Latvijas Radio valdes skandāls kā žurnālistikas krīzes izpausme

Speciāli TVNET

Šis raksts nav kolēģu darba analīze. Mediju ētika neakceptē cita žurnālista kritiku. Ārsts publiski nekritizē otru ārstu, un viens rakstnieks neraksta recenzijas par otra rakstnieka darbu. Tā nav pieņemts. Var patikt vai nepatikt otra autora vēstījuma stils, balss intonācija, akcenti, argumentācija vai politiskā orientācija, taču kritizēt kolēģus nav ētiski. Tāpēc arī šajā gadījumā centīšos ieskatīties problēmas tendenču būtībā bez konkrētu amatpersonu vainas piesaukšanas, jo sabiedrisko masmediju problēmas attiecas uz katru no mums atsevišķi un arī uz valsts attīstību kopumā.

Kāpēc šāds konflikts varēja rasties?

Latvijas Radio ir arī mana bijusī darba vieta. Tāpēc sajūtas (saistībā ar aktuālo „zemestrīci“) ir īpaši sāpīgas ne tikai man, bet arī arī visiem bijušajiem „radiomājas“ cilvēkiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šis klasiskais masmedijs Doma laukumā asociējas ar ļoti profesionāliem, gudriem kolēģiem un lielu atbildības sajūtu pret savu darbu un klausītāju auditoriju. Turp vienmēr centos aizvest studentu grupas, lai arī iesācēji gūtu priekšstatu par to, cik nozīmīga kultūrkapitāla sastāvdaļa ir šā Lintera ieviestā medija veikums un cik svarīgi saglabāt ne tikai katalogus un fonotēku, bet arī darba tradīcijas un profesionālisma standartus.

Diemžēl līmenis šajā flagmanī pašlaik ir dramatiski nokrities. Īpaši uzkrītoši tas noticis pēdējo desmit gadu laikā. Tagad radioraidījumu kvalitāte vairs nav tik augsta kā agrāk un kvalitātes erozija jau skar visas raidījumu grupas. Īpaši uzkrītoši lejupslīde izpaužas ziņu dienesta darbā. Varu to apgalvot, jo esmu agrāk vairākkārt veikusi LR1 ziņu izlaidumu satura kvalitātes mērījumus diennakts laikā (ieskaitot nakts stundas) LR vadības uzdevumā un redzu, kā labās iestrādes tagad tiek anulētas un iznīcinātas. Kāpēc tas tā notiek?

Pirmajā brīdī šķiet, ka vainīga ir slikta un alkatīga priekšniecība (LR valde), kas „nesaprot drēbi“ un domā tikai par savu algu palielināšanu uz „darba skudru“ rēķina. Jā, tā tas ir: a) Latvijas Radio, iespējams, ilgstoši ir strādājis autopilota režīmā, b) rodas iespaids – to nenogurstoši vada žurnālistikā nekompetenti cilvēki ar “pareiziem” CV, kuriem kabinets Doma laukumā ir tikai karjeras kāpņu pakāpiens, nevis kompetences joma. Rezultātā no darba aiziet spējīgi žurnālisti, jo priekšnieki nesaprot „produktu“ jeb jēdzienu – kas ir laba un atbildīga žurnālistika sabiedriskajā medijā. Ja ceptuves direktors nesaprot labas rupjmaizes garšu un recepti, tad kārdinošus kukulīšus tur nav ko gaidīt. Tieši tas pats attiecas uz radiomāju šodien. Vadošajos amatos Latvijas Radio sistemātiski tiek ievietoti visādu veidu žurnālistiku nezinoši cilvēki ar labiem diplomiem un vadības darba pieredzi citās jomās. Tāpēc rezultāts ir tāds, kādu to redzam šodien. Taču medijos neizglītota menedžmenta problēma vēl nav 100% šīs dilemmas izskaidrojums.

Vai var uzlabot situāciju, atlaižot valdi? Daļēji var, bet ar to pati problēma vēl nebūs atrisināta. Vai vajadzētu beidzot tikt vaļā no nevajadzīgās radio un TV padomes, kurai valodnieki piekāruši neatbilstošo “nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu“ etiķeti? Jā, 100% to vajadzēja izdarīt jau sen. Taču arī šis būs tikai viens no griezumiem „strutu augonī“, kas turpina pārņemt Latvijas mediju telpu. Tātad Latvijas Radio krīze 2019 ir tikai viena no mūsu valsts žurnālistikas kvalitātes erozijas izpausmēm. Tikai viena no.

Kā acīmredzamais varēja notikt?

Ļoti vienkārši – pēc neatkarības atjaunošanas (90. gados) nenotika publiskās domas pāreja no totalitārisma (vienu partiju un varu slavinošās) un cenzētās žurnālistikas pie demokrātiskās mediju izpratnes. Celtnieki vai ārsti turpināja savu darbu arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vairāk vai mazāk ierastajā veidā, bet žurnālistu misija un uzdevumi kardināli mainījās. Tagad žurnālists vairs nebija “galma apdziedātājs“, varas kalps un priekšnieku slavinātājs, bet nopietns oponents „varai un naudai“. Respektīvi – žurnālistika vienā rāvienā pārvērtās par valsts demokratizācijas procesa būtisku priekšnosacījumu ar pavisam jaunu misiju – nodrošināt demokrātisku dialogu par valstī notiekošajiem procesiem publiskajā telpā. Šo mediju jauno lomu brīvajā Latvijā daudzi Latvijas politiķi un plaša sabiedrības daļa … joprojām nav sapratuši. Daudziem liekas, ka žurnālisti atļaujas pārāk daudz: kritizē priekšniekus, atrok pārkāpumus, analizē procesus un pieņem lēmumus paši, “palaiž muti“, “atļaujas uzbraukt cienījamiem cilvēkiem – trīszvaigžņu ordeņa kavalieriem“, neuzklausa derīgus padomus utt. Liela daļa vēlas šos „žurnaļugas“ (lamuvārds no krievu valodas) nolikt pie vietas. Proti – cenzēt, aizliegt viņiem izteikties un rakstīt. Tas nozīmē, ka liela sabiedrības daļa joprojām uzskata, ka žurnālists ir tikai varas, medija īpašnieka un priekšnieku kalps. Tāpat kā tas bija kādreiz Padomju Savienībā un kā tas šodien turpinās Krievijā, Ķīnā, Kubā, Irānā, Turcijā vai Ziemeļkorejā. Tur žurnālisti muti nepalaiž un „nesmukus viedokļus“ nepauž. Zīmīgi, ka šo postsovjetisma reakciju varam ļoti uzkrītoši pamanīt arī interneta diskusijās, kad viena sabiedrības daļa emocionāli sakāpināti uztver cita (alternatīva) viedokļa dominēšanu rakstā vai raidījumā. Tad autors tiek saukts par sliktu un necienījamu cilvēku, jo visiem taču jābūt vienādiem un jādomā tā, kā vajag. Tātad – nevis paši žurnālisti, bet gan sabiedrība nespēja piekārtoties jaunajām prasībām. Žurnālisti sāka spēlēt citā laukuma pusē (pēc jauniem noteikumiem), bet sabiedrība Latvijā šo pārkārtošanos nesaprata.

Uzskatu, ka tieši šī neizpratne par mediju misiju demokrātiskajā sabiedrībā traucē Latvijas politiķiem izveidot godprātīgu mediju attīstības politiku un uzraudzības institūcijas mūsu valstī. Mums joprojām nav: 1) mediju attīstības stratēģijas, 2) profesionāla mediju likuma uzraudzības komisijas, kas pārstrādā noteikumus vismaz katru piekto gadu; 3) mediju tiesībsarga un mediju tiesas; 4) visaptverošas žurnālistu arodbiedrības ar nosaukumu Žurnālistu savienība, kas ne tikai cīnās par darba tiesībām, bet arī sertificē žurnālistus (izsniedzot preses karti) un organizē apmācības, publiskas diskusijas un kvalifikācijas celšanas kursus; 5) reformētas žurnālistu izglītības atbilstoši jaunā laika prasībām.

Respektīvi žurnālistikas nozare ir aizlaista atmatā. Nekopta un civilizācijas pamesta. Tātad – valsts politiskā vadība nesaprot, ka šajā virzienā ūdens jau sen smeļas mutē un ir jāsāk sanēšana visā frontē. Visaugstākajā politiskajā līmenī joprojām netiek saprasts, ka mediju jomā tirgus nav regulētājs. Proti – palaižot vaļā medijus un pieprasot, lai mežonīgais kapitālisms visu saliek pa vietām, mēs esam panākuši milzīgu skaitu sēnalu jeb zemas kvalitātes izdevumu. Mums praktiski vairs nav kvalitātes mediju latviešu valodā. To, ko vācu baroni neizdarīja 800 gadu laikā un padomju vara 50 gadu garumā, ir panākusi brīvās Latvijas pārprastā mediju „nepolitika“. Proti – izzūdot kvalitātes medijiem, noplicinās valoda un kultūra. Jauni jēdzieni un norises vairs latviski nav jāskaidro, jātulko vai jādiskutē. Tāpēc, ka vairs nav vietas, kur par to runāt. Taču ir daudz horoskopu, plaša „saplēsto mežģīņu“ niša, zīlētāji un konspirāciju speciālisti visos virzienos, kā arī dažādu baznīcu labi apmaksātās un dekorētās skatuves. Latviešu māksla lēni aizvirzās ēnā, jo tās vietu jau sen ieņēmuši pašdarbnieki. Zinātnes un intelekta vietā jau droši stāv mācītāji, tāpēc jēdzīgas sarunas par valstij svarīgiem procesiem vairs nenotiek.

Rodas iespaids, ka Latvijas politiskā vadība apzināti iznīcina kvalitātes medijus, nogriežot skābekli smadzenēm. Tātad – tas varēja šādi notikt tāpēc, ka zivs pūst no galvas. Ja Saeimas deleģētā padome sistemātiski ieceļ sabiedrisko mediju vadītājus bez kompetences un izglītības žurnālistikā, tad nezāles droši pārņems iekoptu dārzu. Tagad tas ir noticis. Latvijas Radio cīnās jau zem ūdens līmeņa. Tikmēr valdes priekšsēdētāja Una Klapkalne nevis pati sāk sarunu sar saviem padotajiem, mediju jomas ekspertiem un atbildīgajiem politiķiem, bet gan nolīgst cilvēkus (mediatorus), kas viņas vietā nokārtos konkrēto uzņēmuma iekšējo krīzi menedžmentā. Tā sakot – ja tauta ir badā (jo veikalos nav maizes) tad dodiet masām kūkas.

Latvijas Radio, foto: Andrejs Strokins

Kā vajadzētu rīkoties?

Man nav ambīciju nodarboties ar šīs samilzušās problēmas atšķetināšanu. Godīgi sakot – esmu zaudējusi cerības, ka pie mums vispār kaut ko kopā, solidāri un atbildīgi iespējams paveikt radikāli. Pārāk daudz neprasmīgu cilvēku Latvijā ieņem augstus amatus, un tāpēc gaidīt iniciatīvu no turienes ir bezcerīgi. Tāpēc lietoju tikai ārzemju informācijas avotus, lai gūtu izpratni par to, kas pasaulē notiek. Taču manos spēkos ir aicināt uz diskusiju par šo tēmu. Manuprāt, pirmajam solim šajā jomā būtu jābūt jaunas medijpratības koncepcijas izveidošanai Kultūras ministrijas režijā. Steidzīgi jāizveido lokalizētas, vai vislabāk oriģinālas medijpratības grāmatas bērnudārziem, skolām un publiskajai telpai. Augstskolās, kurās gatavo mediju speciālistus, būtu jāpiedāvā studentiem kursi medijpratības skolotāja specialitātes apguvei.

Jālikvidē kļūdaini nosauktā padome (nacionāla elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome), kuru pašlaik vada Dace Ķezbere, un tās vietā jāizveido mediju tiesībsarga institūcija un mediju tiesa ar pieredzējušiem žurnālistiem (nevis juristiem) vadošajās pozīcijās. Frekvenču sadalīšanu atstājot Kultūras ministrijas kompetencei.

Jāizveido funkcionējoša žurnālistu arodbiedrība jeb Žurnālistu savienība, kurā vadošajās pozīcijās nav nedz „sorosīti“ (žurnālistu asociācija) vai „lembergisti“ (Paidera kunga vadītā žurnālistu savienība), bet neitrālas, kompromisa personības, ka spēj apvienot sašķelto žurnālistu korpusu. Šī misija būtu jāuzņemas Kultūras ministrijai.

Jāuztic mediju ekspertiem (vēlams vairākiem) izstrādāt labas žurnālistikas, PR (sabiedrisko attiecību) un reklāmas laba standarta formulējumus un ētikas kodeksu, kuru pēc tam iespējams apspriest un diskutēt Žurnālistu savienībā (un citās iesaistītajās institūcijās) līdz galīgajai pieņemšanai likuma statusā.

Pārtraukt pašreizējo žurnālistu izglītošanas formātu augstskolās, reformējot to atbilstoši modernā laikā un mediju prasībām.

Vai ar šo tiek pārāk daudz prasīts?

Domāju, ka ne.

Vajag vienkārši sākt.

Veco mediju #fake news un auditorijas neuzticība publiskajai informācijai

Ekrānšāviņš no SVT Aktulellt ziņu izlaiduma vakardien. plkst.21.00

Vakardienas nevainīgā zviedru ziņu izlaiduma “Aktuellt” intervija ar diviem žurnālistiem: sabiedriskās TV programmas direktoru un Gēteborgas avīzes publicisti par veco mediju informācijas ticamību, šodien sašūpojusi zviedru sabiedrību Twitter un Facebook formātos. Diskusijai pievērsies arī “Expressen” diskusiju centrs un katrs izsaka savas domas kā nu māk un prot. Līdz šim sabiedriskajiem medijiem bija ļoti augsts publiskās domas atbalsts un tās ziņojumi tika uzskatīti kā korekti un pieņemami. Tagad aina mainās. Vainīgie ir mediju ziņojumi par bēgļu un migrantu plūsmu un to adaptāciju valstī. Daļai auditorijas šķiet, ka ziņu “politiskais korektums” jau sen pārkāpis pieklājības robežas un jau sen iestidzis aizspogulijā =melos. Tāpēc parasta medmāsa vairs neskatās televizoru un var to izmest pa logu. Paradoksāli, ka arī mediju eksperti tiecas šajā mediju satura erozijas procesā saskatīt vairāk publikas un alternatīvo mediju kļūdas. Mazāk pievēršoties reālajai žurnālistikas erozijas problēmai tīmekļa komunikācijas apstākļos. Kas īsti notiek ar žurnālistiku? Vai arī to var izmest pa logu?

Mediju satura erozija

Tas, ka tīmekļa komunikācija ir nojaukusi tradicionālās žurnālistikas modeli ir skaidrs kā diena. Papīra avīzes vairs neiekrīt mūsu pasta kastēs, žurnālos nav ko lasīt, radio ēterā plosās diletanti pārvērstās balsīs, kuļot tukšus salmus un televīzijas ekrāns visiem spēkiem cenšas nogalināt mūs, izklaidējot līdz nāvei ar “zeltiņu šoviem”, infantiliem bērnu atklāsmes raidījumiem pieaugušajiem un neciešamu sporta vāvuļošanu uzvilktu piecgadnieku stilā. Kur tad ir ko lasīt, uzzināt, noklausīties un saskatīt. Pagaidām šāda piedāvājuma vairs nav. Latviešu valodā aina ir īpaši skumīga, jo vadošie mediju vadītāji nav studējuši mediju zinātni un viņu izpratne par mediju specifisku izriet vienīgi no ārzemju avotu (angļu, krievu) atdarināšanas. Latvijā nav arī mediju uzraudzības sistēmas, kas aizliedz koncentrācijas un monopolizācijas procesu (radio un TV padome un politiskā elite centrējas tieši pretējā virzienā – savulaik piekrītot LNT pārdošanai  zviedru Kinnevik grupai, kas tagad tiek pārdota tālāk +  sabiedriskā radio un TV apvienošanai). Visi šie lēmumi ir pretēji modernās Eiropas mediju attīstības loģikai. Taču mēs turpinām rīkoties neloģiski un neviens no aprobežotajiem ekspertiem un nejēgām lēmējiem no amatiem vēl nav novākts.

Domāju, ka liela problēma ir apvienotas žurnālistu organizācijas neesamība Latvijā. “Dienas grupas” sarīkotā žurnālistu asociācija joprojām neveic šo konsolidējošo lomu, jo uzvedas kā elitārā grupa, kura zina visu labāk nekā pārējie. t.i – tie, kas nav Sorosa stipendiju saņēmēji un viņu piekritēji. Taču neaizmirsīsim, ka sabiedrībā žurnālisti mēdz būt samērā vientuļi un ne vienmēr iekļaujas spiediena grupās. Tāpēc par Žurnālistu savienības līderim jābūt ļoti neitrālai personai, lai tā spētu apvienot un konsolidēt valsts publicistus. Pagaidām tā tas nav.

Mediju vadība, tātad, ir diezgan neizglītota mediju konverģences un satura izdzīvošanas problēmu izpratnē. Patiešām žēl, ka vadošos amatus šajā jomā joprojām dala mafijas draugiem, nevis norisinās piemērotas kompetences selekcionēšana mediju attīstības un mūsu visu interesēs.

Vai mediji melo?

Domāju, ka nemelo. Kļūdas var ieviesties neuzmanības, pārpratumu, steidzīgas rosības vai paviršības pēc. Pats svarīgākais ir tas, ka medijs nedrīkst būt atkarīgs no politikas. Nekādā veidā. Zviedru žurnālistu konflikts ar savu publiku lielā mērā izskaidrojams ar kreisuma tendencēm, kas pēckara periodā dominējušas publiskajā telpā un zviedriem raksturīgo “lagom (pieticības) loģiku”, kad ikviena asa domā jeb skaudrs atklājums tiek retušēts un klusināts, lai neskatītos skarbi. Kā jau visās sabiedrībās eksistē dominējošie strāvojumi un mazāk akceptētie. Otrā pasaules kara nacisma vēsmas pieder visvairāk apkarotajai tēmai zviedru pēckara žurnālistikas praksē. Tāpēc uzkrītoši tiek klusinātas visas skarbās tēmas, kas skar imigrantu problēmas publiskajā telpā.  Nav noslēpums, ka visās Rietumeiropas valstīs pastāv plaši izplatīta ārzemnieku nīšana jeb ksenofobija. Tā tas bijis vienmēr. Diemžēl. Tikai zviedri (atšķirībā no, piemēram, Latvijas), nav piedzīvojuši situāciju, kad imigranti paņem varu un sāk noteikt visu (tā kā tas bija Latvijā vācu un pēc tam boļševiku okupācijas laikā).  Zviedriem imigranti nekad nav bijuši arī okupanti. Viņiem nav šādu baiļu no lielām “ienācēju plūsmām” un nav sajūtas, ka šīs “vilnis” varētu sapostīt viņu iedibinātās valsts kārtību. Vēsturiskā pieredze šeit ir noteicošā.

Protams, ka nav korekti salīdzināt krustnešus un Padomju Armiju ar 2015.gada bēgļu plūsmu Zviedrijas un Vācijas virzienā. Tās ir ļoti atšķirīgas lietas. Taču visiem zviedru sabiedrības locekļiem nav vienāda vēsturiskā atmiņa šādu norišu interpretācijā. Bez tam – mums visiem nav pieredzes kā šāds bēgļu uzņemšanas process beidzas. Viena daļa no mums tāpēc krīt panikā un nekā laba bēgļu uzņemšanā neredz. Citi apzinās, ka valsts noveco, ir vajadzīgas darba rokas darba tirgū un miera apstākļos šie cilvēki nekā slikta “zviedru sistēmai” nevar izdarīt.

Zviedrijas mediju lielākā nelaime ir bailes un nespēja par šīm lietām runāt atklāti un argumentēti ar visplašāko publiku. Situācija nedaudz atgādina Latvijas prezidenta vēlēšanas diskusijas, t.i. zināma Rīgas elites daļa uzskata, ka “tauta ievēlēs nepareizu prezidentu”, tāpēc tai šādas tiesības nedrīkst deleģēt. Tā teikt – tauta nesapratīs, ja mēs būsim šajā jautājumā atklāti. Līdzīgi domā arī zviedru žurnālistikas elite – ja runāsim atklāti – nonāksim līdz neonacismam. Taču tā nenotiks, ja sarunāsimies ar tautu godīgi, atklāti un pats svarīgākais – profesionāli.

Kamēr mēs žurnālisti atklātas un kaismīgas publicistikas vietā piedāvāsim izklaidi, publikas neapmierinātība augs augumā un neticība mediju darbam turpināsies.

Diemžēl.

 

 

 

Kurš uzvarēs mediju mačā? Avīzes nomirs? Kas nāks viņu vietā?

2013. gada 25. marts

Pašreizējā situācija. Mediju tirgus.

Pašreizējā situācija. Mediju tirgus.

Kvalitatīvās žurnālistikas krīze šobrīd ir acīmredzams fakts. Ne tikai Latvijā.

Deviņdesmito gadu sākumā to prognozēja profesionāļi un eksperti, bīstoties , “vai elektroniskā revolūcija mūs neaprīs?”. Tā 1992. gada 1. augustā (pēc Apple organizētās ”multimediju konferences”) rakstīja Washington Post redaktors Bob Kaiser, uztraucoties vai internets nepadarīs papīra avīzi par ” ignorētu, nevajadzīgu anahronismu”.

Tagad šis mirklis ir pienācis un izdevēji steidzas konkurēt ar avīzes elektroniskajām versijām.

Diemžēl netika attīstīts (paralēli) digitālais reklāmas tirgus, uzskatot, ka šāds solis 100% iznīcināšot papīra avīzes reklāmas pienesumus.

Craigslist mēģināja ”pa savam” rekonstruēt digitālo reklāmas tirgu un amerikāņu papīra avīžu kopējie ieņēmumi pašlaik ir pat zem 1992. gada līmeņa.

Manuprāt, tieši reklāmas tirgus reformas iztrūkums ir galvenais klupšanas akmens mediju šodienas eksistencē. Izdevēji mēģina ”izspiest pēdējo sulas pilienu” no esošā formāta, neaptverot, ka ir citi laiki un pūš citi vēji. Sulas papīram nav.

Turpretī digitālais ”afišu stabs” arī šodien ir un paliek pārāk pliks un neizmantots, jo lielākā daļa izdevēju to ignorē joprojām. Tā vietā meklējot jaunus ceļus, kā iekasēt naudu no digitālo publikāciju lasītājiem.

Pat New York Times ar saviem 43 miljoniem lasītāju mēnesī un pusmiljonu digitālo abonētāju netiek galā šādā ceļā. Reklāmas apjomi (joprojām) strauji samazinās papīra frontē un izdevējam nākas atkal ”tikt vaļā no kārtējās avīzes”. Turpinām lietot datoru āmura vietā.

Šoreiz cilpa kaklā ir Boston Globe. Warren Bufffet esot ieinteresēts mazo provinces laiksrakstu uzpirkšanā, taču lielās preču zīmes – tādas kā Globe, Los Angeles Times vai Chicago Tribune viņu neinteresējot.

avižu kiosks VenecijāAvīžu krīze pašlaik iegājusi savā otrajā periodā (pēc pāris gadu ilgas atjēgšanā perioda) un ir skaidrs, ka lielās un ietekmīgās avīzes cietīs vissmagāk. 

Piemēram The Guardian. Pēc pamatīgiem investējumiem digitālajos kanālos un ASV tirgū tā kļuvusi par ceturto lielāko informatīvo platformu pasaulē. 2011. gadā šī avīze zaudēja ap miljonu sterliņu mārciņu nedēļā, jo papīra avīzes metiens nokrita līdz 1949. gada līmenim. Tagad avīze ir pārģērbusies. 100%.

Tirgus pieprasa unikālu digitālu produktu. Izdevēji šim pavērsienam vēl nav gatavi. 

Vienkārši tāpēc, ka produktu gatavo žurnālisti un viņiem neviens neprasa. Arī pie mums izdevēji un mārketingisti domā, ka viņi medijus saprot labāk.

Vai kvalitatīvajai žurnālistikai ir cerība vispār izdzīvot nākotnē?

Kādai jāizskatās avīzei, TV vai radiostacijai, lai būtu iespējams finansēt kvalitatīvu darbu slejās un mediju ētera? 

Vai valstij ir pienākums atbalstīt šo procesu?

 

Pavisam nesen šos jautājumus mēģināja noskaidrot 43 vadošie pasaules izdevēji no 16 valstīm Lielbritānijā, gleznainajā Cotswolds. Pēdējo 15 gadu laikā šeit tiek rīkotas nozīmīgas mediju konferences un pēdējā arī nebija izņēmums.

Šīm konferencēm ir tradīcija nepublicēt referātus un necitēt dalībniekus.

Uz galveno jautājumu – ”vai kvalitatīvā žurnālistika izdzīvos?” tika atbildēts konkrēti – jā, izdzīvos.

Taču nav garantijas, ka tas notiks esošo (pašlaik etablēto) mediju ietvaros.

Kvalitatīvā žurnālistika vairs neizskatās tāda pati kā agrāk un tieši tāpēc ir pamats prognozēt, ka jaunie darba veidi, kanāli un interaktivitāte palīdzēs izdzīvot tiem, kas mediju unikalitāti saprot labāk.

Kvalitatīva žurnālistika nav tikai atmaskojošā (rokošā) vai analītiskā. Nepavisam nav.

Kvalitātes definīcija laba līmeņa mediju produkcijai šodien ir cita. 

Uz vieduma ziloņkaula torni durvis ir jau vaļā un tikai tie, kas to saprot, ir ceļā uz jauno mediju izpratni. 

Te nepalīdzēs diskusijas par biznesa modeli.

 

Pats galvenais saprast  modernās publikas vajadzības, jo šodien tās ir citādas nekā pirms 5 av 10 gadiem.

Tāpēc panākumu atslēga slēpjas radošumā, kreativitātē un gatavībā eksperimentēt.

Protams, ka lielās redakcijas (savā šodienas izskatā) iznīks un darba organizācijai ir jāatbilst laika prasībām.

Lai rosinātu pārdomām, iesaku izlasīt ziņojumu ar nosaukumu ”Post-industrial journalism”, kuru Emily Bell, Clay Shirky un Chris Anderson izstrādājuši Columbia Journalism School ietvaros.

Tur aprakstīta žurnālistikas nākotnes ekosistēma. 

Rosinoši.

Modernais laiks pats piesakās pie mūsu durvīm. Tikai mēs to turpinām nesaprast.