Aizskrējušas jau divas nedēļas, kopš krievu raķešu uzlidojums Časovjarā nodzēsa 48 cilvēku dzīvības. Tātad – dienvidaustrumos no Kramatorskas. Tagad (pa ielu ejot) redzams relatīvs kārtīgums: gruveši sabīdīti kaudzēs un atsevišķā čupiņā saplacinātas apģērbu skrandas, bet trešajā kaudzē ir nelietojami krāmi, kas agrāk saucās mēbeles. Neskatoties uz šo postu 72 gadus vecā Tatjana Braikho nepametīs savu māju un dzīvokli. Neparko. Viņa ir dusmīga: dēvē Ukrainas prezidentu par klaunu un uzskata Padomju Savienības laikus par vislabākajiem visā pasaulē. Ja viņai jautā vai šeit bija miers līdz 24.februārim, tad atbildes nav. Ja jautā kurš uzbrūk šajā karā, tad atbilde skan: „Es neredzēju viņu pases”. Tatjana pieder vecāku cilvēku grupai, kuriem nav nekas pretī, ja krievi pārņem varu Doņeckā. Pavisam un mūžīgi. Viņiem tas šķiet lieliski.
Skaidrs.
Tupat līdzās ugunsdzēsēji dzēš 32. vidusskolas ēku. No tās nekas nav palicis pāri. Tikai betona bluķi un pa vidu kā spāres lido aprakstītas burtnīcu lapas. „Mēs izremontējām, sagādājām jaunus datorus un digitālās tāfeles. Šī bija viena no pašām labākajām Kramatorskas skolām“, – nopūšas Dmitriu Makarovs, kurš te gājis no pirmās līdz devītajai klasei. Puika miedz acis saules gaismā un jūtams, ka vairāk viņam nav ko teikt. Skola ir beigusies un nobeigusies. Tieši un nepārprotami – vienā rāvienā. Dārzā lepojas bumbieru raža. Katram bumbierim kvēpu kleita mugurā. Ja to norauj, tad plaukstas vairs nevar nomazgāt tīras.
Karavīru grupiņa krauj smagajā mašīnā zaļas kastes. Vai te bija vai nebija munīcijas noliktava? Krievi tā pagalvo, bet pierādīts tas nav. Uzlidojuma rezultātā šajā ēkā tika nogalināti 3 cilvēki, jo ir vasaras brīvlaiks un audzēkņu tur nebija. Taču krievu mediji apgalvoja, ka „300 ukraiņu nacionālistu“ tieši šeit esot zaudējuši dzīvību. Kā redzat – informācijas karš turpina malt informāciju un izdomājumus.
Uz ielas šeit redzami tikai armijnieki. Rok tranšejas un ēd sviestmaizes pusdienlaikā pie vienīgā pārtikas veikala sienas. „Paldies par apjautāšanos!“- atsaucās divi un paziņo, ka esot vajadzīgs vairāk karavīru, vairāk „himarsu“, munīcijas un viss notikšot. Savus vārdus puiši nenosauc. Pašlaik viena daļa no viņiem izkrāmē pārtiku no automašīnas kravas kastes, kas tikko piestājusi pie veikala. Acīs nogurums. Esot redzējuši tikai postu un pilsētas, kas pārvērstas betona gruvešos. Lielākā daļa draugu nogalināti.
„Domāju, ka krievi pievāks Kramatorsku arī. Ja nebūs pietiekami ieroču, tad šo zonu nevarēsim noturēt“ – saka viens no viņiem.
Taču Ivans un Jaroslavs ir mundrāki. Viņi transportē ievainotos no frontes uz slimnīcu. „Himars mums nozīmēja ļoooooti daudz! Tas nav tikai ierocis. Tas ir brīnums, kas izmainīja visu. Ticību uzvarai un paaugstināja kaujas morāli. Ja tagad būtu arī kaujas lidmašīnas un vairāk munīcijas, mēs krievus patriektu no Kramatorskas vienā rāvienā.“
Ieejot slimnīcā var sastapt narkozes ārsti Katerinu Milnikovu. Kā klājas? Vissmagāk esot bijis 8.aprīlī, kad krievi bombardēja Kramatorskas dzelzceļa staciju. Toreiz 50 cilvēku gāja bojā notikuma vietā un 100 ievainotie tika transportēti uz šo – vienīgo slimnīcu. Amputācijas notikušas gaitenī. Te izmisušas mātes saņēma ziņu, ka bērni tomēr miruši. Tepat cilvēki zaudēja locekļus un dzīvību.
„Visbriesmīgākais šādās situācijās ir bērni. Nē, viņi ir pavisam klusi, ja notiek kas ārkārtējs. Ievainoti, bet neko neizrāda. Nekliedz, neraud. Vienīgais teikums, kuru mazie visu laiku atkārto: „ Kur ir mana mamma?“.
Vai kāds beidzot tomēr bēg? Dodas projām?
Jā, piemēram, Viktorija. Uz rokas viņai mēnesi vecā Zlata. Abas gaida pie pieturas evakuācijas autobusu uz Pokrovsku. Tur reģistrēs meitiņu. Pēc tam ar visiem pieciem bērniem uz vilcienu, kas vedīs uz rietumiem. Sestdien Zeļenskis pieprasīja, lai tauta atstāj Donbasa reģionu. Citādi visus varot nogalināt. Gaidāma auksta ziema. Degvielas apkurei nepietiek. „Man nav kurp braukt. Negribas nekur doties. Taču palikt te uz vietas arī nevar“. Atkal iekaucas gaisa trauksme, bet neviens nereaģē.
Torīt ar autobusu bija gatavi evakuēties 16 pieaugušie un 6 bērni. Mācītājs Evgenijs Pavlenko vispirms novadīja lūgšanu un pēc tam pasažieri devās ceļā. „Ir ļoti nelāga un skumja sajūta zinot, ka krievi ielenks Kramatorsku. Tūlīt pat. Mūs te ieslēgs un izsvēpēs. Jūtu ienaidnieka tuvumu. Savādi, ka vēl esam dzīvi“ – viņš saka un lēnām aiziet uz savu pagrabu bez logiem, kas mācītājam pašlaik ir dzīvokļa vietā.
“Cilvēku, kas gaida atnākam krievus, kļūst aizvien mazāk“ – konstatē Kramatorskas birģermeistars Oleksandrs Hondratjenko. Viņam šķiet, ka „tādu“ ir tikai 10%.
Domes nama priekšā ir neparasti kluss. Pašlaik te dejo tikai baloži ap dziļu bedri, kurā guļ krievu raķete.
Tie, kas tomēr paliek uz vietas ir nedaudzi. Piemēram, Tatjana. Viņa ir pārvākusies kopš 13 marta ar visu savu iedzīvi uz patvertni. Te izvietota gulta, ledusskapis, plīts ar diviem riņķiem. Pie betona sienas piekārti aizkari, lai izskatītos pēc rūts. Pie kam, viņai ir pat internets šajā telpā bez logiem. Savādajā pazemes dzīvoklī mitinās viņa pati ar bērniem, vīrs un māsa Nataša ar diviem dēliem.
Kāpēc viņa nebrauc projām? Nevēlas atstāt savu vīru, jo visiem vīriešiem vecumā no 18 -60 jāpaliek valstī. Vai viņa būtu gatava aizbraukt projām no patvertnes, kuru pārvērtusi par dzīvokli? „Protams! Man ir apnicis bēgt uz pagrabu, kad gaisā iekaucas sirēnas. Riebjas pārbīties no skata kā raķete eksplodē kaimiņu pagalmā, bet mani bērni ir sētā. Tagad esmu gatava darīt vienalga kādu darbu, vienalga kur. Tikai pazust no šejienes. Lai šo visu vairs nekad neredzētu!“ – čukst Tatjana un maisa katlā tālāk kartupeļu zupu. Drēgnums lido pa telpu kā neredzams sikspārnis. Tas smird pēc pelējuma un piekārto savu ligzdu gaisā, virs cilvēka gultām.
Pašlaik Ukrainu ir pametuši jau 12 miljoni cilvēku.
Attēlā Ivans un Jaroslavs pie slimnīcas