Ejiet uz filmu #Bille. Noskatieties to. Īsa recenzija pēc pirmizrādes

Kadrs no filmas Bille. Credit: Forum Cinema.

Piektdienas vakarā Rīgā izdevās nobaudīt spožo, emocionāli jūtīgo pašmāju ražojumu, pilnmetrāžas filmu Bille. Saulainā pēcpusdiena lēni bīdīja pa Spledid Palace atvērtajām durvīm pirmos skatītājus. Ar 30 minūšu nokavēšanos piedzīvojums pagātnē (ziedu smaržas pavadībā) varēja sākties.

Vai nevar iztikt bez propagandas?

Neesmu kultūras pasākumu „Latvijas simtgadei” piekritēja un atbalstītāja. Bille arī iekļaujas ciklā. Šis apstāklis bija viens no iemesliem, kāpēc uz filmas pirmizrādi devos ar lielu skepses sajūtu, jo līdzšinējie simtgades mākslas ražojumi mēdz būt piesūcināti ar tā saucamā „valsts patriotisma” apliecinājumu (kas konceptuāli pārmantots no Padomu Savienības imperatīvās lielšovinisma idejas). Manuprāt patriotismam nav nekā kopīga ar dzimtenes mīlestību. Tie, kas maksā par šiem mākslas darbiem (no valsts kases) – ierēdņi un politiķi, iespējams šo atšķirību nesaskata. Iespējams, ka viņi būs pieprasījuši no filmas veidotājiem atkal kādu militāru parādi novembra vidū vai citas militārpatriotiskas akcijas kadra priekšplānā. Manas bažas šoreiz apstiprinājās tikai daļēji. Nezinu, vai pie tā vainīgas Kultūras ministrijas instrukcijas, jeb autori paši šīs epizodes uztvēra kā nepieciešamu nodevu. Patriotisma plakātiskās propagandas kadri gudru skatītāju pazemo, jo pieņem, ka ikviens latvietis nav pietiekoši patriotisks. Tā rīkojās Staļins, Hitlers un mūsdienās Putins. Taču, vai tādi skatītāju pašcieņu pazemojoši paņēmieni der demokrātiskā 100 gadus svinošā Eiropas valstī Latvija? Domāju, ka nē. Tas jau ir cits stāsts, par kuru noteikti nepieciešams runāt arī mūsu publiskajā telpā. Citādi pa gaiteņiem un auditorijām turpinās cirkulēt baumas par to, ka „simtgades pasākumus kritizēt nedrīkst”. Tikmēr atgriezīsimies pie Billes.

Režisores Ināras Kolmanes panākums

Filma pievēršas mazas meitenes bērnības ainām Rīgas Grīziņkalna rajona strādnieku mājā. Šī pilsētas daļa brīvvalsts 20. – 40. gadu posmā bija trūcīgo latviešu ģimeņu apmešanās vieta. Urbanizācijas apstākļos jaunie ļaudis no laukiem, ar cerību pilnām kabatām ieradās Rīgā, lai meklētu materiālu pārticību pilsētas piedāvātajās iespējās. Jāņa Grīziņa klasiskais darbs „Vārnu ielas republika” ir viena no spožākajām pērlēm šīs subkultūras aprakstā. Tagad mums būs arī Bille. Starp citu, arī mani vecvecāki šajā laikā dzīvojuši Zvaigžņu ielā. Tāpēc mātes stāstos ir vīdējušas Billes piedzīvotās problēmas un pārdzīvojumi, kas daļēji sasaucās ar Vizmas Belševicas aprakstītajām bērna eksistenci trūkumā, postā un vecāku ķildās. Tas nozīmē, ka Ināra Kolmane ar šo ir pirmā latviešu kinorežisore, kura beidzot iedziļinās tipiskās, eksistenciālās cilvēka problēmās noteiktā laika periodā Eiropas vēsturē.

Bille pasaules kino kontekstā

Līdzīgi stāsti no mazu meiteņu un zēnu dzīves šajā laikā izlasāmi arī citu tautu literatūrā un pamanāmi filmās. Tieši šis – vispārcilvēciskais Billes aspekts ir tas, kas paceļ šo jauno latviešu filmu augstākā līmenī, jo piedāvā cilvēcisku problēmu bergmaniskā dziļumā. Paši filmas veidotāji savos sižeta raksturojumos gan uzver, ka stāsts ir par bērna pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem. Man šķiet, ka Kolmanes stāsts ir sanācis daudz dziļāks un tā galvenās varones ir šī laika nelaimīgās sievietes, kas ieradušās lielpilsētā, bet nespēj tur atrast darbu, laimi un pārticību. Apstākļu spiestas, viņas nonāk līdz nežēlības destruktīvumam, izrēķinoties pat ar savu bērnu. Te vēlētos uzteikt vienu no spožākajām filmas zvaigznēm – Billes mātes lomas atveidotāju Elīnu Vāni. Izcili smalkjūtīgs, trausls un pārdomāts negatīvas, slimas un egoistiskas lomas atveidojums. Viņai piekļaujas arī profesionāli spožās Lolita Cauka, Lilita Ozoliņa un Guna Zariņa. Arturs Skrastiņš noturas līmenī (līdzās spožo latviešu aktrišu ansamblim) un piedāvā neparastu tēti. Vājībām, trūkumiem apsēstu vāja rakstura ģimenes galvu, kas nespēj attaisnot savu eksistenci pieaugušo acīs, taču uzvar kaujā par mūsu simpātijām ar mazo Billi uz rokas.  Reti kinoekrānā pamanāms neliekuļots maigums tuvplānā kā šajā gadījumā – tēva mīlestībā pret meitu: satikšanās, slimības, pastaigu ainās. Skrastiņš piedāvā ko vairāk par lādzīgumu.

Filma sastāv no lieliskām epizodēm kā pērlēm, kuras izdevies realizēt, pateicoties perfektam latviešu leģendārās kinomākslinieces Ievas Romanovas ieguldījumam. Viņas darbs latviešu kino ir profesionāli perfekts. Uzkrītoši tas ievērojams Ievas Romanovas veidotajās pirmās brīvvalsts vides mizanscēnās, kur katrai detaļai ir sava nozīme, lai ievestu mūs mūsu valsts telpā pirms 90 gadiem. Sakot no Agrās rūsas un beidzot ar Billi.

Labākā epizode

Labākā filmas epizode ir gājiens pēc aizdevuma pie bagātās tantes laukos. Rabarbera lapu zupa un dialogi šajā vidē ir asprātīgi un aktieru darbs – atbilstoši spožs. Brīžos, kad pieaugušie aktieri „paņem uz sevi” filmas dramaturģisko slodzi, filma stabilizējas un kustas. Epizodēs, kurās kameras operators cenšas izturēt uzvaru uz bērna ciešanām, kustība palēninās. Iespējams, ka tāda arī ir bijusi režisores vēlme – raudzīties uz pasauli caur bērna acīm. Taču viņai ir izdevies kas vairāk – izgaismot pieaugušo cilvēku egoismu, kas, izpaužoties savstarpējā neiecietībā, strīdos un negantumā, smagi traumē vidi un apkārtni ap sevi. Bērnus ieskaitot. Ja autore būtu gājusi tālāk pa šo līniju, kas viņai kopā ar kameras operatoru Jurģi Kminu un montāžas režisoru Mihailu Lanski tiešām izdodas, tad mūsu priekšā būt vēl viens šedevrs, kas mierīgi varētu konkurēt ar čehu Jana Sveraka “Kolju” vai franču Mona Achache “Eža eleganci”  (L’Élégance du hérisson). Taču finālā notiek sižetisks lūzums un vēstījums pārsviežas uz Plūdoņa „Atraitnes dēla“ līniju un noslēdzas ar manifestējošu apliecinājumu rakstnieces Vizmas Belševicas talantam (kopā ar fotogrāfiju un dzeju kadrā). Nav šaubu par Vizmas Belševicas nozīmi mūsu literatūrā un kultūrā, taču, ja filma ir par viņu, tad tā vairs nav tikai Bille. Tad vajadzīgs pavisam cits stāsts, kurā bērnības piedzīvojumi Grīziņkalna ielās ir tikai epizode, nevis filmas stāsta kodols. Nav saprotams, kāpēc autori pēkšņi atraujas no vēstījuma par mazo Billi Vārnu ielā un paceļas līdz Nobeļa komitejai. Pārāk deklaratīvi.

Nekas nav tik labs, lai nevarētu kļūt vēl labāks.

Uz Billi iet vajag. Lieliem un maziem. Katrs sapratīs to, kas uz viņu attiecas.

 

 

 

 

Blūze ar sasienamo apkakli (#knutblus) – kā protesta forma

Tas, ka apģērbs var kļūt par protesta formu, nav nekas jauns. Padomju okupācijas laikā aizrāvāmies ar latviešu tautas tērpu. Nēsājām to kā protesta formu pret valsts okupāciju. Ne tikai Dziesmusvētku laikā, bet arī Jāņos un Vasarsvētkos. Savukārt Auseklīša piespraude pārmaiņu laikos kalpoja kā zīme, ka esam par brīvu un neatkarīgu Latviju. Kārām to pie jakas pogas, spraudām pie apkakles un izvietojām vitrāžas formā pie loga rūts. Sarkanbaltsarkanā emblēma, kas simbolizē neatkarīgās Latvijas karogu, bija viena no pašām ierastākajām protesta formām Padomju okupācijas laikā Latvijā. Vilkām sarkanu jaku uz baltas blūzes 18. novembrī un tēlojām, ka nesaprotam kritizējošus mājienus no skolotāju un priekšniecības puses. Par „provokatīvu” balvas demonstrēšanu kadrā Latvijas Televīzijas raidījumā, uzbruka toreizējais priekšnieks Jānis Leja, kurš bija saskatījis manu nekrietnību plastmasas maisiņa nepareizā demonstrējumā skatītājiem. Maisiņš kadrā esot izskatījies pēc Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga. Cenzori bija modri. Par nodarīto priekšnieks anulēja honorāru jeb samaksu par darbu. Kā redzat, protestēšana nav ērta padarīšana, ja protestētāju maz. Cita lieta – masu publiskie gājieni  jeb publiskās akcijas kā protesta forma.

Amerikānietes, 2017.gada demonstrācijā pret Donalda Trampa nokļūšanu ASV prezidenta krēslā, deklarēja savu vienotību un neapmierinātību par notiekošo ar īpašajās cepurītēm galvās. Tās bija rozā mices ar „austiņām” jeb pink pussy hats, kuras ikviena varēja uzadīt pati un nēsāt kā savu protesta karogu. Šīs adītās cepurītes un to nosaukums bija protesta reakcija pret Trampa runu par to, ka visas sievietes ir „nogribējušās” seksuālu uzmācību un to vien gaida, lai kāds “grab her by the pussy”. Nav noslēpums, ka viena veču daļa līdzīgi domā joprojām un ASV prezidents nav vienīgais, kas ir apmaldījies šajā virzienā. Taču šāds nejēdzīgs cinisms no valsts augstākās amatpersonas puses nav piedodama lieta. Tas ir smags apvainojums. Tāpēc toreiz rozā cepurīšu akcijai pievienojās arī protestētājas Women’s March ietvaros Austrālijā, Jaunzēlandē un Lielbritānijā.

Tagad kārta pienākusi blūzei ar sasienamu apkakli.

Kas tā tāda? Kāpēc tagad?

Šajā attēlā jūs redzat bijušo Zviedrijas Akadēmijas sekretāri (spīkeri) Sāru Daniusu. Viņa atstāj savu darba vietu, protestējot pret tur notikušajām intrigām. Attēlā redzams, ka viņa uzvilkusi blūzi „ar šleipi”, kas lielā mērā norāda uz viņa klasisko, konservatīvo amatu 200 gadus vecajā institūcijā, kurā līdz šim šo ietekmīgo posteni ieņēma tikai kungi. Nekavējoties reaģēja Zviedrijas kultūras ministre, kas, demonstrējot savu solidaritāti ar Sāru, arī ietērpās līdzīga piegriezuma blūzē. Viņai sekoja arī citas sabiedrībā atpazīstamas un publiskajā telpā ietekmīgas sievietes. Lielveikalos Zara vai HM šāds klasisks blūzes variants nebija atrodams, taču vecais Jacobssons uzreiz izlika skatlogā esošo dāmu apģērba sortimentu. Blūzes, kuras ikdienā reti kāds pērk, tagad tika notirgotas vienā rāvienā. Gandrīz katra zviedriete savos sociālajos medijos ziņoja (ar savas blūzes attēlu), ka piedalās kopējā pasākumā. Piektdien, 13. aprīlī arī Ziemeļu Muzejs lūdza visas “mezglublūzes” (zviedriski : knutblus) demonstrētājas dalīties pieredzē un atsūtīt fotogrāfijas kultūrvēstures fondam.

Ko nozīmēja šī akcija? Tā  nozīmēja cīņu pret veciem, iesīkstējušiem uzskatiem par to, ka sievietes nav līdzvērtīgas vīriešiem. Tās var un drīkst seksuāli izmantot, nav aizliegts neuzklausīt sieviešu sūdzības, jo viņas visu izdomā un pārspīlē. Par to pašu pārkāpumu, kas netiek piedots amatpersonai sievietei, vecis paliek amatā un vēl var atļauties smīkņāt.

Nezinu vai ir jēga skaidrot konkrētos apstākļus Zviedrijas Akadēmijā, kuru pamet liels skaits pastāvīgo locekļu un var gadīties, ka nākamgad nepietiks personu Nobela literārās prēmijas iebalošanai.

  • – Šī blūze izaicina večus – dinozaurus”, – raksta žurnālists Arne Rūts vakardienas Dagens Nyheter. Senā Zviedrijas Akadēmijā, kuru dibināja karalis pirms 200 gadiem, ir valsts valstī. Līdz šim tajā tika ievēlēti (ar retiem izņēmumiem) tikai un vienīgi kungi. Viņi arī piešķīra prēmijas un balvas. Pirms 20 gadiem kungu rindas tika paretinātas un Akadēmijā iekļuva vairāk sieviešu. Viena no viņām (dzejniece Katarina Frostenson) tika ievēlēta 90. gadu sākumā un iesaistīja akadēmijas aktivitātēs arī savu vīru Žanu Klodu (francūzi). Viņš dibināja kultūras klubu, izmantojot akadēmijas finansējumu, un nepalaida garām iespēju seksuāli izmantot jaunās mākslinieces. Tās pašas, kas pretendēja uz koncertiem un izstādēm šajā klubā. Tagad noskaidrojās, ka šādu – seksuāli izmantotu sieviešu dzejnieces vīra kolekcijā ir ap 20-30. Laikraksts Dagens Nyheter (kustības me-too ietvaros) atklāja šo faktu, kas kuluāros jau faktiski bija zināms. Sabiedrībā sākās viļņošanās, bet Akadēmijā nerīkojās. Akadēmijas patrons karalis arī klusēja un Žans Klods apvainojumus noliedza. Visbeidzot sākās šūpošanās un vairāki kungi izstājās no akadēmijas, pieprasot Katarīnas Frostensones izslēgšanu. Publiskajā telpā vīdēja viedoklis, ka sieva nav vainīga pie vīra izlaidības un Katarīnu izslēgt nevajadzētu. Finālā no Zviedrijas Akadēmijas tika izraidītas divas sievietes no kurām viena bija sekretāre Sāra. Tā pati, kas nēsā konservatīvi klasisko blūzi „ar šleipi”. Viņai tika pārmests rīcības nespēja un vairāki Akadēmijas locekļi neslēpa savu nepatiku pret sievieti šajā augstajā amatā.

Jāpiezīmē, ka Zviedrijas Akadēmiju arī agrāk atstājuši daži tajā ievēlētie locekļi. Līdz šim šie protesti bijuši politiska rakstura (Gilenstēns un Ekmane pieprasīja akadēmijas atbalstu Rušdī, kas netika nodrošināts).  Protams, ka Akadēmijas statūti saglabājušies negrozīti kopš feodālajiem laikiem, aizspriedumi joprojām dzīvi. Pret patriarhālo modeli šodien uzstājas ne tikai sievietes ar savām mezgla-blūzēm, bet arī 227 zviedru zinātnieki, kas nepiekrīt notikušajam. „Nav pieļaujams, ka Akadēmijas vadība jauc savas privātās intereses un pārliecību ar valsts vajadzībām. Nav pieļaujams, ka Akadēmijas vadība praktizē nepotismu, korumpētību un savu privāto draugu bīdīšanu amatos un stipendijās”, – rakstīts zinātnieku paziņojumā medijiem. Viņiem šķiet, ka Sarai ir jāatgriežas atbildīgajā amatā un jāturpina darbs.

Tikmēr blūze ar sasienamo apkakli ir modē joprojām.

Kas notiks tālāk, to rādīs laiks. Taču vecīgā, konservatīvā blūze (pateicoties Sārai) ir ieguvusi jaunu elpu. Pārvērtusies par karogu.

 

 

 

 

Mazbērnu nākotni nosaka šodienas vēlētājs. Ungārijas pārdomas

Ungārijas labējo populistu uzvara liek aizdomāties pagātnē – līdz pat nacistu nākšanai pie varas Vācijā. Vāci toreiz paši sev iebalsoja nacionālsociālistus. Līdz ar to viņi leģitimēja visas sekas, kuras šis lēmums izraisīja: karu, postu, valsts sadalīšanu un visbeidzot gigantiskās cilvēcīgas ciešanas vācu ģimenēm visos līmeņos. Fricis vai Anna, kuri toreiz balsoja par nacistiem trīsdesmitajos gados, ir vainīgi. Pie kara, pie posta. Arī pie tā, kas kara un okupāciju rezultātā notika ar Latviju un mums pārējiem. Viņi akceptēja Hitlera darba politiku, bet neaizdomājās par sekām, kuras Ādolfa ambīcijas izraisīs. Vajadzēja iedziļināties un atturēties no naivas ticības savam fīreram. Iespējams, ka šodien vēsture būtu aizgājusi pa citu ceļu.   

Par boļševikiem mēs zinām (te komentāri lieki!). Viņu vēlēšanu sistēmu (no „padomju laikiem”) atceramies. Tāpēc vainot padomju tautu šodienas vēstures zigzagos izvairāmies. Varēja vēlēt tikai par vienu vienīgo komunistu partiju, jo citas izvēles nebija. Vēlēšanu process bija teātris bez skatītājiem, taču melīgos un manipulatīvos procesus varēja labi pamanīt pat piedzēries ezis. Mācību no pagātnes vajadzēja saglabāt ikvienam, kas to piedzīvoja un redzēja. Saprotot, ka politiķis nav mācītājs un vēlētājām ir nevis jāklausās politiķa vārdos, bet jāanalizē viņa darbi. Diemžēl ar politiķu analīzi vēlētājs arī tagad negrib nodarboties. Viņš klausās un skatās ko stāsta mediji. Ja tie pieder vienai partijai (kā to varējām novērot Ungārijā, Urbāna gadījumā), tad rezultātu nav grūti prognozēt. Izlasa – notic- ievēl. Krievijā šodien redzam to pašu – tauta nobalsoja par cilvēku, kurš nākotnē atnesīs postu viņiem pašiem un vēl bērnubērniem. Latvijā notiek tas pats. Liela sabiedrības daļa nejaudā iedziļināties politisko partiju piedāvājumā un iemet vēlēšanu urnā biļetenu ar blēžu uzvārdiem. Kāpēc vēlētājs tā dara?

Tālredzības trūkums

Atbilde uz šo jautājumi ir diezgan sarežģīta, jo pārticību un laimi katrs no mums saprot ļoti atšķirīgi: vienam pietiek ar brīvbiļeti tramvajā un lētu dienišķo desu no rītiem. Cits jūtas pateicīgs par sausiņiem un iespēju brīvi izteikties, iegūt informāciju, bet vēl trešajam vajag tikai atļaut apzagt valsti, kamēr pašu nevar pieķert pie rokas.

Perspektīva mēdz būt dažāda un brilles te nepalīdz. Vieni redz tuvu – plaukstas  attālumā un tālāk viņiem viss miglā tīts. Citi saskata notiekošo procesu attīstību ilgā un daudz tālākā laika perspektīvā un redz brīdinājumu signālus jau operas uvertīras pirmajā taktī. Vai egoisms un tuvredzība varētu būt vienīgais iemesls masu apjukumam vēlēšanu laikā? Nedomāju, ka vienīgais, bet svarīgākais gan.

Ir cilvēki kas jūtas labi, sildoties kaimiņu mājas ugunsgrēka siltumā. Neiedomājoties par to kas notiks, kad ugunskurs apdzisīs un mugura vairs nesajutīs liesmu siltumu. Mirkļa ērtība nosaka visu. Tālejošus un ilglaicīgu uzlabojumu projektus viņi nesaprot. Šo efektu lieliski var no vērot mūsu ikdienā arī šodien – politiķi sola tikai šodienas labumus. Par parītdienu viņiem galva nesāp.

Latvijas lielākā problēma ir konstruktīvas attīstības stratēģijas trūkums. Politiķi kā viendienītes sola sava mandāta perioda (4 gadu) ietvaros, jo tuvredzīgais vēlētājs saprot vienu konkrētu naudas dāvinājumu aploksnē šodien, brīvbiļeti tramvajā (šomēnes) un bērnu spēļu laukumus kā jauno ģimeņu savaldzinātājus (šogad). Par tālredzīgu stratēģiju (10-50 gadu periodā) te nevar būt ne runas, jo vēlētājs to nesapratīšot. Tad iznāk, ka mēs – tuvredzīgie vēlētāji paši esam vainīgi pie tuvredzīgas valsts politikas un politiķiem sprinteriem, kuriem maratons nav pa spēkam?  

Kāpēc tā?

Neskaitāmas filmas un grāmatas vēsta par to ka vācieši ievēlēja sev Hitleru. Taču maz no mākslas darbiem analizē pašu problēmu –  kāpēc viņi nostājās līdzās šīm idejām un (vairumā gadījumu) paši tās atbalstīja? Iztrūkst grāmatu par to, kāpēc krievi tagad jūt nostalģiju pēc stiprās rokas, tirāna un slepkavas Staļina. Šie robi un neizstāstītie stāsti šodien aktualizējas no jauna, piemēram, Krievijas un Ungārijas vēlēšanu rezultātā

Vācu nacionālsociālisms 1928. gadā ieguva 2% balsu parlamenta vēlēšanās, bet jau 1930. -18,3%. Divus gadus vēlāk  37,3% vāciešu nobalsoja par nacistiem vēlēšanās un briesmonis nonāca pie varas pavisam legāli. Neviens vāciešus nespīdzināja, viņiem nedraudēja, viņi ievēlēja Hitleru paši. Pēc tam brūnkrekli ķērās pie likumu pārtaisīšanas, legāli aizliedza citas partijas, arestēja tūkstošiem sociāldemokrātu, komunistu, ebreju un katoļu. Šie cilvēki tikai aizturēti, ieslodzīti. Pašcenzūra tika pieprasīta kā norma. Tie septiņi miljoni vāciešu, kas 1932. gada vēlēšanās balsoja par sociķiem, bija spiesti klusēt kā peles nākamajā gadā. Jo jau gadu vēlāk Hitlers bija aizliedzis šāda politiskā grupējuma eksistenci. Mēs zinām kas notika pēc tam. Zinām, ka Hitlers lielā mērā izmantoja valsts krīzes efektus (superinflācija) un sabiedrības pēckara diskomfortu (Versaļas miera līgums) savā labā. Taču kā visi šie vācu vēlētāji: skolotāji, strādnieki, mājsaimnieces, mācītāji, uzņēmēji varēja būt tik naivi un noticēt slima cilvēka murgiem uz politiskās skatuves? Noticēt un sekot tiem? Ja šodien šos cilvēkus intervēsiet, tad vainīgais būs Hitlers, nevis viņi. Tāpat jums atbildēs arī latviešu vēlētājs, kas regulāri vēl par Rīgas varas parijām. Vai par Lemberga kabatas partijām ar vēsturiskiem un poētiskiem nosaukumiem :  Zemnieku savienība (asociācija ar Kārli Ulmani) un Zaļā partija (asociācija ar vides kustību, kas pirmā uzsāka cīņu par neatkarību Gorbačova pārkārtošanās perioda laikā). Šie vēlētāji nedomā par sekām.  Tieši tāpat kā Viktora Urbana partijas Fidesz vēlētāji svētdien nedomāja. Viņi neprognozēja ko ar savu balsojumu izdara savai valstij un Eiropai.

Diktatora triumfs

Pāris gadu laikā Urbāna nacionālkonservatīvā partija no sīkpartijas pārvērtās par smagsvarnieku. Ko Urbāns „tādu” piesolīja ungāriem?  Viņš lieliski saprata sovjetisma laika nostaļģiju, jo jau 2010. gada aptaujās 70% aptaujāto ungāru apraud zaudētos komunisma laikus. Pirms Berlīnes mūra krišanas visi ticēja demokrātijai un tam, ka tā pati iedarbosies autopilota režīmā. Diemžēl tā nenotika. Vainīgā nebija demokrātija „kā tāda”, bet gan tās neveiklie ieviesēji plānveida ekonomikas areālā.

Tie, kas postsovjetisma zonā neprasmīgi organizēja „pāriešanu” no plānveida uz tirgus ekonomiku, ir pelnījušie cietumsodu par savu nemākulību. Gan tie, kas ieradās no ārzemēm (lai palīdzētu Jeļcinam), gan pašmāju teorētiķi, kas šo pāreju saprata tikai un vienīgi kā valsts izlaupīšanu un „prihvatizēšanu” savā labā. Tas, ka demokrātija pieļauj zagšanu nenozīmē, ka tā šo nejēdzību nosaka vai veicina.  Viss atkarīgs no cilvēkiem, kas demokrātiju izveido. Tā 90.gadu sākumā kāda Gotlandes ciema veikala pārdevējs bija atstājis bodi pircēju rīcībā. Pie pilniem preču plauktiem bija piestiprināta zīmīte: „Pārdevēja slima. Esmu uz lauka. Daudz darba. Apkalpojiet sevi paši. Naudu atstājiet, lūdzu, bleķa bļodiņā! Ēriks”.  Paņēmām 2 limonādes pudeles un noskaitījām naudu bļodiņā. Meita bija satraukta. Viņai likās, ka atbrauks „kāds” un Ērika veikalu izlaupīs. Dēls bija sajūsmā. Viņam likās, ka šis ir vislabākais piemērs kā servisa sfērai būtu jādarbojas. Pie viena nosacījuma, ja mēs visi esam godīgi pret sevi, citiem un valsti.

Domāju, ka Urbāna ievēlētāji nebija godīgi.

Nedz pret sevi, nedz valsti, nedz Eiropu.

Mazbērni viņiem to nepiedos.    

Kādu lomu esam gatavi spēlēt informācijas kara apstākļos?

Krievu diplomātu (spiegu) masveida izraidīšana no Rietumvalstīm ir nebijis notikums pēckara vēsturē.  Protams, ka Maskava atbildēs ar to pašu, jo starptautisko attiecību jomā patlaban konstatējams sasalums, kas stipri vien atgādina aukstā kara laikus. Protams, ka reakcija ir pamatota, jo dubultaģenta un viņa meitas noslepkavošana Lielbritānijā ar ķīmisko kaujas ieroču palīdzību gaišā dienas laikā (miera apstākļos), ir skandāls. Jauniņais jeb Novičoks ir ekstrēmi spēcīga inde, kuras izmantojums pakļāva nāves riskam arī garāmgājējus.

Nevienai citai valstij šī inde nav noliktavās. Tā tas ir. Neatkarīgi no tā ko bazūnē pašlaik Kremļa propagandas taure.

Putinistu konspirācija sit augstu vilni. Kremļa polittehnologi tagad izdomā pasakas, lai pārliecinātu savus vēlētājus un naivos ārzemju skatītājus tuvējās ārzemēs, ka „ja ņe vinovataja” (vainīgā neesot viss Krievija, bet gan atkal ārzemnieki).

Rietumpasaules solidaritāte Lielbritānijai ir apsveicams žests. ASV, Kanāda un pavisam 17 valstis šobrīd izraida krievu spiegus, kas darbojas ārzemēs ar diplomātu masku un pasēm. Protams, ka šai iniciatīvai un rīcībai ir simboliska nozīmē.  

Saprotams, ka šajā saspringtajā situācijā nepatīkama ir neaprēķināmā Trampa rīcība, kas vienu brīdi draud Eiropai ar tirdzniecības karu un jau nākamajā minūtē apšauba NATO kolektīvās drošības garantijas. Putins Trampam patīk, jo pateicoties krievu palīdzībai, viņš uzvarēja prezidenta vēlēšanās un tika pie kārotā ASV prezidenta krēsla.  Tramps, tieši tāpat kā Putins, savu vainu nekad neatzīst. Pēc Putina uzvaras prezidenta vēlēšanās Krievijā, Tramps nekavējoties zvanīja uz Kremli un apsveica Krievijas diktatoru ar plānoto uzvaru. Tūliņ pēc tam ASV izraidīja 60 krievus. Turklāt tas esot noticis ASV prezidenta (nevis ierēdņu) iniciatīvas vārdā. Tātad – runājam vienu, bet darām citu.

Eiropas Savienība saglabās sankcijas pret Krieviju. Tās pašas, kuras tika ieviestas pēc Krimas okupācijas. Protams, ka pretī burkšķ Itālija, kas nevēlas kaitēt Putinam. Nav sajūsmā Austrija, Grieķija un Kipra, kas neizraidīja no savām valstīm krievu diplomātus – spiegus. Paradoksāli, ka vācu sociāldemokrāti, kas parasti dzied unisona ar krieviem, tagad ir spiesti apzināties, ka “Jauniņais” var ierasties arī Reinas zemē, ja krieviem tā vajadzēs.

Brexits ir noticis un briti pazudīs no ūnijas. Taču tas nenozīmē, ka līdz ar to pazudusi arī  solidaritātes sajūta. Protams, ka britu izstāšanās no Eiropas Savienības bija muļķīgs solis, taču tas iemācīja nopietnāk izturēties pret populistiem un nopietni aizsargāties pret krievu ideoloģiskajām torpēdām.

Krievijai var traucēt ar gāzes un naftas eksporta sankcijām. Šāda iespēja pastāv. Lai Krievijas prezidenta bagātie draugi Londonā vairs nejustos tik komfortabli kā līdz šim un pats Kremļa saimnieks vairs nespētu sūknēt tālāk naudu ideoloģiskajām diversijām.

Paldies Guardian, Observer un New York Times, kas atmaskoja Cambridge Analytica mahinācijas ar 50 miljonu Facebook lietotāju kontiem.  Tas nozīmē, ka krievu un Trampa manipulatori varēja izmantot ¼ ASV vēlētāju  kontus savās interesēs. Starp citu, Steve Bannon, tolaik bija Cambridge Analytica valdes loceklis.

Facebook droši piegādāja Trampa priekšvēlēšanu kampaņas stratēģiem ziņas par vēlētāju uzskatiem, raksturu, interesēm, draugiem, vājībām un profesijām, lai manipulētu ar šīm personībām Trampa interesēs. Nosaukums šim uzņēmumam patiešām atgādina zinātnisku iestādi, taču darbi – klaju politisku prostitūciju.

Tagad Facebook ber pelnus sev uz galvas un sola laboties. Taču šādas akcijas tupina notikt un netīrā propaganda jau sen pietuvojusies arī mūsu nama slieksnim. To apliecina  pētījums par Latvijas baznīcu kampaņošanu pret Stambulas konvenciju, izmantojot melnās propagandas metodes. Nožēlojami, sekli un zemiski.

Tagad vairs nav tik svarīgi kāda ir katra cilvēka pārliecība, bet gan ētikas un morāles norma. Kādu lomu katrs no mums ir gatavs spēlēt informācijas kara apstākļos. Godīgu vai negodīgu. 

 

 

 

 

O, beware, my lord, of jealousy; It is the green-eyed monster jeb dzeltenās jakas stāsts

 

 

 

 

 

 

 

Piedāvāju fragmentu no grāmatas: „Skaudība”  

Todien nokrišņi Itālijas ziemeļos ieradās negaidot. Aiz loga sāka grabēt lietus lāses, kas sitās pret rūti. Iecerētais pārgājiens kalnos šķita izgāzies. Visiem viesiem nebija līdzpaņemtas lietus jakas. Tāpēc mājas saimnieki sāka meklēt iztrūkstošās pa skapjiem. Pēc brīža atradās maza koši dzeltena jaka pusaudzim un trīs lietusmēteļi pieaugušajiem. Viesīgo saimnieku meitai Lūcijai dzeltenā gumijas jaka bija kļuvusi par mazu, taču pusaudzei Annai tā lieti noderēja. Viņa uzvilka aizlienēto apģērbu un tajā izskatījās vienkārši lieliski. Anna priecājās par jaunieguvumu un mēs pārējie ieteicām viņa piedalīties ar šo gumijas jaku nākošajā skaistuma konkursā. Pēkšņi notika kas neparedzēts – Lūcija skarbi pieprasīja savu apģērba gabalu atpakaļ. Meitenes seja bija piesarkusi un no mutes izlauzās kategoriskās frāzes:„ Velc nost! Es savu apģērbu citiem nedodu!”. Rokas strauji sagrāba jaku, kas aši tika norauta no Annas pleciem. Ar laupījumu rokā meitene aizjoza uz savu istabu. Palikušie mēģināja attaisnot šo emocionālo eksploziju ar „pieķeršanos savām drēbēm” vai pusaudžu kaprīzi, bet es steidzos Lūcijai pakaļ.

  • Kas par lietu? Kāpēc tu neatļauj Annai uzvilkt savu veco, nolietoto jaku?
  • Tāpēc, ka viņa manā jakā pārāk labi izskatās! – nekautrējās atzīt Lūcija. Vienlaikus pa bērnistabas durvīm ienāca viņas vecāki. Mamma piesteidzās pusaudzei klāt un viņu spēcīgi un skaļi iepļaukāja.
  • Kāds kauns, ka mana meita ir tik skaudīga! Tu esi nejauka, skaudīga meitene. Man kauns, ka es Tevi esmu izaudzinājusi par skauģi! – viņa klusi čukstēja un abas iešņukstējās.

Pirmajā brīdī gribēju mesties bērnam palīgā, taču māte apņēmīgi pastūma mani nost. Ar skaudību esot jācīnās jau pašā sākumā, citādi šī kaite kļūstot hroniska, – tā apgalvoja izglītota sieviete, kas tikko bija iekaustījusi savu meitu. Pēc viņas domām Lūcija vēl neapzinoties kas šīs ir par sajūtām, kas tik spēcīgi bija viņu pārņēmušas un likušas rīkoties pretēji loģikai. Nezinu vai mammas rīcību var attaisnot, taču sava daļa gudrības šajā viņas solī, protams, ir.

Tātad: Lūcijai jaka vairs nebija vajadzīga. Meitenei tobrīd mugurā bija cita: jauna, zila gumijota jaka, kas kvalitatīvi bija labāka par dzelteno, veco. Tas nozīmē, ka meitene nebija iekārojusi mantu. Viņa satraucās par to, ka vecā, nevajadzīgā dzeltenā jaka bija pievērsusi sabiedrības uzmanību ciemiņmeitenes izskatam. Protams, ka Anna bija glītāka par Lūciju. Jaka bija tā, kas pievērsa uzmanību šim Annas pārākumam. Lūcijas smadzenēs nostrādāja impulsīvs reflekss. Instinkts. Neapzināta reakcija. Tieši tāpat kā mazais Pēteris brāļa dzimšanas dienā, arī Lūcija šajā viesību brīdī, nespēja apslēpt un savaldīt savu skaudību  pret meiteni, kas izskata ziņā bija pārāka par viņu pašu. Viņa norāva jaku, cerot, ka tad otra meitene būs līdzvērtīgākā situācijā. Taču vecāki iejaucās un neļāva viņai attaisnot savu skaudību. Māte pieprasīja atzīt meitai neglītu rīcību, cerot, ka šis gadījums izārstēs viņu no skaudības.

Itāļi uzskata, ka skauģim ir jāsit pa pirkstiem. Tā, lai sāp. Man abas meitenes likās vienādi simpātiskas un Lūcijas agresija šķita nevajadzīgi nepamatota. Taču bija tā kā notika.

Tas nozīmē, ka skaudība ir atkarība. No tās būtu cilvēki jāārstē tieši tāpat kā no alkohola, narkotiku vai seksa atkarības. Ja aizvērsim acis skaudības priekšā un izliksimies to neredzam, tad “zaļā briesmoņa inde” lēni un pamatīgi saindēs sabiedrību, kurā atrodamies, nogalinot talantīgos un izvirzot viduvējības.

Ko skauģis pārkāpj?

Skauģis labi redz to pašu ko redzam arī mēs pārējie. Anna ir skaista meitene un dzeltenā jaka viņai lieliski piestāv. Noziegums sāka brīdī, kad Lūcija nespēj savaldīt savu agresivitāti, sajūtoties sliktāka par Annu. Viņa uztver Annu kā konkurenti un cenšas to uzvarēt, atņemot „priekšrocības”, kas šajā gadījumā ir dzeltenā, vecā jaka. Tātad skaudība faktiski eksistē tikai skauģa galvā. Šo iekšējo nepatiku Lūcija vērsa pret meiteni, kura bija atnākusi ciemos un nemaz nevēlējās ar kādu sacensties. Sacensību uzsāka skaudīgā Lūcija pati. Ja mēs viņai jautātu: „Ko Anna tev sliktu nodarījusi, ka esi tik dusmīga?”, tad pusaudzei nebūtu ko atbildēt. Galu galā apskaustās personas gandrīz nekad nav nodarījušas faktiski ko sliktu skauģim. Šis jautājums tā arī paliks retorisks, jo skaudība ir iedomātas sāncensības izraisītās spēcīgās emocijas, kurām nav loģiska izskaidrojuma. Meitene salīdzināja sevi ar iedomāto sāncensi, konstatēja, ka ir zaudējusi un rezultātā viņa radās neizskaidrojamas apvainojuma un bēdu sajūta, par it kā negodīgo cīņas rezultātu. Tātad ciemos ieradusies meitene, kas „nepamatoti” ir daiļāka par saimnieci un tāpēc pievērš sev viesu uzmanību. Šāda iedomātās – „negodīgās” spēles loģika pieprasa sodu un izpaužas agresijā pret apskausto personu.

Kāpēc meitene reaģēja tik emocionāli pret otru pusaudzi, kas viņai neko sliktu nebija izdarījusi. Kāpēc reakcija bija tik sakāpināta? Lūcija pati savā galvā salīdzināja sevi ar glīto Annu un sajutās zaudējusi skaistuma konkursā, kas visos vecumos ir tik svarīga sadzīves sastāvdaļa. Tas meitenē izraisīja apvainojuma, pazemojuma un mazvērtības sajūtu. Rezultātā viņa metās virsū priekšmetam (jakai), kas šo salīdzinājumu (viņai par sliktu) paspilgtināja. Skaudība ir cilvēka īpašība, kuru var neitralizēt ar gudras audzināšanas palīdzību bērnībā un ar redzošu, nosodošu attieksmi sociālajā telpā, kur tā izpaužas ļoti dažādās formās.

 

 

Par auēšanu, Līzi un Stambulas aizdomīgumu

  • Ejam auēt!- noskaldīja Roberts, iemetot datoru somā.
  • Ejam!- skaļi atsaucās Dāvis.

Maisu un mugursomu pakošanas troksnis nomāca piekrītošu murdoņu. Lekcija 206. jeb “karaliskajā” auditorijā bija beigusies. Nākamie kolēģi (pagaidām vēl studenti) ģērba mēteļus un mauca mices galvā.

  • Ko nozīmē auēt? – jautāju cauri promiešanas murdoņai.
  • Nezināt, ja? –
  • Nē, nezinu.-
  • Ahā, – izvairīgi nopūtās tuvumā stāvošie un nez kāpēc sāka smaidīt.
  • Teiksim? – prasīja Jānis.
  • Eh, nu labi …pateiksim –
  • Nu…ko nozīmē auēt? –
  • Tas nozīmē izbeigt nodarboties ar lietām, kas nepatīk vai nogurdina. Nu apmērām tā, – skaidroja  Aleksejs savā mīkstajā krievu akcentā.
  • Tas nozīmē nedarīt neko nejēdzīgu, – papildināja Roberts un pārējie sāka smieties.
  • Paši izdomājāt šito vārdu? – prasīju projām ejošajiem.
  • Paši, paši…-
  • Kurš? Atbildes trūkums bolīja acis bez skaņas, aiz durvīm.

Skaidrs. Te mums darīšana ar moderno folkloru. To, kas rodas pati no sevis. Tukšā vietā.

Noklausoties aizvadītās nedēļas diskusijas par Stambulas konvencijas jeb sieviešu tiesību aizstāvības tēmu, nācās atkal saskārties ar to pašu – nez no kurienes izrauto vārdu “dženderisms”, kas ir tik pat piesātināts ar konspiratīvo saturu kā auēšana. Nav pasaulē šādās ideoloģijas, nav organizācijas vai vispasaules sazvērnieku grupu, kas vēlas iznīcināt dzimumus un pārtaisīt vīriešus par sievietēm vai likt precēt sava dzimumu pārstāvjus. Nekā tāda nav. Nav. Viss šis “dženderisms” ir  murgi un izdomājums.  Taču, lai ietu tālāk jāizmanto nākamais salīdzinājums, kas palīdzēs saprast, kāpēc ir cilvēki, kas ko tādu (kura nava!) izdomā un izplata klausītājiem.

Ir kāda sena pasaka, kuras galvenā varone ir precēties gatava meita. Viņu sauc Līze. Reiz pie viņas atbrauca kārtējais precinieks lūgt vecākiem meitas roku. Māte nosūtīja nākamo līgavu pagrabā pēc vīna krūkas. Meiča nokāpa lejup pa kāpnēm un pie griestiem ieraudzīja pieslietu mietu. Nobijās, iedomājoties, ka šāds koka gabals varētu uzkrist kādam uz galvas un to nogalināt. Vēl trakāk, ja šis “kāds” būtu viņas nākamais bērns. Līze skaidri iztēlojās kā viņa apprecas ar līgavaini, dzīvo laimīgi un viņiem piedzimst mazulis. Kādu dienu mazais nonāk pagrabā pēc kartupeļiem un šis miets viņam uzgāžas uz galvas. Bērns ir pagalam. Šausmīgi. Līze sāk raudāt un nejaudā uznest vīnu viesiem. Viesi nevar sagaidīt vīnu un tāpēc meitai pakaļ uz pagrabu dodas māte. Līzes mamma nonāk pagrabā, ierauga raudošo meitu, noklausās stāstu un sāk raudāt līdzi. Vēlāk tas pats notiek ar Līzes tēvu, brāli un māsu. Finālā visa ģimene sēž pagrabā un raud par to pašu bērnu, kas nākotnē varētu tikt nosists šeit pagrabā ar nelāgā mieta palīdzību. Precinieks neiztur un dodas meklēt pazudušos. Atrod tos pagrabā kolektīvi raudot. Viņš nepievienojas raudātāju korim. Brauc projām. Atsakoties no precībām ar Līzi.

Kādus secinājumus varam izdarīt? Mūsu Stambulas konvencijas nīdēji, noraidītāji un dēmonizētāji ir tie paši kolektīvie raudātāji, kas vēlas saskatīt šajā dokumentā to, kas tajā nav uzrakstīts.

A, ja nu uzkrīt uz galvas? Ko tad?

Visas citas nācijas neredz mietu, kas nogalinās, bet mūsējie redz.

Kā tas iespējams?

Tas iespējams tādēļ ka hronisks aizdomīgums ir mūsu kolektīvā postsovjetiskā īpašība. Mēs redzam mietu pie griestiem arī tuksnesī, jo nevaram noticēt, ka cilvēkiem, procesiem un lietām var arī nebūt ļaunu nolūku.

Loģika te nepalīdz, ja aizdomīgums ir asinīs.

Šo interesanto faktu pirms mēneša man atklāja kāds dānis, kurš jau gadu dzīvo Latvijā. Viņš strādā Rīgā, nedaudz runā latviski un visu šeit notiekošo uztver ar ienācēja acīm. Pajautāju viņam par Latvijas un latviešu īpatnībām. Parasti to pirmie pamana ienācēji, kas ieceļojuši nesen. Sörens uzreiz atzinās, ka Latvija viņam patīk, bet neizturams esot hroniskais vietējo aizdomīgums. Par visu un pret visiem. Nav svarīgi latvietis vai krievs. Visi tur apkārtējos aizdomās. Balts nevar būt balts (tikai izliekas) un labi nolūki nevar būt labi (slēpts pašlabuma meklējums).

  • Tas ir briesmīgi, – komentēja dānis savu atklājumu un man nākas tam piekrist.

Nezinu kā vēl vienkāršāk paskaidrot to, ka mūsu problēmas bieži dīgst pašu galvās nevis izriet no starptautiskās konspirācijas.

Vai sāksim no aizdomīguma atbrīvoties?
Beigsim meklēt neesošu gruzi piena glāzē un neesošu “dženderismu” Stambulas konvencijā?

Labāk auēsim.

 

 

#Metoo kustība, franču Denēva un sievietes pavedināšanas tiesības

Avots: LNB

Aizvadītās nedēļas latviešu mediju un ietekmīgu vīriešu gandarījums par to, ka franču sirmā aktrise Katarīna Denēva beidzot pielikusi pie vietas „trakās feministes“, nepārsteidza. Tas, ka pie mums Latvijā (tāpat kā Krievijā) šī tēma pēc būtības netiks saprasta, paredzēju jau sākumā. Šo reakciju gaidīju. Turpretī negaidīta bija franču kino ikonas pieslēgšanas revanšam, kas daiļi tika noformēts kā cīņa pret jaunpuritānismu. Tātad par to, ka esot jāsaglabā tiesības vīriešiem pavest sievietes. Viņai šķiet, ka „Vainšteina skandāla“ sekas draudot iznīcināt seksuālo brīvību. Vīrieši tiekot vajāti par to, ka esot „pieskārušies kādas sievietes celim“, „mēģinājuši nozagt skūpstu“, vai “likuši manīt sievietēm savu seksuālo interesi” (Skaties, 10.01.2018).

Brīvība “pavedināt sievieti un neatlaidīgi izrādīt interesi” esot būtiska gan viņai pašai gan 100 sekotājām un mūsu Latvijas medijiem. Labi, nestrīdēšos par to, kā nu kurš saprot vīrieša tiesības pavest sievieti, bet paskaidrošu kas īsti ir šis #metoo. Diemžēl izskatās, ka ievērojamas personas Latvijā un Francijā vai nu nesaprot angļu, zviedru, norvēģu valodu (lai saprastu šīs kustības loģikas būtību), vai arī apzināti jauc meitu ar kleitu.     

Kas sievietēm patīk vai nepatīk

Uzreiz pasaku, ka man patīk vīrieši. Neiebilstu, ja kolēģi, paziņas, draugi man patīkami izrāda savu uzmanību. Turpretī jūtos ļoti nogurusi no retoriskā jautājuma Rīgā, Cēsīs vai Liepājā (pie virsdrēbju pasniegšanas un palaišana pa durvīm) par to, vai to drīkst vai nedrīkst tā darīt, jo zviedru feministes par šādu vīriešu uzmanības izrādīšanu mēdzot apvainoties. Skaidrs, ka te nav runa par atļauju, bet gan par iespēju izrādīt savu vīrieša aizvainojumu pret “nepareizo sieviešu iniciatīvu”. Šo pašu liekulību tagad var novērot #metoo kustības iztulkošanā Latvijā.

Ja zviedriem šis  bija liels sabiedrības saviļņojuma brīdis, saprotot, kādi neredzami strāvojumi pazemo sievieti viņas ikdienas darba ar mērķi apturēt šo nelāgo procesu, tad pie mums Latvijā nekas netiek saprasts un šodien jau vulgarizēts līdz absurdam ar izsmieklu kā izsaukuma zīmi stāstījuma teikuma beigās.

Kāds bijušais kolēģis, tagad televīzijas stacijas vadītājs, Twitter slejās neslēpa savu prieku pēc Katerīnas Denēvas paziņojuma, ka feministēm nepatikšot sirmās franču aktrises aicinājums saglabāt vīriešiem tiesības pavedināt sievietes. Pieņemu, ka ar “pavedināšanu” katrs no mums saprot ko citu, taču mēģināšu tomēr paskaidrot, kas īsti ir šī kustība un kāpēc arī mani šis sirmās franču aktrises aicinājums nevis nepatika, bet sarūgtināja. Jūtos apbēdināta par to, ka viņa: vai nu nav nav sapratusi, par ko ir runa, jeb vēlējās lētu populismu, paplikšķinot valdošajam patriarhātam pa vaigiem.

Avots: LNB

Lai paskaidrotu, kas ir #metoo kustība, izmantošu salīdzinājumus. Vai Andrejam, kas priecājas par Denēvas viedokli, patiktu, ja viņa glītajai sievai darbā priekšnieks pēkšņi sāktu glāstīt ceļgalus zem apspriedes galda, raidītu viņas virzienā draiskus skūpstus pāris reizes dienā un nedēļas beigās pieprasītu ātro seksu tuvējā viesnīcā. Domāju, ka nepatiktu viss. Denēvai liekas, ka tas ir OK, bet man liekas, ka ar kāda cita veča sievu darba vietā priekšnieks tā izdarīties nedrīkst. Jo #metoo kustība sākās un ir tieši par to – par priekšnieku bezkaunību un cinismu padoto sieviešu seksuālā izmantošanā. Tas sievietēm nepatīk.

Man, piemēram, nepatīk, ja pēc garas projekta apspriešanas televīzijā, priekšnieks pēkšņi grib tikties un paēst kopīgi pusdienas ķīniešu restorānā netālu no televīzijas studijas. Nez kāpēc man jāapsēžas pie galdiņa tumšā stūrī tukšā telpā un pēkšņi jāsajūt viņa roka aiz krekla. Izraujoties noskan šņākšana: “To tu, muļķīte, nožēlosi!”. Strauji aizejot, ir skaidrs, ka mans filmas projekts televīzijā pieņemts netiks. Tā arī notika. Nepieņēma. Tika dota iespēja no projekta aiziet, atsakoties no savām idejām, kuras tālāk filmēja jau citi. Zaudēju naudu, idejas un tas arī viss.

Esmu brīvs cilvēks. Mani nevar piespiest  ar naudas un darba šantāžas palīdzību. Taču aktrisēm ir citādi. Ja pa ceļam pie lomas gadās kā šķērslis pretīgais “vainsteins”, tad aina ir cita un reālās izvarošanas kļūst par normu, par kurām nevienam nedrīkst skaļi stāstīt. Holivdas aktrises saņēmās un sāka par to runāt balsī. Medijos. Tas nebija un nav viegli, jo “vainšteini” uzreiz iejūdz advokātus un par katru cenu vēlas veco sistēmu saglabāt, kurā ceļš pie lomas iet caur producenta vai režisora gultu.

Jūs teiksiet, ka ir sievietes, kas pašas lec gultā. Jā ir arī tādas un viņas sauc par prostitūtām. Vai Denēva domāja, ka visām māksliniecēm jābūt vienlaikus prostitūtām? Nezinu. Pajautājiet viņai. Taču liela daļa talantīgu mākslinieču nav prostitūtas un darba dēļ nevēlas, lai priekšnieka roka ķīniešu restorānā lien aiz apakšveļas vai pieprasa vienu nakti tepat aiz stūra. Vai mums pārējām (tām, kas nav prostitūtas) nav tiesības pieprasīt, lai sabiedrība palīdz cīnīties un neatbalsta šādu nejēdzīgu, neredzamu un apjomīgu pazemošanas veidu, kurā seksa pakalpojumus pieprasa tieši tāpat kā punktualitāti un čaklumu darbā.

Domāju, ka katrs normāls cilvēks – gan vīrietis gan sieviete man piekritīs. Te nav runa par flirtu vai abpusēji pieņemamu erotiku, bet gan par otra cilvēka izmantošanu= pazemošanu nejēdzīga egoisma vārdā. Darba vietā, izmantojot sievietes pakārtotību amatā.

Vai tā notiek arī Latvijā?

Protams, ka notiek. Vai man ir gadījies ko līdzīgu redzēt un piedzīvot? Uzreiz vēlos paziņot dzeltenajiem latvju medijiem (kas kā mušas sakristu virsū šādam paziņojumam) ka neesmu nekad tikusi izvarota un kā upuris nevaru pievienoties #metoo upuru plejādei. Taču esmu bijusi ļoti riskantās situācijās, kas liecina, ka arī pie mums Latvijā “vainšteinu” netrūkst.  Kādā slavena latviešu kora viesizrāžu laikā visiem  dziedātājiem un diriģentiem nācās nakšņot kopā zālē uz grīdas. Telpa bija liela, katram savs matracis un sega. Pēkšņi uzzinājām, ka jaunās dziedātājas tika apzināti novietotas līdzās diriģentam, lai mūzikas ģēnijs varētu viņas pa nakti seksuāli nokristīt. Tā bija pieņemts. Mēs tonakt sacēlāmies un visu nakti notupējām aukstajā gaitenī uz palodzes. Pēc tam uzzināju, ka esam bijušas vienīgās, kas sacēlušās pret šo kristīšanas kārtību un ierasto rituālu.  To visi zināja un nevienam nelikās, ka šo tradīciju nāktos likvidēt. Zinu vēsturi, esmu informēta par vācu baronu pirmās nakts tiesībām. Cienījamo lasītāj, vai šo praksi tiešām šodien ir vērts attaisnot uz turpināt tikai tāpēc, ka grib “ģēnijs”? Nē, nav vērts.

Neturpināšu piedzīvotā uzskaitījumu ar piemēriem kad priekšnieks liek automašīnā lasīt tekstu, bet pēc tam ieved Šmerļa meža un tumsā. Viņi dara dažādi, piemēram, liek braukt komandējumā un pēc tam pieprasīt, lai uzaicinu savā viesnīcas numuriņā pa nakti, citādi būs problēmas darbā u.t.t.

Tātad Latvijā arī tā notiek un te nav runa par meņģēšanos, kas pašai sievietei arī patiktu. Nē, te ir runa par varmācību, izmantojot dienesta stāvokli. Jūs teiksiet, ka vajadzēja piekrist? Nē, nedomāju gan. Iedomājieties manā vietā savu sievu un jūs sapratīsiet.

Sievietes tiesības

Ar sieviešu tiesībām iet slikti. Tās darbojas tikai robežās, kurās netraucē vīriešiem. Protams, ka svarīgs ir sabiedrības attīstības un kultūras līmenis. Mēs varam izdomāt likumus un noteikumus, taču veči ar varu un stāvokli, tos pārkāps un izmantos savā labā.  Pa kluso.

Piemēram, ieceļotāji Zviedrijā turpina arī šodien pazemot savas sievietes pēc saviem ieskatiem. Viņas ir kā mājlopi, kurus ģimene izprecinās pēc saviem ieskatiem. Ja meitene pretojas, tad viņa ir jānogalina tēvam, brālim vai tuvam radiniekam. Tikko Stokholmā kādai jaunai meitenei nogrieztas ausis. Simboliski tas nozīmē, ka viņa nav klausījusi tam, ko veči no viņas pieprasīja. Vairumu nogalina, nogrūžot no balkona vai noindējot. 2009. gadā ap 100 000 imigrantu jauniešu esot saņēmuši pieprasījumu no vecākiem un radiniekiem ievērot “tradicionālo mīlestības kārtību”, citādi draudēšot sods.  Lai apturētu šo procesu, eksistē organizācija “Nekad neaizmirsīsim Pelu un Fadimi” (GAPF), kas tika dibināta sakarā ar Fadimes neslepkavošanu, kuru veica viņas vistuvākie radinieki.

Taču atriezīsimies atpakaļ, pie #metoo. Ceru, ka ir saprasts, ka runa šajā gadījumā ir tikai par to, kā vīrieši un sievietes amatos izmanto  savus pakļautos (darbiniekus) savā labā, t.i., pieprasot seksuālus pakalpojumus. Tā kā šai kustībai Ziemeļvalstīs pievienojās kolektīvi dažādu profesiju pārstāves kolektīvi, parādījās atbaidoša aina. Šis pazemojumu veids ir ļoti izplatīts visā sabiedrībā joprojām. Sākot ar skolu un beidzot ar armiju. Diemžēl.

#metoo kustība bija pirmais mēģinājums pievērst šim absurdam uzmanību. Cerēju, ka par to plaši spriedīsim medijos arī pie mums un rezultātā izveidosim situāciju, kas apturēs šo praksi. Kā to vajadzētu darīt? Iespējams, ka tieši to mums visiem kopā vajadzētu apspriest.

Kamēr lielākā sabiedrības daļa neko nezina par šo nejēdzību (jo paši tādu nav piedzīvojuši), tikmēr paliekam turpat kur esam pašlaik. Raustām plecus, ņirdzam, zviedzam un sakām, ka pati uzprasījās un pašai kleita bija par īsu. Sieviete patriarhālā sabiedrībā vienmēr pati vainīga un viss.

Vēl sliktāk, ja sirma franču aktrise, kas tiešām ir izmantojusi ceļu pie lomas caur gultu, uzskata šo fenomenu par normālu lietu. Par to nav jādusmojas. Tas ir skumji.

Pagaidām izskatās, ka viss būs pa vecam. Ceļš pie lomas caur priekšnieka gultu paliek spēkā un priekšnieka spalvainā roka turpina virpināt jūsu apakšveļas lenci tumšā kafejnīcas stūrī.

Vai tas ir godīgi un taisnīgi?

Patiešām?