Speciāli TVNET

Par aborta aizliegumiem ir runāts daudz ne tikai baznīcās, bet arī sekulārajā publiskajā telpā. Tepat Rīgā ir rīkotas neskaitāmas kristīgo organizāciju un entuziastu instalācijas, kurās uz ietvēm un laukumos tika savietoti it kā iznīcinātu bērnu ķermenīši, lai parādītu, cik nekrietni nogalināt nedzimušu bērnu tikai tāpēc, ka māte to nevēlas laist pasaulē. Skaidrs, ka visas šīs akcijas bija paredzētas tikai nākamajai mātei. Viņu nosodot. Tēva šajās debatēs nekad nav. Viņš nepiedalās un neeksistē. Šo savādību nespēju saprast. Kā tad tā? Bērnu sievietei sarūpē divi cilvēki -vīrietis un sieviete, taču atbildība par tuvības sekām jāuzņemas tikai viņai vienai pašai? Kur palicis tēvs? Kāpēc viņam nav jāuzņemas atbildība? Tagad, kad Polijas parlaments atkal sāk „piegriezt pogas“ un aizliegt polietēm veikt abortu, joprojām nekas netiek runāts par tēva atbildību nedzimušā bērna priekšā. Vai tas ir vistas aklums, kas neļauj saskatīt, ka bērnu rada divi pieauguši cilvēki, nevis tikai viena persona? Vai tā ir ietiepīgā puritāņu grūtgalvība uzskatīt, ka vīrietis nekad ne par ko neatbild. Tikai „sēj savu sēklu“ kur un kā vēlas, bet par sekām jāatbild vienīgi sievietei? Vai tas ir godīgi? Nē, nav nedz godīgi, nedz taisnīgi, nedz tikumīgi.  

Demonstrācijas Polijā

Pēdējo nedēļu laikā vairākās Polijas pilsētās ir notikušas demonstrācijas, kas vēršas pret jaunā likuma stāšanos spēkā. Pandēmijas laikā Polijas parlaments, kurā, kā mēs zinām jau ilgu laiku dominē nacionālistiski un konservatīvi spēki,  nobalsoja par diviem savādiem priekšlikumiem. Pirmais paredzēja aizliegumu veikt polietēm abortu, bet otrais – noliegums mācīt bērniem un jauniešiem par cilvēku seksuālajām attiecībām. Tā teikt: a) visām jādzemdē par katru cenu, jo sievietes ķermenis pieder nevis viņai pašai, bet valstij; b) reālās dzīves vietā piedāvājam bērniem pasaku, ka bērnus atnes stārķis un ieliek kāpostu dobē. 

Saprotams, ka abi jautājumi ir saistīti – ja meitenes un zēni nezina, kā rodas bērni, tad misēkļus nebūs ilgi jāgaida. Tā kā pandēmijas apstākļos nebija iespējams pulcēties mītiņos, tad tūkstošiem aktīvistu pavasarī uzsāka protestu internetā, izmantojot mirkļa birkas #ProtestAtHome jeb #StrajkKobiet (sieviešu streiks) sociālajos medijos. Tīmeklī tika savākti ap 700 000 parakstu, protestējot pret likuma grozījumiem. Aktīvisti neslēpa savu sašutumu par to, ka konservatīvā valdība izmanto pandēmijas situāciju, lai izbīdītu likumus un noteikumus, kas lielākajai sabiedrības daļai nav pieņemami.

Pašlaik Polijā sieviete drīkst veikt abortu tikai tad, ja viņa ir izvarota, ja bērns ir slims, jeb dzemdības var apdraudēt mātes veselību un dzīvību. Jaunais likums aizliegs abortu arī slima augļa gadījumā un šobrīd 98% abortu Polijā tiek veikti galvenokārt tāpēc, ka grūtnieces izmeklēšanā tiek konstatēti augļa defekti vai slimības. Tagad to vairs izdarīt nevarēs.   

Kāpēc vīriešiem patīk aizliegt, nevis atbildēt par sekām

Nevaru iedomāties nevienu citu veselības problēmu, kurā pretējā dzimuma politiķi uzvestos tik kaislīgi kā aborta jautājumā. Vadošie pamācītāji, nosodītāji un ideologi šajā jomā mēdz būt tieši vīrieši, kas paši nekad nav nedz iznēsājuši bērnu, to dzemdējuši vai arī abortējuši. Varētu domāt, ka vīriešu politiķu aizrautība aborta jautājumā notiek bērna tēva meklēšanas dēļ ? Cenšoties izveidot noteikumus un likumus arī par to, lai vēl nedzimušā bērna tēvam būtu jāuzņemas atbildība ne tikai par sava nākamā mazuļa materiālu apbalstīšanu, bet arī par noteiktiem morāliem un ētiskiem pienākumiem un praktisku palīdzību attiecībās ar jauno māti (pēc bērna nākšanas pasaulē). Nē, šādu priekšlikumu nekur nav. Tāpēc atbildības no vīriešu puses arī nav. Vai šādi likumi novestu pie daudzsievības? Jā, ir mums arī Latvijā bijuši politiķi, kas pat ar savu piemēru atbalstījuši poligāmiju. Taču tādā gadījumā jāsāk runāt arī par poliandriju, kas daudzās pasaules valstīs ir aktuāla joprojām. Pagaidām mūsu valstī ir pieļauta tikai viena laulības stratēģija – monogāmija, kas manuprāt ir laba lieta. Reformas šeit nebūtu vajadzīgas tikai tāpēc, ka nav izveidota noteikumu un likumu sistēma, kas uzliek pienākumus vīrietim atbildēt un uzņemties pienākumus aborta situācijā. 

Kāpēc šādu noteikumu joprojām nav? Tāpēc, ka konservatīvā sabiedrības daļa sievieti joprojām uzskata par „nepilngadīgu“, kas nespēj noteikt par sevi, savu ķermeni un nemāk izvairīties no ārpuslaulības dzimumattiecībām. Lai sieviete uzvestos „kā vajag“ (gaida ar dzimumattiecībām līdz kāzām) ir vajadzīgi sodi un draudi. Līdzīgi noteikumi ir arī musulmaņu valstīs: sieviete nedrīkst neko, bet vīrietim atļauts pilnīgi viss. Vēl tikai trūkst likumu par to, ka sieviete nedrīkst neko izlemt pati savā dzīvē, veselības un finanšu jautājumus ieskaitot, bet viņas vietā to drīkst darīt tikai tuvs radinieks (vīrietis) – vīrs, tēvs, tēvocis vai brālis. Ja būs skarbi aizliegumi, tad sievietes ļoti baidīsies, piesargāsies un paklausīs. Turklāt – iebaidīt vājākos ir visvieglākā politiskā taktika. Tātad likums draud tikai sievietei. Vīrietim – nē. 

Polijas gadījumā šo jautājumu aktualizējusi labējo nacionālistu konservatīvā partija Likums un taisnīgums, kas jau 2016.gadā mēģināja „dabūt cauri“ šos aizliegumus, taču masu protesti uz ielām un laukumus viņiem aizliedza arhaisko normu pārvērst likumā. Kāpēc nav aizlieguma vīrietim? Kāpēc bērna tēvs netiek publiskots brīdī, kad māte grasās likvidēt vēl nedzimušu bērnu materiāla un sociāla atbalsta trūkuma dēļ? Kāpēc tēvs drīkst turpināt nerādīties un šajā poļu likumā nav neviena vārda par tēva atbildību vēl nedzimušā bērna un sabiedrības priekšā. Galu galā – visbiežāk veselu bērnus jaunās mātes likvidē tieši tāpēc, ka nepietiks naudas bērna uzturēšanai, vai nepietiks spēka vienai tikt galā ar psihiskām, morālām un materiālām problēmām pēc bērna nākšanas pasaulē. Tas ir loģiski un mēs visi zinām, ka pirmie mēneši pēc bērna dzimšanas nav viegli. Vēl jo vairāk tagad, ja polietēm ir obligāti jālaiž pasaulē slimi bērni, kas pēc piedzimšanas var pieprasīt regulārus ārstu apmeklējumus un nav izslēgts, ka sasaistīs mātes turpmāko likteni ar savu bērnu invaliditāti mūža garumā. Tas nebūs viegli. Vai drīkstam jaunai mātei pārmest, ka viņa nav gatava ar šādu problēmu viena tikt galā? Nē, nedrīkstam pārmest, ja paši neesam gatavi (kā sabiedrība) viņai palīdzēt bērna tēva vietā. 

Pagaidām šādām mammām palīdz galvenokārt viņas paša māte, vecmāmiņa, tēvs vai māsa. Ja nav solidāras ģimenes atbalsta, tad izbailes par nākotni ir nopietns arguments par labu abortam. 

Nepazīstu nevienu sievieti, kas savā mūžā laikā būtu veikusi abortu kaprīzes dēļ.  Priecājos, ka man nekad nav bijusi vajadzība izšķirties par šādu soli, taču saprotu sievietes, kas baidās palikt vienas, bez naudas un atbalsta ar tikko dzimušu zīdaini uz rokām.

Seksuālā izglītība kā kriminālnoziegums

Pēc balsojuma Polijas parlamentā 16. aprīlī, bija skaidrs, ka arī šeit tiks īstenota Putina taktika – neļaut realizēt seksuālo apmācību skolās. Bieži brīnos par to, kāpēc Polijā un Latvijā skaitās neglīti pastāstīt skolā, mācību stundā par cilvēku seksuālajām attiecībām, par kaislību un mīlestību par baudu un prieku būt kopā. Neredzu šajos jautājumos nekā neglīta, neķītra vai briesmīgi piedauzīga, lai nespētu par to normālā, civilizētā un taktiskā tonī runāt ar bērniem. Manuprāt ir labāk pastāstīt, ka fiziskā mīlestība var būt ļoti dažāda un, ka arī šajā jomā mēdz būt dažādas kvalitātes attiecības: gan trulas un primitīvi agresīvas, gan elegantas un erotiski baudāmas. Ir lietas un priekšlikumi, kuriem dzimumattiecības nevajag piekrist un ir veidi, kas ir atbalstāmi un izmantojami. Ja cilvēks nav šajos jautājumos izglītojies, tad viņa dzīve var veidoties nelaimīga un tukša, radot nepatiku pret jebkādu fizisku tuvību un uzverot mīlestību vienīgi kā bērnu radīšanas pienākumu. Tieši tāpēc uzskatu, ka būtu nopietni jādomā par visu sabiedrības slāņu (ne tikai bērnu!) izglītošanu šajos jautājumos un liela atbildības nasta te būtu jāuzņemas „Papardes Ziedam“ un masu medijiem. Ne tikai skolai. 

Dzīves kvalitāte sastāv no daudzām sastāvdaļām, to skaitā arī kompetence reproduktīvajos jautājumos, kas pagaidām lielai sabiedrības daļai joprojām ir tabu. Internetā sastopamā pornogrāfija šodien ir pieejama ikvienam un nepavisam nepiedāvā akceptējamus dzimumattiecību modeļus,  tāpēc izglītošana šajā jomā kļūst vēl svarīgāka tīmeklim vulgāri „ieliekot kāju durvīs“ jomai ar nosaukumu erotika un sensualitāte.  Ja nevēlamies, lai cilvēki cieš no fiziskas tuvības ar otru cilvēku, tad būtu jāsāk par to runāt civilizēti un atklāti, nevis jāizveido jauns likums, kas šo komunikatīvo formu aizliedz.

Tagad, brīdī, kad Polija savām tautietēm aizliedz veikt abortu arī tad, ja auglis ir nedziedināmi slims un paredz tiesas darbus, ja sieviete piedzīvojusi spontāno abortu, mums jāpadomā par to, lai mēs nekad nenoslīdētu līdz šai – viszemākajai sieviešu pazemošanas robežai. Vienkārši tāpēc, ka par bērna nākotni atbild tikai un vienīgi abi – māte un tēvs.