2013. gada 25. marts

Kvalitatīvās žurnālistikas krīze šobrīd ir acīmredzams fakts. Ne tikai Latvijā.

Deviņdesmito gadu sākumā to prognozēja profesionāļi un eksperti, bīstoties , “vai elektroniskā revolūcija mūs neaprīs?”. Tā 1992. gada 1. augustā (pēc Apple organizētās ”multimediju konferences”) rakstīja Washington Post redaktors Bob Kaiser, uztraucoties vai internets nepadarīs papīra avīzi par ” ignorētu, nevajadzīgu anahronismu”.

Tagad šis mirklis ir pienācis un izdevēji steidzas konkurēt ar avīzes elektroniskajām versijām.

Diemžēl netika attīstīts (paralēli) digitālais reklāmas tirgus, uzskatot, ka šāds solis 100% iznīcināšot papīra avīzes reklāmas pienesumus.

Craigslist mēģināja ”pa savam” rekonstruēt digitālo reklāmas tirgu un amerikāņu papīra avīžu kopējie ieņēmumi pašlaik ir pat zem 1992. gada līmeņa.

Manuprāt, tieši reklāmas tirgus reformas iztrūkums ir galvenais klupšanas akmens mediju šodienas eksistencē. Izdevēji mēģina ”izspiest pēdējo sulas pilienu” no esošā formāta, neaptverot, ka ir citi laiki un pūš citi vēji. Sulas papīram nav.

Turpretī digitālais ”afišu stabs” arī šodien ir un paliek pārāk pliks un neizmantots, jo lielākā daļa izdevēju to ignorē joprojām. Tā vietā meklējot jaunus ceļus, kā iekasēt naudu no digitālo publikāciju lasītājiem.

Pat New York Times ar saviem 43 miljoniem lasītāju mēnesī un pusmiljonu digitālo abonētāju netiek galā šādā ceļā. Reklāmas apjomi (joprojām) strauji samazinās papīra frontē un izdevējam nākas atkal ”tikt vaļā no kārtējās avīzes”. Turpinām lietot datoru āmura vietā.

Šoreiz cilpa kaklā ir Boston Globe. Warren Bufffet esot ieinteresēts mazo provinces laiksrakstu uzpirkšanā, taču lielās preču zīmes – tādas kā Globe, Los Angeles Times vai Chicago Tribune viņu neinteresējot.

Avīžu krīze pašlaik iegājusi savā otrajā periodā (pēc pāris gadu ilgas atjēgšanā perioda) un ir skaidrs, ka lielās un ietekmīgās avīzes cietīs vissmagāk. 

Piemēram The Guardian. Pēc pamatīgiem investējumiem digitālajos kanālos un ASV tirgū tā kļuvusi par ceturto lielāko informatīvo platformu pasaulē. 2011. gadā šī avīze zaudēja ap miljonu sterliņu mārciņu nedēļā, jo papīra avīzes metiens nokrita līdz 1949. gada līmenim. Tagad avīze ir pārģērbusies. 100%.

Tirgus pieprasa unikālu digitālu produktu. Izdevēji šim pavērsienam vēl nav gatavi. 

Vienkārši tāpēc, ka produktu gatavo žurnālisti un viņiem neviens neprasa. Arī pie mums izdevēji un mārketingisti domā, ka viņi medijus saprot labāk.

Vai kvalitatīvajai žurnālistikai ir cerība vispār izdzīvot nākotnē?

Kādai jāizskatās avīzei, TV vai radiostacijai, lai būtu iespējams finansēt kvalitatīvu darbu slejās un mediju ētera? 

Vai valstij ir pienākums atbalstīt šo procesu?

 

Pavisam nesen šos jautājumus mēģināja noskaidrot 43 vadošie pasaules izdevēji no 16 valstīm Lielbritānijā, gleznainajā Cotswolds. Pēdējo 15 gadu laikā šeit tiek rīkotas nozīmīgas mediju konferences un pēdējā arī nebija izņēmums.

Šīm konferencēm ir tradīcija nepublicēt referātus un necitēt dalībniekus.

Uz galveno jautājumu – ”vai kvalitatīvā žurnālistika izdzīvos?” tika atbildēts konkrēti – jā, izdzīvos.

Taču nav garantijas, ka tas notiks esošo (pašlaik etablēto) mediju ietvaros.

Kvalitatīvā žurnālistika vairs neizskatās tāda pati kā agrāk un tieši tāpēc ir pamats prognozēt, ka jaunie darba veidi, kanāli un interaktivitāte palīdzēs izdzīvot tiem, kas mediju unikalitāti saprot labāk.

Kvalitatīva žurnālistika nav tikai atmaskojošā (rokošā) vai analītiskā. Nepavisam nav.

Kvalitātes definīcija laba līmeņa mediju produkcijai šodien ir cita. 

Uz vieduma ziloņkaula torni durvis ir jau vaļā un tikai tie, kas to saprot, ir ceļā uz jauno mediju izpratni. 

Te nepalīdzēs diskusijas par biznesa modeli.

 

Pats galvenais saprast  modernās publikas vajadzības, jo šodien tās ir citādas nekā pirms 5 av 10 gadiem.

Tāpēc panākumu atslēga slēpjas radošumā, kreativitātē un gatavībā eksperimentēt.

Protams, ka lielās redakcijas (savā šodienas izskatā) iznīks un darba organizācijai ir jāatbilst laika prasībām.

Lai rosinātu pārdomām, iesaku izlasīt ziņojumu ar nosaukumu ”Post-industrial journalism”, kuru Emily Bell, Clay Shirky un Chris Anderson izstrādājuši Columbia Journalism School ietvaros.

Tur aprakstīta žurnālistikas nākotnes ekosistēma. 

Rosinoši.

Modernais laiks pats piesakās pie mūsu durvīm. Tikai mēs to turpinām nesaprast.