Karš nav tikai kauja ar ieročiem frontē. Taču lielākā daļa tā domā, jo par citām kaujas metodēm kara apstākļos līdz šim nav bijuši informēti.  Piemēram, „ukraiņu dronu“ tā saucamais uzbrukums Kremlim pirms pāris dienām ir propagandas gājiens jeb apzināta “notikuma ģenerēšana“ (PR akcija), kuras autors visticamāk ir krievu FSB, nevis Kijiva vai Vašingtona. Šādus viltus gājienus karojošās puses izmantojušas vienmēr un visos laikos. Cits jautājums – kāpēc mēs to nezinājām? Tāpēc, ka to neviens tautai nestāstīja. Ukrainas karš ir pirmais izņēmums šajā procesā, jo internets piedāvā konfidenciālu jaunumu piegādi patērētājam uz mājām. Ir pienākuši citi laiki un tagad mēs ātri uzzinām to par ko mūsu vecākiem vai vecvecākiem nebija ne miņas. Proti – kā viss patiesībā notiek.

Operācija Fantāzija

Izklausās kā datorspēle, taču šādi tika nosaukts grandiozs propagandas plāns ASV, kura mērķis bija manipulēt ar otrā pasaules kara ienaidnieka – Japānas iedzīvotājiem. Amerikāņu izlūkdienests bija uzzinājis, ka japāņu tradicionālajā reliģijā sintoismā (kura pamatā ir kami pielūgšana) liela nozīme ir svētajiem gariem, kuri var iemiesoties piemēram kokos, dzīvniekos, vējā vai lietū. Tā nu izlūkdienests izgudroja, ka būtu jāizveido kāds maģisks dzīvnieks un ar tā palīdzību jāiebaida ienaidnieks. Pēc garām pārdomām amerikāņi nonāca pie secinājuma, ka japāņu biedēklis būs baloni, kas atgādinās lapsas. Tos nosūtīs lidošanai pāri Japānai, pie viena izplatot lapsu smaku. Vienlaikus tiks transportēta skaņa, kas atgādinās lapsu kliedzienus. Tādā veidā šis „pasākums“ izskatīsies pēc lapsu uzbrukuma. Pirms starta šis projekts tika apturēts. Kritiķi tam nenoticēja. Nākamais plāns – saķert labi daudz lapsu, nokrāsot tās košās fluorescējošās krāsās un palaist skriešus Japānas liedagā. Taču atkal bija problēma. Kā panākt, lai krāsa turas klāt lapsu kažokam? Ar jenotiem šo lietu izmēģināja un viss bija labi. Krāsa uz kažoka noturējās, bet lapsām – nekā. Ņēmās, ņēmās kamēr nokrāsoja arī lapsas. Pēc tam palaida 30 nokrāsotos dzīvniekus skraidīt pa kādu Vašingtonas parku. Lai noskaidrotu, vai izskatās pietiekoši baismīgi. Ja nobīsies amerikāņi, tad sabīsies arī japāņi. Sacīts – darīts. Līdzko mirdzošās lapsas palaida parkā, cilvēki šausmīgi pārbijās un  metās zvanīt policijai. Tagad bija skaidrs, ka plāns ir lielisks.

Nākošā problēma – kā nogādāt spožās lapsas uz Japānu? Lapsas protot peldēt. Tad nu sameta visus dzīvniekus kuģītī, nogādāja pie Japānas liedaga un iemeta tur okeānā. Sākumā šķita, ka viss izdevies, jo dzīvnieki metās peldēt uz krastu. Taču ūdenī krāsa no kažokiem bija nogājusi un pēcāk daudzas lapas pašas savus kažokus notīrīja. 

Fluorescējošajiem dzīvniekiem bija jāsatrauc Japāna.  Jārada iespaids, ka ieradušies ļaunie gari un pasaules gals ir tuvu. Taču šis projekts neizdevās. Lapsas japāņus nenobaidīja. No šodienas viedokļa šāda birokrātu jaunrade izskatās nožēlojams un muļķīgs gājiens. Tā kā CIA dibināja tikai 1942.gadā pēc Perlharboras bombardēšanas, tad jānoprot, ka darbinieki nebija profesionāli. Atbildība par šo izgāšanos pienācās “The Morale Operations Branch” , kuras uzdevums bija demoralizēt ienaidnieku. Sagraut japāņu pretošanās spēju.  Panākt, lai japāņu karavīri zaudē kaujas sparu. Metodes šajā stratēģijā ir dažādas. Piemēram – baumu izplatīšana. ASV aģenti apzināti pētīja noskaņojumu un piegādāja nepatiesas baumas un tenkas iedzīvotāju satraukšanai. Plašāk ar šo vara iepazīties: John Lisle, ”The dirty tricks department. The untold story of the real-life Q branch, the masterminds of the second world war secret warfare” (The History Press).

Mānīšanas māksla

Propaganda un maldinošas informācijas straumes plaši izmantoja arī Staļins. Runā, ka tieši Staļins esot pirmais lietojis vārdu dez-informācija. Tas noticis pirms 100 gadiem. Ikvienai sevi cienošai valstij esot jāizplata sistemātiski melīgas ziņas, kas izskatās kā patiesība un spēj iedzīt pretiniekos bailes, izraisīt satraukumu un novest pie ienaidnieka apjukuma. 

Tolaik psiholoģiskais karš ar melu tiražēšu, blefošanu un nepatiesas informācijas piedāvāšanu patiesības vietā, bija salīdzinoši biklāks. Ja salīdzinām ar šodienas Putina propagandas buldozeru. Pateicoties digitalizācijai, dramatiski paplašinājās iespējas izplatīt melus un nepatiesības ļoti lielam cilvēku skaitam ticamā formā. 

Šajā interneta telpā katru dienu palo nepatiesības un apzināti organizēta, mērķtiecīgi vadīta nepatiesību upe, kuras autori reāli nav redzami. Taču efekti ir un tāpēc šim mērķim Ķīna un Krievija izdala gigantiskus līdzekļus. Piemēram, 2016.gada prezidenta vēlēšanās ASV (Trampa uzvara), Breksits Lielbritānija (izstāšanās no ES) un antivakseru uzliesmojums (pandēmijas apstākļos) ir tikai daži no mērķtiecīgu propagandas kampaņu rezultātiem.

Šodienas patērētājs pats paņem no sociālajiem medijiem melus un nepatiesības ticamā iesaiņojumā, uzknābā to un labticīgi izplata šo indi tālāk. Nepatiesībām un meliem mēdz būt liels magnētisms, jo tās satur sensāciju, dramatismu un tāpēc pievilina lielu publiku. Tagad sociālie mediji ļoti atvieglo dezinformēšanas procesu, jo publikai šķiet ka pati ir atradusi šīs saistošās viltus ziņas. Nevis kāds tās apzināti piedāvā.

1940.gadā to izdarīt bija grūtāk.

Piemēram, slavenā amerikāņu dezinformēšanas operācija „Cornflakes“ vāciešiem tā īsti neizdevās. Tās mērķis bija izveidot jaunas pastmarkas, kurās Hitlera portreta vietā novietots galvaskauss ar tekstu “Futsches Reich” (zudusī/sagrautā impērija) pierastā jēdziena „Deutsches Reich“ vietā. Šī pastmarka kļuva plaši pazīstama tikai pēc otrā pasaules kara, kad publiski tika pārdots Franklina Rūzvelta pastmarku albums.

Otra amerikāņu kampaņa kara laikā bija baumu izplatīšana par to, ka eksistē kāds vientuļo vācu sieviešu klubs, kura dalībnieces vēlas seksu ar drosmīgiem tautiešiem – karavīriem. Lai sastaptu šīs sievietes, esot jāpiesprauž pie apģērba nozīmīti sirsniņas formā un jādodas uz tuvējo bāru vai restorānu. Kāds bija šīs kampaņas mērķis? Vai apmierināt vācu karavīrus? Nē, sēt viņos bažas un paniku par savām mājās paalkušajam sievām un draudzenēm. Visām kampaņām ir demoralizējošs mērķis – sarūgtināt, radīt nožēlu un satraukt.

Amerikāņu izlūkdienestam kara apstākļos radās vēl kāda ideja kā pazemot japāņus. Proti – izstrādāt vielu, kas nelāgi smird. To piegādāt ķīniešu jauniešiem – aģentiem, kuri nemanot uzspiež šo smirdīgo krēmu uz japāņu okupācijas varas virsnieku apģērba. Smirdoņa padarītu virsniekus nervozus un grautu viņu pašcieņu. Taču kāds amerikāņu ārsts „pinkertoniem“ paskaidroja, ka japāņi regulāri izmanto kanalizāciju kā mēslošanas līdzekli dārzos un tāpēc smaka viņiem neko sliktu nenodarīs. Nācās meklēt nākamo projektu.  

Interesanti ir kara laika spiegu ieteikumi kā cīnīties pret ienaidnieka propagandas filmām. Vajagot paņemt līdzi uz kinoteātri maisiņu ar trīs lieliem naktstauriņiem. Tumsā tos palaist skatītāju zālē. Tauriņi nekavējoties metīsies gaismas stara virzienā un traucēs publikai noskatīties kārtējo vācu propagandas filmu.  

Spiegu uzbrukumi un akcijas

Kāds Hārvarda universitātes psihologs, analizējot Ādolfa Hitlera personību konstatēja, ka fīrers esot ļoti sievišķīgs pēc dabas. Viņš piedāvāja graujošu akciju – panākt, lai kāds injicē sieviešu hormonu vācu vadoņa ēdienā. Rezultātā Hitlera ūsas nokristu uz galda, balss kļūtu vēl spalgāka un zem uniformas izaugtu krūtis. Vīrišķīgums pazustu un tas būtu pazemojums visai vācu tautai. Man personīgi šāda akcija šķiet ļoti nenopietna, taču pirms 80 gadiem spiegošanas dienestam tas šķita ģeniāls solis. Profesionāli spiegi tika sūtīti uz Hitlera rezidenci kalnos, Vācijas dienvidos. Tika samaksāta liela nauda kāda vietējam zemniekam, lai tas apsmidzinātu un injicētu sieviešu hormonu bietēs un burkānos, kas vēlāk tiks nogādāti uz Hitlera pusdienu galda. Taču operācija neizdevās jo zemnieks paņēma naudu, bet apsolīto neizdarīja. Aizbēga un pazuda. 

Visas šīs akcijas, ieskaitot šīs nedēļas „bīstamo dronu uzbrukumu Kremlim“, man atgādina nevis nopietnas izlūkdienesta operācijas, bet gan delverīgu jauniešu vieglprātīgas fantāzijas produktus alus, vīna vai reibinošu cigarešu iespaidā. Tas šķiet smieklīgi. Taču FSB domā, ka rīkojušies ļoti gudri un tālredzīgi. 

Paraugoties atpakaļlaikā šķiet, ka šodien nav atklāts nekas jauns un nebijis arī šajā – dezinformācijas jomā. Viss ir tas pats vecais, tikai piemērots digitalizācijas vajadzībām. Toreiz pa okeānu patiešām peldēja nokrāsotas lapsas ar mērķi sēt paniku japāņos. Tagad to pašu izdara datora ekrāns piedāvājot „nofilmētu“ dronu uzbrukumu Kremlim un mēģinot mums iestāstīt, ka lidojošie objekti attraukušies no Ukrainas uz Maskavu, lai nakts tumsā pompozi tiku uzspīdzināti un notriekti ar Spaskas torni fonā. PR teorijā šādu lietu sauc par „organizētu akciju“ kad tiek sarīkots (inscenēts) notikums un pēc tam filmēto materiālu var piedāvāt kā aculiecinieka „dokumentālu“ liecību jeb pierādījumu tam, ka redzamais ir patiesība. 

Tā to, piemēram, 2009.gadā darīja zviedru uzņēmums Tele 2. Proti – jauna produkta (sarunu kartei „Meteorīts“) mārketingam izmantojot tieši šo tirgvedības paņēmienu: inscenēt notikumu, kas satricinātu Latviju. Kā to darīja? PR kompānijas režijā deviņi racēji izraka bedri netālu no Mazsalacas. Pēc tam bedres dibenā ievietoja pirotehnikas maisījumu, kas radīja sprādziena troksni. “Meteorīta komanda“ nofilmēja liesmas no bedres un šis sižets kļuva par „aculiecinieku video“, kuru pēc tam piedāvāja glābšanas, dienestam, pašvaldībai un medijiem kā pierādījumu, ka meteorīts patiešām Mazsalacā esot nokritis. No vietējās ziņu programmas šī vēsts pārsviedās uz starptautiskajiem kanāliem un tikai divas dienas vēlāk kļuva skaidrs, ka šis ir viltots fakts jeb fake news. Rezultātā – skandalozais notikums uzlaboja jaunās kartes „Meteorīts“ pārdošanas rādītājus. Vienkārši – vajadzēja un izdarīja, cerot, ka ir daudz labticīgu vientiešu, kuri pasakai par meteorītu Mazsalacā noticēs. Ja nebūtu šādu ticīgo, tad viltus akcijām nebūtu nekādas jēgas. 

Ja ir aitas, atrodas cirpēji. 

Tā nu tas ir.