Šis teksts nebūs par kara tēmu, bet par citu traģēdiju. Lasu kas noticis un domāju kā ir pareizi. Priecāties vai nosodīt? 

Tātad lietuviešu avīze Lrytas tikko publicējusi ziņu par to, ka zviedru pusaudzes slepkava – lietuviešu celtnieks (viesstrādnieks) vakar nodurts cietumā Lukišķos Lietuvā. Tur 42 gadus vecais Nerijus Bilevicius tika pārcelts no zviedru cietuma, lai izciestu mūža ieslodzījumu par slepkavību. Viņu nogalinājis cits lietuvietis cietumnieks ar pašdarināta naža dūrienu mugurā. Cietušais aizvests uz slimnīcu, taču tur miris. Nerijusa slepkava ir otrs uz mūžu notiesātais varmāka (izvarotājs un slepkava), kura lietu tagad izskatīs Lietuvas tiesa. 

Traģēdija sākās tā: 17 gadus vecā Lisa Holma 2015.gada 7. jūnija vakarā pēkšņi pazuda un neatnāca mājās no darba pie vecākiem savā ciemā Blombergā. Pa priekšpusdienām meitene strādāja vasaras darbu/praksi vietējā kafejnīcā, kur pārdeva smalkmaizītes. Visi meiteni pazina, jo laukos visi zina un pazīst visus. Tāpat ir arī šajā ciemā. Satrauktie kaimiņi sāka meiteni meklēt. Tik piesaistīti dienesti un organizācijas un meklēšana turpinājās piecas dienas pēc kārtas. Visbeidzot meiteni atrada kādā šķūni mirušu, netālu no viņas darba vietas. Noskaidrojās, ka vainīgais varētu būtu lietuviešu viesstrādnieks Nerijus, kas bija redzēts uzrunājot Lisu. Viņu aizturēja, pratināja, tiesāja un piesprieda mūža ieslodzījumu par izvarošanu un slepkavību. 

Notikums sašūpoja valsti. Protams, ka tas radīja ļoti nepatīkamu iespaidu par viesstrādniekiem no Baltijas. Protams, ka apsūdzētais savu vainu noliedza, taču viņa DNS atrada uz nogalinātās meitenes drēbēm. Protams, ka slepkavas un izvarotāji mēdz noliegt savu vainu. Protams, ka viņš rīkojās pretīgi nelietīgi. Protams. 

Tagad sociālajos medijos vairums gavilē par to, ka nelietis ir sodīts: „lieliski!“, „cūka pagalam“, „tā viņam vajag!“ 

Kā ir pareizi – priecāties vai sašust par cietumnieku drošību ieslodzījuma vietās?