Daži mīti par mediju „tendenciozitāti“ vai kurš no kā ir atkarīgs

Ēriks Ošs. Mediju misija.

Speciāli TVNET

Liela mūsu sabiedrības daļa reizēm ir pārliecināta, ka žurnālisti un publicisti vienmēr raksta tikai to, ko priekšnieki viņiem liek. Pantiņš par to, ka „kāds pasūta mūziku“ un žurnālists „to nospēlē“ savā rakstā vai pārraides saturā, daudziem ir spēkā joprojām. Šis pieņēmums ir mīts. Iedoma nr. 1. Tieši tāpat kā slimnīcas ārsts nevar pieprasīt no ārstējošā ārsta vajadzīgu diagnozi sev pazīstamiem pacientiem, arī masmedija vadītājs (vai īpašnieks) nevar pasūtīt saturu redakcijas kolēģa rakstam. Jums var piederēt radio vai televīzijas stacija (pat vesela avīze vai portāls!) taču saturu neviens nekad otram nemēdz pasūtīt. Priekšnieks var palūgt, lai darbinieks uzraksta par “to avāriju” vai “šo strīdu”, taču interpretācija vienmēr ir tikai un vienīgi autora paša lieta, kuru citi (no malas, administratīvi) nevar ietekmēt.

Satura ietekmēšana ir pretrunā mediju darba ētikai un kvalitatīvos medijos nekad netiek praktizēta. Otrs izplatītais mīts jeb iedoma nr. 2 ir ticība un pārliecība, ka žurnālists raksta tikai tad, ja viņam par to maksā. Tātad – „Anna Kalniņa“ kaut ko uzrakstījusi un nopublicējusi, un tas noticis tāpēc, ka „kāds viņai to pieprasījis“ un „kāds par to samaksājis“? Nē, tā nav. Arī šis pieņēmums neatbilst patiesībai, jo publicistika (kas ir radošā žurnālistikas daļa, robežojoties ar daiļliteratūru) visbiežāk rodas tad, kad autoru saviļņo kāda svarīga sabiedrības problēma vai notiekoši procesi (visbiežāk netaisnīgi rīcības akti un notikumi). Autors (kā jau mākslinieks) tad rīkojas impulsīvi un uzraksta, nofilmē, samontē to, kas viņu satrauc.

Mākslā neviens labs darbs nerodas pasūtījuma rezultātā. Tas piedzimst spontāni: apstākļu sakritības, zvaigžņu stāvokļa, netaisnības konstatācijas, pilsoniskās aktivitātes vai citu impulsu rezultātā. Tātad „Anna Kalniņa“ uzraksta rakstu par sev svarīgu tēmu, un nākamais solis ir – atrast izdevumu, radiostaciju vai ekrānu, kas šo atklāsmi publicēs. Pēdējais etaps ir visgrūtākais. Viegls tas nav bijis daudziem mūsu vadošajiem publicistiem. Sākot ar Alunānu, Raini, Aspaziju, Jaunsudrabiņu, Lāci, Skalbi, Ziedoni, Vācieti, Ezeru un beidzot ar Kļavi, Lībeku, Liniņu un pārējiem. Daudziem izdodas publicēties, bet dažiem – nē.

Taču viens ir 100% skaidrs – publicistiku var radīt ikviena radoša persona, kurai ir ko teikt un piemīt prasme izmantot mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Tāpēc publicistiku var pamanīt daudzu mākslinieku daiļradē, īpaši rakstnieku pienesumā. Pat cienījamā Līvija Volkova pēcvārdā Blaumaņa kopotiem rakstiem atzīst, ka Rūdolfa Blaumaņa pienesums publicistikas jomai ir ļoti bagāts daiļrades sektors, kas, pēc viņas domām, veidots „tēlojošās publicistikas žanrā. Varbūt tā var mēģināt definēt šos īpatnējos Blaumaņa avīžu gabalus“ (1) – viņa raksta.

Mediju praksē un teorijā šo žanru sauc par literāro publicistiku. Tas nekad nerodas pasūtījuma rezultātā un bieži pat netiek līdz publikācijai.

Diemžēl publikas neizpratne par mediju žanriem un žurnālista izteiksmes iespējām un tiesībām joprojām ir nepiedodami liela, jo pat žurnālistikas studijas augstskolās Latvijā noenkurotas pie sociālo zinātņu piestātnes. Taču žurnālistika ir māksla. Tā palīdz iztulkot aktuālas un svarīgas problēmas publikai saprotamā formā, izmantojot dažādus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Ja mūsu mediju publikācijas ir vienmuļas un neinteresanti uzrakstītas, trafareti montētas un gaudeni uzrunājošas, tad tas nozīmē, ka kolēģi ir strādājuši formāli, neieinteresēti un neradoši. Tātad – radošu procesu pasūtīt nevar un no malas ietekmēt nedrīkst. Šis konstatējums attiecas arī uz žurnālistikas izplatītākajām formām: ziņu, ievadrakstu, problēmrakstu, apskatu, korespondenci, recenziju, reportāžu, feļetonu u.c.

Kā tad paliek ar mediju tendenciozitāti?

Žurnālisti ir dažādi ne tikai kā cilvēki, bet arī kā radošas personas. Katram no mums ir savi, atšķirīgi pasaules uzskati un izpratne par procesiem un norisēm. Tieši tāpat ir ar visu mūsu sabiedrību kopumā. Proti, tajā var pamanīt dažādu uzskatu spektru no galēji konservatīvām un skarbi ierobežojošām grupām līdz kreisajiem anarhistiem, kas pielūdz elli un realizē grautiņus. No tā loģiski (šķiet) izriet, ka mediji atspoguļo dažādu sabiedrības grupu intereses un tās aizstāv. Tātad – katrai partijai vajadzētu būt savai „avīzei“ jeb katram medijam it kā būtu jābūt savējam pasaules atspoguļojuma ideoloģiskajam modelim. Pamanīju sociālajos medijos, kā vīri cits citam skaidro populārāko pasaules mediju „tendenciozitāti“. Pēc viņu loģikas, piemēram, Newsweek skaitoties „kreisais izdevums“, bet Breitbart – „labējais“. Tā sistematizēt medijus nevar, jo tik vienkārši tas nav. Šis secinājums ir aplams un kā pieņēmums uzskatāms par mītu nr. 3, jo mediju viedokļu spektrs veidojas citādi. Mēģināšu paskaidrot.

Tikai ļoti neliela daļa mediju apkalpo konkrētas iedzīvotāju grupas ideoloģiskās intereses. Tie ir polarizēti politiskie izdevumi ar ļoti ierobežotu lasītāju loku, kurus attiecīgā draudze vai partijas biedri finansē paši. Šādam medijam, kas deklarē, pauž un marķē ideoloģijas robežas, būs maza un ierobežota patērētāju auditorija, jo tas funkcionēs vairāk kā kluba izdevums, nevis medijs. Savā burbulī. Peļņas tur nebūs. Auditorijas pieaugums būs nenozīmīgs.

Tas nozīmē, ka lielie un ietekmīgie mediji rīkojas 100% pretēji partiju avīzēm. Proti, tie nemēdz deklarēt un paust savus politiskos uzskatus un atsakās pieslieties partijām, ideoloģiskām kustībām vai grupējumiem. Tātad – jo savrupāks būs medija nostādījums, jo vairāk to lasīs, skatīsies un klausīsies. Lai nodrošinātu sev lielu auditoriju, ir nepieciešams maksimāli neitrāls, lietišķs vai polifonisks idejiskais pamats, kas parasti raksturīgs tieši sabiedriskajiem un kvalitātes medijiem. Tikai ar bezkaislību vai viedokļu polifonismu var tikt pie pieaugošas auditorijas. Pie masu publikas. Tendenciozitāte šeit ir biznesa ienaidnieks, un to var atļauties tikai medijs, kuram nerūp auditorijas lielums. Lielajiem medijiem tas rūp. Tāpēc viņi izvairās no tendenciozitātes apzināti. Viens bravūrīgs raksts kādā medijā vēl nav izdevuma satura tendenciozitātes zīme. Drīzāk „āķis“ lasītājiem, nevis orientācijas manifests.

Jūs teiksiet, ka lielie pasaules mediji tomēr iezīmē kādu idejisko nobīdi jeb virzienu. Teiksim, ir liberālākas un konservatīvākas avīzes, kurās strādā attiecīgi selekcionēti līdzstrādnieki. Jā, tā ir. Liberālāki žurnālisti tiecas strādāt liberālos izdevumos, bet konservatīvie vairāk pieslejas fundamentālistus uzskatiem, taču kopumā visi pasaules demokrātisko valstu žurnālisti ir salīdzinoši kreisi orientēti. To nesen konstatēja Donalds Tramps, kā arī ir pamanījuši mūsu pašu konservatīvie fundamentālisti. Kāpēc žurnālistiem ir tendence atrasties politiskajā spektrā vairāk „pa kreisi“?

Mediju misija sabiedrībā

Atbildēt uz šo jautājumu nav viegli, taču mēģināšu. Padomju Savienības okupācijas laikā žurnālisti bija valdošās partijas ideju apdziedātāji jeb servisa institūcija varai, turpretī tagad aina ir pavisam citāda. Tagad mediji (kopā ar mākslu) ir opozīcijā „varai“ un „naudai“, lai nodrošinātu dialogu sabiedrībai par to, kas notiek Latvijā. Lai paskaidrotu mediju misiju demokrātiskā sabiedrībā, lūdzu pazīstamo mākslinieku Ēriku Ošu uzzīmēt attēlu, kurš ilustrētu mediju lomu demokrātiskā valstī. Piekodināju mākslinieku nezīmēt personāžiem klāt galvas, jo tad mans mācību līdzeklis studentiem ātri novecos. Taču Ēriks galvas piezīmēja dažiem politiķiem, kuru uz politiskās skatuves vairs nav. Te var redzēt volejbola tīklu. Vienā pusē tie, kam vara un nauda. Otrā pusē žurnālisti un mākslinieki. Notiek skarba spēle un asas gremdes. Mediju uzdevums diskutēt, apšaubīt, polemizēt, nosodīt vai uzteikt. Tauta sēž tribīnēs un skatās, kas valstī notiek un kādas ir varasvīru atbildes uz žurnālistu jautājumiem. Ja spēle nenotiek un visi saskrien vienā tīkla pusē, tad mediju misija netiek realizēta un sabiedrība nesaprot, kas valstī notiek. Mača tiesnesis ir mediju tiesībsargs, kura mums Latvijā joprojām nav. Jo skarbāka spēle, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī. Tas nozīmē, ka mediji, neatkarīgi no savu žurnālistu politiskajām simpātijām, ir mazā cilvēka aizstāvētāji. Tātad viena komanda, kas sastāv no žurnālistiem un māksliniekiem, aizstāv parasto cilvēku = „reņgēdāju“, kuram vara un nauda dara pāri. Otra komanda ir tie, kam pieder vara un nauda mūsu valstī. Viņus aizstāv publisko attiecību speciālisti: gan spēlē ar medijiem, gan attiecībās ar sabiedrību. Viens un tas pats cilvēks nevar vienlaikus spēlēt abās pusēs. Jo konstruktīvāka spēle, jo labāk sabiedrība saprot, kas valstī notiek. Tas nozīmē, ka visi žurnālisti, neatkarīgi no ticības vai pārliecības, ir Robini Hudi jeb mazā cilvēka interešu un vajadzību advokāti, un tieši tāpēc viņu vieta ir vairāk pa kreisi politiskajā spektrā. Ja kāds žurnālists pārtrauc spēli un sāk padot bumbas pretiniekam (pasūtījuma raksti, reklāmas avīzes, pašvaldību avīzes utt.), tad spēles vairs nav un tauta sapako somas un brauc projām, jo nevar saprast kas valstī notiek.

PR saplūšana ar medijiem ir demokrātiskas valsts politiskās spēles gangrēna. Tas būtu jānovērš mediju tiesībsargam. Tikpat nepieņemama ir neētiskā cenzūra (mēs dodam savu reklāmu, tāpēc jūs nedrīkstat rakstīt neko kritisku par mūsu uzņēmumu) vai tiesāšanās ar ietekmīgiem žurnālistiem (lai dabūtu tos projām no pretinieku komandas mediju volejbola laukumā) utt. Tātad – mediju misija sabiedrībā ir kontrolēt varas un naudas plūsmu. To caurskatīt, atspoguļot, vērtēt un diskutēt par to. Varas un naudas pārstāvji nav žurnālistu varoņi. Tāpēc viss žurnālistu korpuss ir „kreisie“ nevis savas privātās piederības, bet gan mediju misijas dēļ. Tātad mīts par to, ka katrai pārliecības un ticības grupai sabiedrībā jābūt saviem galma apdziedātājiem (žurnālistu veidolā) ir maldi nr. 4. Tā mediji nefunkcionē. Tie vai nu spēlē savā tīkla pusē, vai darbojas kā PR speciālisti otrajā komandā. Kompromisa šeit nav, un tas praktiski nav iespējams. Tāpēc Newsweek ir liberāls žurnāls (žurnālistu komanda), bet Breitbart – PR portāls trampistu ideoloģijai (atrodas tīkla otrā pusē, kopā ar varu un naudu).

Par ziņu un viedokļu krāsošanu

Ceru, ka nīgrā un skeptiskā sabiedrības daļa tagad saprot, kā funkcionē mediji atvērtā demokrātijā. Taču vēl atlicis noskaidrot, vai ziņas un viedokļi ir „iekrāsoti“. Nesen publiskajā telpā izskanēja viedoklis par interešu konfliktu LTV ziņu dienesta vadībā. Kolēģi taisnojās, ka priekšniece nekad viņiem neko neliek darīt un tāpēc interešu konflikts neesot šķērslis. Diemžēl tik vienkārši nav. Tendenciozitāte mediju darbā parādās nevis tajā, „kas tiek darīts“, bet gan “tajā, kura nav“. Respektīvi pirmais un galvenais dezinformācijas līdzeklis ir informācijas neesamība, kuru tehnikā sauc par noklusēšanas taktiku. Parasti šo paņēmienu plaši lieto arī sadzīvē, politikā un ikdienā. Ja zinātniski papētām ziņu dienesta produkciju, tad var pamanīt noteikta satura materiālu iztrūkumu, kas liecina par noteiktu tendenci – noklusēt nevēlamo.

Noskaidrot žurnālisma produkcijas tendenciozitāti var (ja tāda eksistē). Taču šim nolūkam jāizmanto pētniecības metodes, nevis Jāņa vai Līvijas nepatika pret žurnālistiem, kuriem „nepatīk Kaimiņš“ vai „Ušakovs“. Diemžēl daudziem ir priekšstats, ka atliek tikai nomainīt cilvēkus redakcijās un ziņas kļūs labākas. Tā sakot – ieliksim savējos, un mediji dziedās mums slavas dziesmas. Šis pieņēmums ir maldi nr. 5, jo sabiedrībā ir daudzi grupējumi, kuri nekad nav apmierināti ar mediju ziņojumiem. Caurmērā 94% iedzīvotāju uzskata, ka žurnālistika ir vajadzīga. No tiem 97% seko ziņu plūsmai regulāri, 63% pāris reizes dienā, 93% reizi dienā. Katrs piektais paralēli lasa alternatīvos medijus (blogus, propagandas lapas), lai „paskatītos uz ziņām no otras puses” un lai „iegūtu niansētāku priekšstatu“. Izrādās, ka ekstrēmo partiju piekritēji vairāk nekā pārējie necieš tradicionālos medijus un pauž nepatiku pret lielo mediju ziņojumiem. Viņiem šķiet, ka kāds speciāli slēpj patiesību. Šādu cilvēku ir apmēram 35%. 60% šodien ir pārliecināti, ka visi mediji zināmā mērā iekrāso ziņas un apzināti rada tendenciozu pasaules ainu. Kāpēc? Tāpēc, ka pašlaik par to daudz tiek runāts publiskajā telpā. 73% aptaujāto domā, ka mediji vēlas lielāku apmeklētāju skaitu un strādā „priekš klikšķiem“ un tāpēc materiāla sakārtojums esot kliedzošāks. Vēl citi atzīst, ka internetā šodien ir pārāk daudz interešu grupu PR portālu, kas vēlas izskaties kā mediji un tāpēc jauc galvu parastajam lasītājam. (2)

Sabiedrība ir aizdomīga, un šā iemesla dēļ zinātnei nāksies izpētīt, vai patiešām žurnālisti izmanto savu ieņemamo amatu un piekrāso ziņas atbilstoši savam pasaules uzskatam. Vai arī šie pieņēmumi ir tikai interešu grupu pārliecība, nevis zinātniski pierādītas patiesības?

Manuprāt, šeit var izvirzīt divus jautājumus: 1) vai žurnālistika tiek apzināti formēta tā, lai atbalstītu noteiktu politisku virzienu vai ideoloģiju, 2) vai kāds politisks virziens vai kustība šodien tiek devalvēts tikai tāpēc, ka šodienas žurnālisma formāts ir tāds kāds tas ir. Tie ir ļoti dažādi jautājumi, un zinātne ar tiem nodarbojas (Strömbäck, 2015, Allern, 2002; Ghersetti, 2012; O’Neill & Harcup, 2009). Pagaidām noskaidrots (un pierādīts), ka mediju ziņojumu izvēli nosaka sabiedrības vairākuma vajadzības un virkne citu faktoru, kas nekā nav saistīti ar apzinātu tendenciozitāti. Drīzāk šo katra trešā aptaujātā lasītāja neapmierinātību ar „mediju tendenciozitāti“ nosaka opozīcija konsensus viedoklim, esošie sabiedrības iekšējie konflikti un sistēmas novirzes. Ja kādu interesē zinātnisko pētījumu rezultāti, tad šeit ir literatūra (3).

Tas nozīmē, ka arī sestais mīts par to, ka, nomainot redakcijas cilvēkus, mēs uzlabosim ziņu kvalitāti, ir maldi. Zinātne pierāda, ka ziņu selekcija un interpretācija medijos ir daudz sarežģītāks mehānisms, nekā pirmajā brīdī šķiet. Izpatikt visiem nav iespējams, un var gadīties, ka velns nav tik melns kā viņu mālē un visi aizspriedumi ir nezināšanas bērni.

Atsauces:

Volkova, L. (2000). Pēcvārds. Blaumaņa kopotu rakstu 7. sējums. 202. lpp.

http://novus.se/nyhet/43-tror-inte-att-media-ger-en-rattvisande-bild-av-samhallet/

Veinberga, S. Masmediji. Prese, radio, televīzija. Zvaigzne ABC.

Hanitzsch, Thomas & Mellado, Claudia (2011). What Shapes the News around the World? How Journalists in Eighteen Countries Perceive Influences on Their Work. International Journal of Press/Politics 16(3), 404–426

O’Neill, Deidre & Harcup, Tony (2009). News Values and Selectivity. I Karin Wahl-Jorgensen & Thomas Hanitzsch (red.), Handbook of Journalism Studies. New York: Routledge

Shoemaker, Pamela J., & Reese, Stephen D. (2014). Mediating the Message in the 21st Century: A Media Sociology Perspective. New York: Routledge.

Skaudība ir legāla varmācība/turpinājums

Skaudība

Skaudība

Skaudība kā legāla varmācība
Skaužot skauģis jūtās nelaimīgs un pazemots. Nepalīdz apkārtējo mierinājums, ka ”tas tur” vai ”šī”, nav tev faktiski neko sliktu nodarījuši. Skauģis to nedzird, jo ir nofiksējies pie apskaužamās personas un pats no sava stāvokļa vaļā netiek. Ja nebūtu šī talantīgā puiša vai glītās meitenes, tad skauģa dzīve ritētu tālāk neaptumšota un mierīga. Taču tagad ir citādi. Apskaužamā persona ir sasniegusi kaut ko ”tādu” ko skauģim pašam neizdodas aizsniegt. Tas ir briesmīgi.
Skaistā sieviete, kas tik ļoti patīk jūsu dzīvesbiedram, ir sasniegusi tādu pilnības spožumu, kas jums pašai nav pa spēkam. Enerģiskais darba kolēģis ir sasniedzis tik kolosālus panākumus savā darbā, ka jūs par tādiem varat tikai sapņot. Šie ideālie cilvēki viegli sasniedz to, kas jums pašam smagi izbrienams cauru čūsku purviem un arī vēl tad nebūs droši zināms, vai pūliņi vaiņagosies panākumiem. Taču šai ”padauzai” un ”līdējam” viss izdodas tik viegli un vienkārši, ka ”taisni vai skauž”.
Skaudība piezīžas kā inde.
Jo vairāk skauģa acis seko apskaužamās personas ”alpinismam”, jo vairāk tas vēlas sasniegt to pašu un uzrāpties tais pašos augstumos. Tai pat laikā cerot, ka apskaustā persona beidzot paslīdēs un sāks velties no klints lejup, noripojot zemāk par mūsu pašu līmeni.
Pats svarīgākais – nerunāt par to skaļi. Lai neviens neuzzina skaudības mokas. Apskaustais nekādā ziņā nedrīkst uzzināt, ka skauģis cieš tik nopietnas mokas dēļ cita cilvēka panākumiem. Tas nedrīkst notikt. Tā vietā skauģis cenšas darīt visu, kas ir viņa spēkos, lai iemītu apskausto personu zemē klusi. Nemanāmi. To pazemojot ar indīgām piezīmēm un padarot sasniegto par muļķīgu un nevajadzīgu untumu.

Kāpēc piedzimst skaudība, kas cieš klusumā un baidās izrādīt savu patieso dabu? To pašu, kuru Peteris nekautrējās atzīt Tomasa dzimšanas dienā, svētās dusmās sašķaidot uzdāvināto spēļu mūzikas instrumentu.
Mūsu sabiedrībā nav pieņemts mesties atklāti virsū apskaustajai personai un nežēlīgi to piekaut, ja tai ir izdevies sasniegt vairāk par mums. Līdz šim tas nebija pieņemts. Tagad ir citādi: Uldis mācījās jau otrajā klasē kad kaimiņu Jānis saņēma dāvanā volejbola bumbu. Taču Jāņa prieks bija īss, jo pēc pārdesmit minūtēm bumba pazuda un neviens to vairs nevarēja atrast. Tikai dažas nedēļas vēlāk sadurtā bumba atradās kaimiņu dīķī. Uldis to bija nobēdzinājis, jo viņam pašam šāda bumba esot bijusi vairāk vajadzīga nekā mazajam sešgadniekam Jānim. Kapēc bumbu vajadzēja sadurt un slīcināt? Tāpēc, ka otram nedrīkst piederēt tas, kas nepieder man, – atzinās Uldis bez stomīšanās.

Tās pašas sajūtas mēs redzam publiskos konkursos, kuros jāizraugās ierēdņi atbildīgiem valsts amatiem. Kādā Latvijas konkursā no 35 dalībniekiem konkursu neizturēja neviens. Pirmajā mirklī šķiet, ka šajā gadījumā vakantajām vietām pieteikušies nekompetenti muļķi, taču nopietni padomājot, kļūst skaidrs, ka vainīgā ir konkursa atlases komisija, kas vienas personas sastāvā ne tikai izbrāķēja visus pretendentus, bet arī lieliski nodemonstrēja savu skaudību pret jaunajiem, talantīgajiem cilvēkiem, kas uzdrošinās pretendēt uz amatiem, kas pašai atlases vadītājai nav pieejami.
Šo pašu apsēstību var manīt sieviešu skatienos, kad telpā ieslīd daiļāka būtne par klātesošajām. Šī skaudība ir ļoti izplatīta, ikdienišķa parādība kas izpaužas nepamatotā, varmācīgā agresivitātē, kuru sabiedrība atklāti neakceptē, bet kas turpina plaukt uz zelt klusībā. Starp citu plašāk šo tēmu apraksta René Girard ”La violence et le sacaré”, B.Gaseset, Paris.1972.

Publiski sabiedrība nosoda skaudības lēkmes, taču no tā skauģu uzbrukumi apskaustajiem nemazinās. Pret šo kaiti neviena apdrošināšanas kompānija neņemas mūs aizstāvēt.
Bērnībā vecāki un skola ir centušies iemācīt, ka skaust nav glīti un apskaust nav labi. Ir grēks vēlēt citam ļaunu tikai tāpēc, ja tam izdodas ko izdarīt labāk nekā skauģim pašam.
Jā, skaudība ir grēks.
Tā tas ir.
To zina visi, taču turpina skaust.
Vēl vairāk – gandrīz visās sabiedrībās un visos laikos pati sabiedrība ir nodrošinājusi skauģiem iespēju izmantot savu skaudības agresivitāti ikdienas dzīvē un paust to publiski. To legalizējot.
Piemēram, dueļi, divkaujas un gladiatoru kaujas mums patīk.
Jaunam ienācējam, ierodoties darba vietā, sporta klubā, armijā, cietumā vai skolā ir jāiztur ”kristības’” jeb pazemojuma pārbaude. Nepazīstamo ienācēju uzreiz mēģina pagrūst, izsmiet, piekaut līdz asinīm, lai viņš neceltu degunu pārāk augstu un nenostātos ”vecajiem” līdzās kā līdzīgs. Šajā situācijā skaudības agresijai tiek piešķirts legālas pārbaudes statuss. Lai pēc tam ienācējam piešķirtu noteiktu vietu esošajā hierarhijā.
”Vietas piešķiršana” hierarhijā arī ir skaudības izpausme jo nekādā veidā neatspoguļo ienācēja patieso intelektuālo, sociālo vai radošo kapacitāti, bet gan piekārto sabiedrību esošās elites vajadzībām. Vislabāk to var saskatīt tenisa rangu tabulā, kurā visi spēlētāji savietoti pēc nopelniem.
Sabiedrība savās ”rangu tabulas” veidošanā nerīkojas līdzīgi. Te lielākā nozīmē ir esošās elites kritērijiem un ”griestu politikai”, kad augšējās vietas jau sen ir sadalītas un klātpienācēji drīkst pretendēt tikai uz stāvvietām otrajā balkonā. Dueļi starp stāviem šeit vispār nav iespējami.
Kapitālisma sabiedrībā skaudība ir pazīstams fenomens. Tā pieprasa, lai skaudība tiktu apkarota atklātā cīņā – kā konkurence, sacensības censoņu starpā. Publikas simpātijas iegūst tie, ka cenšas, cīnās un kāpj augstāk. Spēj apsteigt savu konkurentus un piedāvāt progresīvākus risinājumus.

Īpaši ASV vienmēr centusies izcelties ar savu brīvās konkurences ideoloģiju, kas it kā iznīcina skaudību un dodot visiem vienādas iespējas izaugt no cūkgana līdz miljonāram. ”Nepadodies, cīnies tālāk!”, – aicina šī ideoloģija un sola, ka uzvar tikai cīnītāji. Pie kam – ir jāievēro likumi un jāsamierinās, ja uzvarēs pretinieks. Vēl vairāk – jāpiespiežas pat apsveikt uzvarētāju.
Otra, līdzīga joma ir politika. Ir jārespektē pretinieki un jāsamierinās ar konkurenci savā ikdienā. Jāspēlē godīgi.
Nākamā sfēra finanses ir līdzīga. Ja esat finansistu komandā, tad nedrīkstat vienlaikus spēlēt arī politiķu komandās. Tik vienkārši tas ir. Ja spēlē godīgi.

Politiķis ir redzama persona, publiski atpazīstams un tāpēc pakļauts daudz spēcīgākiem skaudības riskiem. Priekšvēlēšanu kampaņu laikā viņiem jārēķinās ar konkurentu ”atmaskojumiem” medijos un pazemojumiem publikas priekšā. Jo spēcīgāks un harizmātiskāks ir politiķis, jo lielāks konkurentu un skauģu izaicinājums atrast viņam vainas, kļūdas un grēciņus. Būtībā politiķim vajadzētu, tieši tāpat kā sportistam, mēģināt noskaidrot sev un saviem partijas biedriem kāpēc konkurentu partijas politiķi ir tautā iecienītāki un kas ir viņu panākumu atslēga, lai ar to atslēgtu arī savu vēlētāju sirdis.
Kāpēc A izdodas tas, kas neizdodas B? Kādā ziņā viņš ir labāks par mani? Vai viņš ir intelektuālāks? Godprātīgāks? Idejām bagātāks? Nē, šādi jautājumi priekšvēlēšanu kampaņas autoriem – reklāmistiem nav aktuālāko nodarbju sarakstā. Galvenais izspīlēt savu egocentrismu un salīmēt savas fotografijas uz visiem autobusiem un taksometriem, ar cerību nomākt vēlētāja veselo saprātu ar trulu propagandu Kimirsena stilā.

Kas tad glābj politiķus no skauģu ofensīvas? Kāpēc viņi paliek ierindā, neraugoties uz ilgstošu un postošu svešas skaudības aneksiju?
Viņus glābj partija. Viņu sabiedrotie. Grupa. Vajāts politiķis nekad nav viens. Aiz viņa stāv viņa ”partija”: biedri, atbalstītāji, PR un spiediena stratēģi. Skaudības ofensīvas kulminācijas brīdī viņiem palīdz partijas biedri un stratēģiskā aizmugure. Pat uzvarēts politiķis nekad nav viens, jo aiz viņa stāv partija.
Taču ar privātpersonām ir citādi. Parasta konkurence jeb ”maizes naids” var pārvērsties legālā vajāšanā. Pēc PSRS sabrukuma arī pie mums Latvijā daudzi bijušie Komunistiskās partijas bosi vienā rāvienā pārvērtās ticīgajos, ieņēma augstus amatus un sāka apkarot apskaužami pastāvīgas personas ”ar krustu” vai ”ar amatu” tieši tāpat kā to agrāk bija darījuši komunistu laikos. Suns maina kažoku, bet tikumu nē.

Spēcīgas personības vienmēr ir izraisījušas varas un etablēto slāņu nepatiku. Šie procesi nesairst ideoloģijas iespaidā. Protams, ka amerikāņi var censties mums pierādīt, ka pateicoties kapitālisma loģikai, viņiem ir izdevies ”cik necik” ierobežot skaudības izplatību sabiedrība. Vai vismaz panākt, ka uzvarētājs tiek godināts nevis apmētāts ar skauģu dubļiem. Taču arī jeņķiem nav izdevies iznīdēt ”maizes naidu” no savas ikdienas un tieši šī iemesla dēļ sabiedrība turpina vajāt īpaši apdāvinātas, daiļas un talantīgas personas, kas izceļas no apkārtnes. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Strādāt par žurnālistu un pateikt sabiedrībai patiesību nav viegli. Aprējēji tūliņ būs klāt un darīs visu, lai saplosītu spožu oratoru gabalu gabalos. Vienkārši tāpēc, ka spoža mediju zvaigzne ”duras acīs” un ir jāiznīcina, lai neizraisītu vienas publikas daļas skaudības atraugas. Tas nekas, ka lielākā skauģu daļa paši nekad neuzstāsies televīzijas ekrānā, pie radio mikrofona vai nerakstīs rakstus mediju slejai. Nē, to viņi nevar un tas nemaz nav viņu ”maizes darbs”. Taču internets dod iespēju šiem anonīmajiem cilvēkiem izvemt savu skaudību pret spožu personu ēterā un kāpēc gan neizmantot šādu iespēju?! Ja tīmeklis palīdz iemīt zemē kādu, kas ir labāks par mums pašiem pilnīgi bez iemesla, tad kāpēc to nedarīt?
Rezultātā internets izveidojas par publisku publiskas linčošanas skatuvi, kur katrs var brīvi izvērst savu balto skaudību pret sev svešām, taču apskaužamām personām. Nesodīti.
Vai publiskajā telpā eksistē arī zemiskas atklātas ofensīvas pret konkrētām personām, kas nav politiķi?
Jā, eksistē.
Tikko piedzīvoju šādu uzbrukumu sava kolēģa dēļ. Rakstu portālā TVNET kopā ar vairākiem kolēģiem no kuriem viens ir izvēlējies sev māksliniecisku pseidonīmu darba drošības dēļ. Cits citu atbalstām un priecājamies, ja kolēģim izdodas labāks raksts par pašu. Tas ir normāli.
Mazās sabiedrībās, kurās ”cits citu pazīst” žurnālistikā godprātīgi darboties nav iespējams, ja autors atklāti pauž savu vārdu. Šodien, interneta ērā, katrs ”sētas miets” neizlasa rakstu līdz galam, taču ir gatavs mest ar akmeni autoram, ja publicistiskā darba saturs neatbilst brēcēju interesēm un vajadzībām. Lai aizsargātu autorus no agresīvā pūļa un ”ieinteresēto personu” uzbrukumiem, nopietnas redakcijas pieprasa saviem autoriem darbā izmantot pseidonīmus vai praktizē tā saucamo ”kolektīvo žurnālistiku’”, kad neviens no publikāciju autoriem neparaksta savus darbus ar savu vārdu un uzvārdu.
Olivers Everts ir viens no šādiem gadījumiem. Būtībā taču ir vienalga kā sauc autoru un kā viņš izskatās. Pats svarīgākais ir kā viņš raksta. Taču mazos dīķos, tādos kā Latvija, valda strikta iekšējā hierarhija un jaunu seju parādīšanās mediju ēterā, izraisa smagu konkurentu un kritizēto personu skaudības lēkmi. Tas, ka Olivers raksta labi, ir skaidrs.Tieši tāpēc jāsāk vajāt viņš kā persona un jāmēģina noskaidrot ”kas viņš” ir lai, piesistu krustā pēc esošajiem spēles noteikumiem. Jo varžu dīķī visu nosaka stārķis.
Tagad tīmeklī var apskatīt visādas karikatūras par šo kolēģi un uzzināt, kas esot šis autors, faktiski esot es pati! Oj,oj,oj! Kas par pseidoatklājumu!
Tātad – lasītājs nevis apspriež aktualizēto problēmu, bet cenšas nogalināt nelāgas ziņas nesēju. Nositot autoru problēmas vairs nebūs?
Protams, ka par šo nepatieso atklājumu var pasmaidīt.:) Var gandarīti uzjautrināties par to kā plosās Olivera apskādētas Latvijas amatpersonas, viņa kritizētie politiķi, reklāmisti un ierēdņi. Kā cītīgi skricelē pasūtījuma tekstus kādreizējās Atmodas ”buldozeristes” rīta avīzēs. Taču pārsteidz kas cits. Proti: cik tomēr viegli sabiedrību var iešūpot 100% melīga apgalvojuma spēks. Konkrēti, ietekmīgi skauģi iešūpo publiskās domas laivu + apmelo autoru+ pielīmē viņa personību man un publika nekritiski aplaudē, pat neiedomājoties, ka viss notiekošais ir konkrētu cilvēku skaudības lēkme. Pseidonotikums.
Protams, ka man bija amizanti uzzināt, ka esmu vienlaikus gan vīrietis gan sieviete. Protams, ka normāls žurnālists saprot – divus spēcīgus rakstus viens autors katru nedēļu nevar uzrakstīt. Tas nav iespējams. Protams, ka mūsu stils atšķiras. To redz pat ”piedzēries ezis”, taču tas netraucē centīgiem muļķiem uzsākt apmelojumu kampaņu pret žurnālistiem, kas priekšvēlēšanu priekšvakarā nav uzpērkami. Skaudība rullē. Te nu jūs to redzat.
Kuri ir šie skauģi – konkurenti un Olivera rakstos kritizētās personas.
Tagad mēs redzam atvērtu un atklātu skaudības uzbrukumu, kurā neviens vairs neslēpjas. Arī ”atmaskojošo rakstu” un ”falšo fotomontāžu” pasūtītājus var lieliski atpazīt. Skaudība triumfē publiski.


Dzimtenes mēslu duša. Kā es to tikko saņēmu internetā. Vai tā mums traucē?

2011.gada 9. jūlijs

Nebiju iedomājusies, ka mana pieticīgā uzstāšanās LVT Panorāmā vakar izsauks tādu priekšvēlēšanu tuksneša vētru. 🙂

Kolēģi no Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta atbrauca, nostatīja mani pie ozola un lūdza (kā PR teorijas un prakses speciālistei) komentēt aktuālo Latvijas Prezidenta Andra Bērziņa amatā stāšanās runu.

Svarīgs brīdis valstij un augstākajai amatpersonai.

Noklausījos un vairākas reizes noskatījos šo uzstāšanos un paudu viedokli televīzijas kamerai, ka runa nebija pietiekoši labi sagatavota un vāji ”izpildīta”.

Normāli. Esmu publicējusi pietiekoši daudz grāmatu par mediju un PR specifiku.

Pēc tam šo interviju nemontētā versijā 🙂 publicēja interneta portāli Apollo un TVnet   un mani kā ziņu nesēju sāka apšaudīt kommentāros ar smago artilēriju un apmētāt ar mēslu dakšām.

Uzbrucēji interneta bija anonīmi, nerunāja par Bērziņa runu un par lietas būtību, bet mēģināja mani nolinčot kā nu mācēja – apsaukājot un ”piešujot” man neesošus grēkus.

Tādu plosīšanos nebiju gaidījusi.

🙂

Mūsu iepriekšējā prezidenta un pašreizējā premjera runu saturs arī neizceļas ar dziļu intelektu un viedu pasaules redzējumu, tāpēc ir pamats aktualizēt publisko personu publisko runu standarta zemo līmeni.

Latvijai tā ir aktuāla tēma.

Taču dabūju pa spārniem es.

Godīgi sakot, tos interneta plosīklas nekad nelasu.

Pārskatu pavirši interneta diskusiju vēmekļus un neiedziļinos.

Tuvinieki un draugi saka – ”nelasi pasūtījuma muļķības”.

Tā arī daru – nelasu.

Tikai kļūst mazliet skumji, ka Latvijā joprojām tā var atļauties – nepamatoti zākāt internetā cilvēkus, kas pasaka ko būtisku.

Jo mērķa centrā negribot esmu trāpījusi.

Citādi reakcija no spļaudītājiem nebūtu tik dramatiska.  

Zinu, ka Latvijā interneta diskusijās tiek piesaistīti apmaksāti ”mēslu metēji’, kas cenšas apmelot un pazemot cilvēkus, kuru viedoklis kādam nepatīk.

Starptautiskajā leksikā tos sauc par ”graša cilvēkiem”  jeb ”šakāļiem” (viņiem maksā par zemiskiem komentāriem) un ja izdodas iegriezt vajātajai personai līdz kaulam – tad viņi saņem trīskāršu prēmiju. Protams, ka KĀDS viņiem maksā.

Viņi dejo par naudu.

Par kāda turīga cilvēka vai cilvēka grupas naudu.

Es nepiederu nedz ” sorosistiem”, nedz ”lemberga stipendiantiem” un mani apliet ar mēslu  spaini politiski ir pagrūti.

Var mēģināt klaušināt par mani baumas par manu darbu Zviedrijā, apgalvot, ka esmu ”izspiegojusi”  emigrantu pensionāru grupiņu (kas viņiem tas būtu par godu, oj!), apsaukāt manas grāmatas, apspļaudīt mani kā personu.

Skumji, bet ziniet …es neapvainojos uz suni, kas rej.

Latvijā ir pietiekoši daudz interneta lietotāju, kas saprot ko nozīmē šie šakāļu vēmekļi manā vizrienā.

Laikam tiek strādāts šajā virzienā, jo nepārprotami, ka ar jaunā Latvijas Prezidenta Andra Bērziņa publisko tēlu neiet tik labi kā  viņa bīdītāji varētu vēlēties.

Lai stutētu Bērziņu viņa PR vērpēji izmanto melnās publiskās attiecības, kas būtībā ir civilizētās valstīs nepieņemama norma.

Andrim Bērziņam nav PR koncepcijas. Viņam nav civilizēta un balta PR stratēģija. To var redzēt un šķiet, ka vai nu viņš nesaprot cik tas ir svarīgi (PSRS laiku priekšstatu palieka), vai arī tie, kas viņu apkalpo šajā jomā ir neprofesionāli.

”Šakāļu” lietojums par to signalizē.

Normālā PR šādus amorālus paņēmienus vairs neizmanto.

Tie ir sitieni boksā zem jostas vietas. Pirmajā brīdī upuris sāpēs saraujas, bet pēc tam no malas to tāpat var redzēt.  Izgāšanās ir neizbēgama.

Eiropas valstu PR jau sen ir atteikusies no ”šakāļu” izmantošanas un pašreizējā praksē to lieto vairs tikai Ķīna un citas ar totalitārismu sirgstošas valstis.

Taču Latvijā šie ķengātāji dzīvo zaļi.

Tuvojas vēlēšanas un viņu pakalpojumus, šķiet, pirks daudzi.

Protams, ka mēs tagad varētu publiski nosodīt šos konkrētos cilvēkus.

Es varu rakstīt iesniegumu un pieprasīt konkrētas IP adreses, jo mani apvaino par noziegumiem, kurus neesmu izdarījusi. Varbūt, ka tā vajadzētu rīkoties, jo tad mēs vismaz vienu žurku baru izsistu no segliem?

Tai pat laikā jākonstatē, ka interneta portāliem vajag maksimāli lielāku apmeklējumu un viņiem jākūda un jārīda. Lai diskusijas mutuļo un asinis šķīst.

Tirgus ekonomika mūsu mediju vidē ir bez ētikas un morāles.

Tas, manuprāt, ir pats būtiskākais – kā lai paskaidro cilvēkiem, ka civilizētu vidi nevar nodrošināt tikai ar likumiem.

Ir vajadzīga arī cieņa un atbildība sabiedrības priekšā.

Ētika un morāle.

Pašatbildība …nevis pašcenzūra par tekstu, kuru es publicēju, vārdu – kuru pasaku.

Ja cienīsim paši sevi – arī citi mums cienīs.

Interneta ”vēmēji” un ”šakāļi” varētu arī Jēzu Kristu iemīt zemē. Vienkārši tāpēc, ka gribas.

Kā šo nejēdzību paisumu apturēt”?

Tauta plūst projām no Latvijas, jo ”te jau nekā nav”.

Varoņu mums nav, gudru cilvēku – nav.

Par savējiem mēs nelepojamies (izņemot sportistus).

Paši apvemjam (rakstot un lasot internetā) un paši…braucam projām…pie gudrākām tautām un valstīm – uz Īriju, Angliju, Norvēģiju.

Spīdolas spēks Latvijai joprojām nav vajadzīgs?

Spīdola nav tikai sieviete. Rainim viņa nozīmēja tautas gara bagātību, intelektu un bija pretstatā Lāčplēša fiziskajām spēkam.

Manuprāt šī tēma aktualizējas tieši tagad.

Nē, es nebēgšu projām.

Vajag lielu spēku, lai vētrā brāztos uz priekšu, bet vajag divkāršu spēku, lai vētrā paliktu uz vietas!

🙂

Līgonakts tuvojas…satraucoši…

Foto: autore 23.06.2011 Berģi

2011.gada 23. jūnijā

Brišana caur garu, garu zāli pēc kalmēm ir jau notikusi. Saule jau sildījusi slīpiem zariem, vīgrieži saziedējuši kā traki. Pirms tam meijas un margrietas un lietus nelīst nemaz. 🙂

Rīga burkšķina viņpus ezeram.

Lai viņa tur pukst.

Dzirde var atslābt.

Līgo nakts tuvojas!

Oj!

Priekšpusdienā izslēdzu radio, kas tradicionāli tup uz virtuves palodzes, jo tur vaimanā skumjas Līgo dziesmas kā evenku bēru balādes. Skumjāk un vienmuļāk laikam nevar…

Veikalos ausīs traumē nejēdzīgas Līgo dzērājdziesmas, kas paredzētas reptīļiem.

Nez kur pazudušas normālās Līgo dziesmas, bez Raimonda Paula, folkloristiem, koriem un ”ziņģeristiem”?

Savulaik… mamma un vecamma dziedāja nepārtraukti Līgo vakarā un šis fons radīja mānīgu sajūtu, ka Līgo vakars dzied pats.

Klusi, izjusti un bezgala aizgrābjoši.

O, yes, ļoti daiļi.

Tagad mana priekšā stāv klusums.

Kā ledus bluķis.

Skaistākie pasaules svētki ir ieradušies. Skurbinoši skaistie svētki.

Paldies Dievam beidzot šis brīdis ir klāt!

Atslēdzu vārtiņus.

Meijas pie visām durvīm.

Gan sāks skanēt paši.

Siļkes ar kartupeļiem, biezpienu un zemenēm.

Šašliku es nepazīstu. Gruzīnu deliktase un rosols lai paliek pārējiem. Tiem, kas neprot svinēt Vasaras saulgriežus.

Pamazām saule laižas lejup.

Tūliņ būs alus, siers un …ugunskurs!

Mīļie! Apsveicu!

Svinam!

Jāņi nav nekas. Streipuļojoši vīrieši ar vaiņagiem ap galvu..alkohola dvinga var iedvesmot svētkiem tikai tālredzīgos.

Rīt lai dzīro viņi. Tā ir viņu – dzeršanas diena.

Šī nakts ir manējā!

Mūsējā!

Foto: autore 23.06.2011 Berģi

Līgo, līgo, līgo, līgo!

 

Sniega gurkstēšana, Kadafī snaiperu imports un mediju ģēnija kārtējā atbraukšana pie mums

2011. gada 21. februāris

Aiz loga šodien -7 grādi, ziema neatkāpjas. Zviedru avīzes aizraujas ar sniega gurkstēšanas izskaidrojumiem zinātniskā līmenī, sniegpārslu formas estētikai nepievēršoties. Auksts, droši, stabili un vienīgais sarūgtinājums – inflācijas celšanās tirgū.
Tikmēr citos platuma grādos Kadafī drošībnieki Benghāzi pilsētā Lībijā ceļ barikādes uz ielām, lai šautu uz mierīgajiem iedzīvotājiem. Valsts austrumu daļa pārvērtusies par kara zonu. Ir ziņas, ka 170 civilie iedzīvotāji jau nogalināti (Human rights watch), taču šie fakti var būt aptuveni, jo valstī nedrīkst strādāt ārzemju žurnālisti. Režīms Lībiju izolējis no ārpasaules, neviens novērotājs nav vēlams.


Ziņas no Tripoles var saņemt, patiecoties telefona sarunām ar tur pazīstamiem cilvēkiem. Tie šodien informē, ka slimnīcās situācija ir katastrofāla, mirstošo pacientu skaits turpina pieaugt un 90% no tiem ir ievainoti pierē vai krūšu zonā. Tas nozīmē, ka šāvēja mērķis bijis nogalināt (nevis baidīt un padzīt, kā to parasti dara demonstrantu šāvēji).
Muamars Kafadi (”revolūcijas tēvs” pie varas kopš 1969. gada) šodien turpina importēt leģionārus, lai izrēķinātos ar savu tautu. AlJazira infromē, ka par katru ārzemju leģionāru Kadafī maksā 30 000 dolāru skaidrā naudā, uz rokas. Tiek šauts uz garāmgājējiem, bērnus ieskaitot. Lībijā notiek cilvēku medības uz ielas, gaišā dienas laikā. Interesanti kad pret šo situāciju sāks protestēt mūsu Valdis Kristovskis?
Internets Lībijā ir izslēgts.
Vērojam tālāk.

Marshall McLuhan: The Medium Is the Message

Tikmēr mums – mediju cilvēkiem par prieku, ir iznācis kārtējais darbs par mediju gurū un gaišreģi, manuprāt, lielāko personību mediju pētniecībā Maršalu Makluenu
(Douglas Coupland, Marshall McLuhan, You know nothing of my work, 216, Atlas & Co).
Maršals Makluens ir iegājis mediju vēsturē kā orākuls, jo jau 1962. gadā prognozēja ”informācijas sabiedrības” piedzimšanu un deklarēja, ka mēs visi saslēgšoties vienotā tīklā un šis apstāklis radikāli pārmainīšot mūsu dzīvi.
Makluena apgalvojums par to, ka vispirms mēs izgudrojam jaunas informācija tehnoloģijas un tad (pateicoties tām) mainās mūsu dzīve, ir izrādījušies viedi vārdi.
”Pasaule pārvērtīsies par vienu lielu datoru, tā centrā būs vienotas elektroniskas smadzenes un ap tām izkārtosimies mēs pārējie, tieši tā kā to iztēlojas bērnu science fiction filmās”, – raksta orākuls pirms 40 gadiem un protams, ka šo savu izteikumu dēļ toreiz galīgi nokaitināja savus kolēģus un universitāšu mediju pētniecības nomenklatūru.
Makluens faktiski nebija mediju pētnieks, viņš bija angļu literatūras profesors no Toronto, taču kļuva plaši pazīstams tieši ar saviem izteikumiem mediju sakarībā.
Viņam pieder jēdzieni ”globālais ciems”, ”medijs ir vēstījums” un pats svarīgākais, ka tieši tagad mēs beidzot esam aizdreifējuši līdz vietai, kuru Toronto profesors paredzēja pirms pusgadsimta.
Mēs tagad dzīvojam tīklā, radām tur sava identitātes, attīstām attiecības, medijs ir kļuvis par mūsu vēstījumu. Tas nozīmē, ka katram medijam ir tik spēcīgs unikalitātes efekts, ka tas pats pārvērš jebkuru informāciju par sev atbilstošu unikālu ziņojumu.
Paradoksāli, ka mēs – tie, kas strādājam presē, radio vai televīzija, joprojām šo efektu ignorējam un turpinām lasīt ausīm un trallināt acīm.
Protams, ka par Makluenu līdz šim ir jau uzrakstītas vairākas biogrāfiskas grāmatas (Philip Marchands, Marshall MacLuhan, The medium and the messenger, 1989, Terrence Kordon, Marshall McLuhan, Escape into understanding, 1997 u.c.).
Aktuālā grāmata ir kārtējais ģeniālā savādnieka biogrāfijas apraksts.
Makluens nav viegli lasāms teksts, viņš lēkā starp jēdzieniem, svaidās ar aforismiem un eksplodē katrā otrajā lappusē. Salīdzinājumi vietām ir absurdi (piemēram, tad kad viņš salīdzina elektrību ar mediju vai komentē kā pa telefonu runā krievi un kā amerikāņi 🙂 !
Viņa straujais domu gājiens izvirza neargumentētas tēzes, reizēm pietrūkst kopsakarību utt. Vārdu sakot ir 100 iemelsu viņu neciest. Tā ir. Daudzi viņu arī neieredzēja un necieš joprojām, jo orākuls raksta un spriež citādi nekā akadēmiskajā vidē pieraksts. Pieņemt ģēniju ir grūti, jo liela personība ienāk un nosaka kā būs tālāk. Iespējams, ka pārējiem tas šķiet ļoti neērti. Gaidīsim kad beidzot kāda izdevniecība sāks tulkot visas Maršala Makluena grāmatas pēc kārtas un varbūt pienāks brīdis, kad arī šo biogrāfisko darbu varēsim izlasīt latviski ar adekvātiem terminu tulkojumiem latviešu valodā.

Ēģiptē, Tunisijā, Bahreinā, Lībijā un Jemenā tauta prasa valdību atkāpšanos, bet Beļģijā pommes-frites revolūcija aicina tieši uz pretējo – ”Dodiet mums valdību!”

2011.gada 18. februārī

Pērļu laukumā šorīt mirdz klusums. Tanki nobloķējuši visus lielākos krustojumus, armija fiziski kontrolē stāvokli valstī. Bahreinas valdība saka, ka tā vajag, tā visiem būs labāk, ”citādi demonstranti mūs novedīs līdz anarhijai”. Šodien būs četras bēres vakar nogalinātajiem demonstrantiem. Var gadīties, ka bēru ceremonijas pārvērsīsies par demonstrācijām.

Ielās nav cilvēku, veikali ir slēgti, gaisa ir spriedze un pēc piektdienas lūgšanām ”atkal kaut kas var uzsprāgt” – ziņo šorīt kolēģe no Manamas.  Karaļvalsts 70% iedzīvotāji ir šiīti, taču karalis un viņa svīta sunnīti. Vairākums jūtas apspriesti, pazemoti un diskriminēti. Aiz līča viņus atbalsta lielais brālis Irāna un traucē vietējie policisti, kuri lielākoties ir imigranti no Pakistānas, Jordānijas vai Sīrijas. Arī Bahreinas karalistē neviens nav apmierināts ar ” turienes Mūrnieci” un uzskata policistus (tāpat kā Latvijā!) par korumpētām varas svirām.

Seši cilvēki vakar gājuši bojā demonstrāciju laikā Benghazi pilsētā Lībijā, viens cilvēks miris un trīs ievainoti Sannā, Jemenā, turenes protestu laikā.

Turpretī Beļģijā viss notiek otrādi.

Laikā, kad tautas masas Ēģiptē, Tunisijā, Bahreinā, Lībijā un Jemenā skaļi pieprasa valdību atkāpšanos …Beļģijā ielu gājienos pieprasa tieši pretējo – ” dodiet mums valdību!”.

Nav valoņiem un flāmiem veicies (viņi ir gatavi neskūt bārdu, atturēties no seksa (Maarlen Temmerman ieteikums), kamēr beidzot tiek sastādīta jauna valdība. Protesta formas, izrādās, var būt dažādas. Blogos tiek spriests, ka beļģiem jasmīnu revolūcijas vietā jāsāk fritēto kartupeļu revolūcija. Vietējais bizness to uztvēra pavisam nopietni un studentiem tiek piedāvāts neierobežots daudzums ceptu kartupeļu un alus, lai sasniegtu jaunu pārēšanās rekordu revolūcijas vārdā.

Kuņģis varoņiem izturēs, bet politiskā sistēmā no tā diezin vai uzlabosies.

Komiksu varoņa Tintina, komisāra Megrē valstī un sirreālisma zemē arī nav kārtības. Varbūt tāpēc, ka viņi paši sevi neņem par pilnu?

Viens pasaules rekords beļģiem jau pieder  – 249 dienas šī valsts ir bez valdības un ar šo ir pat apsteigta Irāka. Savādi, ka arī viņi ir neapmierināti. Tieši tāpat kā Bahreinas protestētāji, kuriem valsts bez valdības ir vienīgais un svarīgākais mērķis.

Vienam vajag meitu, otram – kleitu.

Ko vajag mums Latvijā?

Ēģiptes interneta foruma revolūcijas sekas televīzijā un dzīvē: vai jauna masu komunikācijas revolūcija?

2011. gada 13. februārī

Īsi pirms Mubaraka demisijas, kāds demonstrants Kairā informēja BBC televīzijas kameru, ka ”tur augšā – nedz prezidents, nedz viceprezidents nezina, kas ir internets un nemāk pat sūtīt sms. Viņiem nav e – pasta adreses un tāpēc viņi runā pavisam citā valodā nekā mēs!”.

Plaisa starp laikā sastingušo varu valdības rezidencē un foruma tautu Kairas laukumā līdzinājās bezdibenim. To pierādīja ne tikai Mubaraka gausā un arhaiskā publiskā reakcija, bet arī viņa komunikācijas veids ar protestētājiem, ko varēja redzēt televīzijā.

Valsts televīzijas kadrs, kas trīsdesmit gadus atradies Mubaraka un Suleimana kontrolē, atgādināja vecu, bezkrāsainu fotogrāfiju, kas dvašo pēc pelējuma.

Abi kungi runāja pikti, oficiāli un draudoši. Mums vajadzēja nobīties.

18 demonstrāciju dienu laikā Mubaraks paguva trīs reizes uzstāties televīzijā. Viņa runas veids, uzsvari, attēlā stils un tehniskā kvalitāte atgādināja 80. gadus.

Stīvais un didaktiskais piegājiens televīzijas uzrunā joprojām raksturīgs daudziem prezidentiem un diktatoriem, Putinu, Medvedevu un arī publiski neizteiksmīgo Zatleru ieskaitot. Starp citu šī iemesla dēļ mani netraucēja Latvijas himnas neatskaņošana pēc Zatlera un Dombrovska saturā bālajiem ētera pātariem televīzijā Jaungada naktī, Rīgā. Valsts himna ir pārāk svarīga, lai to eksponētu tikai tāpēc, ka runā administratīvi augsta amatpersona, kas būtībā nepasaka neko.

Šajā gadījumā es vēlētos pievērsties diviem aspektiem.

Pirmais – konstatējumam, ka pašlaik notiek jauns masu komunikācijas revolūcijas lūzuma punkts un par šo tēmu nāksies daudz un plaši runāt ar studentiem Rīgā. Komunikatīvais lūzuma punkts iezīmējas tieši Ēģiptes masu streiku sakarībā, kad tīkla un mobiltelefonu komunikācija paveica to pašu ko savulaik Gutenbergs ar savu iespiedtehnikas atklāšanu. Tiražētie, iespiestie teksti sagrāva varas patiesības monopolu un radīja priekšnosacījumus pārmaiņām sabiedrībā. Ar šo brīdi bija iespējams sabiedrību informēt par visu, apejot varas diktāta mediju cenzūru. Tagad notiek apmēram tas pats. Tīkla forums izsit pamatu etablētajiem masu medijiem. Interneta pilsoniskā žurnālistika strādā ātrāk, lakoniskāk un būtiskāk. Lielie kāpurķēžu mediji vairs foruma izlēcējiem netiek līdzi. Velkas nopakaļ.

Paradoksāli, ka vadošajās pozīcijās mediju areālā tagad izvirzās mazie mediji, kas ir mobilāki un reaģē straujāk nekā stīvais veco mediju menedžments.

AlJazira, piemēram, izgrieza pogas visiem lielajiem CNN Arabic, AlArabia, France 24, BBC un pārējiem gigantiem, ziņojot par būtiskām lietām un nevis šausminoties par ”tūristu stāvokli Ēģiptē”. Ēģiptes notikumu laikā AlJazira veica to pašu lomu, ko CNN realizēja 90. gadu Persijas līča kara apstākļos.

Kataras emīra privātās TV stacijas konta ir ļoti spējīgi žurnālisti un saprātīga ziņu atlases sistēma, kuru publiski apskauž daudzi. Protams, ka šo staciju necieš valdnieki Tunisijā, Alžīrā, Marokā, Jemenā, Kuveitā un Sauda Arābijā. Ēterā te šad tad mēdz rēgoties BinLadins un 2004. gadā ASV prezidents Džordžs Bušs pat izteica vēlmi sabombardēt visas AlJaziras redakcijas, lai šo satelītkanālu noslaucītu no zemes virsas.  Tai pat laikā tieši šī privātā televīzijas stacija liek lietā milzīgu izturību, piegādājot skatītājiem būtiskas ziņas un sadarbojoties ar krīzes reģionu blogeriem un interneta pilsoniskās informācijas gvardiem. Tunisijas pazīstamākā interneta personība Houned Anouar avīzei Le Mond atzīst, ka ” būtībā mani kaitina AlJaziras reliģiskās tendences, taču viņi ir vienīgie, kas saprot būtisko mūsu reģiona procesos, tagad es skatos Kataras kanālu regulāri”.

Kas atliek lielajiem un atzītajiem Rietumu masu medijiem?

Izklaide. Jā, diemžēl, izklaide līdz nāvei.

Ražot ziņas pa vecam šajā modernajā laikā vairs nav iespējams. Neviens tās neskatās televizorā, vismaz interneta forumu paaudze ne.

Zviedru televīzijas akumulē aizvien lielākas reklāmas investīcijas aizvien jaunām izklaides programmām. Reklāmas investīciju apjomi televīzijās ir sekojoši –  2008. – 5 miljardi SEK, 2009. – 4,4, 2010 – 5,3, 2011. – 5,7. Šie ieņēmumi pamatā finansē izklaides programmas – ”Saulgozī” (TV4, 2,6 miljoni skatītāju), ”Pa sliedēm”(SVT1, 2,2 ), britu seriāls (SVT1, 1,9), Let´s Dance (TV4, 1,9), Zvaigznes pilī (SVT1, 1,8) utt.

Skatītākā televīzija Zviedrijā pērn joprojām bija sabiedriskā SVT. Procentuāli  aina pērn bija sekojoša – SVT1 pieder 23,2% visu zviedru televīzijas skatītāju, privātais TV4 ir otrajā vietā ar 19,2%, tam seko TV3 – 8,1%, SVT2 6,9%, Kanal 5 –  6,8%.

Pasaule mainās. Televīzijas ziņu izlaidumiem nopietni jāpārdomā modernais laiks un šķiet, ka jāreformē savas eksistences aina. Citādi arī ziņu izlaidumiem radio un televīzijā draud ”Mubaraka kadra kultūras” novecošanās liktenis.

Otrais mans konstatējums ir demokrātijas priekšstatu revīzija Ēģiptes notikumu sakarībā. Līdz šim pastāv pieņēmums, ka valstij ir jāsasniedz zināms ekonomiskais standarts, lai to būtu iespējams demokratizēt. Ekonomiskā pilngadība vispirms un tikai pēc tam esot iespējama demokrātija.

Kā politiska sistēma demokrātija, protams, nav perfekta. Taču nekā labāka mums pagaidām nav, lai nodrošinātos pret narcisistiem pie varas, ierobežotu karu izraisīšanos, vandālismu, badu un postu.

Ēģiptes notikumi, iespējams, pierādīs, ka ekonomiskie priekšnosacījumi nav arguments cilvēku brīvības ierobežošanai. Ķīnas vadītājiem šāda pieeja nepatīk, iespējams, ka Latvijas ekonomistiem arī stabilitāte šķiet svarīgāka par alternatīva ceļa meklējumiem valsts attīstībai.

Pilsoņi Kairā ir atvēruši logu uz jaunu valsts attīstības iespēju ceļu. Miermīlīgā revolūcija aiztrieca diktatoru, neraugoties uz to, ka lielākā daļa ietekmīgu pasaules valstu vadītāju labāk vēlējās redzēt Mubaraku paliekam tronī, stabilitātes vārdā.

Stabilitāte tika nostādīta augstāk par visnozīmīgāko vērtību – brīvību.

Bailes no pārmaiņām piemīt mums visiem.

Paldies, ka ēģiptieši mazdūšību uzvarēja un parādīja, ka vara un stagnācija nav obligāts spāņu zābaks visiem.