Epizode no grāmatas “Komunikativistika”. Par komunikāciju ar publiku.

Visu vasaru (ar pārtraukumiem) cenšos pabeigt darbu pie grāmatas par komunikāciju. Tās nosaukums būs “Komunikativistika”. Ja Markss vai Einšteins dzīvotu šodien, tad viņi noteikti būtu pētījuši šo lielisko jomu ar savādo nosakumu. Lai mans blogs no rakstu sausuma neizžūtu, piedāvāju fragmentus no grāmatas, kas varētu interesēt ne tikai manus studentus.🙂 Ja ir interese lasīt tālāk (vairāk, plašāk) par šo tēmu, lūdzu ziņojiet! Priecāšos par ieteikumiem! Turpinu rakstīt un gaidu ziņas!

Esmu tikusi līdz 230 lpp.🙂

Komunikācija ar publiku

Mediji un mikrofoniMasu komunikācija ir plaši apspriesta tēma zinātniskajā literatūrā. Tā liecina, ka attiecības starp medijiem un politiskās, ekonomiskās varas pārstāvjiem nekad nav iztikušas bez konfliktiem un savstarpējās cīņas. Trešais komunikācijas dalībnieks – publika šajās batālijās parasti mēdza ieņemt pasīva skatītāja vietu, lai gan vieni un otri parasti cīnās tieši par šo trešo komunikācijas dalībnieku = skatītāju jeb masu publiku. Ja savas darbības pirmsākumos mediji cieta no tieša karaļa vai baznīcas cenzūras spiediena, tad modernajā laikā cenzūra nav izzudusi, bet tikai mainījusi veidolu.[1] Tas, ka mediju komunikācija ar varu vienmēr bijis sarežģīts un komplicēts process, kura rezultātā neviena no pusēm nekad nav bijusi apmierināta ar iznākumu, nesajūsmina šī “teātra” skatītāju – masu publiku. Publikai liekas, ka kašķim nav jābūt. Taču prakse līdz šim pierādījusi ptretējo. Vai ir iespējams noslēgt vienošanos starp valsts politisko/ekonomisko varu un medijiem?  Jā, ir iespējams un šāda prakse jau eksistē valstīs, kur šī koordinācija ir panākta vienošanās ceļā.  Protams, ka visos gadījumos šajā konfliktā runa ir bijusi par varu. Jēdzienu, kuru vienmēr bijis sarežģīti definēt, taču ērti izmantot.

Mediju un varas komunikācijas konflikti var tikt aplūkoti vairākos virzienos: 1) mediju ietekmes spēks, noskaņojot publiku savās interesēs. Varai gribētos, lai mediji kalpo politiskajām partijām un ekonomiskajiem grupējumiem (kā tas pierasts diktatūras valstīs); 2) ekonomiskās un politiskās varas centieni ietekmēt mediju saturu (žurnālistikas lauka autonomijas zaudēšana); 3) neizpratne par mediju misiju demokrātiskās sabiedrībā (sabiedrības un varas bažas par to, ka medijos tiekot publicēts pārāk daudz sliktas un pārāk maz labas informācijas).

Pieskaroties pirmajai tēmai jāuzver, ka politiskās, reliģiskās, ekonomiskās varas un mediju varas attiecības vienmēr bijušas saspringtas, sākot ar pirmo tiražēšanai paredzēto rokrakstu vai iespiesto skrejlapu parādīšanos viduslaikos, līdz pat šodienai. Jaunākos laikos, (Padomju Savienības okupācijas laikā Latvijā), mediju misija mūsu republikā bija izdabāt Kremļa politiskajai varai un kalpot komunistiskajai partijai, klausot tās funkcionāru norādēm Rīgā un Maskavā. Komunistu partija lika darīt medijiem to kas tai bija vajadzīgs un pretošanās gadījumā draudēja atlaišana no darba vai sods. Tāpēc diktatūru apstākļos valstīs nekad nekonstatē konfliktus starp medijiem un valsts vadītājiem. Mediji skaitās varas servisa institūcija un kā kalps, sulainis vai uzticīgs suns tie nerunā pretī savam saimniekam. Šo darba dalīšanu arī šodien varam novērot Ziemeļkorejā, Krievijā vai Kubā. Turpretī demokrātiskas valsts apstākļos, mediju uzdevumi ir pavisam citi. Brīvas un demokrātiskas valsts apstākļos medijiem nav aizlieguma runāt pretī valsts varai, to balss vairs neskan unisonā, jo tagad tie pārstāv dažādus un atšķirīgus viedokļu paudējus, kas vienlaikus var būtu un arī nebūt mediju īpašnieki. Lai saprastu sabiedrības – varas – mediju komunikatīvās attiecības, jāsaprot, ka mediji (tieši tāpat kā atvērta un demokrātiska sabiedrība) nav vienveidīgi, bet gan ļoti dažādi. Salīdzinājumam varam izmantot satiksmes sistēmu.

Pa mūsu ielām, lielceļiem un maģistrālēm šodien brauc ļoti dažādu ražotāju būvēti braucamie: autobusi, kravas mašīnas, vieglās automašīnas, motocikli, kvadricikli utt. Vieniem vajag nelielu autobusiņu, lai strādātu savu dienišķo darbu, bet citiem –  melnu dārgu limuzīnu, lai izskatītos svarīgāk. Mērķi, vajadzības, gaume un politiskā pārliecība ikvienam no mums ir dažāda, taču, lai satiksme funkcionētu bez traucējumiem un upuriem, ir nepieciešami satiksmes noteikumi un to ievērošana no visu satiksmes dalībnieku puses. Tas nozīmē, ka ātruma ierobežojums uz Rīgas – Liepājas šosejas 70 km/stundā vienādi attiecas gan uz vecu opeli gan dārgu BMW, taču reālie braucēji šo noteikumu vairumā gadījumu tomēr neievēro. Protams, ka nevieni noteikumi nekad nav 100% ideāli un perfekti, taču ceru, ka piekritīsiet, ka tos ievērojot, kolīziju un traģisku negadījumu skaits un šīs šosejas, kā arī drūmās statistikas rādītāju valstī kopumā, būtu daudz mazāk. Tātad nav svarīgi cik jaudīgs vai dārgs ir jūsu auto. No tā nav atkarīga braucēja drošība. To galvenokārt nosaka kopīgi pieņemto noteikumu ievērošana.  Ja mūsu ceļu būvētāji uz Liepājas šosejas beidzot izveidotu (vietumis) trešo apbraucamo joslu, tad braucējiem nebūtu jāriskē ar dzīvību, apbraucot kārtējo traktoru pretējā joslā. Taču mūsu ceļu projektētāji un būvētāji šādus uzlabojumus neievieš un tāpēc apzināti pakļauj Liepājas – Rīgas braucējus nopietnam dzīvības riskam.

Krusti Latvijas ceļmalāsTātad Rīgas – Liepājas šoseja Latvijā neatbilst civilizētiem satiksmes noteikumiem un Latvijas ceļu plānotāji apzināti šos noteikumus pārkāpj. Tieši tāpat kā “lidojošie zārki”, kas uz šī ceļa regulāri pārsniedz atļauto braukšanas ātrumu. Būtībā šo ceļu vajadzētu slēgt un steidzīgi pārbūvēt, taču tas netiek darīts un mēs turpinām skaitīt upurus un ceļa malā parādās aizvien vairāk krustu ar svecītēm. Protams, ka Liepājas ceļa rallija cienītāji sarunās neielaidīsies kamēr ceļmalās radaru nebūs vairāk kā latvāņu. Ceļa projektētāji turpinās atrast iemeslu kāpēc nav jārekonstruē ceļš atbilstoši modernā laika prasībām (slinkumam vienmēr var atrast attaisnojumu, ja ir vēlēšanās). Tātad tomēr vainīgas nav automašīnas, bet gan cilvēki. Viņu lēmumi un rīcība.

Tieši tāpat izskatās aina Latvijas mediju areālā. Te eksistē dažādi mediji:  interneta portāli, radio, TV stacijas, avīzes, žurnāli un visiem vienādi jāievēro mediju likums un galvenā izdevēja atbildība sabiedrības priekšā. Mediju likumi demokrātiskajās valstīs ir apmēram vienādi, taču Latvijā šī prakse vēl joprojām (diemžēl) nav iesviesta.  Eiropā ētera medijus iedala divās lielās grupās – privātajos un sabiedriskajos medijos un iespiestās vai digitālās preses zonā pie mums ir tikai un vienīgi privāti laikraksti, žurnāli, interneta portāli, biļeteni utt. Valsts elektronisko mediju demokrātiskā sabiedrībā nav. To derētu atcerēties, jo publiskajās diskusijās Latvijā nereti nākas dzirdēt piesaucam “valsts medijus” pat no ietekmīgu politiķu puses. Tātad privātie un sabiedriskie mediji. Tieši tāpat kā cilvēka divas rokas, šie mediji dažādi apkalpo sabiedrības vajadzības.

 

 

 

[1] Visos laikos sabiedrībā ir bijuši cilvēki (cilvēku grupas), kas uzskata, ka sabiedrībai nav jāstāsta un jārāda viss, kas ir patiesība. Viena daļa šo pārliecināto “cenzoru” neieņem amatus mediju regulācijas institūcijās, taču nodrošina cenzūras eksistenci ikdienā ar savu attieksmi pret to. Šādi veidojas pati smagākā patiesības publiskošanas aizlieguma forma, kuru sauc par “iekšējo cenzūru”.

4 thoughts on “Epizode no grāmatas “Komunikativistika”. Par komunikāciju ar publiku.

  1. Interese lasīt tālāk noteikti ir – nopirkšu arī grāmatu, līdzko tā parādīsies kādā veikalā🙂

    Par komunikāciju un medijiem vēl arvien ir daudz, ko teikt. Līdz šim Latvijā maz ir runāts par mediju satura veidotāju kvalifikāciju, sabiedrības prasmi šo saturu interpretēt, “izklaidi līdz nāvei”, bezkaislīgu patiesības meklēšanu kā mediju misiju utt. Nebrīnos, ka esat jau tikusi līdz 230.lappusei. Pieļauju, ka varētu arī sarakstīt 1000 lappušu, ja vien nebūtu bail ar lielumu nobiedēt potenciālo lasītāju😉

    Starp citu, Pirmajai formulai šonedēļ, visticamāk, mainīsies īpašnieki – to gatavojas pirkt amerikāņu mediju kompānija Liberty Media. Daudz tiek runāts par to, kā sports šī darījuma rezultātā mainīsies un kā pārmaiņas ietekmēs fanu iespējas sekot līdzi F1. Īsi sakot, mediji te ir, tie nepārtraukti mainās, un to klātesamība un pārmaiņas ietekmē mūs visus, neatkarīgi no tā, vai mēs to gribam, vai nē.

  2. Paldies par rakstu, labprāt lasītu vēl.
    Manuprāt, laikā, kad sabiedrībā ir tik daudz diskusiju par mediju uzraudzību, par sabiedriskā medija lomu utt., ir vērts viest skaidrību un veidot labāku izpratni par pamatjēdzinieniem, piem.kas tad īsti ir sabiedriskie mediji, kāda ir to loma, kā tie darbojas citviet un kas būtu tas optimālais modelis, uz ko tiekties.
    Domāju, ka par mediju jautājumiem ir vērts piedāvāt informāciju, lai gluži vienkārši izglītotu sabiedrību. Vismaz man kā sabiedrības pārstāvei tas šķiet svarīgi.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s