Akas spainis pret siltā ūdens krānu. Par modernu vai vecišķu Latviju?

Speciāli TVNET

Vēlēšanu tuvums kāpina spriedzi. Iespējams, ka daļa no mums balsos par Vienotību vai Nacionālo Apvienību. Abas bija un joprojām ir varas partijas, kas veidojušas valdību un piedalījušās mūsu valsts politiskās dzīves formēšanā. Tas nozīmē, ka šīm partijām varam lielā mērā pateikties par to, kas ar Latviju līdz šim ir vai nav noticis.

Taču varam arī palūkoties uz to piedāvāto programmu Latvijas attīstībai 13. Saeimas vēlēšanām, lai noskaidrotu plānotos politiskos gājienus. Protams, partiju programmas lielā mērā atgādina goda plāksnes uzsaukumus, kuru jautājumi ir retoriski un apgalvojumi imperatīvi. Taču arī šāds teksts lielā mērā raksturo ne tikai pašu partiju un tās biedrus, bet arī spēju iedziļināties valsts problēmās. Šajā gadījumā lasāmviela nebija tik jautra, kā iepazīstoties ar aktiera Artusa Kaimiņa partijas KPV.LV programmu, kuras teksts bija sagrūstīts, haotisks un nepārdomāts, vai arī ar saturā tukšo partijas Saskaņa priekšvēlēšanu manifestu. Šajā gadījumā programmas teksts liecina, ka mums ir darīšana par partijām, kas ilgstoši stūrējušas valsti, bijušas pie varas un prot spīdēt ar teksta detaļām un niansēm. Taču kā ar pašu galveno: ko tās vēlētājiem galu galā piedāvā?

Gabalos sasprāgusī Vienotība

Iespējams, daudzi ir pamanījuši, ka partijas Vienotība nosaukums tagad sastāv no diviem vārdiem – „Jaunā Vienotība“. Tas nozīmē, ka mums darīšana ar jau citu partiju nekā tā, kuru pameta bijusī neveiksmīgā vadītāja un parlamenta spīkere. Partijas vadītājs ir svarīgs faktors partijas publiskā tēla veidošanai. Solvitas Āboltiņas izaicinoši augstprātīgais komunikācijas stils sabojāja vēlētāju un žurnālistu attiecības ar valsts lielāko liberāli demokrātisko partiju. Vairāku gadu garumā varējām tikai brīnīties par to, kāpēc Vienotība laikus neatbrīvojās no nepiemērotas personas līderpozīcijas un necentās saglabāt savu vēlētāju simpātijas un atbalstu. Tieši šis apstāklis – nespēja tikt galā ar nepiemērotu partijas vadītāju, kas kompromitēja visu partiju tikai sev zināmu apsvērumu vārdā, ir radījis nelāgu nospiedumu vēlētāju apziņā.

Pat tie, kas pagājušajās vēlēšanās balsoja par šo partiju, tagad atzīstas, ka Vienotība no malas izskatās pēc gļēvas vienaldzīgu cilvēku kopas, kas nespēj pārvarēt grūtības, saglabāt vienotību un nopietni risināt valsts problēmas. Latvieši par sevi mēdz jokot – „cik latviešu, tik partiju“. Šo klasisko kašķīgumu tagad var labi saskatīt „gabalos sasprāgušajā Vienotībā”, kuras lauskas ar citiem nosaukumiem tagad turpina gājienu uz vēlēšanu finišu, to redzam arī līdzsvarotajos „Jaunās Vienotības“ jaunajos vadītājos, kas izskatās kā izņemti no Eiropas Parlamenta rietumnieciskā skatloga. Radot iespaidu, ka uz viņiem nedz Vienotības, nedz valsts problēmas tā īsti neattiecas, jo reālajā dzīvē viņi jau sen dzīvo gadiem Briselē. Kā nobeiguma akords šajā „Jaunās Vienotības“ himnas refrēnā „Viss kārtībā!“ noskanēja Solvitas Āboltiņas iecelšana vēstnieces amatā Itālijā. Tas nozīmē, ka cilvēks varēja ar savu komunikatīvo nemākulību iznīcināt ne tikai cieņu pret pensionāriem, līdzcilvēkiem un žurnālistiem, bet pie viena arī uzspridzināt veselu liberālo partiju un tās principus.

Varēja un drīkstēja, jo Vienotība viņai to atļāva, kā balvu piešķirot lielisku algu un dzīves apstākļus uz nodokļu maksātāju rēķina vēstnieces amatā Itālijā. Domāju, ka šāda publiskā rīcība nav attaisnojama vai piedodama, jo liecina par principu, apņēmības un izlēmības trūkumu šīs partijas vadībā. Ja reiz „roka roku mazgā“ tik seklā (vienas personas) līmenī, tad jāprognozē, ka šī partija ir gatava vēl lielākiem negodīgiem kompromisiem valsts politiskajā kontekstā. Liberālai partijai šis „baltās vestes“ princips ir īpaši svarīgs. Ja Aivara Lemberga kabatas partija ZZS ir viena cilvēka iegribu politisko eksperimentu studija un visi to zina (pat šīs partijas postsovjetiskais vēlētājs), tad liberāli demokrātiski orientētie cilvēki nav tik iesniguši un piesniguši. Viņiem vajag saprast, par ko un kāpēc balsot, un redzēt, ka uzticības kredīts ir pamatots. Tāpēc lielai daļai Latvijas vēlētāju tagad vairs nav par ko balsot, jo vecā Vienotība neattaisnoja cerības un jaunā Vienotība neko nav aktīvi darījusi, lai tās iegūtu un attaisnotu.

Tagad, kad Latvijas priekšvēlēšanu gaiteņi ir līdz augšai piebāzti ar „konservatīvajām partijām“ kā šprotēm „Kaijas“ konservu kārbā, daudziem liberāli orientētajiem vēlētājiem oktobra sākumā var nākties palikt mājās un neiet balsot. Jo neko citu liberāli demokrātisku (ja neskaitām Vienotības saspridzinātās lauskas ar dažādiem sasteigtiem nosaukumiem un pāris citas steigā dibinātas un maz pazīstamas partijas) mūsu 2018.gada vēlēšanu ainavā ir grūti saskatīt.

Vidējā alga 1500 eiro un sieviešu tiesības

Taču paraudzīsimies, ko mums sola. „Jaunās Vienotības“ mērķis 13. Saeimā būšot tādu apstākļu radīšana, lai vidējā alga pieaugtu līdz 1500 eiro. Grūti saprast, kā tas tiks izdarīts īsā laikā, taču vienā lietā viņiem var piekrist. Proti, Vienotība līdz šim ir diezgan stingri turējusies pie nospraustā politiskā kursa un darīšot smagos darbus arī turpmāk. Piemēram, Vienotība vienīgā Saeimā bija gatava ratificēt konvenciju, kas nosoda varmācību pret sievieti. Visas pārējās mūsu partijas tika sabaidītas kā bērnudārznieki ar spoku kapos un atteicās aizstāvēt Latvijas sieviešu tiesības, jo ieradās bubulis, ierūcās un visi nobijās. Taču vecā Vienotība nesašļuka Kremļa un katoļu demagoģijas priekšā, neļāva pārbīdīt akcentus un nomainīt būtiskas lietas ar nebūtiskām. Tas, protams, simpātiski. Tiem, kam ir mīļās sievas, mammas, māsas un meitas, šis punkts ir svarīgs arguments vēlēšanu biļetena izraudzīšanā. Kur nu vēl sievietēm pašām.

Bez tam uzrunā arī Jaunās Vienotības gatavība risināt ne tikai algu pacelšanas jautājumu, bet arī daudzas ļoti svarīgas mūsu sabiedrības problēmas, kas konservatīvo partiju grupai nav pa spēkam: pieņemt faktiskās kopdzīves tiesisko regulējumu, pieņemt pašvaldību reformu likumu, samazināt nodokļus zemajām algām, turpināt pensiju indeksāciju, saprāta robežās konsolidēt augstskolas un vajadzību līmenī paaugstināt skolu standartu. Jaunā Vienotība sola izbeigt esošo maksātnespējas administratoru mafijas ņemšanos, atverot tirgu starptautiskajiem nozares speciālistiem. Tiek solīts sakārtot valsts autoceļu tīklu (interesanti, kā?), jo tieši šis aspekts veicinās ekonomisko attīstību. No visiem apņēmības pilnajiem Jaunās Vienotības solījumiem mani uzrunā apņēmība aizliegt komercreklāmu pašvaldību informatīvajos izdevumos un novērst to izmantošanu partiju propagandas izplatīšanai. Ja šajā virzienā partija būtu gājusi vēl tālāk un apsolītu jauna, moderna mediju likuma pieņemšanu, tad būtu gatava tai komunikācijas kļūdas pat piedot.

Svarīgais kultūrtelpas jautājums šeit atkal pārbīdīts uz aizbraukušo tautiešu magnetizēšanu, mazāk pievēršoties mazākumtautību integrēšanai. Šajā virzienā varējām vēlēties vairāk, integrējot visu veidu izolētās grupas vienotajā nacionālajā organismā uz latviešu valodas bāzes. Rodas iespaids, ka modernas vides veidošana pagaidām nevienu no partijām neinteresē. Jauno Vienotību ieskaitot.

Nacionālā Apvienība kā Trampa cilvēki pa Orbana taku

Alianse NA, kas apvieno vairākus nacionālās idejas nesošus grupējumus, eksistē zem Latvijā tik izplatītās konservatīvisma zīmes. Tā ir ceturtā lielākā partija, kas visu laiku atrodas pie varas un pati apgalvo, ka sastāvot no konservatīvo, latviešu nacionālistu un ekonomisko liberāļu koalīcijas. No malas raugoties, šis politiskais kopojums faktiski konsekventi un apņēmīgi virzās tikai pa labi, ar katru gadu vairāk deklarējot savu arhaisko un progresu bremzējošo konservatīvismu un pieslejoties līdzīgiem grupējumiem ārvalstīs. Sākuma posmā (Tēvzemei un Brīvībai, LNNK) veidojās kā progresīvi nacionālas idejas nesēji PSRS režīma un tā seku apstākļos un uzrunāja samērā plašu, universālu vēlētāju spektru, apņēmīgi marķējot lielākās latviešu partijas trajektoriju. Tobrīd likās, ka šī būs lielākā Latvijas partija, kas būtiski noteiks mūsu valsts attīstības virzienu vēl ilgus gadus uz priekšu laikā. Taču veiksmes stāsts apstājās brīdī, kad 1) tika izslēgti nacionālie liberālie vēlētāji, 2) Nacionālo Apvienību sāka vadīt cilvēki, kas apzināti piekārtojās arhaiskiem, ekstrēmi labējiem ārvalstu grupējumiem, zaudējot latviskās nacionālās neatkarības kustības unikalitāti, 3) netika saglabāts parlamentārā politiskās loģikas princips (pozīcija : opozīcija), tā vietā sadalot ietekmes tirgu ar opozīcijā esošajām parlamenta partijām. Šajā brīdī NA no nacionālas, visaptverošas partijas pārvērtās ekstrēmā grupējumā, kas vairāk nodarbojas ar dekoratīvu gājienu rīkošanu (lāpu gājiens, karogu aleja, velobrauciens, svecīšu vakars), nevis būtisku visas tautas nacionālo interešu aizstāvību un vajadzību realizēšanu. Šodien NA lielā mērā ir Trampa cilvēki, kas cenšas iet pa diktatorisko Orbana izpļauto taku. Kopējot trampistu un putinistu konservatīvo ekstrēmistu izdarības, viņi izmanto tās pašas krievu un jeņķu (breitbart u.c.) troļļošanas metodes pret „iekšējiem ienaidniekiem“ un tiem, „kas mums neder“.

Nedomāju, ka šāda politiskā stratēģija nāk Latvijai par labu. Slavinot to, kas šodien notiek Polijā un Ungārijā, arī Latvijai var iznākt nokļūt uz ES līguma 7. panta paredzētās procedūras sliekšņa. Turpat, kur pašlaik ir Orbāna valdība, kas jau gadiem ilgi tiek kritizēta par vēlēšanu sistēmas mainīšanu, mediju brīvības un tiesu sistēmas neatkarības ierobežošanu un cilvēktiesību un visu citu brīvību limitēšanu. Pārprasta konservatīvisma vārdā NA vadība šodien faktiski nodod tautai apsolītos dziesmotās revolūcijas solījumus un nerealizē cerētos principus. Anulējot tos vēlētāju sapņus, kas savulaik bija saistīti ar TB un LNNK izraisīto nācijas pacēlumu. Toreiz gandrīz visi, kas gribēja izlauzties no Krievijas ķetnām, vēlēja par šīm partijām. Arī es. Tagad vairs ne.

Ko mums sola Nacionālā Apvienība?

Viņi paši uzsver, ka ir „mūsdienu latviešu nacionālās kustības pārstāvis Latvijas valsts varā“, taču faktiski uzvedas kā aizspriedumaina ticīgo sekta, kas atzīst tikai ekstrēmi konservatīvos cilvēkus. Rodas iespaids, ka liberāliem cilvēkiem ar patriotisku orientāciju te nav ko darīt un par šo partiju bloku nav ko balsot. Partijas programmā deklarēta izpratne par latviešu nācijas ilgtermiņa attīstības trajektorijām arī nepārliecina, jo tiek izmantoti tukši apgalvojumi bez mērķtiecīgas stratēģijas un gudra taktiskās realizācijas plāna. Interesantas ir NA attiecības ar ārpasauli. No vienas puses, Latvija pieder Rietumu civilizācijai, taču, no otras puses, šī partija ir pret „ pārspīlēti liberālu un tradicionālās vērtības noliedzošu politisko grupu ietekmi”, kas tieši sasaucas ar Vladimira Putina politiku šodienas Krievijā.

Kā demokrātiskā valstī, kas piederīga liberālajai Rietumu civilizācijai, var partija iedomāties aicināt ierobežot kādu citu grupu ietekmi? Ja kaut ko sāk aizliegt, tad tiek bruģēts ceļš uz totalitārismu. Tas nozīmē, ka uz papīra apgalvojot, ka Krievijas imperiālisms mums ir bīstams, NA faktiski vēlas realizēt totalitārai valstij raksturīgu politiku attiecībā uz liberāļiem, ar kuriem tā acīmredzot nespēj diskutēt. Kaut gan no vēstures mums ir labi zināms, ka viss civilizācijas un tehnoloģiju progress ir noticis, pateicoties tieši liberāliem spēkiem, kas sekmēja cilvēces progresu, nevis konservatīvismam, kas jebkādu attīstību un progresu vienmēr ir bremzējis. Kāpēc tas šai partijai ir nepieciešams? Tāpēc, ka Putins dara tāpat? Runājot par nākotnes vīziju, NA programmā uzsvērts, ka Latvijai jābūt zemei, kurā latvietis jūtas kā mājās. Kurā gribētu atgriezties, audzināt bērnus, vēlētos strādāt un dzīvot. Uzskatīti dažādi soļi: skola latviešu valodā, draudzīga darba vide, latviska mediju telpa, pilsonības institūta stiprināšana, „Uzvaras pieminekļa“ demontāža, atbalsts Okupācijas muzejam, nelikt šķēršļus krievvalodīgo izceļošanai un rūpēties par latviskumu Latgalē. Tas nav slikti, taču būtiskiem jautājumiem NA nepievēršas. Mūsu valstī ir daudz cilvēku, kuriem vajadzīga palīdzība, kuru tiesības apspiestas, un tāpat eksistē apjomīgas iedzīvotāju grupas, kuru problēmas NA neredz caur sava patriotisma brillēm. Rezultātā nekas, ko sola šī apvienība, nav būtisks. Diemžēl jau sen viņi vairs nav “Helsinku grupa“ mūsu korumpētajā politiskajā areālā. Tā vietā redzam bālu trampistu, putinistu un orbanistu atblāzmu baznīcas ēnā. Patiešām žēl, ka tā.

Varēja būt labāk, ja tiktu iekļauti arī liberāli nacionālie spēki un netiktu noraidīti pat ļaudis, kas vēlas būt latvieši, taču nav piedzimuši latviskās ģimenēs. Politika ir kompromiss un pieprasa iecietību un laipnību arī pret tiem, kas nav 100% unisonā ar līderu dogmām. Pretējā gadījumā partijas vietā nostājas reliģiska sekta. Galu galā konservatīvais no liberālā atšķiras tieši tāpat kā aka ar grodiem norobežojas no attīstītas ūdens piegādes sistēmas. Nacionālā apvienība lepni paliek pie savas latviskās akas grodiem un kalpu zēna spaiņa.

Vai jaunajam laikam un progresam ar to pietiek? Domāju, ka nē.

Tāpēc tiem, kas vēlas attīstību, progresu, toleranci pret jebkuru sabiedrības grupu un nacionālu valsti mūsu pašu zemē, nāksies rūpīgi padomāt, par ko balsot. Ir cilvēki, kuri domā, ka viņi domā, taču faktiski iztiek bez domām un slēdzieniem. Skaidrs domu gājiens pieprasa drosmi, un gudra vēlēšana parlamenta vēlēšanās grib izlēmīgu izšķiršanos par vai pret veciem ieradumiem, rutīnu un vienaldzību. Mēs paši un mūsu valsts esam tieši tādi, kādas ir mūsu domas. Oktobra sākumā šo pašportretu ieraudzīsim

Ingvars Kamprāds un viņa IKEA

 

Speciāli TVNET

Rīgā beidzot atvērts populārās zviedru mēbeļu tirgotavu ķēdes IKEA veikals. Koncerna dibinātājs Ingvars Kamprāds ir ļoti neparasta persona, jo simbolizē pagājušā gadsimta enerģisku privātuzņēmēju, kas sācis biznesu “savā garāžā” un pamanījies iekarot ar idejām visu pasauli sava mūža laikā. Kas viņš īsti bija un kāpēc šis raksts nav veikala, bet gan viņa dibinātāja suminājums?

Tāpēc, ka “tādi kā Kamprāds” simbolizē brīvās un liberālās pasaules godprātīgo uzņēmējdarbību, kas sakņojas labā idejā, bet barojas no paša uzņēmēja enerģijas un ticības saviem spēkiem. Spītīgi cauri laikam, līdz pat šodienai. Nevienam nav noslēpums, ka Kamprāds ar savu ideju ir spējis labāk apvienot eiropiešus nekā visi Eiropas Savienības projekti kopā. Tāpēc viņa neparastās personības izgaismojums ir pelnījis uzmanību tieši tagad, kad veikals beidzot ir atvēries arī pie mums. Žēl, ka spītīgais Ingvars aizgāja no šīs pasaules janvārī, pēc kārtējā lidojuma ar lidmašīnu. Bija saķēris plaušu karsoni, un viss. Citādi noteikti būtu pats arī ieradies uz veikala atklāšanu Rīgā. Nav izslēgts, ka viņš būtu atkal pie sava vecā “Volvo” stūres. Kā parasti.

Spītīgais vecis

IKEA netiks kotēta biržā – šāda bija pirmā informācija, kuru zviedri saņēma no medijiem pēc IKEA dibinātāja Ingvara Kamprāda nāves. Atkal viņš spītēja pasaulei. Pat pēc savas nāves. IKEA būs un paliks tikai ģimenes uzņēmums, un neviens investētājs tajā neko nenoteiks. Jau atkal Kamprāds palika pie sava, lai gan loģika prasa piesaistīt naudu! Tas nozīmē, ka mantinieki būs spiesti turpināt spītīgā veča pasaules iekarošanas loģiku, kurā veikala koncepcija nav tikai biznesa ideja, bet arī ideoloģija. Kāds tad bija viens no pasaules bagātākajiem cilvēkiem un veiksmīgā biznesa autoriem?

Viņš aizgāja no mums janvārī 91 gada vecumā. Viens no bagātākajiem pasaules cilvēkiem atstāja šo pasauli vientulīgi, savā mazajā mājā dzimtajā Elmhultas ciemā, kura nosaukuma pirmais burts E iekļauts arī koncerna nosaukumā.

Visu mūžu viņš ir bijis taupīgs, pat nedaudz skops. Šī īpašība arī ģenerējusi viņa biznesa ideju – mēbeles, kuras katrs pats (no detaļām) var salikt kopā saskrūvējot. No pirmā līdz pēdējam brīdim Ingvars visu noteica savā uzņēmumā.

Pensijā viņš negāja un strādāja līdz pašām beigām. Kā pats uzvēra kādā intervijā: „Man neko daudz nevajag. Es iztieku pieticīgi un dzīvoju taupīgi!”  Viņa pakļautībā bija koncernu valdes un dēli, taču galveno noteica vecais spītnieks pats. Grūti viņu salīdzināt ar krievu vai pašmāju jaunbagātniekiem un ļaudīm, kas visiem spēkiem cenšas pasaulei demonstrēt sava naudas maciņa biezumu. Kamprāds to nekad nedarīja. Viņam bija ļoti sociāldemokrātiska dzīves filozofija, kuru realizēja viņa veikali. Tajos jāstrādā visu vecumu cilvēkiem, visu tautību pārdevējiem. Pircēji jāuztver kā ģimenes locekļi, un veikala restorānam jābūt tautiskam, nedārgam, tīram un ļoti demokrātiskam. Ar „lidojošā Karlsona“ kotletītēm un ceptu lasi centrā. Atbilstošam visu vecumu cilvēkiem. Bēbīšus ieskaitot. Mēbelēm jābūt glītām, modernām un dizaineriem – progresīviem. Viņa uzņēmumus turpinās vadīt trīs dēli – Matiass, Pēteris un Jonass – un IKEA tāpēc paliks arī turpmāk ģimenes uzņēmums. Ingvara dzīves filozofija bija vienkārša: “Nekas nav tik labs, lai nevarētu kļūt vēl labāks!”

Lūk, izvilkums no pēdējās intervijas ar Ingvaru:

“Kad pieceļos no rītiem un nolieku pēdas uz dēļu grīdas, es vienmēr domāju par to pašu. Ko es vakar paguvu izdarīt? Daudz vai maz? Vai tas bija labi? Vai varēja labāk? Jā, vienmēr visu var vēl labāk izdarīt. Par to nevajag noskumt. Vajag saņemties un iet vēl tālāk!”

Iespējams, ka pēc tam sirmais kungs piecēlās un aizgāja pie savas lauku mājas zemā loga. Noskatījās uz ābeļdārzu un burkānu dobēm. Papētīja debesis un pēc tam ķērās klāt projektiem un plāniem. Attīstot tālāk tos pašus veikalus, kuru veidolu zviedru karoga krāsās ar gigantisko preču zīmi „IKEA“ izveidojis tikai un vienīgi viņš pats. Savā dvēselē Kamprāds bija un palika laucinieks un zemnieks visu savu mūžu, lai gan paguva iekarot praktiski visu pasaules lielāko pilsētu pircējus ar saviem veikaliem un dzīves filozofiju.

Savādais vecis

Viņa testaments arī pārsteidza. Pats cēlies no Smolandes Zviedrijas dienvidos, kur “bada gados” liela iedzīvotāju daļa steidza emigrēt uz ASV labākas dzīves meklējumos. Viņa koncerna “sēdeklis” vienmēr ir atradies tieši šeit, un slavinājums dzimtajam miestam izlasāms arī koncerna nosaukumā.

Taču testaments parādīja, ka ļoti lielas summas pēc savas nāves Kamprāds novēlējis trūcīgajiem ziemeļu reģioniem. “Ar šīs naudas palīdzību IKEA dibinātājs vēlējās palīdzēt jauniem cilvēkiem Norlandē iekārtot jaunas darba vietas. Palikt uz vietas un iekārtot savas ģimenes un iztikšanu turpat, lai nav jāpārceļas uz bagātākiem reģioniem darba un naudas meklējumos,” medijiem skaidroja Pērs Hēgenēss, “Ikea Foundation” vadītājs un vecs Kamprādu ģimenes draugs.

IKEA vadītājs pirms dažiem gadiem esot iepazinies ar trūcīgo Ziemeļzviedrijas pašvaldību vadītājiem un bijis ļoti satraukts par ekonomisko situāciju šajā reģionā. “Viņš vienmēr ir rūpējies par mazo cilvēku, viņa vajadzībām laukos. Tāpēc arī aizdegās ar šo ideju,” skaidro Pērs, uzsverot, ka sākumā bijusi doma palīdzēt veciem, trūcīgiem cilvēkiem, bet pēc tam kļuvis skaidrs, ka bez jauniem un pārtikušiem jauniešiem nekāda palīdzība vecīšiem nav iespējama. Pirmā pabalsta summa būs 95 miljonu eiro apjomā un tiks izmaksāta no Kamprādu ģimenes un “Inter Ikea” kontiem.

Bagātais vecis

“Bloombergs” jau 2013.gadā nosauca Ingvaru Kamprādu par ceturto pasaules bagātāko cilvēku ar īpašumu 52 miljardu dolāru apmērā. Taču neviens īsti nezina, cik šim savādniekam īsti piederēja, jo viņš prata ne tikai pelnīt, bet arī ieguldīt. Zviedru nodokļu pārvalde, iespējams, visiem viņa īpašumiem ārzemēs tā arī klāt tomēr netiks.

71 gada vecumā Ingvars Kamprāds zaudēja savu mīļoto sievu Margaretu, ar kuru nodzīvoja kopā 50 gadus. Kā redzat, arī šajā jomā nekā neparasta vai savāda. Parasts cilvēks un ikdienišķa dzīve. Taču eksistē arī grēki un pāris nesmukumi, kas tik ļoti patiktu mūsu skandālu presei. Pirms 15 gadiem Zviedrijas sabiedriskā televīzija publicēja faktu, ka IKEA dibinātājs bērnībā un jaunībā ir simpatizējis nacistiem un bijis aktīvs Zviedru Sociālistu Savienības biedrs. Kā vēlāk noskaidrojās, tad simpātijas esot radušās, pateicoties vecmammai, kas bijusi daļēji vāciete un audzinājusi puiku pa vasarām laukos. Bez tam TV atklāja arī viņa nelāgās metodes naudas slēpšanā no nodokļu inspektoriem. Tā tas ir. Viss neizdodas, un dzīve reti ir bez plankumiem, tieši tāpat kā saule.

Kāds īsti bija savādais un bagātais vecis, to šodien skaidri nevar pateikt neviens. Zviedrijas karalis un karaliene Silvija jums stāstīs vienu stāstu, bet viņa līdzstrādnieki – citu. Aculiecinieki atceras, ka sava biznesa sākumā šefs esot uzreiz nopircis “Porsche” un stilīgas drēbes. Taču vēlāk no šādiem efektiem atteicies pats. Viņam paticis neizrādīties. Reizēm apsardze viņu pat nav ielaidusi uzņēmumā, jo priekšnieks izskatījies pavisam parasts. Pie kam – atbraucis ar autobusu, nevis ar savu automašīnu.

Viņa devīze bijusi – “saprasties ar padotajiem”, tāpēc bieži esot pats nostājies pie kasēm vai pat strādājis kopā ar kasierēm.

Viņam esot bijusi ļoti laba atmiņa (paturējis prātā visus produktus), cēlies no rītiem piecos un bijis ļoti strādīgs. Viņa tēvs bijis samērā turīgs vācu zemnieks, kas dzīvojis un strādājis Zviedrijā. Māte vadījusi lauku veikalu un rūpējusies, lai dēls iegūst labu izglītību. Tas arī izdevies.

Jau sešu gadu vecumā Ingvars pārdevis sērkociņu kārbiņas svētkos, vēlāk tirgojis Ziemassvētku dekorācijas, zīmuļus, un jau 17 gadu vecumā ķēries pie IKEA. Saīsinājums IKEA ir vārdu  “Ingvars  Kamprāds no Elmarūdas ciema Agnarūdas rajonā” pirmajiem burtiem.

Pārdošana notika ar katalogu un pasta starpniecību. Samērā ātri varēja pamanīt, ka mēbeles un virtuves priekšmeti ir vispieprasītākās preces. Pirmais lielākais sasniegums bija mēbeļu izstāde Elmhultā, taču konkurenti nesnauda. Sākās masīvs IKEA mēbeļu boikots. Tika darīts viss, lai jaunais censonis izputētu. Lai izvairītos no savu tautiešu skaudības, Ingvars pārcēla mēbeļu ražošanu uz ārzemēm, uz Poliju.

Veikalu vecis

Nākamais ģeniālais atklājums bija “saliekamās mēbeles”, kuras atklāja dizainers Gils Lundgrēns. Pirmais IKEA lielveikals dibināts dzimtajā Elmhultā 1958.gadā. Pēc septiņiem gadiem tiek iekarota Stokholma. Šodien klasisko grāmatplauktu “Billy” pārdod IKEA veikalos 385 pilsētās (43 valstīs) katru desmito sekundi. Koncernā strādā ap 175 000 darbinieku un IKEA slaveno katalogu iespiež 220 miljonu tirāžā (2015.). Mērķis esot 500 veikali un apgrozījums – 50  miljardi eiro (“Fortune”, 2016).

Pats Ingvars ir izveidojis tikai sev saprotamu koncerna pārvaldes modeli, tāpēc ir neiespējami saskaitīt visu viņa naudu.

IKEA pieder fondam Holandē, taču preču zīmes tiesības pieder “Inter Ikea”, kas pieder fondam “Interogo” Lihtenšteinā. To tieši kontrolē Kamprāda dēli. Nodokļu pārvaldes spiediena dēļ īpašnieks ilgus gadus nodzīvoja ārzemēs (kopš 1973.gada). Sākumā Dānijā, pēc tam Šveicē. Pēc sievas nāves 2011.gadā viņš atgriezās dzimtenē un apmetās uz dzīvi dzimtas mājās Elmhultā, ziedojot apjomīgas summas (270 miljonus SEK gadā) zinātniskiem pētījumiem Linneja universitātē Vekšē.

Taču viņš nekad nebija apmierināts. Nedz ar sevi, nedz ar saviem panākumiem. Savā sacerējumā “Mēbeļu pārdevēja testaments”, kuru izdala visiem viņa veikalu līdzstrādniekiem, rakstīts šādi: “Vienmēr kusties uz priekšu. Domās un darbos. Pašapmierinātība ir miegazāles.”

To atcerēsimies arī mēs.

Noderēs.    

Par kuru partiju balsot vēlēšanās?

Speciāli TVNET

Par kuru partiju balsot vēlēšanās?  Veselība un izglītība.  Kur slēpjas latviešu Robins Huds jeb nabago apdāvinātājs? 

Vēlēšana tuvojas. Lai gūtu ieskatu jauno partiju centienos un ambīcijās, nolēmu izpētīt šo partiju plānus nodokļu naudas izlietojumā. Uzrunāju trīs jaunās partijas  1) , 2) Progresīvos, un 3) KPV. LV. Lūdzu šo partiju vadītājiem atsūtīt savas partiju programmas un valsts budžeta projektus. Divas (Attīstībai/Par un Progresīvie) atsaucās un dokumentus atsūtīja, taču Artusa Kaimiņa partija „Kam pieder valsts.LV“ neatsaucās un partijas programmu man nepiegādāja.

Jo sliktāk Latvijai, jo labāk mums?

Jāatzīst, ka sākumā biju samērā ieinteresēta šī politiskā spēka virziena loģikā. Salīdzinoši lielā nepatika pret šo politisko grupējumu publiskajā telpā šovasar, manī izraisīja tieši pretēju attieksmi. Cerēju, ka trokšņainie var izrādīties pionieri. Taču cerētais neattaisnojās. Vīzdegunīgā attieksme pret žurnālistes lūgumu un vārgulīgā partijas mājas lapa, kurā ievietotā politiskā programma izradījās deklaratīva, imperatīva, bez satura sistemātiskuma, sabojāja iespaidu par šo jauno politisko potenciālu. No tās grūti izlobīt konstruktīvu projektu līdzekļu iedalījumam veselības aprūpei un izglītībai. Acīmredzot partijai: „Kam pieder valsts.LV“ nav svarīgi nedz politikas plāni Latvijai, nedz arī vēlētāju pārliecināšana, nedz komunikācija ar žurnālistu. Izskatās, ka savus vēlētājus viņi plāno „paņem tāpat“  ar plikām rokām, bez konkrēta rīcības plāna. Šķiet, ka tiem šīs partijas atbalstītājiem, kas balsos par „Kaimiņa partiju“ oktobra vēlēšanās, nemaz neinteresē, kādu politiku aktieris Artuss Kaimiņš kopā ar juristu Aldi Gobzemu grasās Latvijā realizēt. Tā teikt „Grigules scenārijs“ ir jau pieņemts – patrokšņot, patrobelēt (pievēršot sev uzmanību) un viss. Pēc tam cerēt, ka vēlētājs ievēlēs „kaķi maisā“, neko nejautājot un nezinot par konkrētiem KPV.LV projektiem un plāniem. Patiešām žēl, ka šāda klusēšana priekšvēlēšanu laikā vispār ir iespējama un Latvijā ir vēlētāji, kuriem der šī pieeja – „jo sliktāk LV – jo labāk mums”.

Veselības aprūpe

Pats svarīgākais katram cilvēka ir veselība. Tāpēc partiju rūpes par savas valsts iedzīvotāju veselības aprūpi uzskatu par pašu svarīgāko rādītāju vēlētājiem. Ja kādam no jums arī veselība šķiet pats svarīgākais jautājums, tad ir loģiski apskatīt kā jaunās partijas plāno risināt šo – mums tik svarīgo jautājumu.

Jaunā partija ar nosaukumu Progresīvie savu ideju veselības aprūpei formulē sekojoši: palielināt valsts budžetu veselības aprūpei: 1) ieviešot reverso PVN. Tas nozīmē apkarot negodīgus uzņēmumus, kas tīšuprāt izvairās no PVN maksāšanas;  2) apkarot ēnu ekonomiku, 3) nosakot vienlīdzīgu ienākumu nodokli gan darba ņēmējiem, gan ienākumiem no kapitāla. Iepriecina Progresīvie gatavība 5% veselības budžeta atvēlēt veselības profilakses programmām (skolās, darba vietās u.c.) un gatavība samazināt pacientu līdzmaksājumu sasirgušajiem cilvēkiem, kuriem nav pietiekoši daudz naudas (ienākumi ir zemāki par 40% no valsts vidējā ienākuma rādītāja). Līdzīgu atbalstu trūcīgajiem pacientiem paredz arī  partija Attīstībai/Par!, kas vēlas panākt valsts budžeta lielākas sadaļas novirzīšanu uz veselības aprūpes finansējumu. Pašlaik pacienta maksājumi veido 42% no veselības izdevumiem, lai gan salīdzinoši Eiropā tie ir 15%. „Šie izdevumi nav pa kabatai maznodrošinātajiem vai sociāli neaizsargātiem cilvēkiem. Mūsu mērķis ir panākt, lai pacientu privātie maksājumi nepārsniegtu 20% no kopējām izmaksām“ – uzsver partija Attīstībai/Par! savā programmā. Partija Progresīvie šajā virzienā iet vēl tālāk un piedāvā samazināt mazturīgiem pacientiem līdzmaksājumu par zālēm, operācijām un uzturēšanos slimnīcā vēl uz pusi – tas nedrīkstēs pārsniegt 10% no ienākumiem. Šāda politika tiešām atbilst sociāldemokrātijas principiem, kuru mērķis ir aizstāvēt mazāk turīgās sabiedrības daļas tiesības un intereses. Partiju KPV.LV veselības aprūpes jautājumi interesē tikai ģimenes ārstu līmenī, nekāda cita veselības aprūpes līnija viņus neuztrauc. Rodas iespaids, ka šīs partijas stratēģiem nav bijis laika padomāt par iedzīvotāju veselības aprūpi kompleksi un partijas programmā šī sabiedrības joma tāpēc nav iekļauta.

Turpretī Progresīvie tiecas izbeigt līdzšinējās mahinācijas zāļu un medicīna ierīču iepirkumos. Kas ir apsveicama iniciatīva. Veselība mums katram ir tikai viena un naudas maciņa biezums tāpēc nedrīkstētu noteikt atšķirīgu ārstu servisa līmeni trūcīgajiem un bagātajiem.

Attīstībai/Par šķiet, ka veselības aprūpei jābūt pieejamai visur, neatkarīgi no pacienta atrašanās vietas.  Te izmantots formulējums: „visiem pieejama universāla, kvalitatīva, pienācīgi finansēta veselības aprūpe“. Attīstībai/Par satrauc augstā nevienlīdzība  kas īpaši izpaužas veselības aprūpes nepieejamībā (iespēja par maksu tikt pie ārsta uzreiz un nepieciešamība gaidīt garā rindā, ja maksas pakalpojumiem nav naudas). Interesanti, ka partija Attīstībai/Par vēlas izpētīt kā valsts un pašvaldības līdz šim tērējušas līdzekļus, nosakot prioritātes izglītībai, veselībai un sociālajai drošībai. Vēlas padarīt ārsta apmeklējumu kvalitatīvāku, nodrošināt lētākas zāles un likt akcentu uz to, ka nauda un draugu būšana nedrīkst noteikt kvalitatīva medicīnas pakalpojuma standartu. Tas jau ir kas konkrētāks un Latvijas apstākļiem svarīgāks rakurss, jo nevienam nav noslēpums, ka Latvijas veselības aprūpes iestādēs nereti „blatam“ tomēr ir liels spēks. Tagad esam pienākuši pie ļoti svarīgas tēmas – Latvijas veselības aprūpes konkrētās negācijas. Pie trūkumiem, kas noteikti jālikvidē, jo visi esam redzējuši un konstatējuši kukuļņemšanu gan apmeklējot slimnīcas un poliklīnikas paši, gan nogādājot tur gados vecākus tuviniekus.  Nepatīkami, bet nereti ārsti un māsas neizturas pret visiem pacientiem vienādi laipni un rūpīgi, ja viņiem nav samaksāta iepriekš „kabatas nauda“.  To visi zina, bet par „to“ nav pieņemts skaļi runāt. Ekrānos un konferencēs tiek spriests par to, ka ārstiem un masām jāpaaugstina algas, bet kukuļdošanas sistēma = „bakšiša iekasēšana no pacienta vai tuviniekiem“, turpinās joprojām, nepiedodami plaši un par to runa tiek runāts par maz.

Pagaidām nedz partijas Attīstībai/Par nedz Progresīvie programmā nav skaidrs, kā tiks apkarota šī Latvijai tipiskā korupcijas forma. Nav norāžu, kā notiks daudzu ārstu izmantota karteļa loģikas anulēšana, kad, piemēram, mājas ārsts nevajadzīgi nosūta pacientu pie saviem kolēģiem, lai nodrošinātu viņu privāto prakšu peļņu, ekspluatējot pacienta bailes. Nav skaidrs, kādā veidā Latvijā politiski tiks pārtraukta ieviestā  medicīnas biznesa ienesīguma ideoloģija (uz pacienta baiļu rēķina), jo gandrīz visi iedzīvotāji Latvijā tiek novērtēti kā slimi un tas (protams!) nodrošina labu ienākumu veselības biznesa uzņēmumiem. Būtu vajadzīga konkrēta atbilde arī  uz daudziem citiem, ļoti konkrētiem (sasāpējušiem) jautājumiem, kas joprojām nostāda Latvijas veselības aprūpes praksi nelāgā gaismā (salīdzinot, piemēram, ar Ziemeļvalstu pieredzi). To skaitā par valsts līdzekļiem iegādātās tehnikas izmantojums ārstu privātajā praksē un citi jautājumi. Šajā virzienā labāk sevi pozicionē Attīstībai/Par, nedaudz abstrakti uzsverot, ka veselības aprūpes sistēmai jākļūst efektīvākai un pacientam saprotamākai. Tieši šī partija arī diezgan abstrakti, taču trāpīgi uzsver, ka tiks sakārtota sistēma, kas atmudžinās privāto un valsts finansēto pakalpojumu pārklāšanos Latvijas veselības aprūpē. Ja šeit būtu minēti konkrēti piemēri, tad vēlētāji to ievērotu vēl labāk un ielāgotu paliekošāk.  Partijas Attīstībai/Par vēlme vēl vairāk celt algas veselības aprūpes sistēmā strādājošajiem neizdalās uz kopējo solījumu fona, jo neatšķiras no citu partiju piedāvājuma.

Interesanti, ka Attīstībai/Par vēlas attīstīt veselīgu dzīves veidu un pievērš īpašu uzmanību garīgās veselības aprūpes uzlabošanai mūsu valstī. Šī ir ļoti aktuāla tēma pašlaik arī citur Eiropā un pietiekoši nolaista arī Latvijā. Konkrētie uzlabojumi, problēmu risinājumi, kas atbild uz mūsu valsts iedzīvotāju specifiskajām vajadzībām, uzrunā vēlētāju vislabāk.

Veselības politikas polarizācija

Partija „Par!“ skaidri un gaiši deklarē, ka neesot Robini Hudi un tāpēc viņi neņemšot no bagātajiem, lai padāvinātu nabagos. Šeit nepārprotami var pamanīt partijas bailes zaudēt jebkādu vēlētāju – gan nabago, gan bagāto. Tāpēc partija Attīstībai/Par turpina Latvijā līdz šim iesākto līniju, ka arī viņi ir partija VISIEM.  Šis ir politikā neiespējams projekts un vairāk atgādina izpatikšanu, nevis noteikta iedzīvotāju segmenta politisku aizstāvību. Nav saprotams, kāpēc jaunā partija neieņem noteiktu vietu mūsu politisko realitāšu spektrā un neprecizē savu pozīciju tajā pa labi vai pa kreisi no centra. Tā vietā apgalvojot „Radīsim vienlīdzīgas iespējas visiem, lai katram dotu līdzvērtīgu startu spēles laukumā, kur noteikumi būtu vienādi visiem, bet visvājākajiem būtu pieejama īpaša palīdzība. Lai nezaudējam talantus, lai atjaunojam uzticību valstij. Lai no mūsu valsts attīstības iegūstam visi.“ Skan skaisti, bet ir abstrakti un faktiski neuzrunā īstos šīs partijas balsotājus, jo katrai partijai tomēr ir savs konkrēts segments vēlētāju zonā.

Turpretī Progresīvie nekautrējas ieturēt Raiņa līniju un pārstāvēt trūcīgāko sabiedrības slāņu interesēs, kā to mēdz darīt sociāldemokrātiskās partijas visā pasaulē. Lai gan pati nepiederu kreisi orientēto vēlētāju kategorijai, tomēr ļoti atbalstāma šķiet šīs partijas neslēptā orientācija – aizstāvēt maznodrošināto intereses. Ar Progresīvie ienākšanu Latvijas politikas laukā, mums beidzot ir partija, kas nevis pārstāv kādu populāru personību, oligarhu vai „šiverīgu veču kopu“, bet gan politisko virzienu sociāldemokrātismu, kas eksistē arī citur Eiropā un ir viegli atpazīstams. Par to viņiem – paldies. Beidzot ieradusies partija ar konkrētu orientāciju un viegli saprotamiem vēlētājiem.

Turpretī partijai KPV.LV  interesē tikai „pieejams ģimenes ārsts“ kā „sociālā komforta pamats“. Izskatās, ka šī partija ar trūcīgāko sabiedrības daļu veselības aprūpes problēmu atrisināšanu nevēlas nodarboties, jo vēlētājs šeit (acīmredzot) ir pārticis jauns cilvēks, kura vienīgais veselības aprūpes elements ir mājas ārsts.  Rodas iespaids, ka šī partija ir turīgās sabiedrības daļas aizstāve, kurā veselības aprūpes sistēmā interesē tikai divas lietas: 1) mājas ārstu komforta uzlabošana, 2) ārstu birokrātisko darba pienākumu samazināšana, kas automātiski uzlabošot arī demogrāfisko situāciju valstī (?!). Vārdu sakot, veselības aprūpe visplašākajā spektrā, šo partiju nemaz neinteresē. Tie, kas ir slimi, invalīdi vai sirgstoši, lai tiek ar savām problēmām galā paši.

Izglītība un latviešu valoda skolās

Nevienam nav noslēpums, ka skolu skaits valstī ir strauji samazinājies, laukos skoliņas atrodas tālu, pedagogiem zemas algas un bagātie turpina nosūtīt savus bērnus skoloties uz ārzemēm. Kāda tad ir jauno partiju izglītības attīstītības stratēģija Latvijā?

Manuprāt, pirmais un galvenais uzdevums, lai likvidētu segregētu sabiedrību, ir pāreja visā apmācību sistēmā uz valsts valodu. Lai latvieši un krievi mācītos vienās skolās un vienās klasēs. Nešķirojot pēc tautības. To vajadzēja izdarīt jau sen un partija Attīstībai/Par ar šo sāk savu izglītības projektu nākotnei. Tas nozīmē, ka latviešu valoda būs darba valoda visās mūsu valsts skolās nākotnē. Šo nostāju atbalsta arī partija KPV.LV. Taču partija Progresīvie šo latviešu valodas jautājumu skolās neizvirza kā prioritāti. Par to programmā vispār netiek runāts. Tiek daudz un detalizēti uzskaitītas kvalitātes uzlabošanas taktikas, taču šis (tik ļoti svarīgais mūsu valstij!) jautājums atsevišķi izdalīts Progresīvo programmā netiek. Tā vietā uzsvērts mazākumtautību valodu atbalsts un latgaliešu valodas (kā izvēles disciplīnas) apmācība skolās. Arī Attīstībai/Par pievērš uzmanību mazākumtautību valodām skolās. Tas nozīmē, ka izglītības jautājumā vienīgais kardināli atšķirīgais jautājums ir pāreja uz latviešu valodu skolās, kas partijai Progresīvie programmā neparādās, bet Attīstībai/Par un KPV.LV to virza kā ļoti svarīgu savu nostādņu avangardā.

Mani (kā augstskolas pasniedzēju) ļoti interesēja augstākās izglītības nākotnes izredzes, kuras Progresīvie uzsver 9.6. punktā kā kvalitatīvākas augstākās izglītības nodrošināšanu, kas būtu konkurētspējīga vismaz reģionālā līmenī. Godīgi sakot domāju, ka šis ir slikts konstatējums, jo mūsu augstskolu mācībspēki ir (vairumā gadījumu) ļoti labi konkurējoši arī Eiropas un pasaules līmenī un šis mērķu piezīmējums izskatās krietni vien pazemojošs man un maniem kolēģiem Latvijas universitātēs un augstskolās. Taču varu pievietoties Progresīvo nostādnei par to, ka sev jau pienācis laiks izbeigt zemas kvalitātes dublējošo programmu ražošanu augstākās izglītības līmenī. Gaidu, kad beidzot tiks paaugstinātas algas zinātniskajām personālam augstskolās un Progresīvie to 9.7. punktā arī apsola izdarīt. Partija Attīstībai/Par augstskolu mācībspēku atalgojuma problēmām un zinātniskā personāla „noliesēšanai“ nepievēršas nemaz. Viņus šis jautājums neinteresē. Žēl.

Artusa Kaimiņa partijas KPV.LV stratēģija izglītības jomā demonstrē tā saucamās „Krievijas reklāmas“ loģiku, kad galvenais satura akcents tiek likts nevis uz savu ideju argumentāciju, bet gan uz pašreizējās valdības neveiksmju atmaskošanu. Galvenais šīs partijas kritiķu trieciens adresēts izglītības ierēdņu virzienā, kas partijas programmā tiek raksturoti kā „negodprātīgi uzņēmēji, kuriem svarīgākais ir finansējums un tā iegūšanas un izlietošanas pamatojums, nevis valstiskas problēmas risinājuma meklējumi pēc būtības.” Situācija valstī šajā jomā esot ļoti slikta, tāpēc partijas programma plāno turpināt skolu un skolotāju skaita samazināšanu. Valstij esot jāpārņem skolu tīkls un jānodrošina konkurētspējīgs atalgojums skolotājiem.  Partija piedāvā monopolizācijas un koncentrācijas procesu kā skolu izglītības kvalitātes nodrošinātāju, t.i., mazāk skolu un skolotāju nodrošināšot lielāku konkurenci skolotāju starpā un tāpēc pacelšot izglītības sistēmas kvalitāti. Šī ideja neizskatās pārdomāta un pārliecinoša, drīzāk sasteigta un populistiska. Nav pārliecības, ka labie skolotāji lauzīsies pie mācīšanas un vecāki un skolotāji gavilēs, skolu un skolotāju skaitam samazinoties.

Nekas šīs partijas programmā nav teikts par zinātnisko iestāžu attīstības plāniem. Taču tiek plānots koncentrēt visas valsts augstskolas vienā vienīgā augstskolā, kuras nosaukums būšot viens pats un universāls:  Latvijas Universitāte. Tur, tātad, mācīs visu – sākot ar aktiermākslu, medicīnu un beidzot ar veterinārajām zinātnēm un kodolfiziku. Kādas sekas valstij var atnest tikai vienas augstskolas eksistence, to programmas autori nav iedomājušies. Pametot visas esošās augstskolas zem viena nosaukuma būšot iespējams panākt „būtiski efektīvāku augstākās izglītības sistēmu”, – teikts partijas KPV.LV programmā. Kā to reāli būs iespējams panākt, – partijas stratēģi tomēr nepaskaidro. Šie priekšlikumi vairāk atgādina Gorbačova laika „perestroikas“ idejas, kad alkoholisms tika izskausts aizliedzot pārdot vīnu un likvidējot vīnogulājus. Savukārt „katliņu saturs“ mainījās, ja tika nomainīti katliņu vāciņi.

Cerams, ka divu svarīgu sabiedrības jomu salīdzinājums jauno politisko partiju skatījumā, palīdzēs vēlētājiem saprast savu izvēli oktobra vēlēšanu procesā.

Mums nepieciešami spējīgi, mērķtiecīgi un rīcībspējīgi deputāti. Latvijai un mūsu kopīgajai nākotnei, kurā pavadīsim savu atlikušo mūžu visi kopā.

 

 

Vai tauta ir dumja? Aiziešanas loģika un reālā politika

Speciāli TVNET

Referendumi jeb tautas aptaujas process, kas pirmajā mirklī šķiet godīgs sabiedrības viedokļa apzināšanas ceļš, nemaz nav tik vienkārša lieta. Rūpīgāk ieskatoties, var novērot arī problēmas, kas šodien izgaismojas līdz ar britu aiziešanu no Eiropas Savienības. Tā saucamais Brexit (Apvienotās Karalistes aiziešana no eiroūnijas) faktiski ir ievedis šo valsti strupceļā. Kurp tālāk?

Vai tauta ir dumja?

Sākumā daudziem vēlētājiem bija skaidrs, cik daudz priekšrocību būs, ja Apvienotā Karaliste nepaliks Eiropas Savienības sastāvā un pametīs to. Kas notiks pēc aiziešanas, tas gandrīz nevienu (pirms diviem gadiem) neinteresēja. Brexit piekritēji uzskaitīja vienīgi priekšrocības, kas radīsies brīdī, kad tiks aizslēgtas durvis uz ārpasauli, ierobežojot ekonomisko migrantu plūsmu no tās. Tagad durvis beidzot patiešām tiks aizvērtas.  Premjerministre Terēza Meja jau divus gadus cenšas tās aizvērt, reducējot sāpīgas sekas savai valstij.

Sākumā notika vienošanās par „mīkstu nosēšanos“, taču viedokļi arī šajā virzienā dalās. Šis piemērs ilustrē problēmu, kas rodas aptauju rezultātā, t.i., politikā gandrīz nav jautājumu, kurus var atrisināt ar atbildi “jā“ vai “nē“. Strīdus jautājumi mēdz būt tik komplicēti, ka divas atbildes neko neatrisina. Tas nozīmē, ka nevis tauta un vēlētāji ir dumji un neprot izvēlēties pareizo atbildi, bet gan politikas flangi ir savstarpēji integrētas sfēras, kuras nav vienkārši polarizējamas un tāpēc atrisināmas aptaujas rezultātā.

Parastā tauta pret politiķiem un eliti

Šobrīd ļoti iecienīta ieeja politikā ir apgalvojums, ka varoņi nostājas pret veco, korumpēto politisko eliti un atnesīs tēvijai jaunus laikus. Tā apgalvoja Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā, tā sludina populistu partijas Latvijā, un līdzīgi rīkojas visi populisti šaipus un viņpus valsts robežai. Mūsu reprezentatīvajā demokrātijā deputātus ievēlam parlamentā, kur tie arī pauž mūsu viedokli tālāk, pieņemot lēmumus. Ja šie politiķi mums nepatīk, tad varam tos nomainīt nākamajās vēlēšanās, kas Latvijā norisināsies jau oktobrī. Tā kā tiešās demokrātijas izpausme (referendums) nekādā mērā nav pozitīvāks vai godīgāks pasākums par demokrātiskām vēlēšanām, tad mums nav pamata uzskatīt, ka visi valstij svarīgākie jautājumi būtu jāizlemj vēlētāju aptaujas ceļā. Lielbritānijas vēlētāji nobalsoja par Breksitu. Taču vienlaikus bija iebalsojuši parlamentā deputātus, kuru balsojums bija pret valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Kas tad ir svarīgāks? Vai vēlētāju referenduma rezultāts, vai to pašu vēlētāju ievēlēto politiķu balsojuma iznākums? Starp citu, demokrātija pieļauj dažādas nobalsošanas formas, kurās uzvar vairākums. Tomēr tas nenozīmē vairākuma diktatūru, jo minoritāšu aizsardzība ir modernas liberālās demokrātijas priekšnoteikums.

Referendumi nav izeja problēmu situācijās. Īpaši bīstami tie kļūst brīdī, kad tiek mēģināts veikt izmaiņas konstitūcijā. Šādos gadījumos vajadzīgs parlamenta vairākuma balsojums un vēl dubults akcepts, ar vienām vēlēšanām pa vidu. Tagad britiem ir milzums problēmu, jo referendums pieprasīja 50% + 1. Vienā rāvienā panika ņēma virsroku, ekonomiskie migranti un eirobirokrātu arogance panāca savu. Briti aiziet, taču neviens nav drošs, vai šī šķiršanās viņus padarīs laimīgākus. Sabiedrībā virmo neapmierinātība par notikušo, jo aiziešanas scenārijs daudziem vēl pirms dažiem gadiem likās citādāks. Tagad skaidri redzami arī zaudējumi, kas valstij var izrādīties liktenīgi.

Vai tauta ir dumja?

Sākumā daudziem vēlētājiem bija skaidrs, cik daudz priekšrocību būs, ja Apvienotā Karaliste nepaliks Eiropas Savienības sastāvā un pametīs to. Kas notiks pēc aiziešanas, tas gandrīz nevienu (pirms diviem gadiem) neinteresēja. Brexit piekritēji uzskaitīja vienīgi priekšrocības, kas radīsies brīdī, kad tiks aizslēgtas durvis uz ārpasauli, ierobežojot ekonomisko migrantu plūsmu no tās. Tagad durvis beidzot patiešām tiks aizvērtas.  Premjerministre Terēza Meja jau divus gadus cenšas tās aizvērt, reducējot sāpīgas sekas savai valstij.

Sākumā notika vienošanās par „mīkstu nosēšanos“, taču viedokļi arī šajā virzienā dalās. Šis piemērs ilustrē problēmu, kas rodas aptauju rezultātā, t.i., politikā gandrīz nav jautājumu, kurus var atrisināt ar atbildi “jā“ vai “nē“. Strīdus jautājumi mēdz būt tik komplicēti, ka divas atbildes neko neatrisina. Tas nozīmē, ka nevis tauta un vēlētāji ir dumji un neprot izvēlēties pareizo atbildi, bet gan politikas flangi ir savstarpēji integrētas sfēras, kuras nav vienkārši polarizējamas un tāpēc atrisināmas aptaujas rezultātā.

Parastā tauta pret politiķiem un eliti

Šobrīd ļoti iecienīta ieeja politikā ir apgalvojums, ka varoņi nostājas pret veco, korumpēto politisko eliti un atnesīs tēvijai jaunus laikus. Tā apgalvoja Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā, tā sludina populistu partijas Latvijā, un līdzīgi rīkojas visi populisti šaipus un viņpus valsts robežai. Mūsu reprezentatīvajā demokrātijā deputātus ievēlam parlamentā, kur tie arī pauž mūsu viedokli tālāk, pieņemot lēmumus. Ja šie politiķi mums nepatīk, tad varam tos nomainīt nākamajās vēlēšanās, kas Latvijā norisināsies jau oktobrī. Tā kā tiešās demokrātijas izpausme (referendums) nekādā mērā nav pozitīvāks vai godīgāks pasākums par demokrātiskām vēlēšanām, tad mums nav pamata uzskatīt, ka visi valstij svarīgākie jautājumi būtu jāizlemj vēlētāju aptaujas ceļā. Lielbritānijas vēlētāji nobalsoja par Breksitu. Taču vienlaikus bija iebalsojuši parlamentā deputātus, kuru balsojums bija pret valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Kas tad ir svarīgāks? Vai vēlētāju referenduma rezultāts, vai to pašu vēlētāju ievēlēto politiķu balsojuma iznākums? Starp citu, demokrātija pieļauj dažādas nobalsošanas formas, kurās uzvar vairākums. Tomēr tas nenozīmē vairākuma diktatūru, jo minoritāšu aizsardzība ir modernas liberālās demokrātijas priekšnoteikums.

Referendumi nav izeja problēmu situācijās. Īpaši bīstami tie kļūst brīdī, kad tiek mēģināts veikt izmaiņas konstitūcijā. Šādos gadījumos vajadzīgs parlamenta vairākuma balsojums un vēl dubults akcepts, ar vienām vēlēšanām pa vidu. Tagad britiem ir milzums problēmu, jo referendums pieprasīja 50% + 1. Vienā rāvienā panika ņēma virsroku, ekonomiskie migranti un eirobirokrātu arogance panāca savu. Briti aiziet, taču neviens nav drošs, vai šī šķiršanās viņus padarīs laimīgākus. Sabiedrībā virmo neapmierinātība par notikušo, jo aiziešanas scenārijs daudziem vēl pirms dažiem gadiem likās citādāks. Tagad skaidri redzami arī zaudējumi, kas valstij var izrādīties liktenīgi.

Jāņu maldugunis

Kāpēc briti nobalsoja šādi pirms diviem gadiem, to šodien grūti paskaidrot. Iemesli ir vairāki. Vēl dīvaināk ir noskatīties uz centību, ar kādu britu politiķi turpina šo izstāšanās procesu. “Brexit bija ļoti destruktīvs process,“ konstatē diplomāte, kas nevēlas nosaukt savu vārdu, uzsverot, ka “arī pats izstāšanās process no ES ir tikpat destruktīvs”. Jāpiezīmē, ka pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības ir pieklusušas balsis par šo tēmu Ziemeļvalstīs. Interesanti, ka agrāk lielā nepatika pret Briseli šodien nav augusi augumā. Nepalīdz pat zviedru valdošo partiju centieni novelt 2015. gada bēgļu krīzi uz Eiropas Savienības nespēju reaģēt. Vēlētājs zina un saprot, ka pašmāju regulētāji tomēr ir pie vainas. Nevajag deleģēt Briselei savu neizdarību un kļūdas, cerot, ka vēlētājs to “nopirks“. Skandināvi to saprot, bet briti tomēr tika apmulsināti un izdarīja tieši tā, kā Kremļa troļļi vēlējās, – pameta Eiropas Savienību. Četrus mēnešus pirms Donalda Trampa stāšanās ASV prezidenta amatā. Tikai tagad pamazām kļūst skaidrs, ka Bexit un Trampa ievēlēšana ir vienas un tās pašas medaļas divas puses. Populisma histērijas izpausme.

1533

Britu salu vēsturē ir vairāki līdzīgi notikumi, kas liecina par gatavību atdalīties no kopējām konteksta tendencēm. 1533. gadā karalis Henrijs VIII izstājās no katoļu baznīcas. Interesanti, ka šo soli viņš nespēra reliģiskās pārliecības dēļ, jo pats līdz sava mūža beigām uzskatīja sevi par katoli. Viņš šādi rīkojās, lai šķirtu savu laulību ar Katrīnu un apprecētu Annu. Lai panāktu šķiršanos, karalis mainīja valsts pozīciju, izstājoties no katoļu pasaules ar pāvestu centrā, un radīja jaunu mītu (Edwin Jones, ”The English nation: The great myth”) jeb jauna veida identitāti saviem padotajiem. Tagad, Brexit sakarībā, notika tas pats: „Mēs neesam eiropieši. Lielbritānija ir sala“ – tika apgalvots referenduma priekšvakarā, lai gan turpat vien pie vecā kontinenta šī sala joprojām ir noenkurota.

Nākamais norobežošanās solis bija 1940. gads, kad pēc Francijas kapitulācijas Lielbritānija sajutās viena cīņā pret nacistisko Vāciju. „Briti toreiz saskatīja savu lomu Otrā pasaules kara gaitā pavisam citādi, nekā to novērtēja kontinentā,“ atzinās kāds bijušā premjerministra Deivida Kamerona līdzstrādnieks preses konferencē. Ar to viņš domāja ticību savai nacionālajai valstij un nespēju saprast, kā iespējams samazināt bruņotu konfliktu iespējas, reducējot nacionālo valstu neatkarību. Pēc britu vairākuma domām, tieši nacionālā valsts palīdzēja pretoties Hitleram 1940. gadā. Nekādus citus pazemes akmeņus viņi šajā projektā nesaskata joprojām. Lai saprastu šo britu konservatīvismu, der atgādināt arī par Mārgaretu Tečeri un 1975. gadu. Tieši viņas vadībā 1973. gada UK kļuva par ES dalībvalsti (67%:32%). Šodienas „breksistiem“ 1975. gada referendums skaitās „cita situācija“, jo tolaik ūnija sadarbojās galvenokārt ekonomiski un jautājums par politisku centrtieci vispār nebija dienas kārtībā. Pēdējais trieciens bija 2004. gads, kad Eiropas Savienībā iestājās jaunās dalībvalstis, Latviju ieskaitot. Toreiz tieši briti aktīvi atbalstīja jauno valstu ienākšanu, taču nevēlējās pārvērst ekonomiskās sadarbības projektu par politisku ūniju ar nosaukumu  Eiropas Savienotās Valstis. Tad parādījās pirmais nopietnais briesmonis, kuru mediju apritē dēvēja simboliski par „poļu santehniķi“.

Darba migrantu paisums

Ar šo jēdzienu vecajās dalībvalstīs saprot darba migrantus. Tos pašus, kas dodas uz rietumiem labākas darba dzīves meklējumos. Piedāvā savas darba rokas tiem, kas vairāk maksā. Jorans Pēršons, Zviedrijas premjerministrs, bija pirmais, kas neslēpa savas bažas par to, ka, piemēram, Baltijas valstis iztukšošoties un melnstrādnieki no turienes došoties uz rietumiem, noslīcinot veco valstu darba tirgu. Tā tas arī notika, Lielbritānijas virzienā darbu uz rietumiem brauca meklēt ļoti dažādu profesiju ļaudis. Ne tikai „poļu santehniķi“, kas ieradās rietumos pirmie un ar savu lielo skaitu piešķīra savas profesijas simbolisko „seju“ ekonomiskajiem migrantiem. Sākumā darba tirgus izturēja, jo darbaspēks daudzās jomās bija vajadzīgs un finanšu sistēma saglabāja stabilitāti. Sākumā arī briti ieguva, nodarbinot „poļu santehniķi“ savā labā. Vēlāk aina mainījās. Visi vairs nebija sajūsmā, un tāpēc piedzima UKIP partija, kas ieceļotāju paisumā redzēja tikai problēmas. Tagad arī Terēza Meja neizvairās un atklāti atzīst, ka darbaspēka paisums bija viens no galvenajiem Brexit izraisītājiem. Tāpēc arī ieceļošanas aizliegums viņai joprojām ir pats svarīgākais jautājums. „Sēņu lasītāji“ un „Tesco noliktavu strādnieki“ no Austrumeiropas esot pie vainas. Viņa, kā kārtīga ģimenes māte, cenšas aizvērt durvis „šiem cilvēkiem“ uz savu valsti. Sekot Norvēģijas piemēram viņa nevēloties. Lielbritānija pametīšot arī muitas ūniju. Visur būšot jauni līgumi. Brexit ministrs Dāvids Deiviss (David Davies) jau 2016. gadā solīja, ka brīvās tirdzniecības līgumi būšot daudz izdevīgāki nekā agrāk, taču divus gadus vēlāk noskaidrojās, ka Lielbritānijai joprojām nav nekāda konkrēta šķiršanās scenārija laulībā ar ES. Tāpat nav vienošanās par tirdzniecību.

Domāju, ka nav jēgas uzskaitīt visas problēmas, ar kurām karalistei nācies sastapties izstāšanās procesa laikā. Ieskaitot līgumus, informācijas plūsmu, komunikācijas sistēmas un citas problēmas. Bijušais ārlietu ministrs Boriss Džonsons par šīm tēmām satraucās, taču tās atvairīja ar vienkāršu argumentu: “Pie velna ekonomiku un biznesu (fuck business)!”

Ziemeļīrija ir nākamā bremze izstāšanās mehānismā. Par šo cinīti pirms diviem gadiem neviens breksita propagandists vienkārši neaizdomājās. Izstājoties no ES, robeža starp Ziemeļīriju un Īriju kļūst par Lielbritānijas un ES robežu, kurā jāievieš robežkontrole un muitas pārbaudes. Zinot šā reģiona vēsturi, nākas saprast, ka tas nebūs viegli paveicams. Protams, UK var izstāties no ES, bet saglabāt muitas savienību ar ūniju. Formāli vai neformāli saglabājot savu vietu iekšējā tirgū. Tā būtu mīkstā nosēšanās. Taču „breksitieši“ šo pieeju neakceptē. Ja šķiras, tad jāšķiras. Tā viņi uzskata. Taču izskatās, ka Mejai neizdosies realizēt pieprasīto skarbo izstāšanās līniju. Parlaments to neakceptēs. Nav cerību piešķirt Ziemeļīrijai arī speciālo statusu. Pret to iebilst protestantu partija DUP. Viegli nebūs. Redzēsim, kas un kā vēl notiks līdz Lielbritānijas aiziešanai no ES 2019. gada 29. martā. Līdz brīdim, kad referenduma rezultātā Lielbritānija paliks viena. Aiz jūras. Taču mācība mums visiem ir viena – referendums nav izeja.

Labāk ievēlēt labus politiķus, lai tie arī atrisina visas problēmas, kas valstij ir svarīgas.

Dosim Latvijai jaunu iespēju. Kāpēc rudenī vajadzētu balsot par jaunajām partijām?

Vajadzīga jauna pieeja dziesmu svētkiem

Speciāli TVNET

Šis raksts nav vērsts pret dziesmu un deju svētkiem. Uvertīras piebildi adresēju tiem, kas nemēdz iedziļināties rakstos un lasa tikai virsrakstus vai rubriku nosaukumus. Šis raksts ir par dziesmu svētku problēmu, kas eksistē un joprojām nav apspriesta pietiekoši publiski un gana plaši.

Man šie svētki ir ļoti svarīgi, jo pati esmu tajos gan dejojusi, gan dziedājusi. Tāpēc vēlos reformēt šos svētkus nākotnei, jo jūtu, ka pašreizējais formāts tos lēni un neatgriezeniski iznīcina. Ir nepieciešama 100% jauna pieeja kopīgas dziesmu un deju svētku arēnas būvniecībai Rīgas centrā, kurā koncerti bez misēkļiem var notikt gan lietū, gan tveicē zem bīdāma jumta. Šai daudzfunkcionālajai koncertzālei ir jāspēj ietilpināt vienlaicīgi gan dziesmu, gan deju svētkus, gan arī koristu, dejotāju un skatītāju ērtības. Tai jābūt daiļai. Ikdienas ritumā jāakcentē valsts galvaspilsētas centrā dziesmu un deju svētku cikliskā klātbūtne Latvijas ikdienā, kas ir tik svarīga visai mūsu tautai. Ar savu oriģinalitāti un neparasti prasmīgo risinājumu tai jāsimbolizē kopkoris un kopdeja arhitektūras valodā, kļūstot par pieminekli svētkiem, kas bruģējuši ceļu latviešu tautas gājumam uz neatkarību un brīvību.

Ja reiz mums pieder tik unikāla tradīcija, tad tai jāatrod piemērota un cienīga vieta.

Pašiem svētkiem jāatvadās no Rīgas kā vienīgās «skatuves» un jāizplešas pa visu valsti, padarot šo pasākumu par nacionāli visaptverošu notikumu.

Dalībnieku skaitliskie rekordi uz vecajiem padomju tautsaimniecības sasniegumu izstādes podestiem vai stadiona zālāja vairs nav vajadzīgi, jo mums jau ir sava valsts.

Ar šo nav naidniekiem jāpierāda, ka esam daudzi un spējam apvienoties kopīgajā dziesmā Rīgā.

Kad dziesmu svētku biļetes nebija deficīts

Tajā dienā mana vecmamma vilka kājās savas labās kurpes un cirta mugurā glīto godu kleitu. Bija dziesmu svētku svētdiena okupētajā Latvijā, bez biļešu deficīta uz noslēguma koncertu.

«Šie ir ļoti svarīgi svētki, bērns!» viņa teica un pieglauda lenti manās bizēs. «Cilvēkiem šajos svētkos jābūt sapostiem un svinīgiem. Šī ir tā reize kad tauta sanāk kopā un sajūt savu stiprumu caur dziesmu, jo līdzdalība mums ir gan pienākums, gan prieks.» Pēc tam abas sākām garo ceļu uz Mežaparku. Vispirms cauri Lielajiem kapiem uz tramvaju. Pēc tam pa betona taku cauri Mežaparka priedēm līdz estrādei. Vecmamma kliboja, jo viņai sāpēja kāja. Ceļš līdz koncertam izrādījās trakoti garš. Man bija viņas žēl. Ik pa brīdim apstājāmies un apsēdāmies. Nekādu transporta vai ātrākas pārvietošanās līdzekļu tur nebija. Gājām ilgi. Līdz beidzot vecmamma savā klusajā balsī secināja: «Padomju vara mums uzbūvējusi dziesmu svētku estrādi bieza meža malā, pie odu ezera, lai latviešu dziesmas netraucētu komunistu varai Rīgas centrā. «Kad tu izaugsi liela, tad šie svētki būs un notiks pašā Rīgas centrā un visa pilsēta dimdēs.Tici man, tā būs! » – viņa teica, nopūtās un piecēlās. Mēs atkal saņēmāmies un gājām tālāk. Klausīties Jurjānu, Mediņu un Melngaili uz neēvelēta koka sola, odu mežā, pie ezera.

Pēc tam katru nākamo dziesmu svētku reizi atkal iznāca atgriezties šajā nomalē un stāvēt uz podestiem, kas piespiedušies pie LPSR tautsaimniecības sasniegumu izstādes sienas, un izlikties, ka apstākļi nav šķēršļi. Tieši tāpat bija dejot uz pielijušās grīdas. Toreiz tas netraucēja. Latvija nebija brīva, un tērpties tautastērpā, bieži staigājot tajā pa Rīgu, šķita tāda pati protesta forma kā dziedāt un dejot svētkos nepiemērotā vietā un apstākļos. Tāpēc bijām nostumti Rīgas perifērijā, lai nogurtu un beigtu šo «pasākumu». Neviens tolaik uz koncertiem nelauzās, taču tribīnes bija pilnas un biļetes vienmēr varēja nopirkt. Tikmēr sapnis par lielo dziesmu svētku arēnu palika spēkā. Vecmamma nepiedzīvoja šo sapni piepildāmies. Mamma, kordiriģente, arī ne. Tagad gaidām mēs pārējie. Tas nav bezcerīgi.

Esmu pārliecināta, ka vienreiz tomēr izrausimies no svētku izsūtījuma vietas pie zvērudārza un lepni atgriezīsimies Rīgas centrā. Tik pārliecinoši un skaļi, ka nodimdēs Rīga, Liepāja un Rēzekne vienlaicīgi.

Dziesmu svētki vadoņu kulta ēnā

– Meitas iet un piepin bizes! – noskaldīja Spura. Zālē oda pēc talka, un vadītāja balss pārsita iebildumus to uzdīgšanas brīdī: – Tāpēc, ka mākslai tā vajag!

– Man nav! – skanēja aiz muguras.

– Tad dejos tikai tie, kam ir! – neatkāpās Alfrēds.

– Kāpēc bizes vajag mēģinājumā?

– Tāpēc, ka deja ir attiecības!

– Starp ko?

– Starp meitu un puisi! – vadītājs noelsās un sasita plaukstas. Mēs sastājāmies aplī un sākām mācīties, kāda loma ir bizēm meitas attiecībās ar savu puisi.

– Tātad jūs griežaties, – Spura rādīja savā baletnieka atsperībā. – Tikmēr bizes lido līdzi un maigi iepļaukā puisi pa vaigu. Šādi. Tuvāk, tuvāk! Tā, jā! Šitā labi! – viņš teica, stumdot mani un pārējos pa parketa grīdu. Beidzot jaunā deja varēja sākties. Dejot pa apli un griezties ap savu asi pieliecoties nebija ērti. Kur nu vēl puisim pa priekšu tā, lai bizes lido kā trakas.

– Tās ir attiecības dejā! Nevis kaut kāds masu koncerts! – Alfrēds noburkšķēja, jo mēs jau bijām sapratuši. Šo repliku atcerējos, novērojot, kā Latviju pāršalc deju svētku vilnis. Puišu un meitu attiecības dejā pamazām nomainīja horeogrāfijas, kuru mērķis bija izveidot skaistu ornamentu Daugavas stadiona zālājā masu koncerta laikā. Svītras, vilnīši, loki un viļņi kā jauno latviešu deju horeogrāfiju efekti. Būtībā šajos koncertos var beigt ģērbties tautastērpos, jo pa gabalu neviens tāpat neredz, kā «kaķis» iesiets Nīcas saktā uz pleca un vai vaiņags ir uz pieres kā tikumīgai vai pakausī kā krogus meitai. Šīm detaļām vairs nav nekādas nozīmes. Pat krāsaini palagi jeb «zilie sarafāni» noderēs tur, kur visu skatās pa gabalu. Visu izšķir masas un ornamenti, kādus tās izveido.

Reiz stāvēju mēģinājumā skolēnu deju svētkos. Latvija vairs nebija okupēta, bet masu pasākumu kaislība jau bija kļuvusi par oficiālu, nacionālu aizraušanos. Karstums cepināja kā Āfrikā, un mazie bērni tika dzesēti ar ūdens strūklu palīdzību. Atcerējos savas pielijušās Mežaparka estrādes grīdas un centos izprast, kāpēc atkal ir jāmokās un jāiztur. Ir taču brīva valsts, un neviens netraucē izveidot ērtas telpas šiem koncertiem zem jumta, kuras var izmantot brīdī, kad tas ir nepieciešams. Virsvadītāja ar skaļruņa palīdzību trenkāja bērnus pa laukumu, un es gaidīju šīs dresūras rezultātus. Beigu beigās no bērnu rumpīšiem tika izveidots uzraksts «Garā pupa», un man aptecējās dūša. Vai mēs neesam turpat, kur «slavēts vadonis»? Ar šiem paņēmieniem un metodēm?

Vai attiecību iznīcināšana latviešu dejā masu ornamenta vārdā ir pūliņu vērta? Vai stadions ir labākā vieta latviešu dejas kā mākslas attīstībai?

Nezinu. Ar šo nevēlos sarūgtināt tos, kam piedalīšanās masu koncertā ir augstākā katarse viņu dejotāju karjerā. Taču viens ir skaidrs – noskatīties šīs dejas horeogrāfiju uz parastās skolas skatuves, viena kolektīva izpildījumā, vairs nav baudāmi. Skaidri redzams, ka te tiek rādīts tikai viens liela pasākuma elements. Lego klucītis. Detaļa, kas kliedz pēc konteksta un kopainas.

Nav patīkami noskatīties, ka Žagatas, Sūnas un Spuras dejām vairs nav centrālās ass. Vertikālās kustību plūsmas nomainījusi vāveru lēkāšana, batuti ar dejotājām linu naktskreklos. Protams, es pārspīlēju. Skaidrs, ka jaunatklājumu vidū ir arī pērles.

Taču kopējā tendence visu centrēt uz masu deju mani neuzrunā. Vai jaunajā Rīgas centra dziesmu svētku arēnā (Zaķusalā? Pārdaugavas parkā?), kuru mums kādreiz uzzīmēs arhitekti, mainīsies latviešu deja?

Protams, mainīsies, jo būs vairākas skatuves dažādos līmeņos un «vadoņa slavināšanas horeogrāfijām» būs pienākuši beigu akordi. Sapņot taču nav aizliegts? Vai ne?

Aizmirstās tradīcijas un jauna pieeja

– Lūdzu, lūdzu! – sieviete atkārtoja un skatījās uz mums skumji. Viņai bija vajadzīgas pirmo soprānu balsis «kā ēst»! Precīzāk sakot, šīs balsis bija vajadzīgas viņu korim, kas gatavojās dziesmu kariem. Mēs piekritām. Togad skates laikā nomainījām vismaz trīs dažādu koru tautastērpus. Dziedājām koru karos «augstos toņus» dažādiem kolektīviem. Tā tas notiek, jo visi grib sacensties, bet uzvar tikai daži. Nedomāju, ka šodien aina ir mainījusies. Koru kari pieprasa sacensību, un tāpēc līdzekļi netiek žēloti. Taču vai pūliņi ir rezultāta sabiedrotie? Lai man piedod šodienas svētku virsdiriģenti, taču Haralds Mednis un abi Kokari bija un paliks nepārspējamas valsts kultūras zelta fonda sastāvdaļas. LTV kultūras raidījumu ietvaros (sarunās ar šiem kora izpildījuma mūzikas gigantiem) nācās uzklausīt domas par dziesmu svētku norisi, problēmām un attīstības iespējām. Haralds Mednis jau tolaik pauda viedokli, ka aizraušanās ar dziesmu un deju kariem ir pārspīlēta dalībnieku atlase gala koncertiem. Viņam šķita, ka svarīgs ir pats kopdziedāšanas prieks, nevis koru spēja izpildīt sarežģītu repertuāru. Šo viedokli ir pauduši vairāki citi kordiriģenti, taču šodienas kopainā šāda pieeja neiekļaujas. Protams, var turpināt labi dresētu koru tālāku attīstības veicināšanu (tā, kā ierasts līdz šim), taču var atļauties arī iet pretējā virzienā. Iespējams, ka produktīvi ir tuvināt kori klausītājiem un koriem dziedāt arī kopā ar publiku. Nevienam nav noslēpums, ka šāda kopdziedāšanas prakse ir jau izmēģināta un pusnakts improvizētajos pēckoncertos bieži novērojama lielāka pievilcība nekā stīvajos pievakares pasākumos. Iespējams, ka šajā virzienā ir attīstāms plašs darbības lauks un paveras lielas dziesmu svētku attīstības iespējas, jo dziedāt vēlas ne tikai kori, bet arī klausītāji.

Mani nepārliecina arī tieksme pēc aizvien lielākiem dalībnieku skaitļiem Mežaparkā un stadionā. Tai pašā laikā notiek aizvien asiņainākas kaujas par biļetēm uz šiem koncertiem.

Vai nav pienācis laiks pārraut tradīciju, kas piesien Dziesmusvētku pasākumus tikai Latvijas galvaspilsētai? Kāpēc gan nevar notikt vairāki pasākumi vienlaicīgi, piemēram, Liepājā, Cēsīs, Bauskā un Valmierā?

Kāpēc nevaram sākt novadu koncertus Rīgā, kuros skan Kurzemes, Zemgales un Latgales kori vai dejo tikai Vidzemes deju kolektīvi? Ar šo es nedomāju esošo koncertu nomaiņu, bet gan jaunu pasākumu ieviešanu esošajā skalā. Laiks parādīs, kādi koncerti izturēs gadu pārbaudi.

Man šķiet, ka ir sasniegta kritiskā robeža podestu, manēžu un stadionu maksimālajam piepildījumam.

Pietiek pārblīvēt šīs arēnas «līdz augšai», un vajadzētu izbeigt turēt dziedātājus un dejotājus lietū un svelmē mēģinājumu un koncertu laikā. Jāveido jauna pieeja šai lieliskajai tradīcijai un grandiozajam kopdziedāšanas un kopdejošanas brīdim.

Ir jārada jauns ceļš un unikāls formāts svētkiem, kas pārdzīvos mūs visus.

Sāksim diskusijas par to un noskaidrosim, kā to iespējams paveikt. No lielajiem sapņiem un idejām nekad nevajag atteikties arī tad, ja tās uzreiz neizdodas realizēt.

Nabags ir tikai tas, kurš baidās sapņot, cerēt un plānot savu nākotni. Sākt kaut darīt ir jau puse no padarītā. Tāpēc – sāksim!

Upuris vai blēdis? Latvijas Bankas vadītaja dilemma

Viņu aizturēja pavasarī. Skarbā stilā. Kā noziedznieku. Aizdomās par kukuļņemšanu lielos apmēros. Tā toreiz apgalvoja KNAB vadītājs Jēkabs Straume Rīgā. Zibeņātrumā vēsts aplidoja mediju telpu, jo pirms dažām dienām jau bija uzsprāgusi prokrieviskā AB.LV. Pārkāpjot Ziemeļkorejai noteiktās sankcijas, tā bija nokaitinājusi ASV finanšu plūsmas uzraugus. Tur nu viņš stāvēja mūsu televizoru ekrānos.

Tur nu viņš stāvēja mūsu televizoru ekrānos. Kadra dziļumā, no skata elegants un nevainīgs, jo kopš 2001. gada vadīja naudīgāko iestādi Latvijā – mūsu centrālo jeb valsts banku. Dārgi ģērbts, aprīkots ar vērtīgiem aksesuāriem, labas publisko attiecību dresūras skolots. Ar vienu no lielākajām algām valstī, kuras lielumu nosaka viņš pats un prot to palielināt atbilstoši vajadzībām.1Vienlaikus arī ECB padomes loceklis, kuras vadība skeptiski raudzījās uz notiekošo Rīgā. Tātad bankas vadītājs, kura darbības efektivitāti parastam pilsonim novērtēt grūti, ja neskaita jaunu eiro monētu kalšanu tautiskā stilā. Vainīgs vai nevainīgs? Normālā, Rietumu demokrātijas tradīcijās sakņotā valstī šāds jautājums nerastos. Taču Latvija joprojām ir brīnumu zeme, kurā viss kas var atgadīties. Sabiedrība turpina neticēt valstij un tās iestāžu godprātībai, tāpēc dienaskārtībā joprojām ir jautājums – upuris vai svētais?

Cilvēks ar tik godīgu seju melot nevar!

Juglas ziedu tirgus arī maija sākumā atradās turpat kur parasti – 6. tramvaja galapunktā. Vecais labais «sestais trambulis» tagad saucas «Ušakova pirmais» un ceļo no Juglas mikrorajona uz Imantas blokmāju kazarmām.2Līdzās pārbūvētajiem peroniem ziedu tirdziņš dzīvo savu autonomo dzīvi. Tobrīd sezonas prece bija dzejnieku narcises. Nostājos rindā pie simpātiskas kundzes, kuras spaiņi lūza no ziedu kupenām un tvīka no smaržu mākoņiem. Pajautāju cenu, bet tirgotāja neatsaucās. Pēc brīža tomēr man pievērsās un izteiksmīgā skolotājas balsī pajautāja: «Vai varat iedomāties, kas pie manis tikko nopirka narcišu klēpi?»

– Nevaru iedomāties, – atbildēju, mēģinot iedomāties kādu aktieri vai sportistu.

– Pats Rimšēvičs!

– Bankas vadītājs?

– Jā, viņš, viņš… – sieviete māja ar galvu.

– Aha, – nezināju, ko atbildēt.

– Cik godīgs, nesavtīgs cilvēks un vēl mīl puķes!

– Nu jā, – es novilku un centos saskatīt cenas uz spaiņiem.

– Ja pirksiet vairāk, došu lētāk!

– Sapratu.

«Kas par cilvēku! Iedomājieties, mēs abi runājām par visām tām KNAB nelietībām un nejēdzībām, kas mūsu valstī notiek! Ārprāts, aizturēt godīgu cilvēku šādā veidā! Kāds kauns!» – viņa skaļi teica un nopūtās. Mēģināju atgriezties pie narcisēm, bet viegli nebija. Pārdevēja bija iepriekšējās sarunas iespaidā. Mehāniski saiņoja manas divas buķetes narcišu un turpināja stāstīt par sarunu ar iepriekšējo pircēju. Mēģināju iebilst un pajautāt, vai viņai ir pierādījumi aizturētā cilvēka nevainībai. Nē, tādu neesot, taču šāds cilvēks nevarot melot. Līdzīgu versiju pauda arī cita paziņa, kas telefonsarunā deklarēja 100% atbalstu aizturētajam valsts bankas vadītājam, nosvītrojot visus manus aicinājumus uzklausīt KNAB vai vismaz prokuratūru. «Cilvēks ar tik godīgu seju melot nevar!» – viņa nobeidza savu runu, un tur vairs nebija ko piebilst.

Tāpēc «Rimšēviča lietā» mani interesē vairākas lietas.

Vispirms jau divkosīgā sabiedrības reakcija uz notiekošo. No vienas puses, mēs visi esam pret kukuļņemšanu un uzskatām, ka cilvēki «ierauj nāsīs» bakšišu tikai tāpēc, ka alga par mazu.

Šis mīts ir populārs visos līmeņos un tiek atskaņots katru reizi no jauna, kad kāds kaut ko nav izdarījis kā nākas. Skolotājiem maksā par maz, tāpēc viņi strādā slikti, muitniekiem un ierēdņiem – tā pati problēma. Kopkoris turpina atkārtot populāro refrēnu: maksājiet vairāk, tad mēs strādāsim labāk. Tagad novērojams pretējais, t. i.,

cilvēks, kurš pats noteica savas algas lielumu un neskopojās savā labā, ir it kā pieķerts kukuļņemšanā. Tas nozīmē, ka apetīte aug ēdot.

Paceļot algas, mēs nepanāksim strādājošo darba kvalitātes kāpumu. Šis gadījums to laikam pierāda. Diemžēl.

Kā tas var būt, ka cilvēka prestižu sabiedrībā nosaka amats un «godīgā seja», nevis pierādījumi kriminālprocesā? Iespējams, ka vainīgas ir mūsu iestāžu pagātnes kļūdas, pārkāpumi un Latvijai raksturīgā personu savstarpējā izrēķināšanās, izmantojot represīvas iestādes, lai savstarpēji izkautos. Ar to vēl tiksim galā, jo sabiedrība pamazām attīrās no postpadomju nejēdzībām, un esmu pārliecināta, ka pienāks arī mūsu dzīvē laiks, kurā iestādes būs un atradīsies pienākumu augstumos.

Taču kā paliek ar mums pašiem, ja «Gorbunova frizūra», «Lemberga hūte» un «Rimšēviča godīgā seja» daudziem joprojām ir arguments, smagāks par faktu pierādījumiem?

Upuris vai slīpēts blēdis?

Pagaidām svaru kausi bankas priekšnieka lietā ir līdzsvarā.

Pirmā pozīcija: vienā pusē ir apsūdzētā tiepšanās un dievošanās, ka viņam atriebjas tie, kurus pats esot cītīgi vajājis. Cīņa ar naudas atmazgātājiem esot viņa mūža darbs un tagad «naudas atmazgātājiem ir izdevies apstādināt mani, noņemt mani no trases», tā televīzijas sižetā konstatē notiekošo Ilmārs Rimšēvičs.3 Viņš nekur neesot vainīgs, jo tiekot apmelots. Otrajā svaru kausā ir prokurores apsūdzība par divām kukuļošanas epizodēm: 1) atpūtas brauciens uz Kamčatku apmaiņā pret palīdzību «Trasta komercbankas» komunikācijā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK); 2) naudas pieprasīšana, 250 tūkstoši eiro (sākotnēji it kā esot bijis prasīts pusmiljons jeb 500 000 eiro). Viena kukuļošanas epizode norisinājusies 2010.gadā, bet otra 2013. gadā. Abas saistītas ar «Trasta komercbanku». Tā apmaksājusi Rimšēviča atpūtas braucienu uz Kamčatku. Par to bankas direktors palīdzējis «Trasta komercbankas» akcionāriem «pareizi» atbildēt uz FKTK jautājumiem un prasībām, lai FKTK pieņemtu bankai labvēlīgus lēmumus. Otrs pārkāpums ir konkrētas naudas summas pieņemšana no starpnieka. Vidutājs sev sarūpēja 10% jeb 25 000 eiro. Konsultēšana neesot izdevusies (kā cerēts), un tāpēc Rimšēvičs saņēmis kukulī tikai pusi no prasītā pusmiljona. Te pagaidām svaru kausi nosveras par labu prokuratūrai. Beidzot redzam summas un dzirdam pierādījumus. Apsūdzētais turpina noliegt bez jauniem argumentiem.

Otrā pozīcija: Rimšēvičs pats kategoriski noliedz apsūdzības un uzver, ka notikumi risinājušies sen, tālā pagātnē. Protams, laika ritums nemazina nodarītā vērtību. Diemžēl nav skaidrs, kāpēc viņš publiskajā telpā žurnālistiem apgalvo, ka apsūdzība par makšķerēšanas ekskursijas finansējumu uz Kamčatku «ir tuvu neaptverami» absurds un «kāds makšķerē» ārā vecas lietas pret viņu.

Loģiski būtu, ja viņš kameras priekšā skaidri un gaiši pateiktu, kāpēc nav vainīgs un kā to var pierādīt, jo laika šāda argumentēta paziņojuma sagatavošanai viņam ir bijis pietiekami.

Turpretī prokurore piektdien preses konferencē apgalvoja, ka operatīvajā lietā ir ne tikai kukuļdevēju liecības, bet arī sarunu ieraksti, kas esot likumīgi un tiesas apstiprināti. Liecības sniedzis arī viens no apsūdzētajiem. Pagaidām nepārliecina nedz viena, nedz otra puse. Pieņemot, ka notiek izrēķināšanās ar Ilmāru Rimšēviču, var šaubīties par to, kāpēc mūsu drosmīgie korupcijas iznīcinātāji nav izvilkuši no savas kāršu kravas trumpja dūzi KNAB «štirlica» personā, kas būtu pa šo laiku veicis neatkarīgu izmeklēšanu. Rodas aizdomas, ka viņu vietā strādā vienīgi ziņu pienesēji, kas, protams, ir labi, taču par maz, lai izskaustu korupciju visos līmeņos. No otras puses, Rimšēviča mežā pazaudētie seifi un pretrunīgie izteikumi medijos tomēr nerunā viņa lietai par labu. Aizvien vairāk atgādinot nepārliecinošo Ventspils monarha populistisko stilu sarunā ar Latvijas sabiedrību.

Trešā pozīcija: Rimšēvičam ir aizliegts izbraukt no valsts, viņš nedrīkst ieņemt savu bijušo amatu un tuvoties noteiktām personām. Nelabvēlīga sprieduma rezultātā viņam draudot 11 gadu cietumsods.4 Pats viņš apgalvo, ka labprātīgi no sava Latvijas Bankas prezidenta amata neatkāpsies, lai gan algu viņam (šķiet) vairs nemaksā. Apsūdzību viņš traktē kā apzinātu nomelnošanu.

Būtībā šis cilvēks ir izdzītais – tas, kurš izgrūsts no siltas vietiņas, jeb žurnālistu vajātais kritušais, kuru aizstāv narcišu pārdevējas un parastie ļaudis bez varas stāvokļa sabiedrībā.

Šajā pozīcijā bijušais bankas šefs ir uzvarētājs publiskajā telpā, jo mūsu iestādes nekad nav mācējušas un joprojām nespēj konstruktīvi sazināties ar sabiedrību un argumentēt savu lēmumu loģiku un pamatotību. Tieši šajā – trešajā pozīcijā pastāv vislielākās bažas par valsti, par tās prestižu tautā. No juristu loģikas skatu punkta raugoties, iespējams, viss ir kārtībā, taču no komunikācijas normu viedokļa – tālu no vēlamā. Sabiedrība netic taisnai tiesai (ir bijuši slikti gadījumi iepriekš), neuzticas mūsu institūcijām un nesaprot to rīcību. Jau Valdis Dombrovskis ar savu glābšanas programmu krīzes laikā pierādīja nespēju efektīvi sazināties ar tautu un paskaidrot, kas (un kāpēc) notiek. Masu emigrācijas paisums lielā mērā bija arī Valda Dombrovska tā laika komunikācijas menedžeru darba nespējas rezultāts. Šo pašu mēmo līniju šobrīd turpina arī KNAB runasvīri, prokuratūra un valsts vadība, kura pati visu it kā saprot, bet mums pārējiem – nestāsta.

Ja neprotat smaidīt, tad neko nepārdosiet

Mūsu bijušais bankas prezidents to prot. Kā jau amatpersonai pieklājas, viņam nav sveša PR stratēģija un viņš spēj burāt arī bezvēja apstākļos. Pret to man nav iebildumu, jo līdz šim viņam ir bijušas visas iespējas spīdēt kā zvaigznei pie naudas debesīm un maz bijis kritisku rakstu vai analīžu par viņa devumu valsts fiskālajai sistēmai. Pie šā apstākļa zināmā mērā vainīgi ir mūsu mediju kolēģi, kas vai nu nespēj iedziļināties bankas darba niansēs, vai arī nav kompetenti šajā jomā. Analīžu par viņa darbu ir maz. Ārzemju presē bija parādījušies vairāki kritiski raksti par viņa vājo devumu, taču Latviju tie parasti nesasniedza. Starp citu, šī nav vienīgi Latvijas problēma. Jau sen pienācis laiks izglītot žurnālistus ar specializāciju finanšu jomā, kā to praktizē, piemēram, Polijā (Krakovā) vai Zviedrijā (Stokholmā).

Ja analītikas būtu bijis vairāk, tad šodien nebūtu sajūta, ka saminam zvaigzni, apsūdzam princi vai kompromitējam cītīgu, godprātīgu darbarūķi.

No otras puses – lūdzu, sāciet sarunu ar mums, KNAB un visas citas iesaistītās iestādes! Pārlieciniet, ka cilvēks netiek apzināti pazudināts, bet gan pamatoti sodīts. Citādi sabiedrību pārņem stress un bažas par to, ka iestādes un tiesa ir instrumenti, ar kuru palīdzību naudīgie novāc nevajadzīgos. Galu galā – stress ir moderna laika pašnāvības forma. Atbrīvojiet sabiedrību no neziņas un iemācieties runāt ar tiem, kas maksā savos nodokļos jūsu algas un tāpēc vēlas sapratni un uzmanību. Laba aktiera spēles laikā publika neklepo un labas publiskās saziņas brīdī pazūd stress un minējumi. Citādi taisnība būs Agatai Kristi: «Ja runa ir par ļoti lielu naudu, tad nedrīkst ticēt nevienam!»

Raksts nav ziņa, bet literārās žurnālistikas žanrā veidots autora viedoklis.

Atsauces:

Latvijas Bankas prezidenta Rimšēviča alga pērn augusi par teju € 14 000

2 – Turpretī smalkiem ļaudīm tagad kalpo klusais tramvajs Nr. 11, kas savieno bagāto Mežaparku ar turīgo kluso centru un tāpēc ar ziedu tirgu Juglā nav nekādi saistīts.

Rimšēvičs prasījis € 500 000; saņēmis € 250 000

Latvian Central Bank Governor Ilmars Rimsevics to Face Prosecution

%d bloggers like this: