Mediju pratības problēmas Latvijā. 3. daļa. Kas ir žurnālistikas produkts?

Radio studija 1

sr.se

Tātad – kas ir laba žurnālistika?

Lai nobeigtu šo īso, trīsdaļīgo pārdomu sekvenci par Latvijas Radio nākotni, vēlos pieskārties tikai dažiem labas žurnālistikas aspektiem. Tas nepieciešams tāpēc, ka sabiedriskā radio ēters man ir vajadzīgs gan kā LR1 klausītājai, gan kā šā medija pētniecei[1]. Ceru, ka jums, cienījamo lasītāj, ir tieši tāpat. Mēs domājām, apspriežamies par tēmām, kas šķiet nozīmīgas un svarīgas. Par nesvarīgo nediskutē. Latvijas Radio ir ļoti svarīgs medijs Latvijai un ikvienam no mums. Tāpēc turpināsim šo sarunu.  

Noformulēt labas žurnālistikas jēgu ir ļoti sarežģīti, jo tā iekļauj sevī vairākus komponentus, kas nav ērti un vienkārši sistematizējami. Tā tas ir tāpēc, ka žurnālistika savā būtībā ir māksla un kā tāda ir jāmāca divos līmeņos : 1) amatnieciskajā un 2) mākslas atvēziena kvalitātē.  Lai neturpinātu tālāk domu par to, kā žurnālisti modernajā laikā būtu skolojami, lai viņu darbs spētu atbilst publikas (auditorijas) gaidām, pievērsīšos tikai dažām labas žurnālistikas iezīmēm. Tikai dažām.

Sāksim ar to, ka mediju produkcija nav statiska. Ja agrāk varējām kā atsevišķus priekšmetus augstskolā mācīt preses, radio vai televīzijas žurnālistiku, tad šodien tas vairs nav iespējams, jo masu komunikācija izskatās citādāk. Tas nozīmē, ka žurnālists šodien ir “cilvēks – orķestris” un viņam jāspēj strādāt gan audiovizuāli, gan teksta pieraksta formā. Loģiski, ka jaunie apstākļi pieprasa cita veida naratīvu un montāžu. To, piemēram, pašlaik mēģinām apgūt sākot mācīt 360° žurnālistiku audiovizuālās mediju mākslas studentiem. Viņiem jāspēj montēt ne tikai burti, vārdi, skaņa un bilde (kadri, to kustība), bet arī vēstījuma iekšējā loģika, kas mainās tehnikai attīstoties. Tas nav vienkārši, jo pat bērni šodien ir “jūtjūberi” paši sev un jaunieši radio vairs praktiski neklausās (katram kabatā ir savs viedais telefons ar savu mūzikas aplikāciju). Profesionālim ir jāiet pa priekšu. Tas nav viegli un vienkārši, jo šodien gandrīz visi jūtas kā žurnālisti, izmantojot internetu.

Radio studija 2, sr.se

Žurnālistikas produkcija šodien sastāv no divām lielām jomām, kuras mēdzu apzīmēt ar signālvārdiem: FAKTS un FIKCIJA. Pirmais ir reālu faktu (dokumentu) analīze un darbošanās ar tiem, otrais – izdomātu versiju ražošana mākslas darbu formātā. Pats galvenais, ar ko nodarbojas žurnālists ir – TULKOŠANA. Esošo problēmu, samezglojumu, sarežģījumu, notikumu izstāstīšana saprotamā veidā. Tas nozīmē faktu vākšanu, sistematizēšanu, kopsakarību atrašanu un pats svarīgākais – analīzes izklāstu mākslinieciski atbilstošā formā. Piemēram, Maxima traģēdija ir komplekss fakts, kas sastāv no ļoti daudzām apstākļu sakritības summām: vāja ēku drošības uzraudzība, korumpētība arhitektu birojos un celtniecības firmās, alkatība, slikta drošības kontrole u.t.t. Lai žurnālists varētu sākt strādāt viņam nepietiek ar paša fakta bezkaislīgu interpretāciju. Daudz svarīgāk ir noskaidrot vainīgus un izprast iemeslus, lai šāds notikums vairs neatkārtotos. Lai paveiktu šo traģēdijas “iztulkošanas darbu” medija vajadzībām, ir diezgan daudz jāstrādā un jāiedziļinās problēmas būtībā. Pēc tam seko daudz svarīgāks process – noskaidrotā izklāsts mākslinieciskā (nevis atskaites vai shēmas!) formā, kas palīdz publikai (lasītājiem, klausītājiem, skatītājiem) labāk saprast vēstījuma jēgu.

Tātad ir trīs soļi: 1) faktu vākšana, 3) analīze, 3) mākslinieciski atbilstošs izklāsts.  Tieši pēdējais solis parasti ir visgrūtākais cilvēkiem, kas žurnālistikā ienāk “no malas” un prot tikai ziņot, intervēt, taisīt atskaites vai zīmēt shēmas. Tas nozīmē, ka žurnālistam ir jāstrādā tieši tāpat kā rakstniekam vai gleznotājam. Jāveido savs naratīvs (vēstījums), kas palīdz iztulkot problēmu publikai saprotamā formā. Šo vēstījuma formu sauc par publicistiku. Mums ir maz publicistu. Diemžēl. Vajadzētu, jo pat Benjamiņai to bija daudz vairāk.

FAKTS ir saprotamākā žurnālistikas forma, jo sastāv no: 1) informatīvajiem un 2) analītiskajiem žanriem /a) pētnieciska, b) rokošā/. Lai pievērstu jūsu uzmanību dažiem žurnālistikas specifikas noslēpumiem, vēlējos pievērsties tikai pirmajam solim jeb ziņu saprotamības priekšnosacījumam.

Mēs visi klausāmies ziņas. Ziņu izlaidumu. Ražot šādu ziņu izlaidumu nav viegli un vienkārši, lai gan no malas izskatās, ka “tas nekas īpašs nav”. Sametam tikai informāciju no “visādiem katliem” un miksējam zupu ēteram. Tik viegli tas tomēr nav.  Informācijas ir daudz. Jāatlasa, jāsašķiro un jāizvēlās to izvietojuma secība. Svarīguma kārtībā. Šo darbu veic ziņu producents, kuram jāspēj novērtēt svarīgums un nozīmība. Šī tēma ir daudzu disertāciju tēma, taču es iešu tagad vēl soli tālāk. Lēkšu pāri selekcionēšanai un piedāvāšu jums jau gatavu 15 minūšu ziņu izlaidumu, kas sastāv no 30 sekunžu ziņojumiem par visu ko. Tātad apsēdieties no noklausieties. Runātāji ir PSRS laiku skoloti radio diktori (lieliskas balsis) un starp visiem ziņojumiem noskan jautrs džingls. Fonā pulsē mūzika. Ziņu izlaidums kā pērļu kaklarota. Īsiem vēstījumiem, straujš, muzikāls.

Publika ir vēstījumu noklausījusies. Vai apmierināti! Jā, ļoti! Vai patika? Protams! Vai uzzinājāt ko jaunu? Jā, daudz jauna! Ko atcerieties?

Ko varat atcerieties no šī lieliskā, muzikālā ziņu izlaiduma? Neko…

Pēc klusuma izrādīsies, ka klausītāji neko nevar izstāstīt. Viņi neatceras. Zina, ka “bija forši”, bet neatceras īsti, par ko labi nostādītās balsis viņiem stāstīja mūzikas pavadījumā. Protams, ka klausītāji taisnosies, ka “bija noguruši” un nekādi nevainos ziņu izlaiduma autorus. Taču būtībā šis ir viltīgs propagandas dezinformācijas triks, kuru sauc par “automāta kārtu” jeb infoizklaidi. Tā mērķis ir panākt, lai klausītāji būtu apmierināti ar radio ziņām, taču pēc būtības neko nesaprastu pasaules notikumos. To sauc par “amerikāņu ziņu formātu” jeb nekomentētajām ziņām. ASV ir izplatīts pieņēmums, ka “ziņa” jānodala no “komentāra” un šādā veidā ir iespējams ražot izklaidētu, bet pastulbu radio publiku, kas domā, ka saprot, bet rezultātā vēlēšanās ievēlēs  amatpersonas “pēc frizūrām” vai “sievām” (nevis izejot no to politiskā piedāvājuma būtības). Tātad šādi sakārtotas ziņas ir izklaidējošas un ļoti bīstamas klausītājam pilsonim, jo iemāca atslābināties un nedomāt līdzi.

Pārpludinot medijus ar nekomentētu informāciju, mēs atņemam klausītāja izpratnei orientierus un radam viņā viltus komforta sajūtu. Šādi ziņas nedrīkst ražot Eiropas sabiedriskajos medijos. Te ir pavisam citas prasības. Amerikāņu radio un TV formāts mums neder, jo mēs esam eiropieši un nevēlamies izklaidēt līdz nāvei, lai vēlētāji būtu viegli manipulējama publika. Mēs vēlamies, lai pilsoņi apzināti iet uz vēlēšanām un saprot par ko viņi balso.

Ceru, ka ar šo niecīgo žurnālistikas elementu es jūs ierosināju pārdomām. Pieņemu, ka saprotat tagad mediju darba ļoti svarīgo būtību. Šis ir tikai pirmais no sabiedrisko mediju ziņu ražošanas elementiem, kas jāievēro praktiskajā darbā. Tam seko arī citi aizliegumi un akači, kas jāņem vērā. Profesionāls žurnālists to zina, redz un saprot. Ienācējs to neredz un neprot kļūdas novērst. Lai turpinātu par žurnālistikas norobežošanos no propagandas tehnikas, man vajadzēs uzrakstīt jaunu grāmatu. Tagad šī tēma ir kļuvusi populāra, pateicoties Trampa “fake news” un Krievijas propagandas kanālu terorismam. Šeit es vēlējos uzvērt, ka Latvijas Radio visaugstākajām vadītājam šīs lietas ir 100% jāzina pašam. Bez padomniekiem.

FIKCIJA ir “pasakas pieaugušajiem”. Ar to nodarbojas glezniecība, mūzika, dramatiskās mākslas un visi pārējie mākslas žanri. Ieskaitot žurnālistiku, kas šādā formā var apskatīt sadzīves problēmas, aktuālas krīzes un citas norises, kuru izpratne vislabāk var norisināties tikai mākslas naratīvu uztverot. Lai šo formātu realizētu ir nepieciešama iedziļināšanās (laiks, personāls, līdzekļi) un spēja redzēt radošo lauku perspektīvā. Mums šīs formas gandrīz nav. Humora raidījumu gandrīz nav, moderno radio dramaturģiju ieskaitot.

Labi, beigšu. Nogurdināju lasītāju…

Kāpēc šo visu rakstīju?
Ceru, ka šo tekstu izlasīs tie, kas iebalsos nākamo Latvijas Radio vadītāju. Pieņemu, ka profesionālisma kritērijs tiks prioritēts arī tad, ja piemērots cilvēks nepatiks “kā persona” Lemberga kabatas partijas pārstāvjiem padomē vai Saskaņas un kristīgo ielikteņiem. Vienkārši tāpēc, ka labs radio ir vajadzīgs mums visiem.

Tik neatkarīgs, kā tas ir bijis līdz šim.

Cerēsim, ka mums visiem kopā tas izdosies.

[1] Latvijas Radio Mūzikas raidījumu redakcija ir mana pirmā darba vieta. Priecāšos, ja ar šo būšu palīdzējusi savai pirmajai, lieliskajai darba vietai izdzīvot laikā un turēties pretī “pretvēju” postījumiem. 🙂

Par sabiedriskā radio šefa meklēšanu un žurnālistikas “produkta” kvalitātes izpratni

Latvijas Radio ēka Rīgā/ foto: Spoki/TVNET

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Šajās dienās kārtējās komisijas atkal Rīgā gatavos kandidātus Latvijas vecākā (joprojām dzīvā) masmedija ar nosaukumu “Latvijas Radio” augstākajiem amatiem. Nedomāju, ka ir vajadzība argumentēt šī medija leģendāro vēsturi un nozīmību mūsu valsts attīstībā. Šķiet, ka svarīgāk ir ierosināt diskusijas un domu apmaiņu par to kāpēc šis auditīvais rupors ierūsē visās kvalitātes izpausmēs un kas būtu darāms, lai šo korozijas procesu apturētu un novērstu.

Ar ko sākt.

Celtnieku un ēku būvniecības eksperti apgalvos, ka vieglāk un labāk ir nojaukt. Nevis restaurēt. Desu un restorānu direktori pastāvēs uz to, ka ražošanu nepieciešams optimizēt, bet  vēl citi klaigās un piesauks daudz svarīgu biznesa argumentu, kas darbojas gandrīz visās ražošanas nozarēs. Būs tādi, kuri apbruņosies ar “labas pārvaldības” ambīcijām. Būs vēl daži, kas deklarēs, ka viss notiek godīgi (ir taču konkurss!) un tāpēc viss kārtībā. Taču rezultāta nebūs.

Jau tagad var droši prognozēt, ka visi šie “konkursi”, “valdes priekšsēdētāja” un “dalībnieku” amatu izraudzīšana beigsies ar kārtējo izgāšanos. Kā parasti. Pēc laiciņa “riņķa deja” atsāksies no jauna: esošo priekšnieku nometīs, radio kolektīvs būs sašutis, sabiedrība tāpat. Turpināsies runas par to, ka visi mediji jāprivatizē, citādi žurnālisti “nez ko iedomājas” un šlesera kloni atsāks diskusijas par Doma laukuma ēkas pārdošanu un radio pārcelšanu uz Sēnīti, Ozolniekiem vai Kalnciemu.

Kāpēc tā notiek?

Vienkārši tāpēc, ka mediju joma ir ļoti specifiska un unikāla biznesa joma, kas robežojas drīzāk ar baznīcu un izglītību, nevis ar hamburgeru ražotni. Taču tās vadībā politiķi un iesaistītie cenšas izmantot “caurmēra” biznesa praksi.

Tas, kas ir noderīgs un labi izmantojams dzērveņu vai kurpju ražošanā, neder mediju biznesā.   

Vēl vairāk – var būt pat kaitīgs sabiedriskajiem medijiem.

Tātad – īss ievads tiem, kas nesaprot, bet vēlas saprast.

Pirmkārt, visi mediji nav vienādi. Eksistē ne tikai kvalitatīvie un lētie mediji, bet arī klasiskie un sociālie, privātie un sabiedriskie, valsts un organizāciju utt.

Latvijas mediju tirgus, pamatojoties uz komerciālo pieeju (ASV modelis), jau vairākus gadus uzrāda tendenci palētināties un pieskaņoties zemākajam patēriņa modelim ar skandāla jeb bulvāra žurnālisma kopsaucēju. Tajā dominē sports un izklaide (jautrie un asarainie naratīvi). Tas notiek tāpēc, ka īpašnieki vēlas nopelnīt un lēta mediju prece it kā varētu (pēc viņu loģikas) tikt pieprasīta plašāk nekā kvalitatīva. Tātad Stockmana sortimenta vietā mums piedāvā Centrāltirgus būdu kurpes, čības un mētelīšus. Tie maksā lēti, nav nedz glīti, nedz izturīgi nedz autentiski, bet iztikt var, ja cilvēks taupa naudu. Līdzīga aina novērojama mediju piedāvājumā. Lielais vairums piedāvā latviešu valodā ļoti zemas kvalitātes žurnālisma produktu, cerot uz primitīviem instinktiem, kas auditorijā izraisīs spontānos klikšķus un impulsa preču iegādi teksta un fotogrāfiju izpildījumā. Tas nozīmē ka mediju vadītāji apzināti pazemina produkta kvalitāti, kas dramatiski pazemo arī kopējo intelektuālā informatīvā materiāla piedāvājuma līmeni latviešu valodā. Situāciju var salīdzināt ar skolu, kurā matemātikas un gramatikas vietā skolēniem māca konfekšu sūkāšanas tehniku un īpaši rupjas lamāšanās semiotiku. Nedomāju, ka visi bērni 100% traki lauztos uz šīm nodarbībām, taču sistēma ar laiku spētu gan sabojāt zobus lielam audzēkņu skatam, gan pārvērst komunikācijas valodu zagļu žargona līmenī kā to varējām novērot Lemberga un Šlesera “Rīdzenes sarunās”.

Tātad – visa mūsu sabiedrība (kopumā) nav ieinteresēta, lai šis process turpinātos. To nepieciešams apturēt. Tā kā aizliegumi šajā jomā nedarbojas, tad pieņemts izmantot labā parauga piemēru, kas paceļ žurnālistikas kvalitātes latiņu līdz normas robežai. Eiropā šo kvalitātes standartu nodrošina kvalitatīvā prese [1] un sabiedriskie mediji[2] .

ASV, Kanādā vai Austrālijā nav šādu sabiedrisko mediju tradīciju, tāpēc saprotams, ka mūs tautieši no šīm valstīm eiropiešu kauju par sabiedrisko mediju nākotni patiešām nesaprot. To lieliski varēja novērot brīdī, kad Latvijas sabiedrisko televīziju uzticēja vadīt tieši amerikānim Uldim Gravam. Neizteikšos par āžiem un dārzniekiem[3], bet pievērsīšos pašai  problēmas būtībai. Kas tad ir sabiedriskais medījis un kāpēc tas nav valsts medijs?

BBC Lielbritānija iedibināja šo tradīciju un šis sabiedriskais medijis (radio un TV izteiksmē) joprojām varonīgi turpina public service tradīciju. Jā tas ir medijs sabiedrības kalpībā (tiešā tulkojumā), taču nenozīmē, ka tās valdē jāieceļ visu konfesiju, profesiju un radošo savienību pārstāvji, lai šis medijs patiešām  spētu veikt sabiedrisko pasūtījumu.

Ne, tas nav jādara.

Sabiedrisko mediju valdē nevajag iecelt vai ievēlēt visu partiju, ticību, cerību, noslieču, pārliecību utt. pārstāvjus. Viņi pārstāv noteiktas sabiedrības grupas, bet nedrīkst tieši ietekmēt sabiedrisko mediju saturu. Tās būs varas spiediens uz mediju un demokrātiskās valstīs nav pieļaujams.

Lai pieprasītu sabiedrībai svarīgu jautājumu atspoguļo[sanu (kvalitatīvi) medijā (sabiedriskā), ir nepieciešams valsts pasūtījums. Tātad – politiķi un organizācijas noformulē SABIEDRISKO PASŪTĪJUMU un vienojas par tā izpildi ar medija ģenerāldirektors un viņa radošajiem resursiem.

Viss. Tālāk nekādas iemaisīšanās saturā nav pieļaujamas.

Nekāda radio un TV padome nav vajadzīga. Drīzāk ir nepieciešama Mediju tiesībsarga uzraudzības institūcija un mediju tiesa, kas pret visiem medijiem izturas vienādi  (presi un interneta medijus ieskaitot). Frekvences var sadalīt kultūras ministrija.

Tātad – sabiedriskais medijs nav valsts medijs, lai gan to finansē arī ar valsts budžeta līdzekļiem. Šie budžeta līdzekļi nav partiju privātīpašums, bet gan mūsu (visu LV pilsoņu, iedzīvotāju) maksājumi valsts kasē un par to mums pienākas ne tikai pensijas, skola un vēl citi valsts apmaksātie pakalpojumi, bet arī kvalitatīvs mediju piedāvājums.

Tieši šajā mirklī ir skaidrs, ka sociologs vai desu fabrikas īpašnieks (ar ambīcijām nosēsties Latvijas Radio priekšgalā) mūsu sabiedriskajam medijam neder. Nekad nederēs.

Kāpēc?

Tāpēc, ka viņš nesaprot kas ir un kāds izskatās kvalitatīvs mediju produkts.  Diemžēl tā ir. Lai saprastu kas ir kvalitatīva žurnālistika, ir jāstudē šīs priekšmets augstskolā un jābūt praktiskai pieredzei žurnālistikas darbā. Bez šādas bagāžas nevar vadīt sabiedrisko mediju un nodrošināt sabiedriskā pasūtījuma izpildi. Latvijā eksistē pretēja loģika, kas deklarē, ka vadītājam drīzāk jābūt labam menedžerim un žurnālistikas kvalitātes novērtējuma pakalpojumus iespējams nopirkt no malas. Taču ar šis pieņēmums mediju biznesā nedarbojas. To pierāda gan zinātne gan prakse. Starp citu, arī Latvijā sabiedrisko mediju intensīva sagraušana sākās ar brīdi kad par vadītājiem sāka “iecelt” biznesmeņus “no ielas”.

Mediju biznesā augstākajai personai ir jābūt ar pieredzi un izpratni par žurnālistu darbu un menedžmenta vai finanšu pārvaldības pakalpojumus var un vajag pirkt no malas.

Kas notiek pašlaik?

Pašlaik grūst kopā  Ivara Beltes vaditā Latvijas televīzija, kas neatbilst public service kvalitātes kritērijiem. Tā kopē privāto televīziju standartu un tieši tāpēc neseko sabiedriskās televīzijas modelim. Audimats nav rādītājs. Nedomāju, ka ir  viegli nodrošināt augstas klases raidījumus esošā budžeta ietvaros, taču izklaides un jaunatnes auditorijas pārspīlēšana, ir klasisks mediālās nekompetences signāls, kas pagaidām netiek pienācīgi novērtēts un saprasts. Programmas LTV nav spējīgas konkurēt. Diemžēl.

To pašu (muļķīgā veidā) cenšas panākt arī kādreiz kvalitatīvais Latvijas radio, kura studijās Dzintra Kolāta vadībā tika ielaisti “kursu klausītāji” kādreizējo žurnālistu vietā.

Mediju kritikas (analītikas) praktiski nav.

Taču ir svarīgi elementārus jautājumus paskaidrot tiem, kam tas interesē.

Ceru, ka jautājumi sekos.

 

 

 

[1] Latvijā tādas nav

[2] Latvijā ir sabiedriskie mediji, taču tie turpina zaudēt kvalitāti

[3] Apbrīnojama ir LV menedžētāju prasme izraudzīties nepiemērotus vadītājus svarīgiem amatiem

Kā Ušakovs nozaga mana tēva fotogrāfiju

Speciāli Tvnet

zagtā bilde pinterest

 

Iedomājieties, ka esat kādas foto galerijas īpašnieks. Jūsu galerijā uz izstādi ierodas arī Rīgas Domes priekšsēdētājs un partijas Saskaņa vadītājs Nils Ušakovs. Noskata vienu unikālu vēsturisku bildi, kurā redzamas Rīgas ielu dekorācijas pirmajā padomju okupācijas gadā Oktobra revolūcijas (Krievijas boļševiku apvērsuma) 23. gadadienā 7. novembrī, un burzmā, citiem nemanot, klusi noņem šo attēlu no sienas, ātri paslēpjot zem platā putekļu mēteļa, un pazūd tālēs zilajās, nesamaksājot. Vienkārši paņem, neprasot atļauju.

Paiet laiciņš, un pēkšņi pamanāt, ka no galerijas nozagtā bilde parādās Rīgas domē pie sienas.

Tieši tā Nils Ušakovs izrīkojās ar mani, nozogot šīs fotogrāfijas digitālo versiju no mana bloga «sandraveinberga.com» foto galerijas «1939 – 1940 -1941: Varas maiņa unikālos fotoattēlos no tēva fotoarhīva» un publicējot to Rīgas domes skatlogā ar nosaukumu «info.riga.lv».

Tas tika izdarīts 2016. gada 14. janvārī vietnes info.riga.lv rubrikā «Jaunumi» un rakstā «Toreiz un tagad: kad pa Vecrīgu brauca trolejbusi». Interneta vietne «info.riga.lv» pieder Rīgas domei, un tās galvenā atbildīgā amatpersona ir Nils Ušakovs, kuram es arī šā gada aprīlī uzrakstīju pretenziju par nelikumīgo mana īpašuma piesavināšanos ar prasību izņemt attēlu ne tikai no domes mājas lapas, bet arī no sociālajām vietnēm. Atbildi no Ušakova neesmu saņēmusi līdz pat šai dienai, un nav arī samaksāts iesniegtais rēķins par attēla izmantošanu bez licences, ieskaitot soda naudu.

 

bilde no domes sajta

Tas tika izdarīts 2016. gada 14. janvārī vietnes info.riga.lv rubrikā «Jaunumi» un rakstā «Toreiz un tagad: kad pa Vecrīgu brauca trolejbusi».

 

Pretenzijā Ušakovam uzsvēru, ka fotoattēla autors ir mans tēvs Hermanis Veinbergs. Tāpēc autortiesības uz mantojuma pamata pieder man un notikušais jeb domes rīcība ir manu autortiesību un komerctiesību pārkāpums, jo tā ir pārkāpusi manā mājas lapā publicētos bloga publikāciju pārpublicēšanas noteikumus, kas norāda, ka jebkuru vietnes http://www.sandraveinberga.com materiālu var pārpublicēt tikai ar autora un/vai izdevēja atļauju/licenci pēc faktūrrēķina samaksas un pie publikācijas norādot autortiesību turētāju un saiti uz teksta vai attēla oriģināla atrašanās vietu šajā blogā, ka nesankcionētas materiālu izmantošanas gadījumos tiek piestādīts rēķins ar pamatmaksu un soda naudu.

Beidzot arī sagaidīju reakciju no Rīgas domes interneta vietnes, kad pēc manas pretenzijas par autortiesību pārkāpumu pazuda lapas, kurās minētais attēls atradās. Taču nozagtais joprojām ir pieejams sociālajā tīklā «Pinterest» ar norādi, ka attēla avots ir portāls «info.riga.lv» un nevis mans blogs, kā tam būtu jābūt pēc likuma.

Lai arī no domes mājas lapas attēls zibenīgi pazuda, tas visā kontekstā joprojām ir pieejams interneta saglabāto atmiņu failos, kā tas izskatījās domes lapā no 2016. gada 14. janvāra. Tas tiks izmantots kā pierādījums, vēršoties Valsts policijā, ja Ušakovs man neatvainosies un nesamaksās simbolisko rēķinu par attēla izmantošanu Rīgas domes mājas lapā un sociālajā tīklā Pinterest, kas notiek joprojām, nevienojoties ar mani.

LASI CITUR: info.riga.lv

Zog arī Ušakova kabatas avīze Vesti.lv

Ušakovs nav vienīgais, kas bez atļaujas, kompensācijas zog no mana bloga. To labprāt dara arī Latvijā populārs interneta medijs «vesti.lv», kas ir cieši saistīts ar Ušakovu un viņa partiju Saskaņa. Var sacīt, ka Vesti ir pat Ušakova kabatas avīze, kuru diezgan ievērojami finansē Ušakova partijas kontrolētā Rīgas dome ar savu reklāmas un PR budžetu. Savukārt no mediju ziņām var noprast, ka Vesti īpašnieki ir saistīti Kremli un ar Ušakova sadarbības partneri Krievijā, partiju «Vienotā Krievija».*

Vesti.lv šā gada 20. martā pie viedokļa raksta «Krieviem Latvijā norādīta izeja – izmiršana» («Русским Латвии показали выход — вымирание») nesakcionēti publicēja kādu citu mana tēva fotogrāfiju, kas nekā nav saistīta ar komentāra saturu, bet dokumentē notikumus pie Brīvības pieminekļa 1941. gada 1. jūlijā, kad Rīgu pameta PSRS armija un iesoļoja Vācijas armija. Turklāt par fotogrāfijas avotu Vesti joprojām uzrāda interneta vietni Rubaltic.

vesti bilde

Pretenzijā Vesti izdevējiem pieprasīju šo tēva fotografēto attēlu no raksta izņemt, taču tas netika izdarīts un netika veikti arī visi pieprasītie labojumi par autortiesību norādi. Lai gan pretenzijā Vesti norādīju, ka atļauju publicēt šo fotoattēlu dotu tikai Otrā pasaules kara tēmai un Latvijas okupācijai veltītu publikāciju sakarā, izdevēji ignorē šo prasību, bet sāk diskusiju, ka Vesti esot gatavi licenci maksāt tikai saskaņā ar Latvijas autoru biedrības AKKA/LAA tarifiem, lai gan biedrība nepārstāv manas tiesības uz šiem mantotajiem fotoattēliem.

Tāpēc to likumīgas izmantošanas cenu likums nedz Zviedrijā, nedz Latvijā neaizliedz noteikt man pašai vienpersoniski. Ja ir par dārgu, Vesti var to vienkārši nepirkt, taču tas neatbrīvo Vesti no atbildības par nelikumīgām darbībām ar šo attēlu līdz brīdim, kad tas tiks izņemts no raksta «Krieviem Latvijā norādīta izeja – izmiršana», ko es tagad jau publiski pieprasu.

Ušakovam draud krimināla vai administratīva atbildība

Latvijā likumi par autortiesību pārkāpumiem dod iespēju vērsties policijā, ko es būšu spiesta izmantot. Krimināllikuma 148.pants par autortiesību un blakustiesību pārkāpšanu paredz Ušakovam un Vesti amatpersonām šajā gadījumā sodu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu, ja tiesa uzskatīs, ka ar noziedzīgo nodarījumu radīts būtisks kaitējums ar likumu aizsargātām personas interesēm bet par noziedzīgo nodarījumu pret autortiesībām, ja to izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, Ušakovu un Vesti amatpersonas var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

Ja netiks ierosināta krimināllieta, Ušakovs un Vesti var tikt sveikā ar administratīvu sodu, kas Ušakovam gan būs kārtējais sods rindā, no valsts valodas likumu pārkāpumiem līdz tiesas ignorēšanai, neierodoties uz tiesas sēdi nesen prāvā pret bijušo premjeri Laimdotu Straujumu, kas bija nosaukusi Ušakova partiju par draudu Latvijas neatkarībai.

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 155.8. pants par autortiesību vai blakustiesību pārkāpšanu nosaka, ka par autortiesību vai blakustiesību pārkāpšanu piespriež naudas sodu fiziskajām personām līdz septiņsimt eiro, bet juridiskajām personām līdz septiņtūkstoš eiro, konfiscējot autortiesību un blakustiesību pārkāpuma objektus un to nesējus.

Zīmīgi, ka Ušakovs ir nasks uz žurnālistu un politisko konkurentu sūdzēšanu tiesās par viņu viedokļiem, kas atmasko viņa partijas atkarību no Kremļa. Laikā, kad viņa portāls «info.riga.lv» nesankcionēti publicēja bildi no mana bloga, viņš bija iesūdzējis mani tiesā par viedokli, kuru paudu TVnet slejā Spogulis, ka Ušakova prokremliskā partija mums bruģē ceļu uz iekļaušanu Putina impērijā. 2016. gada sākumā viņš pret mani un TVnet bija zaudējis jau divās instancēs. Izskatās, ka aiz bēdām par to bija jāizdara kāda nelikumīga cūcība pret mani, nozogot bildi, cerot, ka es to nekonstatēšu?

Politiķiem godu nedara valsts likumu pārkāpšana un lepošanās ar šiem pārkāpumiem. Vēl jo vairāk, ja viņi visu laiku sit pie krūtīm, ka gatavi uzņemties atbildību par valsts vadīšanu. Rodas iespaids, ka attiecībā uz mana tēva attēlu zādzību no mana bloga Ušakovs īsteno to pašu politiku, ko izsmejot Valsts valodas centru par administratīviem sodiem par likuma pārkāpumiem valsts valodas lietošanā.

Gadījums ar manas bildes zādzību ir papildu apstiprinājums, ka citu cilvēku tiesību un likuma pārkāpšana un lepošanās ar to ir politiķa Ušakova un dažu citu viņa partijas biedru (Urbanoviča ātruma pārkāpumi ceļu satiksmē) stils.

Tas joprojām būs «Rīgas stils», ja mēs atkal viņam iedosim Rīgas atslēgas 3. jūnijā.

Padomājiet, vai kādam zaglim, kas lepojas ar likumu ignorēšanu, jūs tās uzticētu?

P.S. Man principā nav nekādu iebildumu, ka mana tēva unikālos vēsturisko fotoattēlus izmanto mediji, taču respektējot elementāru pieklājību un likumību.

Par Ušakova tiesāšanos ar TVnet un  mani:

Tiesa noraida Ušakova prasību pret mani un TvNet. Vai Saskaņa darbojas kā Kremļa ”zaļie cilvēciņi” Latvijā?

Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs

Jautājums tiesā: kāpēc Ušakova partiju Saskaņa pasaulē dēvē par prokremlisku un prokrievisku partiju?

Vive la republique, vive la France jeb Donžuana parādīšanās!

Speciāli Tvnet

 

francijas prezidents TVNet

Attēls no TVnet 

 

Francijas 2017. gada prezidenta vēlēšanās ar negaidīti lielu pārsvaru uzvarējis ienācējs «no malas», liberālis Emanuels Makrons (Emmanuel Macron). Viņa uzvara jau iepriekš tika prognozēta. Taču pastāvēja iespēja, ka netīrā aģitēšana (Dirty campaigning), kurai nesen izdevās panākt Brexita un Trampa triumfus, sasniegs vēlamo efektu arī Francijā.

Taču Vladimira Putina sabiedrotajai un Krievijas intensīvi finansētajai Nacionālās frontes vadītājai Marinai Lepēnai (Makrona pretiniecei) arī šoreiz nācās palikt bešā. Uzvarēja Francijas pilsoņi un viņu ticība valsts nākotnei modernā laika kontekstā. Lai gan vēlētāju aktivitāte svētdien bija neparasti zema un vēlētāju korpuss uzkrītoši sašķelts un polarizēts, Francija tomēr nepadevās. Pretēji britiem un amerikāņiem viņi pierādīja, ka republikas ideja, pilsoniskums un ticība ideāliem ir un paliek piektās republikas greznība. Liberté, Égalité, Fraternité!1

Netīrās kampaņas kā moderno vēlēšanu aizliegtais paņēmiens

Politikā mēdz izmantot apmelošanas kampaņas. Tas nav nekas jauns. Tieši tāpat kā mūsu ikdienā, kad talantīgākais, glītākais un gudrākais tiek skaudības dēļ iemīdīts zemē ar zemisku ikdienas demagoģijas paņēmienu palīdzību, viduvējībām par labu, arī politikā manipulētāji rīkojas līdzīgi. Ja cilvēkam nav grēku, kļūdu vai pārkāpumu, tos var izdomāt un piekārt klāt smirdošu apmelojumu piku pat visnevainīgākajai un labestīgākajai personai. Liela novērotāju daļa tam noticēs un apmelojums pielips pie apvainotā ādas kā nenoplēšama etiķete. Smirdēs pa gabalu, un mēs novērsīsimies, riebumā viebdamies. Paši zinām šādus gadījumus, jo esam tos piedzīvojuši. Līdzīgi mēdz rīkoties arī politikā, taču civilizētas valstīs nav pieņemts nepamatoti vai pārspīlēti skarbi apmelot un blefot.

Turpretī Padomju Savienības mantiniekiem šāds piegājiens pretinieka publiskā tēla sagraušanai nav nekas svešs, jo tā rīkoties ierasts kopš PSRS dzimšanas, kad ārpolitika tika formēta ar skaldi un valdi principa palīdzību un ideoloģiskie draugi ārvalstīs atbalstīti, bet ienaidnieki apmeloti un vajāti. Arī putinistu Krievija seko šīm padomisma tradīcijām un aktīvi piedalās ārzemju valdību formēšanās procesā, palīdzot sev tīkamiem un traucējot netīkamajiem politiķiem. Tas notiek, ne tikai atbalstot ar naudu un propagandas akcijām: 1) sējot vēlētāju bažas par to, ka pie varas nonāks «politiskā krējuma» pārstāvji, kas jau sen kompromitējuši sevi ar neveiksmīgajiem politikas rezultātiem (Brexit un Trampa gadījums), 2) izplatot melīgas ziņas par Krievijai nevēlamiem kandidātiem ar hakeru, nenonacistu, prokremlisku interneta portālu un sociālo mediju palīdzību.

Lielbritānijas un ASV vēlēšanu sistēmu šiem paņēmieniem izdevās iedragāt, taču Francija pret tiem noturējās kā klints, jo tai bija lielāka pieredze šo paņēmienu atmaskošanā publiskajā telpā un augstāka vēlētāju politiskā kompetence, patiecoties aktīvai etabēto mediju (Le Monde, Figaro) līdzdalībai.

Piemēram, solīdā Le Monde priekšvēlēšanu spurta laikā konstatēja un analītiski publiskoja 19 konkrētus apmelojumus, kas tika virzīti kā šķēpi pret Emanuelu Makronu, lai viņš zaudētu vēlēšanās pret Lepēnu2. Demagogiem no ārzemēm neizdevās izsist Francijas dienaskārtības loģiku: 1) publicējot «dokumentus» par it kā Makrona neētiskajiem finanšu darījumiem, kurus anonīmi autori šonedēļ piegādāja mediju redakcijām; 2) publicējot melus it kā beļģu Le Soir rakstā par to, ka Makrona kampaņu finansējot Saūda Arābijas emīri3; 3) neizdevās kremlīniem arī ofensīva #macronleaks, kas bija paredzēta kā slepenu dokumentu publicējums ar izdomāta «faktu» materiāla piemaisījumu. Šis ir vecs putinistu un neonacistu uzbrukuma stils, kad patiesiem faktiem tiek piemaisīti klāt izdomājumi ar mērķi it kā «atmaskot» velēšanu kandidāta «neglīto» morāli un netikumus. Šādi deformējot pretinieka veidolu, Vladimira Putina un viņa troļļu, vērpēju armijas plānos bija panākt draudzenes Marinas Lepēnas uzvaru Francijas prezidenta vēlēšanās. Taču tas tomēr neizdevās.

Mediju principialitāte

Lepēna priekšvēlēšanu kampaņas laikā un pat vēlēšanu dienā valdonīgi cīnījās ar valsts etablētajiem medijiem, kas netaurēja vienā stabulē ar viņas politisko pasūtījumu. Līdzīgi Trampam, arī Lepēna savā kampaņā aktīvi izmantoja mediju vajāšanas un bloķēšanas shēmu, taču – bez panākumiem, jo žurnālistu solidaritāte viņai sabojāja visu iecerēto mediju sodīšanas akciju. Viss sākās ar to, ka Lepēnas kampaņas fināla apartamentos Chalet du Lac, Bois de Vincennes preses centrā svētdien netika ielaisti Buzzfeed, Mediapart, Les Jours, Rue89, StreetPress, Politico, Bondy Blog, Explicite, Brut, Konbini, Politis un Quotidien. Solidaritāti pēkšņi bija gatavi demonstrēt arī kolēģi žurnālisti no Libération un Les Inrock, boikotējot Lepēnas partijas forumu kampaņas finālā. Punktu pielika Eiropas kvalitatīvākās, elitārās avīzes Le Monde pievienošanās Lepēnas partijas foruma boikotam. «Ar šo asi nosodām attieksmi, kas Lepēnai raksturīga attiecībās ar medijiem. Šī nav pirmā reize, kad viņas priekšvēlēšanu kampaņas laikā noteiktiem medijiem netiek atļauja pieeja priekšvēlēšanu sapulcēm. Tas norāda, ka viņai ir vāja izpratne par preses brīvību,» rakstīja avīzes galvenais redaktors, piebilstot, ka ar šo arī Le Monde atsakās no Lepēnas partijas Nacionālā Fronte priekšvēlēšanu kampaņas procesu atspoguļošanas, jo nav pieļaujams, ka viena partija neakceptē žurnālistikas darba prasības, kas pārējām partijām demokrātiskā valstī ir norma. Mirkli vēlāk boikotam solidāri pievienojās arī L’Obs un L’Humanité. Tas nozīmē, ka mediju profesionālismam un darba principialitātei ir būtiska nozīme svarīgos valsts demokrātisko procesu realizēšanas brīžos, kuru skaitā, protams, ir arī vēlēšanas4.

Makrons un viņa iespējas

Pirmais secinājums pēc šīs uzvaras ir konstatācija, ka Francija neizstāsies no Eiropas Savienības un Frexit nebūs nākamo sešu mēnešu jautājums. Ja Lielbritānijas pazušana no ūnijas sastāva nav liktenīgs Eiropas Savienības «būt vai nebūt» jautājums, tad Francijas gadījumā šos process būtu ļoti dramatisks vecajam kontinentam. F vēlētāji nobalsoja gudrāk par UK.

Makrons nav laipns eirobirokrātijas ucinātājs, un šajā virzienā acīmredzot gaidāmas pārmaiņas, taču grāvējs viņš nav, un par to paldies franču vēlētājiem. Pašlaik izskatās, ka jaunais Francijas prezidents ir politikas Donkihots, jo labprātīgi aizgājis no ērta krēsla valdībā, labi apmaksāta darba bankā, lai sāktu savu liberālo politisko kustību un glābtu dzimteni. Pasaka tieši latviešu gaumē: «Mums arī tādu «Makronu» vajadzētu jau nākamajās jūnija vēlēšanās!» – domā šodien daudzi arī Rīgā, Jelgavā un Valkā. Puisis ar zilajām acīm, ieradies no laukiem jeb no nekurienes un pa taisno devies uz Elizejas pili. Tāds ir bijis viņa straujais ceļš augšup. Jaunākais Francijas prezidents (39 gadus vecs). Viņš nav nedz lielo partiju politikas inventārs, nedz neizskatīgs līdējs, kas ieguvis amatu, pakalpojot oligarhiem vai «masoniem». Emanuels Makrons izstaro: maternitāti, progresu un jaunību. Nav nostājies nedz labējo, nedz kreiso pozīcijās un tā vietā saputo makroekonomikas reformas ar uzņēmumu nodokļu pazeminājumu un elastīgu darba laiku. Viņš ir Eiropas sadarbības entuziasts un sociālliberālis. Izskatās, ka Makrons ir jaunā laika politiķis, kas saskata robežu nevis starp labējiem un kreisajiem, bet gan starp izolacionistiem un globālistiem, vecās un jaunās pasaules piekritējiem. Lai gan Francijā joprojām funkcionē un eksistē vēlētāju politiskās simpātijas tradicionālajā stilā un šajā skalā Makronam pagaidām nav skaidras lokācijas vietas.

Francijas skandālu presi jau sen vairs neinteresē arī jaunā prezidenta privātā dzīve un laulība ar sava mūža lielo mīlestību – ģimnāzijas franču valodas skolotāju Brigitu. Jā, neparasts pāris. Skandālu nav, visas troļļu «piekarinātās smirdbumbas» (pat homoseksuāli mīļākie) nav sabiedrības akceptēts kompromats jaunā prezidenta virzienā. Cilvēks, kas uzdrošinās iemīlēties sievietē (kas ir vairāk nekā 20 gadus vecāka par viņu) un pretēji sabiedrības pieņēmumiem apprecas ar šo savu mūža mīlestību un dzīvo laimīgi. Cilvēks, kas pamet labi apmaksātas siltas naudas siles, lai dotos cīņā par savu valsti. Vai tas ir normāli? «Nē, nav! Viņš ir Donžuans, kuram nepieciešami aseksuāli, jauni izaicinājumi ik dienu. Politisku iekarojumu formā!» raksturo jauno prezidentu žurnāliste Anne Fulda avīzei Gala.

Šo izaicinājumu viņam netrūks.

Tas ir droši.

Atsauces:

1 – Brīvība! Vienlīdzība! Brālība!

2 –

LASI CITUR: Dix-neuf intox de Marine Le Pen dans son débat avec Emmanuel Macron (franciski)

(3) Izrādījās, ka tas nav pazīstamais beļģu medijs, jo adrese domēna .be vietā bija .info. un pats publicētais materiāls bija 100% izdomājums. Tātad melu informācija un melīga izlikšanas par beļģu mediju. Totāla dezinformācija.

(4) Starp citu, rakstot šo komentāru, izlasīju rakstu par to, ka Rīgas mērs Ušakovs savā tuvumā arī nelaiž kritiski noskaņotus medijus, piemēram, Latvijas sabiedrisko televīziju. Acīmredzot šī prakse viņa štābā aizgūta no Krievijas.

 

Žurnālisti vai troļļi. Kā viņus atšķirt?

Speciāli TVnet

trolli

Attēls TVnet

Publikācijas internetā jau sen pārņēmušas mediju telpu, izstumjot papīra avīzes un ētera medijus. Ērti lasītājam, skatītājam un klausītājam, jo patēriņu vairs nenosaka programmas ierobežotais laika piedāvājums (kā tas bija līdz šim), kad pirmais ziņu izlaidums «gāja gaisā», piemēram, plkst. 18.00. Tagad jaunumus izlasa paši internetā, uzreiz.

 

Cits jautājums – ko izlasa? Vai tas, kas tiek «uzknābāts», ir patiess un pārbaudīts informatīvais materiāls? Nē, nav patiess un pārbaudīts, jo internetā savus tekstus, attēlus un skaņu izliek arī cilvēki, kas apzināti pārliecina par nepatiesībām. Ja pret «grigules» reklāmas bukletiem mūs pasargā uzraksts uz pasta kastes «politiskās reklāmas nemest!», ētera reklāmas rullīšus televizorā izdzēš «reklāmas ēdājs» (PVR), tad internetā šādu filtru gandrīz nav (1) un mēs negribot novietojam sevi kā mērķi melu informācijas apšaudei.

Kas ir troļļi

Troļļi ir internetā sastopamie izdomātie personāži, kas sarunas/diskusijas vietā tiecas sabotēt viedokli vai kompromitēt kādu personu. Pārvēršot diskusiju par absurdu. Tā viņi panāk sev vēlamā viedokļa dominanci. Troļļu ir daudz, un katram stallim grūti uzreiz uztaustīt īpašniekus (neiespējams šis process, protams, nav). Viens «saimnieks» var saražot neskaitāmus «anonīmos kalpus», kas ar mākslīgi izveidotas identitātes palīdzību (veido brēcēju kori) noskaņo pārējos vajadzīgā viedokļa toņkārtā. Visbiežāk viņiem netrūkst līdzjutēju, un tā tiek radīts iespaids «ko sabiedrībā domā».

Protams, ir interesanti noskaidrot, kādiem «saimniekiem» (partijām, reklāmas/PR aģentūrām u.tml.) pieder troļļu staļļi Latvijā. To vēlāk arī izdarīsim. Taču pagaidām pievērsīsimies šīs modernās propagandas fenomena būtībai, lai parasts lasītājs iemācītos atšķirt pārbaudītus faktus no propagandas.

Lai apskatītu troļļu armiju kara taktiku, izmantošu Zviedrijas aktuālos piemērus. Divu iemeslu dēļ: 1) tāpēc, ka Zviedrija pēc Putina propagandas buldozera uzbrukuma tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem krievu troļļu un propagandas aģentu apšaudes mērķiem un tās (ideju, dzīves veida, īstenības) kompromitēšanai tiek likti lietā diezgan lieli līdzekļi no putinistu puses; 2) zviedriem ir ilgāka pieredze troļļu un interneta apmelotāju (stalkeru) vajāšanā, atmaskošanā gan ar televīzijas raidījumu (TV3, Troļļu mednieki), gan ar anti-troļļu portālu, gan arī ar policijas palīdzību.

Zviedru interneta portāli, kas specializējas melīgu ziņu atmaskošanā, uzskata, ka «falšās ziņas» un «melīgā informācija» internetā parādās ļoti dažādās formās. To skaitā: 1) baumas, 2) sīkie meli, 3) lielie meli, 4) konspirācijas teorijas, 5) propagandas viļņi, 6) «pārpratumu» inscenēšana, 7) «pētnieciskā žurnālistika», kas tiek inscenēta uz neesošu domnīcu bāzes.

Pats galvenais ir panākt nokaitinātu lasītāju. Tādu, kas jūtas sašutis, jo «jūtas noskaidrojis» patiesību ar troļļu palīdzību. Naida reakcija ir pats svaigākais troļļu darba paņēmiens, jo sašutis cilvēks noteikti dalīsies ar savu atklājumu draugiem, radiem, darba kolēģiem. Tādējādi sašutušais palielinās melīgā ziņojuma tirāžu.

Tieši troļļu ziņas bija tās, kas radīja histērijas fonu aizvadītajās ASV prezidenta vēlēšanās. 2016. gadā ASV tika izveidoti simtiem portālu, kas apzināti ražoja melus un izplatīja tos vēlētājiem. To nosaukumi mēdz būt izaicinoši: «Amerikāņu ziņas» vai «Atmaskojiet demokrātus» u.tml. Virsraksti kliedzoši un avotu nav. Donalda Trampa atbalstam, piemēram, tika izveidoti neskaitāmi šādi «portāli» vai «mediji», kas bija reģistrēti ārzemēs, bet aktīvi iesaistījās ASV iekšpolitisko procesu ietekmēšanā. Vienā pašā Maķedonijas pilsētiņā Velesā (45 000 iedzīvotāju) bija reģistrētas 140 veblapas, kas aktīvi iesaistījās Trampa kampaņās (2), un tika izveidotas «avīzes», kas šķita reālas un drošas, taču izrādījās melīgi rēgi. Tā saucamā Denver Guardian, piemēram, izplatīja nepatiesas ziņas par it kā Hilarijas Klintones «iesaistīšanos» kāda federālā aģenta bojāejā un tml.(3)

Šādas troļļu avīzes internetā būtu jābloķē, taču kurš ar to nodarbosies?

Kas ir virālie aktīvisti jeb dusmīgie puikas?

Līdz šim uzskatījām, ka interneta melu kampaņas tiek rīkotas tikai organizēti. To spicē stāv kāds konkrēts «idejas tēvs», kas maksā par apmelošanas kampaņu. Taču «melu viļņus» var sarīkot arī atsevišķi aktīvisti, kas savu privāto ambīciju apmierināšanai (anarhisti, neonacisti u.c. – niknie puikas) pūš «pīlītes». Protams, šādas akcijas rīko arī «niknās meičas», tā sakot – uz savu roku gan tviterī, gan FB. Iemesls – iespēja justies svarīgām, ietekmīgām un sajust, ka publiskā doma izdomāto melu priekšā saļimst un rakstītajam notic. «Ir tik jautri noskatīties, kā visa valsts enerģiski uzknābā un uzlaiza melus, kurus es viņiem noberu priekšā pats. Visforšākais ir tas, ka manus izdomājumus ļoti daudzi uztver nopietni un tos apspriež pat politiķi,» smejas viens no «niknajiem čaļiem» jeb zviedru jaunietis Jēkabs (4). Viņš, piemēram, izdomāja «ziņu» par to, ka Zviedrijā plāno aizliegt vīriešus ar bārdām. Kādā parastas pirmdienas rītā šī safantazētā informācija Facebook izplatījās gaismas ātrumā. Autors apmeloja partijas «Feminisma iniciatīva» vadītāju Gudrunu Šīmani, ka viņa esot nākusi klajā ar oficiālu bārdas aizlieguma paziņojumu, jo bārda esot patriarhālisma simbols un tāpēc aizliedzama. Teksts tika ievietots satīriskajā «saitā» storkensnyheter (stārķa jaunumi). Ziņa bija melīga, taču izplatījās zibenīgi. Vairāki Twitter lietotāji nekavējās uzreiz nosaukt Gudrumu Šīmani par «idioti», un ap 400 Facebook klientu atbalstīja šo nostāju. Pati apmelotā persona īsti nesaprata, kas par lietu, un medijiem klusi taisnojās, ka nekad viņai neesot ienācis prātā «kādam aizliegt kopt savu bārdu»! Vairākums no retvītotājiem tā arī palika pie savas pārliecības, ka «Gudruna tomēr ir idiote», jo šai akcijai nebija pretreakcijas no apmelotās personas puses. Kā rīkoties šādos gadījumos, kad meli tiek uzcepti, izplatīti, «uzmaukti jums galvā» un publika smejas, rādot ar pirkstiem? Kliegt pretī? Nolīgt savu troļļu armiju?

  • Kāpēc tu tā dari? – tika jautāts Jēkabam.
  • Lai dzīve kļūtu jautrāka! – viņš moži atbildēja.

Protams, tīmekļa jokotāji zina, kuras tēmas aizies plašumā un tautu interesē. Feminisms un rasisms ir tikai dažas eksplozīvas sfēras, kas mēdz zibenīgi pārvērsties ugunsgrēkos. Piemēram, 2015. gadā Jakobs izdomāja «ziņu» par to, ka «23 gadus vecā feministe Klara Andersone uztver dzimumakta atteikumu kā izvarošanas mēģinājumu». Izlasīju šo (http://vindoga.wixsite.com/vindogat/single-post/2015/03/02/Klara-Andersson-Att-Neka-En-Kvinna-Sex-Är-Våldtäkt) sagudroto tekstu un brīnos, kā «kāds» varēja to uztvert kā patiesību un vēl tiražēt citiem. Kā to varēja «ņemt par pilnu» ārzemju mediji? Izrādās, ka labējie un konservatīvie esot visniknākie un tāpēc, «jokojot» internetā, visvairāk klikšķu varot iegūt, satracinot politiski labējos, galēji reliģiozos fundamentālistus. Pārējie pasauli uztverot rāmāk. Tā domā Jēkabs, tāpēc feminisms esot viņa jājamzirdziņš, «jokojot internetā». Nē, pašam viņam neesot nekas pret feministiem, tikai citus āzēt un provocēt gan patīkot.

Kā atšķirt melus no patiesības tīmeklī?

Interesanti, ka troļļiem patīk ne tikai apmelot, bet arī demonizēt. Viens no iecienītākajiem krievu Kremļa propagandas mašīnas jēdzieniem ir tas pats feminisms, precīzāk sakot, abstraktais jēdziens «zviedru feministes», ar ko jāsaprot «nejēdzīgas sievietes, kas nesaprotot, ko dara». Pat daži latviešu portāli ļoti enerģiski uzlaiza krievu propagandistu un zviedru troļļu pasviesto informāciju, lai to tālāk kā patiesību tiražētu Latvijā (5). Tādējādi tiek darīts viss, lai neitrālais vārds «feminisms» kļūtu par lamuvārdu, ar ko ķengāties. Propagandas tehnikā šādu paņēmienu sauc par «jēdziena kompromitēšanu».

Piemēram, latviešu portāls «Apriņķis» pirms gada (2016. gada 6. februārī) izplatīja satraucošu informāciju par procesiem kaimiņvalstī, uzsverot, ka «Zviedrija – Rietumu izvarošanas galvaspilsēta» esot fakts. Portāls atsaucās uz autoriem: Ingrīdu Kārlkvistu, Lāšu Hedegordu un gatestoneinstitute. Kā informācijas avotu autori un portāls izmantoja «interneta radiostaciju «Granskning Sverige»». Piedāvātais avots esot «zvanījis vadošajiem laikrakstiem «Aftonbladet», «Expressen», lai noskaidrotu, kāpēc viņi ir raksturojuši noziegumu pastrādātājus kā «zviedru vīriešus», lai gan tie ir bijuši somālieši bez Zviedrijas pilsonības»(6). Tā apgalvo http://www.aprinķis.lv un publicē šo informāciju. Tālāk tiek uzskaitīti nepārbaudīti fakti par it kā katastrofāli strauju noziedzības paliecināšanos Zviedrijā un politiķu nevarību, piesaukta statistika, un visbeidzot kļūst «skaidrs», cik Zviedrijā briesmīgi viss notiek. Tā tas izskatās, ja izlasām šo rakstu. Taču kas īsti ir «Granskning Sverige», kuru piesauc «Apriņķis» un autori? Vai mēs drīkstam uz šo avotu paļauties?

Izrādās, ka nevaram paļauties, jo avīzes «Eskilstuna Kuriren» un «Strengnäs Tidning» līdzstrādniekiem tikko izdevies noskaidrot, kas darbojas aiz ārēji efektīvās fasādes ar nosaukumu «Granskning Sverige» (Zviedrijas analīze). Izrādās, ka tas ir neonacistu troļļu stallis, kas specializējas ārzemnieku (imigrantu) apkarošanā (7) un tendenciozas informācijas izplatīšanā politiska grupējuma interesēs.

Zviedru avīžrakstā plaši aprakstīts, kā troļļu kavalērija uzbrūk zviedru redakcijām, masīvi uztiepjot savu patiesību, lai pēc tam klaigātu internetā, ka avīzēs netiekot rakstīta patiesība. Kā norāda «Eskilstuna Kuriren» galvenā redaktore Eva Burmane (Eva Burman), troļļu zvanītāji nav parastie lasītāji. Viņi zvana grupās, uzstāj, lamājas, ieraksta sarunas un pēc tam (samontējot skaņu celiņu pēc savas vajadzības) «izliek» samontētās telefonsarunas ar redakcijas darbiniekiem internetā kā «pierādījumu», ka žurnālisti melojot un neziņojot patiesību. Pēc zvanītāju domām, visi melojot, tikai troļļi un viņu portāli esot patiesības ministrijas. «Patiesība beidzot ir jāpasaka, skaidri un gaiši!» klaigā balss (Trampa stilā) klausulē. Uz jautājumu, kas tad ir patiesība, zvanītājs sāk uzskaitīt savus pieņēmumus kā absolūto patiesību: visi «melnie» tiek ielaisti, «visas sievietes izvaro iebraucēji» utt. Pierādījumus zvanītājam nevajag. Viņš pats visu zinot labāk. Troļļu uzbrukuma laikā šādu zvanu redakcijai ir ap 100 dienā. Turklāt šajā gadījumā runa ir tikai par nelielas pilsētas Eskilstūnas avīzi. Centrālajiem medijiem troļļu uzbrukuma laika slodze ir daudz lielāka.

Šajā konkrētajā gadījumā «Jāņa zvanus redakcijai» organizēja troļļu fabrika ar nosaukumu «Granskning Sverige» jeb tā pati, kuru «Apriņķis» lieto kā uzticamu avotu, lai informētu latviešus par procesiem Zviedrijā.

Taču «Granskning Sverige» uzbrūk arī tieši žurnālistiem, kas viņiem nepatīk. Aizpērn zviedru žurnālistiem Niklasam Oreniusam nācās bēgt no Zviedrijas uz anonīmu adresi Barselonā «Granskning Sverige» stalkeru vajāšanas dēļ. «Toreiz es jutos absurdi, kā mafijas filmā, kā Kafkas lugā,» atceras Niklass. Avīzes «Dagens Nyheter» drošības dienests ieteica viņam «pazust», kamēr vētra (kuru bija sacēlis viņa raksts, intervija ar «Jūliju Cēzaru») norimstas. Labējo ekstrēmistu portālā parādījās fotogrāfijas no redakcijas gaiteņiem, tika publicēti Niklasa bērnu mobiltelefona numuri un aicinājumi fiziski izrēķināties ar «slikto žurnālistu» un viņa bērniem. Naktī pa telefonu sagrozītās balsīs tika izteikti nāves draudi. «Jā, viņi vēlējās manas ciešanas,» konstatē tagad (pēc diviem gadiem) žurnālists. Tieši to pašu apstiprina vietējās avīzes žurnālisti, kurus ar saviem naida zvaniem bombardē «Granskning Sverige» troļļi vēl šogad, lai pēc tam «uzceptu savu» patiesību un angļu valodā izplatītu internetā ārzemniekiem uzknābāšanai.

Pieklauvēsim?

Godprātīga žurnālistika pieprasa, lai mēs celtos, ietu un klaudzinātu pie troļļu fabrikas «Granskning Sverige» durvīm. Šim nolūkam jāizveido avatari sociālajos tīklos un jāzvana pie digitālajiem vārtiem. Zviedru žurnālisti šim nolūkam bija rūpīgi izvēlējušies pareizo «vārdu», bildi un aprakstu (vārds Juhans, bilde – nikns suns, profesija self-employed, izglītība – dzīves skola). Viņiem atvēra durvis, jo šādi mēdz «izskatīties» viņu sekotāji un piekritēji. Ieejot fabrikā, Juhans uzvedās klusi. Nevienam neuzbāzās, neuzbruka, vēroja. Izlikās, ka apbrīno. Lai iegūtu vēl pārliecinošāku fasādi, viņš pievienojās FB grupai «Soldiers of Odin» «Mēs ienīstam imigrantus» u.c. Pie viena vajadzēja «laikot» visus tekstus, kuros tika slavēts Vladimirs Putins, Zviedrijas demokrāti (partija) un noziedzība imigrantu mikrorajonos. Pēc tam bija jāiedraudzējas caur FB ar vadošajiem viedokļa noteicējiem. Brīdi vēlāk tika saņemts pirmais darba piedāvājums: «kāds» maksās tev 100 eiro, ja izplatīsi un publicēsi mūsu informāciju. Kontakta persona saucās «Ēriks». Pirmais «pasūtījums» no «Granskning Sverige» puses bija zvanīt uz Zviedrijas baznīcu un indīgi apņirgt viņus par pozitīvismu pret gejiem un lesbietēm. Jautājums (apgalvojuma formā) tika formulēts no augšas. Juhanam atlika tikai to atkārtot. Nākamais darbs bija zvanīt un uzbrukt (ar iepriekš sagatavotām atbildēm) centrālo laikrakstu žurnālistiem. Piemēram, apgalvot, ka «viss ir saistīts ar Sorosu un Rotšildu», ka «Hilarija iesaistīta pedofilu akcijās» utt. Šādas nostājas Juhanam piegādāja tas pats Eriks. Pēc Trampa uzvaras vēlēšanās darba bija krietni vairāk, jo Ēriks pieprasīja uzbrukt visiem vadošajiem zviedru žurnālistiem, kas kritizēja Trampu. Pirmais rindā bija «Dagens Nyheter» ASV korespondents Martins Gelins. Viņam bija jāuzbrūk ar šādu jautājumu: «Kāpēc aizdomas par Trampa blēdīšanos vēlēšanu kampaņas laikā tev šķiet svarīgākas par bijušā Niksona līdzstrādnieka Klintona konspirācijas teorijām? Tikmēr Hilarija brīvi drīkst melot sabiedrībai, ka Trampam esot palīdzējuši krievu hakeri, kas nav pierādīts!» Juhans nezvanīja. Parādījās atkal Ēriks un pieprasīja, lai «izspiež atbildi» no «universitātes profesora», kura atbilde vēlāk būtu atbilstoši izmantojama. Taču Juhans neizdarīja arī nākamo darbu. Pēc tam kļuva aktuāla Gotlandes invalīde, kuru «kāds» ārzemnieks esot izvarojis. Neonacisti tur gatavojoties demonstrācijai, bet Gotlandes iedzīvotāji vēloties vispirms visu noskaidrot paši. Taču pasūtītājam vajadzēja ārzemnieku kā vainīgo. Juhans saņēmās un piezvanīja legāli uz Gotlandi (ar savu īsto vārdu). Pēc garas sarunas ar «Gotlands Folkblad» galveno redaktoru Eriku Fransonu noskaidrojās, ka «Granskning Sverige» troļļu stallis ar savu «buldozeru» jau pārbraukuši viņam pāri un atbildes tiek montētas internetā tieši tā, kā vajag viņu tīmekļa avīzei «Fria Tider». «Mēģināju neļaut sevi ietriekt stūrī, bet man tas laikam nav izdevies,» konstatē pēc intervijas redaktors.

Neturpināsim troļļu fabrikas apskati. Viņi raksta to, ko vēlas, nevis to, kas ir. Taču kam šīs troļļu fabrikas pieder?

Formāli «Granskning Sverige» un «Fria Tider» pieder igauņu akciju sabiedrībai FT News Group OÜ, kas reģistrēta Narvas ielā Tallinā. Dibinātājs ir Widar Nord, kas norādīts arī kā kontakta persona Zviedrijā. Abi izdevumi ir tendenciozi, un tos interesē naids pret imigrantiem, islamofobija un atbalsts Putina Krievijai (īpaši pēc Krimas un Austrumukrainas okupācijas). Vienlaikus abi atbalsta Donaldu Trampu un bija negatīvi pret Hilariju Klintoni. Sākumā bija vērojama piesliešanās Zviedrijas demokrātiem, bet šobrīd pat šī partija atsakās no šāda satelīta viņu uzkrītošās tendenciozitātes dēļ.

Brīdī, kad Ēriks uzzināja Juhana īsto vārdu un profesiju – žurnālists, saruna beidzās. Tālāk uz jautājumu tika atbildēts ar jautājumu, vai Juhans zina par Ginteru Valrafu (8) un valrafēšanu (9) kā metodi. Jā, zina. Taču publiska intervija ar «Granskning Sverige» veidotājiem par tēmu «kas jūs tādi un kā strādājat» tomēr netika akceptēta. Vēlāk noskaidrojās, ka «Ēriks» ir reāla persona, viens no četriem «Granskning Sverige» administratoriem, kas Twiter pauž simpātijas vecajiem nacistiem un jaunajiem Putina līdzgaitniekiem. Viņa sapnis ir reliģiozas diktatūras valsts un mērķis – atbalstīt šādus veidojumus Ziemeļeiropā.

Vai «Granskning Sverige» – tas ir avots? Noteikti nav. Tieši tāpat kā troļļu ņemšanās nav žurnālistika, jo nav nekā pretīgāka par centīgu muļķi, kas duļķo publisko telpu. Lai gan – tukšas mucas tālu skan.

Diemžēl.


(1) Ad Block Plus u.c.

(2) https://www.buzzfeed.com/craigsilverman/how-macedonia-became-a-global-hub-for-pro-trump-misinfo?utm_term=.mcngXQEeb#.knozPw1mk

(3) http://www.denverpost.com/2016/11/05/there-is-no-such-thing-as-the-denver-guardian/

(4) http://www.metro.se/artikel/här-är-storken-jakob-20-lurade-hela-sverige-xr

(5) Troļļu pasviesto informāciju Latvijā aktīvi izplata politiskā partija Nacionālā Savienība = avots http://mixednews.ru/archives/96132 ; e-baznīca, Apriņķis, Asociācija Ģimene (avots http://www.ug.ru/article/472 ) u.c.

(6) http://www.aprinkis.lv/component/k2/item/29321-zviedrija-–-rietumu-izvarosanu-galvaspilseta

(7) http://www.ekuriren.se/tjanster/granskning-sa-styrs-den-svenska-trollfabriken-som-sprider-hat-pa-natet/

(8) Ginters Valrafs jeb Günther Wallraff ir pagājušā gadsimta 60. gadu vācu žurnālistikas zvaigzne. Viņa metode bija pārģērbties atbilstoši videi, kuru paredzēts izpētīt un no iekšas atmaskot notiekošo.

(9) Jēdziens žurnālistikā, kas nozīmē infiltrēšanos kritikai pakļautā vidē arī ar neatļautām metodēm un paņēmieniem

Neļausim sevi sabraukt! Naida runa internetā un ikdienā

ronaldo-un-zaids
Ronaldo un Zaids. Attēls no TVnet.

Speciāli TVnet

Toreiz, pirms 70 gadiem, kad Astrīdas Lindgrēnas grāmatas pirmo reizi tika tulkotas krievu valodā, viņa nekavējoties kļuva par ļoti iecienītu bērnu grāmatu autori teritorijā no Kaļiņingradas līdz Vladivostokai. Iespējams, ka tā notika, pateicoties Lilianas Lunginas (1) tulkojumiem, taču nav izslēgts, ka popularitātes pamatā bija jauna veida bērnu literatūra, kurā iztika bez ideoloģiskā akcenta padomju bērniem.

karlsons-uz-jumta

Attēls no https://rusnsn.info

Lidojošais un jautrais «Karlsons uz jumta» kļuva par īpaši pieprasītu personību visā «impērijā», Latviju ieskaitot. Grāmatai sekoja animācijas un kostīmfilmas, sabiedrībā tika citētas frāzes no iemīļoto grāmatu tulkojumiem. Elijas Klienes2 «Čau, Brālīt!» («Hej, Brālīt!» vietā) nostājās kā stabila sasveicināšanās rutīna arī Rīgā, Rūjienā vai Bauskā. Singas3 spēlētais Karlsons uz skatuves un Braslas Emīls4 uz ekrāna bija un paliks pērles mūsu mākslas arhipelāgā. Taču pirms diviem gadiem Astrīdas popularitāte Krievijā sabruka un izkusa kā sniegs uz pannas. Viņu sabrauca ideoloģijas buldozers.

Francūzis ar bereti vai Gērings?

Kas noticis? Vainīgais esot Lindgrēnas darba tulkojums pieaugušajiem, kas apskata Somijas Ziemas kara traģēdiju. To pēkšņi nedrīkst drukāt tulkotu Krievijā. Grāmatas saturs pierāda, ka Lindgrēna nav bijusi Padomju Krievijas «draudzene» brīdī, kad Staļins vadīja uzbrukumus Somijai vai anektēja Latviju. Šodien, Putina melu impērijas apstākļos, šāda «nelojalitāte Krievijai» tiek skarbi sodīta un tāpēc Kremļa diriģētajā publiskajā telpā uzreiz parādās apmelojoša «informācija» par autori. Bez stomīšanās tiek ziņota «jaunizcepta sensācija», ka Astrīda Lindgrēna Otrā pasaules kara laikā esot bijusi nacistu partijas biedre un lidojošā Karlsona prototips tāpēc bijis Gērings5. Tādas autores darbus, protams, neviens netulkos krieviski un nepārdos Pēterburgā vai Kazaņā. Visi šie apgalvojumi ir muļķības. Tie neatbilst patiesībai.

Jau sen zināms, ka lidojošā Karlsona veidolu rakstniece noskatījusi «kādā francūzī». Uz ielas sastaptais neliela auguma vīrs ar bereti viņai šķitis interesants kā tēls un prototips lidojošajam Karlsonam. Tātad – omulīgajam vīram ar propelleru uz muguras nav nekāda sakara ar Trešā reiha politiķi un kara lidotāju no Hitlera Vācijas Hermani Gēringu. Vienīgais, kas vieno literāro tēlu Karlsonu un vācu Luftwaffe šefu Gēringu, ir tas, ka abi prot lidot. Nekā cita «lidojošajai mucai» no Vāsas priekšpilsētas Stokholmā nav kopīga ar vācu gaisa spēku virspavēlnieku (Reichsmarschall des Grossdeutschen Reiches) Otrā pasaules kara laikā Hermani Gēringu. Astrīda nekad nav bijusi nacistu partijas biedre, nav simpatizējusi šīm politiskajām kustībām. Drīzāk gan pretēji – viņas politiskie uzskati drīzāk bija sociāldemokrātiski nekā labēji vai kreisi.

 

Interesanti, ka Astrīdas kara gadu piezīmes ar interesi tiek lasītas tai pašā Vācijā, kuras pagātni rakstniece savos tekstos nesaudzē. Taču Padomju Krievijas kritika šodienas Putina impērijā tomēr netika pieļauta. Melu kampaņa pret «Karlsona» un «Pepijas Garzeķes» autori tagad tur atvēzējās tik pamatīgi, ka neviena izdevniecība vairs nebija gatava izdot nedz šo, nedz arī kādu citu zviedru rakstnieces darbu. Kara grāmatas 1939. -1945. ir iztulkotas krieviski, taču Krievijā izdot tās nav iespējams ideoloģisku motīvu dēļ. Šie teksti ir lieliski rakstnieces darbi, kas dokumentē kara gaitu un piedāvā aculiecinieces novērojumus par to, kā īsti karā viss notika. Šķiet, ka šo grāmatu pirmām kārtām vajadzētu izlasīt tieši krieviem un vāciešiem, lai iegūtu nedaudz cita rakursa ieskatu kara norisēs. Vācieši izlasīja. Kas traucē krieviem izlasīt šo grāmatu? Kam tur ir tik ļoti bail no Astrīdas tekstiem? Putinistiem jeb tiem, kam rūp zviedru rakstnieces «labā slava»?

Klupināšanā ēterā

Ungāru televīzijas operatore Petra Laslo (Petra László) 2015. gada 8. septembrī kļuva populāra vienā rāvienā. Toreiz viņa strādāja nacionālajai stacijai N1TV, filmējot migrantu plūsmu no Serbijas uz Ungāriju. Gaišmatainā sieviete ar zilo džinsu jaku filmēja un tad pēkšņi aizlika priekšā kāju skrejošam bēglim ar bērnu pie rokas. Kāds cits žurnālists nofilmēja šo incidentu. Tā notikušais (caur sociālajiem tīkliem) izplatījās visā pasaulē. Vainīgais bija vācu RTL reportieris Stefans Rihters (Stephan Richter), kuram izdevās notikušo iemūžināt ar mobilā telefona palīdzību, lai pēc tam sižetu ievietotu Youtube. Videoieraksts rāda, ka ungāru Petra vispirms iesper bēgošai mazai meitenītei un kādam jaunam vīrietim. Tikai pēc tam viņa aizliek kāju priekšā bēgošam vīrietim un mazam zēnam. Abi lido un sāpīgi nokrīt. Vēlāk noskaidrojās, ka klupinātais vīrietis ir 52 gadus vecs futbola treneris no Austrumsīrijas un mazais zēns ir viņa septiņus gadus vecais dēls Zaids. Abi nokritušie centās kaut ko pateikt klupinātājai, taču pēc tam atsacījās no idejas un skrēja tālāk. Vīrietis nesa rokās savu raudošo bērnu un pēc brīža jau pazuda skatienam aiz kukurūzas lauka, Budapeštas virzienā.

 

Sociālie mediji knaši tiražēja šo atgadījumu dažādās versijās. Mēnesi pēc notikušā internetā bija novērojamas vairākas notikuma versijas: 1) patiesā un 2) melīgā (kurā klupinātāja tika attēlota kā varone un upuris raksturots kā terorists.)

Klupināt kādu nav labi. Tā nedara. To ikvienam no mums vecāki un skolotāji iemāca jau bērnībā. Visās kultūrās un ticībās. Pat amerikāņu futbolā (ļoti brutālā spēlē) šis paņēmiens nav atļauto sarakstā. Taču daudzi šo netikumu tomēr praktizē: gan traucējot kolēģim gūt panākumus darbā, gan zibenīgi klupinot kādu, kurš gudrāks vai labāks par pašu. Ir taču tik smieklīgi redzēt, ka cilvēks kustībā lido pret grīdu jūsu priekšā aizliktās kājas rezultātā.

Lai gan šajā konkrētajā notikumā Röszke bija skaidri redzams, «kas notiek», interneta publika tomēr ķērās pie abu – upura Osamas Abdula Mohsena un klupinātājas Petras Laslo vajāšanas.

Nav noslēpums, ka Ungārija šajā periodā bija gigantiska bēgļu tranzīta valsts. Viktors Orbāns6 un Jobbik7 partija ķērās pie četrus metrus augsta žoga celtniecības valsts dienvidos. Situācija bija nokaitēta visā reģionā. Pret bēgļiem tika izmantoti ūdensmetēji, asaru gāze un klīda baumas, ka septembra sākums ir pēdējais brīdis, kad robežas bēgļu kustībai vēl ir vaļā. «Iespējams, ka šo baumu dēļ bēgļi skrēja izmisīgi strauji Ziemeļeiropas virzienā tieši todien,» – atceras notikumu aculieciniece, RAI žurnāliste Bálint Bárdi.

Skaidrs, ka vērtējuma toņkārtu piedāvāja vietējā politiskā elite. Orbāns nosauca bēgošos «par indi», sarīkoja valstī referendumu (98% pret bēgļiem) un izrotāja Ungārijas robežas ar putnubiedēkļiem voodoo stilā. Klupinātājas TV kanāls bija Jobbik ideoloģijas paudējs, taču Petras izdarīšanās bija «par daudz» pat viņiem. Operatori atlaida no darba jau 9. septembrī. Divas dienas vēlāk viņa publiski atvainojās par savu rīcību avīzes Magyar Nemzet slejās: «Es neesmu cietsirdīga, rasistiska bērnu spārdītāja. Neesmu pelnījusi to izsmieklu un vajāšanu, apvainojumus un pazemojumus uz robežas ar slepkavības draudiem, kurus man piedāvā internets.» Facebook un Twitter esot pienaglojis sievieti pie kauna staba, un sākusies organizētu grupu aktivitāte ar mērķi viņu izvarot vai nogalināt. Tā apgalvo Petra Laslo avīzei Izvestija. Nesen viņu notiesāja uz trim gadiem nosacīti par publiskās kārtības traucēšanu. Viņas mēģinājumus ietekmēt tiesu ar argumentiem, ka incidents noticis pašaizsardzības nolūkos, Segedas tiesa neņēma vērā. Tagad Petra gatavojas emigrēt uz Krieviju. Tur «patiesība» būšot viņas pusē. Pēc viņas domām, klupināšana esot laba lieta, jo nogāztais esot bijis Alkaida kaujinieks. Izvestija turpināja attīstīt šos melus tālāk, piesaistot Asada režīmam uzticīgu žurnālistu Leitu Abu Fadelu, kas sociālajos medijos aktīvi izplatīja nepatiesu informāciju par šo cilvēku, secinot, ka «Eiropa palīdz šiem islāmistu neliešiem». Brīdī, kad avīze New York Times palūdza Abu Fadelu komentēt savus izteikumus publiski, viņš tos vairs nevēlējās apstiprināt.

Interesanti, ka ungārietes klupinātajam 52 gadus vecajam Osamam incidents palīdzēja. Nofilmētajā materiālā Youtube viņu atpazina spāņu futbolisti kā Sīrijas augstākās līgas Atfotuva treneri un uzaicināja strādāt ar Getafe CF (spāņu otrās līgas komandu). Mazajam Zaidam bija tas gods iesoļot Madrides futbola stadionā pirms Real Madrid spēles pie rokas futbola superzvaigznei Krištianu Ronaldu (Cristiano Ronaldo).

Facebook tikmēr turpināja stāstīt, cik nelietīgs ir klupinātais arābs un cik heroiska un varonīga notiesātā ungāriete. Upuris tika padarīts par «uzbrucēju» un uzbrucēja par «cietušo».

Tikmēr pats Osama dzīvo tālāk savā mazajā dzīvoklītī Spānijas Getafē, kopā ar Zaidu un diviem dēliem. Sieva un pārējie ģimenes locekļi joprojām uzturas bēgļu nometnē Turcijā.

Tīmekļa naida kultūra

Abi šie notikumi cieši saistīti ar Krievijas avotiem, kas apzināti sakropļo informāciju un piedāvā patiesības vietā fabricētus melus. Rakstniece Astrīda Lindgrēna aizstāvēties vairs nevar. Futbola treneris no Sīrijas norobežojas no interneta apmelojumiem un nevajadzīga uztraukuma vietā katru dienu 3 stundas mācās spāņu valodu. Tikmēr mēs (pārējie) esam vīlušies interneta iespējās, jo nepatiesībās lēni noslīkst patiesība. Kāpēc tā notiek?

Tīmekļa bērnības gados cerējām, ka tas palīdzēs atvērt sabiedrību atvērtām, cieņas pilnām un tolerantām diskusijām: visi tiks pie vārda, publiski izteiksies par nozīmīgām sabiedrības problēmām un tiks cieņpilni uzklausīti; tauta «stāvēs rindā» pie valdības un pašvaldību mājas lapu diskusiju portāliem, lai piedāvātu savas lieliskās idejas; mediji beidzot kļūs par «plašsaziņas līdzekļiem», jo internets likvidēs galveno mediju invaliditāti – nespēju tieši komunicēt ar savu auditoriju. Toreiz neviens no mums nevarēja paredzēt, ka notiks pretējais – internets palīdzēs formālajā un administratīvajā saziņā, taču iznīcinās Habermāsa sapni par atvērtās sabiedrības diskusiju telpu.

Sarunas vietā tagad nostājusies samazgu bedre un diskutētāju krēslu jau ieņēmuši naida sludinātāji. Līderpozīcijās šajā frontē ir ultralabējie (nacionālisti) un islāmisti. Viņi kliedz, apmelo, deklarē, bet oponentus gandrīz nedzird. «Šajā situācijā internetā tiek kultivēta atvērtā naida tendence, kas būtiski apdraud demokrātiju un izvēršas tieši sociālajos medijos. Publiskās personas, kurām vajadzētu iestāties par augstāku komunicēšanas standartu, sabijušās klusē, un tie, kas uzdrošinās oponēt, tiek vajāti fiziski un garīgi. Zviedru PEN klubs uzskata, ka interneta ievazātā naida un draudu kultūra, kas angliski tiek dēvēta par «hate speech», ir šodien visbūtiskākais un nopietnākais apdraudējums izteikšanās brīvībai. Naida kultūra komunikācijā ir priekšnoteikums fiziskai varmācībai pret citādi domājošajiem, kas attīstās netraucēti un nesodīti.»8

Kultūras analīzes komiteja Zviedrijā savā pētījumā «Kultūras apdraudējums» (2016:3) noskaidrojusi, ka 35% rakstnieku un žurnālistu ir draudēts internetā ar viņiem fiziski izrēķināties. 50% no vajātajiem uzskata, ka visaktīvākie žurnālistu vajāšanā ir ultralabējie nacionālisti un tikai 15% vajātāju pārstāv noteiktus reliģiozus grupējumus. Latvijas situācijā šiem grupējumiem jāpievieno politiskās partijas, pašvaldības, kas publisko personu vajāšanai izmanto savas troļļu armijas, lai panāktu mediju, žurnālistu un kultūras darbinieku pašcenzūras pastiprināšanos. Izteikšanās brīvības eksperts Gunārs Akselsbergs neslēpj bažas, ka pašreiz notiekošais interneta komunikācijā var novest pie izteikšanās brīvības ierobežojumiem daudz plašākā spektrā. Pieraujoties mēs kapitulējam naida demagoģijas priekšā.

Digitālās pieklājības indekss Latvijā arī atklāj, ka 12% tīmekļa lietotāju jūt apdraudējumu katru reizi, «ieejot internetā». 26% no mums saskārušies ar apdraudējumiem pēdējā mēneša laikā, 43% secinājuši, ka viņiem bijis nevēlams kontakts ar kādu personu, 22% fiksējuši ļaunu izturēšanos pret sevi. Tātad izsmiešana (21%), uzmākšanās (17%), manipulatīva kompromitēšana (12%), kas atstāj negatīvu ietekmi un nepatīkamas sajūtas jeb reālus tiešsaistes apdraudējumus mūsu ikdienas psiholoģiskajam komfortam (Diena, 07.02.2017.). No saziņas līdzekļa internets pārvērties par lamatām, kurās «bruņotas bandas» gatavo uzbrukumus konkrētām personām, apzināti, izmantojot neatļautas cīņas metodes un ieročus. Pagaidām satraucāmies par vārdiem un attēliem, kas nogalina garīgi, taču šogad esam jau iepazinuši reālas slepkavības un izvarošanas, kuras noziedznieki «translē» sabiedrībai ar interneta palīdzību «tiešraides režīmā».

Loģiski, būtu jāsāk domāt par interneta policiju. Tieši tādu pašu, kas patrulēs un aizstāvēs, aizturēs un arestēs, jo noziedznieku identitāte parasti tiek noslēpta aiz palamas, dekorācijas vai aizslietņa maskas. Vai mēs vēlamies piedalīties šajās batālijās, kurās pret ikvienu no mums nostājas labi bruņotu, neredzamu interneta noziedznieku bandas? Tās pašas, kas gaida naivos un «transporta līdzekļus» (populāru autoru rakstus), lai, «uzsēžoties uz astes», panāktu maksimāli lielu auditoriju saviem verbālajiem vēmekļiem. Vai visi šie tīmekļa pievēmēji darbojas tikai savās interesēs? Protams, nē. Vairums no viņiem ir kādas «mafijas» (interešu grupas, ticības, pārliecības, ideoloģijas) karavīri, kas «ar masu» (tiražētu viedokli) uzveic «to, kas nav mūsējais».

 

Troļļu fabrika

Ekrānšāviņš no Twitter

 

«Vakar mani beidzot sabrauca,» raksta publicists Jorans Rozenbergs kādā Dagens Nyheter ievadrakstā un paskaidro, ka «sabraukšana» nenotiek uz ielas (fiziski), bet gan verbāli tīmeklī (emocionāli). Viņam šķiet, ka tikt saplacinātam internetā ir tikpat drausmīgi kā būt sabrauktam uz ielas. Sociālos medijus vajagot dēvēt par «asociālajiem medijiem», jo nekā sociāla tajos neesot. Pa to ielām un laukumiem drāžoties «mašīnas», kas gatavas sabraukt visus, kas gadās pa ceļam. Svešos un nepazīstamos ieskaitot. Interneta noziedznieku metodes – izsmiekls, apmelojumi, ņirgas un meli, no ekrāna izkāpjot dzīvē. Draudot situācija, ka sociālo mediju nekulturālību pamazām pārņemsim arī savā ikdienā. Pārvērtīsimies par barbariem.

Acīmredzot arī pie mums ir pienācis laiks plašāk runāt par to, kā naida kultūra ietekmē mūsu ikdienas saziņu publiskajā telpā. Naida ideologu stratēģija nedrīkst pārņemt Latvijas publisko sarunu telpu, uzspridzinot pašu galveno – savstarpējo paļāvību atvērtā publiskā sarunā.

We’ll be back9

Atsauces:

(1) Pirmā Astrīdas Lindgrēnas darba Малыш и Карлсон, который живёт на крыше tulkotāja 1957. gadā, divus gadus pēc darba pirmās publikācijas Zviedrijā 1955. gadā.

(2) Elija Kliene tulkojusi A.Lindgrēnas darbus latviski.

(3) Vera Singajevska, Jaunatnes teātra aktrise, Karlsona lomas atveidotāja

(4) Varis Brasla, kino režisors. Rīgas Kinostudijas filmas «Emīla nedarbi» (1985) autors. Filma uzņemta, izmantojot Astrīdas Lindgrēnas stāstu par Lennebergas Emīlu.

(5) https://rusnsn.info/analitika/proobrazom-karlsona-astrid-lindgren-by-l-rejhsmarshal-german-gering.htmlhttps://thequestion.ru/questions/39308/pravda-li-chto-proobrazom-karlsona-byl-german-gering

(6)  Viktors Orbāns vada Ungārijas valdību kopš 2010.gada. Donalda Trampa un Vladimira Putina atklāts piekritējs. Apgalvo, ka plānojot sākt «antiliberālu kultūras revolūciju» Eiropā

(7) Jobbik ir ultralabēja nacionālistu partija ar izteiktu antisemītismu un negatīvu attieksmi pret Eiropas Savienību. Pēdējo parlamenta vēlēšanu rezultātā ieguva ap 20% vēlētāju balsu.

(8) Larsmo, O. (2016 -11-26). Dagens hatspråk fräter på demokratins fundament. Dagens Nyheter. Kultur.

(9) I’ll be back – «es atgriezīšos» frāzei ir vairākas nozīmes. Izplatītākā – Arnolda Švarcenegera varoņa replika «Terminatorā» un nozīmē, ka cīņa turpināsies.

Propaganda «salauztajā telefonā» jeb spilvena plivināšana uz jumta

Speciāli TVNet

kremlis

Kremlis. Foto no TVNet. 

Visi esam piedalījušies rotaļā ar nosaukumu «salauztais telefons». Annas septītā dzimšanas diena nebija izņēmums. Viesi sasēdās uz sola, un jubilāre uzreiz iečukstēja Jānim ausī kādu vārdu. Jānis to nodeva tālāk ausī sīkajai Ilzei. Knariņš, salikusi plaukstas tūtiņā, nedzirdami, bet akurāti deklamēja to tālāk Kārlim. Garais spurdzot turpināja komunikācijas ķēdi, čukstot uz priekšu Atim. Visbeidzot vārds atnāca līdz Mārai, kura sēdēja uz garā sola pēdējā. Pašā rindas galā. Viņa lēni piecēlās, saglauda svārciņus uz leju un skanīgā balsī paziņoja: «Kaste.» Galvas pagriezās pret Annu.

– Nē, nebija kaste! Bija sniegpārsliņa! – jubilāre noelsās. Sniegpārsliņa taču nevar tik strauji pārvērsties kastē. Kļūdu vajadzēja labot. Mačs tika atsākts. Anna atkal iečukstēja Jancim ausī garu vārdu, un komunikācijas process uzņēma gaitu. Visbeidzot lielā Māra atkal piecēlās, lēni un apzinīgi paziņoja saziņas rezultātu: «Miskaste.»

– Nē, nē, nē! Nebija miskaste! Bija debespuse! – Anna gandrīz raudāja. Visi skatījās uz satraukto jubilāri, kurai nebija laika saprast, ka kāds no viesiem apzināti nomainījis viņas vārdu pret savējo.

– Spēle neiznāks, ja kāds nav godīgs! – purpināja Ilžuks. Taisnība. Vienmēr un visur atrodas cilvēki, kas apzināti iedēsta mūsu saziņā traucēkļus vai melus un panāk, ka publika nosauc sniegpārsliņas par kastēm un iztulko «debespuses» kā «miskastes».

Kremļa propagandistu «salauztā telefona» loģika

Šī bērnu spēle lieliski atspoguļo dezinformācijas procesa loģiku – apzināti sagrozīt faktus, panākot publikas apjukumu, nedrošību un pārprastu parādību, problēmu un procesu izpratni. Nav dažādu patiesību vai dažādu patiesības interpretāciju. Ir tikai meli un patiesība. Tik vienkārši. Tāpēc Eiropas Padomes nesenajā balsojumā par rezolūciju, kura aicina aktīvāk cīnīties pret Krievijas un teroristu propagandu publiskajā telpā, ir tieši šī «salauztā telefona» loģikas apsūdzība. Pats sliktākais ir nevis lētticīgu iedzīvotāju muļķošana ar melīgiem faktiem un būtisku izpausmju nomaiņa ar nebūtiskiem efektiem, bet gan nervozitātes un neskaidrības «aizkara nolaišana», saduļķojot publisko telpu.

Cilvēkiem tiek pūsta migla tieši acīs, iegalvojot, ka «patiesības vispār nav» un tas, kas notiek acu priekšā, nav uzmanības vērts.

Valstis un sabiedrībās vienmēr, visos laikos ir izmantojušas dezinformāciju kā pretinieka dezorientācijas paņēmienu. Krievijas šodienas propagandas buldozers atšķiras no visiem iepriekšējiem ar tā gigantisko apjomu, jo dezinformācija ir šodienas Krievijas militārās stratēģijas ass. Tieši šim kaujas veidam Putins investē milzīgus resursus. Tā kā NATO militārais standarts Krievijai šodien ir neaizsniedzams mērķis, tad Putins izvēlas šajā 3. pasaules karā kā savu trumpja dūzi propagandas artilēriju. Sagraujot ienaidnieku garīgi. Tieši šā iemesla dēļ jāsaprot, ka karš jau sen ir sācies un Putins to agresīvi vada mediālajā arēnā, kur pagaidām viņš ir uzvarējis visās kaujās. Mūsu radio un televīzijas padomes un valdības naivie šļupsti par «jauna krievu kanāla» atklāšanu Latvijā no malas atgādina Annas un Ilžuka apvainošanos par jaukās rotaļas izgāšanu. Šādi šajā karā nav iespējams uzvarēt. Ja «viens» saziņas ķēdē apzināti nomaina «sniegpārsliņu» pret «kasti», tad nepalīdzēs spēles dalībnieku skaita palielināšana. Pie uzvaras mūs var aizvest komunikācijas procesu loģikas izpratne un konkrētu korekciju ieviešana tajos. Pagaidām ES un Latvijas pretreakcijas putinistu propagandas buldozeram ir vairāk politiska klaigāšana un sašutums, nevis konstruktīva, komunikatīva rīcība pretreakcijas izskatā. Mēs turpinām neaizstāvēties un turpinām zaudēt.

Nav viegli saprast šodienas kara izskatu

ASV prezidentu Baraku Obamu jau ilgstoši cenšas pierunāt reaģēt pret vienu no Krievijas uzbrucēju frontēm – putinistu datorhakeru ielaušanos amerikāņu interneta publiskajā telpā un sakarā ar «salauztā telefona» sarīkošanu aizvadīto prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā. Pirmā un redzamākā ielaušanās notika Demokrātu partijas iekšienē un noslēdzās ar Wikileaks publikācijām, kas publiskoja Hilarijas Klintones e-saraksti ar kampaņas vadītāju John Podesta. Uzbrucēji no Krievijas formāli pārstāv divus grupējumus, kas intensīvi strādā Putina militārās pretizlūkošanas GRU sistēmā. Pirmais grupējums ir «Fancy Bear» vai «APT 28», otrais – «Cozy Bear» vai «APT 29». Viņu mērķtiecīgais dezinformācijas darbs interneta «aizkulisēs» noveda Trampu pie varas. «Esam pārliecināti, ka viņi uzlauza ne tikai Demokrātu, bet arī Republikāņu komunikāciju, taču pagaidām tiek izmantota tikai pirmā,» konstatē anonīms avots laikrakstam «New York Times»(1). Pagaidām nav skaidri krievu hakeru uzbrukuma mērķi. Līdz šim skaļāk noskanējuši apgalvojumi, ka putinistiem šī ielaušanās palīdz iedragāt publikās domas ticību amerikāņu demokrātijas standartam, neatkarīgi no tā, kurš uzvarēs vēlēšanās. Tagad slepens CIP pētījums savos secinājumos tomēr sliecas apgalvot, ka krievu hakeru uzbrukums bija saistīts ar ļoti konkrētu plānu – kompromitēt Klintoni un panākt Trampa nonākšanu ASV prezidenta krēslā. (2)

Naivi iedomāties, ka Putins saskatītu Trampā Krievijas draugu un šāda krievu hakeru palīdzīgā roka varētu palīdzēt starptautiskās politiskās spriedzes atslābumam. Mūsu interesēs ir sagaidīt, lai Obamas valdība līdz savu pilnvaru beigām 20. janvārī tomēr pagūst noskaidrot patiesības kopainu un «kas lācītim vēderā».

Līdz šim amerikāņu izlūkošanas centrs jeb Federālā izlūkošanas pārvalde jau 7.oktobrī publiski informēja sabiedrību par konkrētām Krievijas izlūkošanas aktivitātēm ASV ar hakeru palīdzību. Kremlis, protams, to noliedz. Taču process ir iesācies. Džulians Asanžs taisnojas, ka viņš un Wikileaks būtu sadarbojies ar krievu hakeriem Klintones kā ASV prezidenta kandidātes «norakšanā», lai gan viņam ir privāti motīvi šādai rīcībai pret Hilariju Klintoni.

Kiberuzbrukumi ir prioritāte ne tikai ASV nacionālās aizsardzības un drošības sistēmā, bet cerams, ka arī Latvijā. Taču šo karu parastam vērotājam ir grūti saprast un iztēloties kā nopietnu konfliktu, jo nedzird šāvienus un neredz ievainotos, kas noasiņo.

Okupēšanas shēma

Krievija vienmēr ir aktīvi centusies ietekmēt notikumus citās valstīs savā labā. Līdz šim uzskatījām, ka šis darbs norisinās spiegu un diplomātu līmenī, taču šodien ir skaidri redzams, ka Kremlis realizē savu uzbrukumu divos virzienos: 1) destabilizējot publisko domu un tieši ietekmējot politiskos un vēlēšanu procesus valstīs, kas pakļautas uzbrukumam, 2) sagraujot žurnālistikas sistēmu teritorijās, kas ieskaitītas frontes zonā. Šodien šo uzbrukumu ir viegli realizēt, jo tradicionālo mediju vietā ir nostājušies sociālie mediji, kurus nekontrolē uzraudzības institūcijas un ētikas kodeksi. Demokrātisko valstu publikas nepatika pret savu «eliti» palīdz uzbrucējiem «ietīties drauga tērpā» un uzspridzināt tur esošo politisko sakārtotību zem populisma zīmes. Noder arī «labi izmantojamie idioti», kas labprātīgi atdod «atslēgas» uzbrucējam, noturot ienaidniekus par labvēļiem. Vilka ieģērbšana «aitas kleitā» ir populāra manipulācijas metode ne tikai pasakās, bet arī propagandas karā. Piemēram, jaunākais Democracy Corps pētījums pierāda, ka puse no amerikāņu republikāņu vēlētājiem ir patiešām pārliecināti, ka Kremļa hakeru manipulācijas vēlēšanu procesā ASV ir tikai Klintones administrācijas izdomāta «teorija», lai attaisnotu savu zaudējumu vēlēšanās. Kā redzat, dūmi var kūpēt bez uguns un tauta notic meliem.

Saprotams, ka nopietna šā jautājuma izmeklēšana tā, kā to pieprasa konservatīvie senatori (John McCain, Lindsey Graham), var sagraut ASV stabilitāti, ja velēšanu iznākums pēkšņi nebūs leģitīms un vainīgie izrādīsies Kremlim uzticīgie hakeri. Tāpēc galīgais iznākums šim uzbrukumam, šķiet, paliks miglā tīts.

Saprotams, ka Hilarija Klintone Krievijai nepatika, jo būtu turpinājusi iesākto līniju. Trampa administrācijas ārpolitiskais kurss pagaidām ir neskaidrs. Taču viena lieta šajā partitūrā ir saskatāma – nav nevienas kritiskas nots Krievijas virzienā. Bez tam nevajadzētu aizmirst, ka Tramps joprojām domā politikā ar biznesa loģikas kategorijām, kas parasti izraisa ļoti traģiskas sekas valsts ikdienā. Nav izslēgts, ka Putinam vajag šo Trampa domāšanu, cerot uz Ukrainas sankciju likvidēšanu. Jaunais ASV prezidents ir neskaidra kārts ārpolitiskajā kontekstā, jo viņa tuvumā pašlaik ir Krievijai labvēlīgie: 1) nacionālās drošības padomnieks Michael Flynn un 2) ārlietu ministra posteņa kandidāts Rex Tillerson. Bez tam nav publiski pieejama informācija par Trampa privātiem investīciju apjomiem Krievijā, kas arī var ietekmēt ASV ārpolitiskos akcentus.

Grūti iedomāties, ka jaunais ASV prezidents nesaprastu stāvokļa nopietnību. Pagaidām ieskatās, ka viņš ignorē to, kas ir acīmredzams. Bravūra un vasaras aicinājumi Krievijai palīdzēt viņam atmaskot Hilarijas Klintones e-pastu šodien neizskatās nedz asprātīgi nedz jautri. Cerams, ka viņam izdosies mērķis «Make America Great Again», taču sabiedrotie Kremlī turpina rīkoties pēc sava plāna, kas nav sinhronizēts ar ASV varenības atjaunošanas projektu.

Spalvu sēšana no jumta

Par Latvijas izredzēm putinistu ideoloģiskā kara scenārijā šaubu nav. Kremlis pret Latviju izturas kā pret izbēgušu cietumnieku un centīsies mūs atgriezt atpakaļ postsovjetiskajā impērijā kā sūknējamu provinci. Lai šis projekts izdotos, ir jāsagatavo izšķirošajiem politiskajiem un militārajiem lēmumiem publiskā doma. Jau tagad lielākā Krievijas iedzīvotāju daļa skumst pēc vecajiem laikiem, un nebūs ilgi jāgaida, kad arī pie mums Latvijā sāks runāt par ļeņinekļa atgriešanu atpakaļ krustojumā pie Esplanādes. Mentālā smadzeņu skalošana norisinās netraucēti, un «kāds» visu laiku nomaina «vārdus» masu komunikācijas procesā.

Kādā senā anekdote rabīns gudri sodīja tenkotāju un apmelotāju. Viņš lūdza meli uzkāpt uz jumta un izkaisīt vējā spalvas no spilvena. Kad tas bija izdarīts, pavēlēja savākt atpakaļ vējā izsētās dūnas un spalvas sagrieztajā spilvendrānā.

  • Tas nav iespējams! – kliedza tenkotājs un melis, stāvot jumta korē un noskatoties, kā spalvas lido vēja spārniem.

Ar apmelojumiem un Kremļa propagandas sārņiem ir tieši tāpat kā ar šīm spalvām, kas jau sen piesārņojušas mūsu publisko vidi. Inficēti ir arī Latvijas mediji un publiskā doma. Izlietu ūdeni nesasmelsim, taču piegānītu publisko telpu ir iespējams attīrīt.

Vai turpināsim sašust un brīnīties, vai tomēr sāksim rīkoties?

1 – Russian Hackers Acted to Aid Trump in Election, U.S. Says

2 –  Secret CIA assessment says Russia was trying to help Trump win White House