Datums: 10.03.1999
Autors: SANDRA VEINBERGA, «Neatkarīgās» korespondente Stokholmā
Rubrika: Ārzemēs
Mūsu gadsimta pēdējais 8. marts jeb Starptautiskā sieviešu diena Rietumeiropā tika svinēta dažādi – kā nu kur pierasts.
Zviedrijas ikdienā 8. marts tradicionāli iegājis kā sieviešu ekonomiskās un politiskās līdztiesības jautājumu apspriešanas krustpunkts, tāpēc nav nejauši, ka liela daļa zviedru intelektuālo vīriešu šodien publiski paziņo, ka viņi ir feministi. Turpretī patriarhāta tradīciju valstī Francijā feminisma jautājumi vēl nav nonākuši līdz establišmenta koridoriem, un francūzietēm vēl joprojām jārēķinās ar aizspriedumiem, ironiskiem smīniem un aizvainojošiem komentāriem sabiedrības augstākajos lokos, pretendējot uz augstiem amatiem valsts industrijā un politikā.
«Es esmu feminists,» tā 1999. gada 8. martā zviedru tautai paziņoja patlaban populārākais vīriešu un spiegu romānu rakstnieks un žurnālists Jans Gijū. «Es uzskatu, ka feminisms ir moderna cilvēka cienīga parole un sievietēm ir jāieņem 50 procentu amatu valsts pārvaldē visaugstākajā līmenī. Sievietes ir modernā laika apspiestā grupa, tāpēc vienaldzība pret sieviešu nelīdztiesību ir noziegums pret valsti un civilizētu sabiedrību,» apgalvoja J. Gijū».
Jau pirms gada Kreisās partijas vīriešu grupa izziņoja feminismu kā partijas oficiālo koncepciju. Sieviešu kvotu ieviešana vadošajos amatos poilitikā Zviedrijā jau ir noiets etaps. Patlaban visa vērība pievērsta nsieviešu īpatsvaram vadošo industriālo uzņēmumu valdēs. Izrādās, ka tieši industrijas vadošie amati ir tā sfēra, kurā zviedru vīrieši nelabprāt ielaiž sievietes. Pagaidām Zviedrija šajā jomā pamatīgi atpaliek, jo 22 procentos lielāko koncernu valžu ir vismaz viena sieviete (ASV – 95 procenti, Lielbritānijā – 41 procents).
Ir pagājuši jau piecdesmit gadi kopš slavenās feministiskās bībeles iznākšanas Francijā, taču sieviešu līdztiesības jautājums no jauna aktualizējies tieši patlaban. Premjerministrs Lionels Žospēns ir iesniedzis priekšlikumus konstitūcijas labojumiem, kas faktiski paver iespēju sieviešu kvotām vēlēšanās. Jautājums uzjundījis vētru arī intelektuālo sieviešu lokos, kas vēlas iekļūt politiskajā krējumā loģiski, nevis ar kvotu palīdzību. Pagaidām tas laikam nav iespējams, jo patlaban Francijas Nacionālajā sapulcē ir tikai 11 procentu sieviešu.
Tagad šo moderno sievieti Francijas vīrieši ar kvotu palīdzību centīsies ievilināt politikā. Piecdesmit pret piecdesmit. Tas nebūs viegli, jo līdzšinējā sieviešu pieredze Francijas politikā nav rozēm kaisīta. Alana Žipē valdīšanas laikā sievietes ministres pazemojoši tika dēvētas par les Juppettes – vārdu spēle, kuru var saprast ne tikai kā minisvārkus, bet arī daudz pazemojošāk. Nepatīkams francūzietēm ir arī patlaban izšķērdēšanas sakarā bēdīgi slavenās Eirokomisāres Edītes Kresonas piemērs. Bijusī Madame de Pampadour patiešām nav atdarināšanas cienīgs piemērs. Tāpēc 1999. gadā Francijas debates par franču un amerikāņu feminismu faktiski atspoguļo daiļā dzimuma apmulsumu jaunā laika prasību priekšā.