Tag Archives: kremlis

Krievija – cietuma loģikas bandītu zeme?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Pēc Padomju Savienības sabrukuma organizētās noziedzības aktivitātes kļuva par ikdienas notikumu sastāvdaļu krievu ikdienā. Tas, ka Ļeņins un Staļins boļševiku valsts veidošanā izmantoja noziedznieku mafijas kā valsts pārvaldes sviru, šodien vairs nav noslēpums. Tagad var ļoti skaidri pamanīt un redzēt, ka process „vara + bandīti = droša valsts“ nav apstājies, sabrūkot Berlīnes mūrim. Nē, tas turpinās arī tagad. Šobrīd „likumīgie zagļi“ atklāti un cieši sadarbojas ar varas, pārvaldes, partijas un drošībnieku partneriem, lai nodrošinātu sev un saviem atbalstītājiem naudu, varu un mūžīgu dzīvošanu. 

Bandītisma saknes

2016.gada  decembrī Buenosairesas policija ieguva savādu trofeju. Proti, 400 kg kokaīna, sadalītu nelielās paciņās. Gigantiskā krava bija noslēpta skolas ēkā, kas atradās Krievijas vēstniecības teritorijā. Vēlāk noskaidrojas, ka šo narkotiku bija paredzēts nogādāt Maskavā ar Krievijas valdības lidmašīnām. Šāds „narkotiku tilts“ Argentīna – Krievija darbojoties regulāri kopš 2012. gada, un to nodrošinot Krievijas drošības dienesta darbinieki. Kā uz šo apsūdzību atbildēja Kremlis? Kā parasti – visu noliedzot. Narkotiku darboņi esot bijušie vēstniecības darbinieki, kuriem ar Krievijas valsti neesot nekāda sakara. Arī lidmašīnas nepiederot Krievijas valdībai. Neraugoties uz to, ka ir argentīniešu policijas fotogrāfijas, kas pierāda pretējo.

Krievijas Ārlietu ministrijas darbinieki atklāja šo rūpalu. Tas, protams, apsveicami. Taču izmeklēšana  pierādīja veco, pārbaudīto shēmu – bandīti sadarbojas ar valsts varas aparātu. Rezultātā – nopelna abi.

Bandītu līdzdarbošanās postsovjetisko valstu varas struktūrās ir sena tēma Rietumu medijos. Aukstā kara apstākļos PSRS bija agresīva lielvalsts, kuru saturēja kopā ideoloģiskā sistēma un drošības dienesti. Tagad šo teritoriju kontrolē bandīti sadarbībā ar politiskās varas aparātu. Ar to, kā īsti tas tiek realizēts, varat iepazīties Marka Galeoti (Mark Galeotti) jaunajā grāmatā “The Vory: Russia’s super Mafia” (Yale University Press). Tās autors ir bijušais Ņujorkas universitātes profesors, viens no ietekmīgākajiem Krievijas ekspertiem ārzemēs. Viņš plaši apskata 1917.gada notikumus un PSRS sabrukumu 1991.gadā, secinot, ka industrializācija, urbanizācija un Gulaga sistēma boļševiku vadībā izveidoja specifisku politiskās varas sadarbības formu ar bandītiem un noziedzniekiem, kas nodrošināja varas stabilitāti un iedzīvotāju pazemību spēka un rupjības priekšā.

Pats galvenais priekšnosacījums šādas sistēmas izveidei bija Staļina terors. Cara laikā cietumos sēdēja apmēram 85 000 cilvēku (1901.g.), bet 1953. gadā ieslodzīto skaits sasniedza jau 5 miljonus. Tieši Gulagā, kur līdzās politieslodzītajiem toni un kārtību noteica kriminālnoziedznieki (zagļi un slepkavas), tika izveidota neformālā bandītu varas hierarhija ar „likumīgā zagļa“ statusu. Tieši šī – kriminālnoziedznieku radītā noteikumu un likumu sistēma – sāka regulēt iekšējās kārtības noteikumus ne tikai lēģeros, cietumos, bet vēlāk arī visā valstī. Noziedznieku izveidotajai noteikumu, likumu hierarhiskajai sistēmai nebija nekā kopīga ar oficiālajiem valsts likumiem. Tā tika balstīta uz sev saprotamu loģiku, kas reāli balstīja represīvas valsts struktūru un vajadzības.

Staļina nāve un cietumu atvēršanās

Līdz ar Staļina nāvi Gulaga arhipelāgs tika palēnām likvidēts. Šo cietumu likvidācijas līniju turpināja atbalstīt gan Hruščovs, gan arī Brežņevs, taču valsts ekonomika turpināja slīdēt lejup. Paralēli oficiālajai haosa ekonomikai, kuras rezultātā veikalos plaukti bija tukši, attīstījās neformālā pieprasītāko preču piegādes sistēma „zem letes“. Kad mantas un pakalpojumus saņēma tikai pazīstamie un vajadzīgie cilvēki, nevis visi. Plāna ekonomikas sabrukuma apstākļos izveidojās bandām vai gangsteru karteļiem līdzīgi formējumi, kas pelnīja ar deficītpreču tirdzniecību. Iesaistot savā sistēmā komunistiskās partijas augšas, korumpētas amatpersonas un pat ietekmīgas personas no ārvalstīm, kas bija gatavs investēt lielas summas gigantiskais peļņai. Šo „paralēlo ekonomiku“ kontrolēja noziedznieku un sodītu bandītu mafijas, kas funkcionēja pēc Gulaga nometnēs izstrādātās hierarhiskās shēmas. Taču tagad tas vairs nenotika cietuma vai darba nometnes ietvaros, bet gan parastajā sabiedrībā ārpus ieslodzījuma vietām.

Tas nozīmēja, ka ikdienas sadzīvē tika ieviesta cietuma loģika kā norma. Tieši šis apstāklis bija noteicošais, kāpēc neizdevās Mihaila Gorbačova „perestroika“ un Borisa Jeļcina 90. gadu ekonomiskās reformas. Organizētā noziedzība ar saviem „likumīgajiem zagļiem“ (kā neredzama, labi organizēta armija) pretojās visiem pārkārtojumiem, kas mēģināja nostādīt Krieviju uz civilizētas valsts sliedēm. Gorbija pretalkohola kampaņas nevis panāca dzeršanas samazināšanos, bet gan radīja telpu melnajam alkohola tirgum, kuru bandīti nekavējoties ieņēma un lieliski nopelnīja. Mēģinājumus atļaut privāto uzņēmējdarbību  sagrāva bandītu mafija, radot „jumta“ jeb aizstāvju brigādes, kurām katram uzņēmējam bija jāmaksā nodeva, lai turpinātu savu eksistenci. Krievijas haosā (pēc PSRS sabrukuma) šī bandītu mafija bija vienīgā stabilā, ritmiski funkcionējošā sistēma, kas nekavējoties pārņēma varu valstī netieši. Kļūstot par ekonomisku un politisku faktoru.

Postsovjetiskais bandītisms

Pēc Galeoti domām, postsovjetiskā noziedznieku struktūra šodien ir mazāk hierarhiska. Vairāk sazarota, tīklveida organizācija. Nodarbojas gan ar atļautu, gan aizliegtu biznesu. Tā vairs nesastāv tikai no krieviem un maz ievēro kādreiz lēģeros izveidoto „zagļu tikumības kodeksu“. Pēc PSRS sabrukuma turpināja eksistēt arī Ukrainas, Gruzijas un Moldāvijas bandītu mafijas, kas darbojas paralēli starptautiskajā plāksnē, plaši izmantojot Rietumu bankas savas netīrās un asiņainās naudas „mazgāšanai“ un investē peļņu galvenokārt nekustamajos īpašumos ārzemēs.

Vislabāk veicas tiem, kas jau pašā sākumā saprata organizētas noziedzības stiprās puses. Tie, kuri uzvarēja 90. gadu gangsteru bandu kaujās, šobrīd ir izveidojuši stabilus organizētās noziedzības sindikātus. Viņi zina un ievēro „pagrīdes kodeksu”: lojalitāte tikai savējiem, uzticība vadītājiem, gatavība vienmēr iet karā; tie, kas nav ar mums, – ir pret mums. Zināmā mērā var šodien runāt par bandītu profesionalizāciju. Viņi izskatās tieši tāpat kā pārējie un uzvedas gandrīz tāpat kā uzņēmēji jebkurā citā jomā. Tos vada nevis virsaitis vai krusttēvs, bet šefs biznesmenis.  Respektīvi – šodien viņi darbojas tieši tāpat kā līdzstrādnieki uzņēmumā. Viņi maksā rēķinus, pieņem darbā advokātus un darbojas kā jebkurš legāls uzņēmējs.

Putina ēras laikā esot mēģināts viņus savaldīt. Sistemātiskās agrākās kaušanās un saķeršanās (razborkas) bandu starpā esot samazinājušās. Tas nozīmē, ka bandas turpina strādāt neuzkrītošāk. Ienaidnieki pazūd bez ziņas un miņas, un turpinās bizness ar pieprasītām jomām: cigaretēm, narkotiku, cilvēktirdzniecību, izejvielām. Pēdējos gados bandīti plaši pieslēgušies netīrās naudas „atmazgāšanas“ akcijām caur tradicionālo banku sistēmu. Proti, izdomājot shēmas, ar kuru palīdzību iespējams netīru naudu padarīt legālu. Šo shēmu mēs pēdējo nedēļu laikā redzam skandalozo ziemeļvalstu banku skandālos Tallinā un Rīgā. Daudzos gadījumos „vārtsargu“ ķēdēs pavīd arī ietekmīgas krievu personības. Piemēram, 2016.gada krievu policijas akcijā pret korumpētiem ierēdņiem pierādījumu ķēde noveda pie pretkorupcijas vienības šefa Dmitrija Zaharčenko. Viņa dzīvoklī tika atrasta skaidra nauda 120 miljonu dolāru vērtībā.

Putins un bandīti

Putina valdīšanas laikā Krievijā valsts varas saites ar bandītiem ir ieguvušas jaunas formas. Brīdī, kad tika okupēta Krima (2014.gadā) un tika veidota Maskavas vadītā Doņeckas republika, okupācija tika realizēta, ne tikai izmantojot armiju, bet arī tur esošos kriminālos grupējumus. Tie eksistē Austrumukrainā jau sen. To skaitā ieroču tirgonis Viktors Buts jeb bijušais Krievijas militārās izlūkošanas darbinieks, kas tika aizturēts Taizemē 2008.gadā. Viņu ievilināja lamatās amerikāņi, izliekoties, ka pārstāv kolumbiešu FARC kaujiniekus, kas vēlas pirkt  krievu pretraķešu aizsardzības sistēmu.

Plaši Putina štābs izmanto bandītu saites ar starptautiski atzītiem hakeru grupējumiem. Rietumvalstu izmeklētāji viņus atrod, taču netiek klāt pašam pakalpojuma pasūtītājam. Nereti pēdas tomēr aizved caur bandītu grupējumiem uz Krievijas valsts varas gaiteņiem. Internets un tīmekļa komunikācija ir bizness, kuru saprot arī krievu bandītu mafijas. Krievijai šodien pieder 1% no pasaules tirgus IT- pakalpojumiem, taču tā sev sarūpējusi 35% no globālās kibernoziegumu nodrošinātās peļņas.

Tas, ka noziedznieku sindikātu tīklveida sistēmas ietilpina valsts pārvaldes personas un organizētās noziedzības šūniņas, sarežģī šo struktūru izvilkšanu dienas gaismā. Būtisks priekšnoteikums viņu drošībai ir tas, ka šādi darboties nekad nebūtu iespējams bez institūciju atbalsta.

Protams, ka Krievija rietumvalstu mediju priekšstatos joprojām ir mafijas valsts. Pagaidām nekas neliecina, ka situācija būtu mainījusies un „legālais zaglis“, tērpts biznesmeņa kostīmā, būtu atteicies no savas dzimtenes paverdzināšanas cietuma režīmā.

Runa nav par ticību, bet par politiku. Par Latvijas pareizticīgo baznīcas kalpošanu Maskavai

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Vai janvāra sākumā vajadzētu iedalīt vienu brīvdienu krievu Ziemassvētku svinēšanai? Vienai iedzīvotāju daļai šķiet, ka Latvijas pareizticīgajiem arī pienākas sava „eglītes iedegšanas diena“, tāpēc brīvdiena janvāra sākumā būtu laipnības žests. Citiem šķiet, ka reliģisku svētku kā brīvdienu skaita palielināšana ir nevajadzīgs trieciens valsts ekonomikai. Pārējie rausta plecus un nesaprot: kāpēc mūsu pareizticīgajiem Ziemassvētki ir citā laikā nekā mums pašiem un visiem Eiropas pareizticīgajiem?

Vainīgs esot kalendārs, kas krievu baznīcai citādāks. Lai gan būtībā šis jautājums nav par kalendāru, ticību vai pārliecību, bet gan par politiku, kurai Krievijā kalpo arī baznīca. To pierāda arī patlaban aktuālā Ukrainas baznīcas aiziešana no Maskavas (Kremļa) pakļautības.

Pareizticīgie jeb ortodoksie?

Slāvu (Правосла́виѥ no grieķu: ὀρθοδοξία) jeb ortodoksā baznīca, kuras piekritējus Latvijā sauc par pareizticīgajiem, ir viens no trim konceptuālajiem kristietības pamatvirzieniem, paralēli Romas Katoļu baznīcai un protestantiem. Šī baznīca ir saglabājusi nosacītu teoloģisko doktrīnu vienību, taču tai nav vienota autoritatīva, hierarhiskas pakārtotības centra. Ietekmīgākais ir Konstantinopoles ekumeniskais patriarhāts, kas ir pareizticīgo visaugstākais sēdeklis un visu pasaules ortodokso jeb pareizticīgo kristiešu centrs. Tas koordinē, taču tam nav nekādas administratīvas varas. Lielākā daļa pareizticīgo pieturas pie Konstantinopoles liturģiskās tradīcijas, un šobrīd šis virziens aptver apmēram 300 miljonus ticīgo Austrumeiropā, Balkānos un Vidusjūras baseina austrumu sektorā.

Pašlaik Latvijas Pareizticīgā baznīca administratīvi ir Krievijas pareizticīgās baznīcas Maskavas patriarhāta pārraudzībā un pakļaujas Maskavas noteikumiem. Taču šis fakts ir okupācijas sekas, jo pirms kara un PSRS okupācijas tā bija autonoma pareizticīgo baznīca Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā (pēdējais brīvās Latvijas metropolīts bija Augustīns Pētersons). Pēc Latvijas 1940. gada okupācijas Latvijas Pareizticīgās baznīcas metropolītu Augustīnu Pētersonu okupācijas vara atstādināja no pienākumu izpildīšanas, un šādi Latvijas Pareizticīgā baznīca tika ar varu pievienota Maskavas patriarhātam Padomju Savienībā. Tikai 1978.gadā šo Latvijas Pareizticīgās baznīcas piekabināšanu Maskavai oficiāli apstiprināja Konstantinopoles patriarhs Dimitrijs.

Sākumā PSRS aktīvi iepludināja Latvijā naudu pareizticīgo kulta celtņu remontiem un apkurei, taču vēlāk Kremļa attieksme pret savējo baznīcu mainījās. 1950.gadā Rīgā tika slēgta Kristus Dzimšanas katedrāle, lai iekārtotu tur planetāriju ar kafejnīcu, kuru tautā sauca par „Dieva ausi“. Vairākas baznīcas tika uzspridzinātas, slēgtas, iznīcinātas vai to telpās tika iekārtotas noliktavas un sporta zāles.

Paradoksāli, ka pēc valsts neatkarības atjaunošanas 1992. gada decembrī, pareizticīgo koncils nolēma palikt turpat – saglabāt autonomiju Maskavas patriarhāta garīgajā uzraudzībā. Tātad – pati valsts atbrīvojās no Kremļa diktāta, bet Pareizticīgā baznīca ne.

Pieejamie materiāli liecina, ka pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas vietējie darīja visu, lai „šajā sarežģītajā situācijā, kad apstākļi spieda pilnīgi atdalīties no Maskavas patriarhāta, bet pareizticīgie negribēja saraut saiti ar Māti Baznīcu (Krievijā), Augsti svētītais Aleksandrs pieņēma vienīgo saprātīgo un kanoniski pareizo lēmumu – lūgt /../ Rīgas eparhijai piešķirt autonomiju/../“. (1) Rezultātā Latvijas autonomo Pareizticīgo baznīcu reģistrēja 1992. gadā Latvijas Tieslietu ministrijā kā baznīcu, „kura vēsturiski radusies XI gs. no Krievijas Pareizticīgās baznīcas un kurai ar to ir kopīgi svētumi, svētie aizbildņi Dieva priekšā, vienota baznīcas uzbūve, dievkalpojumu kārtība un garīgās dzīves iekārta“ (turpat). Tas nozīmē, ka, atjaunojot Latvijas neatkarību, netika atjaunota Latvijas Pareizticīgās baznīcas neatkarība.

Augstākminētais apgalvojums par to, ka pareizticība vēsturiski ienākusi Latvijā no Krievijas, ir nepatiess, un to viegli var atspēkot ar vēstures faktiem. Apšaubāmi ir arī tā laika Pareizticīgās baznīcas aktīvistu rakstveida apgalvojumi Tieslietu ministrijai, ka mūsu pareizticīgajiem ir jāpiekārtojas Krievijai, jo cara laikā tā esot bijis.

Pilnīgi ignorējot un neņemot vērā apstākli, ka Latvijas kā neatkarīgas un brīvas valsts apstākļos Pareizticīgā baznīca labprātīgi pievienojās Konstantinopoles pārraudzībai. Ja reiz mūsu pareizticīgie brīvvalsts apstākļos pievienojās centram Konstantinopolē, tad kāpēc šis noteikums netika atjaunots deviņdesmitajos gados? Kāpēc 1990. gada Latvijas Tieslietu ministrs Viktors Skudra pieļāva šādu iniciatīvu un akceptēja netaisnīgu mūsu Pareizticīgās baznīcas aizvilkšanu atpakaļ un Maskavu, kas automātiski nozīmē Kremļa kontroles saglabāšanu?

Nevienam nav noslēpums, ka līdz 1917. gadam Pareizticīgā baznīca bija Krievijas impērijas valsts baznīca. Tāpēc bija cieši sajūgta kopā valsts politisko varu. Neraugoties uz boļševiku ateismu, viņi tomēr spēja pakļaut savai kontrolei visu konfesiju vadītājus arī PSRS terora apstākļos Latvijā. Putins tagad atklāti atjauno valsts baznīcas lomu politikas vadībā un dancina arī mūsu pareizticīgos pēc savas stabules.

Tagad iznāk, ka Pareizticīgās baznīcas atvilkšana atpakaļ Krievijas kontrolē (deviņdesmito gadu sākumā) ir bijis apzināts postsovjetistu gājiens jeb „kājas ielikšana durvīs“. Tika samelots, ka „vajag palikt Maskavas kontrolē“, un neizglītotie ierēdņi tā laika Tieslietu ministrijā to arī atļāva izdarīt. Viņi nevis atjaunoja Latvijas brīvvalsts iedibināto kārtību, bet atjaunoja cara laika ticības standartu.

Taču kā tad paliek ar kalendāru? Vai visiem pareizticīgajiem ir kalendārs, kurš pieprasa svinēt Ziemassvētkus janvārī? Nē, tā nav. Kristīgie savu svētku aprēķināšanai izmanto divus dažādus kalendārus. To mēs zinām. Taču nav pamanīts tas, ka 1923. gadā Konstantinopolē Pareizticīgā baznīca izveidoja jauno kalendāru, kas pieskaņoja savu laika skaitīšanu pārējiem kristīgajiem. Kopš tā brīža visi pareizticīgie, kas dzīvoja Grieķijā, Kiprā, Rumānijā, Bulgārijā un citur, sāka svinēt Ziemassvētkus vienlaikus ar mums pārējiem. Turpretī Krievijas un tās bijušās guberņas saglabāja atšķirīgu laika skaitīšanu un turpināja svinēt kristīgās baznīcas svētkus atrauti. Citās dienās nekā pārējie.

Ja Latvijas pareizticīgie loģiski atgrieztos atpakaļ Konstantinopoles pakļautībā (kā tas bija brīvvalsts laikā), tad mums krieviem un latviešiem būtu atkal viens un tas pats Ziemassvētku vakars decembrī. Lieldienas tāpat. Tātad cīņa par krievu Ziemassvētkiem janvārī ir cīņa par Kremļa ietekmes pastiprināšanu Latvijā. Šī kauja ir politiska. Te ir runa par ietekmi, nevis ticību. To pierāda arī aktuālā ukraiņu Pareizticīgās baznīcas atdalīšanās no Maskavas ietekmes un pāriešana Konstantinopoles pakļautībā.

Kāpēc ukraiņu pareizticīgie aizgāja projām no Maskavas?

Tāpēc, ka Krievija karo ar Ukrainu, bet baznīcas atkarība patur ukraiņu ticīgos Maskavas kontrolē. Nav normāli. Pirms kāda laiciņa jeb precīzāk 11. oktobrī Konstantinopoles patriarhāts atzina Ukrainas Pareizticīgās baznīcas neatkarību. Ar šo Sinode nolēma atcelt 1686. gada lēmumu, ar kuru Kijevas Metropolija tika piešķirta Maskavai. Tātad – ukraiņu baznīcas pakļaušana tika realizēta cara okupācijas apstākļos.

Tagad ukraiņi cenšas no kremlinu Maskavas izrauties. Šāds lēmums normālu cilvēku nepārsteidz, jo Krievija atrodas kara attiecībās ar Ukrainu, bet vienlaikus baznīca Kijevā ir Kremļa varas pakļautībā. Taču Maskavas patriarhs Kirils par notiekošo ir sašutis un apgalvo, ka ar šo Konstantinopoles patriarhāts esot „šķērsojis sarkano līniju“ (3). Skaidrs, ka arī Petro Porošenko izmantos šo uzvaru savā vēlēšanu kampaņā.

Tāpat varam prognozēt, ka Krievija neļaus ukraiņu pareizticīgajiem mierīgi dzīvot un darīs visu, lai uzkurinātu šo soli konflikta līmenī. Piemēram, jau tagad zināms, ka promaskaviskie pareizticīgie nedrīkst lūgt Dievu ukraiņu baznīcās, ukraiņu ticīgie nevarēs saņemt svēto vakarēdienu krievu baznīcas telpās, baznīcu garīdznieki vairs nedrīkstēs kalpot kopā utt.

Protams, konfrontāciju iedarbina Maskavas frakcija, kas ukraiņus jau nodēvējusi par šķeltniekiem. Taču ar to nepietiek. Krievijas baznīcai piederīgie turpmāk nedrīkstēs lūgt Dievu Konstantinopoles patriarhāta baznīcās. Tad jau arī mūsu Latvijas pareizticīgajiem, kā Maskavai piederīgajiem, ļoti jāuzmanās no iemaldīšanās, piemēram, Grieķijas vai Bulgārijas baznīcās. Svētā Atona kalns Grieķijā mūsējiem tagad ir slēgts!

Nevienam nav noslēpums, ka patriarhs Kirils cieši sadarbojas ar Vladimiru Putinu un vienmēr ir atbalstījis Kremļa politiku. Atskaņas dzirdamas arī pie mums Latvijā.

Pirms nedēļas Ukrainas prezidents Petro Porošenko teica runu, uzsverot, ka katrs ticīgais var izvēlēties savu ceļu pie Dieva un Kremlim neizdosies ukraiņus iebaidīt ar baznīcu. Viņš arī uzsvēra, ka jautājums par neatkarīgas Ukrainas Pareizticīgās baznīcas statusu, kas ir neatkarīga no Maskavas (Kremļa un Putina), ir saistīts ar valsts politisko neatkarību un nacionālo drošību.

To vajadzētu atcerēties arī pie mums Latvijā. Īpaši tāpēc, ka „Kremļa kāja mūsu baznīcas durvīs“ atrodas joprojām. Nav izslēgts, ka arī mūsu pareizticīgie jeb ortodoksie Latvijas baznīcās būs spiesti lūgšanās nosodīt, viņuprāt, „šķeltniekus – ukraiņus“, kas faktiski ir mūsu sabiedrotie un draugi. Tas nozīmē, ka Latvijas pareizticīgo baznīca Maskavas (Kremļa) kontrolē ir ideoloģiskā dinamīta kaste ar laika degli. Jautājums ir nevis par to, vai, bet drīzāk gan kad sērkociņš nošvirkstēs Maskavā un aukla iedegsies Grebņevā.

Tāpēc janvāra Ziemassvētkus nevajag ieviest kā svētku brīvdienu Latvijā, jo tie tikai padziļinās plaisu starp Kremļa atkarībā esošajiem ortodoksālajiem – pareizticīgajiem un Latviju kā eiropeisku rietumvalsti. Kremļa kāja ar šo brīvdienu iespers tālāk un dziļāk mūsu valsts divkopienu areālā, jo te nav runa par ticību, bet politiku.

Trojas zirgs savu darbu prot.

1 http://www.pareizticiba.lv/index.php?newid=11&id=28&lang=LV

3 https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/konstantinopoles-patriarhats-atzist-ukrainas-pareizticigas-baznicas-neatkaribu.a295700/

No Kremļa un suņu būdas līdz Saeimai

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Tikko noslēgušās Latvijas parlamenta jeb 13. Saeimas vēlēšanas. Rezultāts nav viennozīmīgs. Tas rāda, ka 1/3 balsotāju pakļāvušies populistu atbalsta modei, kuru mums demonstrēja Donalda Trapa iebalsotāji ASV un „breksita“ atbalstītāji Lielbritānijā. Francijas un Zviedrijas balsošanas stilu niknais latviešu vēlētājs šogad nav izvēlējies. Iespējams, ka vēlāk precīzi uzzināsim, cik lielā mērā šāda vēlētāja uzvedība ir lielās kaimiņvalsts  aģitācijas sekas, taču viens ir skaidrs – vecās partijas Latvijā ir zaudējušas. Jaunās ir atnākušas. Dažas uz palikšanu, bet citas tikai uz četriem gadiem.

Vēlētāju skaits arī šogad tupināja sarukt. Balsojuši tikai 54% balsstiesīgo (iepriekš 59%, 60%, 63%). Tas nozīmē, ka pie urnām devies katrs otrais balsstiesīgais. Iemesli te dažādi: neticība partiju piedāvājumam, nepietiekami aktīva pilsoniskā pozīcija un vienaldzība kā masveida emigrācijas sekas. Neaizmirsīsim, ka valsti joprojām turpina atstāt desmitiem darba un labklājības laimes meklētāju. Traukšanās uz labāku dzīvi ārzemēs lielā mērā ietekmējusi arī šā gada latviešu vēlēšanu iznākumu. Tā nu tas ir.

Latvijas lielākā partija – Kremļa trompete

Lielākā Latvijas partija arī šoreiz ir krieviem adresētā ar nosaukumu “Saskaņa”. Tai arī šoreiz izdevies mobilizēt vairumu krievu iedzīvotāju. “Saskaņas” pienesums Latvijas politikai parasti ir neproduktīvs. To raksturo centieni atgriezt atpakaļ “mazo Baltijas valsti” Krievijas ietekmes zonā. Šī nolūka vārdā “Saskaņa” sistemātiski cenšas kritizēt visu, kas Latvijā notiek, pierādot, ka Latvija nevar un nespēj veiksmīgi eksistēt ārpus Krievijas impērijas sastāva. Apgalvojot, ka tai nav izredžu attīstīties kā neatkarīgai, demokrātiskai valstij un tāpēc veiksmes risinājums ir atgriezties atpakaļ pie PSRS modeļa. Lai realizētu šo ideju, tiek kritizēta neatkarīgās Latvijas politiskā virzība un pati neatkarības ideja.  Līdzdalība ES un NATO pagaidām tiek pieciesta kā zobu sāpes, jo jācīnās arī par latviešu balsīm.

Lai gan iniciatīva par krievu kā otro valsts valodu referenduma rezultātā Latvijā izgāzās, “Saskaņas” vadībā tomēr tiek turpināta praktiskā pāriešana uz divvalodību Latvijā. Tas arī izdodas.

Turīgie krievi iepērk īpašumus Latvijā, jo šeit “visi runā krieviski”, taču krieviski nerunājošam latvietim vai ārzemniekam šodien ir sarežģīti iekļūt darba tirgū Rīgā vai lielākajās Latvijas pilsētās. Tur krievu valoda turpina dominēt publiskajā saziņā. Liela nozīme šajos procesos ir bijusi valsts finansēto krievu skolu masīvajai klātbūtnei un Krievijas mediju ietekmei vietējā komunikācijas tirgū. “Saskaņa” arī šeit cenšas traucēt skolu pāriešanu uz latviešu mācību valodu, cenšoties saglabāt krievu bērnus izolētajās skolās kā ķīli savā propagandas karā pret Latviju un Rietumiem. “Saskaņa” palīdz Krievijas televīzijai saglabāt kontroli pār Latvijas krieviem, uzburot pasaku par lielisko tikumības zemi Krieviju, kurā neviens nekritizē valdību un Vladimiru Putinu. Tāpēc rietumu vērtību nosodījums un masīvā putinistu propaganda (ar “Saskaņas” atbalstu) turpina brīvi palot Latvijā un atļaujas netraucēti slīcināt vietējo informatīvo telpu. Tā kā TV Rīgā neko produktīvāku šai kremlinu propagandai pretim likt nespēj, tad propagandas buldozers tupina malt iedzīvotāju uzskatus. Diemžēl gandrīz visi iespiestie un audiovizuālie mediji krievu valodā šeit atrodas Kremļa vai “Saskaņas” vairāk vai mazāk slēptā kontrolē. Tāpēc Rīgā un Liepājā pat 9.maiju svin tieši tāpat kā Maskavā. Par uguņošanu maksā Kremlis, bet šāvienus regulē satelītpartija Latvijā. Latvijā (kā brīvā valstī) mediji nesaudzīgi kritizē valstī notiekošo un nežēlo pašmāju politiķu kļūdas, turpretī Ostankino ziņo, ka Krievijā nekas “tāds” nenotiek. Naivie notic.

Tāpēc “Saskaņa” arī šajās vēlēšanās ir “uzvarējusi” un skaitās lielākā Latvijas partija, taču valdību neveidos. Vienkārši tāpēc, ka tai nav nekā produktīva, ko piedāvāt Latvijas kā neatkarīgas, suverēnas valsts attīstībai. Tā ir Kremļa taure, un viss.

Tas, ka Kremļa propagandistiem joprojām izdodas saliedēt krieviski runājošos Latvijas iedzīvotājus savu mērķu realizēšanai, ir nepatīkams un Latvijas valstij neglaimojošs fakts. Tas liecina par valdības nespēju moderni integrēt mazākumtautību vēlētāju latviskā vidē. Taču ir arī pozitīvi procesi. Proti, partijas “Saskaņa” balsotāju skaits pēdējo četru vēlēšanu laikā ir samazinājies no 26,4% (10. Saeimā) līdz 20% šogad, un šāds atbirums no “Kremļa trompetes” ziņo, ka pārmaiņu laiks ir klāt un pavisam drīz arī krievi balsos nevis par “tautiešiem”, bet par politiku.

Suņu būdas cirka ierašanās

Lielākā latviešu partija šogad ir cirka atrakcija. Izklaidējoša un izaicinoša. Tā ir jaunā un nesen nodibinātā politiskā kopa ar nosaukumu “Kam pieder valsts.LV” (KPV LV). Fenomena radītājs ir aktieris Artuss Kaimiņš, kurš iepriekšējā sasaukuma laikā iekļuva parlamentā no citas partijas, jo kā radio izklaidētājs raidījumā “Suņu būda” kļuva populārs, aprejot savus viesus. Pēc tam Artuss pameta savu partiju un kļuva par parlamenta “politisko mežoni”, filmējot pārējo deputātu darbu un ziņojot sabiedrībai par nelikumībām varas gaiteņos. Artuss Kaimiņš ir aktieris, un viņam padevās izraudzītā Robina Huda loma, kā skatuvi izmantojot sociālos medijus. Pēc Donalda Trapa nākšanas pie varas ASV, Artuss Kaimiņš vēlreiz lomu mainīja un pieskaņojās Trampa stilam. Jaunajam pavērsienam tika pieskaņota nākamā partija un piemeklēti domubiedri politiskajam kabinetam. Līderpozīcijās te izvirzījās jurists un bankrotu menedžētājs Aldis Gobzems, kas uzņēmās intelektuālās sarunas misiju ar medijiem un sabiedrību. Turpretī pats partijas līderis turpināja spēlēt Trampu savā interpretācijā. Šī ir šobrīd otra lielākā Latvijas parlamenta partija ar  14% balsu.

Kā tas varēja notikt, ka 16 deputāti Latvijas parlamentā ieradīsies bez kompetences valsts politiskajā pārvaldīšanā un saņems algu par darbu, kuru neprot? Kāpēc vēlētāji paši savā valstī iecēla āzi par dārznieku?

Tas varēja atgadīties divu iemeslu dēļ: 1) visās valstīs ir neapmierinātie un naivie, kas notic populistu neiespējamajiem solījumiem; 2) ekonomiskā krīze izraisīja nepatiku pret “baltajām apkaklītēm”, un šāds balsojums ir protests pret varas eliti.

Liela daļa no “āža iecēlējiem” ir neapmierinātie, niknie latviešu viesstrādnieki ārzemēs. Ar šo viņi atriebjas Latvijai par saviem parādiem un naudas trūkumu. Nepārbaudīta informācija liecina, ka vairums “KPV LV” balsotāju patiešām bijuši galvenokārt vīrieši, kas nikni par politiku, politiķiem, valsti, naudas trūkumu un visu pārējo. Dusmas nav skolotājs. “Jo sliktāk, jo labāk” nav risinājums. Konstruktīvas programmas, manuprāt,  šai partijai nav, tāpēc neticas, ka ierastās protestēšanas vietā “KPV LV” spēs konstruktīvi veidot Latvijas valsts politiku.

“Profesionālie protestētāji” prot riet, bet nespēj konstruktīvi celt un būvēt, akceptējot kompromisus, bez kuriem politikā neiztikt.

Ar saviem 14% šiem populistiem nav vairākuma. Tāpēc cerīgāks šķiet sekojošo partiju komplekts: Jaunā konservatīvā partija (14%), “Attīstībai/Par!” (12%) un “Jaunā Vienotība” (7%). Visas trīs šīs partijas ir jaunas, taču to kodolu veido izbijuši, manuprāt, līdz šim nekorumpēti un neuzpirkti, parlamenta profesionāļi. Lai izveidotu stabilu valdību, kura spēj pieņemt lēmumus un rīkoties, jaunajām partijām nāksies sadarboties ar vecajām. To skaitā arī ar Nacionālo apvienību (11%) un Zaļo un zemnieku savienību (10%). Abas pēdējās šajās vēlēšanās piedzīvoja lejupslīdi. Pamatoti un pelnīti.

Konservatīvisma vilinājums

Konservatīvisms Latvijā kopš Padomju Savienības sabrukuma tiek uzskatīts par pretstatu dullajiem komunistiem un nejēdzīgajiem kreisajiem strāvojumiem, kas šeit valdīja un dominēja 50 gadus pēc Otrā pasaules kara. Lai gan komunisti, kas vadīja Ļeņina-Staļina-Brežņeva impēriju, nebija nedz kreisie, nedz liberāļi (un tāds nav arī viņu šodienas sekotājs Vladimirs Putins), tomēr liela daļa latviešu viņus tomēr uzskata par „kreisajiem“ un tieši tāpēc nevēlamiem. Šis iemesls liek dot priekšroku vienīgi konservatīvajām partijām. Kārtīgs latvietis esot konservatīvs. Tā apgalvo laukos. Tur esot gatavi balsot par visu, kas “ir konservatīvs”, ieskaitot fundamentālistus. Pagriezienu “pa labi” sekmē arī Krievijas propagandas kanālu ietekme, kas trampismu transformē postsovjetiskajiem eiropiešiem saprotamākā veidolā, jo Krievija pati šodien strikti nostājas arhikonservatīvajās, pat reliģiozā fundamentālisma pozīcijās. Latviešu vēlētājs šo ietekmi bieži pat nepamana. Bailes no sovjetisma reanimācijas ir lielākas par gatavību iedziļināties modernā laika politiskās loģikas ābecē. Baiļu dēļ Latvija pašlaik ir labējo partiju pārblīvētāka zeme. Daudziem vēlētājiem pat prātā neienāk, ka konservatīvo politika nav trūcīgā, konservatīvā latvieša interesēs. Tieši pretēji.

Aizvadītās vēlēšanas kārtējo reizi demonstrēja Latvijas mīņāšanos. Pirms pagriešanās pa labi – konservatīvisma un pašizolācijas virzienā. Vēl mazlietiņ, un mūsu valsts sāks atteikties no visa, ko esam ieguvuši ES un NATO ietvaros, tuvojoties Krievijas, Polijas, Čehijas un Ungārijas destruktīvajam kursam.

Baidos, ka šāda politiskā pagrieziena rezultātā var nākties novērot brīvu mediju aizvēršanos, žurnālistu vajāšanu, cenzūras pastiprināšanos skolās un augstskolās, sieviešu tiesību tālāku ierobežošanu un abortu aizliegumu.

Iespējams, ka tie vēlētāji, kuri ievēlēja ZZS un NA vietā “Jauno konservatīvo partiju”, šo pagriezienu nevēlējās. Diemžēl politiskās skatuves realitāte ir tāda, kāda tā ir: labējās partijas pārstāv turīgos slāņus, baznīcas dogmas un vertikāles neaizskaramību. Ar to turpmāk nāksies rēķināties arī Latvijā, ja vēlētājs turpinās nesaprast, ka cilvēka līdzsvaram nepieciešamas divas puses: labā un kreisā. Ar valstīm ir tieši tāpat.

Veco partiju padzīšana

Vecajām partijām ir parādītas durvis. Sapļaukāto skaitā ir Ventspils oligarha esošo un bijušo kabatas partiju duets – Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), nacionāli orientēto partiju bloks (Nacionālā Apvienība) un liberāli demokrātisko partiju grupējums (Vienotība). Sagrāves iemesls – viņu realizētā līdzšinējā politika valdības partiju līmenī. Pie vainas arī nespēja komunicēt ar sabiedrību, paskaidrojot savu lēmumu pamatotību, kā arī vāju un neieinteresētu priekšvēlēšanu kampaņu realizācija. Tas nozīmē, ka Aivara Lemberga diriģētais Māris Kučinskis vairs nevadīs valdību un līdz šim ietekmīgais oligarhs zaudēs ierasto tvērienu pār Latvijas politiku. “Nacionālā apvienība” arī zaudējusi dažas deputātu vietas un sākusi slīdēšanu ārā no politikas. Iemesls ir rasnačistu pārspīlējumi Latvijas “tikumības politikas” jomā un viņu pielabināšanās ekstrēmi konservatīvajām starptautiskajām kustībām. Tām pašām, kas sinhronizējas ar Vladimira Putina, Donalda Trampa un Lepēnas ideoloģiju. Kategoriskums un fanātisms nav modernā politiskā laika attīstības kopsaucējs, drīzāk gan bremze. Zaudētāju ložā nokļuvusi arī lielākā liberāli demokrātiskā partija “Vienotība”. Sliktas partijas vadības un iekšējo nesaskaņu rezultātā šī vienība sašķēlās. Tās “atlūzas”: “Attīstībai/Par!” (12%) un “Jaunā Vienotība” (7%) tikko piedzīvoja atšķirīgu vēlētāju akcepta līmeni, taču līdz otras lielākās Latvijas partijas statusam šiem latviešu liberālajiem grupējumiem vēl tāls ceļš ejams.

Panākumi un cerīgie sākumi

Protams, vēlēšanās bija arī patīkami pārsteigumi. Ziemeļvalstu sociāldemokrātijas iedvesmotie un atbalstītie “Progresīvie” ir interesants un pieminēšanas vērts grupējums.

Šoreiz neizdevās sasniegt nepieciešamo 5% līmeni, taču pati partijas veidošana, komunikācija, kampaņa un saites ar sabiedrību liecināja, ka šeit darīšana ar politisku spēku, kura dalībniekus apvieno ideja, nevis biznesa vajadzības vai bagāts oligarhs.

Turklāt šajā politiskajā spēkā apvienojās dažādu vecumu un nacionālās identitātes cilvēki, kuri saprot politikas kopsaucēju. Viņi zina, kādas idejas atbalsta, un šī nostāja nav protesta balsojums. Cerams, ka šī politiskā kustība saglabās kompaktumu un pabalstītājus līdz nākošajām vēlēšanām, tad startējot ar lielākiem panākumiem. Manas simpātijas šai kustībai izskaidrojamas ar prieku par to, ka beidzot Latvijā veidojas stabilas politiskās partijas, kuru fundaments ir ideoloģija, nevis personas vai grupas merkantilais aprēķins.

Patīkami, ka arī otra jaunpartija, Jaunā konservatīvā partija, kas tikko kļuvusi par trešo lielāko Latvijas partiju, iet līdzīgu ceļu. Attīstoties šī kopa varētu izveidoties par stabilu sociāldemokrātu pretpolu, tādējādi stabilizējot valsts politisko areālu un balstot saprātīgu labējo politiku Latvijā.

Kopumā ņemot, aizvadītās vēlēšanas pierādīja vairākus efektus:

1) Latvijā joprojām eksistē neizglītoti „niknie vēlētāji”, kas ar savu protesta balsojumu spēj atdot valsts stūri politiskajiem populistiem (“Saskaņa” un “KPV LV”), ar šo apdraudot Latvijas valsts stabilitāti;

2)  Prokremliskās “Saskaņas” panākumi krievu vēlētāju vidū turpina izraisīt latviešu nacionālistu pretreakciju. Kamēr “Saskaņai” būs panākumi, tikmēr Nacionālā apvienība turpinās pretoties ar sev saprotamiem līdzekļiem. Pateicoties Kremļa ietekmei Latvijā, viena trešā daļa vēlētāju paliks nacionālo politisko batāliju nišā un balsos par tautību nevis politiku;

3) Vēlētājs vairs nav tik nespējīgs orientēties partiju piedāvājumā, kā tas bija agrāk, un ir gatavs balsot par savu politisko pārliecību arī tad, ja izvēlētā partija var palikt aiz 5% robežas un netikt parlamentā (“Progresīvie”);

4) Vienas personas partijas piekritēju skaits samazinās (ZZS) uz ideoloģisko kustību partiju rēķina (“Jaunie konservatīvie”, “Attīstībai/Par!” un “Progresīvie”).

Vēlēšanas ir notikušas. Tauta savu viedokli pateikusi. Tas ir labāks, nekā varējām gaidīt.

Labi, ka tā.

P.S. Raksts nav ziņu žanra publikācija, bet literārās žurnālistikas formā veidots autora viedoklis.

Nesauksim aizbraukušos un nesodīsim aizgājušos

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TvNet

Maija beigās, Satversmes tiesas līdzstrādnieku iniciatīvas ierosināta, piedalījos starpdisciplinārā diskusijā par Latvijai svarīgām tēmām Gaismas pils korē. No torņa spices, kur pārskatāma Rīga un tāpēc simboliski redzama arī visa valsts, tika runāts par postsovjetisma sabiedrību ar tās problēmām.

Pirmajā reizē uzmanība bija pievērsta pagātnes sakārtošanas jautājumam, izvirzot versiju par to, ka, piemēram, tā saucamo čekas maisu atvēršana varētu palīdzēt mums visiem kopā noslēgt rēķinus ar pagātni. Kā fināla akords okupācijas nomāktībai sabiedrības apziņā.

Piedāvājums savāds, taču uzmanības vērts, jo no padomijas pazemojumu laika esam izķepurojušies katrs ar savām rētām un īgnumu dvēselē. Ciešanas un sāpes nedrīkst salīdzināt, jo dzīve ir pārāk īss sapnis. Taču kompartijas diktatūras nodarītais ir un paliks trauma tiem, kuri šos laikus ir pārdzīvojuši, vairoties no čekistiem, ziņotājiem, kolektīvā stulbuma, nodevības un liekulības. Kā murgs šie sovjetistu varas laiki bija un arī paliks kolektīvajā atmiņā. Mūsu uzdevumus tos atstāt nākošajām paaudzēm kā nejēdzību un posta pieminekli ideoloģiskajam stulbumam.

Taču nedomāju, ka šo procesu varētu spēcināt KGB «maisu izkratīšana», kurā var atrasties jau miruši cilvēki, bez tiesībām aizstāvēties un paskaidrot, kas ar viņiem patiesībā notika šajos terora un beztiesības apstākļos un kāpēc viņu vārdi atrodas šajos maisos. Viņu pielīmēšana pie kauna staba var izraisīt daudz negatīvākas sekas latviešu kolektīvajā atmiņā nākotnē nekā šodienas atriebējiem šķiet. Ar to var panākt simbolisko trešo intelektuāļu izvešanu nevis uz Sibīriju, bet uz atkritumu bedri. Pēc tam varēsim brīnīties par to, kāpēc atriebības pasākums būs noskanējis, taču nebūs novilcis treknu svītru zem pagātnes notikumiem un nepalīdzēs kā publiskās telpas pašattīrīšanās metode. Raganu medniekus nākotne soda skarbāk nekā pašus ķecerus.

Homo hominem lupus est*

Tiem, kas nesaprot manu nostāju, paskaidrošu pavisam īsi: padomju okupācijas laikā Latvijā norisinājās ļoti smags cilvēku uzskatu pieskatīšanas, reģistrācijas un vajāšanas smogs ar pazemojošu izsekošanu un cietsirdīgu pakļaušanu. Tie, kas nepadevās kolektīvajam spiedienam un nemaršēja vienotā solī ar ideoloģisko eliti, bija pakļauti ideologu (komunistu garīgo vadītāju) šantāžas un pēc tam čekistu sodīšanas riskam. Nevainīgu līdzcilvēku nepatiesi apmelošana bija norma un izlēcējus varēja sodīt ļoti skarbi. Fiziski un garīgi. Katrs no mums mēģināja uzlikt pelēcības masku un nekrist acīs spīdzinātājiem mazāk vai vairāk pārliecinoši. Pats svarīgākais bija nepiesaistīt okšķeru uzmanību un nemagnetizēt varmācīgās varas modro aci. Šajos apstākļos funkcionēja cietuma loģika jeb ierobežotās telpas terorisms. Tos, kas mēģināja sacelties pret iekārtu, vara vai nu novāca vai piespieda nodot savējos.

Spēle nebija viegla un katrs ar to netika galā spīdoši, jo intelektuāļi (kā sabiedrības ietekmētāji) tika uzraudzīti daudz smagāk un sodīti bargāk nekā kolhoznieki vai strādnieki. Tas nozīmē, ka no maisiem tiks izkratīti galvenokārt mākslinieki, zinātnieki, pedagogi, ārsti, juristi, garīdznieki un skolotāji. Tie paši, kas centās izdzīvot kā nu mācēja. Nedomāju, ka izmetīšu no grāmatu plaukta dzejnieku grāmatas, kuri tiks izkratīti no melīgās organizācijas maisiem pēc autoru nāves. Nešķiet, ka vairs nelikšu svecītes mirušo piemiņas dienā uz savu skolotāju vai treneru atdusas vietām tikai tāpēc, ka «kangerkomisija» tos būs reģistrējusi un izkratījusi uz bruģa. Taču bēdīgi un skumji būs gan. Nevis par viņu it kā kalpošanu okupantu varai, bet gan par mūsu laika nespēju piedot un ar cieņu atvadīties no pagātnes.

Kas traucē nodot maisu saturu arhīvu glabāšanai tā, lai ikviens no mums var pieprasīt datus par sevi un attiecīgi noskaidrot attiecības ar stukačiem pats? Tas būtu loģiski. Protams, ka «nagu maucējus» jātiesā. Ja komisija šādus pierādījumus mums piedāvās, tad juristiem būs darbs. Taču kā ar sīkajiem nodevējiem? Protams, ka arī man ir zināmi cilvēki, kurus jau padomjlaikā sajutām kā ziņu pienesējus varai. Tie mēdza būt pelēki, bezsejas, neuzkrītoši un klusējoši klausītāji studentu ballītēs, doktorantu tusiņos, TV ierakstos vai koncertu aizkulisēs. Viņus neaicināja, bet viņi ieradās paši un palika kā milzu ausis, kuras reģistrēja laikabiedrus un uzskatus. Šīs «grāmatvedības» dēļ divas paaudzes latviešu vēl šodien nav spējīgas normāli komunicēt savā starpā (joprojām runā «caur puķēm», nespēj formulēt viedokli īsi un skaidri) un draudzēties nesavtīgi (tā kā to praktizē viņu bērni).

Bailes, ka viesu starpā var būt stukači un nodevēji ir deformējuši postsovjetisko cilvēku tik smagi, ka arī šodien katrā pretimnācējā tiek saskatīts ienaidnieks un aizdomīgums kļuvis par pašu tipiskāko latvieša īpašību. To labot vairs nav iespējams ar maisu izkratīšanu uz bruģa. Bailes iezīdušās kaulu smadzenēs un naids skalo dvēseli. Nedomāju, ka «čekas maisu» publiskošana jeb stukaču saraksta publicēšana piešķirs kāroto katarsi savulaik pazemotajām masām. Pirmkārt tāpēc, ka čeka nekad nav bijusi godīga un taisnīga, tāpēc nav pamata uzskatīt, ka atstātie dokumenti ir godīgi un sarakst patiesi. Otrkārt, Kārļa Kangera vadītās komisijas darbs līdz šim neatstāj bezkaislīgas zinātniskas institūcijas iespaidu un prasās pēc vadības maiņas, lai pabeigtu šo pasākumu bez politizēšanas. Visbeidzot atriebība nekad nepieliek punktu pagātnes nejēdzībām. Arī tad, ja pret pagātnes okupācijas režīma atbalstītājiem, spīdzinātājiem un priesteriem mēs uzsāktu nebeidzamus tiesas procesus, tie nepalīdzētu sadziedēt rētas, kas vairs neasiņo, taču joprojām sāp.

Upura komplekss

Kā rīkoties tālāk? Manuprāt, svarīgākais ir palīdzēt katrai ģimenei atbrīvoties no upura kompleksa sevī. Šis kolektīvais defekts izraisa virkni nejēdzīgu efektu, kurus redzam savā ikdienā: gan vaimanās par savu nepateicīgo situāciju Latvijā (emigrācijas arguments), gan izlaupot valsts kasi (grābjam sev to, kas PSRS laikā netika dots), gan arī sūkstoties, ka «neviens nenokārto to, lai Latvijā būtu labi» (jo visi esot zagļi). Šī pieeja pieprasa «kādu», kas visu izdarīs pašu vietā. Protams, ka šos negatīvos efektus panāca PSRS manipulācija ar cilvēkiem, t.i., apzināta viņu iniciatīvas un iespēju anulēšana. Neviens nedrīkstēja pats vadīt savu dzīvi, gādājot par ģimenes un valsts labklājību godīgiem līdzekļiem. Padomju sistēma mērķtiecīgi iznīcināja cilvēkos ticību un pārliecību par to, ka godīgs un nesavtīgs darbs var dot rezultātus. Pēc caurmēra sovjetcilvēka pārliecības strādāja tikai muļķi un zirgi, bet gudrie izkārtoja sev un savējiem siltas vietiņas un izsita naudu un mantas (no blata avotiem) bez sviedriem un darba.

Gudrie postsovejtisti arī šodien (Lemberga partijas jeb ZZS partijas līderi) veido kontaktus sovjetistu garā, formējot savējās mafijas (kas cīnās pret citām vietējām mafijām). Viņi aprej, dēmonizē, izsmej un neitralizē tos, kas nepieder nevienai no «Latvijas mafijām» un grib dzīvot, strādāt godīgi. Tāpēc kompartijas nomenklatūras kodols arī šodien lielo partiju vadībā Latvijā turpina (ar administratīvam metodēm) slaukt valsti, uzņēmumus, (pievācot, uzkrājot sev naudu) un monopolizē masu medijus, piesaistot pat baznīcu, kā morāles aizkārtni. Pēdējais jeb «pieradinātās ticības» aspekts vienmēr bijis svarīgs visa veida mafijām. Arī Latvijā tas noder kā aura, kas palīdz noslēpt valsts izlaupītāju patieso dabu un rada iespaidu (visplašākajiem sabiedrības) par neonomenklatūras morālo tīrību (palīdzot aizplīvurot savu privāto nelietību, jo ticīgs cilvēks taču nevar būt nelietis!)

Iespējams, ka šī uzvedība ir izrietošas sekas no sovjetisma sabiedrības melnbaltā cilvēku sadalījuma, kurā iedzīvotāji varēja piederēt tikai divām grupām: vai nu varai (partijas nomenklatūrai), vai upuriem (vajātajai masai). Kompartijas nomenklaturščiki (kas joprojām ir pie varas Latvijā) ar šo tupina iesākto boļševiku diktatūras pārvaldes sistēmu demokrātijas apstākļos. Viņiem palīdz post-sovjetiskā vēlētāja nespēja adaptēties brīvas valsts apstākļos un saprast izvēles noteikumus. Tāpēc seniori, kas saglabājuši PSRS laiku domāšanu, balso par bezmaksas tramvaja biļetēm un Ziemassvētku banānu ķekaru pusdienās, saglabājot pie varas postsovjetiskās mafijas NATO valstī Latvijā. Domāju, ka trūcīgās kundzes Rīgā (kas uzticīgi balso par Ušakovu bezmaksas tramvaja biļetes dēļ) un naivie zemnieki (kas uzķeras uz Lemberga kabatas partijas skaistā nosaukuma, nevis saprot šīs partijas piedāvājamu būtību), nesaprot, cik nopietni viņi bremzē Latvijas attīstību ar savu balsojumu vēlēšanās.

Domāju, ka arī kangerkomisija pārprot sabiedrības atriebes baudu. Protams, ka «čekas maisu» izkratīšanu bijušajiem kolhozniekiem un virpotājiem patiks, jo pa bruģi vējš pluinīs lapiņas ar «kalpotāju» uzvārdiem un parastajam latvietim vulgaris būs gandarījums par to, ka visi smalkie un skolotie izrādījušies nelieši. Taču nedomāju, ka šādi realizēsies postsovjetiskās sabiedrības šķīstīšanas apokalipse.

Kremļa neliberālais spiediens

Sovjetistu tvēriens Latvijā jūtams arī tagad – 30 gadus pēc dziesmotās revolūcijas. To realizē ne tikai nomenklatūras kadri valsts un pašvaldību pārvaldē (izkropļojot pēc PSRS ģīmja un līdzības demokrātijas iespēju ikdienu) bet arī neonacionālisti, kas aizvien ciešāk sagrābj savā varā vecā kontinenta Austrumu pusi un jau piejaucējuši mūsu nacionāļus. Procesu raksturo Viktora Urbana formulējums «neliberālā demokrātija«. Atskaņas kroplīgajam farsam var saskatīt arī Polijā, un atbalsis jūtamas Čehijā, Slovākijā, Slovēnijā un Horvātijā. Pētniecībā šis virziens nav nekas jauns, negaidīts, skandalozs vai «atbilde uz liberālo demokrātiju». Jau 1988.gadā Jaques Rupnik savā grāmatā «The Other Europe» prognozēja komunisma sistēmas sagrūšanu un brīdināja rietumeiropiešus par trim nejēdzīgiem valsts pārvaldes modeļiem, kuru virzienā varētu virzīties atbrīvotās postsovejtisma valstis. Toreiz autoru uzklausīja, taču neņēma vērā. Negribējās pieļaut, ka homos sovieticus upura komplekss spēs izraisīt tik daudz problēmu. Diemžēl Adama Mihņika (Adam Michnik) 1991.gada pravietojums ir realizējies dzīvē, jo viņš prognozēja, ka PSRS okupācijas zona no boļševisma nokratīšanas atkal pārvietosies atpakaļ fundamentālisma areālā. Šim fundamentālismam būs trīs veidi: etnonacionālisms (kurā jebkāda diskusija par diskrimināciju vai vajāšanu tiks uzskatīta par nacionālo interešu apdraudējumu); klerikālisms un morāles diktatūra (visi «pareizo» uzskatu pretinieki skaitās ļaunie).

Notikumi Ungārijā un Polijā liecina, ka Mihņika pesimistiskie paredzējumi izrādījušies pareiza laika prognoze nākotnei. Eliti kritizējošie protesta balsojumi (Breksits, Trampa iecelšana, vēlēšanu rezultāts Austrijā un Itālijā) pierāda, ka jauni spoki ir izlīduši no pagrabiem. Šie rēgi pamazām pārņem Eiropu, jo etablētās (esošās, atzītās) partijas vai progresīvie slāņi (centristi, demokrāti) neprot, negrib vai nespēj izvirzīt spēcīgus un harizmātisku partiju līderus savās politiskās kustības avangardā kaujai ar ērmiem. Respektīvi – Urbana/Putina opozīcija Eiropā ir sašķelta un pretrunīga.

Šodien pie vēlēšanu urnām ir parādījusies jauna, globalizēta, tehniski gudra vēlētāju paaudze, kas ir intelektuāla, kustīga un spēj izvēlēties vietu, kur dzīvot uz zemes. Esošo partiju piedāvājums viņus neapmierina un tāpēc viņi protestē vienkārši – savāc mantas uz emigrē un zemēm, kas piedāvā attīstītu un nesakropļoti liberālo demokrātiju. Viņus neinteresē sirmo boļševiku noziedzīgie miljonāru karteļi Latvijas politikā, vai lauku pašvaldību bosi (kas pelna kā troļļi) un Kremļa pagarinātās rokas Rīgas vadībā (kas pārveido galvaspilsētu pēc sovjetistu shēmas). Viņi vienkārši aizbrauc un viss. Ja sirmie vēlētāji turpinās balsot par korumpētajiem narcisiem, tad Latvija turpinās iztukšoties. Izklausās drausmīgi, bet tas patiešām notiek.

Nesauksim atpakaļ aizbraukušos

Tūkstošiem ģimeņu jau aizceļojušas no Latvijas labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm un nav pamata cerēt, ka straumes virzienu ir iespējams pagriezt atpakaļ. Tieši tāpat kā savulaik brežņevisti neveiksmīgi plānoja par 180 grādiem pagriezt Sibīrijas upes tuksnešu virzienā, arī mūsu aģitācijai un aicinājumiem aizbraucēji kūtri atsauksies. Izceļotāji paliks tur, kur viņiem labāk, drošāk, ērtāk un vairāk maksā. Tā tas ir. Neviens nevar nosodīt par to, ka šie ļaudis vēlas nodrošināt sev un savām ģimenēm labāku materiālo standartu nekā Latvija pašlaik ir spējīga piedāvāt. Tāpēc naivi un muļķīgi ir aicinājumi, solījumi un budžeta līdzekļu iešļircinājumi diasporas reemigrācijas pasākumiem un klaida tautiešu «latviskās definīcijas» nodrošinājumam patriotisma toņkārtās. Var saprast izmisumu par to, ka mūs pamet, taču nevar piedot naivumu, kura dēļ nespējam paskatīties patiesībai acīs. Tie, kas iet prom – atpakaļ neskatās.

Jāuzsver, ka līdzīga aizbraukšana «uz Ameriku» bada apstākļos pirms 100 gadiem, bija ļoti izplatīta arī Ziemeļvalstīs, kad labākas dzīves meklējumu rezultāta dzimteni pameta miljoni skandināvu un nekas slikts tāpēc nenotika. Valsti tāpēc nevajadzēja aizslēgt un atslēgu nolauzt. Vieni aizbrauca, citi palika un vēl trešie atgriezās ar jaunu pieredzi mugursomā. Liksim mierā aizbraucējus, kuru bērni iet ārzemju skolās un latviski runāt vairs nemācēs. Šī ir viņu pašu izvēle. Mēs pelnīsim mazāk, samierināsimies ar sliktāku veselības aprūpi un niknākiem ļaudīm uz ielas vai tramvajā. Tāpēc, ka esam palikuši šeit un Latvija tagad ir tikai mūsu lieta. Nav neviena cita, kam deleģēt šo smago pienākumu, jo atrodamies smagas izvēlēs priekšā – vai nu sekot igauņu piemēram (atrodot savai valstij progresīvu attīstības ātruma nišu), jeb atšļūkt atpakaļ sovjetisma un dogmatiskas un konservatīvas valsts truluma un aprobežotības telpā.

No visām lietām, kas ap mums notiek, visinteresantākā ir nākotne, jo tur mēs visi pavadīsim savu atlikušo mūžu. Tāpēc liksim «beigtam Matisonam»** mieru un nesekosim «bagāto nabagu» sirēnu saucieniem vēlēšanās.

Laiks neiet uz priekšu. Tie esam mēs, kas ar piekto ātrumu, drāžamies cauri klusējošai mūžībai. Tāpēc tikai paši varam noteikt savas valsts attīstības ātrumu.

Tā kā to vēlamies.

*Cilvēks cilvēkam vilks (lat.)

** Latviešu rokgrupas «Menuets» leģendāras dziesmas frāze ar padomju laika dzejnieka Ojāra Vācieša dzeju «Balādes par Matisonu».

 

Krievu indes cinisms jeb risks ēst saldējumu Jomas ielā

Posted on by
3

Attēls no Telegraph.co.uk

Radiobalsis (dažādās valodās) turpina atkārtot faktus par dubultaģenta Sergeja Skripala un viņa meitas Jūlijas slepkavības mēģinājumu Dienvidanglijā. Angļu valodā ziņo, ka nervus paralizējošā inde, kas uzpūsta cietušajiem no aerosola pudelītes, esot no krievu laboratorijām un tās nosaukums ļoti mīlīgs –  Novičok (Jauniņais). Vācu valodā stāsta, ka šo ķīmisko vielu izmanto tikai nogalināšanai. Kāds krievu ķīmiķis BBC informē, ka tie, kas pakļauti šīs vielas iedarbībai, nekad neizdzīvos. Piesārņota esot arī picērija un parks, kur tā lietota. Aiz automašīnas loga slīd piesnigusī Kurzemes ainava, kurā nekas neliecina par notiekošo satraukumu britu salās. Šī nervu inde esot izstrādāta PSRS armijas laboratorijās un, lai to transportētu, ir jābūt speciālai (profesionālai) kompetencei un iemaņām. Citām valstīm tās nav.

Tikmēr Krievijas radio turpina uzjautrināties par britu sašutumu un neslēpj ironiju par indēšanu, apgalvojot, ka Putina impērija šajā notikumā nav vainīga. Tramps jau paguvis novākt no skatuves savu ārlietu ministru, kas nepiesardzīgi bija izteicis līdzjūtību un atbalstu angļiem. Situācija atgādina „mazā raķešvīriņa” jeb Ziemeļkorejas Kima pasūtījuma slepkavību Malaizijas lidostā. Arī toreiz neviens nebija vainīgs, taču upuris nomira kā plānots. Tagad ar līdzīgu metodi nogalināti jau trīs krievi Lielbritānijā un ceturtais (bijušais lidkompānijas Aeroflote šefs) miris mīklainos apstākļos.

Kurš to izdarīja?

Pasaule tomēr turpina gaidīt atbildi no Maskavas par to, kā krievu armijas inde varēja nokļūt Lielbritānijas picērijā. Pagaidām skaidrojumu šim jautājumam Maskava nedod. Rodas iespaids ka notikušais slepkavības akts ir Putina priekšvēlēšanu kampaņas pasākums. Iebaidīšanas žests tiem, kas izrāvuši naudu no Krievijas bankām, „nodevuši dzimteni” un tagad dzīvo ārzemēs cepuri kuldami. Ar šo krievu emigrantiem tiek demonstrēts, ka šodien Putins ar savējiem atkritējiem spēj izdarīt to pašu, ko savulaik Staļins ar Trocki.

Neraugoties uz to, ka Kremlis tupina noliegt savu vainu, Terēza Meja nebaidās deklarēt, ka Kremļa klusēšana un spītēšanās ir pierādījums putinistu vainai notiekošajā. Tāpēc tiek izraidīti 23 krievu diplomāti (spiegi), iesaldēti krievu līdzekļi bankās un paredzēts boikotēt sporta pasākumus. Situācija atgādina 2006. gada Aleksandra Ļitviņenko slepkavības brīdi. Arī tolaik tika izmantota „lietussarga uzbrukuma loģika” un kārtējais krievu aģents gāja bojā no radioaktīva pulvera ārzemēs, uz ielas.

Praktiski visiem šodien ir skaidrs, kurš diriģē šo „ savējo noindēšanas” orķestri. Taču Putins turpina protestēt, visu noliedz un smīn.

Starp citu, viņa rīcība (pēdējā laikā) kļūst aizvien agresīvāka. Sākot no Krimas aneksijas,  pārkāpumiem Sīrijā, ASV vēlēšanu manipulācijas un beidzot ar ļoti nekautrīgo informatīvo karu, kurā „Katjušu” vietā pretinieku bombardē troļļu fabrikas un viltus ziņas. Ar mērķi destabilizēt rietumu demokrātiju un apmuļķot tajā dzīvojošos cilvēkus.

Kā tas skar mūs?

Krievu dubultaģentu novākšana (tik bezkaunīgā veidā, kā tas novērojams Lielbritānijā pēdējo gadu laikā) ir ļoti nopietns brīdinājums mums visiem. No vienas puses tas ir nepārprotams pliķis ārzemēs aizbēgušajiem krieviem. Tas nozīmē, ka  tie kas neklausīs diktatoram, tiks sodīti. Kremļa atriebīgā roka viņus atradīs visur un vienmēr. Tātad paklausība un padevība no Kremļa impērijas pilsoņiem tiek pieprasīta joprojām. Tieši tāpat kā tas bija likums PSRS laikos. Pretējā gadījumā nepalīdzēs pat bēgšana uz ārzemēm. Varas rokas tos atradīs visur.  Šis – savējo vajāšanas veids padomju patriotiem ir bijis raksturīgs vienmēr. Sākot ar „kreiso tīrīšanām” 30.gados Maskavā un beidzot ar Gulāga koncentrācijas nometnēm un čekas lamatām. Īpašais prieks izrēķināties pašiem ar savējiem tautiešiem ļoti nežēlīgi, nav nekas jauns zem šīs saules Austrumeiropā. Tā ir norma.

Mani uztrauc kas cits. Proti apstāklis, ka krievu aģenti tik netraucēti pārved pāri robežām bīstamas ķīmiskās vielas (indes), kas tiek klasificētas par ķīmiskiem masu iznīcināšanas līdzkļiem (starptautiskiem aizliegtiem)  un ne tikai slepkavo ar tām ārzemēs iezīmētos savējos cilvēkus, bet apdraud citas valstis. Piesārņo vidi un pakļauj riskam nevainīgus cilvēkus, kas ēd picu pie blakus galdiņa vai gaida savu lidmašīnu, stāvot netālu no aktīvā indētāja.

Pēdējos gados Latvijas nekustāmos īpašumus iegādājušies neskaitāmi krievu pārbēdzēji, kas Kremlim nepatīk. Tas nozīmē, ka šādas akcijas nav izslēgtas arī Rīgā vai Jūrmalā. Vai tāpēc dosimies uz aptieku un iegādāsimies masku atlikušajam mūžam? Galu galā nav izslēgts, ka nākamā „lietussarga akcija” var notikt, piemēram, šovasar pusdienlaikā, pie kafejnīcas Jomas ielā.

Kā lai aptur šo kremlīnu cinismu?

To pašu ņirdzīgo lielmanību, kas brauc pāri civilizētām attiecībām?
Kremļa tēvočiem raksturīgā bezkaunība skar mūs arī politiski. Ja pie varas Latvijā turpinās palikt Ušakova Saskaņa un Lemberga zaļzemnieki, tad mūsu valsts saglabās arī turpmāk postsovjetisma liekulības un cinisma tradīcijas, kad situētas personas tupina apzagt valsti un noliegt acīmredzamus pārkāpumus tik pat enerģiski kā Putins šodien noliedz Skripala noslepkavošanu ar “Jauniņo” Solsberī.

Pasaule gaida no Kremļa paskaidrojumus un atvainošanos. Izskatās, ka nekas tamlīdzīgs  netiks publiskots, jo nelietībai nav spoguļa un ļaunumam nav vainas apziņas.

 

 

Katram savs “lembergs”. Amerikāņiem – “donalds”, mums – “aivars”.

Posted on by
Atbildēt

Tieši tāpat kā aivars atsakās saprast savas rīcības patiesās sekas Latvijas politikā, to pašu nevēlas atzīt arī ASV prezidents Tramps.  Nesenie atmaskojumi pierādīja, ka viņa dēls ir priekšvēlēšanu kampaņas laikā sazinājies ar Krievijas politisko eliti un saņēmis atbalstu no Kremļa.  Tātad –  Trams ir uzvarējis vēlēšanās patiecoties Kremļa propagandai. Šī atmaskojuma avoti meklējami Baltā nama iekšienē. Tas nozīmē, ka Trampa štābs savam līderim vairs nav lojāls jeb uzticams. Izskaidrojums šādai “nodevībai” nav tālu meklējams – to izraisījusi pašreizējā prezidenta rīcība un darbība politikas arēnā, kas daudziem amerikāņiem uzdzen šausmas, antipātijas un kauna sajūtu.

New York Times ziņo, ka kompromitējošo informāciju medijiem piegādājuši trīs cilvēki no Trampa iekšējā loka. Pašam Trampam šis fakts bija ļoti nepatīkams pārsteigums, jo ziņas tiks nopludinātas avīzē, kas viņam šķiet viskaitīgākā, nesimpātiskākā un nīstākā.

Satraukums Baltajā namā patlaban esot milzīgs un komandas darbs “praktiski paralizēts” (DN, 13.07.2017).

Līdz šim publiskā satraukuma karuselis griezās ap Trampa centieniem demontēt Baraka Obamas izveidoto veselības apdrošināšanās sistēmu un ieviest nodokļu reformu, kas dotu priekšroku turīgajiem amerikāņiem un trūcīgo rēķina. Taču tagad Trampa dēla slepenās sarunas ar krievu advokāti un atklātie lūgumi krieviem palīdzēt  priekšvēlēšanu cīņā pret Hilariju Klintoni, ir pārņēmuši publisko telpu.

Washington Post sajūtas Baltajā namā raksturo kā orkānu. Pats Tramps uzvedoties izaicinoši un skaļi (tieši tāpat kā Ventspils aivars) – visu noliedz, klaigā, ka “var darīt ko un kā vēlas” un, ka “dēls ir svēts” t.i. “nav vainīgs”.

Tramps uzskata, ka viņa sadarbība ar Kremļi priekšvēlēšanu kampaņas laikā nevarēs pierādīt. Pēc viņa domām sadarbība ar Putinu nav nekas slikts. Galu galā – tas ir izdevīgi un šis arguments ir vienīgais, kas viņa domāšanā funkcionē produktīvi. Tieši tāpat kā Latvijā eksperti brīdina un aicina vēlētājus uzmanīgāk izvelēties kandidātus par kuriem tiek balsots vēlēšanās, arī amerikāņiem David Frum iesaka to pašu. Pat konservatīvā Fox News programmas vadītājs Shep Smith neslēpj sašutumu par to, ka Tramps nevēlas atzīt krievu iesaistīšanos viņa priekšvēlēšanu kampaņā kā nopietnu pārkāpumu. Atvainošanās vietā viņš turpina būt sašutis par to, ka medijus šis fakts joprojām interesē. Arī viņam (tāpat kā mūsu aivaram) šķiet, ka šī viņa neglītā rīcība ir “veca zupa” par kuru vairāk NAV JĀRUNĀ.

Taču viņa lāsti debesīs nekāpj, jo tikko Wall Stret Journal atmaskoja faktu, ka amerikāņu drošībnieki ir noklausījušies krievu valsts ierēdņu telefonsarunas, kuri jau 2015.gadā atklāti runa un spriež par krievu pieslēgšanos Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņas procesam.

Atmaskojumu indikācijas var panākt Trampa znota Jared Kushner demisiju. Tieši viņs publiski meloja par savu tikšanos ar krievu diplomātiem. Nupat noskaidrojies, ka Kušners aktīvi iesaistījies krievu troļļu stratēģijas formēšanā Trampa kampaņas beigu fāzē. Tā tiekt diriģējis krievu troļļu orķestri. Ja Donalda Trampa juniora darījums ar krievu juristi var tikt traktēts kā valsts nodevība, tad znota rīcība izskatās vēl nožēlojamāk. Tramps pašliak nolīdzis sava dēla aiztāvībai dārgāko amerikāņu advokātu Alan Fuerfas. To pašu, kas mēdz aizstāvēt mafijas vadoņus (Gambino, Genovese och Bonanno). Skarbi. Turpretī Kušnera stāvoklis turpina grīļoties tālāk.

Ievērojamais amerikāņu jurists Jill Wine – Banks, kas bija prokurors Watergate skandāla laikā, ir pārliecināts, ka avīzes publicētie materiāli pierāda amerikāņu amatpersonas sazvērestību ar citas valsts valdību.

Starp citu – znots ir pieņemts darbā Baltajā namā. Pierādījies, ka publiskajā intervijā viņš ir atklāti melojis par saviem kontaktiem ar Kremli. Par šādu melošanu ASV amatpersona var nonākt cietumā. Tikko uzzinājām, ka pierādījusies pat viņa korumpētība sarunās ar Kataras režīmu. Pirms laika viņš centies pierunāt kādu Kataras investētāju, ieguldīt naudu viņa nekustāmā īpsašuma uzņēmumā. Runa bijusi par ieguldījumu pusmiljardu dolāru vērtībā. Darījums nav izdevies un Trampa znots atriebies ar Kataras blokādes atbalstīšanu. Kā norāda The Intercept, tieši Kušners bijis galvenais Trampa pierunātājs atbalstīt Sauda Arābijas un Emirātu uzsākto Kataras blokādi.

Katram savu nevaroņi – amerikāņiem Trampa svīta. Mums oligarhu sarunas.

Personāži līdzīgi un varas abstinence arī.

 

Kūlas dedzinātāji mums ievēlēja atpakaļ oligarhus

Posted on by
1

Speciāli TVNET

Vēlēšanas kopā ar arktisko gaisa straumi, kārtējo Brīvdabas muzeja gadatirgu un Londonas teroristu uzbrukumu garām. Pēc dramatiskajiem pusnakts aptauju ziņojumiem, iestājies klusums pēc vētras. Īpaši uzkrītoši tas pamanāms Rīgā. Te uzvarētāji gavilē klusināti, jo knapi pārvarējuši 50% robežu, bet zaudētāji izliekas, ka viņu vispār nav. Puķes smaržo tālāk reibinoši, jo šogad magnolijas, ceriņi, rododendri un purenes zied vienlaicīgi.

Rīgas grimšana

Rīga turpinās grimt, jo vēlēšanu rezultātā 50,85% ieguvis prokremliskais Ušakova-Amerika tandēms. Ar daudz mazāku pārsvaru nekā iepriekšējās vēlēšanās, taču pie varas Rīgā viņi tomēr paliek. Kāpēc tas notiek atkārtoti? Iemesli ir vairāki. Protams, putiniskajai «Saskaņai» ir savs stabils krieviski runājošo vēlētāju kolektīvs, kas balso par savējo (krievu), nevis par viņa politiku. Skaidrs, ka plaši tika izmantoti administratīvie resursi aģitācijai (pašvaldības darbiniekiem atlaides un bonusi, tiešs spiediens ar prasību vēlēt par pašreizējiem vadītājiem), ar bezmaksas tramvajbiļetēm iekārdināti postsovjetiskie Rīgas seniori, kā arī liktas lietā no Krievijas pārņemtās netīrās propagandas metodes: manipulācija sociālajos medijos, melīgu ziņu izplatīšana un pretinieku apzināta nomelnošana ar dažādu manipulatīvu metožu palīdzību, kas civilizētu valstu priekšvēlēšanu praksē ir aizliegtas. Viens no melīgo ziņu uzkrītošākajiem piemēriem ir partijas nosaukuma «sociāldemokrātiska partija» izmantojums, jo starptautiskās internacionāles mājas lapā «Saskaņa» joprojām nav akceptēta kā pilntiesīgi piederoša un atbilstoša sociāldemokrātiskas partijas standartam (atrodas tikai asociēto partiju sarakstā) un nekādi nevar tikt uzskatīta par klasiskās Raiņa Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (internacionāles akceptētās partijas) lietas turpinātāju. Tātad «Saskaņa» kopā ar klerikālo GKR paliek pie varas Latvijas galvaspilsētā.

Rezultātā skepse par Rīgas nākotnes izredzēm ir pamatota, jo šā tandēma darba stils, manuprāt, iezīmīgs ar augstu korumpētības līmeni, katastrofāli vāju spēju komunicēt ar Rīgas sabiedrību atgriezeniski. Vairāk atgādinot mafiozu grupējumu, nevis partiju, kad aktuālu galvaspilsētas problēmu risināšanās vietā (tramvajs uz Berģiem, Pļavniekiem vai Dreiliņiem) tiek piedāvāti nesaprotami, tikai varai tuvu stāvošām personām vajadzīgi projekti (kapu tramvajs) ar tendenciozi politizētu realizācijas interpretāciju.

Atkarība no Kremļa un baznīcas

Izteikti prosovjetiskais politikas realizācijas modelis Rīgas Domē rada aizdomas par vadošā tandēma pārāk ciešo atkarību no Kremļa un baznīcas. Tā kā nedz Ušakovs, nedz Ameriks nespēj komunicēt ar presi un publiku demokrātiski, paskaidrojot un pamatojot savu lēmumu loģiku (turpinot ignorēt publisko telpu arogantā stilā a la PSRS vai mūsdienu Krievija), ir pamats bažām, ka Rīgai nekas labs nākotnē nespīd. Pie kam, zinot šīs partijas sadarbības līgumu ar Krievijas Putina partiju «Vienotā Krievija», pastāv bažas, ka Kremlis arī šoreiz varētu būt iejaucies ar palīdzīgu roku aģitācijas un balsu skaitīšanas darbā Ušakovam – Amerikam par labu. Šīs bažas nevajadzētu izslēgt kā nepamatotas, jo ASV un Francijas prezidentu vēlēšanas pierādīja, ka šāds mehānisms «Saskaņas» sadarbības partneriem Maskavā eksistē. Nav izslēgts, ka arī Latvijas virzienā tas ir darbojies un devis rezultātus. Cerēsim, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis, taču nav pārliecības, ka mūsu valstī ir kontroles resursi, kas šādu iespēju godprātīgi spētu analizēt un izslēgt bažas no aizdomu fona.

Otrajā vietā Rīgā izvirzījās jauniesācējs ar neskaidri deklarētu politisko virzību, tā saucamā Bondara partija (LRA/LA) ar 13,66%, un trešajā – konservatīvi klerikālā JKP ar 13,41%. Lielākais zaudētājs šajās vēlēšanās ir liberālā «Vienotība» ar pieticīgajiem 6,26%, kas jau trešajās pašvaldību vēlēšanās pēc kārtas nespēja izvirzīt pienācīgu pretendentu Rīgas mēra amatam. Loģiski, ka tieši «Vienotības» stūres vīru nenoteiktība un iekšējo resursu neprasmīga lietošana ir atbildīga par to, ka mūsu valsts galvaspilsēta turpinās stagnēt vēl četrus gadus uz priekšu prokremliska režīma vadībā. Nacionāļu neveiksmīgā kandidāte Baiba Broka mēģināja nospēlēt savu Rīgas Domes mēra pretendentes lomu, taču viņai šī loma galīgi neizdevās. Apzināti vai neapzināti Baiba Broka nospēlēja Nila Ušakova draudzenes (sabiedrotās) lomu uz Rīgas politiskās skatuves, un tas liecināja, ka vai nu VL – TB/LNNK ir gatavi sadarbībai ar «Saskaņu», vai arī lomas ir sadalītas jau iepriekš un nacionāļi «labprātīgi» atdevuši Rīgu Nilam, par to saņemot pretī «kaut ko tādu», par ko mums pārējiem publiski nestāsta. Lemberga kabatas partijas ZZS vārgulīgie 3,29% šajā gadījumā bija lieks apliecinājums tam, ka Ventspils politiskā apetīte ir hroniski neremdināma un spēj nodedzināt kaimiņa māju, lai uz ugunsgrēka liesmām uzceptu sev pannā olas.

Daugavpils spītība

Interesantu pārsteigumu sagādāja otra lielākā Latvijas pilsēta. Ar minimālu pārākumu uzvarējusi valdošā «Latgales partija», kas ieguvusi par 113 balsīm vairāk nekā «Saskaņa». Jānis Lāčplēsis paliek zirgā (28,57%), un no Rīgas uz Daugavpili aizkomandētais saskaņietis Andrejs Elksniņš (28,16%) mīņājas tikai otrais. Trokšņainais Rihards Eigims ar savu «Mūsu partiju» palicis trešais (19,4%). Vēlētāju aktivitāte Daugavpilī bijusi 47% robežās. Jāpiezīmē, ka eiromigrantu plūsma no Latvijas uz Rietumeiropu tieši no šā reģiona ir visiespaidīgākā, un šis apstāklis varēja ietekmēt vēlētāju aktivitāti reģionā. CVKdati rāda, ka Daugavpils domē nav ievēlēta «Svetka-kandidat» jeb Svetlana Lomska no partijas «No sirds Latvijai», kas ar Youtube palīdzību izplatīja savu videoklipu, aicinot balsot tieši par viņu. Šāda relaksējoša metode priekšvēlēšanu aģitācijā ir ļoti izplatīta Krievijā, kas arī izskaidro «čičolīnas» stila vēstījumu pierobežā Daugavpils zumbas treneres izpildījumā. Tas nozīmē, ka Daugavpilssaglabā savu stilu un savus oligarhus tāpat kā agrāk. Tieši tāpat kā Ventspils, kurā netraucēti valdīs tālāk oligarhs un vietējais karalis Aivars Lembergs (62%). Nav mainījies atbalsts arī Jelgavas Andrim Rāviņam un skandalozajam Ziedonim Caunem. Tas pats Jānis Baiks ar savu «Valmierai un Vidzemei» (60,32%) paliek pie varas Valmierā. Atpaliek Lemberga ietekmes ZZS ar 15,1% un Nacionālā apvienība ar saviem tradicionālajiem 9,7%. Prokremliskajai «Saskaņai» šajā reģionā nav izredžu (3,1%)

Liepāja uzvelk buras

Labāka situācija novērojama Liepājā. Portāls Liepājniekiem.lv ziņo, ka 90% iedzīvotāju vēlas, lai «šoreiz» Jānim Vilnītim (LRA) un ilggadējam mēram Uldim Seskam (LP) «jāspēj vienoties un strādāt koalīcijā». Taču pastāv bažas, ka «divi latvieši» var neprast vienoties (kā parasti) un rezultātā par Seska sabiedrotajiem arī šoreiz kļūs prokremliskā «Saskaņa», ar kuru Liepājas mērs jau iemācījies sadarboties aizvadītos četrus gadus.

Redzēsim, vai Liepāja uzvilks jaunas buras, vai tomēr turpinās politisko virzību iesāktajā formātā.

Kursi vēlētājiem

Jāatzīst, ka aktīva vēlētāja situācija Latvijā nav vienkārša. Ja jāiemet urnā saraksts bez svītrojumiem un krustiņiem, tad lieta vienkārša – paņem, ielīmē un iemet. Taču, ja ir vēlme aktīvāk selekcionēt deputātu kandidātus, tad vēlēšanu procedūra kļūst sarežģītāka. «Krustiņš» jāzīmē kā kapu krusts, nevis «x», un nosvītrojot nedrīkst aizskart «krustiņa rombu», citādi biļetens nebūs derīgs – «mašīna» to nevarēšot izlasīt. Bez tam, ja seko CVK videoinstrukcijai, nedrīkst locīt vēlēšanu zīmi (pirms ievietošanas aploksnē), lai gan CVK piedāvāja tieši maza formāta aploksnes, nevis sarakstu formātam atbilstošas aploksnes, kurās bez locīšanas, manuprāt, to vēlēšanu zīmi iespraust nemaz nevar. Tāpēc var gadīties, ka daudzi aktīvie vēlētāji šogad, svītrojot un plusojot, un salokot vēlēšanu zīmes, palika aiz strīpas. Interesanti, vai Arnis Cimdars mums izstāstīs nederīgo biļetenu biogrāfijas? Var gadīties, ka tieši opozīcijas aktīvākie balsotāji būs zaudētāju sarakstā? Vai nākotnē nāksies rīkot kursus vēlētājiem, lai mēs spētu korekti veikt aktīvo balsojumu?

Vēlētāju diskomfortu būtu vēlams novērst līdz nākamajām vēlēšanām, lai aktīvākie nepaliek aiz svītras vai papīrgrozā tikai tāpēc, ka «mašīna to neizlasīs».

Laiks rādīs, vai tā notiks. Taču pagaidām jāsamierinās, ka kūlas dedzinātāji mums ir savēlējuši pašvaldībās stagnējošus oligarhus.

Nekas labs tas nav. Nākotnei neklāsies viegli.

Diemžēl tā tas ir.