Komunālā dzīvokļa murgs daudziem no mums ir dzīvā atmiņā kopš Padomju Savienības laikiem. Toreiz visi lielie centra dzīvokļi bija pārvērsti kolektīva kopmītnē. Katrā istabā pa vienai ģimenei un koplietojuma telpas – labierīcības un virtuve visiem kopā. Man arī nācās piedzīvot šo „kolektīvo laimi“ pāris gadus Lāčplēša ielas sestā stāva dzīvoklī, kurā virtuve bija kopīga ar vēl divām ģimenēm. Tualete atradās gaitenī (izmantošanai kopā ar otru 6.stāva dzīvokli), bet dušas vai vannas istabas šajā miteklī vispār nebija. Aizbēgšana no murga uz savu dzīvokli toreiz šķita vienīgā iespējamā laimes forma. Tāpēc pārsteidz, ka šodien atrodas cilvēki, kuriem kolektīvas dzīvošanas versija šķiet ideāla vieta, kurā pavadīt savu atlikušo mūžu. Pat tad, ja šādi dzīvota iznāk dārgāk nekā maksājot par savu, atsevišķo dzīvokli.
Dzīve kolektīvā
Ideja par dzīvošanu kolektīvā (kopā ar citām ģimenēm) vienā miteklī, ir diezgan izplatīta eksistences forma agrāk un tagad. Teorētiski šādi dzīvot esot lētāk, cilvēks nekad nejūtas vientuļš, jo „kopmītne“ nodrošina sociālos kontaktus mājās. Piespēja piedalīties kopgaldā un pavadīt laiku kopīgos atpūtas pasākumos ar kaimiņiem („ģimeni“).
Rietumeiropā šādi tika izveidoti pirmie „kreiso jauniešu“ kolektīvi, kas izvietojās gan viensētās gan lielos pilsētas dzīvokļos. Līdzīgi vēl šodien funkcionē studentu kopmītnes jeb tā saucamie “studentu gaiteņi“, kuros katrs dzīvo savā istabā (ar labierīcībām), taču virtuve mēdz būt visiem kopēja.
Padomju Savienībā šādi (ar kolektīvās dzīvošanas paņēmienu) tika regulēta racionāla dzīvojamās platības izmantošana un līdzcilvēku politiskā uzraudzība. Par šo ideju krievu izpratnē var izlasīt N. Černiševska grāmatā „Ko darīt?“ un iepazīties ar likumiem, kas piespiedu kārtā lika svešām ģimenēm dzīvot kopā regulāru ikdienas rindu uz vannu vai dušu. Tas bija varmācīgs pasākums. Ar drūmām atmiņām un pretīgu pēcgaršu.
Taču citās valstīs ir cilvēcīgāki šī idejas virzieni un pieredze. Joprojām „kolektīvā dzīves“ mājas tiek speciāli būvētas un iekārtotas daudzās attīstītajās, industriālajās valstīs. Tajās katrs (kurš vēlas) var pieteikties un ieiet dzīvot jau mēbelētā istabā, dzīvojot sociālā kontekstā ar saviem kaimiņiem. Var ievākties arī ar savām mantām un lietām. Ideja var aptvert gan līdzīgas ticības vai politisko uzskatu cilvēkus (dažāda vecuma), gan būt ar ierobežotu vecuma cenzu. Piemēram, tikai studenti, vienīgi ģimenes ar bērniem vai arī tikai un vienīgi seniori.
Pašlaik, piemēram, Zviedrijā ir ap 60 šādu kolektīvo namu. Pirmais šādas filozofijas miteklis tika iekārtots 1902.gadā Kopenhāgenā (Centralbyggningen) un tam sekoja 1906.gada (Hemgården) Stokholmas centrā.
Sākumā šo iespēju izmantojušas sievietes ar maziem bērniem. Taču vēlāk klientu loks paplašinājies. 1931.gadā minēto ideju sāka attīstīt arhitekti, veidojot projektus tieši šādai mitekļa formai un to aktīvi atbalstīja sociāldemokrāti. Pirmskara periods saglabājis interesantus arhitektoniskos risinājumus kolektīvās dzīves namiem visā Eiropā. Taču 50.gados sapnis lēnām zaudē magnētismu, lai gan tiek mēģināts turpināt iesākto tradīciju, piedāvājot esošajiem kolektīviem īpašas skolas bērniem, veļas mazgātavas, bibliotēku un veikalu sistēmu. Visbeidzot 80.gados ideja transformējās. Pārvēršoties no kopmītnes par indivīdu dzīvošanu „kopā“. Proti: katram ir sava istaba ar labierīcībām un pieeja kopīgām atpūtas telpām, maltītēm (ja ir vēlēšanās), hobiju istabām un viesu zālei.
Kāpēc dzīvot kopā ar svešiem savā dzīvoklī?
Ideja šādai dzīves formai ir sena. Tā radās gan Platonam, gan arī Tomasam Moram u.c. Piemēram, Robertam Ovens savu sapni jeb ideālo sabiedrību nosauca par „paralelogramu“ (1840). Tajā 2000 personas dzīvotu kopā un kolektīvam piederētu īpašums un visi līdzekļi. Cilvēkiem būtu vienādas tiesības un pieeja lieliskam ēdnīcām, skolām, bibliotēkām un sporta zālēm. Viņa projektā privātās telpas tika veidotas uzkrītoši vienkāršas. Ideju viņš mēģināja realizēt Ziemeļamerikā, izveidojot „Jauno Harmoniju“ (New Harmony). Taču projekts izgāzās pēc dažiem gadiem. Ar līdzīgu sapni aizrāvās arī francūzis Čarlzs Furjē, vēloties izveidot „sociālo pili“ strādniekiem. Viņa idejā iekļāvās ne tikai kopīga virtuve, bet arī bērnu dārzs, skola, teātris, daiļi dārzi un paukošanas zāles. Pēc viņa plāna, visam bija jānotiek kolektīvi. Daļēji šo ideju attīstīja uzņēmējs Žans Andrē Baptists Godins. 1858.gadā viņš Dienvidfrancijā uzbūvēja savu rūpnīcu un tai līdzās kolektīvās dzīvošanas idilli.
Līdzīgas idejas vadīts ir bijis arī Līgatnes papīrfabrikas projekts. Strādnieku ciemata pilsētbūvniecības ansamblis šodien iekļauts Eiropas vērtību kontā. Pirmā ēka te uzcelta 1815.gadā un ap to izveidota koordinēta, pārdomāta kolektīva infrastruktūra, dzemdību namu ieskaitot.
Kolektīvās dzīvošanas sajūsmu sākumā politiski atbalstīja kreisās partijas. Pēc kara tika izveidots pat valsts atbalsts šādu ēku būvniecībai vairākās Ziemeļeiropas valstīs, taču vienā brīdī entuziasms apdzisa. Bija iestājušies citi laiki, jo individuālisms nomainīja kolektīvismu un pēkšņi “piedzima“ mājsaimniece kā sociālās dzīves fenomens. Viņai bija vajadzīga sava virtuve kā konkurences „stadions“ ar citām līdzīgām likteņa māsām. Taču noteiktas grupas turpināja pieturēties pie vecā – kolektīvās dzīves modeļa.
Daļa no šiem entuziastiem bija saistīti ar ticību, baznīcu (sektu) vai kādu kreiso politisko ideju. Šādu kolektīvu Zviedrijas laukos (pirms 50 gadiem) interesanti aprakstījusi ievērojamā zviedru prozaiķe Kerstina Ekmane romāna „Notikumi pie ūdens“. Šogad nāca klajā romāna ekranizējums un ikviens varēja noskatīties Zvaigžņukalna kolektīva dzīves ikdienu 1979.gadā Jemtlandes ziemeļos. Pilsētnieki no Stokholmas un citām lielajām pilsētām ir apmetušies kādā lauku viensētā kopā ar saviem bērniem un cenšas tur izdzīvot diezgan smagos apstākļos. Iztiekot bez naudas, izpriecām, medijiem un izklaides. Romāna ekranizācija izraisīja skarbas, kritiskas diskusijas sabiedrībā par brīvās mīlestības ainām un kolektīva kopējo pretošanos iestāžu un institūciju pavēlēm. „Tur toreiz nebija nekā tādā kā Ekmane apraksta“, – sūdzas medijiem aculiecinieks Pērs Ornmarkers. Viņam šķiet, ka rakstniece visu izdomājusi pati un „pielipinājusi“ saviem varoņiem netikumīgas izdarības. „Nebijām nekāds kolektīvs. Drīzāk visi kā vienota ģimene. Nebija brīva seksa vai atvērto attiecību. Dzīvojām, audzinājām savus bērnus, strādājām uz lauka, slaucām kazas, gatavojām sieru un bijām laimīgi“- viņš uzsver. Pērs arī šodien kopā ar sievu dzīvo kolektīvā. Viņam patīk. Starp citu, arī Rīgā man nācās sastapt kādu kundzi, kura sūrojās par to, ka bijusi spiesta aizvākties no Rīgas centra komunālā dzīvokļa un divistabnieku Ķengaragā. Viņai tur esot vientulīgi un skumji. Pietrūkstot kaimiņu.
Kā kolektīvā dzīve izskatās šodien?
Kolektīvās dzīves nams K 9 atrodas Stokholmas centrā, vissmalkākajā rajonā Ostermalmē (Komendörsgatan). Te nav runa par lauku viensētu vai priekšpilsētas kopmītni, bet par lielpilsētas zonu, kurā atrodas paši dārgākie nekustāmie īpašumi valstī. Vai tiešām kāds izvēlas kopmītni sava dzīvokļa vietā? Jā, tā dara. Vai tas ir lētāk, nekā dzīvot centā savā dzīvoklī. Nē, nav lētāk. Šajā kolektīvajā namā var iegādāties īres tiesības vienvietīgai istabai par 1400 eiro mēnesī un divvietīgai telpai par 900 eiro mēnesī (vienam cilvēkam). Telpas lielums ir no 11 līdz 25 kvadrātmetriem. Ja ir mazāk līdzekļu, tad var maksāt 630 eiro mēnesī un dzīvot kopā ar diviem vai trim istabas biedriem. Maksājot šo naudu, pienākas arī bezmaksas kafija, tēja, veļas pulveris. Katrai istabai ir sava duša, tualete un visiem kopīga veļas mazgātava pagrabā. Pienākas arī kolektīvās atpūtas telpa, meditācijas telpa, bibliotēka un sporta zāle.
Kādi cilvēki dzīvo K 9? Piemēram, Filips. Pēc ilgstošas uzturēšanās ārzemēs viņš atgriezās Zviedrijā, pārdeva savu dzīvokli un ievācās K 9. „Man patīk te dzīvot. Nespēju iedomāties, ka aizietu projām no šejienes, lai norobežotos sava dzīvokļa četrās sienās“, – viņš saka. Neesot sociāls, bet kaimiņu klātbūtne dodot miera sajūtu. Ēkā ir četri stāvi, kopīga virtuve un atpūtas telpas. No 52 īrniekiem 50% ir zviedri, bet pārējie ārzemnieki. Marika Leone ir no Itālijas un dzīvo K 9 jau piecus gadus. Viņa te mitinās kopā ar savu puisi, arī no Itālijas. Kolektīva nams dod sajūtu, ka esi kopā ar savējiem. Viņai tas esot svarīgi.
Dzīvošana šeit nav lēta. „Maksājam abi 1800 eiro mēnesī par savu istabu. Par šādu naudu var izvēlēties arī atsevišķu dzīvokli. Taču šeit ir laba gaisotne un lieliska vide. Tas ir to vērts“, – uzskata Marika.
Vai katrs, kurs spējīgs maksāt, var dzīvot K 9? Nē, šajā namā netiek gaidīti lētas īres maksātāji. Drīzāk potenciālie draugi. Cilvēki bieži mainās. Sabiedrība nepagūst stagnēt.
„Domāju, ka mēs apzināmies ko gribam no šādas dzīves formas. Cilvēkam nav jābūt sociālam avi ekstravertam, lai šeit dzīvotu. Katrs var būt individuālists un noslēgties tik cik vēlas“, – uzskata Marikas partneris Filips.
Kolektīvam nav vadītāja. Taču katram, kurš šeit dzīvo, tiek uzticēta noteikta atbildības zona.
Vai pa šo laiku ir mainījies modelis? Ja, esot gan. Sākumā ideāls esot bijis Silicon Valley co-living ideja. Tāpēc pirmie šeit dzīvojuši datoriķi. Tagad te mitinās arī dejotāji, mūziķi un uzņēmēji.
Iespējams, ka šis ir veids kā dzīvot „kādu laiku“. Var gadīties, ka ir cilvēki, kuriem šāds modelis ir nepieciešams. Nevar izslēgt, ka šādam piedāvājumam būtu jābūt arī Rīgā vai Liepājā. Taču šāds hipiju projekts eksistē un iespējams arī šodien meklē savus domubiedrus.
Attēls – kolektīva dzīve 70.gados Zviedrijā. Foto autors Stig Nilson