Epizodes no grāmatas par skaudību. 1 daļa

Pirms vairākiem gadiem iesāku grāmatu par skaudību. Tagad esmu apņēmusies šo darbu pabeigt. Ar šodienu sākšu publicēt blogā epizodes no šī manuskripta. Priecāšos par ieteikumiem!

Patīkamu lasīšanu:


O, beware, my lord, of jealousy; It is the green-eyed monster which doth mock the meat it feeds on.” – Iago, Othello

(Šekspīrs)

No skaudības ir daudz grūtāk atbrīvoties nekā no naida, jo tā dzimst cita cilvēka  panākumu ēnā.

Ievads

Ceļš uz mājām ved gar dārzu, kurā rozes zied dāsni un smaržīgas ziedu kupenas priecē ikvienu, kurš uzmet aci sakoptajam stūrītim.

  • Cik jauks dārzs! – saka meita, to pirmoreiz ieraugot.
  • Ļoti skaists! – piebalsoju, priecājoties, ka pasaule tik tuvu piedāvā konfektes acīm. Krāšņu vizuālo komfortu.

Diemžēl daiļais dārzs visus neuzrunā vienādi. Miķelim tas nešķita apbrīnas vai īpašas uzmanības vērts. Ziedi jānomaina, arī  žogs esot „galīgi garām”. Dīķi viņš būtu racis citur, bet māju cēlis savādāk. Nē, viņš nekritizējot. Viņš tikai iesakot uzlabot. Par to neesot jāapvainojas, bet gan jābūt pateicīgiem. Ja kāds piedāvā uzlabojumus, tad tas esot ieguvums, nevis nopēlums. Nekas nav tik labs, lai nevarētu kļūt vēl labāks. Tā argumentē Miķelis un viņam līdzīgie.

Pirmajā mirklī gribas piekrist. Protams, ka citu kļūdas labāk redzamas nekā savējās. Taču emocionāli neizdodas.  Piemetas bremze nosodījumam, jo sirds pasaka priekšā, ka ieteikumi nav paredzēti uzlabojumiem, bet gan slēptam nopēlumam. Tam pašam, kuru izmanto visi skauģi. Tie, kuriem nepatīk citu cilvēku pārākums un viņu izcilie darba rezultāti.

Visi esam šādus ļaudis redzējuši. Pamanījuši viņu ironiju, izsmieklu un nopēlumu. Galvenokārt pret citiem. Pret slavenībām jeb sabiedrībā populārām personām, piemēram. Publiskos saietos bieži atrodas indivīdi, kas zina stāstīt pikantas detaļas no slavenību dzīves. Parasti tās ir nelāgas detaļas, kas būtiski izmaina mūsu priekšstatu par attiecīgo personu, kuras seja zib žurnālu krāsainajās lapās. Izrādās, ka T ir slims un gejs, bet U – narkomāns, savukārt A – nevar būt bērnu. Šie cilvēki mēdz publiski ziņot par tālajām, nepazīstamajām personām tik pārliecinoši, it kā būtu pavadījuši pāris nedēļas zem viņu gultas vai naktsgaldiņa.

Šādu rīcību sauc arī par tenkošanu. Daudzus tenkas neuztrauc, jo svešu, populāru cilvēku “labās slavas” likvidēšana dod zināmu gandarījumu mazajam cilvēkam. Tam pašam, kuram nav izdevies sava mūža laikā (kā aktierim) tik līdz Brodveja skatuvēm vai kvalitātes ekrāniem. Nav pagalmā baltas privātmājas, nav maciņā vai bankas kontā lielas naudas vai pie sliekšņa luksusa automašīnas ar šoferi. Vairums no mums vēlētos būt šo slavenību vietā. Žurnālu un filmu iluzora pasaule izveidojusi pārticības laimes tēlu, kas šķiet pievilcīgs un iekārojams daudziem. Ja nu kādam ir izdevies līdz šim olimpam nokļūt, tad bieži par šo privilēģiju ir jāsamaksā ar savu labo slavu. Nomelnojot bagātos, populāros un panākumiem bagātos, parastais cilvēks nodrošina kompensāciju sev un pārējiem (parastajiem ļaudīm, kas savā karjerā un dzīvē nav tikusi pie līdzvērtīgas bagātības vai slavas). Tā teikt – slavenībām ir viss, bet viņi ir slikti un slimi cilvēki. Mēs esam labi un godīgi, bet viņi – slikti, negodīgi, slimi un nejauki. Secinājumus te viegli izdarīt: 1) slavenie, bagātie un spožie savu stāvokli ir ieguvuši negodīgā ceļā („mēs” esam godīgi un tāpēc neesam slaveni), 2) kā personās „mēs” esam  vērtīgāki par visiem Brediem Pitiem un Andželīnam Džolī, jo esam godīgi, strādīgi un patiesi (viņi tādi nav!), 3) par savu karjeru (kas ir negodīgi veidota) „viņiem” skarbi jāsamaksā ar savu laimi un veselību (mēs, turpretī, esam veseli un laimīgi savā blokmājas dzīvoklī pie televizora). Rezultātā slavenība vizuāli tiek ierakta mēslos līdz kaklam. Jau nākošajā reizē, redzot šo slavenību (aktieri, dziedātāju vai uzņēmēju) uz žurnāla vāka, jūs līdzjūtīgi nopūtīsieties “par šo nabadziņu”, kuram dzīvē nekādi neiet. Taču paši jutīsimies kā ieguvēji, jo neesam samaksājuši par negodīgo karjeru tā kā to ir darījusi šī slavenība.

Stop! Apstāsimies uz mirkli. Nekas no tenkotā nav patiesība. Visi apmelojumi ir izdomāti. Minētais mākslinieks nav: nedz slims, nedz negodīgi veidojis savu karjeru, nedz arī nogalinājis bērnus vai noindējis savu sievu. Mums nav nekāda iemesla vīpsnāt un ienīst šo cilvēku. Viss saklačotais ir tukši murgi un iedomas. Tie ir meli. Taču klačošanās un baumošana turpinās. To lieto ne ne tikai saviesīgos vakaros kā izklaidi, bet arī bulvāru žurnālos un izklaides televīzijā kā brīvā laika pavadīšanas odziņu.

Kāpēc sliktas ziņas par populārām personām aplido publisko telpu ātrāk nekā politiska vai ekonomiska informācija? Kāpēc baumu biroji tenku izplatīšanās tempā apsteidz gaismas ātrumu? Kamdēļ esam gatavi noticēt neglītiem meliem par personīgi nepazīstamām, populārām personām, šos faktus nepārbaudot?

Tāpēc, ka līdzās četrām pamatsajutām, kas cilvēkam piešķirtas (bailes, naids, laime un skumjas) veidojas piektā kā baiļu, naida un skumju apvienojums ar nosaukumu – skaudība.

Sajūtu ceļazīmes

Ar šīm sajūtām saskaramies regulāri. Ja noteiktā dzīves posmā izdodas piedzīvot laimes periodus, tad sajūtas ietekmē personas raksturu un attiecības ar apkārtējiem un vidi. Ja nākas pārlaist ciešanu laiku, tad komunikācijā ar ārpasauli sāk dominēt baiļu un dusmu izvirdumi. Tā nu tas ir, ka ar apkārtējiem sazināmies, izmantojot naidu vai laimi, bet ar sevi – bailes un skumjas.

Protams, ka bailes ir pirmā un dominējošā cilvēku sajūta. Tā pieprasa uzmanīties no bīstamām situācijām un draudiem, izvairīties no apstākļiem, kas var ievainot vai pat iznīcināt. Bailes ir pati spēcīgākā cilvēka sajūta. Tā var tikt regulēta (pieredzes rezultātā) ļaujot izvairīties no panikas, iedomām (fobijām) un neuzmanības. Taču vairāk vai mazāk bailes vienmēr ir vienmēr klātesošas visur un nosaka mūsu raksturu, rīcību un uzvedību.

Laime (kā sajūta) emocionāli ir daudz plašāks jēdziens nekā ar to latviešu valodā pieņemts saprast. Tā ir daudzslāņaina atvērtības, brīvības un saskaņas sajūta, kas palīdz sinhronizēties ar pasauli, izveidot siltas labvēlības saites un kontaktus ar citiem cilvēkiem. Laime ir ļoti spēcīga sajūta un (intensitātes ziņā) var līdzināties vienīgi naidam. Tā var izpausties  dažādi, taču izplatītākie veidi ir maigums, sensuālisms un erotika. Ja cilvēkam ir izdevība un prasme baudīt laimes sajūtu, tad iespējams sasniegt emocionāla līdzsvara un garīgas kompensācijas (pilnības) sajūtu. Ja cilvēks pats nespēj tikt galā ar laimes sajūtu (brīdī, kad tā ierodas), tad tā var pat izraisīt pretēju reakciju – izraisīt ciešanas un pat ģenerēt vilšanās sajūtu. Lielai daļai cilvēku laime ir tik pat nepazīstama teritorija kā mēness tumšā puse. Viņi nespēj noticēt laimes faktam arī tad, kad tā klaudzina pie durvīm un nostājas rokas stiepiena attālumā. Pat „aptaustot” laimi, daudzi tai tomēr nespēj noticēt. Labāk tomēr raudāt „laimes asaras” brīdī, kad vajadzētu gavilēt, dejot vai priecāties. Šādu cilvēku, kas nespēj savai laimei noticēt, nav maz. Drīzāk pat pārāk daudz. Grūti izskaidrot cilvēku neticību savai laimei (brīdī kad tā ierodas). Iespējams, ka atkal pie vainas ir spēcīgākā no pamat sajūtām – bailes. Daudziem ir bail noticēt, ka laimīgā situācija ir klāt, un dzīvē tāpēc var daudz kas mainīties.  Piemēram, ir sastapts liktenīgais cilvēks un tāpēc vienkārši jāatļauj sevi sagrābt mīlas viesulim un izbaudīt to, kas tik krāsaini un maģiski tiek aprakstīts grāmatās un filmās. Diemžēl, daudzi nobīstas un ieraujas savās bruņās vēl dziļāk. Palaižot garām laimīgu brīdi un maģisko mirkli savā dzīvē. Tieši tāpat kā mēs kādreiz apzināti izlaižam trolejbusu (nepiekāpjam tajā), jo aiz loga vīd dvēseli magnetizējošs stāvs. Labāk nepiedzīvot, jo tā ir drošāk. Tāpēc vairums no mums labprātāk dzīvo kopā ar savām trim negatīvajām pamat sajutām, kas ir pārbaudītas un ierastas. Paliekot pelēkajā ikdienā kopā ar bailēm no pārmaiņām, naidu pret laimīgajiem un skumjām, ka „nekad neveicas”.  Iespējams, ka šiem bailuļiem vajadzētu rīkot „laimes kursus”, piespiežot viņus tajos piedalīties un iemācot ticību laimei. Diemžēl hronisks ciniķis un pesimists vienmēr pratīs atgaiņāties no laimes iespējamības visās situācijas un sludinās to pašu ko agrāk: laimes nav (ir tikai tās ilūzija), jo gan rudenī gan pavasarī virsdrēbes velkamas tās pašas un „smiekliem vienmēr seko asaras”. Pagraba cilvēki netic (negrib ticēt) saulainai dienai. Arī 30° tveicē viņi vienmēr taustīsies pēc lietussarga, jo tā ir vieglāk (tāpēc, ka tā ir pierasts).

Skumjas ir refleksīva sajūta. Tās izsauc pagātnes nospiedumi dvēselē un tās uzdevums – atgādināt par personu vai situāciju, kas mums vairs nepieder. Skumju katarse ir samērā izplatīts dvēseles „izskalošanas” veids un palīdz kompensēt nogurumu, vilšanos tieši tāpat kā kārtīga izgulēšanās palīdz atžirgt pēc negulētām naktīm. Kārtīgi izraudoties „par to, kas bijis”, var panākt garīgu atbrīvošanos no bijušo ciešanu sloga. Mēdz teikt, ka dvēseles izskalošanai, esot jāpārpeld skumju ezeri, jūras un okeāni. Daudzi mēdz peldēt šajos ūdeņos, nekad neizkāpjot krastā. Vēlāk grāmatas tekstā pieskarsimies šai īpatnībai kā hroniskam personības defektam, kuru vairums mēdz sev kompensēt publiski ar skaudības instrumentiem. (skat. enerģijas pieprasīšana).

Naids ir otra, pati spēcīgākā cilvēka sajūta aiz bailēm. To izraisa sāpju impulss, kuru mēs aktivizējam paši. Parasti tas kā skabarga dvēselē (jeb gruzis acī) atgādina par netaisnīgu nodarījumu pret attiecīgo personu. Tāpēc naids no malas izskatās kā spontānas aizsardzības akts, kad ezis saslej gaisā adatas, lai aizstāvētos, jo šis akts producē enerģiju. Negatīvā enerģija palīdz mobilizēties (piemēram, sportā) un sasniegt konkrētu mērķi (uzvaru). Taču sadzīvē šī pati jauda bieži ir traucējoša (neatgriezeniski graujoša) un palīdz nevis atrisināt problēmas, bet gan tās padarīt vēl lielākas.

Trīs no četrām pamat-sajūtām: bailes, naids un skumjas, ir negatīvas parādības.  Daži pētnieki savos darbos kā sajūtu fundamentu izvirza veselas desmit, taču arī tad vairums no tām ir negatīvi lādētas. Iespējams, ka šī pamatsajutu negatīvā aizsargbarjera ir mums cilvēkiem palīdzējusi izdzīvot skarbos un nelabvēlīgos apstākļos. Kā dzīvot tālāk ar šo negatīvo sajūtu bagāžu, nesagandējot dzīvi sev un apkārtējiem? Emocionālā inteliģence (EQ) ir rādītājs, kurš mēra šo iespēju dažādos aspektos. Pirmais no tiem – motivācija. To var virzīt uz iekšpusi, paskaidrojot sev kāpēc es dzīvoju tā un nevis citādi. To var bīdīt arī uz āru, iedvesmojot sevi distancei, kuru mums piedāvā dzīve. Motivācijai pieslēdzas analīzes un novērtēšanas spēja, azarts, gatavība iesaistīties un paust iniciatīvu, prasme izturēt šķēršļus un, protams, optimisms. Šie uzskatītie ir pozitīvas enerģijas uzlādētie elementi mūsu ikdienā.

Kurā brīdī ienāk skaudība? Brīdī, kad sākas salīdzināt sevi ar citiem un (salīdzināšanas rezultātā) zaudējam. Sajūta ir destruktīva un summējas no baiļu (kāds ir labāks par mani!) + skumju (cik žēl, ka es tā nevaru!) + naida (man tas jāuzvar!) summas.

Klasiskais skauģis nepanes neko, kas ir labāks par viņu pašu. Viņš jūtas pazemots tikai tāpēc, ka kāds cits viņu pārspēj ar glītāku ārieni, labāk paveiktu darbu, augstākiem sasniegumiem sportā vai mākslā. Bailēs par to, ka visi redz šo viņa „zaudējumu”, skauģis ieslēdz aizsardzības mehānismu, kuru ģenerē naida loģika. Proti – vienīgā iespēja kā aizstāvēties pret parakumu ir to iznīcināt (nevis apsteigt). Tiešā un pārnestā nozīmē – sagraut, iemīdīt dubļos un pazemot.

Par skaudību mēdz teikt, ka šī cilvēkiem tik raksturīgā sajūta ir nejēdzīga un destruktīva. Tā neko konstruktīvu (loģisku!) nedod nedz pašam skauģim pašam nedz arī apskaustajai personai. Tā ir iznīcinoša un ļauna īpašība, jo sagandē ko labu, glītu, daiļu un talantīgu. Tikai tāpēc, ka viss iepriekš uzskaitītais pieder kādam citam.

Vai tiešām skaudība ir tik iznicinoša īpašība? Vai par to vispār ir jēga runāt, analizēt un veltīt šim fenomenam veselu grāmatu?  Vai tā ir kaitīga ikdienas ikvienam no mums un visiem kopā?

Jā, tā tas ir.

Skaudība nepacieš talantu, daiļumu un izcilību tieši tāpat kā uguns neiztur ūdeni.

Lai pierādītu, ka cilvēku skaudība un tās izraisītās sekas nāvējošas cilvēku sabiedrībai un nes sev līdzi daudz lielāku postu nekā līdz šim pieņemts uzskatīt, ir uzrakstīta šī grāmata. Tā veltīta skaudības fenomena apzināšanai un analīzei. Mēģinot saprast kāpēc ap mums ir tik daudz cilvēku, kas savas skaudības dēļ iznīcina to, kas būtiski var ietekmē sabiedrības progresu.

Bez skaudības mēs šodien dzīvotu labāk un mūsu valsts būtu pavirzījusies attīstības progresā daudz tālāk. Lieliskas idejas, talantīgi cilvēki būtu atradušies pie valsts stūres, nevis pazuduši skaudības bezgalīgajā purvā, kuram nav ne gala ne malas arī šodien. No afišām un kinofilmām uz mums noraudzītos vairāk daiļu cilvēku un ideju zādzību vietā mēs piedzīvotu jaunus atklājumus un atskārsmes, kuras piedāvāt tikai īpaši talantīgas laikabiedru smadzenes.

Skauģi šo visu no mūsu ikdienas ir izmēzuši, atstājot vietā pelēko pelēcību un viduvējību.

Tāpēc nāksies noskaidrot kā viņi to dara un apzināt kādas sekas šāds iznīcinošs egoisms sagādā visai sabiedrībai kopumā. Visbeidzot mācīsimies saskatīt skaudības izteiksmes citos un sevī, lai ar tām cīnītos tieši tāpat kā nelāgiem ieradumiem un postošām atkarībām.

Skaudība ir indes laboratorija, kas nekad neatpūšas, jo brīvdienu tai nav. Šīs grāmatas mērķis ir pierādīt, ka  skaudība ir daudz lielāka mēroga posts, nekā pirmajā mirklī šķiet. Tāpēc nāksies atpazīt dažādās skaudības izteiksmes formas un izsekot to līkločiem mūsu ikdienā. Visbeidzot – pats galvenais: ar šo grāmatu centos izveidot nelielu vakcīnu pret skaudību gan tiem, kas no tās cieš, gan skauģiem, kas sevi ikdienā „kā tādi” neredz un neapzinās. Ja pēc šīs grāmatas izlasīšanas vismaz daži no jums, cienījamo lasītāj, atpazīs skaudības uzliesmojumus publiskajā telpā un palīdzēs tos novērst, tad būs paveikts labs darbs ne tikai mūsu sabiedrības attīstībai, bet arī visai mūsu valstij un modernajai pasaulei kopumā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s