Atšifrēt un kodēt visu mūžu: pašai savs alfabēts

2014.gada 3.maijā speciali TVNet

Valentīne Lasmane Foto S. VeinbergaTikties ar Valentīnu Stokholmā vienojāmies jau sen. Viņa (kā jau leģenda) ir pelnījusi kārtējo izsmeļošo interviju prožektora starā. Īpaši šogad, kad bēgļu laivu atceres 70 gadi ir klāt un 1944. gada notikumi izgaismojas jaunās krāsās. Valentīne Lasmane ir latviete un ukrainiete, pāris gadus vecāka nekā Latvijas valsts.

Viņa bijusi lieciniece un aktīva dalībniece daudzos dramatiskos Latvijas vēstures notikumos, to skaitā pretošanās kustības notikumos pēckara Latvijā. Viņas darbību latviešu rakstnieks A. Grigulis aprakstīja romānā «Kad lietus un vēji sitas logā», un par to ir padomju laikā arī uzņemta latviešu aktierfilma.

Tagad – pavasara atnākšanas brīdī šis tikšanās mirklis bija klāt. Lidmašīna no Rīgas atlidoja kopā ar maniem lieliskajiem kolēģiem – Judīti Čunku un Aigaru Kovaļevski. Mūsu kopīgās intervijas maratons beidzot varēja sākties Stokholmas priekšpilsētā Tēbijā.

Ukraiņu durvis

Piestājām ar automašīnu ziedošas ielas malā, atradām ēku nr. 3 un devāmies meklēt mūsu varoni viņas jaunajā dzīves vietā. Judīte gāja pa priekšu ar papīru uz kura bija adreses apraksts, es sekoju, un visbeidzot čāpoja Aigars ar savu dārgo kameru un daudzajām statīvu somām.

Uzbraucām ar liftu līdz piektajam stāvam, piezvanījām pie durvīm ar uzrakstu «V. Lasmanis», un tās atvērās.

Mūsu priekša nostājās saimniece – baltu valodu filoloģe, latviešu valodas un literatūras skolotāja, Latvijas Centrālās Padomes aktīviste, vairāku mācību grāmatu autore, literatūras tulkotāja, kultūras darbiniece un politiski aktīva pilsone, Trīszvaigžņu ordeņa kavaliere (2001) Valentīne Lasmane.

Kamēr kolēģi kārtoja telpu televīzijas ierakstam, bīdīja mēbeles un pārkrāmēja puķu podus, es pamanījos noskaidrot Valentīnas viedokli par aktuālajiem politiskajiem notikumiem. Par to pašu Ukrainu un Krimas krīzi.

– Kā jūs vērtējat Ukrainas notikumus? – jautāju un ievēroju, ka istabā goda vietā atrodas liels televizors.

– Slikti vērtēju. Tas, kas tur notiek, ir dziļi traģiski un nejēdzīgi. Pati esmu dzimusi Ukrainā. Kremenčukā. Tā ir mana bērnības zeme, kas man vienmēr bijusi svarīga, un turienes notikumi man nozīmē ļoti daudz. Esmu bēgusi no Ukrainas uz Latviju kopā ar mammu un diviem mazajiem brālīšiem piecu gadu vecumā. 1921. gadā. Arī toreiz Ukraina nebija brīva un zeme mums ļodzījās zem kājām. Tagad tur turpinās tas pats.

– Kāda bija jūsu bērnības Ukraina? –

– Brīnišķa. Mans tēvs bija strēlnieks un karoja. Pa to laiku mammai bija jātiek galā ar bērniem, un tāpēc mēs pārvācāmies uz mazu Ukrainas miestiņu, kur iztikt bija vieglāk. Mamma tur strādāja par medmāsu, skolotāju, un es viņai palīdzēju, cik vien spēju, auklējot mazos brāļus. Visas ciema durvis man bija vaļā. Visus pazinu, jo biju savējā.

– Ideāla bērnība…

– Protams! Ukraiņu draudzīgā kopības sajūta ir sildījusi mani visu mūžu. Lai gan pati mīļākā mana ciema celtne bija maziņā turienes pareizticīgo baznīca. Turp es gāju katru dienu, uz savu roku. Man patika klusums, smaržas un garīgums. Tur es slēpos un atpūtos.

– Kāpēc vajadzēja pamest Ukrainu?

– Tēvs beidza karot un aicināja mūs uz savu dzimteni Latviju. Tur viņam bija piedāvāts ienesīgais mērnieka darbs. Mammai ar bērniem bija jābrauc līdzi. Iekāpām bēgļu vagonā un trīs mēnešus kratījāmies pa sliedēm uz Latviju.

– Trīs mēnešus no Ukrainas uz Latviju?!

– Jā, bēgļu vilcienu bieži apturēja, visus pārbaudīja. Atkal apturēja un tā tālāk. Citādi nokļūt Latvijā nevarējām. Tāds bija mūsu ceļš. Līdz beidzot nokļuvām savā galamērķī – Siguldā. Grodu mājās. Pretī Pētera alai, kas kļuva par nākamo skaistāko vietu manā mūžā.

– Uzreiz runājāt latviski?

– Nē, ar latviešu valodu man gāja grūti, vismaz sākumā. Kaimiņu bērnu tur nebija. Nebija vienaudžu, ar kuriem latviski sarunāties. Dzīve kļuva vientulīga. Visu ziemu staigāju pa Siguldas gravām un mēģināju saprast mīļā tēta zemi. Pa vakariem kopā ar mammu dziedājām ukraiņu dziesmas un stāstījām ukraiņu pasakas. Līdz beidzot pavasarī tētis noīrēja dzīvokli Rīgā. Maskavas priekšpilsētā.

– Tur bija labāk?

– Nē, vēl trakāk. Sāku tur apmeklēt krievu skolu, bet turienes publika nebija no draudzīgajām. Mani dauzīja jau pa ceļam uz skolu, atņēma ēdamo, bet es nesūdzējos. Mammai un tēvam neko neteicu.

– Kurš izglāba?

– Kāda jauna latgaliete, kura sāka mammai mācīt latviešu valodu. Studente. Mācīja mammai runāt un rakstīt latviski turpat mājās un bija ievērojusi, ka ar mani nav labi. Tieši šī jaunā latgaliete arī visu noskaidroja. Mani «izņēma» no forštates skolas, un ģimene pārcēlās uz otru Rīgas galu. Uz Hospitāļu ielu.

– Tur bija labāk?

– Protams, labāk. Sāku apmeklēt mazu latviešu skoliņu ar lieliskām skolotājām, kuras atceros vēl tagad. Viņas man mācīja latviešu valodu un literatūru talantīgi un gudri. Tas mani, protams, uzrunāja.

– Kuras bija jūsu mīļākās vietas toreiz Rīgā?

– Pokrova baznīca jeb Vissvētās dievmātes patvēruma un Debesbraukšanas baznīcas Mēness ielā.

– Ukraina vilka atpakaļ?

– Ukraina ir sirdī. Nekur nekas nav jāvelk, jo ticība galu galā nav prāta, bet sirds jautājums. Tur es veldzējos garīgā mierā. Mēness ielas abas baznīcas man to nodrošināja.

– Kāpēc kļuvāt par baltu filoloģi?

– Mazās skoliņas lielisko skolotāju iespaidā aizrāvos ar latviešu valodu un daudz lasīju. Mana skolas biedrene bija Velta Rūķe, kas vēlāk kļuva par pazīstamo baltu valodu filoloģijas profesori Veltu Rūķi-Draviņu. Bijām draudzenes, un viņas interese par Endzelīna skolu aizrāva arī mani. Tā es nokļuvu Latvijas universitātes Filoloģijas fakultātē.

– Kurā brīdī jūs sākāt «ņemt nopietni» politiku?

– Bija tāds brīdis. Lieliski atceros to dienu kad «krievi ienāca» Latvijā. Tovasar man nācās vākt folkloru Nīcas pagastā. Staigāju no mājas uz māju, lai atrastu vecākus ļaudis, kas runāja vietējā dialektā. Pierakstīju, analizēju rezultātus un gāju tālāk. Vasara bija karsta, nakšņoju, kur pagadījās, un ēdu, ko sadabūju. Biju zaudējusi laika izjūtu, un tobrīd, kad smagiem soļiem pusdienlaikā tuvojos Jūrmalciemam, pēkšņi izdzirdēju radio. Tas bija nolikts uz atvērta loga palodzes, un skaļa diktora balss piedārdināja visu Jūrmalciemu ar vēsti, ka padomju armija ir pārgājusi robežu un iegājusi Latgalē. Cilvēki klausījās klusēdami. Es piesteidzos un … sāku skaļi šņukstēt. Pēc tam – gauži raudāt. Man likās, ka gals ir klāt. Biju izmisumā.

– Kāpēc tā?

– Nezinu, pati brīnos par savu reakciju uz notikumiem Latgalē. Iespējams, ka biju nogurusi no lielās staigāšanas pa Nīcas pagastu.

– …var gadīties, ka tā bija intuīcija, kas toreiz izlauzās asarās?

– Jā, sekojošie notikumi nebija patīkami. Steigšus metos atpakaļ uz Rīgu un savām acīm redzēju kā okupanti pārkārto Latviju. Piemērojot to savām interesēm.

– Kur jūs tobrīd strādājāt?

– Universitātes studiju kolēģis Leonīds Siliņš tobrīd ieteica mani darbam ziņu aģentūrā Leta. Filoloģijas fakultāte gatavoja skolotājus un žurnālistus. Tā tas bija formāli, taču žurnālista amatu man centās iemācīt vecākie Letas kolēģi, uz vietas. Lielas jēgas no šā darba nebija, jo PSRS cenzori bija savu pienākumu augstumos un teksti tika piegriezti tā, kā vadībai bija nepieciešams.

– Pēc tam?

– Pēc tam nāca tā saucamais «vācu laiks». Devos projām no Rīgas uz Malnavu. Strādāt par valodas un vēstures skolotāju turienes lauksaimniecības tehnikumā. Tur piedzīvoju ļoti savādas lietas.

– Kādas?

– Mūsu skolu bija okupējuši vācieši un pretī manam dzīvoklītim dzīvoja kāds vadošs vācu SS virsnieks. Viņš centās būt šarmants un vēlā rudenī sarīkoja ābolu vīna balli skolas darbiniekiem. Mums ar okupantiem bija jāsadzīvo, bet patīkami tas nebija. Skolas direktors bija iebaidīts un lūdza mūs, skolotājus, vāciešiem acīs nelēkt. Tobrīd okupācijas armija tehnikumu un audzēkņus vēl nebija izsviedusi no ēkām. Izsviešana notika vēlāk. Taču tobrīd, kad vācietis rīkoja savu balli, uz kuru visiem bija jāiet, es piedzīvoju vienu no ļoti traģiskiem brīžiem savā mūžā. Nākamajā, pirmdienas rītā man klasē solos sēdēja vairs tikai raudošas meitenes. Izrādās, ka «esesieši» bija apdzirdījuši klases puikas un «skolotāju balles» laikā likuši viņiem naktī šaut ebrejus mežā.

– Un šāva arī?

– To neviens nekad nenoskaidroja līdz galam. Taču puikas, kas bija aizvesti uz mežu šaut, no skolēnu saraksta tika atskaitīti.

– Cik puikas toreiz atskaitīja?

– Septiņus vai astoņus.

– Kāpēc vāciešiem vajadzēja apdzirdīt puikas, lai šautu mežā ebrejus?

– Tāpēc, lai nosmērētu citiem rokas, sirdsapziņu, vēsturi. Paši stāvēja ar ieročiem aiz muguras.

– Kas notika pēc tam?

– Pēc tam bija lielais klusums un mūs izmeta no senās ēkas. Visbeidzot nokļuvu Pļaviņās un kopā ar skolēniem sākām savējo kustību. Puikas čiepa ieročus no stacijā novietotajiem dzelzceļa vagoniem un nogādāja to tālāk mežabrāļiem. Tobrīd es jau zināju par Kureļa grupas darbību un Siliņš mani uzaicināja uz Rīgu. Parunāties.

– Tā sākās jūsu konspiratīvais pagrīdes darbs Latviešu Centrālajā Padomē?

– Jā, 1943. gadā mani iesaistīja Konstantīns. Man bija jātransportē slepenas ziņas konkrētam adresātam un jācenšas neiekrist.

– Izdevās?

– 1944. gada pavasarī lietuvieši un igauņi iekrita un līdz ar viņiem daži mūsējie. Vācieši mūs vajāja nežēlīgi, bet mēs turējāmies pretī tikpat nežēlīgi. Pēc tam Leonīds Čakste trīs reizes ceļoja uz Zviedriju, lai noorganizētu bēgļu laivu transportu. Man tika piedāvāts organizēt šo transporta kustību no vācu okupētās Latvijas.

– Konstantīns Čakste bija pirmā Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes dēls. Viņš lasīja tolaik lekcijas Latvijas universitātē un politikā vispār nepiedalījās, taču tobrīd viņš kļuva par politisku vadoni.

– Jā viņš bija prezidenta Čakstes dēls, gatavs sevi upurēt brīvas Latvijas vārdā*.

– Savu pēdējo sēdi Latvijā LCP noturēja J.Rancāna dzīvoklī Rīgā 1944.gada 8.septembrī sakarā ar Dr. P.Kalniņa nodomu evakuēties uz Zviedriju un arī LCP darbību pārcelt uz turieni. Pēc Rīgas krišanas 1944.gada 13.oktobrī LCP savu darbību pārcēla uz Kurzemi.

– Jā, šajā laikā sakās arī mans konspiratīvais darbs Ventspilī. Man piešķīra segvārdu Lūcija, ierādīja konspiratīvo dzīvokli Ventspils Lauku ielā, sētas mājā. Sadarbojos ar Valdemāru Ginteru, Leonīdu Siliņu un citiem.

– Kādi bija jūsu pienākumi?

– Palikt dzīvai, izdarīt savu darbu līdz galam – atšifrēt saņemtās telegrammas un šifrēt ziņojumus, kurus tālāk nodevu radistiem.

– Kas tie bija par ziņojumiem?

– Par laivu pienākšanu Latvijas piekrastē un vēl citi svarīgi dati, kurus vācieši nedrīkstēja uzzināt.

– Vai kāds jums bija mācījis šifrēt ziņojumus?

– Nē, protams, nebija. Man bija jāsaprot pašai. Iedeva grāmatiņu ar norādi, kāds vārds būs kods kurā lapas pusē. Uz šā koda pamata bija jāizveido jauns alfabēts. Pēc tam kodu nomainīja.

– Cik cilvēkus jums izdevās nogādāt pāri jūrai uz Zviedriju?

– Nav precīzu skaitļu, bet apmēram 3000.

– Kā notika pārvešana?

– Sarežģīti. Viss bija atkarīgs no laika apstākļiem, no tumsas no vācu posteņu izvietojuma. No klusuma vai viļņiem, vai sēkļiem utt.

– Transportēšanas finansēšanā bija iesaistītas arī ASV iestādes, kuras īpaši bija ieinteresētas ebreju izvešanā. Lai gan Baltijas valstu teritorijā 1944. gada otrajā pusē esošie ebreji gandrīz pilnībā jau bija iznīcināti, LCP pārstāvjiem izdevās izglābt vairākus ebrejus un izvest uz Zviedriju. Viens no tiem bija jūsu Miķelsons.

– Jā, tā bija. Es ieraudzīju Miķelsonu mežā. Netālu no Dundagas. Viņš bija izbēdzis no elles un mēģināja izglābties. Mēģināja paslēpties arī no manis mežā, bet es piedāvāju viņam savu palīdzību.

– Miķelsons uzreiz gāja jums līdzi?

– Nē, negāja, Viņš prasīja, kas man par to būšot. Teicu, ka, izglābjot viņu, es varēšu izglābt vēl daudzus citus cilvēkus. Teicu, ka dodu viņam savu goda vārdu. Pēc tam viņš negribīgi nāca man līdzi, bet problēmu mums pēcāk vēl bija ļoti daudz. Viņš bija izbēdzis ebrejs bez dokumentiem. Lai tādu transportētu pa okupēto Kurzemi, vajadzēja milzīgu izdomas bagātību, bezkaunību un uzdrīkstēšanos.

…..

Par to, kas notika tālāk ar «Lūciju» brīdī, kad gestapo bija izvietojuši savus posteņus pie Ventspils Lauku ielas nama, kad Frišenfelds lidoja kopā ar viņu un motociklu, Miķelsons šķērsoja jūru metāla kastē un savādais Ķīvītis airējās uz Slīti peldot mucā, Arvīds Grigulis aprakstīja Valentīnu savā romānā «Kad lietus un vēji sitās logā», un Rīgas Kinostudijā viņu filmā nospēlēja populāra latviešu aktrise. Par to visu uzzināsiet Judītes un Aigara gaidāmajā lieliskajā filmā, kuru viņi pabeigšot šoruden un mēs to redzēšot Latvijas Televīzijas ekrānos.

Turpinājums sekos!

* Gestapo (Geheime Staatspolizei) arestēja Konstantīnu Čaksti 1944. gada 29. aprīlī. No Centrālcietuma viņu pārveda uz Salaspils koncentrācijas nometni, pēc tam uz Štuthovas koncentrācijas nometni. Miris, pārvedot uz Lauenburgas koncentrācijas nometni. Apglabāts Polijas pilsētā Genšā Nāves marša upuru kapsētā 1945. gada 21. februārī. Apbedījuma numurs Z-V-23.

One thought on “Atšifrēt un kodēt visu mūžu: pašai savs alfabēts

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s