Datums: 26.05.2003
Autors: Sandra VEINBERGA, Dr. phil. , mediju eksperte Stokholmā
Rubrika: Cilvēks un sabiedrība

Ikviens teksts liecina par autoru. Ieceri, mērķiem, talantu, izglītības un inteliģences līmeni. Tas redzams, ne tikai lasot avīžrakstus, studentu sacerējumus, noveles vai biezas grāmatas, bet arī, piemēram, likumu tekstus. Manā priekšā uz galda gozējas Saeimas Radio un televīzijas apakškomisijas 2003. gada 16. aprīļa sagatavotais likumprojekts par Nacionālo radio un televīzijas padomi un Nacionālo pasūtījumu. Tātad, par priekšniekiem un līgumu ar valsti.

Teksts pasaka priekšā, ar ko ir darīšana. « Ir», «nedrīkst», « jābūt» tieši tā, kā ir uzrakstīts, jo aiz kategoriskajām frāzēm manāms substances jeb satura tukšums. Kungu un priekšnieku būs vēl vairāk, televīzija un radio vēl iespundētāki, nezin vai sabiedrība tāpēc būs vēl apmierinātāka. Jūtams, ka likuma rakstītājs par to nav īsti drošs. Iespējams, ka līdz šim vienmēr ir izdevies izbīdīt merkantilus projektus un tāpēc bravūras piemests mazliet par daudz. Varbūt vainīga ir nemākulība mediju jomā, t. i., skolā iets par maz. Vai arī pietrūkst dotību saprast, ka, likumus rakstot, būtu jārēķinās ar Viņas majestāti – sabiedrību un valsti. Pirmām kārtām un visupirms.

Sāksim ar pirmo – par priekšniekiem. To tagad būs gandrīz divreiz vairāk. Bez deviņiem «Lielās» padomes locekļiem būs vēl septiņi «Mazās» padomes locekļi un vēl, protams, sekretariāts un viss pārējais, kas nepieciešams. Padomnieku pamatalga tiks pielīdzināta 2. kategorijas valsts civildienesta ierēdņa amatalgai (droši vien būs arī prēmijas) un darbalaiks ir viena diena mēnesī (ne mazāk!). Kaut arī alga latos nav norādīta, jau tagad ir skaidrs, ka šīs darba vietas būs pieprasītas, jo, strādājot par mežsargu uz kuģa, vienmēr var justies drošs, ka augstāko ešelonu stratēģiskās intereses netiks pārkāptas un darbs kaulus nelauzīs. Jaunās padomes naudas upīte tecēs tieši no radio un televīzijas budžeta Doma laukumā un Zaķu salā, kas acīmredzot ir ļoti naudīgas iestādes. Tāpēc arī uzraugāmas vēl paralēli esošajai Lielajai padomei.

Pirmajā brīdī izskatās, ka ar šo jauno likumu mēģināts izveidot īpašnieku valdi, kāda eksistē arī, piemēram, Zviedrijas televīzijai. Tieši tāpat – septiņu valdes locekļu sastāvā, kas lielākoties ir parlamenta deputāti, pašvaldību un apvienību vadītāji. Taču izrādās, ka atšķirības ir pamatīgas. Zviedru likumā rakstīts: «Īpašnieku valdei nav nekādu tiesību finanšu piešķiršanā televīzijai vai pieņemt lēmumus par būtiskiem televīzijas attīstības vai organizācijas jautājumiem (..).Valde ir konstruēta tā, ka Zviedrijas televīzijai ir ļoti neatkarīgs statuss. Zviedrijas televīzija nepieder nedz valstij, nedz komerciālām interesēm un tieši tāpēc ir ļoti neatkarīga un aizsargāta no jebkāda ārējā spiediena īpaši pašā svarīgākajā sava darba jomā – analītiski vērtējot iestādes, institūcijas, organizācijas un uzņēmumus, kam ir ietekme uz lēmumiem, kuri skar pilsoņu intereses.»

Diemžēl Latvijā būs pavisam citādi, jo padome būs tā, kas «pārvalda valsts mantu Latvijas Radio un Televīzijā un uzrauga to darbību». Padome sagatavos budžeta projektus, lems par budžeta sadalījumu, apstiprinās statūtus, iecels ģenerāldirektorus, uzraudzīs darbu. Turpretī savas darbības un iekšējās kārtības noteikumus šī padome «izstrādā un apstiprina pati». Tātad pavisam drīz Latvijas Televīzija un Latvijas Radio kļūs ar vēl vienu «priekšnieku priekšnieku» bagātāka, kas nepavisam neatturēsies no tā, ko neuzdrošinās darīt, piemēram, zviedri.

Dīvains ir arī «Lielās» padomes statusa formulējums (kurā pretēji tradicionālajiem preses un mediju likumiem) – pirmajā vietā nav vārda un izteikšanās brīvības garantiju nodrošinājums, bet vispirms uzsvērta Satversmes un «likumu ievērošana» un tikai pēc tam «nodrošināta vārda un informācijas brīvības» garantija. Vietējie likumi un kungi pa priekšu, tikai pēc tam – cilvēktiesības.

Darbības principos tiek uzsvērts, ka padome veicināšot Latvijas nacionālajām interesēm atbilstošu programmu politiku, taču nepaskaidro, ko tas nozīmē. Deklaratīvi ir arī daudzi pārējie panti, kas vairāk atgādina pārskatu, jo autors rūpējas par padomes «statusu», «pilnvaru laiku», «darbības principiem», «pamatuzdevumiem», «darbības nodrošinājumu», «tiesībām», taču nekur nav atrodama atbildības aile, t. i., kas notiks, ja, par spīti šiem formālajiem pūliņiem, televīzijas un radio kvalitāte valstī tomēr neuzlabosies. Vai tādā gadījumā pietiks ar kārtējā direktora gadskārtēju atlaišanu vai arī atbildība un demisija tomēr jāuzņemas šiem padomes locekļiem?

Vietām lasāmi pat samērā jautri iespraudumi, kas sola, piemēram, ka notikšot arī «programmu satura un kvalitātes izlases veida pārbaudes», kas ir samērā nepazīstams fenomens Eiropas mediju praksē, vairāk atgādinot brašus solījumus nekā reāli izpildāmus pasākumus.

Vēl vairāk jautrības rosina Nacionālā pasūtījuma likums. Tajā pirmie teikumi atgādina Kārļa Marksa Komunistiskās partijas manifesta formulējumus, jo izrādās, ka Latvijā nacionālais pasūtījums nepieprasa nacionālas televīzijas formēšanu Eiropas sabiedriskās televīzijas standartā, bet gan TV un radio nodarbosies ar «sabiedrības locekļu viedokļu veidošanos» un «personības izaugsmi». Likumā nav aizmirsts, ka TV un radio «nodrošina priekšvēlēšanu informācijas un aģitācijas iespējas saskaņā ar likumu», kaut gan Eiropas valstu vairākums atsakās no politiskās aģitācijas sabiedriskajā televīzijā un radio.

Televīziju un radio gaida jauni žagari. Šoreiz žagarbunte ir kuplāka nekā agrāk, un tāpēc māc šaubas, vai priekšnieku un sodu pieaugums ir proporcionāls panākumu progresijai. Jo situācija no tā nemainās, un televizors rāda to pašu.