Krievijas iespējamais uzbrukums Baltijai sākšoties no Gotlandes

“Visnepatīkamākais scenārijs Zviedrijas drošībai būtu Krievijas uzbrukums Baltijai, kas tiek sākts ar krievu raķetēm no Gotlandes (kuras tur jau izvietotas dažas dienas iepriekš). Tas anulētu NATO iespējas aizstāvēt savus sabiedrotos Baltijas jūras piekrastē”, – ar šādiem secinājumiem noslēdz savu ziņojumu Zviedrijas valdībai eksperts Kristers Bringeus. Ja Krievijai izdosies (pirms Baltijas aneksijas) iepriekš izvietot savu raķešu sistēmu S-400 Gotlandē un Somijas salās, tad viņiem būs neapstrīdamas militāras priekšrocības šajā teritorijā – uzskata bijušais vēstnieks, kuram valdība lūgusi analizēt valsts drošības un aizsardzības situāciju. Šodien (piektdien) viņa ziņojums tika publicēts. Šajā sakarībā tika organizēta arī preses konference. Ziņojuma mērķis nav dot padomu Zviedrijas valdībai kā rīkoties savās attiecībās ar NATO. Drīzāk šis esot priekšrocību un trūkumu uzskaitījums, ar kuru Zviedrijai būtu jārēķinās ja tā iestātos NATO, un kā šis solis ietekmētu Ziemeļvalstu – Baltijas drošību reģionā.

Vēstniekam šķiet, ka zviedru līdzdalība NATO palīdzētu izvairīties no bruņotiem konfliktiem Ziemeļeiropā. Taču citi pētījumi (pavasarī publicētais Somijā) pauž pretēju viedokli un uzsver, ka somu uz zviedru līdzdalība NATO tieši “izraisīs politisku krīzi ar Krieviju”.  Starp citu, zviedru izdevumi militārām vajadzībām pašlaik ir ļoti nelieli (1%). NATO pieprasa vismaz 2%.

Pētījuma gaitā aptaujāti 300 cilvēki Zviedrijā un vēl 22 valstīs, kas unisonā uzsver, ka Zviedrijas drošība ir pasliktinājusies pēc Krievijas iebrukuma Krimā. Prognozēs var lasīt, ka NATO nākotnē koncentrēšoties vairāk aizsardzības, nevis starptautiskās palīdzības virzienā (piem. Afganistānā). “Mieru uzturošos spēkus” turpmāk režisēšot tikai ANO un šajā jomā zviedriem ir sena pieredze (Mali u.c.).

Pētījumā nav slēdziena, ka Krievijas uzbrukums Zviedrijā būtu aktuāls. Tas neesot neiespējams. NATO 5. paragrāfs sargājot Baltijas valstis un Putins neuzdrošināšoties riskēt tik nepārdomāti. Taču jā tas notiks, tad Zviedrija tikšot ierauta procesa vēl pirms agresijas sākuma. Šķiet, ka vēstnieks redz atkārtojamies PSRS loģiku, līdzīgi kā notika, piemēram, Latvijas okupācija pirms Otrā pasaules kara.  Viņam liekas, ka Krievija ievedīs savu kara tehniku Somijā un Zviedrijā pāris dienas pirms uzbrukuma Baltijai. Tas notikšot strauji un NATO nepagūšot uz to noreaģēt.

Jau tagad ar S – 400 (no Kaļiņingradas) krievi spējot aizsniegt 400 km attālumā esošos objektus.  2015. gadā viņi šos ieročus izvietoja Sīrijā un (kopš augusta) tie atrodas arī Krimā.

Diemžēl Zviedrijas valdības vadošā partija sociāldemokrāti, joprojām nav vienoti NATO līdzdalības jautājumā. Vecā  “sirmo zociķu” grupa (P. Šorī paaudze) joprojām spītīgi nostājas pretī šai idejai, apgalvojot, ka iestājoties NATO, Zviedrijā tiks izvietoti kodolieroči (lai gan nekas tāds nav teikts vai solīts). Šī paaudze tic, ka visgudrākā pozīcija ir neitralitāte un lišķēšanā vieniem un otriem.  Tāda ir viņu pēdējā pasaules kara pieredze un no tās šie ļaudis (ar ietekmi) nevēlas atteikties. Tāpēc arī Zviedrijas Ārlietu ministre Margota Vālštroma par Zviedrijas līdzdalību NATO izsakās piesardzīgi, lai gan opozīcija ir par šo soli.

Sabiedriskās domas pētījumi šajā jautājumā ir pretrunīgi. Līdz šim 50:50. Patlaban izskatās, ka NATO piekritēju skaits Zviedrijā palielinās.

Pavisam cits jautājums ir kā Putins nogādās šīs raķetes uz Gotlandi un kurš būs tas, kas viņam palīdzēs.

Epizode no grāmatas “Komunikativistika”. Par komunikāciju ar publiku.

Visu vasaru (ar pārtraukumiem) cenšos pabeigt darbu pie grāmatas par komunikāciju. Tās nosaukums būs “Komunikativistika”. Ja Markss vai Einšteins dzīvotu šodien, tad viņi noteikti būtu pētījuši šo lielisko jomu ar savādo nosakumu. Lai mans blogs no rakstu sausuma neizžūtu, piedāvāju fragmentus no grāmatas, kas varētu interesēt ne tikai manus studentus. 🙂 Ja ir interese lasīt tālāk (vairāk, plašāk) par šo tēmu, lūdzu ziņojiet! Priecāšos par ieteikumiem! Turpinu rakstīt un gaidu ziņas!

Esmu tikusi līdz 230 lpp. 🙂

Komunikācija ar publiku

Mediji un mikrofoniMasu komunikācija ir plaši apspriesta tēma zinātniskajā literatūrā. Tā liecina, ka attiecības starp medijiem un politiskās, ekonomiskās varas pārstāvjiem nekad nav iztikušas bez konfliktiem un savstarpējās cīņas. Trešais komunikācijas dalībnieks – publika šajās batālijās parasti mēdza ieņemt pasīva skatītāja vietu, lai gan vieni un otri parasti cīnās tieši par šo trešo komunikācijas dalībnieku = skatītāju jeb masu publiku. Ja savas darbības pirmsākumos mediji cieta no tieša karaļa vai baznīcas cenzūras spiediena, tad modernajā laikā cenzūra nav izzudusi, bet tikai mainījusi veidolu.[1] Tas, ka mediju komunikācija ar varu vienmēr bijis sarežģīts un komplicēts process, kura rezultātā neviena no pusēm nekad nav bijusi apmierināta ar iznākumu, nesajūsmina šī “teātra” skatītāju – masu publiku. Publikai liekas, ka kašķim nav jābūt. Taču prakse līdz šim pierādījusi ptretējo. Vai ir iespējams noslēgt vienošanos starp valsts politisko/ekonomisko varu un medijiem?  Jā, ir iespējams un šāda prakse jau eksistē valstīs, kur šī koordinācija ir panākta vienošanās ceļā.  Protams, ka visos gadījumos šajā konfliktā runa ir bijusi par varu. Jēdzienu, kuru vienmēr bijis sarežģīti definēt, taču ērti izmantot.

Mediju un varas komunikācijas konflikti var tikt aplūkoti vairākos virzienos: 1) mediju ietekmes spēks, noskaņojot publiku savās interesēs. Varai gribētos, lai mediji kalpo politiskajām partijām un ekonomiskajiem grupējumiem (kā tas pierasts diktatūras valstīs); 2) ekonomiskās un politiskās varas centieni ietekmēt mediju saturu (žurnālistikas lauka autonomijas zaudēšana); 3) neizpratne par mediju misiju demokrātiskās sabiedrībā (sabiedrības un varas bažas par to, ka medijos tiekot publicēts pārāk daudz sliktas un pārāk maz labas informācijas).

Pieskaroties pirmajai tēmai jāuzver, ka politiskās, reliģiskās, ekonomiskās varas un mediju varas attiecības vienmēr bijušas saspringtas, sākot ar pirmo tiražēšanai paredzēto rokrakstu vai iespiesto skrejlapu parādīšanos viduslaikos, līdz pat šodienai. Jaunākos laikos, (Padomju Savienības okupācijas laikā Latvijā), mediju misija mūsu republikā bija izdabāt Kremļa politiskajai varai un kalpot komunistiskajai partijai, klausot tās funkcionāru norādēm Rīgā un Maskavā. Komunistu partija lika darīt medijiem to kas tai bija vajadzīgs un pretošanās gadījumā draudēja atlaišana no darba vai sods. Tāpēc diktatūru apstākļos valstīs nekad nekonstatē konfliktus starp medijiem un valsts vadītājiem. Mediji skaitās varas servisa institūcija un kā kalps, sulainis vai uzticīgs suns tie nerunā pretī savam saimniekam. Šo darba dalīšanu arī šodien varam novērot Ziemeļkorejā, Krievijā vai Kubā. Turpretī demokrātiskas valsts apstākļos, mediju uzdevumi ir pavisam citi. Brīvas un demokrātiskas valsts apstākļos medijiem nav aizlieguma runāt pretī valsts varai, to balss vairs neskan unisonā, jo tagad tie pārstāv dažādus un atšķirīgus viedokļu paudējus, kas vienlaikus var būtu un arī nebūt mediju īpašnieki. Lai saprastu sabiedrības – varas – mediju komunikatīvās attiecības, jāsaprot, ka mediji (tieši tāpat kā atvērta un demokrātiska sabiedrība) nav vienveidīgi, bet gan ļoti dažādi. Salīdzinājumam varam izmantot satiksmes sistēmu.

Pa mūsu ielām, lielceļiem un maģistrālēm šodien brauc ļoti dažādu ražotāju būvēti braucamie: autobusi, kravas mašīnas, vieglās automašīnas, motocikli, kvadricikli utt. Vieniem vajag nelielu autobusiņu, lai strādātu savu dienišķo darbu, bet citiem –  melnu dārgu limuzīnu, lai izskatītos svarīgāk. Mērķi, vajadzības, gaume un politiskā pārliecība ikvienam no mums ir dažāda, taču, lai satiksme funkcionētu bez traucējumiem un upuriem, ir nepieciešami satiksmes noteikumi un to ievērošana no visu satiksmes dalībnieku puses. Tas nozīmē, ka ātruma ierobežojums uz Rīgas – Liepājas šosejas 70 km/stundā vienādi attiecas gan uz vecu opeli gan dārgu BMW, taču reālie braucēji šo noteikumu vairumā gadījumu tomēr neievēro. Protams, ka nevieni noteikumi nekad nav 100% ideāli un perfekti, taču ceru, ka piekritīsiet, ka tos ievērojot, kolīziju un traģisku negadījumu skaits un šīs šosejas, kā arī drūmās statistikas rādītāju valstī kopumā, būtu daudz mazāk. Tātad nav svarīgi cik jaudīgs vai dārgs ir jūsu auto. No tā nav atkarīga braucēja drošība. To galvenokārt nosaka kopīgi pieņemto noteikumu ievērošana.  Ja mūsu ceļu būvētāji uz Liepājas šosejas beidzot izveidotu (vietumis) trešo apbraucamo joslu, tad braucējiem nebūtu jāriskē ar dzīvību, apbraucot kārtējo traktoru pretējā joslā. Taču mūsu ceļu projektētāji un būvētāji šādus uzlabojumus neievieš un tāpēc apzināti pakļauj Liepājas – Rīgas braucējus nopietnam dzīvības riskam.

Krusti Latvijas ceļmalāsTātad Rīgas – Liepājas šoseja Latvijā neatbilst civilizētiem satiksmes noteikumiem un Latvijas ceļu plānotāji apzināti šos noteikumus pārkāpj. Tieši tāpat kā “lidojošie zārki”, kas uz šī ceļa regulāri pārsniedz atļauto braukšanas ātrumu. Būtībā šo ceļu vajadzētu slēgt un steidzīgi pārbūvēt, taču tas netiek darīts un mēs turpinām skaitīt upurus un ceļa malā parādās aizvien vairāk krustu ar svecītēm. Protams, ka Liepājas ceļa rallija cienītāji sarunās neielaidīsies kamēr ceļmalās radaru nebūs vairāk kā latvāņu. Ceļa projektētāji turpinās atrast iemeslu kāpēc nav jārekonstruē ceļš atbilstoši modernā laika prasībām (slinkumam vienmēr var atrast attaisnojumu, ja ir vēlēšanās). Tātad tomēr vainīgas nav automašīnas, bet gan cilvēki. Viņu lēmumi un rīcība.

Tieši tāpat izskatās aina Latvijas mediju areālā. Te eksistē dažādi mediji:  interneta portāli, radio, TV stacijas, avīzes, žurnāli un visiem vienādi jāievēro mediju likums un galvenā izdevēja atbildība sabiedrības priekšā. Mediju likumi demokrātiskajās valstīs ir apmēram vienādi, taču Latvijā šī prakse vēl joprojām (diemžēl) nav iesviesta.  Eiropā ētera medijus iedala divās lielās grupās – privātajos un sabiedriskajos medijos un iespiestās vai digitālās preses zonā pie mums ir tikai un vienīgi privāti laikraksti, žurnāli, interneta portāli, biļeteni utt. Valsts elektronisko mediju demokrātiskā sabiedrībā nav. To derētu atcerēties, jo publiskajās diskusijās Latvijā nereti nākas dzirdēt piesaucam “valsts medijus” pat no ietekmīgu politiķu puses. Tātad privātie un sabiedriskie mediji. Tieši tāpat kā cilvēka divas rokas, šie mediji dažādi apkalpo sabiedrības vajadzības.

 

 

 

[1] Visos laikos sabiedrībā ir bijuši cilvēki (cilvēku grupas), kas uzskata, ka sabiedrībai nav jāstāsta un jārāda viss, kas ir patiesība. Viena daļa šo pārliecināto “cenzoru” neieņem amatus mediju regulācijas institūcijās, taču nodrošina cenzūras eksistenci ikdienā ar savu attieksmi pret to. Šādi veidojas pati smagākā patiesības publiskošanas aizlieguma forma, kuru sauc par “iekšējo cenzūru”.