Latvieši emigrācijā: veiksmīgie aizbraucēji vai tomēr nīstie imigranti?

2013. gada 30. martā Speciāli TVNet.

Latvijas krasta kontūras  skats no lidmašīnas

Latvijas krasta kontūra. Skats no lidmašīnas pirms nosēšanas Rīgas lidostā. 2013. gada marts.

«Kā man riebjas tie austrumeiropieši!» pukojās gados jauna dāniete. «Viņi paši domā, ka līdzinās mums, taču būtībā ikviens melns amerikānis man ir daudz tuvāks un saprotamāks nekā viņi – šie postsovjetiskie salašņas!» sieviete klusi šņāca. Man līdzās. Pirms iekāpšanas lidmašīnā. Pirms mums lidoja reisi uz Krieviju un Viļņu. Iekāpēji palēninātā tempā virzījās garām uz savām lidmašīnām. Lielākā ceļotāju daļa bija koši tērpti, vairums uzvedās skaļi un izaicinoši. Nav izslēgts, ka daļa no viņiem brauca uz neatgriešanos. Uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs. Sprīdīši.

Pretkultūra

Daudzi no viņiem aizbrauc un pēc tam sūta uz dzimteni «veiksmes stāstus» par saviem lieliskajiem panākumiem (nokautajiem pūķiem), piedzīvojumiem (apprecētajām princesēm) un krāsaino ikdienu (leiputriju) ārzemēs.

Pašlaik izbraucēju skaits no Latvijas jau esot apsteidzis savulaik Staļina režīma deportēto skaitu uz Sibīriju un kustība lidostu virzienā joprojām turpinās. Jau atkal dzīvotspējīgs ir mīts, ka katrs kārtīgs latvietis dodas meklēt laimi, naudu, panākumus, labklājību, «sastrādāt sev labu pensiju» ārzemēs un Latvijā vairs neatgriežas.

«Man tajā sūda zemē vairs nav ko darīt!» klaigāja kāds apdzēries latviešu viesstrādnieks Skavstas lidostā, gaidot nākamo lēto lidojumu uz Īriju. Līdzīgas domas pauž vēl virkne emigrantu, kas jau nostabilizējuši savu dzīvi un darbu ārzemēs. Viņu ziņojumos staro imperatīva laime un kategoriska apmierinātība ar muguru pret Latviju. Tiek strauji mainītas pases un sadedzināti tilti uz Dzintarzemi. Visās nozīmēs.

Es vēlētos pievērsties tikai dažiem šā «emigrācijas fenomena» aspektiem ar moto «es mīlu šo zemi, bet neciešu šo valsti».

Piemēram, pagājušajā vasarā (jūlija vidū) nācās lidot uz Rīgu ar pārsēšanos Frankfurtē. Ļubļanā visas manas biļetes jau bija reģistrētas ar sēdvietām līdz Rīgai pie loga (lai izgulētos). Tāpēc liels bija mans pārsteigums, ieejot lidmašīnas salonā un redzot, ka manu vietu pie loga jau aizņēmis mazs zēns. Blakus sēdošā māte man latviski skaļā balsī paziņoja: «Tur sēdēs mans bērns un viss!» Neko neteikdama, noliku savu somu un apsēdos celiņa malā. Pēc tam valdonīgā jaunā latviešu māmiņa pārgāja uz svešvalodu un visu lidojuma laiku runāja ar savu mazuli sliktā tūristu franču valodā. «Franču tēva» tuvumā nebija. Tikai māte + viņa bērns + lidmašīnas publika. Mātes valodas šim bērnam nebūs. «Superfrancūziete» to bija apzināti iznīcinājusi, jo ar savu mazuli vairs nesarunājās latviski, pat esot divatā ar viņu. Savādi, ka šī sieviete vispār veda mazo francūzi vai beļģi uz Latviju, jo maz izredžu, ka turienieši varēs komunicēt mazulim saprotamajā valodā. Tas nozīmē, ka LV šim bērnam drīz būs = «0».

Dzīvojot jau vairāk nekā 25 gadus ārzemēs, bieži nācies novērot diezgan mazohistisko «austrumeiropiešu» attieksmi pret savu valodu: krievu, latviešu vai ukraiņu sievietes lauzīdamās tēlo «superzviedrietes», «superanglietes», «superspānietes», ar visiem spēkiem cenšoties iebīdīt savu bērnu citas valsts apritē. Katrai mātei savu bērnu gribas iecelt saulītē, taču nezin vai vecāku iedomātās laimes leiputrija ir tieši tas, kas bērnam visvairāk vajadzīgs.

Ksenofobijas vaibsts

Viking LIne pasažieru rasu dikriminācijaTo pierāda nesenais notikums ar 16 gadus veco pusaudzi, kas bija atbēdzis atpakaļ uz savu dzimteni Lietuvu no Francijas, kur pirms astoņiem gadiem bāreni bija adoptējusi pārtikusi franču ģimene (skat. Lrytas.lt; TVNET 23.03.2013.). To pašu apliecina neskaitāmie skandāli, kas reizēm «noplūst» no dārgajām internātskolām, kurās Austrumeiropas bagātnieki ievietojuši savus bērnus, nemaz neapzinoties, ka visai bieži «ārzemniekus necieš» ne tikai pieaugušas dānietes, bet arī bērni un skolotāji skolā, medmāsas poliklīnikās un šoferi autoostās.

Tikko Zviedriju pāršalca skandāls par notikumiem galvaspilsētas centrālajā autoostā. Šoferis, kuram bija pienākums transportēt pasažierus uz Ekero līnijas prāmi (ceļā uz Ālandu salām), šķiroja pasažierus divās grupās: vietējos un imigrantos. Vienā autobusā tika sašķiroti etniskie zviedri un otrajā imigranti. Kā viņš to darīja? Pavisam vienkārši – to uzreiz varot redzēt. No skata. Acenes vai dokumentus viņam nevajagot. Vai tas ir ētiski, vai tā drīkst demokrātiskā sabiedrībā? Protams,  nedrīkst. Protams, nav ētiski. Loģiski, ka šoferis esot tikko atlaists no darba un vairāk tur nestrādāšot, taču nav izslēgts, ka savā nākamajā autobusā viņš atkal sāks šķirot zviedrus pa labi un pārējos pa kreisi. Personas kods, tieši tāpat kā akcents svešvalodā nosaka, vai esat vai neesat vietējais.

Ko es ar to vēlos pateikt?

Pavisam vienkāršu lietu – leiputrija nav tur, kur piens un medus tek. Ksenofobija Rietumeiropā eksistē un skar arī tos, kas jaunajās mītnes zemēs ir jau stabili iekārtojušies. Pret to cīnās žurnālisti medijos un politiķi no tribīnēm, taču retorika pagaidām nav izskaudusi ārzemnieku nīšanas aizspriedumus, kas Rietumu cilvēkos iezīdušies dziļāk par ādu. Ieceļotājus ārzemēs pātago psiholoģiski. Imigrants nav brālis.

«Agrāk, pirms PSRS sabrukuma, mūs Rietumos uzņēma ļoti draudzīgi,» konstatē ungāru kolēģis, fotožurnālists Alekss, kurš jau 20 gadus dzīvo un strādā Zviedrijā, «turpretī tagad mūs šeit labāk redz ejam, nevis nākam!»

Tikmēr Latvijā, viesojoties pie paziņām, joprojām tiek rādītas fotogrāfijas ar «neprātīgi apmierinātajiem» radiem, kas šķiro saknes Īrijā vai tīra gaiteņus Portugālē. Parasti no fotogrāfijām smaida sievietes, kas dekoratīvi nostājušās pie jūras klinšu šķautnēm un ar iestudētas pozas palīdzību pauž triumfu: «Man ir viss, kā jums nav!» Kā kronis iecerētajam tiek paziņots fakts, ka bērni Latvijā nekad neatgriezīsies: latviski nemāk, pases būs citas un dzīve – daudz labāka svešumā.

Vai tā ir un vai tā būs? Pagaidām aina neizskatās tik saulaina.

Pomegranate

Pomogranate NY

Foto: https://foursquare.com /v/pomegranate /4b5ce1aef964a520124929e3

Bruklinas Midvudā (Midwood) atrodas luksusa klases pārtikas veikals ar nosaukumu Pomegranate, kas paredzēts konservatīvo ebreju, hasīdu klientiem. Košers, bezgluteīna maize utt. Ņujorkā ortodoksālie un konservatīvie ebreji veido 32% no šīs minoritātes. Ņemot vērā to, ka tradīcija pieprasa kuplas ģimenes (61% ebreju bērnu vecāki ir tieši konservatīvie), viņi pamazām kļūst par dominējošo «lielā ābola» ebreju minoritātes daļu. Te viss pakļauts drakoniskajiem ticības diktētajiem pārtikas noteikumiem: var iegādāties jau sagrieztas salvetes, lai sestdienās nav jāķeras pie šķērēm, produktus bez piena un vēl neskaitāmas citas preces, kas atbilst ticības priekšrakstiem. Sekulārajā ASV katrs var dzīvot kā grib, izvēlēties savu dzīves ceļu – vai dzīvot centrā vai nomalē, dejot sambu vai ticēt raganām, tāpēc šis dzīvesveids šķiet anahronisms. Savāda šķiet šo ortodoksālo ebreju kolektīvā gatavība brīvā valstī un atvērtā sabiedrībā tomēr 100% pakļauties Dieva noteikumiem un sekot ticības diktētajiem ierobežojumiem līdz pēdējam punktam. Izrādās, ka tieši ierobežojumi nodrošinot viņu ikdienai stabilitāti un piešķirot dienišķajām rutīnām garīgu auru. Pirmajā mirklī minētais fenomens izskatās pēc «kolektīvas pašvarmācības», bet, «apgūstot gramatiku», tas pārvēršoties dabīgā dzīvesveidā un priekā. Modernie, ortodoksālie ebreji ir dziļi iesakņojušies kolektīvā misijas procesijā un balstās uz savas morāles kodeksu, kas savā būtībā ir kontrakulturāls videi, kurā viņi reāli atrodas un dzīvo. Lielās ģimenes, kas ik nedēļu piepilda savas automašīnas ar pārtikas maisiem lielveikala stāvvietā, savā būtībā ir opozicionāras kontrakultūras pārstāvji. Viņu iekšējā disciplinēšanās nodrošina fundamentālu pašapziņu/līdzsvaru un sajūtu, ka tieši šādai dzīves pieejai pieder nākotne. Tas ir lieliski tikmēr, kamēr šī disciplīna netiek attiecināta arī uz mani.

Emigrantu kontrakultūra

Lai dzīvo Latvija!

Es mīlu Latviju.

Mūsu laimīgo emigrantu un vienlaikus arī nīsto imigrantu kontrakultūra ir līdzīga. Tā balstās uz pārliecību, ka ārzemēs piens un medus tomēr tek un tikai muļķi nepamanīsies no cukura ezeriņa padzerties. Lai gan bezdarbs tajās pašās ārzemēs ir ievērojams un dzīves standarta uzlabojumi (attiecībās ar izdevumiem) bieži ir relatīvi. Izceļotāji dzīvo uz pieņēmumu konstrukcijām, ka laime ir tur, kur ir nauda. Daudz naudas.

Protams, ar šo es nevēlos iespundēt visus aizbraucējus no Latvijas vienotā dezertieru zonā. Protams, Rietumos strādā arī zinātnieki, mākslinieki, pētnieki, ārsti, fiziķi un visu citu jomu pārstāvji no Latvijas, kas vēlas strādāt tālāk savā profesijā «par cilvēka cienīgu algu», jo Latvijā izdarīt to pagaidām nav iespējams. Taču «pomegrante» šeit ir tā pati – izceļotāji dzīvo savos geto (ķīniešu, krievu, īru kvartāli), kas mums tagad labi izdodas virtuāli – ar interneta palīdzību un pieturoties pie saviem nerakstītajiem «morāles kodeksiem», kas ļauj justies līdzsvarā arī visnestabilākajās situācijās, tostarp attiecībās ar vietējo ksenofobiju un dzimtenes vaimanām.

Imigrācijas viļņi ir skāruši visas tautas. Piemēram, no Zviedrijas laika posmā no 1865. līdz 1914. gadam izceļoja 1,2 miljoni zviedru vecumā no 15 līdz 35 gadiem. 200 000 no viņiem vēlāk atgriezās atpakaļ dzimtenē. Izceļošana iemesli – bads, darbavietu trūkums, reliģiskas vajāšanas un bailes no karadienesta. Arī zviedriem toreiz patika lielīties par saviem varoņdarbiem viņpus okeāna, un šis plātības veids jau pārvērties īpašvārdā ar nosaukumu «Amerikas vēstule».

Vai esmu pret izceļošanu uz ārzemēm?

Pret «Emigrantu vēstulēm»?

Protams, nē.

Man šķiet, ka talantīgākie aizbraucēji viņpus robežas daudz iemācīsies, un es labprāt apmeklēšu viņu restorānus Rīgā, Havannā vai Londonā, lasīšu viņu grāmatas un lielīšos ar viņu panākumiem pasaules koncertzālēs vai stadionos.

Tikai viena lieta mani neiepriecinās – tie, kuriem vecāki ir atņēmuši latviešu valodu (kontrakultūras vārdā).

Tie patiešām ir nīstie emigranti.

Tiešā un pārnestā nozīmē. Brigaderes «gulbītis» vairs nekad bērnu nevedīs (noguruma stundā) atpakaļ uz laimīgo zemi tāpēc, ka māte šo zemi pati ir aizslēgusi un atslēgu nolauzusi.

Ja nākotne padara mūs nervozus un pagātne nelaiž vaļā, tad mēs nespējam sajust šodienas pievilcību. Steigsimies lēnām. Latviski.

Latvijas karogs sēru noformējumā šodien uz Rīgas robežas. Kas šajā attēlā ir ačgārns?

2013. gada 25. martā.

Šodien Latvijā piemin Latvijas  pilsoņu deportācijas uz Sibīriju 1949. gada 25. martā.  Valstī karogi ir sēru noformējumā. Lūk, kā sēru noformējumu saprot kāds uzņēmums uz Rīgas robežas starp Berģiem un Juglu.

Vai kāds spēj saskatīt, kas  šajā attēlā ir nepareizi attiecībā uz Latvijas karoga izmantošanas noteikumiem? Vai par to var un vajadzētu arī sodīt?

Atbilde šeit.

Latvijas karogs sēru noformējumā

Latvijas karogs sēru noformējumā 2013. gada 25. martā uz Rīgas robežas Juglā

karogs sēru noformējumā kopplāns

Kurš uzvarēs mediju mačā? Avīzes nomirs? Kas nāks viņu vietā?

2013. gada 25. marts

Pašreizējā situācija. Mediju tirgus.

Pašreizējā situācija. Mediju tirgus.

Kvalitatīvās žurnālistikas krīze šobrīd ir acīmredzams fakts. Ne tikai Latvijā.

Deviņdesmito gadu sākumā to prognozēja profesionāļi un eksperti, bīstoties , “vai elektroniskā revolūcija mūs neaprīs?”. Tā 1992. gada 1. augustā (pēc Apple organizētās ”multimediju konferences”) rakstīja Washington Post redaktors Bob Kaiser, uztraucoties vai internets nepadarīs papīra avīzi par ” ignorētu, nevajadzīgu anahronismu”.

Tagad šis mirklis ir pienācis un izdevēji steidzas konkurēt ar avīzes elektroniskajām versijām.

Diemžēl netika attīstīts (paralēli) digitālais reklāmas tirgus, uzskatot, ka šāds solis 100% iznīcināšot papīra avīzes reklāmas pienesumus.

Craigslist mēģināja ”pa savam” rekonstruēt digitālo reklāmas tirgu un amerikāņu papīra avīžu kopējie ieņēmumi pašlaik ir pat zem 1992. gada līmeņa.

Manuprāt, tieši reklāmas tirgus reformas iztrūkums ir galvenais klupšanas akmens mediju šodienas eksistencē. Izdevēji mēģina ”izspiest pēdējo sulas pilienu” no esošā formāta, neaptverot, ka ir citi laiki un pūš citi vēji. Sulas papīram nav.

Turpretī digitālais ”afišu stabs” arī šodien ir un paliek pārāk pliks un neizmantots, jo lielākā daļa izdevēju to ignorē joprojām. Tā vietā meklējot jaunus ceļus, kā iekasēt naudu no digitālo publikāciju lasītājiem.

Pat New York Times ar saviem 43 miljoniem lasītāju mēnesī un pusmiljonu digitālo abonētāju netiek galā šādā ceļā. Reklāmas apjomi (joprojām) strauji samazinās papīra frontē un izdevējam nākas atkal ”tikt vaļā no kārtējās avīzes”. Turpinām lietot datoru āmura vietā.

Šoreiz cilpa kaklā ir Boston Globe. Warren Bufffet esot ieinteresēts mazo provinces laiksrakstu uzpirkšanā, taču lielās preču zīmes – tādas kā Globe, Los Angeles Times vai Chicago Tribune viņu neinteresējot.

avižu kiosks VenecijāAvīžu krīze pašlaik iegājusi savā otrajā periodā (pēc pāris gadu ilgas atjēgšanā perioda) un ir skaidrs, ka lielās un ietekmīgās avīzes cietīs vissmagāk. 

Piemēram The Guardian. Pēc pamatīgiem investējumiem digitālajos kanālos un ASV tirgū tā kļuvusi par ceturto lielāko informatīvo platformu pasaulē. 2011. gadā šī avīze zaudēja ap miljonu sterliņu mārciņu nedēļā, jo papīra avīzes metiens nokrita līdz 1949. gada līmenim. Tagad avīze ir pārģērbusies. 100%.

Tirgus pieprasa unikālu digitālu produktu. Izdevēji šim pavērsienam vēl nav gatavi. 

Vienkārši tāpēc, ka produktu gatavo žurnālisti un viņiem neviens neprasa. Arī pie mums izdevēji un mārketingisti domā, ka viņi medijus saprot labāk.

Vai kvalitatīvajai žurnālistikai ir cerība vispār izdzīvot nākotnē?

Kādai jāizskatās avīzei, TV vai radiostacijai, lai būtu iespējams finansēt kvalitatīvu darbu slejās un mediju ētera? 

Vai valstij ir pienākums atbalstīt šo procesu?

 

Pavisam nesen šos jautājumus mēģināja noskaidrot 43 vadošie pasaules izdevēji no 16 valstīm Lielbritānijā, gleznainajā Cotswolds. Pēdējo 15 gadu laikā šeit tiek rīkotas nozīmīgas mediju konferences un pēdējā arī nebija izņēmums.

Šīm konferencēm ir tradīcija nepublicēt referātus un necitēt dalībniekus.

Uz galveno jautājumu – ”vai kvalitatīvā žurnālistika izdzīvos?” tika atbildēts konkrēti – jā, izdzīvos.

Taču nav garantijas, ka tas notiks esošo (pašlaik etablēto) mediju ietvaros.

Kvalitatīvā žurnālistika vairs neizskatās tāda pati kā agrāk un tieši tāpēc ir pamats prognozēt, ka jaunie darba veidi, kanāli un interaktivitāte palīdzēs izdzīvot tiem, kas mediju unikalitāti saprot labāk.

Kvalitatīva žurnālistika nav tikai atmaskojošā (rokošā) vai analītiskā. Nepavisam nav.

Kvalitātes definīcija laba līmeņa mediju produkcijai šodien ir cita. 

Uz vieduma ziloņkaula torni durvis ir jau vaļā un tikai tie, kas to saprot, ir ceļā uz jauno mediju izpratni. 

Te nepalīdzēs diskusijas par biznesa modeli.

 

Pats galvenais saprast  modernās publikas vajadzības, jo šodien tās ir citādas nekā pirms 5 av 10 gadiem.

Tāpēc panākumu atslēga slēpjas radošumā, kreativitātē un gatavībā eksperimentēt.

Protams, ka lielās redakcijas (savā šodienas izskatā) iznīks un darba organizācijai ir jāatbilst laika prasībām.

Lai rosinātu pārdomām, iesaku izlasīt ziņojumu ar nosaukumu ”Post-industrial journalism”, kuru Emily Bell, Clay Shirky un Chris Anderson izstrādājuši Columbia Journalism School ietvaros.

Tur aprakstīta žurnālistikas nākotnes ekosistēma. 

Rosinoši.

Modernais laiks pats piesakās pie mūsu durvīm. Tikai mēs to turpinām nesaprast.

Šodien starptautiskā miega diena. Gulēsim turpmāk 10 stundas.

2013. gada 21. marts

Ziema, Sandras Veinbergas foto

Ziema, Sandras Veinbergas foto

Beidzot saule! Pavasaris bailīgi lūr pa durvju šķirbu. Sniegs mirdz kā pārmazgāta sega un cilvēki mēģina smaidīt, lai gan termometra stabiņš joprojām ir zem nulles pat 21. martā.

Skrienot krosiņu saskrējos ar kaimiņiem. Viņi, ar slēpēm pār plecu devās šļūkt pa graudaino sniegu. Ar saulesbrillēm uz degungala. Rīts sauļojās vareni.

Suns lēkāja pa sniegu un mazi bērni rakās pa sniega kaudzēm. Viņiem esot ”orientēšanās” nodarbība mežā. Nez kas tur zem kupenām aprakts.

Dienas kļūst garākas un pavisam drīz atkal būs ”pulksteņa griešana” uz priekšu un atpakaļ un jāceļas būs agrāk. Atkal nāks miegs. ”Miega mušu” skaits publiskajā telpā palielināsies.

Tāpēc šodien svinām Pasaules veselības organizācijas izsludināto miega dienu!

”Gaismas atnākšana traumē mūsu bioloģisko pulksteni tieši tāpat kā tumsas okupācija pār mūsu ikdienu. Mēs netiekam saulei līdzi”, – uzskata ”miega pētnieks”, ārsts Tūrbjorns Okersteds.

Miegs ietekmē ne tikai labsajūtu bet arī garastāvokli. Emocijas, sajūtas.

”Ja miegs okupējis Jūs smadzenes, tad nekādu sajūtu arī pa dienu nebūs”, – konstatē pētnieks. Pēc viņa domām  ”labam miegam” ir daudz lielāka nozīme mūs veselības saglabāšanā nekā agrāk tika uzskatīts.

Stress esot galvenais miega ienaidnieks.

Kurš ir miega labākais draugs?

Fiziskās aktivitātes un saulains rīts.

Miegs un sapņi. Privātais kinoteātris ar senansu 10 stundu garumā. Tik orģināls, ka nākamajā rītā grūti atstāstīt tiem” kas neredzēja”.

Kas var būt vēl labāks?

Foršu un saulainu Jums šodienu – starptautisko miega dienu un saldus sapņus šonakt!

Guliet vismaz 10 stundas, OK?

Sarunāts?

🙂

Ziemas akemens

 

Visi gaida vadoņus un varoņus. Kubā, Vatikānā, Venecuēlā un Latvijā

2013. gada 19. martā. Speciāli TVNet.

Kolāža TVNetVadonis vienmēr valdzina ar savu lielumu un neatkārtojamību. Tā tas arī ir iecerēts. Šim nolūkam arī ceļ monumentus, rīko masu pasākumus un pielūdz kolektīvi. Nomācot visu parasto un normālo. Manifestējot pārdabisko un pārcilvēcisko. Ticība un pārliecība esot lielāki patiesības ienaidnieki nekā meli – tā uzskata Nīče.

Par personību kultu, varu, pārliecību, retoriku un naftu

che piemineklis un Sandra Santa Clara KubaRedz, cik skaista bilde! – secināja kubieši Viktors un Karelia, apskatot attēlu ar grandiozo Če Gevaras monumentu netālu no Santaklāras Kubā. Tajā dominēja gigantisks «komandante» un negaisa debesis. Mani monumenta piekājē vispār nevarēja pamanīt.

«Sandra kā maza skudra, bet mūsu komandante, lūk, – liels un varens!» – priecājās kubieši. Gigantiskais varonis kā milzīgs dinozaurs ar saviem apmēriem deklarēja bronzā savu pārcilvēcīgo spēku un ietekmi uz mūsu dzīvi un likteni.

Vadonis vienmēr valdzina ar savu lielumu un neatkārtojamību. Tā tas arī ir iecerēts. Šim nolūkam arī ceļ monumentus, rīko masu pasākumus un pielūdz kolektīvi. Nomācot visu parasto un normālo. Manifestējot pārdabisko un pārcilvēcisko. Ticība un pārliecība esot lielāki patiesības ienaidnieki nekā meli – tā uzskata Nīče. Viņa apgalvojumā ir liela daļa patiesības, taču «parastajam reņģēdājam» patīk lieli, stipri vadoņi un gribas viņiem ticēt. Arī mēs latvieši rakstām par viņiem operas un stutējam augšā pieminekļus, kas izmēros gan nevar sacensties ar Hose Marti vai neskaitāmu kara uzvarētāju monumentiem bezgalīgi daudzās pasaules valstīs, taču šis process turpinās arī pie mums. Varoni un vadoni turpinām gaidīt arī mēs.

Kulta varonis

Tikko līdzīgu varoņa-vadoņa piedzimšanas procesu piedzīvojām mēs visi, noskatoties ziņu translācijas no Vatikāna, kad mums tika pavēstīts par kārtējā Romas pāvesta ievēlēšanu pēc piektā balsojuma. Franču kardinālam Jean-Louis Pierre Tauran, paziņojot slaveno frāzi «Annuntio vobis, gaudium magnum: Habemus Papam!» (ar prieku varu paziņot – mums ir jauns pāvests), aizlūza balss. 300 000 ticīgo Romā gavilēja lietū. Latīņamerikā sāka zvanīt baznīcu zvanīt, taurēja automašīnas uz ielām Argentīnā, Meksikā un Čīlē. Argentīniešu futbola zvaigzne Lionel Messi uzreiz bija gatavs veltīt «savam pāvestam» argentīniešu uzvaru 2014. gada pasaules čempionātā. Pieticība grezno pirmo jezuītu un latīņamerikāni jaunajā baznīcas amatā. Francisks esot taisnīgs un askētisks. Par to nav šaubu, lieliski! Taču savā dzimtenē Bergoglio nebūt netiek uztverts vienīgi cēli un pozitīvi. Vainīga ir viņa konservatīvā nostāja sekulārajai pasaulei svarīgos jautājumos (sieviešu stāvoklis, abortu jautājums, celibāta atcelšana, viendzimuma laulības) un aizdomas par jaunā pāvesta sadarbību ar kādreizējo militāro huntu septiņdesmitajos gados. Argentīnas prezidente Kristīna Kiršnere jau 2010. gadā uzsvēra, ka kardināla Bergoglio «domāšana ir iesprūdusi viduslaikos un tiecas atgriezt mums inkvizīciju». Tāpēc var saprast Kiršneres aktuālo novēlējumu jaunajam pāvestam – «ceru, ka vedīsiet baznīcu patiesas līdztiesības virzienā».

Katoļu varonis ir piedzimis. Taču šobrīd viņa virzienā raugās ne tikai apmēram miljards katoļticīgo, bet arī mēs pārējie, kas uzskatām katoļu baznīcu par ļoti ietekmīgu varas faktoru. Mūsu vidū ir naivie, kas uztver «baznīcu» kā «firmu» un cer, ka jaunais «ģenerāldirektors» stūrēs to modernā laika strāvojumu virzienā. Pāvests nav nedz partijas, nedz uzņēmuma šefs, nedz valsts vadītājs. Viņa misija ir cita. Garīga. Tieši tāpēc šīs baznīcas «attīstības ātrums» ir viens mēnesis 100 gadu laikā. Protams,  ir saprotama katoļu sāpe par mediju fiksēšanos uz «pedofilu skandāliem» katoļu baznīcā un nevēlēšanos saskatīt katoļu lielo ieguldījumu dvēseļu glābšanā un sociālajās aktivitātēs. Taču tieši iekšējo problēmu satūkums un nevēlēšanās/nespēja/negribēšana/nevarēšana tās atšķetināt atbilstoši modernā laika prasībām ir iemesls Vatikāna «labās slavas» krīzei Ziemeļamerikā un Rietumeiropā. Laiks dzen uz priekšu arī garīgumu. Neizbēgami. Ar to jārēķinās. Tikmēr tūkstošiem katoļu gavilē, jo «bija tik nepatīkami dzīvot bez pāvesta. Briesmīgi! Cilvēks var iztikt bez valdības savā valstī, bet bez pāvesta mēs patiešām nevaram iztikt,» skaidroja trešdien medijiem Anna Romā pie Pēterbaznīcas, noslaukot saviļņojuma asaru no vaiga. Dieva mīlestība ir viņas dzīves telpa.

Varas varonis

imageVaroņa pielūgsme esot pacilājoša garīga aktivitāte. Par to nav jāšaubās, noraugoties, kā, piemēram, kubieši joprojām tic savam «politiskajam svētajam» Če. Viņa nogalināšana (ASV specdienestu veikums) kā vēsturisks un politisks fakts vēl košāk akcentē šā revolucionāra varonības nimbu. Monuments viņam Kubā tika izveidots tikai 30 gadus pēc leģendārās kaujas pie Santaklāras. To atklāja 1988. gada 28. decembrī (arhitekts Jorge Cao Campos, tēlnieks José Delarra). Piemiņas kompleksā ietilpst Če Gevaras muzejs un varoņa statuja. Varoņa privātās lietas Kubai no Bolīvijas tika «atdotas» tikai 1998. gadā. Greznojot kubiešu vadoņa kulta vietu ar mūžīgo uguni un garām ikdienas rindām revolucionāra muzeja virzienā, kubieši «pauž savu mīlestību atbrīvotājam no trūkuma, analfabētisma un slimībām» (pēc revolūcijas valstī tika likvidēta rasu diskriminācija, ieviesta bezmaksas veselības aprūpe, skola bērniem ar bezmaksas brīvā laikā aktivitātēm, sportu un mākslu ieskaitot). Brīdī, kad Ernesto Gevaru de la Sernu amerikāņu CIP nogalināja Bolīvijā (kur viņš tobrīd mēģināja eksportēt Kubas revolūciju), viņš bija 39 gadus vecs. Tāds arī viņš iegājis kubiešu varoņu galerijā – jauns, trauksmains, nemierīgs, temperamentīgs, perfekcionists, kas palīdzēja Fidelam uzvarēt Batistas režīmu Kubā un pārvērst Kubu par «brīvības salu». Fotogrāfa Kordas leģendārais fotoattēls šodien grezno neskaitāmus kubiešu suvenīrus un ir dziļi iespiedies viņa tautiešu sirdīs (lai gan viņš faktiski bija argentīnietis un goda pilsonību Kubā ieguva pēc revolūcijas). Kubiešiem viņš ir varonis – ārzemniekiem terorists.

image Mīlestība esot akla visās nozīmēs. Šodien, kad Kubā nav iespējams parastā veikalā nopirkt pat pienu (to var iegādāties tikai konvertējamās valūtas veikalos), kubieši turpina godināt savu «komandanti» kā atpestītāju no posta. Šajā situācijā ir grūti izsvērt, ko viņi ir zaudējuši un ko ieguvuši (ar rietumpasaules mērvienību mērot), taču viens ir skaidrs – liela daļa no kubiešiem joprojām ir laimīgi un dzīvo mīlestībā pret savu valsti. Neraugoties uz to, ka pat periodo especial nav panācis ekonomikas atjēgšanos, degvielas importa palielināšanos vai «kartīšu sistēmas» atcelšanu pārtikai, valsts un varoņu mīlestība ir viņu dzīves telpa.

Pārliecība un retorika

hugo_chavez«El monstruo ha muerto!» (monstrs ir miris). Tā Venecuēlas prese 1830. gada 17. decembrī aprakstīja Simona Bolivāra nāvi. Desmit gadus vēlāk «monstrs» jeb briesmonis pārvērtās nacionālajā varonī un tika iekļauts svēto kārtā. Viņa klātesamība Venecuēlā arī šodien ir pamanāma ik uz soļa, tieši tāpat kā Hose Marti šodien jūt Kubā, Mao Ķīnā vai Ataturku Turcijā.

Tikko Dienvidamerikas «politiķu – svēto» galerijai pievienojies arī Ugo Čavess (Hugo Rafael Chávez Frías), kas vieniem nozīmē «briesmoni», bet citiem – «varoni».

Čavesa bērēs Karkasā tūkstošiem raudošu cilvēku stāvēja trīs stundu garās rindās, lai atvadītos no sava mirušā vadoņa. Čavess tiks pielūgts arī pēc «netaisnās nāves», kuru pēc Venecuēlas naftas ministra Rafaela Ramiresa domām ir sarūpējuši «ārvalstu imperiālistu spēki» (ASV, Izraēla). 2011. gadā Čavesam tika diagnosticēts vēzis. Pret to Venecuēlas prezidents cīnījās kubiešu ārstu uzraudzībā. Tagad izrādās, ka pie visa vainīgi ir ideoloģiskie ienaidnieki.

Kāpēc šis politiķis ir kļuvis savai tautai tik tuvs, pielūdzams un dievināms? Kāpēc venecuēliešu vairums vēlas viņu kanonizēt?

Čavesa reālais ieguldījums valsts attīstībā nav tik grandiozs, lai viņu kā galveno stūrmani glorificētu. Atgādināšu, ka valsts parāds Venecuēlai ir sasniedzis gigantiskus apmērus, ekonomika iegāzusies krīzes aizā, noziedzības līmenis valstī ir ārkārtējs (katru gadu bruņotie grupējumi nogalina ap 21 000 cilvēku).

Agrāk Venecuēlu uzskatījām par vienu no relatīvi drošām Latīņamerikas valstīm, turpretī tagad tā ir viena no visbīstamākajām Dienvidamerikas zonām. Mafijai līdzīgi grupējumi terorizē vietējos iedzīvotājus un sistemātiski nodarbojas ar ārzemnieku kā ķīlnieku nolaupīšanu. Galvaspilsēta kļuvusi par tik bīstamu vietu, ka pat skandināvu ārlietu ministrijas neiesaka saviem pilsoņiem apmeklēt šo valsti, jo bruņoto grupējumu sirojumu dēļ pēc deviņiem vakarā uz ielas atrasties Karakasā nav ieteicams, un ārzemniekiem tiek ieteikts apmesties tikai īpaši apsargātās viesnīcu teritorijās. Skarbi!

Taču, neraugoties uz šiem faktiem, vietējie paliek pie sava: valsts investīcijas bezmaksas veselības aprūpē, bezmaksas izglītībā un bērnu aprūpē (bezmaksas maltītes bērniem skolās) panāk savu. Tieši tāpat kā Kubā arī šeit daudziem «El Comandante» šķiet veiksminieks un valsts sakārtotājs. Pretēji kritiskajiem faktiem.

Ugo Čavess bija ļoti harismātiska persona un kā personība vairāk atgādināja rokmūzikas superzvaigzni, nevis pragmatisku politiķi. Viņš cēla savu politisko postamentu uz pieņēmumiem un deklaratīviem, emocionāliem apgalvojumiem, kurus tauta vēlējās dzirdēt. Traktēja sevi kā «21. gadsimta sociālisma autoru», «atbrīvotāju», pieskaņojot sev vēlamos vēstures faktus un manipulējot ar skaitļiem, vārdiem, citātiem savās interesēs. Kā norāda Enrique Krause – «līdz šim Kubai piederēja vēstures izkropļošana rekords Latīņamerikā. Tagad Venecuēla šo rekordu ir pārspējusi» («El poder y el delirio», 2008.). Čavesa komunikācijas stils: uzbrūkošs (kā Kastro), hronisks aizdomīgums pret ārzemniekiem un cilvēkiem ar augstāku izglītību, liekot vienlīdzības zīmi starp sevi un valsti. Tātad visi Čavesa ienaidnieki automātiski kļūst par Venecuēlas ienaidniekiem (šo paņēmienu viņš aizņēmies no Perones Argentīnā). Viņš aktīvi meklēja kontaktu ar visiem «revolucionāri un diktatoriski noskaņotajiem» vadītājiem (Lukašenko, Asads, Irānas vadība, Rauls Kastro u.c. ). Viņš finansēja «pretošanās kustības» ārzemēs (Farc Kolumbijā) un lieliski izmantoja retoriku, liekot lietā verbālu ekvilibristiku, kas neprasa pierādījumus («esmu revolucionārs, nevis demokrāts», «esmu Kastro dēls»), nostājoties vienā rindā pat ar Jēzu Kristu.

Ideoloģija naftas iesaiņojumā

Neraugoties uz to, ka Venecuēlu International Transparency iekļauj korumpētāko valstu sarakstā un Human Rights Watch liecina par cilvēktiesību ierobežojumiem tieši Čavesa valdīšanas laikā (pēc šo faktu publicēšanas prezidents izraidīja nevalstisko organizāciju pārstāvjus no Venecuēlas), varonis joprojām paliek tronī.

Viņu nepārtraukti apsargāja kubiešu drošībnieki, kas savulaik tika skoloti VDR slepenā dienesta Stasi režijā. Ārstēja kubiešu ārsti. Politisko nomenklatūru viņš veidoja galvenokārt no kubiešu padomniekiem. Tie izrādījās lojālāki par savējiem.

Čavess pats personīgi kontrolēja valsts parlamentu, tiesu varu, televīziju un draudzējās ar saviem tuvākajiem draugiem: Putinu Krievijā, Ortegu Nikaragvā, ajatollām Irānā, Asadu Sīrijā un klanu līderiem kara plosītajā Sudānā. Viņš veidoja «savējo kaimiņu» (Unasar) savienību, finansējot ar naftu Nikaragvu, Bolīviju, Ekvadoru, Argentīnu, Brazīliju un Kubu. Šādi viņam izdevās iedzīt ķīli starp liberāli orientētajām valstīm Čīli, Peru, Kolumbiju, Meksiku un autoritāri pārvaldītajām – Bolīviju, Ekvadoru, Nikaragvu un Venecuēlu. Šis «ķīlis» bija «ideoloģija naftas iesaiņojumā». Par naftu viņš pirka lojalitāti.

Kas notiks tālāk? To rādīs laiks un mūsu gatavība akceptēt vai neakceptēt varoņus un vadoņus. Pagaidām cilvēce turpina ticēt mesiju enerģētiskajai jaudai, un tāpēc tikko Kenijā ar 50,07% pārsvaru par prezidentu tika ievēlēts starptautiski vajāts noziedznieks. Uhuru Keniata. Hāgas tiesā viņš ir gaidīts viesis joprojām, taču vēlētāji to «neņem galvā» un dod iespēju noziedzniekam kļūt par savas valsts prezidentu.

Politika dod iespēju apšaubāmām personām kļūt par varoņiem un piešķir tām grēku indulgenci joprojām.

Ar Austrālijas politiķa mandātu šoruden no Lielbritānijas gatavojas izkļūt Asanžs, un mūsu Aivars Lembergs, protams, startēs nākamajās pašvaldību vēlēšanās Latvijā, bez kompleksiem.

Vai tā būs?

Laime esot mīlestībā. Vieniem uz Dievu, citiem uz vadoņiem, trešajiem uz tuviniekiem un vēl ceturtajiem – uz sevi pašu. Mīlestība ir mūsu dzīves telpa, un istabu tajā daudz.

Mīlestība dara mūs laimīgus arī tad, ja mīlam vienpusēji: savus vadoņus un varoņus un nesaņemot pretī ilgi gaidītos dzīves uzlabojumus labklājības izteiksmē.

Skatos vēlreiz Kubas fotogrāfijā un skaidri zinu, ka man nevajag Če Latvijā, jo es zinu, no kā mēs bēgam, bet pagaidām nav skaidrs, kurp mēs steidzamies.

Kurp mēs ejam?

Vai jūs to zināt?

image

Mobilais telefons kā hakeru upuris. Hakeru konference Amsterdamā.

2013. gada 12. martā.

hakeris

Attēls no SVT mājas lapas http://www.svt.se

Amsterdamā pašlaik notiek ”hakeru konference” Black Hat. Tur var noskatīties, kā hakeri nosper jūsu bankas karti, kā iespējams manipulēt ar maksājuma/viedkartes kartes čipu, ar to uzbrūkot norēķinu termināliem veikalos. Burvju mākslinieku cienīgas izdarīšanās.

Slepenība ap šo pasākumu ir milzīga.

Žurnālistiem nav atļauts filmēt notiekošo šajā konferencē.

Nedz cilvēkus sejas, nedz informāciju uz ekrāna.

Konferences organizētājs, amerikānis Trey Ford uzskata, ka dalībnieki nav nedz nūģi nedz gangsteri. ”Tie ir cilvēki, ka nodarbojas ar datu drošības nodrošinājumu”, – uzsver medijiem organizētājs.

Konferences nosaukums aizlienēts no etiķetes, kuru hakeri izmanto, uzlaužot uzņēmumu vai iestāžu datorsistēmas.

–  Lielāka daļa hakeru pārdod savu kompetenci tiem, kas pasūta ”mūziku”. Viņi līdzinās rekrūšiem, leģionāriem, kas izpilda pasūtītāja vēlmes, – raksturo savus kolēģus zviedru Pirātu partijas vadītājs Riks Falkvinge, kurš šajā konferencē uzstājās ar referātu par informācijas tehnoloģiju militarizāciju.

Viņam šķiet, ka ”hakeru būšana” ir svēta lieta, jo būtībā izpaužoties kā zinātkāre un savu spēku pārbaude, nevis kompetences pārdošana citiem. ”Visās varās un valstīs zinātkāre, robežu pārkāpšana un mūsu hakeru ideoloģija ir, bija un būs aizliegtas lietas, – konstatē R. Falkvinge.

Kas šobrīd ir modē hakeru korpusā?

Mājas lapu uzlaušana esot noiets etaps.

Tagad uzmanības centrā esot mūsu mobilie telefoni.

Tajos var ieiet netraucēti caur wifi. Tad ar tiem var manipulēt, iestāstot, ka jāinstalē viltus aplikācijas ar tā saucamajām ”sētas durvīm” (ar kuru palīdzību var kontrolēt sveša mobilā telefona darbu).

Piemēram, no liela uzņēmuma šefa mobila telefona konkurenti var nozagt visu vērtīgo informāciju, ieskaitot līdzstrādnieku telefonu numurus un citas piezīmes (ieskaitot aplikācijas komunikācijai ar banku).

Amsterdamas konferencē ir iespējams uzzināt, kā apturēt šādus uzbrukumus.

Pēc vietējo hakeru domām zagšana internetā ir daudz izplatītāka parādība nekā mediji līdz šim šo parādību ir izgaismojuši. Kāpēc? Tāpēc, ka bankas un Visa vai Mastercard labāk samaksā nozagto summu klientam nekā atļauj šai informācijai noplūst medijos.

Protams, ka reālā aina saceltu paniku sabiedrībā un ļaudis baidītos maksājumiem izmantot internetu.

”Par nopietniem un regulāriem hakeru uzbrukumiem tāpēc mēs nekad neko neuzzinām”, – konstatē Trek Ford medijiem.

Iespējams, ka viņam ir taisnība.

Sirmās princeses smaids

2013. gada 11. martā

Princese Lilliana

Princese Lilliana

“Šīs te kurpes noteikti pērciet! Tās ir ļoti daiļas un jums piestāv!” – man aiz muguras pēkšni ierunājās kāda klusa sievietes balss. Angliski. Sarāvos. Kā iztraucēta no domām.  Kurpes nebija no lētajām. Pagriezos atpakaļ.

Vispirms bija smaids, pēc tam runātāja jau bija novērusies no manis un ķemmēja tālāk kurpju plauktu ar savu možo skatienu.

Neliela auguma sirma dāma.

Atpazinu viņā Princesi Lillianu. Nebijām privāti pazīstamas, lai gan intervējot karaļnama pārstāvjus un piedaloties karaļa pasākumos, šo kundzi biju jau sen ielāgojusi.

Viņa vienmēr bija moža, optimistiska un enerģiska, eleganta un laipna.

Tāda sirmā princese paliks arī manā atmiņā, jo šodien mediji ziņo, ka princese Lilliana (ar 2 ll!) ir pametusi šo zemi un 97 gadu vecumā devusies projām pie sava prinča Bertila ”citos medību laukos”.

Tāpēc šorīt Stokholmā zvanīja baznīcu zvani un galms pašlaik plāno svinīgas bēres ar ceremoniju cauri Stokholmai uz kapiem, kur apbedīts viņas vīrs – princis Bertils. Līdzjūtību zviedriem turpina izteikt dažādu valstu valdītāji.

Kas īsti bija Viņas Augstība princese Lilliana?

Romantisks stāsts, kas patiks visām bloga lasītājām un lasītājiem, kuri nav zaudējuši cerību sastapt savā mūžā lielo, liktenīgo mīlestību. To pašu, kuras dēļ var gaidīt 40 un vairāk gadu.

Lilliana nejauši sastapa savu sapņu princi Bertilu (pašreizējā Zviedrijas karaļa tēva brāli) 1943. gadā Londonā. Tobrīd jaunā angliete bija precējusies ar britu aktieri Ivanu Kreigu (Ivan Craig) un laulība ar zviedru karaļnama pārstāvi bija 100% neiespējams pasākums.

Norvēģu ”nepareizā līgava” Mette Marita vai zviedru ”karalienes līgavainis”  Daniels Vestlings ir šodienas ”izlēcēji”. Tobrīd – 1943. gadā nekas ”tamlīdzīgs ” nebija iespējams. Karaļnama pārstāvis nedrīkstēja precēties ar parasta Velsas ogļrača meitu, kas gatavojas šķirties no sava pirmā vīra. Bertils bija gatavs atteikties (mīlestības dēļ) no karaliskā titula. Taču galms to neatbalstīja, jo Bertila brālis Sigvards jau bija rīkojies līdzīgi (precoties ar Ēriku Paceku 1938.g.). Otrs brālis Karls Juhans arī zaudēja karalisko titulu, noslēdzot laulību ar parastu žurnālisti Čerstinu Viljmarku 1946. gadā un Bertilam vienīgajam bija ”jāpaliek seglos”.

Abi upurēja savu privāto laimi valsts interesēs.

Visu vēl vairāk sarežģīja vecākā brāļa – Zviedrijas karaļa Gustava Ādolfa traģiskā bojā eja lidmašīnas katastrofā 1947.gadā, kad karaliene Sibilla palika atraitne ar četrām meitām un tikko piedzimušo puisīti – nākamo Zviedrijas karali uz rokām. Bertilam nācās uzņemties reģenta posteni, līdz mazais puisītis būs pieaudzis un varēs tikt kronēts kā Zviedrijas karalis.

Bertils un Liliāna gaidīja savas kāzas ilgi.

Tikai pēc pašreizējā karaļa kronēšanas un viņa laulībām ar Silviju Sommerlatu (1976) abi romantiskie mīlētāji – zviedrs Bertils un angliete Lilliana varēja beidzot rīkot savas kāzas.

Bertila un Lillianas kāzas

Bertila un Lillianas kāzas

Tā Lilliana kļuva par sava mīļotā Bertila sievu tikai 61 gada vecumā. Viņi nodzīvoja laimīgi – 30 gadus, gaidot savas kāzas un 21 gadu pavadīja ideāli laimīgā laulībā.

Pēc Bertila nāves Lilliana turpināja pildīt visus savus pienākumus galmā, aktīvi atbalstot bērnu un jauniešu sportu. Piedaloties visos valsts vizīšu un  galma oficiālajos pasākumos.

Raimonds Pauls savulaik nebija lielā sajūsmā, ka viņa galda biedrene pils svinīgajās vakariņās (Gunta Ulmaņa valsts vizītes laikā) bija tieši Lilliana.

  • Apsēdinājuši man līdzās 100 gadus vecu tanti”, – toreiz pukojās cienījamais komponists. Lai gan princeses Lillianas rangs zviedru protokolā bija samērā augsts un komponistam tika izrādīts liels gods (no zviedru karaļnama puses), ierādot vietu līdzās tik augstai monarhijas personai.

Šķiet, ka man izdevās to paskaidrot un mūsu mūzikas dižgars vairs nejutās apskādēts.

Smaidošā, ar humora sajūtu apveltītā princese ir aizgājusi no mums.

Lai viņai labi veicas ”tai saulē”.

Starp citu, ”tās kurpes” es toreiz nopirku.

Paldies!