Nacionālistu pieprasītā mediju paklausība jeb totalitārisma atgriešanās

 

Speciāli TVNET

Viss sākās ar sabiedriskajiem medijiem. Polijas radio un televīziju „sanēja“ pirmos. „Dezinfekcija“ te nozīmēja – nevēlamu, neregulējamu un „nacionāļiem“ nepatīkamu žurnālistu atlaišanu. Tagad šis process Polijā turpināsies un ies vēl vairāk plašumā. Īsākā pavadā, izmantojot sev paklausīgus cilvēkus, tiks pakļautas vēl citas neatkarīgas redakcijas un iestādes. Nav izslēgts, ka konservatīvie varas ideologi ķersies arī pie privātajiem medijiem. Pastiprinot cenzūru. Iespējams, ka būtu nepieciešams nosūtīt korespondentu uz Poliju, lai tas mums ziņo par demokrātijas žņaugšanu. Tieši tāpat kā informē kara korespondenti no frontes zonas. Šoreiz par to, kas notiek Polijā. Jo tas var atkārtoties arī pie mums. Šo apstākli nevajadzētu ignorēt.

Sākumā neviens neticēja, kā tā var notikt 

Vajāšanas sākās pirms četriem gadiem. Televīzijas studijā sēdēja Polijas kultūras ministrs un centās atbildēt sakarīgi uz žurnālista jautājumiem. Viņam nebija viegli. Vispirms jau tāpēc, ka kultūras ministri mēdz nesaprast mediju jomu un lomu publiskajā telpā. Tāpēc amatpersona putrojas savās atbildēs un žurnālista jautājumus nesaprata.  Mala ko citu.

Toreiz, pirms četriem gadiem, kultūras ministrs mēģināja paskaidrot, kāpēc labējo nacionālistu valdība plāno rekonstruēt sabiedrisko mediju pārvaldību. Proti sāk „mest nost“ no amatiem tur esošos priekšniekus un nomainīt tos ar sev lojāliem ielikteņiem. Kāpēc politiķiem un valdībai nepatīk konkrēti žurnālisti un kāpēc tie tiek apkaroti.  Brīdī, kad žurnālists „piespieda pie sienas“ ministru un viņam vairs nebija iespējas izgrozīties ar tukšvārdību, viņš atzinās skaidri un gaiši: „ Tas ar ko tu nodarbojies nav žurnālistika, bet gan propaganda. Tas tiks likvidēts. Pavisam drīz. Būs jauna, skarba kārtība.“

Tobrīd likās, ka bijušā socioloģijas profesora, Polijas kultūras ministra Pjotra Glinska atbilde bijusi sasteigts pārspīlējums. Taču tālākie notikumi Polijā pierādīja, ka viss tieši tā arī notika. Sākās „tīrīšanas kampaņas“ jeb genocīds pret žurnālistiem, kas nepārstāv labēji konservatīvus uzskatus. Atlaižot no darba tos, kuru uzskati varai nepatika. Pirmā „tika iztīrīta“ sabiedriskā televīzija. Pēc tam “izķemmēts“ sabiedriskais radio. Nepaklausīgos un neregulējamos atlaida no darba vai sarežģīja viņu dzīves situāciju tā, ka nevēlamie paši aizgāja no darba. Tā vara tika vaļā no vairākiem simtiem žurnālistu.  Rezultātā televīzija un radio no neatkarīga medija pārvērtās propagandas mašīnā, kas raksta un runā tikai to, ko valsts varai un vadībai vajag.

Kā šo pārvērtību var pamanīt parasts skatītājs vai radioklausītājs?

Taisnību sakot – šīs pārmaiņas atpazīt nav viegli. Pirmajā mirklī. Ja cilvēks paralēli neseko citiem medijiem un neredz atšķirības noteiktu notikumu vai faktu interpretācijā, tad samērā ātri var sākt noticēt radio un TV balsīm, kas mainījušas toņkārtu. Pārejot no bezkaislīga vēstījuma uz propagandu. Arī Polonia TV pāreja uz propagandu nebija strauji un viegli pamanāma lieta. Taču tas ir noticis. Kādas ir pirmās pazīmes, kuram vajadzētu pievērst uzmanību šādos gadījumus? Pirmām kārtām par pāreju uz propagandu liecina mediju valoda. Vārdu krājums kļūst imperatīvs, kategorisks un neiecietīgs. Faktu vietā tiek apgalvots, nevis pierādīts.

Nākamais ir „labo“ un „slikto“ poļu sistematizācija. Tā teikt – tiek izveidota partijas ideoloģija, kas sistematizē cilvēkus „pareizajos“ un „nepareizajos“. Ar šo partijas „Likums un taisnīgums “pieeja saviem iedzīvotajiem atgādina Džordža Orvela romāna „1984“ loģiku.  Tie, kas izpatīk varai un luncinās ap reliģiozā autoritārisma pasaules uzskatu, tiek pieskaitīti piekritējiem, automātiski iekļūstot labo cilvēku kategorijā. Visi pārējie: feministi, vides aktīvisti, zaļie, imigranti, ārzemnieki vai citas orientācijas cilvēki, kļūst par ienaidniekiem un iznīcināmiem pretiniekiem. Pret šo cilvēku grupu tiek izveidoti “nāves saraksti“, kurus sacer pašu iecelts „tautas tribunāls“, lai nodrošinātu nācijas paklausību varai un „uzskatu tīrību“. Lai pieglaimotos varai un neiekļūtu melnajā sarakstā, ir jāpakļaujas 100% varas valdošajiem uzskatiem un jāklausa politiķiem un varas vīriem uz vārda. Pēc tam varas cilvēki izveido sarakstus ar pareizajiem žurnālistiem, tiesnešiem, skolotājiem, rakstniekiem, māksliniekiem, kas drīkst publicēties vai paust savus uzskatus. Pārējie spiesti samierināties ar to, ka vairs neskaitās.

Slikto cilvēku melnais saraksts un bailes no veģetāriešiem

Piemēram, 2018. gada Nobela prēmijas laureāte literatūrā Olga Tokarčuka arī ir iekļauta  „melnajā sarakstā“. Polijas kultūras ministrs ir atzinies, ka mēģinājis izlasīt viņas grāmatas, taču neko neesot sapratis. Pēc poļu valdības domām, viņa esot „nepoliska autore“. Varai nepatīk daudzi apbalvojumi, kurus Olga saņem ārzemēs. Kultūras ministram pat liekas, ka šī poļu rakstniece neko nesaprot no poļu gara un īsteni poliskas sabiedrības. Tāpēc vadošās partijas PIS pārstāvji jau ievietojuši viņu „tautas tribunāla“ melnajā sarakstā un caur sociālajiem medijiem viņai izteikti nāves draudi. Šī iemelsa dēļ viņa mēdz izmantot miesassargus publiskos pasākumos. Olgai regulāri tiek draudēts sociālajos medijos, pieprasot, lai viņa emigrē no Polijas un lai „nejauc gaisu“.

Varai nepatīk ne tikai Nobela prēmijas laureātes uzskati un literatūra, bet arī dzīves veids. Viņa ir veģetāriete. Tas, protams, nepiestāv kārtīgai polietei. Pēc partijas PIS domām, veģetārisms (kā tāds) ir „amorāla un kristīga cilvēka necienīga ideoloģija“.  Saprotams, ka tas, ko cilvēks ēd vai neēd, nav ideoloģija, bet gan gaumes, filozofijas vai veselības apstākļu noteikts jautājums. Taču skan skaļāk un baisāk, ja visur tiek piesaukta slēpta konspirācijas teorija vai mīklaina „ideoloģija“. Muļķis varbūt no tā nobīsies, tieši tāpat kā no katoļu priesteru izveidotās „lgbt ideoloģijas“. Kāpēc labējiem nacionālistiem ir bail no veģetāriešiem?  Šāda pieeja uzturam sagraujot baznīcas piedāvāto hierarhijas sistēmu, kurā cilvēks ir radības kronis un nosaka visu. Arī dzīvnieka (kā pārtikas) likteni. To nogalinot un apēdot.

Vai ir pamats bažām par to, kas šobrīd notiek Polijā?

Olga Tokarčuka uzskata, ka par notiekošo Polijā ir jāsatraucas. Valdošā partija PIS soli pa solītim demontē postsovjetisma laikā uzbūvēto liberālisma un demokrātijas sistēmu. Tiesas ir „prihvatizētas“, sabiedriskie mediji tāpat. Šodienas poļu televīzija esot vēl drausmīgāka par to, kas tika piedzīvota komunistu varas laikā. Ja toreiz cilvēki skaidri zināja, ka mediji melo, tad šodien smadzeņu skalošana no valsts puses caur ekrānu un ēteru ir manipulētāka, tāpēc šķiet mazāk pamanāma. Tagad vara gatavojas ķerties klāt privāto valsts mediju cenzēšanai.

Kas tad ir valdošās parijas PIS ideoloģija? Tās pamatā ir nacionālsociālisms, kas pieprasa skarbi centralizētu valsti. Tādu, kas veido ekonomisko politiku ar nacionālisma ideoloģijas svirām. Loģikas vietā nostājas četri balsti: nacionālās tradīcijas, asinis, valoda un katoļticība. Pēc Olgas Tokarčukas domām īpaši nožēlojamu lomu šajā demokrātijas rekonstrukcijā spēlē katoļu baznīca, kas aktīvi iesaistās politiskajos procesos un cenšas noteikt to gaitu, atbilstoši savām interesēm. Jebkādu liberālisma vai dažādības akceptu šodien Polijā uztvers kā „nepolisku infekciju no ārzemēm“, kas kaitīga valstij un iedzīvotājiem. Tā pati baznīca, kas „Solidaritātes‘“ laikā palīdzēja izcīnīt valstij neatkarību, tagad sadarbojas ar valdību, kura grauj demokrātiju un uzbrūk minoritātēm.

Vai esošā cenzūra iznīcinās arī privātos medijus Polijā? 

Šādas bažas šodien pastāv. Par to liecina vadošas, neatkarīgās poļu avīzes Gazeta Wyborcza publikācijas. Šodienas poļu labējiem nacionālistiem ir vēl daudz ienaidnieku, kas jāapkaro. To skaitā ir: neatkarīgie žurnālisti, kas strādā privātos mediju uzņēmumos; tiesneši, kas spriež taisu tiesu atbilstoši konstitūcijai, nevis varas parijas vajadzībām; vēsturnieki, kas nav gatavi pakļaut valsts vēsturi patriotisma vajadzībām; mākslinieki, kas neredz savu misiju patriotisma slavināšanā un visi pārējie, kas nav sajūsmā par politiskās elites centieniem panākt maksimālu varas hegemoniju ar diktatūras palīdzību.

Interesanti, ka viens no Kultūras ministra Pjotra Glinska iezīmētajiem ienaidniekiem ir Polijas kultūras elite. Tā esot steidzīgi jānomaina ar citām – daudz derīgākām personālijām. Kolēģis – tieslietu ministrs domā, ka arī visa tieslietu sistēma Polijā būtu jāreformē un Jaroslavs Kačinskis ir gatavs reformēt tautsaimniecību un ekonomiku līdz pamatiem.

 Tātad mērķis attaisno līdzekļus. Polija seko Ungārijas un Turcijas paraugam ar Trampa karogu mastā. Tas, kurš uzvar vēlēšanās, bez kompleksiem ķeras pie varas kloķiem un visu pārtaisa kā grib. Nospļaujoties uz to, ko domā mediji, tiesas vai citas organizācijas un iestādes. Tagad šo procesu varam novērot simpātiskajā Polijā, kas tiek saraustīta gabalos ideoloģijas vārdā.

Visiem tiem, kuriem rūp Eiropas nākotne, ir iemesls šobrīd just līdzi Šopēna un Kirī valstij. Polijas vēsture ir nežēlīga okupāciju un pazemojuma sekvenču hronika. To vajājuši un dragājuši iebrucēji un bradājusi totalitārā boļševiku sistēma. Tagad to pašu mēģina realizēt, ar pazīstamiem scenārijiem rokās, pašmāju labējie nacionālisti. Mūsu vērība un kritiskā acs Polijas virzienā ir nepieciešama. Ne tikai solidaritātes dēļ, bet arī tāpēc, ka neesam pasargāti no līdzīgas notikumu attīstības Latvijā.

Kamēr Latvijā turpinās netraucēta Kremļa propagandas aneksija ekrānā un ēterā; vietējo labējo nacionālistu „raganu medības“ pret pašmāju liberāļiem; ietekmes grupu cīņa pret „svešajiem“ un „blatu sistēma“ valsts līdzekļu un amatu sadalījumā, tikmēr pastāv risks Polijas scenārija atkārtojumam Latvijā pēc nākošajām vēlēšanām.

Šāds risks pastāv.

Epizode no grāmatas “Komunikativistika”. Par komunikāciju ar publiku.

Visu vasaru (ar pārtraukumiem) cenšos pabeigt darbu pie grāmatas par komunikāciju. Tās nosaukums būs “Komunikativistika”. Ja Markss vai Einšteins dzīvotu šodien, tad viņi noteikti būtu pētījuši šo lielisko jomu ar savādo nosakumu. Lai mans blogs no rakstu sausuma neizžūtu, piedāvāju fragmentus no grāmatas, kas varētu interesēt ne tikai manus studentus. 🙂 Ja ir interese lasīt tālāk (vairāk, plašāk) par šo tēmu, lūdzu ziņojiet! Priecāšos par ieteikumiem! Turpinu rakstīt un gaidu ziņas!

Esmu tikusi līdz 230 lpp. 🙂

Komunikācija ar publiku

Mediji un mikrofoniMasu komunikācija ir plaši apspriesta tēma zinātniskajā literatūrā. Tā liecina, ka attiecības starp medijiem un politiskās, ekonomiskās varas pārstāvjiem nekad nav iztikušas bez konfliktiem un savstarpējās cīņas. Trešais komunikācijas dalībnieks – publika šajās batālijās parasti mēdza ieņemt pasīva skatītāja vietu, lai gan vieni un otri parasti cīnās tieši par šo trešo komunikācijas dalībnieku = skatītāju jeb masu publiku. Ja savas darbības pirmsākumos mediji cieta no tieša karaļa vai baznīcas cenzūras spiediena, tad modernajā laikā cenzūra nav izzudusi, bet tikai mainījusi veidolu.[1] Tas, ka mediju komunikācija ar varu vienmēr bijis sarežģīts un komplicēts process, kura rezultātā neviena no pusēm nekad nav bijusi apmierināta ar iznākumu, nesajūsmina šī “teātra” skatītāju – masu publiku. Publikai liekas, ka kašķim nav jābūt. Taču prakse līdz šim pierādījusi ptretējo. Vai ir iespējams noslēgt vienošanos starp valsts politisko/ekonomisko varu un medijiem?  Jā, ir iespējams un šāda prakse jau eksistē valstīs, kur šī koordinācija ir panākta vienošanās ceļā.  Protams, ka visos gadījumos šajā konfliktā runa ir bijusi par varu. Jēdzienu, kuru vienmēr bijis sarežģīti definēt, taču ērti izmantot.

Mediju un varas komunikācijas konflikti var tikt aplūkoti vairākos virzienos: 1) mediju ietekmes spēks, noskaņojot publiku savās interesēs. Varai gribētos, lai mediji kalpo politiskajām partijām un ekonomiskajiem grupējumiem (kā tas pierasts diktatūras valstīs); 2) ekonomiskās un politiskās varas centieni ietekmēt mediju saturu (žurnālistikas lauka autonomijas zaudēšana); 3) neizpratne par mediju misiju demokrātiskās sabiedrībā (sabiedrības un varas bažas par to, ka medijos tiekot publicēts pārāk daudz sliktas un pārāk maz labas informācijas).

Pieskaroties pirmajai tēmai jāuzver, ka politiskās, reliģiskās, ekonomiskās varas un mediju varas attiecības vienmēr bijušas saspringtas, sākot ar pirmo tiražēšanai paredzēto rokrakstu vai iespiesto skrejlapu parādīšanos viduslaikos, līdz pat šodienai. Jaunākos laikos, (Padomju Savienības okupācijas laikā Latvijā), mediju misija mūsu republikā bija izdabāt Kremļa politiskajai varai un kalpot komunistiskajai partijai, klausot tās funkcionāru norādēm Rīgā un Maskavā. Komunistu partija lika darīt medijiem to kas tai bija vajadzīgs un pretošanās gadījumā draudēja atlaišana no darba vai sods. Tāpēc diktatūru apstākļos valstīs nekad nekonstatē konfliktus starp medijiem un valsts vadītājiem. Mediji skaitās varas servisa institūcija un kā kalps, sulainis vai uzticīgs suns tie nerunā pretī savam saimniekam. Šo darba dalīšanu arī šodien varam novērot Ziemeļkorejā, Krievijā vai Kubā. Turpretī demokrātiskas valsts apstākļos, mediju uzdevumi ir pavisam citi. Brīvas un demokrātiskas valsts apstākļos medijiem nav aizlieguma runāt pretī valsts varai, to balss vairs neskan unisonā, jo tagad tie pārstāv dažādus un atšķirīgus viedokļu paudējus, kas vienlaikus var būtu un arī nebūt mediju īpašnieki. Lai saprastu sabiedrības – varas – mediju komunikatīvās attiecības, jāsaprot, ka mediji (tieši tāpat kā atvērta un demokrātiska sabiedrība) nav vienveidīgi, bet gan ļoti dažādi. Salīdzinājumam varam izmantot satiksmes sistēmu.

Pa mūsu ielām, lielceļiem un maģistrālēm šodien brauc ļoti dažādu ražotāju būvēti braucamie: autobusi, kravas mašīnas, vieglās automašīnas, motocikli, kvadricikli utt. Vieniem vajag nelielu autobusiņu, lai strādātu savu dienišķo darbu, bet citiem –  melnu dārgu limuzīnu, lai izskatītos svarīgāk. Mērķi, vajadzības, gaume un politiskā pārliecība ikvienam no mums ir dažāda, taču, lai satiksme funkcionētu bez traucējumiem un upuriem, ir nepieciešami satiksmes noteikumi un to ievērošana no visu satiksmes dalībnieku puses. Tas nozīmē, ka ātruma ierobežojums uz Rīgas – Liepājas šosejas 70 km/stundā vienādi attiecas gan uz vecu opeli gan dārgu BMW, taču reālie braucēji šo noteikumu vairumā gadījumu tomēr neievēro. Protams, ka nevieni noteikumi nekad nav 100% ideāli un perfekti, taču ceru, ka piekritīsiet, ka tos ievērojot, kolīziju un traģisku negadījumu skaits un šīs šosejas, kā arī drūmās statistikas rādītāju valstī kopumā, būtu daudz mazāk. Tātad nav svarīgi cik jaudīgs vai dārgs ir jūsu auto. No tā nav atkarīga braucēja drošība. To galvenokārt nosaka kopīgi pieņemto noteikumu ievērošana.  Ja mūsu ceļu būvētāji uz Liepājas šosejas beidzot izveidotu (vietumis) trešo apbraucamo joslu, tad braucējiem nebūtu jāriskē ar dzīvību, apbraucot kārtējo traktoru pretējā joslā. Taču mūsu ceļu projektētāji un būvētāji šādus uzlabojumus neievieš un tāpēc apzināti pakļauj Liepājas – Rīgas braucējus nopietnam dzīvības riskam.

Krusti Latvijas ceļmalāsTātad Rīgas – Liepājas šoseja Latvijā neatbilst civilizētiem satiksmes noteikumiem un Latvijas ceļu plānotāji apzināti šos noteikumus pārkāpj. Tieši tāpat kā “lidojošie zārki”, kas uz šī ceļa regulāri pārsniedz atļauto braukšanas ātrumu. Būtībā šo ceļu vajadzētu slēgt un steidzīgi pārbūvēt, taču tas netiek darīts un mēs turpinām skaitīt upurus un ceļa malā parādās aizvien vairāk krustu ar svecītēm. Protams, ka Liepājas ceļa rallija cienītāji sarunās neielaidīsies kamēr ceļmalās radaru nebūs vairāk kā latvāņu. Ceļa projektētāji turpinās atrast iemeslu kāpēc nav jārekonstruē ceļš atbilstoši modernā laika prasībām (slinkumam vienmēr var atrast attaisnojumu, ja ir vēlēšanās). Tātad tomēr vainīgas nav automašīnas, bet gan cilvēki. Viņu lēmumi un rīcība.

Tieši tāpat izskatās aina Latvijas mediju areālā. Te eksistē dažādi mediji:  interneta portāli, radio, TV stacijas, avīzes, žurnāli un visiem vienādi jāievēro mediju likums un galvenā izdevēja atbildība sabiedrības priekšā. Mediju likumi demokrātiskajās valstīs ir apmēram vienādi, taču Latvijā šī prakse vēl joprojām (diemžēl) nav iesviesta.  Eiropā ētera medijus iedala divās lielās grupās – privātajos un sabiedriskajos medijos un iespiestās vai digitālās preses zonā pie mums ir tikai un vienīgi privāti laikraksti, žurnāli, interneta portāli, biļeteni utt. Valsts elektronisko mediju demokrātiskā sabiedrībā nav. To derētu atcerēties, jo publiskajās diskusijās Latvijā nereti nākas dzirdēt piesaucam “valsts medijus” pat no ietekmīgu politiķu puses. Tātad privātie un sabiedriskie mediji. Tieši tāpat kā cilvēka divas rokas, šie mediji dažādi apkalpo sabiedrības vajadzības.

 

 

 

[1] Visos laikos sabiedrībā ir bijuši cilvēki (cilvēku grupas), kas uzskata, ka sabiedrībai nav jāstāsta un jārāda viss, kas ir patiesība. Viena daļa šo pārliecināto “cenzoru” neieņem amatus mediju regulācijas institūcijās, taču nodrošina cenzūras eksistenci ikdienā ar savu attieksmi pret to. Šādi veidojas pati smagākā patiesības publiskošanas aizlieguma forma, kuru sauc par “iekšējo cenzūru”.

Žurnālistikas nāve internetā jeb medialais zelta laikmets?

TVNet kolāža par medijiemSpeciāli TVNet.

Simtgadīgā, solīdā amerikāņu žurnāla The New Republic krahs nav vienīgā katastrofa, kurā var novērot kārtējo tradicionālā žurnālisma aizspriedumu un tehnokrātu maniakālā optimisma batāliju. Lai gan faktiski te ir runa par nākotnes informatīvo telpu, kuru pie mums Latvijā iezīmē «vecie» (papīra un ētera) mediji un «jaunie» – interneta plašsaziņas līdzekļi un tie, kas šos medijus apņemas vadīt. Lai izsekotu problēmas attīstībai, pievērsīsimies aktuālajām amerikāņu skandālam, kas (daudzās izpausmēs) faktiski reproducējams arī mūsu valsts mediju telpā un izskatās pazīstams.

Mīts par to, ka internets padara cilvēku par muļķi –

ir samērā izplatīta versija žurnālistu vidū. Tīmeklis līdz ar savu ienākšanu informatīvajā vidē ir spējis satracināt konservatīvos un izraisīt šķietamu cīņu starp pieņēmumiem par to, ka «īstā žurnālistika» eksistē vienīgi tradicionālajos medijos un «nenopietnā» eksistē vienīgi digitālajā vidē. Tāds viedoklis pastāv, bet kā ir patiesībā?

Realitātē noticis tā, ka tīmeklis ir pievācis informatīvo telpu un padarījis to apvērstu. Vairums mediju nav paguvuši ielēkt aizejošajā vilcienā un rīcības vietā piedāvā diskusiju maratonu par to, kur un kā iespējams izbrīvēt dzīves telpu kvalitatīvai žurnālistikai. Tai pašai, kas līdz šim eksistēja tikai uz papīra.

Pirms diviem gadiem kreiso, vēlāk liberālo žurnālu The New Republic pārdeva Krisam Hjūzam (Chris Hughes). Tātad vienam no slavenās trijotnes, kas piedalījās arī Facebook dibināšanā. Pa šo laiku jaunais īpašnieks tika darījis visu iespējamo, lai pārveidotu papīra žurnālu par modernu tīmekļa produktu. Sākumā reformas žurnāla pārveidē bija gausas, bet līdz ar jaunā šefa ierašanos tās tika paātrinātas un rezultātā … decembra sākumā visi redakcijas līdzstrādnieki, protestējot par reformu rezultātu, pameta šo žurnālu. Īpašnieks ieguva palamu «bezkaunīgs diletants» (), kas neko nesajēdz no žurnālistikas, bet uzņemas vadīt senu, klasisku izdevumu, to sagraujot.

Pazīstama aina. Arī pie mums Latvijā «veco» mediju vadību nereti uztic vadītājiem bez mediju un radošā darba pieredzes, taču ne vienmēr visi redakcijas līdzstrādnieki šeit, Latvijā, vadības dumjības dēļ uzreiz pamet redakciju.

Tīmeklis bez satura ir kā aka bez ūdens

Amerikāņu mediju elite ir spīvāka. ASV sociālie mediji plosījās uz pilnu klapi, pārmetot izdevējam – iesācējam nekompetenci un muļķību mediju jomā. Kur meklējama kašķa sakne? Te būtu jārunā par vairākām lietām.

Pirmkārt, par žurnālistu niknumu pret «japijiem» no Silicon Valley un tehnokrātiem, kas jau sen pievākuši informatīvo telpu un ārdās pa to bez izpratnes par komunikāciju. «Viņi» ir tie, kas tic, ka tehnika spēj forsēt progresu, un paļaujas uz tirgus ekonomikas svirām. Turpretī žurnālisti zina, ka tīmeklis bez satura ir kā aka bez ūdens.

Te nu mēs esam – vietā un laikā, kad ar ekskluzīviem, tehniskiem paņēmieniem tiek strauji «ražota» vienkāršota informācija, t.i., notiek vispasaules «bazfidizācija» pēc izklaides portāla http://www.buzzfeed.com parauga, bet mediju eksperti redz, ka informācijas kvalitāte ir hroniski sarūsējusi.

Tātad – fiziķi pret liriķiem (kā teiktu Imants Ziedonis) jeb «tehnikas sektors» pret tradicionālo mediju «žurnālistiem». Kauja starp šīm frontēm joprojām ir nežēlīga.

Žurnālisti novērtē Sillicon Valley jaunos uzņēmējus kā bezkaunīgus, nekulturālus muļķus. Turpretī «tehnikas sektors» ir pārliecināts, ka žurnālisti ir nemoderni, aizspriedumaini, snobi un reakcionāri. Laiks iet, bet abas frontes puses turpina ierakties dziļāk kaujas ierakumos.

Digitalizācia – drauds vai iespējas

Reformas nepatīk nevienam. Žurnālistiku ieskaitot. Pāreja no papīra, klasiskā radio vai TV ētera formāta uz digitālo vidi nav vienkārša lieta kaut vai tāpēc, ka nekad agrāk nekas tamlīdzīgs nav noticis un mums nav piemēru, no kuriem mācīties.

No vienas puses var piekrist skeptiķiem, kas nosoda intelektuāli atvieglotu satura piesātinājumu digitālajos medijos. No šejienes arī dzimst pieņēmumi, ka interneta medijos neko nopietnu, dziļu un būtisku nevar izlasīt, un pat kolēģis Stafans Heimersons, saņemot balvu par labāko pērnā gada reportāžu no Sīrijas, uzsvēra, ka viņa 18 lappušu reportāža esot «100% pretstats tvitera formātam», ar ko viņš lepojoties. Lai gan es (tāpat kā daudzi mani kolēģi) par Stafana apbalvojumu izlasīju tieši tviterī un neuzskatu, ka ir slikti ar mikrobloga palīdzību pievērst draugu un domubiedru uzmanību nopietniem problēmrakstiem un reportāžām.

Taču no otras puses daudzi «desu biznesa vadītāji» un «zābaksmēra mārketingisti» jau sen ķērušies klāt mediju vadībai arī mūsu valstī un realizē to bez patiesas jēgas par mediju misiju. Latvijas praksē to pierāda kādreiz vadošo papīra avīžu paātrinātā nāve un mūsu elektronisko mediju fiasko Krievijas propagandas mašīnas priekšā.

Latvija nav vienīgā, kurā nemākulīga mediju vadīšana novedusi pie kādreiz populāru izdevumu sabrukuma. Kriss Hjūzs nav vienīgais, kas ir izgāzies ar savu The New Republic pārņemšanu.

Ebay miljardieris Pjērs Omidjārs (Pierre Omidyar) un viņa superdārgais projekts First Look Mediaarī ir faktiski izgāzies. Neraugoties uz to, ka naudas viņam pietiek un viņš pat pieņēma darbā vienu no spožākajām žurnālistikas zvaigznēm Glenu Grīnvaldu (Glenn Greenwald), kuramEdvards Snoudens piedāvāja savus NSA dokumentus publicēšanai, taču jaunradītais miljardiera medijs tomēr nebija dzīvotspējīgs.

Amerikāņi ir satraukušies arī par akcentu nobīdi. Google un Facebook virzienā pašlaik kustas ne tikai reklāmas karavāna, bet arī ziņu ražošana.

Internets un sociālie mediji nav izveidojuši ziņu žurnālistiku ar jauniem «gatekeepers» (kā uzsver konferencēs!), bet gan piedāvā pavisam jaunu, nebijušu koncepciju, kurā informācijas plūsmas «slūžu atvērēji» ir neredzami.

Tehnika mums piedāvā iespējas, kuras neaptveram un nespējam izmantot. Kamēr žurnālisti domā, ziņas sāk ražot visi, kam nav slinkums to darīt. Internets aktivizē visus spriganos, un no šejienes dzimst informācija ar nepārbaudītiem faktiem, viedokļi bez seguma un argumentācijas. Haidparks nostājas mediju misijas vietā.

Žurnālistu izglītības astigmātisms un medialais zelta laikmets

Digitalizācija pieprasa pavisam citu kompetenci mediju līdzstrādniekiem, nekā tas bija pieņemts līdz šim. Gandrīz visi pazīst Rupertu Mērdoku (Rupert Murdoch) vai Tedu Tērneru (Ted Turner), taču tikai retais zina par Gregu Maru (Greg Marra), 26 gadus veco Facebook ziņu šefu, kas «ir pašlaik pats nozīmīgākais ziņu šefs» (Emily Beil, The Guardian, Columbia university) un no kura var diezgan daudz mācīties. Viņa iedibinātā prakse un ziņu selekcionēšanas metodes ir apstākļi, kas jāņem vērā arī Latvijā. Tagad ir citi laiki un mediju izglītībai jāpiemērojas modernās vides prasībām.

Strādājot tālāk un domājot par to, ka augstskolās jāgatavo universāli žurnālisti, kas spēj saskatīt ne tikai «satura substanci», bet arī naratīvo, audiovizuālo un verbālo dimensiju. To izprotot un realizējot moderno mediju izpildījumā.

Mēs dzīvotam pašlaik Google un Facebook ziņu slūžās, un vadošais žurnālistu darba tirgus ir: Buzzfeed, Vox, Vice, Fusion, Medium u. tml. digitālie izdevumi. Tā nu tas ir.

Tikmēr žurnālistu korpusā turpina skanēt nopūtas un piktas replikas digitalizācijas virzienā.

Kāds kolēģis reiz nosauca šodienu par «medialo zelta laikmetu», un mēs sarāvāmies. Zelta? Jā, šis laiks ir patērētāja zelta laikmets. Tik plašs informācijas piedāvājums kā tagad nav bijis nekad agrāk. Tā ir zelta ēra lasītājam, skatītājam un klausītājam, kurš pats izveido savu ziņu programmu, «sērfojot» internetā piedāvātajā ziņu plūsmā, un selekcionē savu radio programmu MP3 atskaņotājā no sev tīkamas mūzikas (atslēdzoties no visiem FM un digitālā radio kanāliem).

Patērētājs šodien rada savu ziņu vai viedokļa, izklaides vai analītisko mediju sev pats.

Producentiem un žurnālistiem šis nav zelta laikmets.

Ja lasītājam informācijas avotu skaits palielinās, tad žurnālistam, redaktoram un producentam – samazinās.

Visi grib «paņemt» informāciju internetā bez maksas. Reklāmas nauda arī plūst bezmaksas mediju virzienā.

Tikmēr vecie mediji noasiņo, jo nav naudas, ko samaksāt žurnālistiem par rakstiem. Tas patsBuzzfeed tikko samaksāja kolēģim par lielu ārpolitisku apskatu 150 dolārus (neaizmirstiet ceļa, avotu, fotomateriāla izmaksas). Līdzīgi zemu samaksas latiņu nolaidušas New Yorker, Slate, The Atlantic, kad panāk, ka žurnālisti vairs nemeklē autentisku, patiesu un unikālu informāciju, bet gan pievāc jau publicētu materiālu faktus un viedokļus. Tā iznāk lētāk un rentablāk. Vai par lētu naudu ir iespējams nodrošināt labu un kvalitatīvu žurnālismu? Vai lasītājs ir ieguvējs? Vai mēs vēlamies «krāmu tirgus» līmeņa informāciju savos medijos, ja līdzstrādniekiem neviens (arī lasītājs!) nevēlas samaksāt par darbu!?

Kurp ejam?

New Republic katastrofa pavisam drīz piederēs pagātnei, un visi to drīz būs aizmirsuši. Taču šis skandāls ir labs piemērs un mācība arī Latvijas mediju vadītāju iecēlējiem (radio un TV padomei + privātmediju īpašniekiem) jo arī šeit vecajiem medijiem liek «āžus par dārzniekiem» un izliekas neredzam, ka agrākais mediju areāls mirst.

Menedžmenta un tehnikas sektoram būtu jāturpina uzmanīgāk apgūt mediju lauks vienkārši tāpēc, ka tas ir daudz tuvāk baznīcai un skolai nekā desu fabrikai. Pat naudas daudzums nepalīdzēs, ja pie stūres nebūs prasmīgs mediju speciālists, kas spēj uzņemties izaicinošu, radošu risku.

Lielākā mediju problēma visā pasaulē šodien ir tā, ka īpašnieki un mediju politikas vadītāji tieši tāpat kā tehnokrāti no ASV Silicon Valley joprojām redz avīzes, žurnālus, radio un TV stacijas kā daiļu, mazu aksesuāru, ar kuru padižoties savā investīciju portfelī.

Starp uzņēmumiem/biznesu «tīrā menedžmenta» un «radošo mediju» jomās pastāv gigantiska plaisa, kuru nevar pārvarēt ar varu. «Lai tehnika spētu darboties žurnālistikas labā, ir nepieciešama kultūras konflikta novēršana. Ir vajadzīga viena, nevis divas pretējas kultūras,» konstatē Emīlija Bela (Emily Bell, The Guardian) saistībā ar New Republic skandālu.

Šķiet, ka pa šo ceļu ASV patlaban mēģina iet NPR, New York Times un Bloomberg Businessweek, un (šķiet), ka viņiem izdodas.

Tāpēc neieraksimies ierakumos pretējās frontes pusēs, bet meklēsim risinājumus, kuros ieguvēja būs žurnālistika un saturs, kuru mēs piedāvājam lasītājam, klausītājam, TV skatītājam.

Mēs esam dažādi, bet visus mūs vieno kopīgs ideālisms ar mērķi stiprināt demokrātijas attīstību valstī, kritizēt un izaicināt uz kauju politiskās un ekonomiskās varas pārstāvjus un parādīt Latvijas iedzīvotājiem, kas īsti notiek un cik lēnām, bet noteikti pasaule kļūst aizvien labāka.

Vai Manabalss.lv ir infantila infoizklaide* vai politiski stūrēts medijs?

2012. gada 23. novembrī

Zviedrijas radio par prezidentu Bērziņu

Šorīt Zviedrijas sabiedriskais radiokanāls P1 savā rīta programmā vairāk nekā četras minutes veltīja Latvijas sabiedrības centieniem piespiest atkāpties Latviju kompromitējošo prezidentu Bērziņu. Tas bija plašs un detalizēts materiāls par problēmu, kas satrauc Latvijas sabiedrību prezidenta Bērziņa sakarā, kurā savu viedokli izteica gan latvieši, gan Latvijā dzīvojoši zviedri. Reportāžu var noklausīties šeit.

http://sverigesradio.se/sida/play.aspx?ljud=4273645

Vakar uzzinājām, ka kāds anonīms  interneta portāls «Manabalss», kas radās pirms dažiem gadiem uz sabiedrības viļna par oligarhu ietekmes ierobežošanu, apturējis iniciatīvu, kurā bija iecerēts vākt parakstus par Valsts prezidenta Andra Bērziņa demisijas pieprasīšanu.

Sociālajos medijos var uzzināt, ka pirms tam esot tikusi bremzēta iniciatīva  pret eiro ieviešanu Latvijā, par izstāšanos no ES un un citas būtiskas inciatīvas.  Medijos var uzzināt, ka aiz portāla Manabalss faktiski slēpjoties kāds pie varas esošs politisks spēks, kas tautas inciatīvas filtrējot šim spēkam izdevīgā gultnē un ar lielu entuziasmu atbalstot  infoizklaides iniciatīvas tādas kā marihuānas legalizēšana vai cik gadus uzglabāt vēlēšanu biļetenus, bet būtiskākām inciatīvām uzliekot bremzes ar muļķīgām atrunām. Vai šis spēks ir Vienotība? Vai ietekmīgais Lembergs?

«Manabalss» pārstāvis iniciatīvas autoriem (žurnālistam Didzim Melbiksim) skaidrojis, ka iesniegtā iniciatīva ir petīcija, kas pieprasot kāda demisiju un tādas prasības varot destabilizēt valsti. Piemēram, ja palaidīšot tālāk balsošanu par Bērziņa demisiju, krievi sekošot ar Dombrovska demisijas pieprasīšanu utt. Portāls atbalstītu tikai tādas iniciatīvas, kuru ierosinājums nemaz «nepieļauj tādu Bērziņu ievēlēšanu», piemēram, ierosinājumu neļaut ievēlēt par prezidentu cilvēkus pensijas vecumā.

Anonīmajiem** interneta medija Manabalss.lv redaktoriem vai konsultantiem godu nedara šādi krievus un pensionārus diskriminējoši izteikumi. Taču vēl dīvaināka ir viņu izpratne par demokrātijas izpausmes formām, jo tās, lūk, destabilizējot situāciju valstī. Tātad pēc viņu loģikas – jebkura amatpersona ir valsts stabilitātes garants?

Šis gadījums labi parāda arī mūsu interneta mediju vājumu, kad tos vada vai nu infantili vai politiski stūrēti redaktori, kas vēlas manipulēt ar tautas viedokli.

Bērziņa aptaujas aizliegšana diskreditē mediju brīvību, neuzpērkamību un politisko neatkarību.

Vai šādas vērtības (kā vārda brīvība, mediju politiska neatkarība)  nebūtu jāaizstāv pašam Valsts prezidentam, kurš, acīmredzot ir izdarījis politisku spiedienu uz anonīmo portālu Manabalss.lv, kas savā mājas lapā apgalvo, ka esot 100% leģitīma sabiedrības iniciatīvu platforma, kurā ikviena balsotāja identitāti apstiprinot LR reģistrētas internetbankas un iniciatīvas varot ierosināt un parakstīt ikviens LR pilsonis no 16 gadu vecuma. Katra iniciatīva, ko parakstot vismaz 10’000 pilsoņu un, kas atbilstot Saeimas juridiskajiem kritērijiem, nonākšot Saeimā.

Varu jau paredzēt, ka nākošā Manabalss.lv atbalstītā iniciatīva būs par to, kādā krāsā drīkst būt sieviešu krūšturi vai vīriešu apakšbikses. Jo  šāda balsošana jau nu noteikti neliks aizdomāties par lietām, kas nepatīk tiem, kam pašlaik pieder vara.

Katrā ziņā mums tagad ir fakti, lai īpaši neņemtu vērā šo manipulatīvo mājas lapu “manabalss.lv” un ignorētu tās pseidodemokrātiskās un infoizklaidi atgādinošās aptaujas.

* Infoizklaide ir mediju informācija un aktivitātes, kuru uzdevums ir izklaidēt lasītāju.

** Īpašnieku un redaktoru anonimitāte medijos ir pirmā pazīme, ka mums jāuzmanās no portāla, jo tam acīmredzami ir citi mērķi, nekā tiek sludināts medija paziņojumā lasītājiem. Tas ir tāpat, kā mēs savas kredītkartes neuzticēsim anonīmiem un šaubīgiem interneta veikaliem. Šoreiz portāla Manabalss.lv inciatori un veidotāji  slēpjas aiz banku identifikācijas sistēmas autoritātes, radot iespaidu, ka ir drošs un neietekmējams medijs. Taču patiesībā bankas šajā gadījumā tiek izmantotas.

%d bloggers like this: