Category Archives: Komentāri

Baltijas jūras aizsargājamās Ziemupes kāpas ir mūsu kopīgā unikālā vērtība. Vai sabradāsim un piemēslosim arī tās?

Posted on by
Atbildēt

Ziemupes kāpas, kuras aizsargā Latvijas valsts un Eiropas Savienība. Foto: autore

Diskutējot par saviesīgu pasākumu rīkošanu jūras krastā =kāpās, man ne reizi nav ienācis prātā šādu atpūtas iespēju neatbalstīt vai ieteikt to aizliegt. Liedagi mūsu valstī ir lieliski un neatkārtojami. Ar tiem sacensties nevar nedz Kata Beach vai Varadero. Protams, ka ir bauda iedzert glāzi auksta vīna vai alus malku liedaga tuvumā, vai vērot saules lēktu ar kafijas tasi rokās. Tas ir piedzīvots un kļuvis par neatgriežamu mūsu vasaras sastāvdaļu.

Taču pavisam cits jautājums ir par vietu, kur to drīkst vai nedrīkst darīt. Majoru vai Saulkrastu pludmalē varat atļauties būvēt teltis un cept pankūkas no rīta līdz vakaram, ja vietējie likumi to atļauj. Taču, piemēram, Ziemupē to visur darīt nedrīkst. Vienkārši tāpēc, ka šīs liedags ir ne tikai viens no tīrākajiem valstī, bet iekļauts dabas lieguma teritorijā. Kas tas ir un ko tas nozīmē?

Sākumā man likās, ka “katrs ezis” to saprot. Taču Twitter komunikācija pierādīja, ka liela lasītāju daļa neizlasa tālāk par vārdu “ballīte” un nesaprot nākamā vārda “dabas liegums” jēgu. Kāpēc nedrīkst ballēties dabas lieguma zonā?

Sāksim ar atbildi uz jautājumu:  Kas tā tāda Ziemupē un kāpēc nav normāli, ja tur pludmalē jebkurā vietā būvē teltis un lēkā ap pankūku pannu?

Ziemupe ir apdzīvota vieta Baltijas jūras krastā, apmēram 17 km uz ziemeļiem no Liepājas. Šurpu jābrauc pa zemes ceļu, kuru regulāri izdangā Latvijas valsts aplaupītāji – mežu izcirtēji. Tātad – atkļūt grūti. Taču ja esat atbraukuši atpūsties, tad izlasiet sekojošo.

Lielākā dabas bagātība šeit ir nevis meži, bet smilšaini grantaina pludmale ar oļiem, kas regulāri pakļauta viļņu triecieniem. Katru rītu skrienot krosiņu gar liedagu jārēķinās ar citādāku segumu, kuru nosaka nakts vēji un viļņi. Piekrastes pļavās un liedagā aug Baltijas šķēpene, kas zied ar sārti violetiem, ļoti smaržīgiem ziediem. Turpat kālija asinszāle ar dzeloni galā, kas pacieš sāļu augsni. Jūras piekraste šeit ir ļoti neparasta. Iepretī Ziemupes vecajai baznīcai, krasts ir stāvs. Stāvkrasta augstums svārstās no 5 līdz 10 metriem. Jūra dragā šos slāņotos krastus kā torti ar nenogurstošu enerģiju un atsedzot aizvien jaunas zilā māla nogulas.  Var paņemt šo zilos mālus, ierīvēties un pēc tam nopeldēties viļņos. Labākā SPA procedūra pasaulē. Iesaku!

Ziemupes jūrmala. Biedrības Ziemupīte Madaras svētki 2016. gada augusts. Foto: autore

Pavasarā piekrastes pļavas nosētas ar bezdelīgactiņām un dzegušpirkstītēm, kreimuļiem un citiem daiļiem savvaļas augiem. Šāda augu sabiedrība jūrmalā ir reti sastopama un šīs unikalitātes izskaidrojums varētu būt apstāklis, ka 50 gadus piekraste bija slēgta apmeklētājiem, jo tā ietilpa PSRS okupācijas armijas kara bāzes teritorijā, kuru parastie mirstīgie apmeklēt nedrīkstēja. Tāpēc arī tagad no zilā māla stāvkrastā iztek dzirdi avoti, nodrošinot florai gan mitrumu gan barības vielas. Ziedi čemuro un putneļi vītero kā nekur citur. Pa vidu rikšo ruda lapsa, kas nebaidās ne no kā.

Krasta posmā starp Ziemupi un Akmeņragu ir izveidojušās pelēkās kāpās, kuras apdzīvo ķērpji, sūnas un sauso pļavu augi: divmāju kaķpēdiņa, jūrmalas pērkonamoliņš, smiltāja neļķe, pusmēness ķekarpaparde. Smilšainākās vietās var uzkāpt skudrlauvas slēptuvei. Paslēpies smiltīs šis skudrlauva gaida savu upuri. Nesabaidiet viņu! Te ir dzīvesvieta arī aizsargājamai putnu sugai stepes čipstei.

Ziemupes kāpas un pludmale. Foto: autore

Te es aprakstu tikai uzkrītošākos un saudzējamos Ziemupes iemītniekus, kuru dēļ ir ļoti jādomā kā ierobežot pārāk aktīvu liedaga ekspluatāciju. Lai šis piekrastes posms saglabātos neskarts, neizbradāts un autentisks. Jo šāda unikāla dabas bagātība ir visu mūsu kopīgā vērtība un īpašums, kas jāatstāj bērniem. Mums jāapzinās, ka tik uniklālai videi ir jānodrošina apstākļi attīstīties tālāk, saglabājot savu specifisko veidolu un neatkārtojamību.

Tāpēc Ziemupes jūrmala ir ietverta Ziemupes dabas liegumā. 1987. gadā tika izveidots Ziemupes botāniskais liegums. Tas nozīmē, ka plēst puķes un zarus te nevajadzētu.

Tā̂ kā turpmākajos pētījumos atklājās, ka augu sugu un kāpu augu sabiedrību ziņā Ziemupes jūrmalai ir unikāla vērtība pasaules nozīmē, tad 1992. gadā Vērgales pagasta padome pieņēma lēmumu par dabas  lieguma izveidošanu arī Ziemupes jūrmalā un liedagā. 1999. gadā ar Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumiem abas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas apvienoja, izveidojot dabas liegumu “Ziemupe” 2470 ha platībā. Ziemupes jūrmalas liedags 300 metru platumā ietilpst krasta kāpu aizsargjoslā. Te aug 10 īpaši aizsargājamās augu sugas, kas unikālas un gandrīz nekur citur nav atrodamas. Gan priekškāpas, gan pelēkās kāpās, gan mežainās jūrmalas kāpas ir aizsargājamo biotopu sarakstā.

Tas nozīmē, ka šī Ziemupes teritorija ir ļoti svarīga un nozīmīga ne tikai Latvijai, bet iekļauta arī NATRURA 2000. Tas nozīmē, ka Ziemupes liedags un kāpas ir Eiropas Savienības līmenī noteikta īpaši svarīga un rūpīgi aizsargājama teritorijā, kādu uz mūsu kontinenta atlicis vairs ļoti maz. Latvija ir uzņēmusies šīs teritorijas saglabāšanu.

Protams, ka šī ir ļoti interesanta Latvijas vieta tūristu apskatei. To var apskatīt paši, ierodoties šeit un apmetoties kempingos, viesu namos vai uzbūvējot savu telti gandrīz kāpās – zonā kur to ir atļauts darīt. Piemēram, Ziemupes stāvlaukumā, kuru apsaimnieko biedrība Ziemupīte. Jums piedāvās gidu un ekskursiju cauri jūrmalas augu daudzveidībai, kāpām un svēto kadiķu birzij. Varēsiet aizbraukt uz Akmeņraga bāku, uzrāpties līdz augšai un pakutināt mākonim pēdas. Pēc tam piekājē noklausīties stāstus par dzintariem un seniem laikiem Kurzemē. Visskaistākie saulrieti novērojami tieši šeit – Ziemupē.

Taču, ierodoties šeit, lūdzu ievērojiet vairākus likumus (Aizsargjoslu likums, Sugu un biotopu likums, likums par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām).

Tie nosaka, ko nedrīkst darīt Ziemupes liedagā:

  • Pārvietoties ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem kāpu zonā.
  • Kurt ugunskurus, celt teltis (ārpus vietām, kur tas atļauts un šim nolūkam iekārtota stāvvieta).
  • Izvietot speciālas dzīvojamās piekabes, saliekamās būves, saules sargus, aizslietņus
  • Bojāt uz iznīcināt dabisko kāpu zemsedzi.

Kāpas pieder pie visvieglāk apdraudētajām zonām.

Saudzēsim tās un nerīkosim ballītes stepes čipstei uz galvas. Lai mazītiņo skudru lauvu neķer trieka. Tik daudz mēs kopīgi varam uzņemties un viņus aizstāvēt pret tiem, kam smadzenēs maz rievu un dabas skaistums ir vārds ar nesaprotamu vērtību. Mūsu valstī ir ļoti daudz liedagu, kas sen jau piesārņoti no augšas līdz apakšai un nekādu iebildumu nevar būt pret kāzu svinēšanu lēkājot, dimdinot, rībinot tur. Tur arī paliksim. Taču Ziemupi atstāsim kā pērli vaiņagā. Lai viz un mirguļo savā autentiskumā mums visiem par prieku un patikšanu.

Ceru, ka nākamreiz tvītojot par pārkāpumiem Ziemupes pludmalē, man vairs nebūs jāskaidro, ka runa nav par parastu ballītī, bet gan par dzīrēm kā ūdeņraža bumbu dabas lieguma zonā. Sagraut visu ir tik viegli. Atjaunot – gandrīz neiespējami.

Pirms vairākiem gadiem Zviedrijas karalis, braucot vizītē uz Latviju, jautāja par Latvijas lielāko vērtību – melno stārķi un neskarto piejūras dabu. Viņš ļoti vēlējās to apskatīt un izbaudīt.

Jā – neskartā Baltijas piejūras daba ir mūsu galvenā eksporta prece, kuru saglabāt ir visu mūsu kopīga pienākums.

PS

Baumas par to, ka ar šo nepatīkamo notikumu ir saistīta SIA Alfor vai Jāņa Zuzāna kungs izrādījās nepatiesas. Labi, ka tā. Atvainojos par sagādātajām neērtībām, taču ir labi uzzināt patiesību. Paldies Antrai Smolenskai no Fenikss Laimētava.

Šodien beidzot izdevās noskaidrot patiesos īpašniekus.

Biedribas Ziemupīte vasaras atvadu pasākums Madara 2015. gada 22. augustā

Advertisements

Mazais piecgadnieks un pelēkais vilks

Posted on by
Atbildēt

Stopkadrs no Youtube filmas

Notikums ar mazo Ivanušku Liepājā ir ļoti traģisks. Neviens neprognozēja bērna sestdienas pastaigai šādas beigas. Parasti filmas un pasakas beidzas labi. Ierodas varonis un izglābj. Šoreiz tā nenotika. Daudzas diskusijas mūsu medijos par šo tēmu ir nenopietnas joprojām, jo netiek uzaicināti liepājnieki un tie, kas varētu paskaidrot apstākļus un paredzēt ieteikumus nākotnei. Tosmare nav Ķengarags, situācija šeit cita un ikdiena savādāka. Tā nu tas ir.

Protams, ka mūs interesē, “kas tā par ģimeni” , “kā tas varēja notikt” un “kāpēc māte ziņoja tikai nākamās dienās pusdienlaikā”. Šīs atbildes neviens nedod, it kā tas būtu valsts noslēpums.

Taču viens ir skaidrs – bērns bija sabaidīts. Citādi nebūtu devies savā “ekspotīcijā uz Ziemeļpolu” ar kapuci galvā. Agrā sestdienas rītā.

Man ir neliela pieredze šajā jomā, kas šķiet ļoti piemērota šodienas blogam.

Ar to arī turpināsim.

Viss sākās pirms pāris gadiem augusta beigās. Bija pievakare un Pierīgas apkārtne burbuļoja kā putras grāpītis: čaloja kaimiņi, vīteroja vārnas un kaut kur netālu kāds skaļi pļāva zālāju.

  • Vai dzirdi, kāds raud!- klusu teica mans dzīvesbiedrs, ienākot istabā.
  • Raud? – neticēju.
  • Jā, raud gan, – viņš teica un pazuda aiz durvīm. Piecēlos uz devos ārā. Klusus šņukstus bija grūti sadzirdēt, bet pie vārtiņiem raudātājs sēdēja. Ārpusē. Tā bija maza, bižaina meitene. Baltās biksēs. Galvu piespiedusi ceļgaliem.
  • Kāpēc tu raudi?- jautāju.
  • Man bail!
  • No kā?
  • No pelēkā vilka!- viņa teica un galvu nepacēla.
  • Vilka te nav! – teicu mierinoši. Viņa pacēla galvu un pastiepa roku.
  • Tur tajā mežā ir gan vilks! – un atkal savilkās čokurā ka ezis.
  • Nav gan. Es to mežu pazīstu. Šeit vispār vilku nekad nav, jo es te dzīvoju! – teicu un cerības attaisnojās. Viņa pacēla galvu un apskatījās visapkārt un pēc tam uz mani.
  • Vikam no tevis bail?-
  • Jā, ļoti bail!-
  • Tas labi, – teica bērns un piecēlās kājās. Paskatījās visapkārt un sāka ar mani sarunāties.
  • Kā tu te gadījies? – es jautāju.
  • Teicu taču – bēgu no vilka!
  • Aha…
  • Tu gan nesaproti neko…
  • Nē, nē, es saprotu.
  • Nesaproti gan! Es briesmīgi bēgu! Kā ieraudzīju to vilku, tā bēgu. Skrēju, skrēju, skrēju un nokusu. Apsēdos te.
  • Pie maniem vārtiņiem?
  •  Jā.
  • Kur tu dzīvo?
  • Aucē. (sekoja adrese, kuru meitene noskaitīja kā dzejoli)
  • Aucē!!???
  • Jā.
  • Bet kā tu gadījies te?
  • Es taču tev teicu – bēgu no vilka!
  • Aha …nu ja…no vilka… Kā tevi sauc?
  • Indra, pieci gadi! – viņa teica un pastiepa uz manu pusi piecus pirkstus.

    Stopkadrs no Youtube filmas

  • Aha, Indra, pieci gadi no Auces, – secināju un sapratu, ka nav nekāda jēga tālāk jautāt par viņas ceļu no Auces uz Rīgu, jo visur priekšā būs pelēkais vilks. Aicināju viņu sētā, taču meitene man to sākumā atteica un ieteica palūgt atļauju manai mammai. Sameloju, ka mamma atļāva (nav jēgas skaidrot, ka mamma kapiņos). Pēc tam piedāvāju ūdeni un sāku zvanīties uz policiju, piesakot pazudušu bērnu. Neviens tādu “Indra – pieci gadi” nebija meklējis. Sēdēju uz mūrīša un nesapratu ko iesākt. Bija jau ap 19.30 vakarā un atradenis sēdēja manā priekšā. Nolēmu zvanīt uz tuvējo Brīvdabas muzeju, jo iedomājos, ka, iespējams, viņa atskrējusi no turienes. Muzejs atbildēja nogurušā un nelaipnā balsī. Nē, nekādas meitenes pazudušas neesot.

Nesapratu kā tālāk rīkoties. Skaidrs, ka mazā meitene bija šovakar jānogādā atpakaļ mājās. Savu (vecāku) telefona nr. viņa nezināja. Adrese man vismaz bija. Nāksies braukt uz Auci pa nakts tumsu. Nākamajā rītā bija jāatgriežas Stokholmā, soma vēl nebija sakrāmēta. Nebija neviena kam pajautāt.

Situāciju izglāba telefona zvans no muzeja. Tur cilvēki no diviem autobusiem jau stundu ūjinot pa muzeja mežu uz meklējot “to meiteni, kas aizbēgusi”. Nopriecājos, paziņoju savu adresi un biju pārliecināta, ka vecāki atskries pakaļ. Nē, neviens mums pretī nebraukšot. Tika paziņots kas man jādara. Man bija jāiet kopā ar bērnu pa taku cauri mežam uz galveno ceļu. “Viņi” nākšot pretī. “Savādi” – nodomāju. Es brāztos vēja spārniem, ja mana meita būtu šādi aizklīdusi pie svešiem cilvēkiem, taču Indrai pakaļ neviens negrasījās braukt.

Sākās nākamā problēma. Meitēns atteicās nākt man līdzi cauri muzeja mežam, ”jo tur ir pelēkais vilks!” – viņa teica. Indrai bija bailes. Mirkli padomāju un piedāvāju…mednieku. Vīrs bija ar mieru “spēlēt šo lomu” un nākt mums līdzi, taču viņam neesot šautene.  Teicu, lai skaļi Indrai par to nerunā. Parādīju mednieku Indrai un viņa akceptēja. “Derēs!” – meitēns teica priecīgi un tas bija labi.

Ekspedīcija varēja sākties.

Varu gari aprakstīt kā mēs gājām. Kā bērns man stāstīja par savu ģimeni, pa māsu un par dzīvi. Teicu, ka viņas tuvinieki ir tie mīļākie un labākie, taču mani mulsināja fakts, ka neviens nenāk pretī. Ik pēc pusstundas mums sūtīja pretī nedaudz iereibušu muzeja sargu uz velosipēda, kuram es, protams, meitenīti neatdevu. Prasīju lai brauc pretī mamma vai tētis. Tad došu. Taču tas nenotika. Visbeidzot nenocietos un jautāju ar ko mazā Indra atbraukusi uz Rīgu kopā. Izrādījās, ka ar vecmammu. Noskaidrojās, ka pirms Brīvdabas muzeja viņa apmeklējusi Zvēru dārzu Rīgā un tur kārtīgi apskatījusi vilku būrī. Esot bijis ļoti līdzīgs sunim. Pieaugušie viņu baidījuši ar šo zvēru un brīdī, kad tas ieradies viņas ceļā muzeja mežā, ņēmusi kājas pār pleciem un bēgusi cik spēka. Aprēķināju, ka meitenīte bija noskrējusi vismaz kilometru. Ja ne vairāk.

Pēc ilgas iešanas sasniedzām muzeja vārtus. Tur stāvēja milzīgs pieaugušo pūlis. Cilvēki no Auces, divi autobusi. No pūļa atdalījās viena sieviete baltā blūzē, ar saktiņu pie krādziņa, un dusmīgā balsī man skaļi jautāja cik es gribot par šo bērnu. Teicu, ka nekāda nauda man nav vajadzīga. Jutos pazemota par šādu jautājumu cilvēku bara priekšā. Teicu, ka atvedu bērnu, kurš ir ļoti nobijies un Indru nevajag tagad bārt. Teicu to labāko, bet bargā sieviete tomēr palika pie sava, ka es neesot bērnu atdevusi iereibušajam sargam, jo vēloties samaksu par bērna atvešanu. Tas bija ļoti nepatīkami. Tas bija apvainojums pateicības vietā.  Mazā Indra spieda manu plaukstu un klusu čukstēja : “Neatdod mani viņai!”.

  • Vai tā ir tava vecmāmiņa? – es jautāju pieliekusies pie bērna.
  • Jā, ir, – teica Indra un sāka raudāt.

Centos paskaidrot, ka ir jāiet pie vecmāmiņas, ka viss būs labi, ka vilks palika mežā, ka …

Pēc tam es atkratījos no Indras mazās plaukstas un atdevu to vecmāmiņai, kura žēlīgi to pieņēma.

Kāda sieviete no autobusa piezagās man klāt un palūdza adresi. Iedevu. Pēc divām nedēļām Indras vecāki man atsūtīja apsveikumu vārda dienā un pateicību par meitas atrašanu. Tas bija patīkami.

Pasaka beidzās labi.

Taču problēma nav beigusies.

Bērni bēg.

Taču tas jau ir cits jautājums, kāpēc viņi to dara.

 

 

 

 

Katram savs “lembergs”. Amerikāņiem – “donalds”, mums – “aivars”.

Posted on by
Atbildēt

Tieši tāpat kā aivars atsakās saprast savas rīcības patiesās sekas Latvijas politikā, to pašu nevēlas atzīt arī ASV prezidents Tramps.  Nesenie atmaskojumi pierādīja, ka viņa dēls ir priekšvēlēšanu kampaņas laikā sazinājies ar Krievijas politisko eliti un saņēmis atbalstu no Kremļa.  Tātad –  Trams ir uzvarējis vēlēšanās patiecoties Kremļa propagandai. Šī atmaskojuma avoti meklējami Baltā nama iekšienē. Tas nozīmē, ka Trampa štābs savam līderim vairs nav lojāls jeb uzticams. Izskaidrojums šādai “nodevībai” nav tālu meklējams – to izraisījusi pašreizējā prezidenta rīcība un darbība politikas arēnā, kas daudziem amerikāņiem uzdzen šausmas, antipātijas un kauna sajūtu.

New York Times ziņo, ka kompromitējošo informāciju medijiem piegādājuši trīs cilvēki no Trampa iekšējā loka. Pašam Trampam šis fakts bija ļoti nepatīkams pārsteigums, jo ziņas tiks nopludinātas avīzē, kas viņam šķiet viskaitīgākā, nesimpātiskākā un nīstākā.

Satraukums Baltajā namā patlaban esot milzīgs un komandas darbs “praktiski paralizēts” (DN, 13.07.2017).

Līdz šim publiskā satraukuma karuselis griezās ap Trampa centieniem demontēt Baraka Obamas izveidoto veselības apdrošināšanās sistēmu un ieviest nodokļu reformu, kas dotu priekšroku turīgajiem amerikāņiem un trūcīgo rēķina. Taču tagad Trampa dēla slepenās sarunas ar krievu advokāti un atklātie lūgumi krieviem palīdzēt  priekšvēlēšanu cīņā pret Hilariju Klintoni, ir pārņēmuši publisko telpu.

Washington Post sajūtas Baltajā namā raksturo kā orkānu. Pats Tramps uzvedoties izaicinoši un skaļi (tieši tāpat kā Ventspils aivars) – visu noliedz, klaigā, ka “var darīt ko un kā vēlas” un, ka “dēls ir svēts” t.i. “nav vainīgs”.

Tramps uzskata, ka viņa sadarbība ar Kremļi priekšvēlēšanu kampaņas laikā nevarēs pierādīt. Pēc viņa domām sadarbība ar Putinu nav nekas slikts. Galu galā – tas ir izdevīgi un šis arguments ir vienīgais, kas viņa domāšanā funkcionē produktīvi. Tieši tāpat kā Latvijā eksperti brīdina un aicina vēlētājus uzmanīgāk izvelēties kandidātus par kuriem tiek balsots vēlēšanās, arī amerikāņiem David Frum iesaka to pašu. Pat konservatīvā Fox News programmas vadītājs Shep Smith neslēpj sašutumu par to, ka Tramps nevēlas atzīt krievu iesaistīšanos viņa priekšvēlēšanu kampaņā kā nopietnu pārkāpumu. Atvainošanās vietā viņš turpina būt sašutis par to, ka medijus šis fakts joprojām interesē. Arī viņam (tāpat kā mūsu aivaram) šķiet, ka šī viņa neglītā rīcība ir “veca zupa” par kuru vairāk NAV JĀRUNĀ.

Taču viņa lāsti debesīs nekāpj, jo tikko Wall Stret Journal atmaskoja faktu, ka amerikāņu drošībnieki ir noklausījušies krievu valsts ierēdņu telefonsarunas, kuri jau 2015.gadā atklāti runa un spriež par krievu pieslēgšanos Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņas procesam.

Atmaskojumu indikācijas var panākt Trampa znota Jared Kushner demisiju. Tieši viņs publiski meloja par savu tikšanos ar krievu diplomātiem. Nupat noskaidrojies, ka Kušners aktīvi iesaistījies krievu troļļu stratēģijas formēšanā Trampa kampaņas beigu fāzē. Tā tiekt diriģējis krievu troļļu orķestri. Ja Donalda Trampa juniora darījums ar krievu juristi var tikt traktēts kā valsts nodevība, tad znota rīcība izskatās vēl nožēlojamāk. Tramps pašliak nolīdzis sava dēla aiztāvībai dārgāko amerikāņu advokātu Alan Fuerfas. To pašu, kas mēdz aizstāvēt mafijas vadoņus (Gambino, Genovese och Bonanno). Skarbi. Turpretī Kušnera stāvoklis turpina grīļoties tālāk.

Ievērojamais amerikāņu jurists Jill Wine – Banks, kas bija prokurors Watergate skandāla laikā, ir pārliecināts, ka avīzes publicētie materiāli pierāda amerikāņu amatpersonas sazvērestību ar citas valsts valdību.

Starp citu – znots ir pieņemts darbā Baltajā namā. Pierādījies, ka publiskajā intervijā viņš ir atklāti melojis par saviem kontaktiem ar Kremli. Par šādu melošanu ASV amatpersona var nonākt cietumā. Tikko uzzinājām, ka pierādījusies pat viņa korumpētība sarunās ar Kataras režīmu. Pirms laika viņš centies pierunāt kādu Kataras investētāju, ieguldīt naudu viņa nekustāmā īpsašuma uzņēmumā. Runa bijusi par ieguldījumu pusmiljardu dolāru vērtībā. Darījums nav izdevies un Trampa znots atriebies ar Kataras blokādes atbalstīšanu. Kā norāda The Intercept, tieši Kušners bijis galvenais Trampa pierunātājs atbalstīt Sauda Arābijas un Emirātu uzsākto Kataras blokādi.

Katram savu nevaroņi – amerikāņiem Trampa svīta. Mums oligarhu sarunas.

Personāži līdzīgi un varas abstinence arī.

 

Dievnamu būvēšana kā blēžu indulgence arī Sīrijā

Posted on by
Atbildēt

Pieņēmums, ka politika ir un drīkst būt netīra nodarbošanās ir tas pats kas pārliecība, ka naudu var nopelnīt tikai zogot. Tā kā to lamājoties (braucot ar muti kā ar mēslu vāģiem) tikko demonstrēja mūsu reptiļu līmeņa oligarhi savās nesen publicētājās “sarunās”. Zaglim vienmēr liekas, ka zog visi, tikai viņš viens pats iekrīt un tas nav godīgi. Blēdim šķiet, ka citi arī blēdas un melis redz pasauli piekrāmētu ar meliem pilnu no augšas līdz apakšai. Tās nozīmē, ka klibai vārnai visa pasaule pārvietosies uz priekšu tikai un vienīgi klibojot un savu nelaimi tā visiem spēkiem centīsies pielīmēt arī pārējiem. Tā ir vieglāk un ērtāk. Pasaules piemērošana saviem trūkumiem ļauj justies labākiem. 

Padomju Savienība masveidā producēja mītu par to, ka nelietība un negodīgums ir tieši tik pat plaši un normāli izplatītas parādības kā regulārie nokrišķi Jāņu naktī. Putins ir  klasisks šīs ideoloģijas izpaudums (līdzīgi pašmāju ķirzakcilvēkiem, kas atkal iekortelējušies pašvaldību vadībā) un viņa aktuālā Sīrijas politika no jauna to apliecina.

Ja esi ko savārījis, tad tēlo apkātnei sevi kā ticīgu cilvēku. Tā kā to dara, piemēram, mūsu pašu Šlesers, Ameriks vai Ušakovs. Ticīgie mēdz būt naivi lētticīgi un pieņems pat blēžu blēžus. Kur nu vēl dievnamu būvēšana. Šāds projekts kārtīgam blēdim ir labāks PR par jebkuru bērnu rotaļlaukumu armijas stadiona vietā. Putins arī sāk piekopt šo taktiku sabombardētās sīriešu sabiedrības priekšā. Pārāk daudz tur sastrādādāts asiņaina posta, lai cilvēku acīs izskatītos pēc glābēja. Krievijas vadoņiem ir pieņemts izskatīties pēc glābējiem un lūk – arī Putins ķeras pie lūgšanu vietām. Musulmāņu dievnamiem. Dāvinot tos valstij, kuru iedzīvotājus regulāri bombardē tie paši  Putina stūrētie krievu bumbvedēji.

Pagājušajā nedēļā Putins uzrūca amerikāņiem, turpinot Sīrijas bombardēšanu. Krievi met bumbas galvenokārt sīriešu opozīcijas pozīcijās un tas nozīmē, ka Krievijas līdzdalība Sīrijas karā ir vairāk savas ietekmes nostiprināšana, izmantojot Asadu kā marioneti, nevis centieni apkarot ”islāma valsts” kaujiniekus. Neraugoties uz Alepo krišanu, tieši opozīcija ir tā, kas Krieviju un Asadu kaitina visvairāk. Taču “uz ārpusi” tiek spēlēts Sīrijas tautas glābēja loma, lai gan konkrētas un tālredzīgas stratēģijas Putinam šajā virzienā joprojām nav. Starp citu, situācija ļoti atgādina Kaukāza krīzi, jo arī tur krieviem nebija ilglaicīgas stratēģijas, kas ārpasaulei viņu nostādītu tik ierastajā “pasaules glābēju” statusā. Nupat sāk iezīmēties lūzums Putina Sīrijas politikā, jo vadonis ir jau pavēstījis, ka pamazām aizvākšot savus kaujiniekus un ar šo tiek tēlots cēls žests – “mēs atdodam valsti pašu sīriešu rokās”. Lai savu “labo krievu sirdi” vēl košāk izkrāsotu ar propagandas palīdzību, Krievija iecerējusi  uzsākt mošeju būvniecību sapostītajā teritorijā. Ramzana Kadīrova tēva Ahmada Kadirova “uzņēmums” nupat ķēries klāt pie Umaiada mošejas būvniecības Alepo. To sagrāva islāmisti un pirms kara šo celtni UNESCO iekļāva pasaules vērtīgākā kultūras mantojuma sarakstā. Pēc gada augustā mošeja jau vēršot durvis. Kadirovs te varēs spēlēt mūsu Šleseru un izlikties pasaules priekšā dievticīgs un devīgs. Čečeni ķērušies klāt arī pie Homsas mošejas atjaunošanas.

Nesnauž arī Gazprom Neft, uzsakot Kurdistānas uzrakņāšanu un Rosņeft, iegādājoties 30% no Ēģiptes dabas gāzes zonas Zohr. Vēl četras krievu kompānijas jau mīņājas pie Sīrijas naftas iegulām, cerot, ka mošeju projekti šo merkantilismu atstās ēnā.

Masu slepkavu investīcijas kulta celtnēs kā savu noziegumu indulgencēs ir ļoti sensitīva tēma. Ļoti.

Kultūrelites aklā seja jeb is it literary or commercial?

Posted on by
12

Spriedumi ir ļoti subjektīvi. Izriet no nelāgas pieredzes. Tās pašas, kas lēnām noslēdz teātru durvis, izstāžu zāļu gaiteņus un koncertzāļu lieveņus. Turpu nav vērts iet, jo praktiski visi pasākumi ir zemas kvalitātes kultūruzvedumi, kuru dēļ nav vērts tērēt nedz laiku nedz naudu.

Ja PSRS laikā cenzūra nelaida pie teikšanas brīvdomātājus, tad tagad uz skatuves kāpj ikviens kas prot maut, dziedāt kā gailis vai domā, ka spēlē teātri. Nebija labi ļaunuma impērijā, nav labi arī šodien.

Kas noticis ar mākslu un kāpēc tā neļaujas pieradināties arī tad, kad robežas ir vaļā un katrs var teikt ko domā?

Jūs teiksiet – ir vajadzīgs kultūras klimats. Vide, kas labvēlīga unikāliem gara ražojumiem. Protams.Taču “klimats” nenozīmē siltumnīcu. To piedāvā modernais laiks arī Latvijai, taču pērļu kā nav tā nav.

Esot vajadzīgi eksperti, kas spēj atrast un saskatīt šīs vērtības, tā nozvejot. Tās pašas, kuras dzimst šodien un ieradīsies pie mums rīt. Ja valstij būšot pietiekošs skaits augstas kvalitātes mākslas ekspertu, tad talantīgie atradīšoties tepat līdzās.

Pagaidām es šādus ekspertus neredzu. Viņu nav. Vajadzētu sākt tos gatavot. Steidzīgi, kāmēr visi mūsu mākslas baudītāji nav nomainījuši Dzntaru koncertzāli ar Dalarnas vai Vīnes skatuvēm.

Kultūras publiskums pie mums mazliet atgādina balagānu, kurā kultūrelites skribenti un korespondenti izveido savu – tikai viņiem vien saprotamu “vērtību skalu”, lai godalgotu “spēlmaņus”, filmētājus, muzikantus vai literātus. Jo pompozāka izskatās balvu pasniegšanas atrakciju, jo apjomīgāka veidojas ilūzija par to, ka māksla pie mums notiek gan…

Diskusijas par komerciālismu kā mākslas slepkavu ir bijušas aktuālas jau sen, sākot no Frankfurtes skolas un beidzot ar Burdjē.

Iebrienot naudas pelnīšanas purvā, mākslinieks, protams, pārdod Dvēseli pūlim un cenšas izpatikt pircējam. Viņš ražo produktu pārdošanai, nevis substanci gara gaismai.

Cilvēki, kas rosās kultūras lauciņā un mēģina mums ko pārdot, nav mākslinieki. Viņi ir komerciāli apdāvināti produktu ražotāji visplašākajam patēriņam. Iesējumā vai no skatuves.

Daniels tikko te Stokhomā uzrakstījis par grāmatām un aģentiem. Par to, ka aģenti atsakās nodalīt literatūru no komerciālajiem tekstiem. Pēc viņa domām komerciālums grāmatu izdošanā pašlaik sit augstāko vilni, jo literārs darbs izdevējiem vairs nav vajadzīgs. Ir vajadzīgs tikai salds un pieprasīts produkts tirgum. Speķa rausis nogurušajam, kas nespēj daudz izlasīt un pārāk smagi iedziļināties. Literatūras lauku pārņem detektīvromāni, pasakas pieaugušām meitenēm un … parastās grāmatas = tulkotā literatūra.

Kas īsti ir literatūra un vai šādu elitistisku produktu kāds šodien Latvijā ir gatavs iegādāties? Ja pat zviedriem ar saviem pārdesmit miljoniem nav pārliecības, ka literatūras mākslai ir jēga pastāvēt, ja surogātliteratūra gūt tik lieliskus eksporta panākumus un var nosegt autentiskās rakstu mākslas ainavu. Bodlērs uzskatīja, ka ikviens mākslas darba komerciāls panākums ir kauns un negods tā radītājam un autoram. Šodien mēs no mākslas pieprasām tieši pretējo – naudu. Daudz naudas.

Vējrādis ir sašķiebies un virkne autoru zvērīgā nopietnībā pat sāk apgalvot, ka latviešu valodā neko profesionālu lielajā mākslā nav iespējams radīt, jo latviskais “tirgus esot par mazu”. Tātad – mazām nācijām īstas mākslas nav un nevar būt? Nabaga flāmu glezniecība…

Pašmāju kultūrelite saskata panākumus tikai “uzvarās ārzemju festivālos” un pašmāju mārketinga akrobātikas zvaigznājā, kas strādā ar “tukšas mucas” paņēmienu un pagaidām viņiem “tur” viss izdodas. Eksperti tikai māj ar galvu un ēd raušus ar dillēm baltvīna pavadījumā.

Vai beidzot nebūtu jāsāk nopietni runāt par dziesmu svētku koncepta eroziju un par to, ka deju svētku atgādina Ziemeļkorejas vai PSRS masu pasākumus? Šie formāti ir gauži novecojuši, pārāk slikti atbilst latviešu dejas būtībai un anulē greznos tautas tērpus līdz armijas karodziņu līmenim.

No protesta formas (šo svētku izpildījumā) nāktos steidzīgi pāriet pie jauna, produktīvā latviešu unikālā mākslas žanra, kuram strauji nepieciešama moderna arēna Zaķu salā ar nosaukumu: “Latviešu dziesmu un deju svētku arēna”.  Ir vajadzīga gigantiska, unikāla, neatkārtojama skatuve, kurā deju un dziesmu svētki tiek apvienoti un jaunā vide veido jaunus šo lielisko svētku izpaudumus. Sovjetistu odu mežs Mežparkā lai paliek pagātnei, kopā ar visu “tautsaimniecības sasnieguma izstādes” anturāžu.

Laiks klauvē. Tas ir jau klāt, taču ekrānā rēgojas kultūrelites aklā seja.

Neko neredzošā seja.

 

Veco mediju #fake news un auditorijas neuzticība publiskajai informācijai

Posted on by
1

Ekrānšāviņš no SVT Aktulellt ziņu izlaiduma vakardien. plkst.21.00

Vakardienas nevainīgā zviedru ziņu izlaiduma “Aktuellt” intervija ar diviem žurnālistiem: sabiedriskās TV programmas direktoru un Gēteborgas avīzes publicisti par veco mediju informācijas ticamību, šodien sašūpojusi zviedru sabiedrību Twitter un Facebook formātos. Diskusijai pievērsies arī “Expressen” diskusiju centrs un katrs izsaka savas domas kā nu māk un prot. Līdz šim sabiedriskajiem medijiem bija ļoti augsts publiskās domas atbalsts un tās ziņojumi tika uzskatīti kā korekti un pieņemami. Tagad aina mainās. Vainīgie ir mediju ziņojumi par bēgļu un migrantu plūsmu un to adaptāciju valstī. Daļai auditorijas šķiet, ka ziņu “politiskais korektums” jau sen pārkāpis pieklājības robežas un jau sen iestidzis aizspogulijā =melos. Tāpēc parasta medmāsa vairs neskatās televizoru un var to izmest pa logu. Paradoksāli, ka arī mediju eksperti tiecas šajā mediju satura erozijas procesā saskatīt vairāk publikas un alternatīvo mediju kļūdas. Mazāk pievēršoties reālajai žurnālistikas erozijas problēmai tīmekļa komunikācijas apstākļos. Kas īsti notiek ar žurnālistiku? Vai arī to var izmest pa logu?

Mediju satura erozija

Tas, ka tīmekļa komunikācija ir nojaukusi tradicionālās žurnālistikas modeli ir skaidrs kā diena. Papīra avīzes vairs neiekrīt mūsu pasta kastēs, žurnālos nav ko lasīt, radio ēterā plosās diletanti pārvērstās balsīs, kuļot tukšus salmus un televīzijas ekrāns visiem spēkiem cenšas nogalināt mūs, izklaidējot līdz nāvei ar “zeltiņu šoviem”, infantiliem bērnu atklāsmes raidījumiem pieaugušajiem un neciešamu sporta vāvuļošanu uzvilktu piecgadnieku stilā. Kur tad ir ko lasīt, uzzināt, noklausīties un saskatīt. Pagaidām šāda piedāvājuma vairs nav. Latviešu valodā aina ir īpaši skumīga, jo vadošie mediju vadītāji nav studējuši mediju zinātni un viņu izpratne par mediju specifisku izriet vienīgi no ārzemju avotu (angļu, krievu) atdarināšanas. Latvijā nav arī mediju uzraudzības sistēmas, kas aizliedz koncentrācijas un monopolizācijas procesu (radio un TV padome un politiskā elite centrējas tieši pretējā virzienā – savulaik piekrītot LNT pārdošanai  zviedru Kinnevik grupai, kas tagad tiek pārdota tālāk +  sabiedriskā radio un TV apvienošanai). Visi šie lēmumi ir pretēji modernās Eiropas mediju attīstības loģikai. Taču mēs turpinām rīkoties neloģiski un neviens no aprobežotajiem ekspertiem un nejēgām lēmējiem no amatiem vēl nav novākts.

Domāju, ka liela problēma ir apvienotas žurnālistu organizācijas neesamība Latvijā. “Dienas grupas” sarīkotā žurnālistu asociācija joprojām neveic šo konsolidējošo lomu, jo uzvedas kā elitārā grupa, kura zina visu labāk nekā pārējie. t.i – tie, kas nav Sorosa stipendiju saņēmēji un viņu piekritēji. Taču neaizmirsīsim, ka sabiedrībā žurnālisti mēdz būt samērā vientuļi un ne vienmēr iekļaujas spiediena grupās. Tāpēc par Žurnālistu savienības līderim jābūt ļoti neitrālai personai, lai tā spētu apvienot un konsolidēt valsts publicistus. Pagaidām tā tas nav.

Mediju vadība, tātad, ir diezgan neizglītota mediju konverģences un satura izdzīvošanas problēmu izpratnē. Patiešām žēl, ka vadošos amatus šajā jomā joprojām dala mafijas draugiem, nevis norisinās piemērotas kompetences selekcionēšana mediju attīstības un mūsu visu interesēs.

Vai mediji melo?

Domāju, ka nemelo. Kļūdas var ieviesties neuzmanības, pārpratumu, steidzīgas rosības vai paviršības pēc. Pats svarīgākais ir tas, ka medijs nedrīkst būt atkarīgs no politikas. Nekādā veidā. Zviedru žurnālistu konflikts ar savu publiku lielā mērā izskaidrojams ar kreisuma tendencēm, kas pēckara periodā dominējušas publiskajā telpā un zviedriem raksturīgo “lagom (pieticības) loģiku”, kad ikviena asa domā jeb skaudrs atklājums tiek retušēts un klusināts, lai neskatītos skarbi. Kā jau visās sabiedrībās eksistē dominējošie strāvojumi un mazāk akceptētie. Otrā pasaules kara nacisma vēsmas pieder visvairāk apkarotajai tēmai zviedru pēckara žurnālistikas praksē. Tāpēc uzkrītoši tiek klusinātas visas skarbās tēmas, kas skar imigrantu problēmas publiskajā telpā.  Nav noslēpums, ka visās Rietumeiropas valstīs pastāv plaši izplatīta ārzemnieku nīšana jeb ksenofobija. Tā tas bijis vienmēr. Diemžēl. Tikai zviedri (atšķirībā no, piemēram, Latvijas), nav piedzīvojuši situāciju, kad imigranti paņem varu un sāk noteikt visu (tā kā tas bija Latvijā vācu un pēc tam boļševiku okupācijas laikā).  Zviedriem imigranti nekad nav bijuši arī okupanti. Viņiem nav šādu baiļu no lielām “ienācēju plūsmām” un nav sajūtas, ka šīs “vilnis” varētu sapostīt viņu iedibinātās valsts kārtību. Vēsturiskā pieredze šeit ir noteicošā.

Protams, ka nav korekti salīdzināt krustnešus un Padomju Armiju ar 2015.gada bēgļu plūsmu Zviedrijas un Vācijas virzienā. Tās ir ļoti atšķirīgas lietas. Taču visiem zviedru sabiedrības locekļiem nav vienāda vēsturiskā atmiņa šādu norišu interpretācijā. Bez tam – mums visiem nav pieredzes kā šāds bēgļu uzņemšanas process beidzas. Viena daļa no mums tāpēc krīt panikā un nekā laba bēgļu uzņemšanā neredz. Citi apzinās, ka valsts noveco, ir vajadzīgas darba rokas darba tirgū un miera apstākļos šie cilvēki nekā slikta “zviedru sistēmai” nevar izdarīt.

Zviedrijas mediju lielākā nelaime ir bailes un nespēja par šīm lietām runāt atklāti un argumentēti ar visplašāko publiku. Situācija nedaudz atgādina Latvijas prezidenta vēlēšanas diskusijas, t.i. zināma Rīgas elites daļa uzskata, ka “tauta ievēlēs nepareizu prezidentu”, tāpēc tai šādas tiesības nedrīkst deleģēt. Tā teikt – tauta nesapratīs, ja mēs būsim šajā jautājumā atklāti. Līdzīgi domā arī zviedru žurnālistikas elite – ja runāsim atklāti – nonāksim līdz neonacismam. Taču tā nenotiks, ja sarunāsimies ar tautu godīgi, atklāti un pats svarīgākais – profesionāli.

Kamēr mēs žurnālisti atklātas un kaismīgas publicistikas vietā piedāvāsim izklaidi, publikas neapmierinātība augs augumā un neticība mediju darbam turpināsies.

Diemžēl.

 

 

 

Alekseja #Navalnyj revolūcija Krievijā Youtube formātā

Posted on by
Atbildēt

Šodien – 12. jūnijā (kopš 1990. gada) kaimiņos tiek atzīmētā “Krievijas diena”, jo tieši šajā datumā (pēc PSRS sabrukšanas) krievu valsts sāka funkcionēt savā pašreizējā veidolā. Aleksejs Navaļnijs ir paredzējis šo svinēšanu sasaistīt ar plašiem protestiem visā valstī. Viņa organizācija jeb pretkorupcijas fonds kopā ar vietējiem aktīvistiem plāno demonstrācijas ap 200 Krievijas pilsētās. Vakarā varēsim secināt cik atbalstītāju Navaļnijam  valstī pašlaik ir, jo politika te diemžēl tiek formēta ielās un laukumos, nevis parlamentā vai pašvaldībās.  Iespējams, ka šodienas Krievijas demonstrāciju centrā būs kārtējie varas korumpētības jautājumu, bet nav izslēgts, ka tiks aktualizēta veco blokmāju posta tēma lielpilsētās u.c. aktuāli jautājumi.

Savu politisko karjeru Navaļnijs iesāka sociāli liberālajā partijā “Jabloko”, taču 2007.gadā no partijas tika izslēgts nacionālisma dēļ (skat. Krievu maršs, 2006). Grūti pateikt vai Navaļnijs izmanto krievu nacionālistus tāpēc, ka “bez viņiem nevar iztikt”, jo nacionālpatriotisks noskaņojums ir aktuālākā postsovjetisma iedzīvotāju “pārliecība”. Var gadīties, ka viņš populistiski investē iedzīvotājiem svarīgās tēmās, piemēram, tādās kā korupcijas apkarošana visaugstākajā Krievijas varas līmenī un šī tēma viņam padodas izcili labi. Pa šo taciņu ejot, viņa ceļš ir izrādījies rozēm kaisīts. Tieši šajā virzienā viņš ir pamatīgi iedunkājis Kremļa līderus un atmaskojis augstus politiķus, viņu postsovjetiskās mafiozās struktūras un viņu manipulāciju kalpus.

Navaļnijs pieslēdzas arī krievu vēlēšanu kampaņu korumpētībai, kas lietiski noderētu arī mūsu pašu Cimdara organizācijas izvēdināšanai.  Starp citu, tieši tāpat kā mūsu Zaļo Zemnieku Savienībai mediji  ir pielipinājuši jēdzienu “Lemberga kabatas partija”, tā Navaļnijam ir izdevies pielīmēt partijai Vienotajā Krievija emocionālu un raksturojošu etiķeti ar nosaukumu : “Zagļu un krāpnieku partija”.

Diemžēl pagaidām Navaļnija aicinājumi visskaļāk noskan Maskavā un ārzemēs. Krievijai šī provinces inertuma problēma vienmēr bijusi raksturīga. Īpaši tagad, kad pēc Krimas aneksijas no politiskās skatuve nozuda daudzi ietekmīgi opozicionāri: Garijs Kasparovs, Sergejs Udaļcovs u.c. Taču lietas notiek.

Pagaidām pats nozīmīgākais Navaļnija pretkorupcijas trieciens pret Kremļa eliti ir lieliskā videofilma, kas atmasko Dimitrija Medvedjeva alkatību.