Prezidente spoži uzstājas Zviedrijā

Datums: 20.10.2000
Autors: Sandra Veinberga, Neatkarīgās korespondente Stokhomā
Rubrika: Nacionālās ziņas

Līdz šim Latvijas augstākās amatpersonas īpaši neizcēlās ar saistošiem referātiem vai veiksmīgiem izteikumiem presē. Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas parādīšanās gan holokaustam veltītajā konferencē, gan amerikāņu forumā, atklāja vēl nebijušu vaibstu Latvijas funkcionāru pelēcīgajā vienmuļībā, spējot radikāli un pārliecinoši atbildēt uz žurnālistu jautājumiem.

Vairas Vīķes-Freibergas ceturtdienas referāts Stokholmā ievadīja piekto Stokholmas konferenci par Baltijas jūras drošību un sadarbības jautājumiem. Pasākuma organizētāji ir ASV vēstniecība Zviedrijā un vairāku Zviedrijas ārpolitisko jautājumu pētījumu centri un institūti (UI, SIPRI, SITE). Prezidentes runa Drošības aspekti Latvijas integrācijā Eiroatlantiskajās institūcijās bija spoža un apliecināja Latvijas vēlmi un gatavību iestāties ES un NATO. Runā bija uzsvērts, ka iestāšanās gan ES, gan NATO «abas ir galvenās valsts ārlietu un aizsardzības politikas prioritātes». Tieši šis aspekts lielā klausītāju daļā izsauca neizpratni un zināmus iebildumus, jo kopš Latvijas neatkarības atgūšanas Zviedrijas drošības un ārpolitikas koridoros politiķu starpā valda nesaskaņa par to, vai Latvija (arī Igaunija un Lietuva) ir neatkarīgas un vai tās drīkst cerēt un rīkoties kā tādas – vispirms nenoskaidrojot, vai to atļauj Krievija. Daļai kreisi orientēto zviedru politiķu un ierēdņu aprindu Baltija joprojām mentāli ir piesaistīta lielajai Krievijai, tāpēc neviena nopietna konference Baltijas valstu jautājumos Skandināvijā joprojām neiztiek bez Krievijas aicināšanas.

Ar argumentu – lai krievi neapvainojas. Arī šoreiz, piektajā amerikāņu Baltijas konferencē Stokholmā, visa pēcpusdienas sesija bija veltīta galvenokārt Krievijai, apskatot Krievijas un Austrumeiropas ekonomiskās attīstības tendences. Neraugoties uz ekonomisko aspektu, Krievijas izaicinoši masīvā politiskā klātbūtne bija jūtama arī šoreiz, un tāpēc nav nejauši, ka pirmie jautājumi Latvijas prezidentei preses konferencē skanēja kā pārmetums par Latvijas uzdrīkstēšanos paziņot pasaulei par gatavību iestāties NATO. Prezidente spēja atbildēt žurnālistiem gan par to, kādas ir Latvijas valsts un pilsoņu intereses, gan arī, kāpēc tās nevar būt pretrunā progresīvas Krievijas un līdz ar to arī Eiropas interesēm.

Starp citu, ceturtdienas Svenska Dagbladet drošības politikas komentētāja Mikaēla Holmštroma rakstā Zviedru domstarpības baltiešu NATO jautājumā bija aktualizēts tieši šis Zviedrijas stūresvīru pretrunīgums, aplūkojot Baltijas valstu gatavību iestāties aliansē. Autors uzsver, ka, Eiropa, ASV un Kanāda 1990. gadā Parīzes jaunās Eiropas nolikumā pielika punktu aukstajam karam, ka katrai valstij «ir brīvas tiesības izvēlēties tieši sev nepieciešamo drošības nodrošinājuma kompleksu». Taču divi visaugstākie Zviedrijas ģenerālštāba pārstāvji – ģenerālmajors Jorans Gunnarsons un ģenerālleitnants Juhans Kīls – pirms dažām dienām Kara zinātņu akadēmijas konferencē Zviedrijā publiski paziņoja: «ja baltieši iestāsies NATO, tad nekavējoties pasliktināsies Zviedrijas drošība» un ka Baltijas piedalīšanās NATO «noteikti negatīvi ietekmēšot patlaban tik labvēlīgo stāvokli». Abiem zviedriem šķiet, ka NATO robežu paplašināšana Baltijas valstu virzienā negatīvi ietekmēs reformu procesu Krievijā un ka šāda baltiešu uzdrīkstēšanās no krievu puses tikšot uztverta kā «agresīva rīcība» vai kā «neuzticības izteikšana Krievijas centieniem pārtapt par īsteni demokrātisku valsti». Tātad Latvijas mēģinājums iestāties NATO, pēc Zviedrijas armijas ģenerālštāba domām, «tikai forsēšot spriedzi mūsu reģionā» un līdz ar to «traucēs mūsu drošības politikas mērķu sasniegšanu». Savukārt Zviedrijas premjerministra Jorana Pērsona izteikumi 1999. gada 11. martā par Baltijas valstu gatavību iestāties NATO liecina, ka valsts politiskā vadība ir citās domās: «Mēs respektējam viņu (Baltijas valstu – S. V.) tiesības izvēlēties. Viņi ir izvēlējušies līdzdalību NATO kā savu mērķi un savu drošības politikas garantu.» Turklāt NATO dalībvalsts statuss «nostiprinās viņu stāvokli, īpaši veicinot visa mūsu reģiona drošību». «Tas, kas ir labi mūsu kaimiņiem, ir labi arī Zviedrijai.»

Premjera uzskatu konflikts ar armiju liecina, ka Baltijas valstu «NATO jautājums» zviedriem joprojām ir atklāts. Vienīgi žēl, ka Zviedrijas ģenerālštāba pārstāvju pašreizējie izteikumi ļoti atgādina Krievijas argumentus, uzstājoties pret Baltijas iespējamo līdzdalību NATO, tāpēc tie neizceļas ar oriģinalitāti, bet gan ar mazdūšību reālajā politiskajā situācijā. Ņemot vērā visu iepriekš teikto, jākonstatē, ka «NATO aspirantvalsts Latvijas» prezidentes pārliecinošā atklāšanas runa piektajā Stokholmas konferencē no jauna sašūpoja debates starp Zviedrijas konservatīvi kreisajām un reālpolitiskajām aprindām par joprojām neskaidro jautājumu – vai Baltijas valstu līdzdalība NATO ir labi vai slikti Zviedrijai.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s