Latvenergo prezidents maldina klientus

Datums: 02.08.2002
Autors: Sandra VEINBERGA
Rubrika: Cilvēks un sabiedrība

Uz manā publikācijā Vai «Latvenergo» klients ir suns (Neatkarīgajā 23. jūlijā) aplūkotajām problēmām atbildēja Latvenergo prezidents Kārlis Miķelsons.

Nedaudz pārsteidza, ka lietišķas atbildes vietā Miķelsona kungs mēģina glābt sava mundiera godu, uzbrūkot žurnālistei, kas atļāvusies kritizēt Latvenergo – monopolistu Latvijas tirgū. Atbildes stils ļoti atgādina padomju ierēdņu reakciju un rīcību.

Pilnīgi pretēju reakciju es saņēmu nesen no kāda liela Zviedrijas telekomunikāciju uzņēmuma vadības, kad pievērsu uzmanību trūkumiem klientu apkalpošanā. Šis zviedru direktors saprata, ka kapitālisma tirgus ekonomikas pamatbauslis ir «Klientam vienmēr taisnība», publiski atvainojās par man kā klientam sagādātajām neērtībām un sedza radītos zaudējumus.

Saskarē ar Latvenergo mana sliktā pieredze nav izņēmums, un es nemaz negribu būt vienlīdzīgāka par citiem klientiem, kā apgalvo Miķelsona kungs. Vēlos pievērst Latvijas sabiedrības un Latvenergo klientu uzmanību faktam, ka šis tirgus monopolists pret saviem klientiem izturas kā pret klaiņojošiem suņiem. Jo citādi paziņojumus par plānoto elektroenerģijas padeves pārtraukumu Rīgā, Berģu reģionā, kas ilga veselas dienas garumā, Latvenergo nebūtu pielīmējis pie pāris stabiem ceļa malā un prasījis, lai tūkstošiem uzņēmumu, iestāžu un privāto klientu apstājas pie šiem stabiem, kā to dara noklīduši suņi, kārtojot savas dabiskās vajadzības.

Turklāt šādu darba stilu ar klientiem atbildē uz manu rakstisko pretenziju un prasībā par zaudējumu kompensāciju attaisno Latvenergo viceprezidents. Kā lai to citādi sauc, ja ne par sovjetisma, klientu ignorances un neaudzinātības piemēru?

Pēc Miķelsona kunga loģikas, katrs atsevišķais Latvenergo klients nav vērts tās pastmarkas, kas būtu nepieciešama, lai laikus izsūtītu brīdinājuma vēstules par elektropadeves pārtraukšanu. Latvenergo dežurants, kas tajā liktenīgajā dienā atbildēja uz neapmierināto Berģu klientu zvaniem (pa tālruni 7901042), pateica, ka nopietni informēti par strāvas pārtraukumiem tiekot tikai lielie klienti.

Vai mana 13. jūnijā (kad Latvenergo uz dienu nogrieza elektrību visam reģionam) zaudētā darba alga, kad es nevarēju sazināties ar darba devēju Stokholmā, vai bez elektrības palikušās kokzāģētavas, bērnunami, slimnīcas, picērijas, veikali nav vienlīdzīgi klienti? Tā vien liekas, ka pašam monopolistam daži lielie patērētaji ir vienlīdzīgāki par mazajiem lietotājiem un Orvela salīdzinājums šoreiz attiecas uz pašu Latvenergo.

Man un pārējiem Neatkarīgās lasītājem atliek vienīgi akli ticēt Miķelsona kunga apgalvojumam, ka Latvenergo galvenais uzdevums esot rūpes par katra un ikviena klienta vajadzībām, jo prakse liecina pilnīgi ko citu. Sliktais serviss un nepatīkama pieredze komunikācijā ar Latvenergo nav vienīgi manas pieredzes izņēmums. Gatavojot publikāciju, izjautāju daudzus Latvenergo klientus. Diemžēl ne no viena nenācās dzirdēt pozitīvus vārdus.

Starp citu, manā rakstā pausto viedokli par Latvenergo aroganci atbalsta arī speciālisti, piemēram, Latvijas Telekomunikāciju asociācijas viceprezidents, RTU docents Jānis Siliņš, kas arī asi kritizē Latvenergo tarifus un Latvenergo rīcību salīdzina ar «letiņu muļķošanas tehnoloģiju». Trāpīgi teikts.

Patiešām vēlos, lai Latvijas elektroenerģijas tirgū valdītu konkurence, kas dotu klientiem iespēju izvēlēties lētāku un pieklājīgu piegādātāju. Tāpēc mani salīdzinājumi ar Zviedriju ir korekti, nevis nekorekti, kā norāda Miķelsona kungs. Turklāt, lai pārliecinātos, ka par elektroenerģijas kilovatstundu no konkurences apstākļos funkcionējoša elektroenerģijas piegādātāja es Zviedrijā maksāju mazāk nekā Latvijā, man nav jāmeklē dati internetā. Par to es pārliecinos, saņemot kārtējo elektrības rēķinu Stokholmā.

Tāpat mani joprojām nepārliecina Miķelsona un Latvenergo apgalvojumi par izlietajiem sviedriem «pie elektropārvades līnijām» un kauninājumi, ka es neesot pavadījusi «kaut stundu pie dispečera pults» vai redzējusi vietu, kur «vētra krustu šķērsu sagāzusi ap 80 koku». Latvenergo to nedara par brīvu, bet gan iekasējot pamatīgu naudu no mums – elektrības lietotājiem. Kārļa Miķelsona atbildes rakstā ir vēl daudz interesantu, man adresētu piezīmju, kuras es noteikti izmantošu savā turpmākajā publicistes darbā, jo reti nākas saņemt tik pompozus apgalvojumus konstruktīvas atbildes vietā. Žurnālista uzdevums nav rakstīt faktiem bagātas atskaites, bet gan pievērst sabiedrības uzmanību būtiskiem pārkāpumiem un nolaidībai, ko Latvenergo joprojām nevēlas atzīt.

Tāpat šķiet dīvaini, ka Kārlim Miķelsonam liekas, ka laiku, kuru viņš esot iztērējis, uzrakstot atbildes rakstu Neatkarīgajai, viņš «daudz labprātāk būtu iztērējis dažādu Latvenergo ikdienas problēmu risināšanai», no kurām Latvenergo «noteikti būtu bijis daudz taustāmāks labums». No šejienes izriet, ka klientu apkalpošanas kultūru VAS Latvenergo ģenerāldirektors Kārlis Miķelsons neiekļauj to darbu klāstā, no kuriem «Latvenergo klientiem būtu kāds taustāms labums». Patiešam žēl, ka šos pienākumus monopola prezidents nesaskata savu «pienākumu un atbildības» klāstā.

Man savukārt žēl, ka es Latvijā kā kliente joprojām nevaru atteikties no Latvenergo pakalpojumiem, jo šajā valstī nav neviena cita elektrības piegādātāja. Šī demokrātiskā iespēja man Latvijā ir liegta. Taču cerams, ka situācija mainīsies un līdzi tai nāks arī cilvēki ar daudz demokrātiskāku domāšanu un racionālāku loģiku vadības pozīcijās.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s