Vai ticība izglītībai ir attaisnojusies dzīvē? Skola maksā naudu – to zina visi, taču investē, lai nodrošinātu censonim pārticību vēlāk. Vai mums pārējiem noder šie skolotie? Ja pie varas būs labi izglītoti – čaklākie, cītīgākie teicamnieki, tad visi dzīvosim labāk? Vai arī notiek pretējais? Meritokrātija (meritocracy, angl.) palīdz izveidot sociālas hierarhijas un klanus, kas zog valsts naudu un dala amatus savējiem?
Kā īsti ir? Kā atrast modeli priekšnieku atlasei? Izvēloties cilvēkus ar vislabāko izglītību un akadēmiskajiem sasniegumiem? Talanta un labas izglītības apvienojumu? Meritokrātija vairumam šķiet vispiemērotākā metode vadības un valsts pārvaldes personāla izraudzīšanai. Taču jaunākie sociologa Pola Paskvali pētījumi šajā jomā pierāda, ka meritokrātija nekad nav reāli ieviesta līdz galam. Mēs ticam šai idejai, taču nespējam to pieradināt.
Izglītības standarts
Diskusijas par to, ka augstskolām nepieciešams stabilizēt savu vietu pasaules labāko mācību iestāžu sarakstos, pie mums Latvijā turpinās. Taču atduras pret faktu, ka augstskolu sistēma runā pretī klasiskajām ideālās izglītības prasībām. Latvijā visu nosaka Izglītības ministrijas ekspertu grupas, komisijas un pārbaudes, kas darbojas pēc savas kvalitātes „projektu“ loģikas, un koncepcijas pamatā ir amerikāņu komerciālās izglītošanas loģika. Jeb skola par naudu. Nedomāju, ka esošā sistēma ir produktīva un palīdz valsts augšupejai. Tā ir kļūdaina savā fundamentā, jo ideālas izglītības sistēmas izveidošanā būtu jārēķinās ar klasiskajām Nikolasa de Kondorsē (Nicolas de Condorcet, 1743-1794) teorijām, kas pieprasa ne tikai brīvu, bezmaksas un sekulāru izglītības sistēmu, bet arī autonomiju, kas ļauj izcili talantīgiem pedagogiem izglītot apdāvinātus audzēkņus, neatkarīgi no viņu sociālās izcelšanās un vecāku naudas maciņa biezuma. Lai ļautu talantīgiem jauniešiem iegūt lielisku izglītību, tika ieviesta stipendiju sistēma. Šis priekšlikums daudziem nepatika jau 1792.gadā, kad to piedāvāja likumu formēšanai. Bija bail, ka akadēmiskā aristokrātija nomainīs baznīcas varu, un tāpēc to noraidīja. Divus gadus vēlāk idejas autors apcietinājumā mira. Iespējams, ka šāds gals pierāda veco patiesību, ka ir bīstami piedāvāt savai sabiedrībai pārāk progresīvas idejas. Taču daudzas no aizgājēja idejām tika saglabātas nākotnei. Tieši Kondorsjē priekšlikumi lika pamatu franču meritokrātiskajai izglītošanas sistēmai, kas eksistē vēl joprojām. Kāpēc tā ir veiksmīga?
Šis jautājums ir ļoti aktuāls patlaban, un to plaši apspriež augstskolās, kas prestižo izglītības iestāžu sarakstā ir augšgalā. To skaitā Stokholmas Ekonomiskajā augstskolā un Hārvarda universitātē Masačūsetsā.
Francijā Kondorsē idejas palīdzēja izveidot tā saucamās grandes écoles, kurās ir iestājeksāmeni un tāpēc tajās var uzņemt personas, kas vēlāk ieņem atbildīgus amatus ierēdniecībā, politikā, biznesā. Slavenākās ir École normale supérieure (ENS), École polytechnique, École nationale d’administration (ENA) un Institut d’études politiques de Paris (Sciences Po).
Kurš protestē pret eliti?
Tautas masas. Brīžos, kad tās saceļas. Politisko pārmaiņu laikā sabiedrībā rodas kritika pret tiem, „kas visu nosaka“ un „ir pie varas“. Piemēram, Francijā to nesen pauda tā saucamās dzeltenās vestes, kas pārmeta varas struktūrām nespēju izprast parastā cilvēka ikdienas problēmas. Šo tēmu labi apskata Pols Paskvali savā monogrāfijā (Paul Pasquali, ”Héritocratie. Les élites, les grandes écoles et les mésaventures du mérite”, La Découverte). Prestižās izglītības iestādes esot izveidotas pirms 150 gadiem, un tām arī tagad nepieciešamas reformas. Autoram šķiet, ka ideja izglītot apdāvinātos un izveidot no šiem izredzētajiem eliti nav sevi attaisnojusi. Pretējs virziens ir pārvērst augstskolu par „kursiem“ bez iestājpārbaudījumiem un izglītot visus, kuri to vēlas. Labāk vai sliktāk, bet demokrātiskāk. Domāju, ka šis virziens ir ļoti izplatīts arī pie mums un novedis pie apmācīšanas, nevis izglītošanas. Iespējams, ka daudziem ir nācies vilties, taču meritokrātijas kritika ir problemātiska tieši tāpēc, ka nespēj piedāvāt nekādu citu izvēles iespējamību, kas būtu veiksmīgāka un labāka.
Francijas parlamentā, valdībā un visās varas struktūrās strādā šo mācību iestāžu absolventi. Ieskaitot valsts prezidentu. Tas nozīmē, ka sistēma darbojas un izglītības līmenis nav apšaubāms. Ir zināms, ka Emanuels Makrons pērnajā pavasarī pauda vēlēšanos dažas no šīm mācību iestādēm (ENA) vai nu slēgt, vai nomainīt tās statusu, lai atbalstītu masu demonstrāciju un protesta kustību prasības. Pagaidām nav skaidrs, vai šāds solis tiks sperts. Ņemot vērā to, ka Francija šogad gatavojas nākamajām prezidenta vēlēšanām, nez vai tas notiks drīz. Ar līdzīgām aktivitātēm nodarbojās arī Nikolā Sarkozī, mēģinot ierobežot un nojaukt sociālas barjeras starp šīm institūcijām un parasto tautu. Ko tas nozīmē? Tas liek saprast, ka šīs mācību iestādes ir ļoti neatkarīgas kā institūcijas un tām raksturīga unikāla akadēmiska autonomija. Latvijā neviena augstākā mācību iestāde nav tik neatkarīga un pašpietiekama. Parīzē tās turpina izglītot, nevis apmācīt. Franciju šajā virzienā patiešām varam apskaust.
Ideālo skolu meklējot
Nosaukums grande école augstskolai ieradies no revolūcijas laika, lai gan daudzas no pieminētajām mācību iestādēm ir vecākas. Tās radītas, lai izglītotu ierēdņus, skolotājus un armijas virsniekus. Taču tikai pēc Lielās franču revolūcijas šeit beidzot tika realizētas humānās Kondorsjē idejas – piedāvāt izglītību visiem spējīgajiem jauniešiem. Ar šo brīdī ar trūcīgi bērni varēja iegūt visaugstāko un kvalitatīvāko izglītību bez maksas. Tika dibinātas sekulāras bezmaksas skolas un iedibinātas stipendijas trūcīgiem audzēkņiem tālākām studijām. Pamazām izglītība tika nodrošināta arī meitenēm, un šis solis pilnībā atbilda Kondorsjē koncepcijai – izglītot meitenes un nodrošināt sievietēm vēlēšanu tiesības. Diemžēl viss praktiski notika daudz lēnāk, nekā tika plānots. Tikai Pirmā pasaules kara laikā šīs augstskolas tika atvērtas arī studentēm, un sievietēm nācās gaidīt līdz 1972.gadam, lai tās drīkstētu sākt studēt un kļūt par inženierēm Politehniskajā (Polytechnique) augstskolā.
Kopš 19. gadsimta sākuma turpinās meklējumi atrast ideālu augstskolas modeli. Viens no galvenajiem principiem – dot bezmaksas izglītību spējīgajiem, bet trūcīgajiem jauniešiem. Raudzīties, lai elites skolas nepārveidojas par bagātu vecāku privātskolām, kurās maznodrošinātiem jauniešiem nav vietas. Šis process norisinājās ļoti lēni. Vēl 1914. gadā tikai 10% no inženierzinātnes studējošajiem bija strādnieku vai zemnieku bērni.
Ideju neatbalstīja visi rektori un konservatīvie mācību spēki, kas bija pieraduši pie smagas dresūras atlases un uzskatīja, ka jaunā kārtība pazeminās izglītības kvalitātes līmeni. Par šīm konservatīvo loku problēmām, bažām un aizspriedumiem plaši raksta Moris Barē (Maurice Barrè) romānā ”Les Déracinés” (1897). Tajā stāstīts par septiņiem ģimnāzistiem, kas pamet ģimenes laukos, lai tālāk studētu Parīzē. Kreisie kritizēja šo darbu un izglītības reformas, uzskatot, ka ir netaisnīgi izveidot vēl lielāku prestiža barjeru starp intelektuālo un roku darbu, kā arī samazināt šķiru solidaritāti pret vājākajiem un mazāk spējīgiem, dodot priekšroku izredzētajiem un īpaši talantīgajiem.
Elitārās franču Parīzes augstskolas pagaidām ir izturējušas politisko spiedienu un saglabājušas neatkarības statusu. Norādot uz meritokrātijas principiem un zināmā mērā piemērojoties laika prasībām. Paskvali savā grāmatā norāda, ka augstajām skolām nekad nav izdevies aptvert visus sabiedrības slāņus un nekāda „ziedu laika“ tām vispār nav bijis. Tās netiek salīdzinātas ar ārzemju līdzīgām mācību iestādēm, taču tas nav iemesls, lai uzskatītu, ka franču meritokrātija būtu nepietiekama arī savā šodienas veidolā. Viena lieta ir skaidra – šajās skolās prēmē un dod visas priekšrocības talantam, kurš prot strādāt sevis pilnveidošanā. Ar to grande école atšķiras no mums un augstskolām, kuras kalpo Latvijai par paraugu.
Ko likt vietā?
Neraugoties uz visiem meritokrātijas tūkumiem, nekas labāks pagaidām nav izgudrots. Taču meritokrātiijai ir vien būtiska ēnas puse – atzīmes. Šodien visi tiecas pēc maksimāli labākām atzīmēm, nevis maksimāli labākām zināšanām. Nav svarīgi, ko tu zini un cik daudz esi iemācījies. Galvenais, ka diploms kabatā un atzīmes labas. Šodienas skolēns ir fiksēts pie labām atzīmēm, un tās viņam vajag par katru cenu. Ja būs labas atzīmes un labs diploms, tad dzīve pati pārvērtīsies dejā pa rožu ziedlapiņām. Stāvot auditorijā studentu priekšā un skaidrojot, ka atzīmes ir laba lieta, taču nekādā veidā negarantē panākumus nākotnē, var redzēt dziļu vilšanos klausītāju sejās un spītīgus iebildumus vaibstos. Jaunākie pētījumi šajā jomā pierāda, ka pats svarīgākais ir vecāku un ģimenes locekļu atbalsts savam studentam. Ja savējie ticēs censonim un to atbalstīs visos veidos, tad tiks veidotas labas filmas nākotnē, uzrakstīti Nobela prēmijas romāni. Iecerētā karjera ieritināsies cerētajā gultnē.
Pārliecība par meritokrātiju jeb par to, vai vajag atbalstīt talantīgos un virzīt centīgākos, faktiski ir dzimusi skeptiķa Maikla Janga 1958. gada politiskās satīras darbā ”The rise of meritocracy”. Interesanti, ka viņa viedoklis par meritokrātiju bija pagalam negatīvs un viņš tai prognozēja bēdīgas beigas nākotnē, taču vairums sabiedrības joprojām domā tieši pretēji. Viņa distopijā dominē meritokrātiskā elite, kura pārliecināta, ka tai pienākas visas privilēģijas un pārējiem jāklausa uz vārda. Ideja par vienlīdzīgu izglītību visiem sabiedrības slāņiem ir mirusi. Nav jēgas izšķiest naudu netalantīgu bērnu izglītošanā utt. Pret šo nostāju jau vērsies jau pieminētais franču sociologs Pols Paskvāls savā darbā Héritocratie, jo uzskata, ka priekšrocības tiek pārmantotas un viss. Pret meritokrātiju nostājas arī amerikāņu filozofs Maikls Sandels. Pēc viņa domām meritokrātija ir jau izraisījusi mazvērtības kompleksus zemu izglītotajā sabiedrības daļā un tieši tāpēc dod pamatu populisma uzplaukumam. Tam pašam, kurš var būtiski iedragāt politisko līdzsvaru valstī.
Varbūt ir jēga paraudzīties vēlreiz uz augstākās izglītības galvenajiem meritokrātijas un Humbolta principiem un noregulēt tos atbilstoši mūsu Latvijas vajadzībām? Jo visiem mums, tieši tāpat kā Kondorsjē pirms 150 gadiem, ir svarīgi lai izglītotie palīdz „aizbraukt“ pie vēl labākas, pārtikušākas un cēlākas sabiedrības. Iespējams, ka šis ceļš būs garš un ilgs. Var gadīties, ka viss nenotiks ātri. Taču arī lēns progress ir labāks par strauju apstāšanos.