Koronas vīruss : liktenis, karma vai izrēķināšanās?

Liktenis vai karma tomēr eksistē. Iespējams, ka dzīves ironija „iztaisa tā“, ka covid–19 lielākie noliedzēji  paši ir saslimuši ar šo sērgu. Viens no viņiem ir Lielbritānijas premjers Boris Džonsons. Līdzīgs liktenis piemeklējis arī ANO drošības padomes līderi un vēl pāris prezidentu un ministru dažādu valstu valdībās. Visasākie pliķi tagad jāsaņem populistiem (ASV, Lielbritānija), autoritāriem režīmiem (Brazīlja, Krievija) un diktatūrām (Ķīna).

Nelaimīga mīlestība un negaidītas sērgas

Abām vainām viena un tā pati „slimības gaita“: kategorisks noliegums –  naids – depresija un situācijas akcepts. Lielvalstu vadītāji, kas sākuma uzšķaudīja koronas vīrusam, pašlaik atrodas naida periodā. Vairāk nekā 1 miljons cilvēku visā pasaulē jau reģistrēti kā inficēti ar šo postu. 50.000 miruši un šis „melnais skaitlis“ turpina pieaugt. Daudzās valstīs slimnīcas slodzi neiztur un visvecākos vairs nepieslēdz pie glābjošajām mašīnām, jo nav brīvu vietu. Tagad iznāk, ka ļaunais vīruss speciali piemeklējis tieši tos politiķus, priekšniekus, kuru vieglprātīgas rīcības rezultātā saslimuši un miruši pārāk daudz cilvēku.

Pagājušās nedēļas beigās Boriss Džonsons skaļi deklarēja, ka “biščiņ klepo“ un “simptomi ir niecīgi“. Izrādījās, ka premjers ir saķēris nelāgo vīrusu. Tagad viņam būtu jāsēž karantīnā Downing Street, t.i, mājās. Pamanījām, ka Džonsons strauji „nomainījis plati“ un pašlaik vairs nedzied unisonā ar Donaldu Trampu, ka korona „ tāda parasta gripa vien ir“ un, ka (brīnumainā kārtā!) pazudīs pati no sevis. Tagad, iespējams, viņš vairāk nelielītos ar to, ka iet uz slimnīcām un paspiež bezbailīgi roku inficētiem pacientiem. Tagad viņš varbūt nedzertu tēju kopā ar Veselības aprūpes ministra vietnieci Nadine Dorries, kas izrādījās inficēta ar covid–19. Toreiz Džonsons apzināti stūrēja Lielbritānijas kuģa stratēģiju pretēji pārējo valstu loģikai. Viņš skaidri paziņoja, ka visādas slimības nedrīkst iedragāt ekonomiku. Labāk, lai visi strauji saslimst un sērgā ir pāri. Tā teikt, lai vārgie apmirst un mēs soļosim tālāk. Pēc šiem varonīgajiem žestiem pandēmija iesoļoja Lielbritānijā un pirmie publiski saslima princis Čārlzs un pats Džonsons.

Protams, ka mēs visi noskatījāmies televizora ekrānā, ka Čarlzs ir iemācījies rokasspiediena vietā sasveicināties pa jogas „namaste“ modei. Šajā attēlā viņš šādi sasveicinās ar The Rolling Stones mūziķi Ronnie Wood. Man patīk šis sasveicināšanās veids ne tikai ar sevi, bet arī ar citiem. Karaliene Elīzabete beidza sarokoties ar viesiem 11. martā. Monarham šobrīd ir 93 gadu un viņai patiešām būtu jāievēro 2 m, distance no visiem, kas uzturas „viņas augstības“ tuvumā. Vispār … varam neuztraukties par britu ķeizarieni. Britu augstākā „kārta“ nemēdz būt sirsnīgi cilvēki, viņi neapskauj cits citu, ieskaitot savus bērnus. Tā kā 2 m viņiem ir norma ikdienā.  Tikmēr karantīnā aizgājuši vēl citi ietekmīgi ļaudis.

Kāpēc viņi saslimst?

Tāpēc, ka ikdienā ir ļoti ciešā kontaktā ar citiem cilvēkiem. Vai mēs zinām visu par viņu veselības stāvokli, kas nemēdz un nedrīkst būt noslēpums publiskajā telpā? Ne, nezinām autoritāro vadītāju un diktatoru reālo situāciju. Pārējie neizliekas un pasaka kā patiesībā ir.

Nepārliecina, piemēram, Donalda Trampa brašie atzinumi, ka viņš neesot inficēts ar koronu. Televīzijas translācijās varēja redzēt Trampa klepošanu un šņaukāšanos, bet – nē! Slims viņš nav! Tramps ir cieši kontaktējies ikdienā ar personām, kas visas ir sasirgušas. Piemēram, prezidents kopā ar Matt Gaetz ilgstoši vizinājās limuzīnā, kopā ceļoja Air Force One un kopā sēdēja Tampam labvēlīgajā pasākumā Conservative Political Action Conference. 6 cilvēki, kuriem ikdienā ir cieši kontakti ar Donaldu Trampu (viņa klubā Mar–o–Lago), ir šobrīd atzinuši, ka visi saslimuši ar koronu, bet Tramps vienīgais ir vesels.  Ir attēli, kur Austrālijas iekšlietu ministrs Peter Dutton stāv cieši blakus Ivankai Trampai, bet viņa, protams, paliek vesela. Dzelzbetona cilvēki – gandrīz kā Vladimirs Putins. Tikmēr Kanādas premjerministrs ar kundzi atzina karantīnu un pārcilvēku netēloja.

Irāna un Krievija

Irānā sērga plosījās īpaši smagi. Tāpēc, ka sākumā koronas vīrusu skaidroja kā amerikāņu sērgu, kas kārtīgam musulmanim nepielīp. Vadoši šīītu–musulmaņu priesteri sprediķoja, ka „visas koronas ir lāsts rietumniekiem par viņu netiklo dzīvesveidu“. Pēc tam ar koronu saslima 24 parlamenta deputāti. Divi no tiem nomira. Hāmenēji padomnieks arī saslima un nomira. Taču svētceļojumus viņi neapturēja.

Kuma ir septītā lielākā pilsēta valstī, kas šīītu musulmaņu islāmā tiek uzskatīta par svētu vietu. Tā ir nozīmīgs svētceļojumu mērķis. Katru gadu turpu dodas miljoniem svētceļotāju.  Šogad Kumu apmeklēja divdesmit miljoni ticīgo no Irānas, Pakistānas, Azerbaidžānas. Libānas un Irākas. Neviens svēto mītiņošanu neapturēja un nepārtrauca. Tāpēc irāņu televīzija un mediji centās daudz neko nestāstīt par koronu un postu kādu tā izraisa.

Februāra beigās (21.02) Irānā bija parlamenta vēlēšanas, tāpēc „tāda korona“ tur nevienam nebija vajadzīga. Irānā valda autoritāra politiska elite, kurā šīītu reliģiozajiem pārstāvjiem ir liela ietekme. Neaizmirsīsim, ka 3. janvārī ar Donalda Trampa pavēli tika noslepkavots (ar drona uzbrukumu) ģenerālis Kasems Sulejmani , 8. janvārī tika notriekta Ukrainas pasažieru lidmašīna Teherānā ar 176 pasažieriem. Šādā situācijā nevienam politiķim nevajag koronu. Nemaz nevajag. Tāpēc pats galvenais irānis, augstākais līderis, ticīgo priekšnieks jeb ajatola Alī Hāmaneji publiski paziņoja tautai, ka visi ārzemju mediju ziņojumi par koronas vīrusu ir sazvērestība, negatīva propaganda, lai izjauktu Irānas vēlēšanas (AFP).  Tikai februāra beigās kaut kas sāka mainīties. Ja kādam no jums interesē, kā viss turpinājās Irānā, es varu to aprakstīt sīkāk. Taču tagad atgriezīsimies un ķersimies pie Krievijas.

Sākumā korona arī krieviem tika skaidrota kā viegla gripa. Taču pēc pāris nedēļām, pats Putins beidzot saprata, ka var neiznākt turēties pie varas svirām vēl iecerētos 16 gadus, ja „distancēšanās“ netiks realizēta. Vienā rāvienā dzīve Krievijā tika apturēta un neviens vairs neko negribēja dzirdēt par to, ka koronai vajag „tikai uzšķaudīt“, ka „vislabāk palīdz pirts ar šņabi“ un ķiploki. Pandēmija ir sabojājusi Putina plānus. Referendums tagad nedrīkst notikt.

Izraēlā karantīnā iesēdināts Benjamins Netanjahu. Viņš bija sarunājies ar Veselības aprūpes ministru un izlūkdienesta Mosād priekšnieku. Abi izrādījās inficēti ar covid–19. Tagad jāsēž mājās un valdību nevar izveidot.

Covid–19 negrib arī Breksitu. Tas nu ir skaidrs. Tikko saslimis Michael Barnier, kas ir ES sarunu vadītājs kontaktos ar Apvienoto Karalisti. Tagad izskatās, ka vienoties par tirdzniecības līgumu neizdosies līdz gada beigām. Breksitu vajadzēs pacelt vēl mazliet uz priekšu.

Liktenis, karma vai izrēķināšanās? Kas to zina. Taču viens ir skaidrs – nevajag izteikties par to, ko nezinām un nevēlamies zināt.

 

Kā prezidenti palīdz izplatīt melus par pandēmiju un mītus par koronas vīrusu

Epidēmijas laiks parāda cilvēkus. Viņu patieso dabu. Avantūrismu vai apzinību attiecībā pret pārējiem. Melīgumu vai godīgumu, taisnīgumu vai alkatību.  Prezidenti un priekšnieki nav izņēmums, jo samērā reti augstos amatos nokļūst intelektuāli atbilstoši cilvēki. Šis laiks  fokusējas arī uz viņu – „augstāko politisko ešelonu“ muļķību,  izgaismo to spožāk un košāk nekā iepriekšējie –  mūsu mierīgās dzīves periodi. 

Lukašenko šņabis

Par krieviem un Putina zviegšanu pandēmijas sakarā esam dzirdējuši. Gadījies arī novērot kā sirmas tantes (kas dzīvo Kremļa propagandas ēnā) spiežas virsū Rimi rindā vai kā citādi bravūrīgi ignorē drošības noteikumus.  Tagad „trieka“ ķērusi arī Maskavu un mūsu “piektās kolonas“ uzvedība kļuvusi rāmāka. Taču ir aktīvisti, kas nav ārsti un epidemiologi, taču ir gatavi mūs pamācīt kā dzīvot epidēmijas laikā. Viens no tādiem ir Baltkrievijas Lukašenko. Viņš ir 100% pārliecināts, ka 50 gramu šņabja 100% palīdz pret koronas vīrusu. Pēc tam – pirts un viss būs kārtībā. Viņa valstī sporta sacensības turpinās un prezidents ar to lepojas.

Lukašenko nav vienīgais, kas nospļaujas uz zinātni, zinātniekiem un patiesajiem jomas ekspertiem. Ir arī citi, kas „zina“ kā izturēties pret pandēmiju. Līderpozīcijas te ir ASV prezidents Donalds Tramps un viņa kolēģijas Brazīlijā Žairs Bolsonaru.

Piemēram, Tramps visiem, publiski medijos  stāsta, ka pret koronu palīdzot malārijas zāles hlorohīns. To viņš zinot vislabāk. Šī zāles eksperimentāli lietoja Ķīnā, Uhaņas provincē akūtā situācijā, taču  tās nav analizētas zinātniski un nekas nav pilnībā pierādīts šajā virzienā. Taču Tramps no visaugstākā plaukta paziņo, ka ASV šo problēmu jau ir atrisinājuši. Proti – Tramps ir atrisinājis un viņš zina visu. Ja 19.martā Donalds Tramps pauda viedokli, ka šīs zāles varētu būt labas pret vīrusu, tad pāris dienas vēlāk jau skaļi apgalvoja, ka „hlorohīns būtiski mainīs medicīnas vēstures gaitu“. Nekavējoties viņam piebalsoja Bolsonaro no Brazīlijas un tagad jau abi šo dziesmu dzied duetā.

Domāju, ka politiķiem nevajadzētu paust šādus secinājumus, bet sagaidīt ko teiks specialisti. Šajā virzienā ķīnieši ir strādājuši, dažas frenču pētniecības grupa arī turpina pētīt malārijas zāļu ietekmi uz covid–19. Taču mums pārējiem vēl ir pāragri rībināt bungas un gavilēt uzvaru.

Pašārstēšanās traģēdijas

Ir nepieļaujami, ja politiķi izmanto epidēmiju savas publicitātes vairošanai. Tēlojot zinošus un gudrus. Jau zināms, ka diezgan daudzi cilvēki šo politiķu „ekspertīzi“ akceptēja un paši ir mēģinājuši iegādāties malārijas zāles, lai izveseļotos no covid–19. Pirms nedēļas CNN informēja par to kā kāds vīrs ir gājis bojā pēc nepārdomātu „zāļu“ lietošanas. Viņš bija izdzēris akvāriju tīrīšanas līdzekli, kas satur hlorohīna fosfātu. Viņa sieva arī bija to pagaršojusi, taču izdzīvoja. Pēc tam sieviete medijiem atzinās, ka abus šādi rīkoties esot iedvesmojusi Donalda Trampa kaismīgā runa.

Tas pats notika arī Nigērijā. Pēc Donalda Trampa publiskās uzstāšanās par to, ka malārijas zāles it kā palīdz pret koronas vīrusu, sākās šo zāļu masveida izpirkšana veikalos. Trīs cilvēki jau miruši no šo zāļu lietošanas. Nigērijas valdībai nācās aicināt iedzīvotājus atslābt un izbeigt pašārstēties ar Trampa ieteiktajiem līdzekļiem.

Alkohols kā labas zāles skaitās vērtīgas pret šo vīrusu ne tikai Baltkrievijas Lukašenko, bet arī Irānas līderiem. Kā zināms, musulmaņu valstīs alkoholu nelieto. Tas ir aizliegts. Taču kopš islāmistu revolūcijas 1979. gadā, tas tiek ražots melnajam tirgum. Tagad, kad visiem ir skaidrs, ka „spirts ir zāles“, to sāk ražot intensīvāk – degvīna vietā pārdodot metanolu. Rezultātā 2000 irāņu ir nonākuši slimnīcā dzerot koka spirtu.

Kokaīns „kā zāles“

Kokaīnam kā zālēm svēti tic cilvēki, kas barojas no sociālajiem medijiem Francijā. Tur Facebook tiek skaļi apgalvots, ka lietojot kokaīnu, nevar inficēties ar koronas vīrusu.  Tā nav taisnība. Tie ir meli. Kokaīnam nav aizsargājošas iedarbības pret pandēmiju.

Filipīnās cirkulē baumas, ka vulkāna izdedži palīdzot pret koronas vīrusu. Pasaules veselības organizācija WHO šis baumas ir noliegusi un lūdz iedzīvotājus neturpināt ēst izdedžus.

Tunisijā, savukārt, ir izpirkti ķiploki. Tur tauta domā, ka ķiploki palīdz pret saslimšanu ar šo vīrusu, kas arī nav patiesība. WHO tagad piedāvā interneta lapas, kurās paskaidro visus mītus un iedomas koronas vīrus sakarībā. Arābu un franču valodā.

Kas tiek izdomāts pie mums?

Man personīgi nav nācies sastapties ar minējumiem šajā jomā. Distancēšanās, godprātīga pašizolācijas ievērošana publiskajā telpā, roku mazgāšana, rokturu dezinficēšana. Tas ir viss kas man zināms.

Par baumām man nav ziņu.

 

Vai pienācis pārtikas talonu laiks? Eiropa – pandēmijas ēnā

Tie, kuriem radio sēž uz palodzes virtuvē, esot eiropieši. Iespējams, ka šis ir otrā pasaules kara efekts, kad visu un visiem ziņoja mājas radio “ levitāna balsī“.  Protams, ka virtuve ir svarīgākā telpa. Viss noskan un tiek uzklausīts tieši tur. Amerikāņiem (radio vietā) uz ledusskapja tup televizors. Man virtuves palodzes radio kastīte (ar vietējām radiobalsīm) jau sen apklusināta un tās vietā izglītošanas darbu veic interneta radio no mobiltelefona skaļruņa. Glītā pelēkā kārbiņa runā katru rītu un pagūst pateikt diezgan daudz. Šorīt tā runāja par divām lietām : nāvi vientulībā Bergamo un paļāvību, kas varot izglābt dzīvības epidēmjas apstākļos.

Nāve vientulībā

Kāds ārsts (no epidēmijas epicentra Bergamo) savā pieticīgajā angļu valodā (ar šarmanto, muzikālo itāliešu akcentu) šorīt stāstīja par savu ikdienu. Jau mēnesi neesot bijis mājās pie ģimenes, jo pārāk daudz darba slimnīcā un negribas aplipināt ar koronu savus ģimenes locekļus. Sūdzējās, ka visbriesmīgākais neesot apstāklis, ka pietrūkst gultas vietu smagi slimajiem. Protams, ka vecīši mirst kā uz konveijera un pāris reizes nedēļā pilsētā ierodas armijas automašīnas, lai aizvāktu mirušos.  Tas esot briesmīgi un ārstam nākas izlemt, kuram no pacientiem pienākas „elpināšanas mašīna“ un kuram jānomirst tāpat. Taču rokas notirpstot brīdī, kad  pie „mašīnas“ jāpieslēdz kārtējais kolēģis, ar kuru kopā nostrādāti daudzi gadi slimnīcā. Gribat vēl ko briesmīgāku?  To, ka sirmie vīri pirms nāves lūdz tikšanos ar saviem tuviniekiem. Sievu, bērniem, mazbērniem, brāļiem, māsām. Taču tas nav iespējams epidēmijas apstākļos. „Mēs viņus atstājam vienus klusumā un tā viņi arī aiziet uz viņsauli“, – konstatē ārsts un smagi nopūšas. Ir briesmīgi nomirt vienam, bez atvadīšanās. Par mācītāju nemaz nerunājot, bēres aizmirstot. Diez vai šie kungi varēja iedomāties, ka mača apmeklējums 19. februārī starp „Atlanta“ un „Valensija“ (čempionu līgas spēle)  šādi beigsies tumšā slimnīcas istabā marta beigās.  Toreiz to klātienē apmeklēja vairāk nekā 44 000 līdzjutēju. Tobrīd nevienam nevarēja iestāstīt, ka masu pasākumi jāpārtrauc. Sporta mačus ieskaitot. Četras  dienas vēlāk Bergamo reģionā tika konstatēta pirmā saslimšana ar koronavirusu. Slimība jau tobrīd cirkulēja starp cilvēkiem. Daudziem, diemžēl, nav smadzenēs poga ar uzrakstu „bīstami“.

Diktatūru iestāšanās

Mans palodzes radio pašlaik cenšas izskaidrot atšķirības starp to, kā pandēmiju apkaro dāņi un zviedri. Pirmie parasti esot liberālāki, bet šīs epidēmijas apstākļos strikti novilkuši robežas starp reģioniem un cilvēkiem. Vēl trakāk rīkojoties Helsinku vara. Somijas armija, kopš vakardienas aplenkusi galvaspilsētu. Ar mērķi – neļaut galvaspilsētas iedzīvotājiem emigrēt uz savām vasaras mājām provincē. Līdzīgi skati pašlaik novērojami Norvēģijā, kur Oslo iedzīvotāji nedrīkst karantīnas laikā pārcelties uz dzīvi savās vasarnīcās kalnos. Formāli tas tiekot darīts tāpēc, ka veselības aprūpes sistēma laukos nevar un nespēj apkalpot citu pašvaldību cilvēkus, kas pēkšņi saslimst un pieprasa medicīnisko aprūpi tur.  Īpaši skarbi šī pavēle tiek attiecinātā uz gados vecākiem cilvēkiem, kuriem provincē nevar nodrošināt bezmaksas taksometra pārvadājumus, kas tiem oficiāli pienākas. Taču būtība man izskatās citāda. Tas ir mēģinājums neļaut ievazāt sērgu no galvaspilsētām uz laukiem. Lielās pilsētas  pašlaik pavērtušas par epidēmijas miskastēm. Ņujorku ieskaitot. No pandēmijas tīrie lauki nevēlas galvaspilsētas ienācējus. Es varētu šeit izvērsties un sākt aprakstīt, kā pāķi dzenā projām pilsētniekus no savām teritorijām, ar kādiem epitetiem pilsētnieki tiek „apmētāti“ un cik grūti atbraucējiem no lielpilsētām šodien nākas iepirkties ciema veikalā. Tas notiek un tiek dokumentēts, taču nedomāju, ka šie vajāšanās procesi ir glīti, taisnīgi un apraksta cienīgi. Nē, nav. Vēlāk vajātājiem un ciema veikala pārdevējām par to būs kauns. Ir riebīgi briesmu situācijā domāt tikai par sevi. Taču tā mēs darām. Īpaši tie, kuriem galvā ir tikai  un vienīgi reptiļa smadzenes.

Zviedriem valsts nav piegriezta un aizvērta tāpat kā kaimiņiem somiem, dāņiem vai norvēģiem. Vācu žurnālisti par šo faktu Stokholmā ir regulāri sašutuši un pauž savu neapmierinātību. Slēpošanas centri turpina strādāt un vizināt slēpotājus, lai gan vietējie iedzīvotāji (Zviedrijas ziemeļos) par to nav sajūsmā. Kāpēc zviedri „nepiegriež pogas“?

Formālais izskaidrojums ir šāds: Zviedrijā valsts institūcijas praktiski nevar ietekmēt politika un premjerministrs nevar pavēlēt Valsts Veselības aprūpes pārvaldei slēgt valsti. To var pieprasīt tikai atbildīgas institūcijas vadība. Ja epidemiologi uzskata, ka pamatskolas nepārnēsā epidēmiju un bērni var turpināt iet uz skolu, tad skolas netiek slēgtas. Bērni turpina mācīties klātienē. Turpretī vidusskola un augstskolas strādā tāpat kā pie mums – attālinātas darbības režīmā. Zviedriem nav pieņemts pavēlēt un aizliegt. Viņiem lūdz, viņus aicina cerot un paļāvību, uzticēšanos un pašdisciplīnu. Neviens nav licis slēgt kafejnīcas un restorānus, bet cilvēku tur praktiski nav. Stokholmas ielas ir tukšas, jo ir lūgts neiet uz ielas. Vārdu sakot – ja cilvēki ir patiešām apzinīgi, nebrauc uz interviju tikai tāpēc, ka tad būs jābrauc ar vilcienu (neviens no iesaistītajiem nav slims!), tad nav jākliedz, jābrēc un jāaizliedz. Cilvēki saprot un paši atceļ pasākumu. Žēl, bet to izdara.

Pandēmijas speciālā slimnīca Stokholmā sāks darbu rīt

Ja ir apzinīgums un atbildība, tad nav traģisku seku. Vai zviedriem izdosies iet pa šo ceļu līdz galam? To rādīs laiks un rezultāts

Kas notiks ar ekonomiku? Bail pat domāt. Taču mierina apsvērums, ka mazās valstis iziešot no šīs krīzes veiksmīgāk nekā lielās impērijas.

Kā tālāk?

Ja es pareizi saprotu, tad risks inficēties Rīgā joprojām ir liels. Risks smagi saslimt – jau mazāka iespējamība, risks nonākt līdz intensīvajai aprūpei slimnīcā vēl niecīgāks. Ja esi robusts, aktīvs cilvēks bez hroniskām kaitēm, tad izdzīvosi. Tagad atliek noskaidrot, vai ir vērts upurēt ekonomiku un labklājību pret vecu un ļoti vecu cilvēku glābšanas projektu. Jā, tieši tā uz šo problēmu arī jāraugās. Cik vērtīga ir cilvēka dzīve? Salīdzināšu to ar ceļu būvniecību un investīcijām šajā nozarē. Mēs visi zinām, ka lielceļš no Rīgas uz Liepāju ir nāves ceļš. Pa to brauc daudz smago mašīnu, kuras apbraukt ilgstoši nav iespējams, jo josla ir tikai viena. Braucot aiz Maksimas fūres, Brocēnu cementa mašīnas vai kāda cita „četrstūraina veidojuma“ uz riteņiem, kas aizņem visu joslu un 100% bloķē skatu uz dzīvi, tiek radīta obligātās, bīstamās apdzīšanas situācija, kas ļoti bieži beidzas ar kārtējo krustu ceļa malā. Tātad šo ceļu vajadzētu fundamentāli pārbūvēt izveidojot plānotās apbraukšanas joslas, lai glābtu cilvēku dzīvības nākotnē. Taču šāds solis pieprasa investīcijas. Ko tad izvēlēsimies? Liksim naudu šī ceļa uzlabojumos un caur to grābsim dzīvības nākotnē?  Tad tomēr neko nebūvēsim, aizbildinoties ar visiem iespējamiem argumentiem, kas attaisno pasivitāti + izsmejot bailīgos šoferus, kas neprot apdzīt fūres. Vieglāk ir „ekonomisma vārdā“ upurēt cilvēku dzīvības, nekā cilvēcības vārdā uzlabot šosejas drošību braucējiem. Viss atkarīgs no tā kā un par cik mēs novērtējam cilvēku dzīvības. Tie, kas tikko plānoja un pārbūvēja Liepājas ceļu, to padarot vēl šaurāku un neapbraucamāku, ir nelieši. Viņus vajadzētu sodīt par cilvēcības un humānisma trūkumu domāšanā un lēmumu pieņemšanā. Tieši tas pats attiecas uz stratēģiju koronas epidēmijas apkarošanā.

Tagad mēs visi kopīgi esam vienojušies nesatikties klātienē un gatavojamies ekonomikas lejupslīdei. Pacienti gaida rindās uz atceltajām operācijām, grūtniecēm jārēķinās, ka jaunais tētis nevarēs piedalīties dzemdībās, recesija jau glūn aiz stūra. Problēmu būs ļoti, ļoti daudz.

Pa gabalu mirstošie sirmgalvji izskatās tik pat nekonkrēti kā gaidāmās ekonomiskās un psiholoģiskās problēmas, kuras izraisīs karantīna. Ekonomiku var iedarbināt no jauna, bezdarbu var likvidēt, bet nomirušus cilvēkus no kapiem atsaukt atpakaļ nevar. Tātad mēs esam cilvēku sabiedrība, kas ļoti labi saprot ko dara.  Mēs zinām, ka būs problēmas, bet rīkojamies ar vaļējām acīm un atvērtu sirdi. Tātad, neesam egoistisku barbaru banda, kas argumentu vietā, baksta ar pirkstu pa Maslova tabulu un nenogurst paust savu naidu pret iestāžu un organizāciju kompetentajiem lēmumiem, aiz vaigiem sabāžot tualetes papīru un sejas maskas.

Esam civilizēta sabiedrība. Zinām un saprotam kādi ir citu tautu morālie kritēriji, taču mēs tos neizvēlamies kā savējos, jo mums ir cits nostādījums. Proti: mūsu tauta nav pūlis, kas nesaprot ko dara. Mēs nepieņemam idejas, ka ir lielākas vērtības, kas var likt upurēt līdzcilvēku dzīvības „dzimtenes“, „labklājības“ vai „ekonomikas“ vārdā.

Ir nācijas, kuru vadībā domā tieši tā. Piemēram, lielās kaimiņvalstis ir jau ieviesušas diktatūras. Lai regulētu savus iedzīvotājus, kas viņiem nozīmē pūli.

Katra valsts reaģē savādāk. Taču viens ir skaidrs – neviens no mums nevēlas akceptēt koronas vīrusa klātbūtni kā normu. Ja cilvēki turpinātu mirt katru dienu no šī vīrusa (tā kā to varam novērot šodien), vai mēs samierinātos un uzskatītu šādu situāciju par normālu?

Nē, vakcīna šo mēri likvidēs. Tā ieradīšoties pēc 1,5 gada. Ātrākais.

Pagaidām mēs slīdam pa slidkalniņu uz leju. Itālijā 20 personas tikko aplaupījušas pārtikas preču veikalu Palermo (Corriere del Mezzogiorno) un armijai ar ieročiem nācies tos aizturēt. Cilvēkiem drīz nebūs vairs naudas par ko pirkt pārtiku (Republica).

Vai ir pienācis pārtikas talonu laiks?

Karš ar neredzamo ienaidnieku. Kā iegūt imunitāti?

Speciāli TVNET

Vai pēc izslimošanas ar kronas vīrusu iegūsim imunitāti? Šis jautājums lielā mērā diktē pandēmijas apkarošanas stratēģijas. Eiropa pašlaik atrodas epidēmijas epicentrā. Tiek slēgtas skolas, aizliegts iet ārā, atcelti visi pasākumi. Vai tas mūs pasargās no izslimošanas? Šķiet, ka nē. Karantīna drīzāk pasargās mūsu slimnīcas, ārstus un medmāsas no pārslodzēm, jo epidēmija neuzliesmos kā lāpa, bet ievilksies ilgākā laika periodā. Lielākā daļa sirdzēju pārslimo šo kaiti salīdzinoši vieglā veidā. Tāpēc pašizolācijas ievērošana palīdz divos virzienos: aizsargāt vājos, slimīgos un nepieļauj slimnīcu pārslodzes.

Bara imunitāte

Tātad, ievērojot pašizolāciju, iespējams palēnināt epidēmijas dramatismu (straujumu) un pamazām izveidot to, ko sauc vai nu par pūļa/bara vai kolektīvo imunitāti. Tā veidojas, ja vairākums no iedzīvotājiem ir izslimojuši. Šādu bara jeb grupas/kolektīvo imunitāti var iegūt divos veidos: a) vakcinējot, b) izslimojot. Pēc tam vīruss vairs izplatīties nespēj un epidēmija ir beigusies. Karantīna ir cauri. Skolas un robežas var atkal vērt vaļā un ekonomika atdzīvojas. Mēs visi esam ieinteresēti, lai šis fināls iestātos pēc iespējas ātrāk. Ja jaunie izslimo un vairs nepārnēsā tālāk slimību, tad „slimie un vājie“ vairs nav apdraudēti. Vai tā ir?

Jo lipīgāka ir slimība, jo lielākai sabiedrības grupai būtu jāiegūst „bara imunitāte“. Kā norāda pētnieki, viena no īpaši lipīgām vīrusa infekcijas slimībām ir masalas. 95% iedzīvotāju būtu nepieciešams vakcinēt pret šo slimību. Citādi tā uzliesmos no jauna un paralizēs noteiktu sabiedrības daļu, kas nav vakcinēta. Koronas vīruss nav tik ekstrēmi lipīga slimība kā masalas vai garais klepus, taču ir nepieciešams, lai vismaz 60% iedzīvotāju būtu vai nu vakcinēti vai izslimojuši, lai epidēmija neizplatītos nekontrolēti tālāk.

Izskatās skaisti. Ziemeļvalstīs viena sabiedrības daļa, izlasot tekstus par šo „bara imunitāti“ nolēma rīkot patriotiskas kustības – aplipinot sevi un citus. Ar mērķi maksimāli ātrāk iegūt bara imunitāti un atbrīvot savu sabiedrību un valsti no sērgas. Daži šādu pieeju uzskatīja pat par apsveicamu patriotismu. Taču, tas nav tik vienkārši kā no malas (teorijā) izskatās.

Mēs pagaidām nezinām vai izslimojot covid – 19 var vai nevar iegūt imunitāti. Tātad, ja cilvēks ir izslimojis koronas vīrusa izraisīto saslimšanu, vai viņš var vēlreiz saslimt ar to pašu slimību?

Novērojumi Ķīnā pierāda, ka varot tomēr saslimt vēlreiz. Var pieņemt, ka šie ķīniešu pacienti tika izrakstīti no slimnīcas par agru. Varbūt tāpēc viņi turpināja slimot. Pagaidām nav pietiekoši nopietnu zinātnisku pētījumu, kas varētu mums skaidri un gaiši pateikt – var vai nevar kļūt imūns pret šo slimību, ja tā vienreiz jau ir izslimota.

Koronas vīrusu ģimene

To ir daudz, bet tikai septiņi to tiem izraisa cilvēku saslimšanu. Četri izraisa parasto saaukstēšanos. Vieglā formā. Taču arī šos vīrusus zinātne pagaidām nav pietiekoši pamatīgi izstudējusi. Ja kāds no mums ir izslimojis kādu no „koronas ģimenes“ vīrusa izraisītu saaukstēšanos vieglākā formā (jau agrāk), tad var gadīties, ka pašreizējais briesmonis šādam saslimušam pacientam arī izpaudīsies vieglākā formā. Tā uzskata Stokholmas, Karolinska slimnīcas klīniskās virusoloģijas profesors Ali Mirzimi. Viņš arī pasvītro, ka pagaidām nav pierādījumu, ka pēc inficēšanās ar korona vīrusu un izslimošanas iespējams iegūt aizsardzību pret šo slimību. Ja tāda pastāv, tad nav zināms, cik ilgi imunitāte funkcionē. Proti, cik ilgu laiku tā ir aktīva.

Daudz smagākās slimības: sars un mers arī izraisa tas pats korona vīruss. Tās nodrošina zināmu laiku imunitāti. Pagaidām nav skaidrs, cik ilgs šis laiks ir. Tāpēc var pieļaut, ka (iespējams) Covid–19 izslimojušie arī varētu būt aizsargāti no šīs slimības pēc izslimošanas.

Kā norāda profesors Ali Mirzimi, visi vīrusi nenodrošina aizsardzību pēc izslimošanas. Tāds, piemēram, ir noroviruss, jeb tā saucamā „vēdera gripa“. Norovīruss ir akūta vīrusa infekcija, kuras raksturīgās izpausmes ir caureja, vemšana, sāpes vēderā, temperatūras paaugstināšanās un slikta dūša. Lai inficētos, pietiek ar pavisam niecīgu daudzumu norovīrusa daļiņu. Inficēšanos izraisa kontaktēšanās ar slimnieku, priekšmetiem, ko slimais ir lietojis. Saslimšanas gadījumi tiek reģistrēti visu gadu un tautā šo kaiti sauc gan par „vemšanas slimību”, gan arī par „caurejas“ jeb „nemazgāto roku slimību”. Par to kā izvairīties no šīs kaites varam izlasīt visur. Taču tagad kļūst skaidrs, ka arī inficēšanās ar „vemšanas sērgu“ ir tā pati nemazgāto roku problēma. Gandrīz tāpat kā šobrīd ar koronas vīrusu. Izslimojot vienreiz, mēs neiegūstam aizsardzību pret šo kaiti. Tā ir klāt jau nākamajā gadā un cilvēks atkal ar to var saslimt.

Tātad „bars“ var saslimt no jauna. Lai to novērstu pats galvenais ir vakcīnas iegūšana. Ar tās palīdzību iespējams periodiski atjaunot „bara“ imunitāti pret bīstamām slimībām, kas var izraisīt epidēmijas. Profesors Mirzimi pašlaik strādā pie vakcīnas iegūšanas. Diemžēl tik drīz mēs tai netiksim klāt. Būšot jāpagaida. Taču viena lieta ir skaidra: šis vīruss var atgriezties no jauna. Nākamgad. Tāpēc vakcīna ir ļoti nepieciešama.

Cik cilvēku mirst no šīs sērgas?

Epidēmijas sākumā apmēram 2% sirdzēju nomira. Pēdējie dati liecina, ka no šī vīrusa mirst caurmērā 3,4% saslimušo. Kāpēc tik liela atšķirība?

Mirstību aprēķina dalot mirušo skaitu ar visu reģistrēto, saslimušo pacientu daudzumu un reizinot ar 100. Diemžēl ne vienmēr visi dati uzreiz ir pieejami vienlaicīgi. Tāpēc arī šī novirze. Domāju, ka šo epidēmiju var paskatīt kā ledus kalnu. Maza daļiņa no tā redzama virs ūdens, bet lielākā daļa paliek neredzama – zem ūdens līmeņa. Sākumā tika konstatēti tikai ļoti slimie pacienti. Šajā situācijā mirstība izskatās ļoti augsta. Pēc tam tiek uzsākta intensīva testēšana un statistikā parādās „viegli“ saslimušie, inficētie, kas nav smagi pārslimojuši utt. Pēdējie pētījumi liecina, ka pašlaik mirstības procents ir 0,5 – 1,0%. Taču šis nav pēdējais vārds šajā lietā. Ķīnas pētījumi, kas apskatīja 44.672 konstatētus slimniekus, pierādīja, ka mirstība ir bijusi 2,3% robežās. Kā mirstība sadalās pa vecuma grupām? Bērni (vecumā līdz 9 gadiem) uzrāda mirstību 0%. 10 -19.g.v. (0,2%), 20 – 29 g.v. (0,2%), 30 – 39 g.v. (0,2%), 40 – 49 g.v. (0,4%), 50 – 59 g.v. (1,3%), 60 – 69 g.v. (3,6%), 70 – 79 g.v. (8,0%), 80 – 90 g.v. (14,8%). Mirstība vīriešu vidū ir augstāka nekā sieviešu vidū. Iemesls nav zināms.

Sirmgalvju vidū riska grupā ir cilvēki ar paaugstinātu asinsspiedienu, diabētu, hroniskām plaušu slimībām un vēzi. Ķīnā visaugstākā mirstība konstatēta epicentrā Uhaņā.

Itālijā un Dienvidkorejā pašlaik atšķiras mirstības rādītāji. Itālijā tie ir 5%, Dienvidkorejā 0,7%. Kāpēc tik liela starpība? Tāpēc, ka dažādi notiek testēšana jeb analīžu pārbaude. Dienvidkoreja pārbauda ļoti intensīvi un plaši. Itālijā to dara mazāk intensīvi. Tur infekcija aizķērusi gados vecākus cilvēkus un liels skaits mirušo ir vecāki par 85 gadiem.

Tātad, pagaidām nav skaidri zināms, cik augsts ir Covid–19 izraisīto saslimšanu mirstības procents. Vairums ekspertu šodien to nosauc 1% robežās. Tas ir vairāk nekā gripas epidēmiju apstākļos, bet mazāk nekā sars un mers situācijā.

Kas mums vēl būtu jāzina?

Pandēmija mums visiem ir kaut kas jauns. Daudziem domāšanā nav„ poga“ ar nosaukumu „ārkārtas stāvoklis“. To varētu „nospiest“ un cilvēks uzreiz rīkotos kā trauksmei sagatavota persona. Diemžēl tādas „pogas“ nav un liela daļa nespēj apjēgt savas nepārdomātās rīcības sekas. Mums gribas turpināt dzīvot tāpat kā agrāk un nepatīk visi tie ierobežojumi, kas tagad jāņem vērā.  Sabiedrība ir sadalījusies vairākos grupējumos. Proti, tie, kas akceptē un ievēro varas un iestāžu noteikumus, un tie, kas tos necieš, kritizē un neievēro. Protams, ka šāda attieksmes šķelšanās nav nekas pozitīvs, jo nevieno mūsu visus kopīgam mērķim – pēc iespējas ātrāk, ar pēc iespējas mazāk zaudējumiem izkļūt no pandēmijas. Tāpēc būtu ļoti svarīgi iespējami bieži, regulāri un plaši apspriest epidēmiju īpatnības, to apkarošanas stratēģijas publiskajā telpā. Sabiedriskajos un kvalitatīvajos medijos. Vēl svarīgi, lai par pandēmiju mums stāstītu dažādu nozaru speciālisti no sava viedokļa. Citādi visu laiku ekrānā jāskatās uz vienām un tām pašām personām, kas ir kompetentas, bet nepietiekami komunikatīvas. Nevienam nav noslēpums, ka aktuālā epidēmija ir izraisījusi daudz mazāk pamanāmu krīžu saasinājumu. Viena no šādām krīzēm novērojama arī etablēto (oficiāli atzīto) mediju tirgū. Publika aizplūst uz emuāriem, blogiem un audiožurnāliem, kuros privātpersonas piedāvā savas epidēmijas izskaidrojuma nezinātniskās versijas.

Tāpēc šajā situācijā ir tik svarīgi, lai nopietnie un kvalitatīvie mediji Latvijā saglabā savās rokās informācijas straumēšanu par pandēmiju un ar to saistītajām norisēm. Izmantojot piemērotus cilvēkus un mediālās uzrunas formas (žanrus).

Kopējiem spēkiem mēs pandēmiju uzvarēsim. Tagad atliek izšķirties par to, cik lieli upuri šai uzvarai būs nepieciešami.

Izšķirties un rīkoties.

Koronavīrusa sagaidīšana ar ņirgšanu un bravūru. Kas tālāk?tvnet

Speciāli TVNET

Pirms ārkārtas stāvokļa pasludināšanas Latvijā (sakarā ar koronavīrusa izplatības ierobežošanu) varējām novērot atšķirīgas reakcijas uz notiekošo. Negaidīti daudz bija cilvēku, kas iespējamos draudus savai un laikabiedru veselībai uztvēra nenopietni. Ar ironiju – aprakstot iespējamo slimību kā „parastu gripu“, kurai „zems mirstības procents“. Mazāk bija tādu, kas centās saprast pēc būtības, noskaidrojot zinātniskos izcelsmes iemeslus un slimības norises specifiku. Tas, ka katram mūsu sabiedrības loceklim pandēmijas apstākļos jābūt solidāram pret pārējiem un karantīna būs apgrūtinoša visiem, daudziem tomēr bija un paliek nesaprotams svešvārds. Jā, nebūs viegli. Nedz materiāli, nedz arī psiholoģiski.  

Ārste brauc „traģikomisko“ vīrusu lūkoties

Braucot pie studentiem uz Liepāju, nācās klausīties automašīnā Latvijas Radio 1 ziņas. BBC signālu pārtrauc retranslēt pie Tukuma un tad neatliek nekas cits, kā pieslēgties vienīgajai kvalitatīvajai  radiostacijai valstī. Sporta komentētājs paziņoja , ka „šis vīruss“ (kas ārzemēs draud izjaukt tik daudz maču) esot „traģikomisks“ un maču izjukšana arī traģikomiska. Viņa balss intonācija neslēpa nožēlu par ārzemju sporta organizētāju bailīgumu nieka vīrusa priekšā. Līdzīgās domās bija arī kāda Jelgavas mājas ārste, kas ieguva visas valsts slavu ar savu  FB ierakstu, paziņojot, ka brauks uz Itāliju „izslavēto koronavīrusu lūkoties“. Dzīve esot skaista „ar vai bez koronavīrusa“, taču Eiropā gan esot „panika“. Latvju ārstei tāpēc patiešām žēl visus tos, kas Itālijā ņem vīrusu nopietni. Pēc tam viņa vēl iesmej par nevajadzīgajiem itāļu drošības pasākumiem.

Šo līniju Latvijā turpina sievietes, kas atgriezušās no slimības zonām, braši turpina apmeklēt sporta nodarbības, skaistumkopšanas salonus karantīnas laikā. Ja reiz pašam slimība norit vieglā formā, tad nav par ļaunu „padot to tālāk“ citiem arī. Ir mums Epidemioloģiskās drošības likums, kas paredz gan naudas, gan cietumsodu šādiem cilvēkiem, kuri apzināti izplata lipīgas slimīgas, kuru dēļ kāds cits cilvēks var nomirt. Tas var tikt papildināts ar jauniem nosacījumiem pēc dāņu parauga, lai beidzot mēs varētu saukt pie atbildības personas, kas nesaprot ko dara.

Diemžēl latviešu ārstes, seniori – arhitekti un aktrises nav vienīgās, kurām braukšana uz Alpiem skaitās normāla lieta arī pandēmijas apstākļos. „Šķaudīšanu“ uz vīrusu praktizēja arī citi populāri cilvēki, īpaši profesionālie sportisti. Pirms dažām dienām ASV NBA Jūtas „Jazz“ centra spēlētājs Rūdijs Gobērs preses konferences laikā uzjautrinājās par vīrusu, apčamdot visus žurnālistu izvietotos mikrofonus. Ar roku pieskārienu – „še jums visiem koronavīruss!“. Vēlāk arī ģērbtuvē viņš esot bezrūpīgi pieskāries citiem spēlētājiem un viņu mantām. Vārdu sakot – joks. Taču pēc tam izrādījās, ka puisis patiešām ir inficēts ar šo vīrusu. Saslima arī citi. Tagad NBA slēdz spēles uz nenoteiktu laiku. Smieklīgs vīruss šķita arī britu futbolistam, pussargam Bamidele Žermenam, kas plašāk pazīstams kā Delle Ali un spēlē Anglijas Premjerlīgas klubā Tottenham Hotspur F.C. Viņš ievietoja sociālajos medijos smieklīgu informāciju par vīrusu un apsmēja lidostā pasažierus no Āzijas. Sociālajos medijos joprojām turpinās jokošana gan par vīrusu, gan par tiem, kas no tā baidās. Kas ir šī bravūra? Vēlēšanās izcelties? Vajadzība tēlot pārprastu varoni? Veids, kā pievērst sev uzmanību?

Laikam vienmēr būs cilvēki, kas pratīs pievērst sev uzmanību arī ar kontraproduktīvām metodēm. Iespējams tāpēc Dānijas parlaments tikko pieņēmis četrus jaunus likumus, kas palīdzēs iestādēm savaldīt šādus cilvēkus, cīņā pret koronavīrusu. „Tagad, vajadzības gadījumā, medicīniskais personāls varēs ar varu piespiest cilvēkus veikt testu, ja ir pamats uzskatīt, ka attiecīgās persona ir inficējusies ar koronavīrusu. Šis likums dod iespēju aizliegt karantīnā esošiem cilvēkiem apmeklēt veikalus, slimnīcas un visas citas publiskās iestādes. Nodrošinot iespēju sodīt karantīnas pārkāpējus,“ skaidro TV2 Dānijas veselības aprūpes ministrs Magnus Honike. Labējā Dānijas Tautas partija vēlējās iet vēl soli tālāk un panākt, lai tiktu ieviesta sistemātiska iebraucēju kontrolē uz valsts robežām. Tas pagaidām neizdevās, jo šīs kontroles nav efektīvas. To pierāda Itālijas pieredze. Taču visas dāņu skolas un augstskolas ir slēgtas uz 14 dienām. Darba dēvēji organizē strādāšanu no mājām, Klubi, bibliotēkas un kultūras telpa ir slēgti. Pat karaliene Margarēte ir anulējusi savas 80. dzimšanas dienas publisku atzīmēšanu valstī. Līdzīgus soļus spērusi arī Norvēģija, cīņā pret vīrusa izplatību savā valstī. Zviedrija pagaidām nav slēgusi skolas un augstskolas, taču valsts banka novirzījusi 500 miljardus kronu aizdevumu zviedru uzņēmējiem, kas vissmagāk cieš no vīrusa izraisītajām sekām.

Cik cilvēku saslims?

Prognožu jeb izredžu virzienā viedokļi dalās. Karaliskās Karolinska Institūta Infekcijas slimību profesors Zviedrijā Jans Alberts domā, ka saslims apmēram 70 – 75% iedzīvotāju. Vairums no tiem – vieglā formā. Taču pagaidām nav zināms, kādas sekas šī vīrusa izslimošana radīs vēlāk. Pēc viņa domām jau tagad saslimušo cilvēku skaits ir daudz lielāks par tiem rādītājiem, kurus konstatē uzraudzības iestādes. Klusā izslimošana ir pārnēsāšana. Profesors un virusologs Magnus Evanders no Umeo universitātes uzskata, ka tik lieli skaitļi ir tikai hipotēze. Pagaidām prakse šādu pieņēmumu nav apstiprinājusi. Trešais virusologs Tomas Bergštroms no Salgrēnskas akadēmiskās slimnīcas Gēteborgā domā, ka saslims ļoti daudz un tas tupināsies kādus 10 gadus. Pagaidām nav faktu, kas pierādītu, ka siltumā un saules staros šis vīruss varētu zaudēt aktivitāti.

Aizvadītajā nedēļā tika publicēti divi zinātniski raksti zinātniskajā žurnāla Nature, kas apskata vīrusa izcelsmi. Evolūcijas procesu un epidemioloģiski. Tiek apskatīta kāda 41 gadus veca vīrieša slimības vēsture Uhaņā, Ķīnā. Viņš strādājis tirgū par pārdevēju. Tātad infekcijas starta vietā. Saslimis 20. decembrī. Nav slimojis ar tuberkulozi, diabētu vai hepatītu. Sešas dienas vēlāk sācis klepot, paaugstinājusies ķermeņa temperatūra, jutis sāpes krūšu rajonā un locītavās. Rentgens parādīja izmaiņas plaušās, kas rodas smaga plaušu karsoņa rezultātā. Vīrietis tirgū pārdevis ne tikai zivis un jūras veltes, bet arī ežus, kurmjus, čūskas un baložus. Gan dzīvus, gan sagatavotus ēšanai. Sikspārņu viņa sortimentā nebija. Taču zinātnieki domā, ka jaunais koronavīruss no Uhaņas ļoti (96%) atgādina vīrusu, kuru izplata sikspārņi. Ja šis vīruss no dzīvniekiem nodots cilvēkiem un līdzinās SARS, tad iespējams var palīdzēt zāles, kas tika izmantotas radniecīgā vīrusa apkarošanai iepriekš.

Malārijas tabletes – klorokvins

Tāpēc pašlaik Ķīnā tiek veikts pētījumsar mērķi noskaidrot, vai vecās un pārbaudītās zāles pret malāriju (klorokvins, Klorokinfosfat RPH Pharma) var palīdzēt cīņā pret SARS – CoV– 2. Šī farmakodinamika ir zāles, kas tiek lietotas jau 70 gadus. Tagad tās sāk izmantot arī pret vīrusiem. Pašlaik tās lieto klīniskos eksperimentos 10 slimnīcās Ķīnā: Uhaņā, Šanhajā un Pekinā. Pagaidām tiek ziņots par pirmajiem rezultātiem (15. februārī 2020) 100 pacientu ārstēšanā tika novērots plaušu karsoņa ierobežojums, samazinās vīrusa daudzums, saīsinās slimības process. Pagaidām ir noskaidrots, ka šīs zāles aizsargā ķermeņa šūnas un koronavīruss nespēj tās okupēt. Zviedrijas pretvīrusu terapijā (RAV) pagaidām koronavīrusa apstākļos izmanto vienīgi tradicionālos pretdrudža līdzekļus, skābekļa gāzi, aparatūru asinsrites un plaušu darbības uzlabošanai (ECMO). Taču ķīniešu metode – izmantot malārijas zāles pret koronavīrusu, ir uzmanības vērta.

Taču atgriezīsimies pie sikspārņiem. Vai kāds sikspārņu „radinieks“ nav sarūpējis mums šo vīrusu, inficējot ar to citus dzīvniekus? Pagaidām šis jautājums tiek noskaidrots laboratorijās. Ģenētiskā aina liecina, ka „fledermausis“ varētu būtu vainīgais koronavīrusa SARS Cov2 izplatīšanā. Taču nav izslēgts, ka ir bijis starpnieks, kas šajā gadījumā esot skudru lācis. Pats sikspārnis no šī vīrusa necieš (neslimo), jo viņam ir izstrādājusies imunitāte. Taču mums cilvēkiem ir citādi. Mūsu organismā nav imunitātes pret šo ļoti lipīgo uzbrucēju. Žurnāls Science uzskata, ka vienkārši mēs ar to galā netiksim. Ķīniešu kolēģi pagaidām ir sasnieguši visvairāk šī uzbrucēja pētniecībā, taču vīrusa skartajās zonās daudzi zinātnieki joprojām atrodas karantīnā un nevar iet strādāt uz savām laboratorijām. Šanhajā, kas ir lielākais šī vīrusa pētniecības centrs, pašlaik apturēti eksperimenti, jo ir nepieciešami dzīvnieki, kas var radīt lieku risku. Tāpēc jāpagaida, lai Ķīna izslimo un sāk pētīt kopā ar pārējiem kolēģiem ārzemēs. Koronavīrusa pakarošanai bija paredzēta liela un nozīmīga konference, kurai bija jānotiek Malaizijā. Tā pārcelta uz septembri.

Vīruss ir ieradies. Cerams, ka ne uz palikšanu.  

Avoti:

Gao J. et al. “Breakthrough: Chloroquine phosphate has shown apparent efficacy in treatment of COVID-19 associated pneumonia in
clinical studies”. BioScience Trends. DOI: 10.5582/bst.2020.01047.

Fan Wu et al, 2020. A new coronavirus associated with human respiratory disease in China. Nature. DOI: 10.1038/s41586-020-2008-3Peng Zhou et al, 2020. Pneumonia outbreak associated with a new coronavirus of probable bat origin. DOI: 10.1038/s41586-020-2012-7

Cilvēciskas būtnes vēlas būt labas. Tomēr ne pārāk labas un ne visu laiku (Orvels)

Speciāli TVNET

Reiz notika tā, ka slavenība Misāne un lipīgais koronvīruss uz Rīgu atlidoja gandrīz reizē. Pirmā ieradās sava bērna nolaupītāja un publikas pielūgtā Dienvidāfrikas „vajātā princese“ no Kopenhāgenas, apsardzes eskorta pavadībā. Otrais atlidoja nicināms un ienīsts vīruss. Šoreiz sievietes ķermenī no Ziemeļitālijas caur Minheni, bez pavadoņiem. Kļūstot par pirmo lipīgās sērgas gadījumu Latvijā. Abi „viesi“ izraisa pārdomas. Pirmais par to, cik ļoti mēs visi vēlamies būt labi, pat neaizdomājoties par savas rīcības sekām. Otrais – par cilvēka nespēju reāli novērtēt bīstamu situāciju un rīkoties cilvēcīgi un taisnīgi arī krīzes apstākļos.

Vīruss Kamī interpretācijā

Koronvīruss ļoti īsā laikā ir spējis un pratis ne tikai aplipināt un nogalināt cilvēkus, iedragāt ekonomiku un finanšu sistēmu, bet prasmīgi samazinājis attālumu no epidemioloģijas līdz mākslai. Šodien lasot Albēra Kamī „Mēri“ (1947) pārņem déjà vu– sajūta, jo romānā aprakstītajos notikumos var saskatīt arī 2020.gada norises.

Viss sākas ar beigtu žurku. Pēc tam sekoja sapratne, ka nelaime ir klāt. Toreiz, tāpat kā tagad, – ir ārsts, kas pamana nelaimi. Kamī romānā tas ir Bernars Riu (Bernard Rieux), bet Uhaņā, Ķīnā Lī Veņlians (Li Wenliang). Šim ārstam netic, jo sliktās ziņas nesējus mēdz nogalināt. Abos gadījumos varas iestādes pieprasa necelt paniku, visiem sēdēt klusi un nerunāt pretī. Pēc tam seko mediju ziņojumi par inficētajiem un mirušajiem, ģeometriskā progresijā. Tā kā vara netiek galā ar slimību, tā sāk izrēķināties ar iedzīvotājiem. Tajā pašā Uhaņā janvārī ārstu brigādes sākumā ar varu veda cilvēkus projām uz slimnīcu. Arī tos, kas runāja pretī, brēca, locījās, spārdījās un kliedza. Pēc tam slimnīcās strauji sāka pietrūkt vietas. Rezultātā varas iestādes mainīja taktiku. Visiem palīdzēt nebija iespējams, tāpēc metināja ciet daudzdzīvokļu māju parādes durvis, lai slimie cilvēki tiktu iesprostoti un nomirtu uz vietas, pārējos neinficējot.

Epidēmija panāk cilvēku nebrīvību. Mēs pēkšņi vairs nevaram aizbraukt turp, kur vēlamies. Nedrīkstam apmeklēt koncertus, pasākumus, jo „mēris“ anulē šādas tiesības. Tas pakļauj mūs visus vienam, kopīgam liktenim. Precīzāk sakot – pieprasa lai akceptējam kolektīvu ieslodzījumu uz nenoteiktu laiku.

Domāju, ka šādos apstākļos nedomā par nāvi. Drīzāk par to, cik strauji dzīves apstākļi mainās un tiem līdzi līdzcilvēku attieksme pret jauno situāciju.  Pirms pāris dienām noklausījos pusaudžu sarunu. Tās laikā meitenes konstatēja, ka viņām vīruss nav bīstams, jo „bērni no šī vīrusa nemirst“. Tāpēc nomiršot “visas vecās učenes“ un uz skolu nebūšot jāiet. Rodas iespaids, ka mediju pārspīlēti optimistiskie ziņojumi ir radījuši dažu iedzīvotāju grupu pārākuma sajūtu pār līdzcilvēkiem. Viņu izpratnē „vīruss dara pareizi, jo aizvāc tos, kas tāpat veci un slimi“.  Proti, mēs vairs neesam solidāri un nevēlamies aizstāvēt visus savus laikabiedrus. Arī visus tos, kuri var nomirt infekcijas uzbrukuma rezultātā. Proti – hroniski slimos cilvēkus un gados vecākus ļaudis. Ja reiz „uz mani tas neattiecas“, tad lai iet vaļā ūdens plūdi un apslīkst visi, kas trāpās straumē. Es – nē. Ja pusaugu meitenes varētu būt pārāk egoistiskais, ar neieaudzinātu empātiju un nekautrīgi paziņot, ka jāmirst visiem tiem, kam pienākas mirt (jo viņi jau tāpat veci un drīz tāpat nomirs), tad no valdības un citu līdzcilvēkus puses šāda attieksme ir nepiedodams cinisms.

Daudzi, gados jauni cilvēki gan sadzīvē, gan sociālajos medijos atklāti pauda savu drosmi braukt uz infekcijas skartajām zonām, riskējot atvest atpakaļ mājās līdzi jaunas vīrusu ordas. Viņus neinteresē, kā tas ietekmēs pārējos. Nē, viņi ir drosmīgi un „ies pret straumi“. Vienalga, vai pēc tam, no viņu pārnēsātā vīrusa, smagi saslims kaimiņiene vai tēvocis no pretējā dzīvokļa nomirs. Viņi ir bravūrīgi un nerēķinās ar tiem, kas no vīrusa var reāli ciest.  Protams, ka epidēmijas rada arī citus efektus. Šausmu scenāriji okupē smadzenes  un mēs beidzot saprotam, ka faktiski dzīvojam nedrošā pasaulē. Mūsu nauda, īpašumi, stabilitāte ir nosacītas lietas. Tepat līdzās eksistē bīstamas masu iznīcināšanas līdzekļu noliktavas, kuras kāds apsēsts politiķis var sākt izmantot cīņā pret citādi domājošajiem cilvēkiem. Kaimiņos ir atomelektrostacijas ar „černobiļas tradīcijās“ strādājošiem priekšniekiem. Ir kaitīgi izstarojumi, jauni vīrusi, rezistentas baktērijas un slimības, kurām nav diagnožu. Modernās pasaules radītais racionālais paštēls pēkšņi sašķobās. Izrādās, ka mums nav zāļu pret bioloģisku vai sociālu infekciju. Mēs varam informēt par to, kā pareizi jāmazgā rokas, taču brīdī, kad sveša epidēmija apsēžas mums uz pleca lidmašīnā, esam tās priekšā bezpalīdzīgi.  Pats ļaunākais, ka šādi uzbrukumi nevis saliedē sabiedrību, bet daudzus pārvērš par necilvēkiem.

Kāmīšu egoisms

Egoisms un egocentrisms ir pašlaik pati izplatītākā epidēmijas izpausme. Tie novērojami ne tikai apkārtējo sirmgalvju un hroniski slimo jauno cilvēku nerespektēšanā. Bravūrā un lielībā, ka „es par spīti braukšu uz Ziemeļitāliju“ jeb ciniskā rēķināšanā, cik no visiem inficētajiem nomirst un cik paliek dzīvi.  Nespēja saprast, ka corona vīruss apdraud ne tikai “vecās učenes“, bet arī jaunus cilvēkus, kas ikdienā sirgst no neredzamām hroniskām slimībām. Starp citu, šādu cilvēku ap mums ir diezgan daudz. Tie ir arī „kāmīši“, kas jau paguvuši savākt savos pagrabos un bēniņos mantas, zāles un ēdienu pāris mēnešiem uz priekšu. Viņu „bunkuri“ solās izturēt jebkādu uzbrukumu, jo citi mirs no bada, bet „kāmīši“ – nē. „Kāmītis“ aizbāž aiz vaigiem visu, ko vien var iegūt. Rezervei. Viņi ir egoisti un nekad nedalīsies ar citiem. Galvenais, lai pašiem pietiek. Vai šādi iespējams apkarot vīrusa epidēmiju? Protams, ka nē.  Žurnāls Scientific American uzver, ka šādas epidēmijas ir iznīcināmas, cīnoties visiem kopā. Ja cilvēki, kas neietilpst riska grupā, sāk izpirkt preces, kas vajadzīgas, citiem, tad nekas labs no tā neiznāks. Piemēram, februāra vidū Newsweek ziņoja, ka ir palaistas melīgas baumas par to, ka pret koronavīrusu it kā palīdzot zāles, kas paredzētas ar hiv inficētu personu ārstēšanai. Rezultātā šīs zāles tika izpirktas un slimniekiem nepietika. Tagad visiem vajag sejas maskas, lai gan ir zināms, ka veselajiem tās nepalīdz. Taču šo masku vairs nav arī tiem, kas ir sasirguši un vēlētos ar tām aizsargāt sabiedrību no slimības tālākas izplatības.

Kamī savā darbā secina, ka „neviens nekad nebūs brīvs, kamēr pasaulē vēl būs nelaimes“. Kāmīši šo  formulējumu nesaprot. Visa pasaule ir uzbūvēta tā, lai tikai viņiem būtu ērti un patīkami. Vai jūs tas pārsteidz? Mani nē.

Būs vai nebūs pandēmija?

Mēs visi vēlamies, lai šāda situācija tomēr neiestātos. Dažādās valstīs pret šo hamletisko jautājumu izturas atšķirīgi. Piemēram, zviedri atsakās apspriest šo tēmu, bet dāņi un norvēģi to jau ir izdarījuši. Oslo un Kopenhāgenā šodien jau eksistē konkrēts plāns un rīcības programma, kā rīkoties, ja valstī pēkšņi būs simtiem inficēto un tūkstošiem pacientu pēkšņi būs vajadzīga aprūpe slimnīcā. Tātad ir iespējams prognozēt divus notikumu tālākas attīstības scenārijus: a) slimības norise ievelkas ilgā laika periodā un notiek lēni un pakāpeniski, b) tā eksplodē un ierauj daudzus cilvēkus vienlaicīgi. Pirmais scenārijs daudzās Rietumvalstīs novērojams patlaban, otrais – Ķīnā un Dienvidkorejā. Norvēģija un Dānija prognozē, ka pandēmijas apstākļos valstī varētu būt no 25% – 10% saslimušo cilvēku. „Tas nozīmē, ka veselības aprūpe nevis sagatavo noteiktu slimnīcas gultu skaitu palātā, bet gan izveido īpašu plānu, kuram sekojot iespējams strauji pāriet uz ārkārtas aprūpes režīmu. Respektīvi – tiek atlikts tas, ko var atlikt un dota priekšroka tiem, kuriem jāpalīdz vispirms.“ – skaidro Zviedrijas veselības aprūpes pārvaldes vadošais epidemiologs Anders Tegnēls.

Pretēji gurdenajām un miegainajām Latvijas valdības preses konferencēm, kas veltītas koronavīrusa tēmai, citur ministrus un epidemiologus tik rātni neviens neuzklausa. Nesaraujas pie varas uzbrēcieniem postsovjetisma stilā: „neceliet paniku“! Ja cilvēki nesaprot un satraucās, tad vainīgi ir tie, kas nespēj vai neprot paskaidrot. Tāpēc liela nozīmē šādās situācijās varas un atbildīgo institūciju spējai un prasmei izskaidrot epidēmijas norisi, regulāri un godprātīgi par to informēt sabiedrību. Centieni iestāstīt, ka koronavīruss „nemaz tik bīstams nav“, „tikai tāda viegla gripa“ un, gan jau „izslimosim visi un būs labi“, atgādina padomju laika demagoģiju, kad visiem spēkiem vajadzēja apmānīt cilvēkus ar pseidopozitīvām ziņām. Lai tikai „neceltos panika“.

Vairākās ārzemju televīzijas stacijās, ziņu izlaidumos tiek apspriesta šī tēma – „neceliet paniku“. Tādā gadījumā eksperta lomā nostājas krīzes un komunikācijas speciālisti, nevis ārsti vai politiķi. Tiek analizētas līdzīgas situācijas, kad ārkārtas apstākļi ir izraisījuši publisku uztraukumu un nemieru, un skaidrots, kā šādās situācijas iespējams virzīt konstruktīvā gultnē. Masu komunikācijas prakse un teorija ir pierādījusi, ka pirmais ko institūcijas (vara) nedrīkst darīt: a) uzbrēkt iedzīvotājiem – neceliet paniku, b) sākt pietēlot optimismu un melot, ka situācija ir labāka nekā izskatās. Tāpēc varam tikai novēlēt, lai mūsu Krīzes vadības padome piesaista vairāk spējīgu masu komunikācijas speciālistu un beidzot iemācās publisko sarunu ar tautu. Pagaidām šāda godprātīga saruna nenotiek.

Džordžs Orvels pareizi norādīja, ka visi vēlas būt labi, taču atšķiras mūsu izpratne par to ko nozīmē būt labam. „Cilvēki ar tukšu vēderu nekad nekrīt izmisumā, jo viņi nezina kas tas ir“. Tāpēc nevajadzētu satraukties, ka citi kritīs panikā, ja mēs paši nekrītam panikā. Manuprāt vaina ir citā apstāklī. Proti, jāpiekrīt Orvelam, ka sabiedrība sastāv no trīs šķiru cilvēkiem: „augstajiem“ (tie, kas pie varas), „vidējiem“ (tie, kas plāno apmainīties vietām ar augstajiem) un “zemajiem“ (mēs visi pārējie). Ja „augstajiem“ un “vidējiem“ ir svarīgi neko nedarīt un nekļūdīties, tad mums, kas esam „darba notrulināti“ un tādi, kas „tikai retajos mirkļos atskārš kaut ko ārpus savas ikdienišķās dzīves“, ir vēlme un vajadzība „atcelt visas atšķirības un radīt sabiedrību, kur visi cilvēki būtu vienlīdzīgi“ (1984).  Kaut vai taisnības un patiesības priekšā. Tāpēc izbeigsim ar rupjībām: „neceliet paniku“ un nomainīsim šo saziņas ar formu ar modernāku frāzi: „Vai viss ir saprotams? Jeb varbūt ir vēl kādi jautājumi?”

Tik vienkārši ir būt labam. Attaisnot sabiedrības gaidas.

Vīrusa pandēmijas uzbrukuma laikā

Speciāli TVNET

Pasaules veselības aprūpes organizācijas vadītājs Tedross Adanoms Gebrejesuss tikko Ženēva konstatēja, ka vīrusa covid -19 izplatība uz mūsu planētas notiek ļoti strauji. Tas rada priekšnosacījumus globālam un intensīvam slimības izplatības riskam. Katra nākamā diena piegādā lielākus sasirgušo skaitļus aizvien jaunās valstīs. Mūsu reģionā saslimušo ir salīdzinoši maz, taču tas nenozīmē, ka sabiedrība dzīvo miera vējos. Bailes un neziņa par to, kā viss būs un notiks, eksistē arī Rīgā, Liepājā, Rūjienā vai Daugavpilī. Protams, ka mūsu sabiedrībā nav iemaņu kā rīkoties pandēmijas apstākļos. Iepriekšējā pandēmija planētu piemeklēja pirms 100 gadiem. Toreiz visi bija pārbijušies līdz nāvei un rīkojās muļķīgi, neapdomīgi un haotiski. Dokumenti šos misēkļus ir saglabājuši. Tātad atkal ir radusies ārkārtas jeb krīzes situācija. Patīk mums vai nepatīk to atzīt, taču tā ir. Kā rīkoties tālāk? Vai tagad mēs spējam un protam rīkoties gudrāk, lai nosargātu mūsu līdzcilvēkus? Mērķtiecīgāk, nekā mūsu senči aizstāvējās pret „spāņu sērgu“ pirmā pasaules kara laikā?

Būvē slimnīcas, atbrīvo palātas un izpērk veikalus

Šodien katra valsts atšķirīgi reaģē un notiekošo. Valdību reakcija uz epidēmijas gaitu lielā mērā raksturo katras atsevišķās valsts politikās pārvaldes formas priekšrocības. Totalitārā Ķīna epidēmijas uzbrukumam bija salīdzinoši labāk sagatavojusies, jo spēja reaģēt konstruktīvāk un masīvāk nekā iepriekšējās epidēmijas laikā. Partijas ģenerālsekretārs diriģēja valsti kā lielu orķestri un pirmo reizi valsts pastāvēšanas laikā pat atcēla savas jeb valsts vienīgās partijas kongresa norisi. Nekas tamlīdzīgs Ķīnas komunistu vēsturē iepriekš vēl nebija noticis. Tas nozīmē, ka šoreiz ķīnieši netēloja varoņus un rīkojās maksimāli apzinīgi – noslēdzot vīrusa izplatīšanās ceļus transporta sistēmā, anulējot masu saietus un sadzenot cilvēkus pa mājām. Iztukšojot ielas un laukumus. Novācot cilvēkus no publiskās telpas. Anulējot skolu, augstskolu apmeklējumus, kultūras un sporta pasākumus. Ķīna apstājās uz vairākām nedēļām. Industrija kliboja uz abām kājām un mēs prognozējām, ka ķīniešu preces drīz sāks pietrūkt arī mūsu veikalu plauktos.

No malas noskaitoties, daudzi dramatiskie pasākumi un aizliegumi Ķīnā likās nedaudz pārspīlēti. „Vai nu ir tik traki?“ – brīnījāmies un raustījām plecus mēs. Tie, kas nekad neko tamlīdzīgu nav piedzīvojuši. Ķīnieši nebrīnījās. Viņi rīkojās. Iespējams, ka viņi ir jau tikuši pāri savam epidēmijas dramatiskajam punktam, jo šodien mana Rīgas pasta nodaļa paziņoja, ka ir pienākusi paciņa no Ķīnas. Jauna datora tastatūra. Tagad atliek noskaidrot, vai šo paku drīkst vērt vaļā. Vai vīruss tur nebūs ielīdis un negaida manu roku pieskārienu? Taču viens gan ir skaidrs – ķīnieši atjēdzas. Prātīgi un pamazām. Tagad kārta ienākusi mums – eiropiešiem. Pagaidām neizskatās, ka mēs reaģētu gudrāk par ķīniešiem.

Zviedri, tāpat kā visi pārējie, apgalvo ka valsts esot gatava „kroņa vīrusa“ uzbrukumam Medijos ziņo par vīrusa specifiku, māca mazgāt rokas ar ziepēm uz spirtu un šķaudīt elkonī.  Netuvoties nevienam tuvāk pa 1,20 m un izvairīties un publiskiem pasākumiem iespēju robežās. Veselības aprūpes sistēma ir gatava atcelt plānotās operācijas, lai novirzītu visu medicīniskā personāla spēkus epidēmijas upuriem. Viss tiek apsolīts, taču slimnīcas nespēj nosaukt konkrētus skaitļus, kas pierādītu valsts gatavību aizstāvībai ārkārtas situācijā.

Tikmēr tepat kaimiņvalstī Lietuvā cilvēki izpērk aptiekas un pārtikas veikalus, gatavojoties ilgstošas karantīnas apstākļiem. Arī Rīgā dažos pārtikas veikalos esot izpirkti milti un pārslas. Cilvēki barikādē pārtiku un sērkociņus nebaltām dienām. Vai šādai iepirkšanās histērijai ir pamats? Vai nepārspīlējam? Jeb esam pārgalvīgi optimistiski un tāpēc naivi?

 

 

 

 

 

 

 

 

Histērija vai naivums

Mūsu lidostās turpina nosēsties lidmašīnas ar pasažieriem no Ķīnas, Irānas un Itālijas. Šajās valstīs sasirgušo skaits progresējis visstraujāk. Katrai valstij būtu jākontrolē ieplūstošās ceļotāju masas. Tā iesaka WHO. Tas nozīmētu daudz. Proti izvairīšanos seškārtīgām inficēšanās iespējām, kuras var izraisīt katrs atbraukušais sirdzējs. Taču skenēt visus, kas iebrauc, izmaksā pārāk dārgi. Varbūt 14 dienu karantīnai būtu jāpaļauj tie, kas ierodas no epidēmijas uzliesmojumu valstīm. Kāda no studentēm šodien auditorijā jautāja par līdzīgu tēmu. Viņas darba kolēģe dosies šonedēļ ekskursijā uz Vjetnamu. Vai pēc atgriešanās būtu jāpieprasa, lai šī bērnudārza audzinātāja labprātīgi nosēž mājas karantīnā 14 dienas un tikai pēc tam atgriežas darbā pie bērniem? Vai šāds priekšlikums ir cilvēktiesību pārkāpums? Jeb tomēr saprātīgs drošības projekts?

Visbeidzot, ja slimība tomēr spilgti uzliesmos kādā no mūsu pilsētām, vai valdība ir gatava strauji slēgt apdzīvotas vietas, skolas, iestādes, komunikācijas tīklus? Vai mēs to prastu izdarīt? Proti – pāriet uz neklātienes un distances apmācību skolās uz augstskolās (izmantojot Skype un citas digitālās komunikācijas formas) un uz neklātienes menedžmentu iestādēs, organizācijās. Sazinoties pa distanci tur, kur ir iespējams. Tā sakot – turpināt darbu arī epidēmijas apstākļos. Kā šādā situācijā nodrošināsim zāļu piegādi hroniski slimajiem cilvēkiem, kā arī pārtikas un sadzīves preču nodrošinājumu plašiem iedzīvotāju slāņiem?  Milānas ielas šodien ir tukšas. Vai viņi to visu zina un prot labāk par mums?

Vai mūsu valstij ir rīcības plāns ārkārtas stāvoklī? Kura ministrija vada un uzņemas krīzes situācijas koordinēšanu? Vai to darīs ministrijas, kuras kontrolē ir policija, drošības policija un citas valsts pārvaldes stratēģiskās sviras? Jeb tā ir Krišjāņa Kariņa vadītā Krīzes vadības padome? To būtu svarīgi zināt un saprast arī mums – parastajiem reņģēdājiem.

Kas notiks, ja saslims ministri un svarīgu organizāciju vadītāji? Piemēram, Irānā ir jau saslimuši divi ministri. Kā mūsu valdība un vadītāji ir gatavi vīrusa uzbrukumam? Vai ir rezerves amatpersonām, kas var uzņemties vadību un atbildību?

Visbeidzot, vai nav pienācis pēdējais laiks normāli un konstruktīvi sarunāties ar sabiedrību par šīm problēmām? Piemēram, apturot miltu un citu pārtikas produktu histērisku izpirkšanu?

Krīzes rezerves vai pasakas par vīrusa „vieglo formu“

Tas, ka valdība un speciālisti neko nesaka, nav labi. Protams, ka visi cer sagaidīt brīdi, kad pandēmija aizskrien mums garām. Latvijā nemaz neiegriežoties. Taču vēl sliktāk būs tad, ja pēkšņa epidēmija „piesitīs mūs krustā“ nesagatavotus. Tieši šī iemesla dēļ būtu saprātīgi izveidot krīzes centru, kas ne tikai sniedz informāciju par to, kāds izskatās „kroņa vīruss“, kā jāmazgā rokas un kurp jādodas drudža stāvoklī. Būtu ļoti svarīgi, lai šis krīzes centrs saprātīgi paskaidrotu iedzīvotajiem kās un kādas preces vēlams iegādāties iedzīvotājiem iespējamās karantīnas apstākļos. Ja šāds konkrēts (caurmēra) priekšlikums tiktu izstrādāts, tad izbeigtos haotiskā griķu, grūbu, miltu un sausiņu izpirkšana pārtikas veikalos, kuru varam daļēji novērot jau patlaban. Vēl svarīgāk ir nodrošinās hroniski slimus cilvēkus ar viņiem nepieciešamajām zāļu rezervēm jau laikus.

Visvieglāk, protams, ir iestāstīt sev un citiem, ka nekas slikts nenotiks. Ka mūs vīruss neaiztiks. Ka mēs esam „īpaši“ un „nemirstīgi“. Ka covid -19 ir „tikai tāda viegla gripas forma“. Vai vēl ciniskāk – „jauni cilvēki ar neslimo un nemirst“. Tā daudzviet Latvijā domā un runā. Kāds skolēns Ādažos man aizvakar atzinās, ka no jaunā vīrusa nemaz nebaidoties, jo no tā mirstot tikai „ļoti veci cilvēki, proti – „tādi, kam pāri 50″. Šie cilvēki jau tāpat esot ļoti veci un tāpēc slimība sabiedrībai neko sliktu nenodarīšot. Mazas meitenes kafejnīcā apsprieda vīrusa uzbrukumu ļoti racionāli. Nomiršot „visas vecās skolotājas“ un uz skolu nebūšot jāiet. Šī amizantā un savādi pārprastā skolēna prātula, nepavisam nav pieņemama. Visi mūsu cilvēki ir tiesīgi saņemt pārdomātas aizsardzības stratēģijas atbalstu pret nejauko vīrusu un tā uzbrukumiem. Arī tad, ja (kā noskaidrots) bērni cieš no tā mazāk un savstarpēji neaplipina ar šo slimību cits citu. Nav svarīgi, cik vecs vai slims šodien ir kāds no mūsu līdzcilvēkiem tepat Latvijā. Arī viņš ir tiesīgs cerēt uz aizstāvību. Kaut arī reāli atrodas vīrusa uzbrukuma riska zonā.

Šodien „kroņa vīrusa“ aizstāvības pozīcijās nostājās arī kāda matu kosmētikas veikala pārdevēja Liepājā. „Es no vīrusa nebaidos. Es atslābinos un atdodos viņam. Kā būs, tā būs labi!“.

Nedomāju, ka nepiesardzīgs optimisms ir pareizā izeja no situācijas. Iespējams, ka šāds naivums reālu briesmu priekšā, izskaidrojams ar pieredzes trūkumu pandēmijas situācijā.

Taču kauja  notiks. Svarīgi vai esam tai gatavi. Morāli, garīgi un materiāli.

Ja būsim tai sagatavojušies pārāk nopietni, un nekas slikts nenotiks, tad varēsim atviegloti uzelpot. Tas būs ļoti labi. Taču, ja epidēmija mums uzbruks nesagatavotiem, tad diezin vai vēlāk spēsim piedot sev un citiem naivumu un neizdarību, kuras rezultātā bojā var aiziet cilvēki, kas pandēmijas sodu nav pelnījuši. Vētra ir jau sākusies.