Ēriks Ošs. Mediju misija.
Liela mūsu sabiedrības daļa reizēm ir pārliecināta, ka žurnālisti un publicisti vienmēr raksta tikai to, ko priekšnieki viņiem liek. Pantiņš par to, ka „kāds pasūta mūziku“ un žurnālists „to nospēlē“ savā rakstā vai pārraides saturā, daudziem ir spēkā joprojām. Šis pieņēmums ir mīts. Iedoma nr. 1. Tieši tāpat kā slimnīcas ārsts nevar pieprasīt no ārstējošā ārsta vajadzīgu diagnozi sev pazīstamiem pacientiem, arī masmedija vadītājs (vai īpašnieks) nevar pasūtīt saturu redakcijas kolēģa rakstam. Jums var piederēt radio vai televīzijas stacija (pat vesela avīze vai portāls!) taču saturu neviens nekad otram nemēdz pasūtīt. Priekšnieks var palūgt, lai darbinieks uzraksta par “to avāriju” vai “šo strīdu”, taču interpretācija vienmēr ir tikai un vienīgi autora paša lieta, kuru citi (no malas, administratīvi) nevar ietekmēt.
Satura ietekmēšana ir pretrunā mediju darba ētikai un kvalitatīvos medijos nekad netiek praktizēta. Otrs izplatītais mīts jeb iedoma nr. 2 ir ticība un pārliecība, ka žurnālists raksta tikai tad, ja viņam par to maksā. Tātad – „Anna Kalniņa“ kaut ko uzrakstījusi un nopublicējusi, un tas noticis tāpēc, ka „kāds viņai to pieprasījis“ un „kāds par to samaksājis“? Nē, tā nav. Arī šis pieņēmums neatbilst patiesībai, jo publicistika (kas ir radošā žurnālistikas daļa, robežojoties ar daiļliteratūru) visbiežāk rodas tad, kad autoru saviļņo kāda svarīga sabiedrības problēma vai notiekoši procesi (visbiežāk netaisnīgi rīcības akti un notikumi). Autors (kā jau mākslinieks) tad rīkojas impulsīvi un uzraksta, nofilmē, samontē to, kas viņu satrauc.
Mākslā neviens labs darbs nerodas pasūtījuma rezultātā. Tas piedzimst spontāni: apstākļu sakritības, zvaigžņu stāvokļa, netaisnības konstatācijas, pilsoniskās aktivitātes vai citu impulsu rezultātā. Tātad „Anna Kalniņa“ uzraksta rakstu par sev svarīgu tēmu, un nākamais solis ir – atrast izdevumu, radiostaciju vai ekrānu, kas šo atklāsmi publicēs. Pēdējais etaps ir visgrūtākais. Viegls tas nav bijis daudziem mūsu vadošajiem publicistiem. Sākot ar Alunānu, Raini, Aspaziju, Jaunsudrabiņu, Lāci, Skalbi, Ziedoni, Vācieti, Ezeru un beidzot ar Kļavi, Lībeku, Liniņu un pārējiem. Daudziem izdodas publicēties, bet dažiem – nē.
Taču viens ir 100% skaidrs – publicistiku var radīt ikviena radoša persona, kurai ir ko teikt un piemīt prasme izmantot mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Tāpēc publicistiku var pamanīt daudzu mākslinieku daiļradē, īpaši rakstnieku pienesumā. Pat cienījamā Līvija Volkova pēcvārdā Blaumaņa kopotiem rakstiem atzīst, ka Rūdolfa Blaumaņa pienesums publicistikas jomai ir ļoti bagāts daiļrades sektors, kas, pēc viņas domām, veidots „tēlojošās publicistikas žanrā. Varbūt tā var mēģināt definēt šos īpatnējos Blaumaņa avīžu gabalus“ (1) – viņa raksta.
Mediju praksē un teorijā šo žanru sauc par literāro publicistiku. Tas nekad nerodas pasūtījuma rezultātā un bieži pat netiek līdz publikācijai.
Diemžēl publikas neizpratne par mediju žanriem un žurnālista izteiksmes iespējām un tiesībām joprojām ir nepiedodami liela, jo pat žurnālistikas studijas augstskolās Latvijā noenkurotas pie sociālo zinātņu piestātnes. Taču žurnālistika ir māksla. Tā palīdz iztulkot aktuālas un svarīgas problēmas publikai saprotamā formā, izmantojot dažādus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Ja mūsu mediju publikācijas ir vienmuļas un neinteresanti uzrakstītas, trafareti montētas un gaudeni uzrunājošas, tad tas nozīmē, ka kolēģi ir strādājuši formāli, neieinteresēti un neradoši. Tātad – radošu procesu pasūtīt nevar un no malas ietekmēt nedrīkst. Šis konstatējums attiecas arī uz žurnālistikas izplatītākajām formām: ziņu, ievadrakstu, problēmrakstu, apskatu, korespondenci, recenziju, reportāžu, feļetonu u.c.
Kā tad paliek ar mediju tendenciozitāti?
Žurnālisti ir dažādi ne tikai kā cilvēki, bet arī kā radošas personas. Katram no mums ir savi, atšķirīgi pasaules uzskati un izpratne par procesiem un norisēm. Tieši tāpat ir ar visu mūsu sabiedrību kopumā. Proti, tajā var pamanīt dažādu uzskatu spektru no galēji konservatīvām un skarbi ierobežojošām grupām līdz kreisajiem anarhistiem, kas pielūdz elli un realizē grautiņus. No tā loģiski (šķiet) izriet, ka mediji atspoguļo dažādu sabiedrības grupu intereses un tās aizstāv. Tātad – katrai partijai vajadzētu būt savai „avīzei“ jeb katram medijam it kā būtu jābūt savējam pasaules atspoguļojuma ideoloģiskajam modelim. Pamanīju sociālajos medijos, kā vīri cits citam skaidro populārāko pasaules mediju „tendenciozitāti“. Pēc viņu loģikas, piemēram, Newsweek skaitoties „kreisais izdevums“, bet Breitbart – „labējais“. Tā sistematizēt medijus nevar, jo tik vienkārši tas nav. Šis secinājums ir aplams un kā pieņēmums uzskatāms par mītu nr. 3, jo mediju viedokļu spektrs veidojas citādi. Mēģināšu paskaidrot.
Tikai ļoti neliela daļa mediju apkalpo konkrētas iedzīvotāju grupas ideoloģiskās intereses. Tie ir polarizēti politiskie izdevumi ar ļoti ierobežotu lasītāju loku, kurus attiecīgā draudze vai partijas biedri finansē paši. Šādam medijam, kas deklarē, pauž un marķē ideoloģijas robežas, būs maza un ierobežota patērētāju auditorija, jo tas funkcionēs vairāk kā kluba izdevums, nevis medijs. Savā burbulī. Peļņas tur nebūs. Auditorijas pieaugums būs nenozīmīgs.
Tas nozīmē, ka lielie un ietekmīgie mediji rīkojas 100% pretēji partiju avīzēm. Proti, tie nemēdz deklarēt un paust savus politiskos uzskatus un atsakās pieslieties partijām, ideoloģiskām kustībām vai grupējumiem. Tātad – jo savrupāks būs medija nostādījums, jo vairāk to lasīs, skatīsies un klausīsies. Lai nodrošinātu sev lielu auditoriju, ir nepieciešams maksimāli neitrāls, lietišķs vai polifonisks idejiskais pamats, kas parasti raksturīgs tieši sabiedriskajiem un kvalitātes medijiem. Tikai ar bezkaislību vai viedokļu polifonismu var tikt pie pieaugošas auditorijas. Pie masu publikas. Tendenciozitāte šeit ir biznesa ienaidnieks, un to var atļauties tikai medijs, kuram nerūp auditorijas lielums. Lielajiem medijiem tas rūp. Tāpēc viņi izvairās no tendenciozitātes apzināti. Viens bravūrīgs raksts kādā medijā vēl nav izdevuma satura tendenciozitātes zīme. Drīzāk „āķis“ lasītājiem, nevis orientācijas manifests.
Jūs teiksiet, ka lielie pasaules mediji tomēr iezīmē kādu idejisko nobīdi jeb virzienu. Teiksim, ir liberālākas un konservatīvākas avīzes, kurās strādā attiecīgi selekcionēti līdzstrādnieki. Jā, tā ir. Liberālāki žurnālisti tiecas strādāt liberālos izdevumos, bet konservatīvie vairāk pieslejas fundamentālistus uzskatiem, taču kopumā visi pasaules demokrātisko valstu žurnālisti ir salīdzinoši kreisi orientēti. To nesen konstatēja Donalds Tramps, kā arī ir pamanījuši mūsu pašu konservatīvie fundamentālisti. Kāpēc žurnālistiem ir tendence atrasties politiskajā spektrā vairāk „pa kreisi“?
Mediju misija sabiedrībā
Atbildēt uz šo jautājumu nav viegli, taču mēģināšu. Padomju Savienības okupācijas laikā žurnālisti bija valdošās partijas ideju apdziedātāji jeb servisa institūcija varai, turpretī tagad aina ir pavisam citāda. Tagad mediji (kopā ar mākslu) ir opozīcijā „varai“ un „naudai“, lai nodrošinātu dialogu sabiedrībai par to, kas notiek Latvijā. Lai paskaidrotu mediju misiju demokrātiskā sabiedrībā, lūdzu pazīstamo mākslinieku Ēriku Ošu uzzīmēt attēlu, kurš ilustrētu mediju lomu demokrātiskā valstī. Piekodināju mākslinieku nezīmēt personāžiem klāt galvas, jo tad mans mācību līdzeklis studentiem ātri novecos. Taču Ēriks galvas piezīmēja dažiem politiķiem, kuru uz politiskās skatuves vairs nav. Te var redzēt volejbola tīklu. Vienā pusē tie, kam vara un nauda. Otrā pusē žurnālisti un mākslinieki. Notiek skarba spēle un asas gremdes. Mediju uzdevums diskutēt, apšaubīt, polemizēt, nosodīt vai uzteikt. Tauta sēž tribīnēs un skatās, kas valstī notiek un kādas ir varasvīru atbildes uz žurnālistu jautājumiem. Ja spēle nenotiek un visi saskrien vienā tīkla pusē, tad mediju misija netiek realizēta un sabiedrība nesaprot, kas valstī notiek. Mača tiesnesis ir mediju tiesībsargs, kura mums Latvijā joprojām nav. Jo skarbāka spēle, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī. Tas nozīmē, ka mediji, neatkarīgi no savu žurnālistu politiskajām simpātijām, ir mazā cilvēka aizstāvētāji. Tātad viena komanda, kas sastāv no žurnālistiem un māksliniekiem, aizstāv parasto cilvēku = „reņgēdāju“, kuram vara un nauda dara pāri. Otra komanda ir tie, kam pieder vara un nauda mūsu valstī. Viņus aizstāv publisko attiecību speciālisti: gan spēlē ar medijiem, gan attiecībās ar sabiedrību. Viens un tas pats cilvēks nevar vienlaikus spēlēt abās pusēs. Jo konstruktīvāka spēle, jo labāk sabiedrība saprot, kas valstī notiek. Tas nozīmē, ka visi žurnālisti, neatkarīgi no ticības vai pārliecības, ir Robini Hudi jeb mazā cilvēka interešu un vajadzību advokāti, un tieši tāpēc viņu vieta ir vairāk pa kreisi politiskajā spektrā. Ja kāds žurnālists pārtrauc spēli un sāk padot bumbas pretiniekam (pasūtījuma raksti, reklāmas avīzes, pašvaldību avīzes utt.), tad spēles vairs nav un tauta sapako somas un brauc projām, jo nevar saprast kas valstī notiek.
PR saplūšana ar medijiem ir demokrātiskas valsts politiskās spēles gangrēna. Tas būtu jānovērš mediju tiesībsargam. Tikpat nepieņemama ir neētiskā cenzūra (mēs dodam savu reklāmu, tāpēc jūs nedrīkstat rakstīt neko kritisku par mūsu uzņēmumu) vai tiesāšanās ar ietekmīgiem žurnālistiem (lai dabūtu tos projām no pretinieku komandas mediju volejbola laukumā) utt. Tātad – mediju misija sabiedrībā ir kontrolēt varas un naudas plūsmu. To caurskatīt, atspoguļot, vērtēt un diskutēt par to. Varas un naudas pārstāvji nav žurnālistu varoņi. Tāpēc viss žurnālistu korpuss ir „kreisie“ nevis savas privātās piederības, bet gan mediju misijas dēļ. Tātad mīts par to, ka katrai pārliecības un ticības grupai sabiedrībā jābūt saviem galma apdziedātājiem (žurnālistu veidolā) ir maldi nr. 4. Tā mediji nefunkcionē. Tie vai nu spēlē savā tīkla pusē, vai darbojas kā PR speciālisti otrajā komandā. Kompromisa šeit nav, un tas praktiski nav iespējams. Tāpēc Newsweek ir liberāls žurnāls (žurnālistu komanda), bet Breitbart – PR portāls trampistu ideoloģijai (atrodas tīkla otrā pusē, kopā ar varu un naudu).
Par ziņu un viedokļu krāsošanu
Ceru, ka nīgrā un skeptiskā sabiedrības daļa tagad saprot, kā funkcionē mediji atvērtā demokrātijā. Taču vēl atlicis noskaidrot, vai ziņas un viedokļi ir „iekrāsoti“. Nesen publiskajā telpā izskanēja viedoklis par interešu konfliktu LTV ziņu dienesta vadībā. Kolēģi taisnojās, ka priekšniece nekad viņiem neko neliek darīt un tāpēc interešu konflikts neesot šķērslis. Diemžēl tik vienkārši nav. Tendenciozitāte mediju darbā parādās nevis tajā, „kas tiek darīts“, bet gan “tajā, kura nav“. Respektīvi pirmais un galvenais dezinformācijas līdzeklis ir informācijas neesamība, kuru tehnikā sauc par noklusēšanas taktiku. Parasti šo paņēmienu plaši lieto arī sadzīvē, politikā un ikdienā. Ja zinātniski papētām ziņu dienesta produkciju, tad var pamanīt noteikta satura materiālu iztrūkumu, kas liecina par noteiktu tendenci – noklusēt nevēlamo.
Noskaidrot žurnālisma produkcijas tendenciozitāti var (ja tāda eksistē). Taču šim nolūkam jāizmanto pētniecības metodes, nevis Jāņa vai Līvijas nepatika pret žurnālistiem, kuriem „nepatīk Kaimiņš“ vai „Ušakovs“. Diemžēl daudziem ir priekšstats, ka atliek tikai nomainīt cilvēkus redakcijās un ziņas kļūs labākas. Tā sakot – ieliksim savējos, un mediji dziedās mums slavas dziesmas. Šis pieņēmums ir maldi nr. 5, jo sabiedrībā ir daudzi grupējumi, kuri nekad nav apmierināti ar mediju ziņojumiem. Caurmērā 94% iedzīvotāju uzskata, ka žurnālistika ir vajadzīga. No tiem 97% seko ziņu plūsmai regulāri, 63% pāris reizes dienā, 93% reizi dienā. Katrs piektais paralēli lasa alternatīvos medijus (blogus, propagandas lapas), lai „paskatītos uz ziņām no otras puses” un lai „iegūtu niansētāku priekšstatu“. Izrādās, ka ekstrēmo partiju piekritēji vairāk nekā pārējie necieš tradicionālos medijus un pauž nepatiku pret lielo mediju ziņojumiem. Viņiem šķiet, ka kāds speciāli slēpj patiesību. Šādu cilvēku ir apmēram 35%. 60% šodien ir pārliecināti, ka visi mediji zināmā mērā iekrāso ziņas un apzināti rada tendenciozu pasaules ainu. Kāpēc? Tāpēc, ka pašlaik par to daudz tiek runāts publiskajā telpā. 73% aptaujāto domā, ka mediji vēlas lielāku apmeklētāju skaitu un strādā „priekš klikšķiem“ un tāpēc materiāla sakārtojums esot kliedzošāks. Vēl citi atzīst, ka internetā šodien ir pārāk daudz interešu grupu PR portālu, kas vēlas izskaties kā mediji un tāpēc jauc galvu parastajam lasītājam. (2)
Sabiedrība ir aizdomīga, un šā iemesla dēļ zinātnei nāksies izpētīt, vai patiešām žurnālisti izmanto savu ieņemamo amatu un piekrāso ziņas atbilstoši savam pasaules uzskatam. Vai arī šie pieņēmumi ir tikai interešu grupu pārliecība, nevis zinātniski pierādītas patiesības?
Manuprāt, šeit var izvirzīt divus jautājumus: 1) vai žurnālistika tiek apzināti formēta tā, lai atbalstītu noteiktu politisku virzienu vai ideoloģiju, 2) vai kāds politisks virziens vai kustība šodien tiek devalvēts tikai tāpēc, ka šodienas žurnālisma formāts ir tāds kāds tas ir. Tie ir ļoti dažādi jautājumi, un zinātne ar tiem nodarbojas (Strömbäck, 2015, Allern, 2002; Ghersetti, 2012; O’Neill & Harcup, 2009). Pagaidām noskaidrots (un pierādīts), ka mediju ziņojumu izvēli nosaka sabiedrības vairākuma vajadzības un virkne citu faktoru, kas nekā nav saistīti ar apzinātu tendenciozitāti. Drīzāk šo katra trešā aptaujātā lasītāja neapmierinātību ar „mediju tendenciozitāti“ nosaka opozīcija konsensus viedoklim, esošie sabiedrības iekšējie konflikti un sistēmas novirzes. Ja kādu interesē zinātnisko pētījumu rezultāti, tad šeit ir literatūra (3).
Tas nozīmē, ka arī sestais mīts par to, ka, nomainot redakcijas cilvēkus, mēs uzlabosim ziņu kvalitāti, ir maldi. Zinātne pierāda, ka ziņu selekcija un interpretācija medijos ir daudz sarežģītāks mehānisms, nekā pirmajā brīdī šķiet. Izpatikt visiem nav iespējams, un var gadīties, ka velns nav tik melns kā viņu mālē un visi aizspriedumi ir nezināšanas bērni.
Atsauces:
Volkova, L. (2000). Pēcvārds. Blaumaņa kopotu rakstu 7. sējums. 202. lpp.
Veinberga, S. Masmediji. Prese, radio, televīzija. Zvaigzne ABC.
Hanitzsch, Thomas & Mellado, Claudia (2011). What Shapes the News around the World? How Journalists in Eighteen Countries Perceive Influences on Their Work. International Journal of Press/Politics 16(3), 404–426
O’Neill, Deidre & Harcup, Tony (2009). News Values and Selectivity. I Karin Wahl-Jorgensen & Thomas Hanitzsch (red.), Handbook of Journalism Studies. New York: Routledge
Shoemaker, Pamela J., & Reese, Stephen D. (2014). Mediating the Message in the 21st Century: A Media Sociology Perspective. New York: Routledge.
