peļņa nolūkā. Pašai nācās par to pārliecināties vasarā, gadskārtējā motociklistu salidojuma laikā Ventspilī. Tā uzvesties nav glīti, bet tā dara arī citi. Ar Lemberga atļauju.

LASI CITUR: Melno motociklistu diskotēka Ventspils naktī. Saule štokos.

Līdzīga izrāde «par prestižu» tiek spēlēta neskaitāmās tiesās, kurās mums viņa vadītie mediji cenšas uzburt sava patrona cienījamā cietēja tēlu pret «pasaules ļaunumu», kas it kā nepamatoti vajā personu, kura ir iedzīvojusies, izmantojot ieņemamo amatu Ventspils pašvaldībā.

Vai vēlēsim par Lemberga marionetēm Griguli un Bērziņu?

Protams, ka nav ko gaidīt no šāda cilvēka cienījamu reakciju un notikušo. Normālos apstākļos pilsētas mēram būtu pirmajam jāsastāv pie sakropļotā puiša gultas un jādara viss iespējamais, lai parādītu savu solidaritāti un atbalstu pret viņu kā vienu «no mūsējiem». Kaut vai tāpēc, ka mēra neuzmanīgie izteikumi pret mūsu militāro partneru klātbūtni Ventspilī varēja kļūt par impulsu izrēķināšanās akcijai. Iespējams, ka stihiskai un impulsīvai, taču neatgriezeniski nepiedodamai.

Protams, ka tāpēc der pārdomāt, vai nākamnedēļ, dodoties uz Eiroparlamenta vēlēšanām ir jēga balsot par Lemberga kabatas partijas ZZS deputātiem Griguli un Bērziņu, kas pašlaik grezno gandrīz visu Rīgas mikroautobusu aizmugurējos stiklus un katru rītu ar savām reklāmām noslīcina Latvijas Radio ēteru. Vienkārši tāpēc, ka Grigule un Bērziņš ir Lemberga marionetes.

Neticu, ka šīs patriotiskos lozungos labi nomaskējušās personas savējos, t.i., Latviju, aizstāvēs Eiroparmentā.

Viņi aizstāvēs Lemberga naudas maka un Krievijas impēriskās intereses. Tāpēc viņi klusē šobrīd, kad prokremliskie zaļie cilvēciņi Ventspilī sit mūsējos.

Mūsējā karavīra asinis ir ne tikai uz Ventspils un ZZS ķeizara Lemberga, bet uz visu ZZS potenciālo Eiroparlamenta deputātu Ivetas Grigules, Andra Bērziņa, Ivetas Šulcas, Kārļa Seržanta, Armanda Krauzes, Ilonas Jurševskas, Jura Vjakses, Reiņa Uzulnieka, Jāņa Blūzmaņa, Artūra Graudiņa, Anitas Adijānes, Sarmītes Launagas, Ilzes Kļavas, Indriķa Putniņa, Ivara Bārdiņa un Edgara Tavara rokām.

Vai nejadzētu tās nomazgāt?

    • Jau ziņots, ka no 9.maija līdz 22.maijam Latvijā norisinās starptautiskā mīnu meklēšanas operācija «Open Spirit 2014». Tās sākumfāzē pagājušās nedēļas nogalē Ventspils ostā bija pietauvojušies NATO kuģi. Operācijā piedalās pavisam 26 karakuģi no NATO un Eiropas Savienības valstīm – ASV, Vācijas, Francijas, Dānijas, Zviedrijas, Igaunijas, Lietuvas, Norvēģijas, Beļģijas, Somijas, Polijas, Nīderlandes, Kanādas un Portugāles pretmīnu cīņas vienības. Dalībai mācībās uzaicināti arī novērotāji no Ķīnas.

Krievijas mazvērtības sindroms un mūsu nespēja saņemties

 

Šī persona ir pret Ukrainas neatkarību. Luganska, 10.maijs.

Šī persona ir pret Ukrainas neatkarību. Luganska, 10.maijs.

2014.gada 12.maijs

Krimas aneksijas iespaidā rietumvalstis patlaban ķērušās pie valsts aizsardzības stratēģijas virzienu pārgrupēšanas un sinhronizācijas. Pagaidām tiek domāts vairāk par diplomātiskiem, politiskiem un militārās stratēģijas aktiem, kas ļautu nodrošināt rietumu pretreakciju iespējamam Krievijas «jaunās paaudzes kara» realizācijas veidam a la Krima savā teritorijā.

Mazāk plānots pievērst uzmanību centieniem ierobežot pieaugošo Krievijas ietekmi propagandas jomā, jo Kremļa mediju ietekme Helsinkos, Kopenhāgenā vai Jevlē pagaidām ir vienāda ar nulli (kamēr Putins nav atsācis PSRS laiku «inoveščaņije» tradīciju).

Taču pavisam cita situācija Kremļa propagandas kara apstākļos pašlaik ir Latvijai, kuras iedzīvotāji (salīdzinoši plašāk nekā zviedri vai somi) saprot krievu valodu un lokālo mediju norieta situācijā skatās un klausās Kremļa interpretāciju par pasaules notikumiem un norisēm.

Īpaši aktuāls šis aspekts ir valstīs, kas atrodas «aktuālās apšaudes zonā» un tiek intensīvi ideoloģiski zombētas. To skaitā arī Latvija.

Kara pirmā fāze

«Jaunās paaudzes kara» pirmās un otrās fāzes īstenošana pret Latviju (no Krievijas puses) ir jau sākusies. Šis process pagaidām ir nemilitāra asimetriska karadarbība, «kas ietver informatīvus, morālus, psiholoģiskus, ideoloģiskus, diplomātiskus un ekonomiskus pasākumus» (Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un Stratēģiskās pētniecības centra pārstāvis Jānis Bērziņš. Apollo, 2014.08.05). Taču šis pirmais kara periods ir ļoti nozīmīgs, jo noteiks, vai tālāk tiks īstenotas nākamās fāzes pēc Krimas scenārija. «Tā kā iespēja, ka Krievija varētu pastiprināt savas darbības Latvijā, ir atkarīga no izdošanās kara pirmajās fāzēs un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nav pilnvarojuma iejaukties iekšējās lietās, par Ukrainas scenārija neatkārtošanos Latvijā atbildība ir jāuzņemas citām iestādēm» (turpat).

Kurām?

Tām, kuras šodien ir gatavas izstrādāt valsts ideoloģiskās, nacionālās aizsardzības plānu un to realizēt, ierobežojot Krievijas ofensīvu Latvijā ar tā saucamās «viedās varas» instrumentiem.

Parlamenta līmenī būtu nepieciešams izveidot ekspertu grupu, kas ir spējīga vienoties par principu un izstrādāt projektu nākamo paaudžu kara novēršanai Latvijā un izvedot konkrētu rīcības programmu Latvijas nacionālās drošības garantēšanai. Tajā ietilptu ne tikai esošās neveiksmīgās integrācijas politikas pārformulēšana, bet arī latviešu nacionālās pašapziņas sinhronizācija ar modernā laikā strāvojumiem. Tas ir publisko attiecību projekts un kā tāds var tikt izstrādāts un veidots vienīgi PR speciālistu (nevis politiķu vai ierēdņu) kompetences ietvaros un realizēts, izmantojot pārdomātas saites ar sabiedrību.

Pagaidām Latvijai nav iekšējā PR loģikas

Kā uzkrītošākais neveiksmīgas komunikācijas piemērs te jāpiemin Valda Dombrovska valdības katastrofāli sliktā saziņa ar Latvijas sabiedrību ekonomiskās krīzes novēršanas laikā. Jābrīnās, kā Latvijas valdība varēja atļauties algot tik zemas kvalitātes publisko attiecību speciālistus, kas varēja uzdrošināties nenodrošināt Latvijas varas ešelonu informatīvās saites ar sabiedrību (sīkāk par to manā rakstā: Sandra Veinberg. The Analysis of Government’s Communications and Public Engagement’s Socio-Political Effects during the Financial Crisis in Latvia (2008 – 2011), Asian Journal of Humanities and Social Studies (ISSN: 2321 – 2799) Volume 01– Issue 05, December 2013;

LASI CITUR: The Analysis of Government’s Communications and Public Engagement’s Socio-Political Effects

Tagad, kad pie mūsu durvīm jau klauvē nākamā, ne mazāk nopietnā krīze, no pagātnes kļūdām vajadzētu mācīties. Pašreizējā Laimdotas Straujumas valdība arī nepārliecina ar kompetenci publisko attiecību jomā, jo sasteigtā papildu līdzekļu deleģēšana public service televīzijai nepārliecina kā pārdomāts un tālredzīgs Latvijas publicitātes projekts. Rodas iespaids, ka mūsu politiskās varas stūrmaņi joprojām īsti nesaprot propagandas kara loģiku. Iekšējā PR noteicošo pozīciju publiskā diskursa veidošanas vietā viņi deleģē naudu «tukšai kastei» ceļmalā. Vienkārši tāpēc, ka «tas» nenozīmē cenzūras pastiprināšanu vai «pozitivizētas informācijas» apjomu palielināšanu medijos, bet gan tālredzīgu stratēģiju ilglaicīga projekta ietvaros. Lai noskaidrotu, kurā virzienā airējama Latvijas publiskās domas laiva, vispirms nepieciešams zinātniski izstrādāt esošās situācijas analīzi un tikai pēc tam meklēt tai piemērotu «motoru». Jā, mums jau sen ir vajadzīga savējā «Karaganova doktrīna». Pat labāka par to.

Veimāras sindroms

Kremļa ārpolitikas skandalozais eksperts Sergejs Karaganovs, kurš ne tikai izstrādājis savu destaļinizācijas un kultūras aneksijas «Karaganova doktrīnas» (Diplomātijas Vēstnesis, nr. 21-22. 1992. 15.-20. novembris) projektu, bet arī kā fakultātes dekāns lasa lekcijas Maskavas Ekonomiskajā augstskolā, nesen konstatējis savas valsts pašreizējo stāvokli kā pazemojuma un aplenkuma situāciju.

Pēc viņa domām, rietumi ir atteikušies de facto un de jure izbeigt augsto karu pusgadsimta laikā kopš Padomju Savienības sabrukuma. Šo viedokli viņš pauda avīzē Izvestija. «Šajā laikā rietumi ir nemitīgi attīstījuši savu militāro un ekonomisko klātbūtni un politiskās ietekmes sfēru Krievijas tuvumā ar NATO un Eiropas Savienības palīdzību. Krievijas intereses un iebildumi vienmēr tikuši ignorēti. Pret Krieviju rietumi izturas kā pret uzvarētu varu, lai gan mēs neuzskatām sevi par uzvarētiem. Mums ir uzspieduši maigāku Versaļas miera variantu. Atklāta mūsu teritoriju okupācija vai pieprasījumi pēc kara kompensācijām, kā to nācās piedzīvot Vācijai pēc Pirmā pasaules kara, nenotiek, taču Krievijai ir nācies uzklausīt nepārprotamus mājienus, ka tai turpmāk jāsamierinās ar pieticīgākas lomas spēlēšanu uz pasaules politiskās skatuves. Šāda situācija rada priekšnosacījumus sava veida Veimāras sindromam, kuru nākas tagad piedzīvot lielajai un lepnajai krievu nācijai, kuras cieņa un intereses tiek sabradātas» – tā uzskata Karaganovs.

Protams, ka šī krievu «izolācijas» un «atstumtības» sajūta nav objektīvu, bet gan ideoloģisku apstākļu radīta. To uzrušina un kultivē tie paši ideologi, kas 40 gadus pēc Otrā pasaules kara pārvaldīja gigantisku Eirāzijas impēriju no Klusā okeāna līdz Berlīnei. Viņi bija tie, kas uzspieda PSRS cietumā ieslodzītajām tautām totalitārisma loģiku un paredzēja šā spiediena indējošās sekas. Jebkurš patiess vārds šajā «klusuma impērijā, kas balstās uz durkļiem» nograndēja kā šāviens klusumā un saņēma savu sodu. Sabiedrība bija nospiesta uz ceļiem, un vienīgais izziņas veids bija padevīga varas cenzētās informācijas uzknābāšana. Iespēju robežās.

Pēc tam krita Berlīnes mūris, sabruka ļaunuma impērija un Krievija atgriezās pie savas vecās himnas un jaunas – G8 vietas rietumvalstu kontekstā. Domāju, ka nav nozīmes uzskaitīt NATO un ES tuvošanos Krievijai (sadarbības formas) aizvadīto 25 gadu laikā. Tās ir zināmas, nav noslēpums un skaidri pierāda, ka neviens Krieviju neizolēja un nepazemoja, kā to krieviem apgalvo Karaganovs.

Cita tēma ir Karaganova doktrīnas vēlme «paņemt galdu» arī savā sadarbībā ar Rietumiem pēc Varšavas pakta modeļa. Par to viņš runā mazāk, vai nerunā nemaz. Fakts, ka šis projekts piedzima nedzīvs, ir skaidrs. Uzkundzēties rietumiem neizdevās. Tagad Kremlis cenšas atkarot savas varas pozīcijas pasaulē ar varu. Lai to panāktu, vispirms jāiedveš parastajiem krieviem mazvērtības un pazemojuma komplekss Rietumu priekšā. «Nacionāla pazemojuma sajūta, kaut arī nepamatota un nebalstīta uz faktiem, izraisīs varmācību, niknumu un naidu pret apkārtni,» raksturo aktuālo situāciju Krievijā žurnālists Roger Cohen (New York Times/DN) un norāda, ka krievu psiholoģiskais stāvoklis pašlaik atgādina vāciešu naida un depresijas sajūtas 1919. gadā (kara kontribūcija un trūkums) vai serbu sašutumu pēc lielvaras statusa zaudēšanas 1991. gadā. Tikai pēc sakūdīšanas var aicināt tautu reāli iet karā un ziedot savu veselību un dzīvību diktatoru interesēm, kas ārēji ietītas «patriotisma» iesaiņojumā. Tikai pēc sakūdīšanas karavīri paši būs gatavi mirt imperatora ambīciju vārdā. Vienkārši tāpēc, ka Putinam tā vajag.

10 gadi, lai nomierinātos

Serbiem bija nepieciešami 10 gadi, lai atjēgtos no nacionālisma uzjundītajām varas ambīciju sajūtām. Krievu variantā varbūt vajadzēs vēl vairāk laika, jo tautai tiek iepotēts, ka laime visiem būs tikai tad, ja Putins Krievijas vārdā valdīs pār pasauli un rietumi padevīgi klanīsies Kremļa «Gredzenu pavēlnieka» priekšā. Putina varas revanšisma iepotēšana krievu cilvēkos nozīmē, ka viņi satraukumā par «pazemojumiem Rietumu priekšā» aizmirsīs savu reālo ekonomisko un politisko stāvokli: nācijas novecošanos, masveida emigrāciju, ierēdņu un varas aparāta hronisko korumpētību, politisko kontroli pār tiesu varu, cenzētu presi un medijus, oligarhu vadīto ekonomiku.

Pagaidām Putina ideologi un mediju sistēma tur krievus pazemojuma un revanšisma stresā. Par «objektivitāti» ziņojumos no Krimas Kremļa šefs labākajiem krievu tautas kūdītājiem = 300 krievu žurnālistiem piešķīra ordeņus un medaļas. Tos saņēma Putinam vistuvāk stāvošie mediji: Rossija, 1. kanāls, NTV un Russia Today. Šie kanāli dominē mediju telpā, un tāpēc nenozīmīgie opozīcijas informācijas dienesti pamazām saplok masīvā Kremļa propagandas buldozera priekšā.

«Viņi saņēma ordeņus par varonību karā» (Lilija Svetsova), un tieši šā iemesla dēļ es priecājos, ka nekad neesmu atzinusi balvas, prēmijas vai ordeņus žurnālistiem. Jebkurš apbalvojums žurnālistam ir cenzūras veids. Putina 300 medaļas mediju darbiniekiem to pierāda visuzkrītošāk.

Starp citu vienu no ordeņiem Putins piešķīra arī Aleksandram Žarovam – Krievijas cenzūras šefam. Viņš nav žurnālists, bet tika apbalvots par spēju apturēt neatkarīgo, nepatīkamo informācijas avotu parādīšanos Krievijas mediju telpā. Tātad ordeni saņēma arī informācijas nogalinātājs. Tātad Putins dala ordeņus tiem, kas muļķo savu tautu.

Mūsu neizlēmības beigas

Kā redzams, Kremļa propagandas galvenie virzieni nav noslēpums un tajos nav nedz maģijas, nedz arī pārdabisku spēku. Tos vienkārši saprast, apzināt, izanalizēt un atrast vakcīnu.

Tik vienkārši tas ir.

Vai mums nav apnicis stāvēt malā un noskatīties kā putinistu vērpēji muļķo arī mūsējos?

Cik ilgi vēl?

Eirovīzijas dziesmu konkursa 2014 fināla komentārs draugiem.

2014. gada 10. maijs

Šovakar ap 22.00 gaidu pie sevis draugus, lai kopīgi noskatītos eirošlāgera fināla translāciju no Kopenhāgenas. Mums izveidojusies šāda tradīcija un arī šogad esam gatavi to atkārtot. Aiz loga ņemas Rīgas lietus, zied mana magnolija un divi strazdi staigā pa izdīgušo zāli.  Klājam galdu, gaidām draugus un zinām, ka vakars būs interesants un spraigs. Būs tie, kas komentēs tērpus, būs tie, kas komentēs kadra kultūru un operatoru un režisora darbu un vēl citi pateiks kaut ko foršu, kas tā vien prasās tikt uzklausīts šajā lieliskajā sestdienas vakarā. Mums priekšā intelektuāli spraigs un jauks vakars.

Lai aktivizētu sarunas, uzrakstīju mazu – jatru komentāru par gaidāmajām pādesmit dziesmām. To šovakar piedāvāju arī Jums, cienījamo lasītāj! Priecāšos saņemt komentārus. Uz tikšanos plkst. 22.00!

Tātad – pirmā dziedās:

1.Ukraina

Marija Jaremčuk. ”Tick tock”
. Sieviete balles tērpā un vāvervīrietis kas skrien kā negudrs. Diemžēl dziesma pašvaka, taču Krimas krīze liek būt laipnākam pret savādo duetu.

2.Baltkrievija

Teo, ”Cheesecake”. 
Puišu grupa, kas kopē britus. ”Siera kūka” atgādina LV ”kūku cepējus” un tāpēc mana sirds mazliet atmaigst pret šiem baltkrieviem, taču tikai – uz īsu brīdi. Citādi viss ekrānā ir nožēlojami triviāli. Kopija, kuru cenšas atdzīvināt kā izžāvētu tauriņu.

3.Azerbaidžāna

Dilara Kazimova. ”Start a fire”. 
Zviedru autoru dziesma (Stefan Örn, Johan Kronlund, Alessandra Günthardt) džeza šlāgerbalāde. Izpildījums īsti nepaceļas augšup, virs mākoņiem. Atkal cirka numurs un sazinturkāda izdarīšanās uz skatuves. Kazimova ir centusies no Azerbaidžānas tikt uz lielo finālu iepriekš jau divas reizes. Tagad tas viņai beidzot ir izdevies, bet efekta nav. Ja nav elektrības, tad lampiņa nespīd. 🙂

4.Islande

Pollapönk, ”No prejudice”. 
Nākamais skolotājs, kurš sācis dziedāt studiju laikā, mācību projekta ietvaros. Varavīksnes tērpi. Ar šo numuru viņi kaitina homofobus un viens no ansambļa dalībniekiem ir Islandes parlamenta deputāts. Uzminiet kurš!

5.Norgvēģija

Carl Espen, ”Silent storm”. 
Carl Espen ir lielisks sargs un vienlaikus arī atslēdznieks. Tāds krietns puisis, kurš visu mūžu sapņojis nokļūt uz skatuves. Šo dziesmu viņam uzrakstīja brālēns. Redz kā brīnums izdevās…sapnis piepildījās. Atslēdznieks stāv uz skatuves un dzied visai Eiropai. Vareni! Fantastiski, vai ne? Carl Espens balss ir tieši tik maiga un glāsmaina, lai nenovestu mūs līdz nervu sabrukuma robežai, kā to prot izdarīt Balkānu taures. Pieticība šoreiz viņa var nepalīdzēt, lai gan tas ir negodīgi vai ne?

6.Rumānija

Paula Seling & Ovi, ”Miracle”. 
Uz skatuves dziesmas autors Ovi, kas pagūst skraidīt, šķobīties, lēkāt, plātīties un pat ar atvēzienu sabučoties ar otru dziedātāju. Šo skūpsta epizodi ”ar elkoni” šodien neciešot visa Kopenhāgemna! Pievērsiet uzmanību šai kretīniskajai bučai, kas ieies Eirovīzijas finālu vēsturē kā briesmīgs pārpratums. Oj, šausmas. Tā iet, ja producents pats tiek uz skatuves un cenšas. Labu gribot var izrakt bedri sev pašam.  Vai Ovi varētu aistāt ar kādu no mūsu LV mūzikas producentiem? AR kuru? Vai būtu labāk? 🙂

7.Armēnija

Aram Mp3, ”Not alone”. Interneta poētismi un histēriska līrika, kā uzrūdzis armēņu konjaks. Grūti noskatīties līdz galam.

8.Melnkalne

Sergej Cetkovic, ”Moj svijet”. 
Melnkalne pirmo reizi tiek līdz finālam un piedāvā šoreiz klasisku balkānu balādi. Visu iztraucē slidotāja, kas atgādina kādreizējo Krievijas ”uzvarētāja” – pagalam nesimpātiskā Dimas Bilanas uzstāšanos, kuram apkārt locījās vijolnieki un slidotāji. Man Sergeja uzstāšanās Kopenhāgenā izskatās pēc “pārdabiskā brīnuma” ekranizācijas TV ekrānā. Kaut kas no planētas Pandora ainavām izslāpuša Sahāras ceļinieka apziņā. Murgs balkānu stilā. Iemalkojam vīnu un sasmaidāmies ar draugiem. Cerams, ka tālāk būs labāk.

9.Polija

Donatan & Cleo, ”My slowianie (we are Slavic)”. 
Dzimteni mēs mīlam dažādi. Vienam tā ir ainava vai jūra vai mamma. Šajā gadījumā – silikona krūtis tuvplānā. Laikam ļoti seksuāli, ja nebūtu tik banāli un klišejiski. Pati dziesma ir vāja, spiedzoša un izpildītāja muzikāli atgādina pati savu bizi, kas līdzinās cieši nošņorētai slotai. Dziedātāja un ”seksīgie tautas tērpi” precīzi ilustrē rietumu viedokli par Austrumeiropas sievietēm, kurām ”miesa aizstājot smadzenes”. Vai tā ir? Šajā gadījumā – noteikti. 🙂

10.Grieķija

Freaky Fortune feat. Riskykidd ”Rise up”. 
Zviedru un dāņu bērnu mīļākais gabals. Palīdz lēkāt uz batuta. Tāpēc arī ansambļa dziedātāji paši beigās sāk lēkāt un pareizi dara. Nedomāju, ka lēkājamais gabals varētu nokļūt līdz finālam. Taču labi, ka grieķi mums to piedāvā – būs muzikālais fons vasaras krosiņam gar jūru. Lēkāsim grieķu stilā visu vasaru.

11.Austrija

Conchita Wurst, ”Rise like a Phoenix”. 
Bārdainā Končita var vinnēt 2014. Džeimsa Bonda filmas cienīga balāde, kuras rezultātā vibrē visa Kopenhāgenas arēna. Bārda ir labi noskūta un lūpu spīdums perfekts. Pavērojiet, dāmas un mācieties! Končitas (Tomasa) tēvs ir desu meistars un (kā redzat) desu ēšana palīdz attīstīt labu vokālu. To tagad zināsim! Citādi – šis priekšnesums palīdz nokaitināt austrumeiropas homofobus un visas krievu vecāku organizācijas, kas ir pieprasījušas šo numuru Krievijā nerādīt tiešraides laikā. Nez ko viņi rādīs tur Krievijā, kamēr mēs skatīsimies Končitas Fēniksa lidojumu? Kādu Putina runu? Varbūt pats Medvedjevs sāks dziedāt krieviem Končitas vietā? Laba doma, vai ne? Jā, Končita var uzvarēt bet 100% tas nav. Balāde ir gigantiska un balss materiāls labs. Vienīgā problēma bārda…vai ne? 🙂

12.Vācija

Elaiza, ”Is it right”. 
Savādi, ka vāciešiem kādreiz (sen sen atpakļlaikā) ir bijuši tik daudz labu komponistu, bet šodien viņi neko nevar nedz nodziedāt nedz nospēlēt Eirovīzijai. Gaumīgā līmenī. Pat akordeonu spēlē neritmiski un šaušalīgi slikti. Elaizas dziesma ir sausa kā izkaltēta vobla un nepalīdz pat alus svētku piesaukšana. Nabaga Vācija. Galvenais, ka maksā lielus nodokļus EBU. Tas labi. Maksāt viņi prot!

13.Zviedrija

Sanna Nielsen, ”Undo”. 
Sanna ir Končitas pretpols. Amazone melnā kleitā ar gigantisku balādi. Prefekta balss un gaiša harisma. Līdz šim 7x Sanna ir mēģinājusi tikt uz lielo finālu. Šoreiz tas ir izdevies. Zviedriem Sanna ļoti patīk, mums viņa arī privāti ir draudzene…tāpēc es neko neteikšu, ja Sanna uzvarēs! 🙂 🙂 🙂 Kaut nu izdotos. Viņa nav gadījuma cilvēks uz skatuves. To jūt.

14.Francija

Twin Twin, ”Moustache”. 
Dziesma par ūsām. To var dziedāt tikai Francijā. Tikai francūzis var nodziedāt: ”c’est comme ci, c’est comme ça” ar sarkasmu. Mani neuzrunā, bet eksistēt drīkst. 🙂

15.Krievija

The Tolmachevy Sisters, ”Shine”. 
Dvīņu māsas, kuras ir tieši tik naivas un nevarīgas, lai nespētu neko pateikt žurnālistiem Kopenhāgenā par savas valsts invāziju Krimā un Putina politiku Ukrainā. Prot sapīties kopā ar bizēm un šūpoties uz skatuves šūpolēs. Pusfinālā publika viņas izsvilpa. Daudziem arī Latvijā liekas, ka mākslai nedrīkstētu būt nekā kopīga ar politiku (tāpat kā sportam), bet diemžēl IR pārāk daudz kā kopīga. Ir pamats aizdomām, ka Putina valdība ir uzpirkusi bijušo satelītvalstu žūrijas (tadas baumas klīst!:)) un viņa lielākais sapnis pašlaik ir dabūt Eirovīzijas finālu atkal uz Maskavu. Tas Putinam būtu lielisks PR. Kā paliek ar māsām, kas pin bizi? Dziedāt viņas prot postsovjetiskā stilā, cenšas šarmēt un būt mīlīgas ”maigas miesas” stilā. Nav izslēgts, ka azerbaidžāņi un armēņi, turki un kiprieši saļims pēc vecās un pārbaudītās shēmas. Nožāvājamies un klausāmies tālāk. 🙂

16.Itālija

Emma Marrone, ”La mia cittá”. 
Itālija beidzot atgriežas Eirovīzijā un man šī dziesma atgādina The Cardigans ”My favourite game”. Sanremo stils te neatkāpjas. To jūt “visās vīlēs”. Taču dziedātāja Emma nav slikta. Lai viņai veicas!

17.Slovēnija

Tinkara Kovac, ”Round and round”. 
Neko nevar darīt, man Slovēnija un slovēņi patīk! Laikam Bleda kongress vai kas cits! Tāpēc es stāvu un krītu par šo dāmu Cruella de Vil neilona kleitā, kas regulē mums neredzamu satiksmi ar savu flautu kā policists. Glīta balāde un smukas ”bekvokālistes” vai ne? Lai veicas Ļubļana!

18.Somija

Softengine, ”Something better”. 
Smukas frizūras absolventiem no Somijas. Domāju, ka šī dziesma šovasar būs no visvairāk atskaņotajām zilo ezeru zemē un skanēs daudzos turienes rokfestivālos. Kopenhāgenā tā neuzvarēs.Tas nekas. 🙂

19.Spanien

Ruth Lorenzo. ”Dancing in the rain”
. Kārtējā klavieru balāde. Ruth Lorenzos dzied gaumīgi. Ir piedalījusies britu ”X factor” (pirms sešiem gadiem), pārvalda lielu un plaša diapazona balsi. Taču tā skan kā taure. Harismas maz. Būtu jauki, ja fināls notiktu Madridē, mēs visi varētu braukt turpu dejot flamenko, taču…maz ticams, ka tas šogad notiks. Šķiram nākamo lapu.

20.Šveice

Sebalter, ”Hunter of stars”
 prasās pēc jodelēšanas. Kad sāk dziedāt: ”You are the prey, I am gonna eat you up” mani pārņem neērtības sajūta. Nezkāpēc. Tā jēli noskan. ”No, open the door” – klāsta dziedātājs, sektanta intonācijā un rodas iespaids, ka no sajūtām viņam nav 100% nekādas jēgas. “Mūzikas skaņas” te nejūt. Nemaz.

21.Ungārija

András Kállay-Saunders, ”Running”. 
Kā parasti ungāriem izdodas. Fona horeogrāfija ar piekaušanu gan šķebina un ir traki bezgaumīga. Bet ko lai dara – visu laikam nevar gribēt! Pat no ungāriem!

22.Malta

Firelight,  ”Coming home”. 
Maltiešu hipiji zaļā zālē. Zaudē mūsu kūku cepējiem, bet ir nokļuvuši līdz finālam. Redz cik jocīgi! Paliks laikam pēdējie.

23.Dānija

Basim ”Cliché love song”. 
Ož pēc plaģiāta. The Real Things ”You to me are everything”. 1976. Vismaz man. Švaki.

24.Holande

The Common Linnets, ”Calm after the storm”. 
Mans favorīts. Kantrī duets ar kolosālu grafiku fonā. Ir jau iTunes populārāko dziesmu avangardā. Ilse DeLange un Waylon nelēkā, nebučojas un nešūpojas šūpolēs, bet mierīgi dzied viens otram un lielā zāle kļūst sīka, intīma un laipna. Gaumīgi, laipni un Eirovīzijas festivāla cienīgi. Lai viņiem veicas!

25.San Marino

Valentina Monetta. ”Maybe (forse)”. 
Nesaprotu kā šī dziesma nokļuva līdz finālam. Tā ir liela mīkla. Vismaz man. Trīs reizes Valentīna ir mēģinājusi tik līdz lielajam finālam un beidzot tur nokļuvusi šogad. Kleita ir viņas slepenais ierocis. Redzēsim vai izšaus. 🙂

26.Lielbritānija

Molly, ”Children of the universe”. 
Neveicas vecajai Britānijai! Sūta uz Eirovīziju savas vecās leģendas, bet tālāk par pēdējo vietu netiek. Šogad atkal tas pats: kosmoss, bērni, mīla un…galīgi garlaicīgs izpildījums. Nabaga BBC. Guļat vai? Kas par lietu? Kāpēc Lielbritānija ar savām popmūzikas tradīcijām rāpo Eirovīzijas pēdējā līnijā? 🙂

 

Tā, kurš uzvarēs?

Man tas nav svarīgi. Jums ir?

Digitālā bitcoin un mēs. Mainīsim atkal naudu?

2014. gada 8. maijā

Bitcoin ir digitālā nauda. Tā palīdz pirkt un pārdot ar datora vai viedtelefona palīdzību. Darījumu veic vienādranga (peer to peer) režīmā jeb pa tiešo starp pircēju un pārdevēju. Pārdošanu nepieskata centralizēta institūcija, bet tā balstās uz tīkla lietotāju akcepta bāzes. Maksājumi notiek šifrētā veidā un lietotāji ir anonīmi. Tātad pie mums ir ieradusies nauda, kas iztiek bez īstajiem starpniekiem (bankām), nodokļiem (Valsts Ieņēmumu dienesta) un pazemojošajām bankas maksājumu kartēm, kuru saturs par jūsu maciņa biezumu informē katra pirkuma pārdevēju visos veikalos.

Pašlaik viens «bitkons» maksā apmēram 100 eiro (līmenis ļoti svārstās) un transakcijas ātrums un trajektorijas krietni apsteidz banku maksājumu rutīnas. Paradīze klauvē pie mūsu durvīm. Kā rīkosimies? Laidīsim to iekšā un nomainīsim visus savus eiro un atlikušos latus pret «bitkoiniem»?

Protestēsim pret bankām?

Modernās sabiedrības neapmierinātība ar banku sistēmu nevienam nav pārsteigums. Dārgās transakciju izmaksas, direktoru sulīgās algas un visbeidzot pēdējo gadu krīzes ar neskaitāmām banku «glābšanas programmām» uz nodokļu maksātāju rēķina ir darījušas savu – banka nav mūsu mīluļu sarakstā. Vēl vairāk – nav pat argumentu lai pierādītu, ka vienīgais godīgais norēķinu veids modernajā sabiedrībā ir «laist visu savu naudu» caur bankām, kas faktiski ir privāta biznesa uzņēmumi ar savām peļņas interesēm.

Šodien «norēķināties godīgi» skaitās ļaut bankām «uzvārīties» uz mūsu rēķina, jo tikai tā valsts kase spēj piespiest mūs samaksāt visus nodokļus un nodevas, kas nepieciešami varas aparāta uzturēšanai. Tikai tā vara spēj izsekot mūsu naudas maka saturam un iekasēt sev daļu no tā.

Līdz ar jauno, alternatīvo maksāšanas līdzekļu parādīšanos pastāv risks, ka iedzīvotāji=pilsoņi=sabiedrība var izlauzties no esošās naudas uzskaites sistēmas un pārtraukt finansēt valsts politiskās un ekonomiskās varas izdevumus. Tā sakot – sabiedrība vairs nebūs nodokļu maksātāja un sekas šim virzienam var būt katastrofālas. Nebūs vairs to, kas maksās nodokļus skolu, transporta, sabiedriskā sektora, sporta, kultūras, varas aparāta ierēdņu (valdību, parlamentu, policiju un tiesu ieskaitot) un citu publisko izdevumu finansējumu. Tas nozīmē, ka ar valsti «būs cauri». Vismaz tās pašreizējā veidolā.

Virtuālā nauda apdraud valsti

Kas notiek, ja nauda apdraud gan nacionālās valstis, gan ūnijas, gan visu valsts pārvaldes sistēmu kopumā, jo paver jaunu norēķinu veidu – digitālo jeb kriptovalūtu, kas nav piesaistīta nevienai konkrētai valstij? Ar bitcoin tiek nojauktas naudas emitēšanas politiskās robežas, realizēta decentralizācija, veicot norēķinus tikai un vienīgi starp tiem, kas kaut ko pērk vai pārdod. Tas nozīmē, ka preču un pakalpojumu pirkšana iznāk lētāka, jo banka par katru transakciju no valsts uz valsti iekasē sev sulīgus procentus un/vai nodevas, bet bitcoin «par darbu paņem» tikai 0,0005%. Bez tam maksāšana un naudas iekasēšana ir anonīma. Neviens nezina, kurš ir maksātājs. Te neprasa pasi, personas kodu vai uzņēmuma reģistrācijas datus.

Ideāli?

Tieši tāpēc šo maksāšanas veidu visveiksmīgāk un straujāk pagaidām ir izmantojuši narkotiku tirgotāji. Zviedru Rikskriminalpolisen liecina, ka bitcoin vērtība aizvadīto divu gadu laikā ir pieaugusi 1000 reižu un pašlaik viens BTC maksā apmēram 100 eiro. Tā izplatība «kriminālajā pasaulē» izvēršas plašumā. Tas notiek šādi: 1) narkotiku pārdevējs «dārknetā» (ar speciālas programmatūras palīdzību) piedāvā savu preci, kuru pircējs apskata ar tās pašas programmas palīdzību; 2) pirkšana notiek ar e-naudu, anonīmi no digitālā maciņa, kas parādās internetā; 3) visi, kam ir pieeja specializētajai programmatūrai, redz, vai šajā maciņā ir nauda vai nav, un pēc tam apstiprina konkrēto maksājumu (3-8 apstiprinājumi ir norma); 4) maksāšanas sistēma ir šifrēta, lai izvairītos no hakeriem un zagļiem un naudas nonākšanai pārdevēja digitālajā maciņā, kas arī aizslēgts ar šifrētu atslēgu.

Pēdējo mēnešu laikā «bitkoini» ir reģistrēti kā galvenās lomas spēlētāji sešos narkotiku noziegumos Zviedrijā. Pērn decembrī Haparandas tiesā tika notiesāti četri narkotiku tirgoņi, kuru norēķini tika veikti tikai un vienīgi digitālajā naudā. Bandas vadoņa, 23 gadus vecā narkotiku pārdevēja datorā tika konstatētas simtiem transakciju un peļņa «bitkoinos» gandrīz viena miljona SEK vērtībā. Virtuālā nauda tika glabāta trijos «maciņos» un darījums tika veikts ar «Silk road» palīdzību, kuru policija oktobrī slēdza. Šoreiz apsūdzētais pats informēja policiju par kodiem un «atslēgas vārdiem». Pretējā gadījumā likuma sargiem nebūtu izdevies nokļūt līdz naudai.

Valstiska problēma

E- nauda jau sen sašķēlusi ekonomistu viedokļus un izraisījusi diskusijas likumdevēju līmenī. ASV ar šo jautājumu aktīvi nodarbojas jau divus gadus, tikko šis jautājums sasniedzis arī ASV kongresa līmeni.

Krievijā prokuratūra nupat aizliedza jebkāda veida maksājumus ar «bitkoiniem». Līdzīga nostāja ir arī Dānijā un Ķīnā.

Zviedrija par šo tēmu vēl «taustās», un varas pārstāvjiem e-naudas efekti vēl nav īsti izprotami, jo Eirokomisija tikai aprīlī grasoties pievērsties bitcoin un digitālās ekonomikas analīzei. Turpretī zviedru nodokļu pārvalde šo sfēru jau mēģina pārvaldīt, pieprasot nodokļus par bitcoin pirkšanu, un kopš decembra visiem zviedru uzņēmumiem, kas veic darījumus ar bitcoin, nākas reģistrēties Finanšu inspekcijā.

Turpretī Latvijas FKTK «bitkoin» un tamlīdzīgos finanšu instrumentus neuzskata par naudu un neiesaka to izmantošanu, jo tas neesot drošs maksāšanas līdzeklis. Arī Latvijas Banka neatbalsta transakcijas vai ieguldījumus virtuālās valūtās. Pēc FKTK domām, «bitcon pēc būtības drīzāk ir uztverams kā prece jeb produkts, kuru var izmantot kā maiņas līdzekli, ja puses par to vienojas, tādējādi šis instruments nav pielīdzināms legālam maksāšanas līdzeklim» (Delfi, Bizness, 2014.13.02).

Tas nozīmē, ka bitcon Latvijā neskaitās nauda un tiem, kas ar to pērk un pārdod, nav jāuztraucas par PVN vai cita veida nodokļu nemaksāšanu. «Tā ir naudiņa, kas palīdz izvairīties no nodokļiem, jo tie neuzrādās nekādās ienākumu deklarācijās,» konstatē interneta čatā «Tomi», un viņam piebalso arī citi uzsverot, ka «kriptovalūtas drīz pārņems naudas sistēmu». Amizanti, ka «bankas un valsts vara pagaidām nevar izdomāt, kā pārņemt šos virtuālos maksāšanas līdzekļus savā pārziņā, tāpēc arī ārdās», secinot – «kamēr šai naudai nav tikuši klāt baņķieri (naudas mijēji un aizdevēji) un varas mafija ar savu nodokļu sistēmu, tikmēr šādu norēķinu sistēmu mums vajag izmantot» (Ierindas pilsonis).

Izrādās, ka arī Latvijā pastāv «bitkoinu» legalizācijas problēma, tikai mūsu atbildīgās institūcijas šai krīzei nav gatavas, tāpat kā FKTK nebija uz starta iepriekšējo krīžu situācijās. Starp citu, Latvijas investīciju zelta tirgotājs un valūtas maiņas pakalpojumu sniedzējs «Tavex» 28.janvārī ir iesniedzis oficiālu pieprasījumu attiecīgajām valsts iestādēm par «Bitcoin», jo apsver iespēju tuvākajā nākotnē sākt tirdzniecību ar šo un līdzīgiem finanšu instrumentiem. Uzņēmums jautājis Finanšu ministrijai, Valsts ieņēmumu dienestam, Latvijas Bankai, FKTK un Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestam, kas tad patiesībā ir «Bitcoin» – valūta, virtuālā/digitālā nauda, prece vai izejviela (commodity), pakalpojums, finanšu instruments, kapitāla vērtspapīrs, elektroniskā nauda, kā arī to, kādi nodokļi tiek aprēķināti šāda instrumenta izmantošanas gadījumā. Pagaidām vēl valsts institūcijas nekādus skaidrojumus neesot sniegušas. (Delfi, 2014.05.02)

Berlīnes «bitkoinu» kafejnīca un nākotne

Bitcon zviedru apvienības priekšsēdētājs Mats Henriksons uzskata, ka e-naudas lietotāju vairākums nepavisam neesot tikai kriminogēno aprindu ļaudis. Ap 10 000 cilvēku SWE robežās šodien norēķinās ar bitcoin naudu legālos darījumos, un zināma problēma, protams, esot hakeru uzbrukumi elektroniskās naudas maciņiem internetā. Amerikāņu Wired tikko informēja par kādu hakeru aplaupītu personu, kuram tika nozagti «bitkoini» 500 000 USD vērtībā. Matsam Henriksonam liekas, ka šis gadījums ir izņēmums. Ikviens interneta darījums šodien ir riskants.

Tikmēr Jorgs Platcers Berlīnes kafejnīcā «Room 77» turpina norēķināties ar klientiem «bitkoinos».

«Tas ir sensacionāli un grandiozi, es jūtos lieliski. Jā, mani klienti man maksā ar e-naudu. Pirmām kārtām tas ir kolosāli, jo man nav jārēķinās ar bankām. Jūtos kā eiforisks pionieris,» atzīstas hamburgerbāra īpašnieks. Pats – kādreizējais hakeris un kiberpanks.

«Par kibernaudu visi sapņoja jau sen. Taču mēs šeit «Room 77» uz Graefestrasse Berlīnē pirmie sākām pieņemt maksājumus «bitkoinos». Pirmie visā pasaulē! Vienlaikus ar mums to sāka darīt arī kāds bārs Ņujorkā, bet šie strauji bankrotēja,» smejas Jorgs un uzskaita iemeslus sava biznesa uzplaukumam: 1) klienta nauda ir viņa telefonā, 2) biznesa ideja izslēdz nodokļus, kurus jāmaksā bankas karšu īpašniekiem, 3) tas ir ērti un parocīgi gan pircējam, gan pārdevējam.

Var gadīties, ka «bitkoins» tomēr ir kaut kas vairāk par «preci, kuru var izmantot kā maiņas līdzekli» (FKSK) vai valūtu (Finansinspektionen).

Var gadīties, ka tas ir ķieģelis kādas jaunas, daudz taisnīgākas publiskās ēkas celtniecībā arī pie mums.

Kā jums liekas?

Atšifrēt un kodēt visu mūžu: pašai savs alfabēts

2014.gada 3.maijā speciali TVNet

Valentīne Lasmane Foto S. VeinbergaTikties ar Valentīnu Stokholmā vienojāmies jau sen. Viņa (kā jau leģenda) ir pelnījusi kārtējo izsmeļošo interviju prožektora starā. Īpaši šogad, kad bēgļu laivu atceres 70 gadi ir klāt un 1944. gada notikumi izgaismojas jaunās krāsās. Valentīne Lasmane ir latviete un ukrainiete, pāris gadus vecāka nekā Latvijas valsts.

Viņa bijusi lieciniece un aktīva dalībniece daudzos dramatiskos Latvijas vēstures notikumos, to skaitā pretošanās kustības notikumos pēckara Latvijā. Viņas darbību latviešu rakstnieks A. Grigulis aprakstīja romānā «Kad lietus un vēji sitas logā», un par to ir padomju laikā arī uzņemta latviešu aktierfilma.

Tagad – pavasara atnākšanas brīdī šis tikšanās mirklis bija klāt. Lidmašīna no Rīgas atlidoja kopā ar maniem lieliskajiem kolēģiem – Judīti Čunku un Aigaru Kovaļevski. Mūsu kopīgās intervijas maratons beidzot varēja sākties Stokholmas priekšpilsētā Tēbijā.

Ukraiņu durvis

Piestājām ar automašīnu ziedošas ielas malā, atradām ēku nr. 3 un devāmies meklēt mūsu varoni viņas jaunajā dzīves vietā. Judīte gāja pa priekšu ar papīru uz kura bija adreses apraksts, es sekoju, un visbeidzot čāpoja Aigars ar savu dārgo kameru un daudzajām statīvu somām.

Uzbraucām ar liftu līdz piektajam stāvam, piezvanījām pie durvīm ar uzrakstu «V. Lasmanis», un tās atvērās.

Mūsu priekša nostājās saimniece – baltu valodu filoloģe, latviešu valodas un literatūras skolotāja, Latvijas Centrālās Padomes aktīviste, vairāku mācību grāmatu autore, literatūras tulkotāja, kultūras darbiniece un politiski aktīva pilsone, Trīszvaigžņu ordeņa kavaliere (2001) Valentīne Lasmane.

Kamēr kolēģi kārtoja telpu televīzijas ierakstam, bīdīja mēbeles un pārkrāmēja puķu podus, es pamanījos noskaidrot Valentīnas viedokli par aktuālajiem politiskajiem notikumiem. Par to pašu Ukrainu un Krimas krīzi.

– Kā jūs vērtējat Ukrainas notikumus? – jautāju un ievēroju, ka istabā goda vietā atrodas liels televizors.

– Slikti vērtēju. Tas, kas tur notiek, ir dziļi traģiski un nejēdzīgi. Pati esmu dzimusi Ukrainā. Kremenčukā. Tā ir mana bērnības zeme, kas man vienmēr bijusi svarīga, un turienes notikumi man nozīmē ļoti daudz. Esmu bēgusi no Ukrainas uz Latviju kopā ar mammu un diviem mazajiem brālīšiem piecu gadu vecumā. 1921. gadā. Arī toreiz Ukraina nebija brīva un zeme mums ļodzījās zem kājām. Tagad tur turpinās tas pats.

– Kāda bija jūsu bērnības Ukraina? –

– Brīnišķa. Mans tēvs bija strēlnieks un karoja. Pa to laiku mammai bija jātiek galā ar bērniem, un tāpēc mēs pārvācāmies uz mazu Ukrainas miestiņu, kur iztikt bija vieglāk. Mamma tur strādāja par medmāsu, skolotāju, un es viņai palīdzēju, cik vien spēju, auklējot mazos brāļus. Visas ciema durvis man bija vaļā. Visus pazinu, jo biju savējā.

– Ideāla bērnība…

– Protams! Ukraiņu draudzīgā kopības sajūta ir sildījusi mani visu mūžu. Lai gan pati mīļākā mana ciema celtne bija maziņā turienes pareizticīgo baznīca. Turp es gāju katru dienu, uz savu roku. Man patika klusums, smaržas un garīgums. Tur es slēpos un atpūtos.

– Kāpēc vajadzēja pamest Ukrainu?

– Tēvs beidza karot un aicināja mūs uz savu dzimteni Latviju. Tur viņam bija piedāvāts ienesīgais mērnieka darbs. Mammai ar bērniem bija jābrauc līdzi. Iekāpām bēgļu vagonā un trīs mēnešus kratījāmies pa sliedēm uz Latviju.

– Trīs mēnešus no Ukrainas uz Latviju?!

– Jā, bēgļu vilcienu bieži apturēja, visus pārbaudīja. Atkal apturēja un tā tālāk. Citādi nokļūt Latvijā nevarējām. Tāds bija mūsu ceļš. Līdz beidzot nokļuvām savā galamērķī – Siguldā. Grodu mājās. Pretī Pētera alai, kas kļuva par nākamo skaistāko vietu manā mūžā.

– Uzreiz runājāt latviski?

– Nē, ar latviešu valodu man gāja grūti, vismaz sākumā. Kaimiņu bērnu tur nebija. Nebija vienaudžu, ar kuriem latviski sarunāties. Dzīve kļuva vientulīga. Visu ziemu staigāju pa Siguldas gravām un mēģināju saprast mīļā tēta zemi. Pa vakariem kopā ar mammu dziedājām ukraiņu dziesmas un stāstījām ukraiņu pasakas. Līdz beidzot pavasarī tētis noīrēja dzīvokli Rīgā. Maskavas priekšpilsētā.

– Tur bija labāk?

– Nē, vēl trakāk. Sāku tur apmeklēt krievu skolu, bet turienes publika nebija no draudzīgajām. Mani dauzīja jau pa ceļam uz skolu, atņēma ēdamo, bet es nesūdzējos. Mammai un tēvam neko neteicu.

– Kurš izglāba?

– Kāda jauna latgaliete, kura sāka mammai mācīt latviešu valodu. Studente. Mācīja mammai runāt un rakstīt latviski turpat mājās un bija ievērojusi, ka ar mani nav labi. Tieši šī jaunā latgaliete arī visu noskaidroja. Mani «izņēma» no forštates skolas, un ģimene pārcēlās uz otru Rīgas galu. Uz Hospitāļu ielu.

– Tur bija labāk?

– Protams, labāk. Sāku apmeklēt mazu latviešu skoliņu ar lieliskām skolotājām, kuras atceros vēl tagad. Viņas man mācīja latviešu valodu un literatūru talantīgi un gudri. Tas mani, protams, uzrunāja.

– Kuras bija jūsu mīļākās vietas toreiz Rīgā?

– Pokrova baznīca jeb Vissvētās dievmātes patvēruma un Debesbraukšanas baznīcas Mēness ielā.

– Ukraina vilka atpakaļ?

– Ukraina ir sirdī. Nekur nekas nav jāvelk, jo ticība galu galā nav prāta, bet sirds jautājums. Tur es veldzējos garīgā mierā. Mēness ielas abas baznīcas man to nodrošināja.

– Kāpēc kļuvāt par baltu filoloģi?

– Mazās skoliņas lielisko skolotāju iespaidā aizrāvos ar latviešu valodu un daudz lasīju. Mana skolas biedrene bija Velta Rūķe, kas vēlāk kļuva par pazīstamo baltu valodu filoloģijas profesori Veltu Rūķi-Draviņu. Bijām draudzenes, un viņas interese par Endzelīna skolu aizrāva arī mani. Tā es nokļuvu Latvijas universitātes Filoloģijas fakultātē.

– Kurā brīdī jūs sākāt «ņemt nopietni» politiku?

– Bija tāds brīdis. Lieliski atceros to dienu kad «krievi ienāca» Latvijā. Tovasar man nācās vākt folkloru Nīcas pagastā. Staigāju no mājas uz māju, lai atrastu vecākus ļaudis, kas runāja vietējā dialektā. Pierakstīju, analizēju rezultātus un gāju tālāk. Vasara bija karsta, nakšņoju, kur pagadījās, un ēdu, ko sadabūju. Biju zaudējusi laika izjūtu, un tobrīd, kad smagiem soļiem pusdienlaikā tuvojos Jūrmalciemam, pēkšņi izdzirdēju radio. Tas bija nolikts uz atvērta loga palodzes, un skaļa diktora balss piedārdināja visu Jūrmalciemu ar vēsti, ka padomju armija ir pārgājusi robežu un iegājusi Latgalē. Cilvēki klausījās klusēdami. Es piesteidzos un … sāku skaļi šņukstēt. Pēc tam – gauži raudāt. Man likās, ka gals ir klāt. Biju izmisumā.

– Kāpēc tā?

– Nezinu, pati brīnos par savu reakciju uz notikumiem Latgalē. Iespējams, ka biju nogurusi no lielās staigāšanas pa Nīcas pagastu.

– …var gadīties, ka tā bija intuīcija, kas toreiz izlauzās asarās?

– Jā, sekojošie notikumi nebija patīkami. Steigšus metos atpakaļ uz Rīgu un savām acīm redzēju kā okupanti pārkārto Latviju. Piemērojot to savām interesēm.

– Kur jūs tobrīd strādājāt?

– Universitātes studiju kolēģis Leonīds Siliņš tobrīd ieteica mani darbam ziņu aģentūrā Leta. Filoloģijas fakultāte gatavoja skolotājus un žurnālistus. Tā tas bija formāli, taču žurnālista amatu man centās iemācīt vecākie Letas kolēģi, uz vietas. Lielas jēgas no šā darba nebija, jo PSRS cenzori bija savu pienākumu augstumos un teksti tika piegriezti tā, kā vadībai bija nepieciešams.

– Pēc tam?

– Pēc tam nāca tā saucamais «vācu laiks». Devos projām no Rīgas uz Malnavu. Strādāt par valodas un vēstures skolotāju turienes lauksaimniecības tehnikumā. Tur piedzīvoju ļoti savādas lietas.

– Kādas?

– Mūsu skolu bija okupējuši vācieši un pretī manam dzīvoklītim dzīvoja kāds vadošs vācu SS virsnieks. Viņš centās būt šarmants un vēlā rudenī sarīkoja ābolu vīna balli skolas darbiniekiem. Mums ar okupantiem bija jāsadzīvo, bet patīkami tas nebija. Skolas direktors bija iebaidīts un lūdza mūs, skolotājus, vāciešiem acīs nelēkt. Tobrīd okupācijas armija tehnikumu un audzēkņus vēl nebija izsviedusi no ēkām. Izsviešana notika vēlāk. Taču tobrīd, kad vācietis rīkoja savu balli, uz kuru visiem bija jāiet, es piedzīvoju vienu no ļoti traģiskiem brīžiem savā mūžā. Nākamajā, pirmdienas rītā man klasē solos sēdēja vairs tikai raudošas meitenes. Izrādās, ka «esesieši» bija apdzirdījuši klases puikas un «skolotāju balles» laikā likuši viņiem naktī šaut ebrejus mežā.

– Un šāva arī?

– To neviens nekad nenoskaidroja līdz galam. Taču puikas, kas bija aizvesti uz mežu šaut, no skolēnu saraksta tika atskaitīti.

– Cik puikas toreiz atskaitīja?

– Septiņus vai astoņus.

– Kāpēc vāciešiem vajadzēja apdzirdīt puikas, lai šautu mežā ebrejus?

– Tāpēc, lai nosmērētu citiem rokas, sirdsapziņu, vēsturi. Paši stāvēja ar ieročiem aiz muguras.

– Kas notika pēc tam?

– Pēc tam bija lielais klusums un mūs izmeta no senās ēkas. Visbeidzot nokļuvu Pļaviņās un kopā ar skolēniem sākām savējo kustību. Puikas čiepa ieročus no stacijā novietotajiem dzelzceļa vagoniem un nogādāja to tālāk mežabrāļiem. Tobrīd es jau zināju par Kureļa grupas darbību un Siliņš mani uzaicināja uz Rīgu. Parunāties.

– Tā sākās jūsu konspiratīvais pagrīdes darbs Latviešu Centrālajā Padomē?

– Jā, 1943. gadā mani iesaistīja Konstantīns. Man bija jātransportē slepenas ziņas konkrētam adresātam un jācenšas neiekrist.

– Izdevās?

– 1944. gada pavasarī lietuvieši un igauņi iekrita un līdz ar viņiem daži mūsējie. Vācieši mūs vajāja nežēlīgi, bet mēs turējāmies pretī tikpat nežēlīgi. Pēc tam Leonīds Čakste trīs reizes ceļoja uz Zviedriju, lai noorganizētu bēgļu laivu transportu. Man tika piedāvāts organizēt šo transporta kustību no vācu okupētās Latvijas.

– Konstantīns Čakste bija pirmā Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes dēls. Viņš lasīja tolaik lekcijas Latvijas universitātē un politikā vispār nepiedalījās, taču tobrīd viņš kļuva par politisku vadoni.

– Jā viņš bija prezidenta Čakstes dēls, gatavs sevi upurēt brīvas Latvijas vārdā*.

– Savu pēdējo sēdi Latvijā LCP noturēja J.Rancāna dzīvoklī Rīgā 1944.gada 8.septembrī sakarā ar Dr. P.Kalniņa nodomu evakuēties uz Zviedriju un arī LCP darbību pārcelt uz turieni. Pēc Rīgas krišanas 1944.gada 13.oktobrī LCP savu darbību pārcēla uz Kurzemi.

– Jā, šajā laikā sakās arī mans konspiratīvais darbs Ventspilī. Man piešķīra segvārdu Lūcija, ierādīja konspiratīvo dzīvokli Ventspils Lauku ielā, sētas mājā. Sadarbojos ar Valdemāru Ginteru, Leonīdu Siliņu un citiem.

– Kādi bija jūsu pienākumi?

– Palikt dzīvai, izdarīt savu darbu līdz galam – atšifrēt saņemtās telegrammas un šifrēt ziņojumus, kurus tālāk nodevu radistiem.

– Kas tie bija par ziņojumiem?

– Par laivu pienākšanu Latvijas piekrastē un vēl citi svarīgi dati, kurus vācieši nedrīkstēja uzzināt.

– Vai kāds jums bija mācījis šifrēt ziņojumus?

– Nē, protams, nebija. Man bija jāsaprot pašai. Iedeva grāmatiņu ar norādi, kāds vārds būs kods kurā lapas pusē. Uz šā koda pamata bija jāizveido jauns alfabēts. Pēc tam kodu nomainīja.

– Cik cilvēkus jums izdevās nogādāt pāri jūrai uz Zviedriju?

– Nav precīzu skaitļu, bet apmēram 3000.

– Kā notika pārvešana?

– Sarežģīti. Viss bija atkarīgs no laika apstākļiem, no tumsas no vācu posteņu izvietojuma. No klusuma vai viļņiem, vai sēkļiem utt.

– Transportēšanas finansēšanā bija iesaistītas arī ASV iestādes, kuras īpaši bija ieinteresētas ebreju izvešanā. Lai gan Baltijas valstu teritorijā 1944. gada otrajā pusē esošie ebreji gandrīz pilnībā jau bija iznīcināti, LCP pārstāvjiem izdevās izglābt vairākus ebrejus un izvest uz Zviedriju. Viens no tiem bija jūsu Miķelsons.

– Jā, tā bija. Es ieraudzīju Miķelsonu mežā. Netālu no Dundagas. Viņš bija izbēdzis no elles un mēģināja izglābties. Mēģināja paslēpties arī no manis mežā, bet es piedāvāju viņam savu palīdzību.

– Miķelsons uzreiz gāja jums līdzi?

– Nē, negāja, Viņš prasīja, kas man par to būšot. Teicu, ka, izglābjot viņu, es varēšu izglābt vēl daudzus citus cilvēkus. Teicu, ka dodu viņam savu goda vārdu. Pēc tam viņš negribīgi nāca man līdzi, bet problēmu mums pēcāk vēl bija ļoti daudz. Viņš bija izbēdzis ebrejs bez dokumentiem. Lai tādu transportētu pa okupēto Kurzemi, vajadzēja milzīgu izdomas bagātību, bezkaunību un uzdrīkstēšanos.

…..

Par to, kas notika tālāk ar «Lūciju» brīdī, kad gestapo bija izvietojuši savus posteņus pie Ventspils Lauku ielas nama, kad Frišenfelds lidoja kopā ar viņu un motociklu, Miķelsons šķērsoja jūru metāla kastē un savādais Ķīvītis airējās uz Slīti peldot mucā, Arvīds Grigulis aprakstīja Valentīnu savā romānā «Kad lietus un vēji sitās logā», un Rīgas Kinostudijā viņu filmā nospēlēja populāra latviešu aktrise. Par to visu uzzināsiet Judītes un Aigara gaidāmajā lieliskajā filmā, kuru viņi pabeigšot šoruden un mēs to redzēšot Latvijas Televīzijas ekrānos.

Turpinājums sekos!

* Gestapo (Geheime Staatspolizei) arestēja Konstantīnu Čaksti 1944. gada 29. aprīlī. No Centrālcietuma viņu pārveda uz Salaspils koncentrācijas nometni, pēc tam uz Štuthovas koncentrācijas nometni. Miris, pārvedot uz Lauenburgas koncentrācijas nometni. Apglabāts Polijas pilsētā Genšā Nāves marša upuru kapsētā 1945. gada 21. februārī. Apbedījuma numurs Z-V-23.