Skaudība ir legāla varmācība/turpinājums

Skaudība

Skaudība

Skaudība kā legāla varmācība
Skaužot skauģis jūtās nelaimīgs un pazemots. Nepalīdz apkārtējo mierinājums, ka ”tas tur” vai ”šī”, nav tev faktiski neko sliktu nodarījuši. Skauģis to nedzird, jo ir nofiksējies pie apskaužamās personas un pats no sava stāvokļa vaļā netiek. Ja nebūtu šī talantīgā puiša vai glītās meitenes, tad skauģa dzīve ritētu tālāk neaptumšota un mierīga. Taču tagad ir citādi. Apskaužamā persona ir sasniegusi kaut ko ”tādu” ko skauģim pašam neizdodas aizsniegt. Tas ir briesmīgi.
Skaistā sieviete, kas tik ļoti patīk jūsu dzīvesbiedram, ir sasniegusi tādu pilnības spožumu, kas jums pašai nav pa spēkam. Enerģiskais darba kolēģis ir sasniedzis tik kolosālus panākumus savā darbā, ka jūs par tādiem varat tikai sapņot. Šie ideālie cilvēki viegli sasniedz to, kas jums pašam smagi izbrienams cauru čūsku purviem un arī vēl tad nebūs droši zināms, vai pūliņi vaiņagosies panākumiem. Taču šai ”padauzai” un ”līdējam” viss izdodas tik viegli un vienkārši, ka ”taisni vai skauž”.
Skaudība piezīžas kā inde.
Jo vairāk skauģa acis seko apskaužamās personas ”alpinismam”, jo vairāk tas vēlas sasniegt to pašu un uzrāpties tais pašos augstumos. Tai pat laikā cerot, ka apskaustā persona beidzot paslīdēs un sāks velties no klints lejup, noripojot zemāk par mūsu pašu līmeni.
Pats svarīgākais – nerunāt par to skaļi. Lai neviens neuzzina skaudības mokas. Apskaustais nekādā ziņā nedrīkst uzzināt, ka skauģis cieš tik nopietnas mokas dēļ cita cilvēka panākumiem. Tas nedrīkst notikt. Tā vietā skauģis cenšas darīt visu, kas ir viņa spēkos, lai iemītu apskausto personu zemē klusi. Nemanāmi. To pazemojot ar indīgām piezīmēm un padarot sasniegto par muļķīgu un nevajadzīgu untumu.

Kāpēc piedzimst skaudība, kas cieš klusumā un baidās izrādīt savu patieso dabu? To pašu, kuru Peteris nekautrējās atzīt Tomasa dzimšanas dienā, svētās dusmās sašķaidot uzdāvināto spēļu mūzikas instrumentu.
Mūsu sabiedrībā nav pieņemts mesties atklāti virsū apskaustajai personai un nežēlīgi to piekaut, ja tai ir izdevies sasniegt vairāk par mums. Līdz šim tas nebija pieņemts. Tagad ir citādi: Uldis mācījās jau otrajā klasē kad kaimiņu Jānis saņēma dāvanā volejbola bumbu. Taču Jāņa prieks bija īss, jo pēc pārdesmit minūtēm bumba pazuda un neviens to vairs nevarēja atrast. Tikai dažas nedēļas vēlāk sadurtā bumba atradās kaimiņu dīķī. Uldis to bija nobēdzinājis, jo viņam pašam šāda bumba esot bijusi vairāk vajadzīga nekā mazajam sešgadniekam Jānim. Kapēc bumbu vajadzēja sadurt un slīcināt? Tāpēc, ka otram nedrīkst piederēt tas, kas nepieder man, – atzinās Uldis bez stomīšanās.

Tās pašas sajūtas mēs redzam publiskos konkursos, kuros jāizraugās ierēdņi atbildīgiem valsts amatiem. Kādā Latvijas konkursā no 35 dalībniekiem konkursu neizturēja neviens. Pirmajā mirklī šķiet, ka šajā gadījumā vakantajām vietām pieteikušies nekompetenti muļķi, taču nopietni padomājot, kļūst skaidrs, ka vainīgā ir konkursa atlases komisija, kas vienas personas sastāvā ne tikai izbrāķēja visus pretendentus, bet arī lieliski nodemonstrēja savu skaudību pret jaunajiem, talantīgajiem cilvēkiem, kas uzdrošinās pretendēt uz amatiem, kas pašai atlases vadītājai nav pieejami.
Šo pašu apsēstību var manīt sieviešu skatienos, kad telpā ieslīd daiļāka būtne par klātesošajām. Šī skaudība ir ļoti izplatīta, ikdienišķa parādība kas izpaužas nepamatotā, varmācīgā agresivitātē, kuru sabiedrība atklāti neakceptē, bet kas turpina plaukt uz zelt klusībā. Starp citu plašāk šo tēmu apraksta René Girard ”La violence et le sacaré”, B.Gaseset, Paris.1972.

Publiski sabiedrība nosoda skaudības lēkmes, taču no tā skauģu uzbrukumi apskaustajiem nemazinās. Pret šo kaiti neviena apdrošināšanas kompānija neņemas mūs aizstāvēt.
Bērnībā vecāki un skola ir centušies iemācīt, ka skaust nav glīti un apskaust nav labi. Ir grēks vēlēt citam ļaunu tikai tāpēc, ja tam izdodas ko izdarīt labāk nekā skauģim pašam.
Jā, skaudība ir grēks.
Tā tas ir.
To zina visi, taču turpina skaust.
Vēl vairāk – gandrīz visās sabiedrībās un visos laikos pati sabiedrība ir nodrošinājusi skauģiem iespēju izmantot savu skaudības agresivitāti ikdienas dzīvē un paust to publiski. To legalizējot.
Piemēram, dueļi, divkaujas un gladiatoru kaujas mums patīk.
Jaunam ienācējam, ierodoties darba vietā, sporta klubā, armijā, cietumā vai skolā ir jāiztur ”kristības’” jeb pazemojuma pārbaude. Nepazīstamo ienācēju uzreiz mēģina pagrūst, izsmiet, piekaut līdz asinīm, lai viņš neceltu degunu pārāk augstu un nenostātos ”vecajiem” līdzās kā līdzīgs. Šajā situācijā skaudības agresijai tiek piešķirts legālas pārbaudes statuss. Lai pēc tam ienācējam piešķirtu noteiktu vietu esošajā hierarhijā.
”Vietas piešķiršana” hierarhijā arī ir skaudības izpausme jo nekādā veidā neatspoguļo ienācēja patieso intelektuālo, sociālo vai radošo kapacitāti, bet gan piekārto sabiedrību esošās elites vajadzībām. Vislabāk to var saskatīt tenisa rangu tabulā, kurā visi spēlētāji savietoti pēc nopelniem.
Sabiedrība savās ”rangu tabulas” veidošanā nerīkojas līdzīgi. Te lielākā nozīmē ir esošās elites kritērijiem un ”griestu politikai”, kad augšējās vietas jau sen ir sadalītas un klātpienācēji drīkst pretendēt tikai uz stāvvietām otrajā balkonā. Dueļi starp stāviem šeit vispār nav iespējami.
Kapitālisma sabiedrībā skaudība ir pazīstams fenomens. Tā pieprasa, lai skaudība tiktu apkarota atklātā cīņā – kā konkurence, sacensības censoņu starpā. Publikas simpātijas iegūst tie, ka cenšas, cīnās un kāpj augstāk. Spēj apsteigt savu konkurentus un piedāvāt progresīvākus risinājumus.

Īpaši ASV vienmēr centusies izcelties ar savu brīvās konkurences ideoloģiju, kas it kā iznīcina skaudību un dodot visiem vienādas iespējas izaugt no cūkgana līdz miljonāram. ”Nepadodies, cīnies tālāk!”, – aicina šī ideoloģija un sola, ka uzvar tikai cīnītāji. Pie kam – ir jāievēro likumi un jāsamierinās, ja uzvarēs pretinieks. Vēl vairāk – jāpiespiežas pat apsveikt uzvarētāju.
Otra, līdzīga joma ir politika. Ir jārespektē pretinieki un jāsamierinās ar konkurenci savā ikdienā. Jāspēlē godīgi.
Nākamā sfēra finanses ir līdzīga. Ja esat finansistu komandā, tad nedrīkstat vienlaikus spēlēt arī politiķu komandās. Tik vienkārši tas ir. Ja spēlē godīgi.

Politiķis ir redzama persona, publiski atpazīstams un tāpēc pakļauts daudz spēcīgākiem skaudības riskiem. Priekšvēlēšanu kampaņu laikā viņiem jārēķinās ar konkurentu ”atmaskojumiem” medijos un pazemojumiem publikas priekšā. Jo spēcīgāks un harizmātiskāks ir politiķis, jo lielāks konkurentu un skauģu izaicinājums atrast viņam vainas, kļūdas un grēciņus. Būtībā politiķim vajadzētu, tieši tāpat kā sportistam, mēģināt noskaidrot sev un saviem partijas biedriem kāpēc konkurentu partijas politiķi ir tautā iecienītāki un kas ir viņu panākumu atslēga, lai ar to atslēgtu arī savu vēlētāju sirdis.
Kāpēc A izdodas tas, kas neizdodas B? Kādā ziņā viņš ir labāks par mani? Vai viņš ir intelektuālāks? Godprātīgāks? Idejām bagātāks? Nē, šādi jautājumi priekšvēlēšanu kampaņas autoriem – reklāmistiem nav aktuālāko nodarbju sarakstā. Galvenais izspīlēt savu egocentrismu un salīmēt savas fotografijas uz visiem autobusiem un taksometriem, ar cerību nomākt vēlētāja veselo saprātu ar trulu propagandu Kimirsena stilā.

Kas tad glābj politiķus no skauģu ofensīvas? Kāpēc viņi paliek ierindā, neraugoties uz ilgstošu un postošu svešas skaudības aneksiju?
Viņus glābj partija. Viņu sabiedrotie. Grupa. Vajāts politiķis nekad nav viens. Aiz viņa stāv viņa ”partija”: biedri, atbalstītāji, PR un spiediena stratēģi. Skaudības ofensīvas kulminācijas brīdī viņiem palīdz partijas biedri un stratēģiskā aizmugure. Pat uzvarēts politiķis nekad nav viens, jo aiz viņa stāv partija.
Taču ar privātpersonām ir citādi. Parasta konkurence jeb ”maizes naids” var pārvērsties legālā vajāšanā. Pēc PSRS sabrukuma arī pie mums Latvijā daudzi bijušie Komunistiskās partijas bosi vienā rāvienā pārvērtās ticīgajos, ieņēma augstus amatus un sāka apkarot apskaužami pastāvīgas personas ”ar krustu” vai ”ar amatu” tieši tāpat kā to agrāk bija darījuši komunistu laikos. Suns maina kažoku, bet tikumu nē.

Spēcīgas personības vienmēr ir izraisījušas varas un etablēto slāņu nepatiku. Šie procesi nesairst ideoloģijas iespaidā. Protams, ka amerikāņi var censties mums pierādīt, ka pateicoties kapitālisma loģikai, viņiem ir izdevies ”cik necik” ierobežot skaudības izplatību sabiedrība. Vai vismaz panākt, ka uzvarētājs tiek godināts nevis apmētāts ar skauģu dubļiem. Taču arī jeņķiem nav izdevies iznīdēt ”maizes naidu” no savas ikdienas un tieši šī iemesla dēļ sabiedrība turpina vajāt īpaši apdāvinātas, daiļas un talantīgas personas, kas izceļas no apkārtnes. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Strādāt par žurnālistu un pateikt sabiedrībai patiesību nav viegli. Aprējēji tūliņ būs klāt un darīs visu, lai saplosītu spožu oratoru gabalu gabalos. Vienkārši tāpēc, ka spoža mediju zvaigzne ”duras acīs” un ir jāiznīcina, lai neizraisītu vienas publikas daļas skaudības atraugas. Tas nekas, ka lielākā skauģu daļa paši nekad neuzstāsies televīzijas ekrānā, pie radio mikrofona vai nerakstīs rakstus mediju slejai. Nē, to viņi nevar un tas nemaz nav viņu ”maizes darbs”. Taču internets dod iespēju šiem anonīmajiem cilvēkiem izvemt savu skaudību pret spožu personu ēterā un kāpēc gan neizmantot šādu iespēju?! Ja tīmeklis palīdz iemīt zemē kādu, kas ir labāks par mums pašiem pilnīgi bez iemesla, tad kāpēc to nedarīt?
Rezultātā internets izveidojas par publisku publiskas linčošanas skatuvi, kur katrs var brīvi izvērst savu balto skaudību pret sev svešām, taču apskaužamām personām. Nesodīti.
Vai publiskajā telpā eksistē arī zemiskas atklātas ofensīvas pret konkrētām personām, kas nav politiķi?
Jā, eksistē.
Tikko piedzīvoju šādu uzbrukumu sava kolēģa dēļ. Rakstu portālā TVNET kopā ar vairākiem kolēģiem no kuriem viens ir izvēlējies sev māksliniecisku pseidonīmu darba drošības dēļ. Cits citu atbalstām un priecājamies, ja kolēģim izdodas labāks raksts par pašu. Tas ir normāli.
Mazās sabiedrībās, kurās ”cits citu pazīst” žurnālistikā godprātīgi darboties nav iespējams, ja autors atklāti pauž savu vārdu. Šodien, interneta ērā, katrs ”sētas miets” neizlasa rakstu līdz galam, taču ir gatavs mest ar akmeni autoram, ja publicistiskā darba saturs neatbilst brēcēju interesēm un vajadzībām. Lai aizsargātu autorus no agresīvā pūļa un ”ieinteresēto personu” uzbrukumiem, nopietnas redakcijas pieprasa saviem autoriem darbā izmantot pseidonīmus vai praktizē tā saucamo ”kolektīvo žurnālistiku’”, kad neviens no publikāciju autoriem neparaksta savus darbus ar savu vārdu un uzvārdu.
Olivers Everts ir viens no šādiem gadījumiem. Būtībā taču ir vienalga kā sauc autoru un kā viņš izskatās. Pats svarīgākais ir kā viņš raksta. Taču mazos dīķos, tādos kā Latvija, valda strikta iekšējā hierarhija un jaunu seju parādīšanās mediju ēterā, izraisa smagu konkurentu un kritizēto personu skaudības lēkmi. Tas, ka Olivers raksta labi, ir skaidrs.Tieši tāpēc jāsāk vajāt viņš kā persona un jāmēģina noskaidrot ”kas viņš” ir lai, piesistu krustā pēc esošajiem spēles noteikumiem. Jo varžu dīķī visu nosaka stārķis.
Tagad tīmeklī var apskatīt visādas karikatūras par šo kolēģi un uzzināt, kas esot šis autors, faktiski esot es pati! Oj,oj,oj! Kas par pseidoatklājumu!
Tātad – lasītājs nevis apspriež aktualizēto problēmu, bet cenšas nogalināt nelāgas ziņas nesēju. Nositot autoru problēmas vairs nebūs?
Protams, ka par šo nepatieso atklājumu var pasmaidīt.:) Var gandarīti uzjautrināties par to kā plosās Olivera apskādētas Latvijas amatpersonas, viņa kritizētie politiķi, reklāmisti un ierēdņi. Kā cītīgi skricelē pasūtījuma tekstus kādreizējās Atmodas ”buldozeristes” rīta avīzēs. Taču pārsteidz kas cits. Proti: cik tomēr viegli sabiedrību var iešūpot 100% melīga apgalvojuma spēks. Konkrēti, ietekmīgi skauģi iešūpo publiskās domas laivu + apmelo autoru+ pielīmē viņa personību man un publika nekritiski aplaudē, pat neiedomājoties, ka viss notiekošais ir konkrētu cilvēku skaudības lēkme. Pseidonotikums.
Protams, ka man bija amizanti uzzināt, ka esmu vienlaikus gan vīrietis gan sieviete. Protams, ka normāls žurnālists saprot – divus spēcīgus rakstus viens autors katru nedēļu nevar uzrakstīt. Tas nav iespējams. Protams, ka mūsu stils atšķiras. To redz pat ”piedzēries ezis”, taču tas netraucē centīgiem muļķiem uzsākt apmelojumu kampaņu pret žurnālistiem, kas priekšvēlēšanu priekšvakarā nav uzpērkami. Skaudība rullē. Te nu jūs to redzat.
Kuri ir šie skauģi – konkurenti un Olivera rakstos kritizētās personas.
Tagad mēs redzam atvērtu un atklātu skaudības uzbrukumu, kurā neviens vairs neslēpjas. Arī ”atmaskojošo rakstu” un ”falšo fotomontāžu” pasūtītājus var lieliski atpazīt. Skaudība triumfē publiski.


Dzimtenes mēslu duša. Kā es to tikko saņēmu internetā. Vai tā mums traucē?

2011.gada 9. jūlijs

Nebiju iedomājusies, ka mana pieticīgā uzstāšanās LVT Panorāmā vakar izsauks tādu priekšvēlēšanu tuksneša vētru. 🙂

Kolēģi no Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta atbrauca, nostatīja mani pie ozola un lūdza (kā PR teorijas un prakses speciālistei) komentēt aktuālo Latvijas Prezidenta Andra Bērziņa amatā stāšanās runu.

Svarīgs brīdis valstij un augstākajai amatpersonai.

Noklausījos un vairākas reizes noskatījos šo uzstāšanos un paudu viedokli televīzijas kamerai, ka runa nebija pietiekoši labi sagatavota un vāji ”izpildīta”.

Normāli. Esmu publicējusi pietiekoši daudz grāmatu par mediju un PR specifiku.

Pēc tam šo interviju nemontētā versijā 🙂 publicēja interneta portāli Apollo un TVnet   un mani kā ziņu nesēju sāka apšaudīt kommentāros ar smago artilēriju un apmētāt ar mēslu dakšām.

Uzbrucēji interneta bija anonīmi, nerunāja par Bērziņa runu un par lietas būtību, bet mēģināja mani nolinčot kā nu mācēja – apsaukājot un ”piešujot” man neesošus grēkus.

Tādu plosīšanos nebiju gaidījusi.

🙂

Mūsu iepriekšējā prezidenta un pašreizējā premjera runu saturs arī neizceļas ar dziļu intelektu un viedu pasaules redzējumu, tāpēc ir pamats aktualizēt publisko personu publisko runu standarta zemo līmeni.

Latvijai tā ir aktuāla tēma.

Taču dabūju pa spārniem es.

Godīgi sakot, tos interneta plosīklas nekad nelasu.

Pārskatu pavirši interneta diskusiju vēmekļus un neiedziļinos.

Tuvinieki un draugi saka – ”nelasi pasūtījuma muļķības”.

Tā arī daru – nelasu.

Tikai kļūst mazliet skumji, ka Latvijā joprojām tā var atļauties – nepamatoti zākāt internetā cilvēkus, kas pasaka ko būtisku.

Jo mērķa centrā negribot esmu trāpījusi.

Citādi reakcija no spļaudītājiem nebūtu tik dramatiska.  

Zinu, ka Latvijā interneta diskusijās tiek piesaistīti apmaksāti ”mēslu metēji’, kas cenšas apmelot un pazemot cilvēkus, kuru viedoklis kādam nepatīk.

Starptautiskajā leksikā tos sauc par ”graša cilvēkiem”  jeb ”šakāļiem” (viņiem maksā par zemiskiem komentāriem) un ja izdodas iegriezt vajātajai personai līdz kaulam – tad viņi saņem trīskāršu prēmiju. Protams, ka KĀDS viņiem maksā.

Viņi dejo par naudu.

Par kāda turīga cilvēka vai cilvēka grupas naudu.

Es nepiederu nedz ” sorosistiem”, nedz ”lemberga stipendiantiem” un mani apliet ar mēslu  spaini politiski ir pagrūti.

Var mēģināt klaušināt par mani baumas par manu darbu Zviedrijā, apgalvot, ka esmu ”izspiegojusi”  emigrantu pensionāru grupiņu (kas viņiem tas būtu par godu, oj!), apsaukāt manas grāmatas, apspļaudīt mani kā personu.

Skumji, bet ziniet …es neapvainojos uz suni, kas rej.

Latvijā ir pietiekoši daudz interneta lietotāju, kas saprot ko nozīmē šie šakāļu vēmekļi manā vizrienā.

Laikam tiek strādāts šajā virzienā, jo nepārprotami, ka ar jaunā Latvijas Prezidenta Andra Bērziņa publisko tēlu neiet tik labi kā  viņa bīdītāji varētu vēlēties.

Lai stutētu Bērziņu viņa PR vērpēji izmanto melnās publiskās attiecības, kas būtībā ir civilizētās valstīs nepieņemama norma.

Andrim Bērziņam nav PR koncepcijas. Viņam nav civilizēta un balta PR stratēģija. To var redzēt un šķiet, ka vai nu viņš nesaprot cik tas ir svarīgi (PSRS laiku priekšstatu palieka), vai arī tie, kas viņu apkalpo šajā jomā ir neprofesionāli.

”Šakāļu” lietojums par to signalizē.

Normālā PR šādus amorālus paņēmienus vairs neizmanto.

Tie ir sitieni boksā zem jostas vietas. Pirmajā brīdī upuris sāpēs saraujas, bet pēc tam no malas to tāpat var redzēt.  Izgāšanās ir neizbēgama.

Eiropas valstu PR jau sen ir atteikusies no ”šakāļu” izmantošanas un pašreizējā praksē to lieto vairs tikai Ķīna un citas ar totalitārismu sirgstošas valstis.

Taču Latvijā šie ķengātāji dzīvo zaļi.

Tuvojas vēlēšanas un viņu pakalpojumus, šķiet, pirks daudzi.

Protams, ka mēs tagad varētu publiski nosodīt šos konkrētos cilvēkus.

Es varu rakstīt iesniegumu un pieprasīt konkrētas IP adreses, jo mani apvaino par noziegumiem, kurus neesmu izdarījusi. Varbūt, ka tā vajadzētu rīkoties, jo tad mēs vismaz vienu žurku baru izsistu no segliem?

Tai pat laikā jākonstatē, ka interneta portāliem vajag maksimāli lielāku apmeklējumu un viņiem jākūda un jārīda. Lai diskusijas mutuļo un asinis šķīst.

Tirgus ekonomika mūsu mediju vidē ir bez ētikas un morāles.

Tas, manuprāt, ir pats būtiskākais – kā lai paskaidro cilvēkiem, ka civilizētu vidi nevar nodrošināt tikai ar likumiem.

Ir vajadzīga arī cieņa un atbildība sabiedrības priekšā.

Ētika un morāle.

Pašatbildība …nevis pašcenzūra par tekstu, kuru es publicēju, vārdu – kuru pasaku.

Ja cienīsim paši sevi – arī citi mums cienīs.

Interneta ”vēmēji” un ”šakāļi” varētu arī Jēzu Kristu iemīt zemē. Vienkārši tāpēc, ka gribas.

Kā šo nejēdzību paisumu apturēt”?

Tauta plūst projām no Latvijas, jo ”te jau nekā nav”.

Varoņu mums nav, gudru cilvēku – nav.

Par savējiem mēs nelepojamies (izņemot sportistus).

Paši apvemjam (rakstot un lasot internetā) un paši…braucam projām…pie gudrākām tautām un valstīm – uz Īriju, Angliju, Norvēģiju.

Spīdolas spēks Latvijai joprojām nav vajadzīgs?

Spīdola nav tikai sieviete. Rainim viņa nozīmēja tautas gara bagātību, intelektu un bija pretstatā Lāčplēša fiziskajām spēkam.

Manuprāt šī tēma aktualizējas tieši tagad.

Nē, es nebēgšu projām.

Vajag lielu spēku, lai vētrā brāztos uz priekšu, bet vajag divkāršu spēku, lai vētrā paliktu uz vietas!

🙂

Līgonakts tuvojas…satraucoši…

Foto: autore 23.06.2011 Berģi

2011.gada 23. jūnijā

Brišana caur garu, garu zāli pēc kalmēm ir jau notikusi. Saule jau sildījusi slīpiem zariem, vīgrieži saziedējuši kā traki. Pirms tam meijas un margrietas un lietus nelīst nemaz. 🙂

Rīga burkšķina viņpus ezeram.

Lai viņa tur pukst.

Dzirde var atslābt.

Līgo nakts tuvojas!

Oj!

Priekšpusdienā izslēdzu radio, kas tradicionāli tup uz virtuves palodzes, jo tur vaimanā skumjas Līgo dziesmas kā evenku bēru balādes. Skumjāk un vienmuļāk laikam nevar…

Veikalos ausīs traumē nejēdzīgas Līgo dzērājdziesmas, kas paredzētas reptīļiem.

Nez kur pazudušas normālās Līgo dziesmas, bez Raimonda Paula, folkloristiem, koriem un ”ziņģeristiem”?

Savulaik… mamma un vecamma dziedāja nepārtraukti Līgo vakarā un šis fons radīja mānīgu sajūtu, ka Līgo vakars dzied pats.

Klusi, izjusti un bezgala aizgrābjoši.

O, yes, ļoti daiļi.

Tagad mana priekšā stāv klusums.

Kā ledus bluķis.

Skaistākie pasaules svētki ir ieradušies. Skurbinoši skaistie svētki.

Paldies Dievam beidzot šis brīdis ir klāt!

Atslēdzu vārtiņus.

Meijas pie visām durvīm.

Gan sāks skanēt paši.

Siļkes ar kartupeļiem, biezpienu un zemenēm.

Šašliku es nepazīstu. Gruzīnu deliktase un rosols lai paliek pārējiem. Tiem, kas neprot svinēt Vasaras saulgriežus.

Pamazām saule laižas lejup.

Tūliņ būs alus, siers un …ugunskurs!

Mīļie! Apsveicu!

Svinam!

Jāņi nav nekas. Streipuļojoši vīrieši ar vaiņagiem ap galvu..alkohola dvinga var iedvesmot svētkiem tikai tālredzīgos.

Rīt lai dzīro viņi. Tā ir viņu – dzeršanas diena.

Šī nakts ir manējā!

Mūsējā!

Foto: autore 23.06.2011 Berģi

Līgo, līgo, līgo, līgo!

 

Sniega gurkstēšana, Kadafī snaiperu imports un mediju ģēnija kārtējā atbraukšana pie mums

2011. gada 21. februāris

Aiz loga šodien -7 grādi, ziema neatkāpjas. Zviedru avīzes aizraujas ar sniega gurkstēšanas izskaidrojumiem zinātniskā līmenī, sniegpārslu formas estētikai nepievēršoties. Auksts, droši, stabili un vienīgais sarūgtinājums – inflācijas celšanās tirgū.
Tikmēr citos platuma grādos Kadafī drošībnieki Benghāzi pilsētā Lībijā ceļ barikādes uz ielām, lai šautu uz mierīgajiem iedzīvotājiem. Valsts austrumu daļa pārvērtusies par kara zonu. Ir ziņas, ka 170 civilie iedzīvotāji jau nogalināti (Human rights watch), taču šie fakti var būt aptuveni, jo valstī nedrīkst strādāt ārzemju žurnālisti. Režīms Lībiju izolējis no ārpasaules, neviens novērotājs nav vēlams.


Ziņas no Tripoles var saņemt, patiecoties telefona sarunām ar tur pazīstamiem cilvēkiem. Tie šodien informē, ka slimnīcās situācija ir katastrofāla, mirstošo pacientu skaits turpina pieaugt un 90% no tiem ir ievainoti pierē vai krūšu zonā. Tas nozīmē, ka šāvēja mērķis bijis nogalināt (nevis baidīt un padzīt, kā to parasti dara demonstrantu šāvēji).
Muamars Kafadi (”revolūcijas tēvs” pie varas kopš 1969. gada) šodien turpina importēt leģionārus, lai izrēķinātos ar savu tautu. AlJazira infromē, ka par katru ārzemju leģionāru Kadafī maksā 30 000 dolāru skaidrā naudā, uz rokas. Tiek šauts uz garāmgājējiem, bērnus ieskaitot. Lībijā notiek cilvēku medības uz ielas, gaišā dienas laikā. Interesanti kad pret šo situāciju sāks protestēt mūsu Valdis Kristovskis?
Internets Lībijā ir izslēgts.
Vērojam tālāk.

Marshall McLuhan: The Medium Is the Message

Tikmēr mums – mediju cilvēkiem par prieku, ir iznācis kārtējais darbs par mediju gurū un gaišreģi, manuprāt, lielāko personību mediju pētniecībā Maršalu Makluenu
(Douglas Coupland, Marshall McLuhan, You know nothing of my work, 216, Atlas & Co).
Maršals Makluens ir iegājis mediju vēsturē kā orākuls, jo jau 1962. gadā prognozēja ”informācijas sabiedrības” piedzimšanu un deklarēja, ka mēs visi saslēgšoties vienotā tīklā un šis apstāklis radikāli pārmainīšot mūsu dzīvi.
Makluena apgalvojums par to, ka vispirms mēs izgudrojam jaunas informācija tehnoloģijas un tad (pateicoties tām) mainās mūsu dzīve, ir izrādījušies viedi vārdi.
”Pasaule pārvērtīsies par vienu lielu datoru, tā centrā būs vienotas elektroniskas smadzenes un ap tām izkārtosimies mēs pārējie, tieši tā kā to iztēlojas bērnu science fiction filmās”, – raksta orākuls pirms 40 gadiem un protams, ka šo savu izteikumu dēļ toreiz galīgi nokaitināja savus kolēģus un universitāšu mediju pētniecības nomenklatūru.
Makluens faktiski nebija mediju pētnieks, viņš bija angļu literatūras profesors no Toronto, taču kļuva plaši pazīstams tieši ar saviem izteikumiem mediju sakarībā.
Viņam pieder jēdzieni ”globālais ciems”, ”medijs ir vēstījums” un pats svarīgākais, ka tieši tagad mēs beidzot esam aizdreifējuši līdz vietai, kuru Toronto profesors paredzēja pirms pusgadsimta.
Mēs tagad dzīvojam tīklā, radām tur sava identitātes, attīstām attiecības, medijs ir kļuvis par mūsu vēstījumu. Tas nozīmē, ka katram medijam ir tik spēcīgs unikalitātes efekts, ka tas pats pārvērš jebkuru informāciju par sev atbilstošu unikālu ziņojumu.
Paradoksāli, ka mēs – tie, kas strādājam presē, radio vai televīzija, joprojām šo efektu ignorējam un turpinām lasīt ausīm un trallināt acīm.
Protams, ka par Makluenu līdz šim ir jau uzrakstītas vairākas biogrāfiskas grāmatas (Philip Marchands, Marshall MacLuhan, The medium and the messenger, 1989, Terrence Kordon, Marshall McLuhan, Escape into understanding, 1997 u.c.).
Aktuālā grāmata ir kārtējais ģeniālā savādnieka biogrāfijas apraksts.
Makluens nav viegli lasāms teksts, viņš lēkā starp jēdzieniem, svaidās ar aforismiem un eksplodē katrā otrajā lappusē. Salīdzinājumi vietām ir absurdi (piemēram, tad kad viņš salīdzina elektrību ar mediju vai komentē kā pa telefonu runā krievi un kā amerikāņi 🙂 !
Viņa straujais domu gājiens izvirza neargumentētas tēzes, reizēm pietrūkst kopsakarību utt. Vārdu sakot ir 100 iemelsu viņu neciest. Tā ir. Daudzi viņu arī neieredzēja un necieš joprojām, jo orākuls raksta un spriež citādi nekā akadēmiskajā vidē pieraksts. Pieņemt ģēniju ir grūti, jo liela personība ienāk un nosaka kā būs tālāk. Iespējams, ka pārējiem tas šķiet ļoti neērti. Gaidīsim kad beidzot kāda izdevniecība sāks tulkot visas Maršala Makluena grāmatas pēc kārtas un varbūt pienāks brīdis, kad arī šo biogrāfisko darbu varēsim izlasīt latviski ar adekvātiem terminu tulkojumiem latviešu valodā.

Ēģiptē, Tunisijā, Bahreinā, Lībijā un Jemenā tauta prasa valdību atkāpšanos, bet Beļģijā pommes-frites revolūcija aicina tieši uz pretējo – ”Dodiet mums valdību!”

2011.gada 18. februārī

Pērļu laukumā šorīt mirdz klusums. Tanki nobloķējuši visus lielākos krustojumus, armija fiziski kontrolē stāvokli valstī. Bahreinas valdība saka, ka tā vajag, tā visiem būs labāk, ”citādi demonstranti mūs novedīs līdz anarhijai”. Šodien būs četras bēres vakar nogalinātajiem demonstrantiem. Var gadīties, ka bēru ceremonijas pārvērsīsies par demonstrācijām.

Ielās nav cilvēku, veikali ir slēgti, gaisa ir spriedze un pēc piektdienas lūgšanām ”atkal kaut kas var uzsprāgt” – ziņo šorīt kolēģe no Manamas.  Karaļvalsts 70% iedzīvotāji ir šiīti, taču karalis un viņa svīta sunnīti. Vairākums jūtas apspriesti, pazemoti un diskriminēti. Aiz līča viņus atbalsta lielais brālis Irāna un traucē vietējie policisti, kuri lielākoties ir imigranti no Pakistānas, Jordānijas vai Sīrijas. Arī Bahreinas karalistē neviens nav apmierināts ar ” turienes Mūrnieci” un uzskata policistus (tāpat kā Latvijā!) par korumpētām varas svirām.

Seši cilvēki vakar gājuši bojā demonstrāciju laikā Benghazi pilsētā Lībijā, viens cilvēks miris un trīs ievainoti Sannā, Jemenā, turenes protestu laikā.

Turpretī Beļģijā viss notiek otrādi.

Laikā, kad tautas masas Ēģiptē, Tunisijā, Bahreinā, Lībijā un Jemenā skaļi pieprasa valdību atkāpšanos …Beļģijā ielu gājienos pieprasa tieši pretējo – ” dodiet mums valdību!”.

Nav valoņiem un flāmiem veicies (viņi ir gatavi neskūt bārdu, atturēties no seksa (Maarlen Temmerman ieteikums), kamēr beidzot tiek sastādīta jauna valdība. Protesta formas, izrādās, var būt dažādas. Blogos tiek spriests, ka beļģiem jasmīnu revolūcijas vietā jāsāk fritēto kartupeļu revolūcija. Vietējais bizness to uztvēra pavisam nopietni un studentiem tiek piedāvāts neierobežots daudzums ceptu kartupeļu un alus, lai sasniegtu jaunu pārēšanās rekordu revolūcijas vārdā.

Kuņģis varoņiem izturēs, bet politiskā sistēmā no tā diezin vai uzlabosies.

Komiksu varoņa Tintina, komisāra Megrē valstī un sirreālisma zemē arī nav kārtības. Varbūt tāpēc, ka viņi paši sevi neņem par pilnu?

Viens pasaules rekords beļģiem jau pieder  – 249 dienas šī valsts ir bez valdības un ar šo ir pat apsteigta Irāka. Savādi, ka arī viņi ir neapmierināti. Tieši tāpat kā Bahreinas protestētāji, kuriem valsts bez valdības ir vienīgais un svarīgākais mērķis.

Vienam vajag meitu, otram – kleitu.

Ko vajag mums Latvijā?

Ēģiptes interneta foruma revolūcijas sekas televīzijā un dzīvē: vai jauna masu komunikācijas revolūcija?

2011. gada 13. februārī

Īsi pirms Mubaraka demisijas, kāds demonstrants Kairā informēja BBC televīzijas kameru, ka ”tur augšā – nedz prezidents, nedz viceprezidents nezina, kas ir internets un nemāk pat sūtīt sms. Viņiem nav e – pasta adreses un tāpēc viņi runā pavisam citā valodā nekā mēs!”.

Plaisa starp laikā sastingušo varu valdības rezidencē un foruma tautu Kairas laukumā līdzinājās bezdibenim. To pierādīja ne tikai Mubaraka gausā un arhaiskā publiskā reakcija, bet arī viņa komunikācijas veids ar protestētājiem, ko varēja redzēt televīzijā.

Valsts televīzijas kadrs, kas trīsdesmit gadus atradies Mubaraka un Suleimana kontrolē, atgādināja vecu, bezkrāsainu fotogrāfiju, kas dvašo pēc pelējuma.

Abi kungi runāja pikti, oficiāli un draudoši. Mums vajadzēja nobīties.

18 demonstrāciju dienu laikā Mubaraks paguva trīs reizes uzstāties televīzijā. Viņa runas veids, uzsvari, attēlā stils un tehniskā kvalitāte atgādināja 80. gadus.

Stīvais un didaktiskais piegājiens televīzijas uzrunā joprojām raksturīgs daudziem prezidentiem un diktatoriem, Putinu, Medvedevu un arī publiski neizteiksmīgo Zatleru ieskaitot. Starp citu šī iemesla dēļ mani netraucēja Latvijas himnas neatskaņošana pēc Zatlera un Dombrovska saturā bālajiem ētera pātariem televīzijā Jaungada naktī, Rīgā. Valsts himna ir pārāk svarīga, lai to eksponētu tikai tāpēc, ka runā administratīvi augsta amatpersona, kas būtībā nepasaka neko.

Šajā gadījumā es vēlētos pievērsties diviem aspektiem.

Pirmais – konstatējumam, ka pašlaik notiek jauns masu komunikācijas revolūcijas lūzuma punkts un par šo tēmu nāksies daudz un plaši runāt ar studentiem Rīgā. Komunikatīvais lūzuma punkts iezīmējas tieši Ēģiptes masu streiku sakarībā, kad tīkla un mobiltelefonu komunikācija paveica to pašu ko savulaik Gutenbergs ar savu iespiedtehnikas atklāšanu. Tiražētie, iespiestie teksti sagrāva varas patiesības monopolu un radīja priekšnosacījumus pārmaiņām sabiedrībā. Ar šo brīdi bija iespējams sabiedrību informēt par visu, apejot varas diktāta mediju cenzūru. Tagad notiek apmēram tas pats. Tīkla forums izsit pamatu etablētajiem masu medijiem. Interneta pilsoniskā žurnālistika strādā ātrāk, lakoniskāk un būtiskāk. Lielie kāpurķēžu mediji vairs foruma izlēcējiem netiek līdzi. Velkas nopakaļ.

Paradoksāli, ka vadošajās pozīcijās mediju areālā tagad izvirzās mazie mediji, kas ir mobilāki un reaģē straujāk nekā stīvais veco mediju menedžments.

AlJazira, piemēram, izgrieza pogas visiem lielajiem CNN Arabic, AlArabia, France 24, BBC un pārējiem gigantiem, ziņojot par būtiskām lietām un nevis šausminoties par ”tūristu stāvokli Ēģiptē”. Ēģiptes notikumu laikā AlJazira veica to pašu lomu, ko CNN realizēja 90. gadu Persijas līča kara apstākļos.

Kataras emīra privātās TV stacijas konta ir ļoti spējīgi žurnālisti un saprātīga ziņu atlases sistēma, kuru publiski apskauž daudzi. Protams, ka šo staciju necieš valdnieki Tunisijā, Alžīrā, Marokā, Jemenā, Kuveitā un Sauda Arābijā. Ēterā te šad tad mēdz rēgoties BinLadins un 2004. gadā ASV prezidents Džordžs Bušs pat izteica vēlmi sabombardēt visas AlJaziras redakcijas, lai šo satelītkanālu noslaucītu no zemes virsas.  Tai pat laikā tieši šī privātā televīzijas stacija liek lietā milzīgu izturību, piegādājot skatītājiem būtiskas ziņas un sadarbojoties ar krīzes reģionu blogeriem un interneta pilsoniskās informācijas gvardiem. Tunisijas pazīstamākā interneta personība Houned Anouar avīzei Le Mond atzīst, ka ” būtībā mani kaitina AlJaziras reliģiskās tendences, taču viņi ir vienīgie, kas saprot būtisko mūsu reģiona procesos, tagad es skatos Kataras kanālu regulāri”.

Kas atliek lielajiem un atzītajiem Rietumu masu medijiem?

Izklaide. Jā, diemžēl, izklaide līdz nāvei.

Ražot ziņas pa vecam šajā modernajā laikā vairs nav iespējams. Neviens tās neskatās televizorā, vismaz interneta forumu paaudze ne.

Zviedru televīzijas akumulē aizvien lielākas reklāmas investīcijas aizvien jaunām izklaides programmām. Reklāmas investīciju apjomi televīzijās ir sekojoši –  2008. – 5 miljardi SEK, 2009. – 4,4, 2010 – 5,3, 2011. – 5,7. Šie ieņēmumi pamatā finansē izklaides programmas – ”Saulgozī” (TV4, 2,6 miljoni skatītāju), ”Pa sliedēm”(SVT1, 2,2 ), britu seriāls (SVT1, 1,9), Let´s Dance (TV4, 1,9), Zvaigznes pilī (SVT1, 1,8) utt.

Skatītākā televīzija Zviedrijā pērn joprojām bija sabiedriskā SVT. Procentuāli  aina pērn bija sekojoša – SVT1 pieder 23,2% visu zviedru televīzijas skatītāju, privātais TV4 ir otrajā vietā ar 19,2%, tam seko TV3 – 8,1%, SVT2 6,9%, Kanal 5 –  6,8%.

Pasaule mainās. Televīzijas ziņu izlaidumiem nopietni jāpārdomā modernais laiks un šķiet, ka jāreformē savas eksistences aina. Citādi arī ziņu izlaidumiem radio un televīzijā draud ”Mubaraka kadra kultūras” novecošanās liktenis.

Otrais mans konstatējums ir demokrātijas priekšstatu revīzija Ēģiptes notikumu sakarībā. Līdz šim pastāv pieņēmums, ka valstij ir jāsasniedz zināms ekonomiskais standarts, lai to būtu iespējams demokratizēt. Ekonomiskā pilngadība vispirms un tikai pēc tam esot iespējama demokrātija.

Kā politiska sistēma demokrātija, protams, nav perfekta. Taču nekā labāka mums pagaidām nav, lai nodrošinātos pret narcisistiem pie varas, ierobežotu karu izraisīšanos, vandālismu, badu un postu.

Ēģiptes notikumi, iespējams, pierādīs, ka ekonomiskie priekšnosacījumi nav arguments cilvēku brīvības ierobežošanai. Ķīnas vadītājiem šāda pieeja nepatīk, iespējams, ka Latvijas ekonomistiem arī stabilitāte šķiet svarīgāka par alternatīva ceļa meklējumiem valsts attīstībai.

Pilsoņi Kairā ir atvēruši logu uz jaunu valsts attīstības iespēju ceļu. Miermīlīgā revolūcija aiztrieca diktatoru, neraugoties uz to, ka lielākā daļa ietekmīgu pasaules valstu vadītāju labāk vēlējās redzēt Mubaraku paliekam tronī, stabilitātes vārdā.

Stabilitāte tika nostādīta augstāk par visnozīmīgāko vērtību – brīvību.

Bailes no pārmaiņām piemīt mums visiem.

Paldies, ka ēģiptieši mazdūšību uzvarēja un parādīja, ka vara un stagnācija nav obligāts spāņu zābaks visiem.

Džulians Asanžs (Julian Assange) – labais burvis, apustulis vai tomēr gļēvs narcisists?

2011. gada 9. februārī

Džulians Asanžs (Julian Assange) pagaidām paliek Lielbritānijā. Piektdien būs nākamais lēmums Modernā Zorro tiesvedībā. Gājieni ”ap un par” Džuliana Asanža lietu joprojām turpinās medijos, sabiedrībā un tiesas zālē.

Protams, ka nevainīgs, – teiks lielais vairums interneta lietotāju.” Man liekas, ka apsūdzība ir saistīta ar slepeno dokumentu nopludināšanu internetā. Kādam nepatika un viss! Skaidra bilde!” –  tā notiekošo tikko komentēja labs paziņa no Latvijas. No malas tā izskatās.

Diemžēl ne viss ir zelts kas spīd.

Sāksim no sākuma.

Džulians Asanžs ieradās Zviedrijā pērnā gada augustā, lai piedalītos diskusijā, kas bija veltīta karam Irākā un Afganistānā. Jau pēc nedēļas viņš tika apsūdzēts seksuālā vardarbībā pret divām zviedrietēm. Apsūdzības dokumentos norādīts, ka Asandžs pats pieprasījis savu liecību slepeniskošanu, viņa prasība tika apmierināta un tāpēc mēs lielā atmaskotāja liecības nevaram izlasīt (paradoksāli, jo Wikileaks taču cīnās par ikvienas slepenas informācijas publiskošanu!).

Tātad 11. augustā Ansanžs ierodas Zviedrijā, pateicoties sociāldemokrātu jaunatnes organizācijas (socialdemokratiska Broderskapsrörelsen) ielūgumam. Viena no sievietēm viņam piedāvā savu dzīvokli kā naktsmājas. Pirmajā viesošanās dienā saimniece pati nav mājās. Viņa ierodas negaidīti jau nākamajā dienā un neiebilst, ka viesis paliek  dzīvoklī. Sākumā notiek kopīgas vakariņas restorānā, tad tējas dzeršana mājās un pēcāk intīma tuvība. Cietusī pastāv uz to, ka Džuliana Asanža tuvošanās esot bijusi ” nepatīkama” un prezervatīvs bijis bojāts. Pats apsūdzētais liecina, ka neatceroties vai kondoms bijis ar caurumiem vai nē. Tiesas dokumentos notikušais traktēts kā ”varmācīga seksuāla izmantošana”. Nākamajā dienā, semināra laikā Stokholmā, viņš pamana citu sievieti, kas ir viņa pielūdzēju pūlī. Minētā sieviete ir dzīvokļa saimnieces paziņa. Abi flirtē un iet uz kino. 16. augustā viņš satiek šo otru sievieti no jauna, pavada vakaru un nakti viņas dzīvoklī, ir intīmās attiecības ar savu jauno draudzeni, taču nelabprāt izmanto prezervatīvu, lai gan partnere to esot pieprasījusi. 17.augustā Džulians Asanžs atgriežas pie savas dzīvokļa saimnieces un nodzīvo tur trīs dienas. 20. augustā viņš aizvācas no šī dzīvokļa un tajā pašā dienā abas sievietes sazinās, lai noskaidrotu kā iespējams sazināties ar Wikileaks vadītāju, jo baidās vai nav inficējušas ar AIDS. Tā kā sazināties nav iespējams abas dodas uz policiju. Nav skaidrs vai sievietes ir sūdzējušas par izvarošanu vai pieprasījušas, lai Asanžs tiek pārbaudīts ar varu (Zviedrijā var pieprasīt analīzes no cilvēkiem, kas apzināti cenšas aplipināt  citus ar smagām slimībām). Tātad 20. augusta parādās prasība par Asanža aizturēšanu prombūtnes laikā.  21. augustā šī prasība tiek atsaukta. 25. augustā tiek pieņemts lēmums uzsākt lietas izmeklēšanu par seksuālu uzmākšanos un varmācīgu izmantošanu. Prasību ir cēlusi prokurore Marianne Nīsoma, kas joprojām izvairās tikties ar presi un paskaidrot savas rīcības motīvus. Pie kam 1. septembrī nozieguma sastāvs tiek padziļināts un tagad jau ir runa par izvarošanu. 27. septembrī Džulians Asanžs pameta Zviedriju. 18. novembrī tika publiskots Asanža arests, jo viņam tika izvirzīta apsūdzība par izvarošanu, varmācīgu seksuālu izmantošanu un seksuālu uzmācību. Decembrī viņu aizturēja Londonā sakarā ar zviedru prasību izdot viņu tiesāšanai Stokholmā par izvarošanu.

Paradoksāli, bet iznāk, ka sievietes pašas nav griezušās policijā ar apsūdzību. Viņas nav rakstījušas arī iesniegumu policijai. Abas vienīgi lūgušas policijai palīdzību, lai pieprasītu Asanža veselības pārbaudi un AIDS testu. Iespējams, ka būtu pieticis, ja viņš šo asinsanalīzi zviedru slimnīcā būtu nodevis un viss. Taču Asanžs aizceļoja no Zviedrijas un tāpēc paceļas jautājums vai viņš ir vesels un vai nav inficējis divas sievietes apzināti.

Viņam par sliktu runā viņa paša izteikumi, kuros viņš nenoliedz uzmākšanos sievietēm, kas esot bijusi barga, bet ”normas robežās”.

Loks noslēdzas. Putra. Ož pēc atriebības, izrēķināšanās no cietušo puses. Apsūdzētais visiem spēkiem iztur mačo lomu un ironizē par notikušo.

Formāli viņš nevēlas atgriezties Zviedrijā, lai pierādītu savu nevainību tāpēc, ka baidoties tikt tālāk izdots amerikāņiem.

Vai tas praktiski ir iespējams?

Jā, ir praktiski iespējams, ar noteikumu, ja noziegums, par kuru viņu apsūdz amerikāņi ir noziegums arī Zviedrijā un, ja viņam par šo noziegumu nedraud nāves sods.

Pasaules acīs Zviedrijā ir pagarinātā CIA roka, kas izmanto divas fanātiskas feministes, lai izrēķinātos ar ASV slepeno dokumentu nopludinātāju internetā. Viņš pats arī apstiprina konspirācijas teorijas un advokāts Mark Stephens ir pārliecināts, ka Wikileaks vadītāja attiecības ar abām zviedrietēm ir bijis vienīgi ”sex by surprise” (pārsteiguma sekss).

Ietekmīgas rietumu slavenības iestājas vajātā varoņa pusē, to skaitā ASV režisors Michael More un austrālietis, žurnālists John Pilger.

Zviedrus kritizē dažādi. Ne tikai apgalvojot, ka viņu tiesu sistēma ir politizēta, bet arī piesaucot Zviedrijas padevību lielvarām. To skaitā 2001. gada divu ēģiptiešu  izdošanu amerikāņiem vai baltiešu leģionāru izdošanu PSRS pēc otrā pasaules kara.

Iedziļinoties šajā lietā šķiet, ka taisnība pagaidām ir Londonas tiesas zviedru juridiskās ekspertes Britas Sundbergas – Veitmanes pusē, kura uzsver, ka Zviedrijas prokuratūra ir zaudējusi ”līdzsvara sajūtu” izvirzot tik bargas apsūdzības Džulianam Asanžam. Taču no otras puses arī slaveniem cilvēkiem, varoņiem un ģēnijiem, atmaskotājiem un atbrīvotājiem var būt vājības, taču ir jāievēro tie paši ētikas noteikumi, kas mums – parastajiem pilsoņiem. Iespējams, ka varoņi to reizēm aizmirst un pieprasa sev izņēmuma stāvokli.

Vai tā ir, vai nav?