Loģisks atgriešanās ceļš Rietumos, jeb bīstama ekskursija bez kartes un kompasa

Pasaule ir iekārtota tā, ka vairumam no mums patīk sarunas par pagātni. Turpmākais it kā nevienu neinteresē. Lai gan tieši nākotne ir pats svarīgākais laiks, jo tur mēs visi kopā pavadīsim savu atlikušo mūžu. Nesen TVNET izlasīju politologa Ivana Krasteva pārdomas par 1989. gada Berlīnes mūra krišanas sekām sadzīvē un domāšanā. Arī viņš pievēršas pagātnes vērtējumiem un ir nonācis pie secinājuma, ka kopš 1989.gada pasaules esot sadalījusies „Rietumu demokrātijās un to imitētājos“. Pēdējie neesot laimīgi ar paveikto un pie viena esot sagrāvuši to, kurus imitējuši. Vai mani šis secinājums pārsteidz? Nē, tas nepārliecina. Drīzāk liek aizdomāties par to, cik grūti ilgstoši okupētām valstīm ir pierast pie brīvības un uzņemties atbildību par sevi un savu iedzīvotāju labklājību.

Šodienas lielvalstis (kas faktiski ir savu kaimiņu iekarotājas) kā impērijas neizdzīvos nākotnē. Visas piemeklēs Padomju Savienības zemestrīce. Tās sabruks, novelsies no savām māla kājām un sašķīdīs atlūzās. Šo procesu jau novērojam Spānijā, Apvienotajā Karalistē un citur,  jo nākamība piederēs daudz mazāku valstu kopībai kas pratīs regulēt ekonomiku, tirdzniecību un mieru uz zemes ar starpvalstu līgumu palīdzību. Nebūs vajadzīgs „lielais septiņnieks“, „lielais devītnieks“, „Eiropas komisija“, Merkele vai Makrons, lai izglābtu mūs visus no posta. Nebūs vajadzīgs nekas liels vai gigantisks. Mācīsimies atgriezties pie normālām dimensijām.

Kas tad ir vajadzīgs?

Ir nepieciešami gudrāki, viedāki un godīgāki cilvēki pie visu līmeņu politiskās varas stūres. Pašreizējo intelekts nevelk – visos līmeņos. Sākot par pašvaldībām un beidzot ar Eiropas Savienības „smagākajiem krēsliem“ un to pašu Pasaules Veselības  Organizāciju (WHO), kas smagi izgāzās pandēmijas nemākulīgās vadības laikā.

Covid19 epidēmija parādīja, ka eirobirokrāti un visa veida ieceltie funkcionāri starptautiskajās organizācijās spēj tikai vienu – pelnīt naudu savai lielajai pensijai nākotnē. Šķiet, ka neko citu viņi izdarīt viņi neprot.  Mēs viņiem par to cītīgi maksājam, lai gan labuma no tā (mums vēlētājiem un nodokļu maksātājiem) nav nekāda.  Iespējams, ka ir sen pienācis laiks izstrādāt citu vēlēšanu sistēmu, lai „ziķeri no KPV“ vai „trampisti“ nevarētu tik viegli un veikli apmuļķot vēlētājus un piekļūt varas svirām. Tas, ka mēs nespējam ievēlēt atbilstošus cilvēkus augstos amatos, nav tikai vēlētāju vaina. Tā ir modernajam laikam neatbilstoša vēlēšanu sistēma, ka atļauj balsot tikai par piedāvājām, arī nepārliecinošām kandidatūrām. Nevis par vislabākajām. Šī sistēma būtu steidzami jāmaina.

Vai virziens bijis pareizs?

Krastevs uzsver, ka Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis neesot piespiestas kopēt Rietumeiropu. Tās entuziasma pilnas pašas (!) esot centušās imitēt Rietumus. “Šo valstu uzskatā tas bija pēdējais posms, uz kuru virzās vēsture. Rietumnieciskošanās – tas bija vēl viens vārds modernizācijai. Tas nav stāsts par imperiālistiskajiem Rietumiem, kas ienāca Austrumos,” – viņš apgalvo, konstatējot, ka postsovjetisti  esot sirsnīgi gribējuši atdarināt rietumniekus un izgāzušies ar šo procedūru, jo šādi centieni esot liktenīga kļūda. Pirms pāris gadiem Bulgārijā par šo efektu pārliecinājos. Albena vai Varna arī šodien nav rietumnieciskas pludmales pilsētas.  Drausmīgā stāvoklī ceļi, lielisko Melnās jūras piekrasti noklāj pussagruvušas „živkova laika“ „zdraviņicas“, neglītas viesnīcas un visur klātesošā korupcija elpo publiskajā telpā kā atkritumu tvertne, kurai nav atrasti atbilstošie „getliņi“.

Tātad Austrumeiropas centieni ieiet Eiropā esot bijusi kļūda. Vajadzējis palikt bizantijas pusē. Rezultātā nav iznācis nekas labs.  Postsovjetisko valstu iedzīvotāji tagad neesot apmierināti ar to, kā viņiem jādzīvo pēc rietumu parauga un daudz labāk būtu bijis vecajā pārbaudītajā diktatūras režīmā, kad valstī visu nosaka viena partija, viens vadonis, viena baznīca un viena morāle un loģika.  Tātad tauta, kā skarba ģimene, kurā „tēvs un vadonis“ nosaka un izlemj visu. Pārējiem atliek čakli klausīt, piekrist un padoties. Iespējams, kā šādi eksistēt cilvēkam ir vieglāk. Nekas nav jādara. Tikai jāklausa uz vārda.

Vladimirs Putins šo ideju tagad realizē Krievijas ikdienā. Valsts pārvalde ir atgriezusies pie skarbas attieksmes pret iedzīvotājiem, pieprasot bezrobežu paklausību un neierobežotu padevību varai. Ļeņina komunisma reliģijas vietā tagad nostājusies pareizticīgo (ortodoksā) baznīca un Dunajevska maršu nomainījuši baznīcas dziedājumi. Ziemas peldbaseina vietā tagad Maskavā debesīs slejas katedrāles kupoli un peldēt maskavieši var iet uz dušām. Rietumi nav izrādījies austrumeiropiešu atdarināšanas cienīgs ceļš.

Šo apgalvojumu nācies lasīt bieži. To ikdienā pauž daudzi postsovjetiskie sludinātāji. Viņiem visa pasaule joprojām sadalās divās pasaulēs – „rietumos“ un “austrumos“. Tieši tāpat kā aukstā kara laikā.  Tātad pirmie ir sliktie un otrie ir labie. Pieņemot, ka katram ir tiesības izskaidrot savu nepatiku pēc jaunajiem laikiem pēc savas pārliecības, tomēr vēlos iebilst, ka tā saucamā „Austrumeiropa“  jēdziena politiskajā izpratnē neeksistē. Šo jēdzienu izmanto, lai apzīmētu Ļeņina-Staļina-Brežņeva impēriju, kuru veidoja varmācīgi formētais tautu cietums Padomju Savienība un tai pievienotais Varšavas līguma valstu bloks jeb „sociālisma nometnes“ valstis: Čehoslovākija, VDR, Ungārija, Bulgārija, Rumānija utt. Tas ir dažādu etnopsiholoģijas marķētu grupējumu cietums un nav vienots, garīgi vai ideoloģiski sinhronizēts cilvēku kopums. Tas nedrīkst tikt traktēts kā vienotas valsts kontingents tieši tāpat kā 1. tramvaja pirmā vagona pasažieri (kas iekāpuši vagonā pie Alfas) nevar tikt uzskatīti par vienas „ģimenes“ locekļiem. Viņi fiziski atrodas vienā telpā, bet tos nesaista nekādas sasvstarpējās saites. Tikai telpa un pārvietošanās virziens.

Tātad – politiskajā nozīmē tādas Austrumeiropas vispār nav. Ir lielvalstis, kurām izdevies okupēt kaimiņus un uzspiest tiem savu ticību un „piederības sajūtu“.  Tāpēc mums ir šīs lielvalstis, kas dominē ANO drošības padomē un cenšas pārdalīt pasauli savā starpā arī šodien. Tieši  tāpat kā Molotovs – Ribentrops to realizēja 1939.gadā.

Aklimatizācija pēc cietuma

Tas, ka Krastevam nepatīk rietumi un visa mūsu neatkarības laika taka šķiet liekulīga atdarināšanas akcija, nav nekas neparasts. Viņš redz kādreizējo boļševiku okupēto zonu kā vienotu areālu. Taču nav tāda jēdziena Austrumeiropa, tikai tāpēc, ka Staļins šādu cietumu izveidoja un nav šāda „caurmēra austrumeiropieša“, kas varētu atspoguļot postsovjetiskās zonas iedzīvotāju šķērsgriezumu. Sovjetistu okupētās valstis bija ļoti reljefas, atšķirīgas un kremlinu propagandas buldozeram (50 gadu garumā) tā arī neizdevās tās pārvērst līdzenumā.

Iespējams, ka process, kas Baltijas valstīm bija loģiskas atgriešanās ceļš Rietumos, bulgāriem ir bijusi bīstama ekskursija bez kartes un kompasa.  Vienkārši tāpēc, ka boļševiku cietums ar nosaukumu „padomju zona“ daudziem „arestētajiem“ bija pakāpiens uz augšu, bet dažiem – kritiens uz leju. Aklimatizācija pēc „izlaišanas no cietuma“ visām okupētajām valstīm nav notikusi vienādi veiksmīgi.

Mūsu ceļš nākotnes virzienā notiek un norisinās. Mums nav pagātnes ciešanu spazmu. Latvijas aklimatizācija pēc iziešanas no Padomu Savienības cietuma ir notikusi un pagātnes nostaļģijas vietā vīd nākotnes ziņkārība. Taču arī pie mums bija un būs cilvēki, kas skums pēc bizantiskās pagātnes un ilgosies pēc vadoņa ar pletni un rokas dzelžiem azotē.

Vienīgā lieta kas mums patiešām pietrūkst: nav laikam un virzībai atbilstošo „Dunajevska maršu“ un garīgās uzlādēšanās staciju.  Baznīca vai dziesmu svētki šo misiju neveic un uzņemties nespēj. Mediji jaunā laika praviešus turpina nepiedāvāt. Kolektīvā sociālā dienesta vai masu psihoterapijas seansu nav un iespējams tieši šī ir lielākā neveiksme, kas mūs piemeklējusi modernajos laikos. Brīdī, kad mēs ejam uz priekšu ar karti un kompasu, mūzikas joprojām nav un nākas dungot pašiem.

 

Raganu medības pandēmijas ēnā un Dievi, kas nemelo

Diktatori izmanto pandēmiju, lai stiprinātu savu varu. Tā rīkojas Putins, Orbans un Erdogans. To pašu cenšas pagūt līdz rudenim arī Donalds Tramps.

Kamēr mēs apspriežam Vinķeles un Kariņa stratēģiju (epidēmijas apkarošanas jomā), tikmēr Turcijā par šādu uzdrīkstēšanos var „iebāzt“ cietumā uzreiz. Jo Erdoganu un viņa politiku kritizēt tur nedrīkst. Orbans pa šo laiku pamanījies ierobežot izteikšanās brīvību savā valstī un Filipīnās Rodrigo Duterte pat gatavs piespriest nāves sodu saviem tautiešiem, kas neklausīs viņa pavēlēm.

Turcija seko Krievijai

Erdogans, līdzīgi Putinam, ir savācis savās rokās visu esošo varu valstī. Otrdien Turcijas tiesa nolēma atbrīvot no ieslodzījuma 90 000 cietumnieku, lai apturētu vīrusa izplatīšanos ieslodzīto vidū. Tika atbrīvoti zagļi un slepkavas, bet cietumā paturēti politiskie ieslodzītie, žurnālistus ieskaitot. Tas nozīmē, ka raganu medības pandēmijas ēnā turpinās. Pazīstamā turku rakstnieka Ahmeda Altana advokāts tikko pieprasīja Altana amnestiju viņa veselības problēmu dēļ, taču citādi domājošos Erdogana valdība ārā no cietuma nelaidīs. Viņš saņēma atteikumu.

Pandēmijas apstākļos Erdogana režīms ķēries klāt jauniem pasākumiem žurnālistu apkarošanai, uzsākot „izmeklēšanu“ pret 568 personām, kas tiek apsūdzētas „manipulatīvu jaunumu“ jeb „viltus ziņu“ tiražēšanā sociālajos medijos. Zīmīgi, ka šajā gadījumā nav runa par epidēmijas stratēģijas kritiķiem vai koronas krīzes skaidrotājiem. Te ir runa par žurnālistiem, kas raksta un publicē Erdogana režīmam nepatīkamus rakstus par Turcijas karu Lībija un Sīrijā. Tie, kas nepatīk diktatoram, agri vai vēlu nonāk cietumā.

Marta sākuma tika arestēts  neatkarīgās ziņu aģentūras Oda TV vadītājs Baris Terkoglu un ziņu reportieris Hilia KIlincs. Par ko viņus aizturēja? Par to, ka aģentūra publicēja materiālu, kurā tika paziņots, ka Lībijā nogalināts kāds turku drošības policijas darbinieks, kas bija patiesība. Šis cilvēks patiešām bija nogalināts februārī Lībijā, taču šāda informācija (pēc  Erdogana režīma pārliecības) skaitās valsts noslēpums un to izpaust mediji nedrīkst. Par šī ļoti slepenā (bet patiesā!) fakta publiskojumu žurnālistam un redakcijas vadītājam tagad draud ieslodzījums turku cietumā 9 gadus. Oda TV atbildīgais izdevējs arī riskē saņemt garu cietumsodu.

Interesanti, ka pat Parlamenta Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētājs Sezgins Tanrikulu nedrīkst publiski paust savas domas. Nesen viņš izteicās pret Turcijas iejaukšanos kurdu reģiona veidošanā Sīrijā apmēram šādi – „ Vēlos pasvītrot, ka šis karš nav taisnīgs un tas tiecas atrisināt jautājumus, kas būtu risināmi miermīlīgā veidā, diplomātijas ceļā“. Taču šāds izteikums bija nepiedodams pārkāpums un tika interpretēts kā „separātisma“ veicināšana.

Tieši tāpat kā Krievijā, arī turkiem tagad jātur mēle aiz zobiem. Ungārijā un Polijā notikumi veidojas līdzīgi. Korona piedalās šajā procesā neredzami, bet ļoti noteikti.

Mazliet par Ahmetu Altanu

Turku rakstnieks Ahmets Altans tika aizturēts pirms gada. Viņš tika apsūdzēts valsts apvērsuma organizēšanā. Pats rakstnieks šo apsūdzību noliedz. Uzrunā tiesai viņš teica sekojošo: „ Ticība, kas panāk, ka cilvēki pulcējas ap reliģiju, sakņojas viņu pārliecībā, ka Dievs ir godīgs. Dievs nemelo. Meli iznīcinātu Dieva dievišķumu. Tieši tāpat agrāk cilvēki ticēja, ka bumbierkoks ir svēts un godīgs un tāpēc katru gadu noteiktā laikā dāvinās cilvēkiem bumbierus.

Tieši tāpat cilvēki pulcējas ap autoritātēm. Dievina, apbrīno tos un paļaujas uz viņiem. Cilvēki, kas nepaļaujas cits uz citu, kas sadalās grupiņās – klanos, grupējumos, tie meklē cilvēkus ap kuriem vienoties un saliedēties. Tieši tāpat kā ticīgam cilvēkam vajag godīgu personību ap kuru vienoties kopīgā ticībā, arī valstīm vajag līderus uz kuriem visi var paļauties. Tieši šādiem ir jābūt tiesnešiem. Tieši tiesnesis veido nāciju un godīgu valsti.“

Diemžēl pašam rakstniekam šādu godīgu tiesnesi satikt Stambulā neizdevās. Viņu apsūdzēja par noziegumiem, kurus rakstnieks nebija izdarījis. Tāpēc viņš turpina atrasties cietumā joprojām. Iesaku izlasīt kādu no viņa darbiem. Altana kontā ir 10 romāni, esejas un literārā publicistika turku, angļu, vācu un franču valodā.

Godīgi sakot, mani dziļi satriec notiekošais Turcijā. Esmu viesojusies šīs valsts avīžu redakcijās, radio un televīzijas stacijās, kopā ar kolēģiem žurnālistiem. Izjutusi Stambulas īpašo auru un sapratusi dziļi inteliģento tautu. Taču tas, kas notiek Turcijā patlaban, nav akceptējams. Nekādi nav akceptējams.

Tviteris, digitālais terorisms un Albērs Kamī

Speciāli TVNET

Sociālie mediji, mikroblogi un citi digitālās saziņas burbuļi atklājuši, ka liela sabiedrības daļa negrib sarunāties laipni un pieklājīgi. Iespēja rakstīt anonīmi (slēpjot savu personību) atļauj sist visus, kas pašam skauž un traucē. Tagad ikviens var uzliet mēslu spaini galvā pazīstamai popzvaigznei, populāram rakstniekam vai iecienītam filozofam. Drīkst netraucēti un droši sākt mobingu (ļaunprātīgu, apzināti organizētu vajāšanu) pret ikvienu, kas dzīvo labāk un spēj vairāk. Sabiedrībai riebjas veiksminieki. Tāpēc no pjedestāla tiek norauti nost visi, kas gudrāki par mums pašiem. Cienījamu publisku personību mums praktiski vairs nav. Izlēcēji ir apslīcināti verbālajā vircā un klusē. Ar interneta palīdzību panākts tas, ko „gestapovieši„ vai „čekisti“ nepaguva pabeigt. Proti, ir pašu rokām iznīcināti visi, kas spēj alternatīvi domāt un argumentēti runāt pretī. Tagad filozofu, rakstnieku, zinātnieku vai mākslinieku vietā mūsu sabiedrības centrā ir „kivičs vannā“, jeb „virsnīšu piedzīvojumi Āfrikā“ smukās kleitās. Taču līdzīgi notiek arī citur. Internets spēj iznīcināt ne tikai talantīgu politiķi Hilariju Klintoni (Hillary Clinton) ASV, bet arī sagraut iecienītā britu pavāra Džeimija Olivera (Jamie Oliver) biznesu (The Graham Norton Show, BBC). Normāla saruna vairs nav iespējama, jo publikās debates ir polarizētas. Arī Latvijas interneta diskusijās izveidojušās frontes, kas pieprasa noskaidrot „kurā pusē tu esi“. Uz šo jautājumu varu atbildēt ļoti īsi – esmu tajā pusē, kur patiesība un taisnība. Tā atbildēja arī pirms 60 gadiem franču filozofs un žurnālists, rakstnieks un domātājs Albērs Kamī. Tāpat uzskatu arī šodien es.

Svētais profāns jeb Nobela prēmijas laureāts

Albērs Kamī gāja bojā autokatastrofā pirms 60 gadiem. Francijā. 1960. gada 4. janvārī, netālu no Parīzes. Pie automašīnas stūres sēdēja viņa izdevējs Mišels Galaimers (Michel Gallimard). Nenoskaidrotu iemeslu dēļ automašīna noslīdēja no ceļa un ietriecās kokā. Rakstnieka pēkšņā nāve 46 gadu vecumā satrieca daudzus. Francija izsludināja nacionālo sēru dienu un vēl šodien tiek daudz runāts un spriests vai šī nāve nebija organizēta slepkavība. Vai viņš bija mīlēts rakstnieks? Nē, Kamī bija kritizēts un apšaubīts žurnālists un literāts.

Viņam bija raksturīga pašapziņa, spēcīga pārliecība par savām idejām, neatkarības sajūta un spēja dzīvot bez kompromisiem un liekulības. Tas daudziem laikabiedriem un kolēģiem nepatika. Brīdī, kad Albērs Kamī publicēja savu darbu „Dumpīgais cilvēks“ (1951), viņš jau paredzēja, ka šī teksta publikācija noskaņos pret sevi lielu sabiedrības daļu. Tas, ka vienmēr nav atļauts pateikt patiesību, viņam jau bija zināms. Viņš rēķinājās, ka kļūs par publikas „nemīluli“, ja publicēs šo darbu. Taču neparedzēja, ka tiks apzīmogots „kā profāns“.  Par to brīdināja arī filozofs un skolotājs Žans Grenjē (Jean Grenier). „Ja tu šo publicēsi, tad iegūsi daudz ienaidnieku un nelabvēļu”, – teica skolotājs pēc teksta izlasīšanas un cerēja, ka Albērs Kamī iemetīs tekstu papīrgrozā. Taču autors darbu publicēja un reakcija nebija ilgi jāgaida. To apšaudīja nežēlīgi un kritika ķērās klāt arī pie autora iznīcināšanas. Teksts bija antikomunistisks pamflets un kārtīgi nokaitināja toreizējo kultūras eliti un franču sabiedrības krējumu – kreisos. Kamī apšaudīja nāvējoši ar sirreālista Andre Bretona (André Breton) un Žana Pola Sartra (Jean – Paul Sartre) polemikas palīdzību. Īsi sakot –  Albertu Kamī izsaldēja, izolēja un nosmacēja klusumā, izgrūžot ārā no intelektuālās vides un apzīmogojot „kā muļķi“. Viņš palika viens, bet nenožēloja, ka ir publicējis savu darbu. Tieši šis darbs nobruģēja viņam ceļu pie viņa izcilās literatūras. Taču atgriezīsimies pie tēmas. Kas laikabiedrus tik ļoti nokaitināja?

Kamī salīdzināja Padomju Savienības režīmu ar nacismu. Tā kā Kami pats vienu brīdi bija bijis komunistu partijas biedrs, tad viņa Padomju Savienības totalitārā režīma kritika tika uztverta kā nesaprotama, dumja un nepieņemama. Viņu sāka saukāt par fašistu, izsmiet un vajāt Francijā. Toreiz viņš (1952. gadā) atbildēja saviem kritiķiem: „ Ja patiesība un taisnība nostāsies pa labi, tas es arī nostāšos tai līdzās!” Taču laikabiedrus tas nepārliecināja. Kā šodien atzīst Alberta Kamī daiļrades pētniece, profesore Merlina Maeso (Marylin Maeso, ”Les conspirateurs du silence” (L’Observatoire) rakstnieku daudzus gadus izgrūda ārā no Francijas intelektuāļu aprindām, nepieņēma kultūras cilvēku sabiedrībā, izolēja no mākslas diskusijām Parīzē. Viņu izsmēja, nospārdīja un šo procesu vadīja neviens cits kā rakstnieks un tā laika filozofijas ģēnijs Žans Pols Sartrs. Tieši Sartrs netieši lika saprast visiem franču kultūras elites ļaudīm, ka Albērs Kamī ir diletants, ka viņa darbus nedrīkst lasīt, jo tie visi esot sekli un smieklīgi. Kamī darbos neesot dziļuma un jēgas. Tas, ka Kamī pēc tam saņēma Nobela prēmiju literatūrā, šai kritizētāju plejādei, protams, nepatika. Domāju, ka varam saskatīt 50. gadu Francijas notikumiem līdzības ar šodienu, tepat Latvijā. Mums arī ir mākslas un kultūras smalkās aprindas, kuras kāri tver vietējo „sartru“ vērtības, norādes un komandas. Necenšoties kritiski domāt paši ar savu galvu.

Konspirācija klusumā

Kāpēc es šodien rakstu par Kamī? Viņam bija lieliski darbi par dialogu un publisko sarunu. Tieši līdzsvarots, laipns dialogs ir tas, kā mums visvairāk pietrūkst šodienas interneta saziņas apstākļos. Kamī uzsver, ka dialogā pats galvenais ir klausīšanās un centieni saprast otra pateikto. To grūti pamanīt brēcienu un lamu komunikācijā, piemēram, Twitter vietnē. Otrs jeb sarunu partneris uzreiz tiek „pataisīts“ par ienaidnieku un pretinieku. Cits viedoklis zibenīgi tiek izsmiets, nemaz nemēģinot to saprast. Citādi domājošs cilvēks netiek uztverts kā persona, bet vienīgi kā nepatīkamas idejas nesējs, kurš jāiznīcina.

Šāda dialoga attīstības gaita ir bīstama. Tā noved pie nehumānas sarunas un debašu iznīcināšanas. Šādu procesu žurnālists Albērs Kamī paredzēja jau 1948. gadā, uzrakstot savu rakstu „Baiļu gadsimts“ ( ”Le siècle de la peur”), kurā viņš apraksta sava laika dogmatismu, kritizē polarizēto uzskatu grupas un apšauba pārliecību par to, ka nav vērts sarunāties ar pretēja viedokļa paudējiem. Tieši šī nespēja risināt dialogu novedīšot sabiedrību pie klusuma konspirācijas jeb  mēmo sazvērestības.

Kamī pēckara domas un viedokļi ir ļoti aktuāli arī šodien. Neraugoties uz to, ka katram ir tiesības pieķerties savai pārliecībai, tomēr vajadzētu saglabāt atvērto, publisko diskusiju pieklājības robežās un iemācīties izteikties niansētāki, bez aizspriedumiem. Kamī raksta par to, cik sarežģīti ir taisnīgumam līdzsvaroties ar brīvību. Cik grūti būt godīgam visās situācijās. Starp citu, ļoti interesanti ir Albēra Kamī izteikumi par terorismu. Viņš uzskatīja, ka terorisms piedzimst bezcerībā. Tas piedzimst to cilvēku galvās, kuri jūtas neglābjami vientuļi, jo viņiem nav nākotnes. Tātad, terorisms ir nelaimīgo un trūcīgo ierocis.

No šodienas viedokļa raugoties, var redzēt, ka Kamī laikabiedri nepamatoti neļāva ieņemt Albēram sevis cienīgu vietu filozofijas vēsturē. Protams, ka liela vaina te pienākas Sartram un viņa galmam, kas iznīcināja Kamī ieguldījumu laikabiedru acīs. Nevēloties to izlasīt un tajā iedziļināties. Šodien mēs par to pašu domājam citādi. Viņa dramatiskie darbi, romāni, filozofiskie raksti diskutē savā starpā un var tikt iedalīti tematisku sarunu grupās. Noder vēl tagad.

Cilvēku upurēšana ideju vārdā

Kamī „linčošana“ norisinājās aukstā kara apstākļos. Cilvēkus upurēja ideju dēļ un pielūdza ideju dēļ. Kamī godprātība (šajos apstākļos) izskatījās pēc naivuma un nepamatota ideālisma. Viņu izsmēja un izsvilpa. Viņu draudēja nogalināt. Domāju, ka situācija lielā mērā atgādina šodienas debates. Tikai tagad kauja notiek liberāļu un konservatīvā flanga starpā, kas atkal apbruņojušies ar tām pašām idejām kā karogiem. Tas viss tā varētu būt, taču viena lieta man rūp. Proti, kāpēc mēs nespējam sāk cilvēcisku sarunu, bez pienākuma obligāti pārliecināt otru cilvēku par savu patiesību? Kāpēc nedrīkst būt cilvēki, kas domā citādi? Kāpēc viņus vajag noteikti apkarot un izsmiet?

Taču pats svarīgākais ir akceptēt un pieņemt, ka žurnālista darbs ir provocēt, pievērst sabiedrības uzmanību izpausmēm un problēmām, kas ir sarunas vērtas. Savā runā, saņemot Nobela prēmiju literatūrā, Albērs Kamī teica: „Māksla nav nekas tāds, kas cilvēkam būtu jābauda vientulībā. Tas ir līdzeklis, lai uzrunātu iespējami plašāku cilvēku loku. To var izdarīt tikai tad, ja izdodas uzburt pietiekami kontrastainu attēlu par laimi vai ciešanām, kas piemeklē mūs visus, ik dienas“. Tā ir drosme nostāties patiesības pusē. Arī tad, kad tas nav izdevīgi.

Nacionālistu pieprasītā mediju paklausība jeb totalitārisma atgriešanās

 

Speciāli TVNET

Viss sākās ar sabiedriskajiem medijiem. Polijas radio un televīziju „sanēja“ pirmos. „Dezinfekcija“ te nozīmēja – nevēlamu, neregulējamu un „nacionāļiem“ nepatīkamu žurnālistu atlaišanu. Tagad šis process Polijā turpināsies un ies vēl vairāk plašumā. Īsākā pavadā, izmantojot sev paklausīgus cilvēkus, tiks pakļautas vēl citas neatkarīgas redakcijas un iestādes. Nav izslēgts, ka konservatīvie varas ideologi ķersies arī pie privātajiem medijiem. Pastiprinot cenzūru. Iespējams, ka būtu nepieciešams nosūtīt korespondentu uz Poliju, lai tas mums ziņo par demokrātijas žņaugšanu. Tieši tāpat kā informē kara korespondenti no frontes zonas. Šoreiz par to, kas notiek Polijā. Jo tas var atkārtoties arī pie mums. Šo apstākli nevajadzētu ignorēt.

Sākumā neviens neticēja, kā tā var notikt 

Vajāšanas sākās pirms četriem gadiem. Televīzijas studijā sēdēja Polijas kultūras ministrs un centās atbildēt sakarīgi uz žurnālista jautājumiem. Viņam nebija viegli. Vispirms jau tāpēc, ka kultūras ministri mēdz nesaprast mediju jomu un lomu publiskajā telpā. Tāpēc amatpersona putrojas savās atbildēs un žurnālista jautājumus nesaprata.  Mala ko citu.

Toreiz, pirms četriem gadiem, kultūras ministrs mēģināja paskaidrot, kāpēc labējo nacionālistu valdība plāno rekonstruēt sabiedrisko mediju pārvaldību. Proti sāk „mest nost“ no amatiem tur esošos priekšniekus un nomainīt tos ar sev lojāliem ielikteņiem. Kāpēc politiķiem un valdībai nepatīk konkrēti žurnālisti un kāpēc tie tiek apkaroti.  Brīdī, kad žurnālists „piespieda pie sienas“ ministru un viņam vairs nebija iespējas izgrozīties ar tukšvārdību, viņš atzinās skaidri un gaiši: „ Tas ar ko tu nodarbojies nav žurnālistika, bet gan propaganda. Tas tiks likvidēts. Pavisam drīz. Būs jauna, skarba kārtība.“

Tobrīd likās, ka bijušā socioloģijas profesora, Polijas kultūras ministra Pjotra Glinska atbilde bijusi sasteigts pārspīlējums. Taču tālākie notikumi Polijā pierādīja, ka viss tieši tā arī notika. Sākās „tīrīšanas kampaņas“ jeb genocīds pret žurnālistiem, kas nepārstāv labēji konservatīvus uzskatus. Atlaižot no darba tos, kuru uzskati varai nepatika. Pirmā „tika iztīrīta“ sabiedriskā televīzija. Pēc tam “izķemmēts“ sabiedriskais radio. Nepaklausīgos un neregulējamos atlaida no darba vai sarežģīja viņu dzīves situāciju tā, ka nevēlamie paši aizgāja no darba. Tā vara tika vaļā no vairākiem simtiem žurnālistu.  Rezultātā televīzija un radio no neatkarīga medija pārvērtās propagandas mašīnā, kas raksta un runā tikai to, ko valsts varai un vadībai vajag.

Kā šo pārvērtību var pamanīt parasts skatītājs vai radioklausītājs?

Taisnību sakot – šīs pārmaiņas atpazīt nav viegli. Pirmajā mirklī. Ja cilvēks paralēli neseko citiem medijiem un neredz atšķirības noteiktu notikumu vai faktu interpretācijā, tad samērā ātri var sākt noticēt radio un TV balsīm, kas mainījušas toņkārtu. Pārejot no bezkaislīga vēstījuma uz propagandu. Arī Polonia TV pāreja uz propagandu nebija strauji un viegli pamanāma lieta. Taču tas ir noticis. Kādas ir pirmās pazīmes, kuram vajadzētu pievērst uzmanību šādos gadījumus? Pirmām kārtām par pāreju uz propagandu liecina mediju valoda. Vārdu krājums kļūst imperatīvs, kategorisks un neiecietīgs. Faktu vietā tiek apgalvots, nevis pierādīts.

Nākamais ir „labo“ un „slikto“ poļu sistematizācija. Tā teikt – tiek izveidota partijas ideoloģija, kas sistematizē cilvēkus „pareizajos“ un „nepareizajos“. Ar šo partijas „Likums un taisnīgums “pieeja saviem iedzīvotajiem atgādina Džordža Orvela romāna „1984“ loģiku.  Tie, kas izpatīk varai un luncinās ap reliģiozā autoritārisma pasaules uzskatu, tiek pieskaitīti piekritējiem, automātiski iekļūstot labo cilvēku kategorijā. Visi pārējie: feministi, vides aktīvisti, zaļie, imigranti, ārzemnieki vai citas orientācijas cilvēki, kļūst par ienaidniekiem un iznīcināmiem pretiniekiem. Pret šo cilvēku grupu tiek izveidoti “nāves saraksti“, kurus sacer pašu iecelts „tautas tribunāls“, lai nodrošinātu nācijas paklausību varai un „uzskatu tīrību“. Lai pieglaimotos varai un neiekļūtu melnajā sarakstā, ir jāpakļaujas 100% varas valdošajiem uzskatiem un jāklausa politiķiem un varas vīriem uz vārda. Pēc tam varas cilvēki izveido sarakstus ar pareizajiem žurnālistiem, tiesnešiem, skolotājiem, rakstniekiem, māksliniekiem, kas drīkst publicēties vai paust savus uzskatus. Pārējie spiesti samierināties ar to, ka vairs neskaitās.

Slikto cilvēku melnais saraksts un bailes no veģetāriešiem

Piemēram, 2018. gada Nobela prēmijas laureāte literatūrā Olga Tokarčuka arī ir iekļauta  „melnajā sarakstā“. Polijas kultūras ministrs ir atzinies, ka mēģinājis izlasīt viņas grāmatas, taču neko neesot sapratis. Pēc poļu valdības domām, viņa esot „nepoliska autore“. Varai nepatīk daudzi apbalvojumi, kurus Olga saņem ārzemēs. Kultūras ministram pat liekas, ka šī poļu rakstniece neko nesaprot no poļu gara un īsteni poliskas sabiedrības. Tāpēc vadošās partijas PIS pārstāvji jau ievietojuši viņu „tautas tribunāla“ melnajā sarakstā un caur sociālajiem medijiem viņai izteikti nāves draudi. Šī iemelsa dēļ viņa mēdz izmantot miesassargus publiskos pasākumos. Olgai regulāri tiek draudēts sociālajos medijos, pieprasot, lai viņa emigrē no Polijas un lai „nejauc gaisu“.

Varai nepatīk ne tikai Nobela prēmijas laureātes uzskati un literatūra, bet arī dzīves veids. Viņa ir veģetāriete. Tas, protams, nepiestāv kārtīgai polietei. Pēc partijas PIS domām, veģetārisms (kā tāds) ir „amorāla un kristīga cilvēka necienīga ideoloģija“.  Saprotams, ka tas, ko cilvēks ēd vai neēd, nav ideoloģija, bet gan gaumes, filozofijas vai veselības apstākļu noteikts jautājums. Taču skan skaļāk un baisāk, ja visur tiek piesaukta slēpta konspirācijas teorija vai mīklaina „ideoloģija“. Muļķis varbūt no tā nobīsies, tieši tāpat kā no katoļu priesteru izveidotās „lgbt ideoloģijas“. Kāpēc labējiem nacionālistiem ir bail no veģetāriešiem?  Šāda pieeja uzturam sagraujot baznīcas piedāvāto hierarhijas sistēmu, kurā cilvēks ir radības kronis un nosaka visu. Arī dzīvnieka (kā pārtikas) likteni. To nogalinot un apēdot.

Vai ir pamats bažām par to, kas šobrīd notiek Polijā?

Olga Tokarčuka uzskata, ka par notiekošo Polijā ir jāsatraucas. Valdošā partija PIS soli pa solītim demontē postsovjetisma laikā uzbūvēto liberālisma un demokrātijas sistēmu. Tiesas ir „prihvatizētas“, sabiedriskie mediji tāpat. Šodienas poļu televīzija esot vēl drausmīgāka par to, kas tika piedzīvota komunistu varas laikā. Ja toreiz cilvēki skaidri zināja, ka mediji melo, tad šodien smadzeņu skalošana no valsts puses caur ekrānu un ēteru ir manipulētāka, tāpēc šķiet mazāk pamanāma. Tagad vara gatavojas ķerties klāt privāto valsts mediju cenzēšanai.

Kas tad ir valdošās parijas PIS ideoloģija? Tās pamatā ir nacionālsociālisms, kas pieprasa skarbi centralizētu valsti. Tādu, kas veido ekonomisko politiku ar nacionālisma ideoloģijas svirām. Loģikas vietā nostājas četri balsti: nacionālās tradīcijas, asinis, valoda un katoļticība. Pēc Olgas Tokarčukas domām īpaši nožēlojamu lomu šajā demokrātijas rekonstrukcijā spēlē katoļu baznīca, kas aktīvi iesaistās politiskajos procesos un cenšas noteikt to gaitu, atbilstoši savām interesēm. Jebkādu liberālisma vai dažādības akceptu šodien Polijā uztvers kā „nepolisku infekciju no ārzemēm“, kas kaitīga valstij un iedzīvotājiem. Tā pati baznīca, kas „Solidaritātes‘“ laikā palīdzēja izcīnīt valstij neatkarību, tagad sadarbojas ar valdību, kura grauj demokrātiju un uzbrūk minoritātēm.

Vai esošā cenzūra iznīcinās arī privātos medijus Polijā? 

Šādas bažas šodien pastāv. Par to liecina vadošas, neatkarīgās poļu avīzes Gazeta Wyborcza publikācijas. Šodienas poļu labējiem nacionālistiem ir vēl daudz ienaidnieku, kas jāapkaro. To skaitā ir: neatkarīgie žurnālisti, kas strādā privātos mediju uzņēmumos; tiesneši, kas spriež taisu tiesu atbilstoši konstitūcijai, nevis varas parijas vajadzībām; vēsturnieki, kas nav gatavi pakļaut valsts vēsturi patriotisma vajadzībām; mākslinieki, kas neredz savu misiju patriotisma slavināšanā un visi pārējie, kas nav sajūsmā par politiskās elites centieniem panākt maksimālu varas hegemoniju ar diktatūras palīdzību.

Interesanti, ka viens no Kultūras ministra Pjotra Glinska iezīmētajiem ienaidniekiem ir Polijas kultūras elite. Tā esot steidzīgi jānomaina ar citām – daudz derīgākām personālijām. Kolēģis – tieslietu ministrs domā, ka arī visa tieslietu sistēma Polijā būtu jāreformē un Jaroslavs Kačinskis ir gatavs reformēt tautsaimniecību un ekonomiku līdz pamatiem.

 Tātad mērķis attaisno līdzekļus. Polija seko Ungārijas un Turcijas paraugam ar Trampa karogu mastā. Tas, kurš uzvar vēlēšanās, bez kompleksiem ķeras pie varas kloķiem un visu pārtaisa kā grib. Nospļaujoties uz to, ko domā mediji, tiesas vai citas organizācijas un iestādes. Tagad šo procesu varam novērot simpātiskajā Polijā, kas tiek saraustīta gabalos ideoloģijas vārdā.

Visiem tiem, kuriem rūp Eiropas nākotne, ir iemesls šobrīd just līdzi Šopēna un Kirī valstij. Polijas vēsture ir nežēlīga okupāciju un pazemojuma sekvenču hronika. To vajājuši un dragājuši iebrucēji un bradājusi totalitārā boļševiku sistēma. Tagad to pašu mēģina realizēt, ar pazīstamiem scenārijiem rokās, pašmāju labējie nacionālisti. Mūsu vērība un kritiskā acs Polijas virzienā ir nepieciešama. Ne tikai solidaritātes dēļ, bet arī tāpēc, ka neesam pasargāti no līdzīgas notikumu attīstības Latvijā.

Kamēr Latvijā turpinās netraucēta Kremļa propagandas aneksija ekrānā un ēterā; vietējo labējo nacionālistu „raganu medības“ pret pašmāju liberāļiem; ietekmes grupu cīņa pret „svešajiem“ un „blatu sistēma“ valsts līdzekļu un amatu sadalījumā, tikmēr pastāv risks Polijas scenārija atkārtojumam Latvijā pēc nākošajām vēlēšanām.

Šāds risks pastāv.

Kā Viktors Orbans slīcina Ungāriju. Šausmu stāsts Vecgada vakarā

Speciāli TVNET
Ungārija gāžas. Krīt no brīvas un attīstītas valsts pjedestāla. Atpakaļ pie Padomju Savienības totālās padevības un paklausības drazām. Režisors šim procesam ir premjerministrs Viktors Orbans, kas pazīstams arī kā Vladimira Putina draugs, domubiedrs un sabiedrotais. Tieši viņa vadībā valsts publiskajā telpā tiek cenzētas ziņas un mediju darbs aizvien vairāk sāk atgādināt sovjetistu standartus. Cik tālu šajā virzienā drīkst iet, pirms vadzis lūzīs?

Televīzija melo!

Ar šādiem saucieniem pirmssvētku nedēļā pie televīzijas ēkas (Budapeštas centrā) demonstrēja vietējie iedzīvotāji. Pūļa sašutuma iemesls bija Orbana ieviestais jaunais „vergu likums“, kas pieprasa strādāt virsstundas bez samaksas. Parlamenta balsojuma dienā demonstrētāju skaits centrā sasniedza 2000, un policija protestētāju izklīdināšanai lietoja piparu gāzes ieročus. Četri policisti tikuši ievainoti. Nekas no šiem notikumiem netika atspoguļots sabiedriskajā jeb tagad jau valsts ungāru televīzijā. Cenzūra bija nepārprotama. Vai situācija medijos nesāk atgādināt sovjetisma laikus, kad Ungārija bija paklausīga Padomju Savienības satelītvalsts? Jā, sāk atgādināt. Daudzi ungāri tā domā un neslēpj bažas par to. Kā šo atgriešanos var novērot? Divos virzienos: a) dramatiski palielinās valdībai un varai labvēlīgo mediju skaits, kas slavina līderus un gavilē par panākumiem, b) samazinās opozīcijas mediju daudzums un valdība atsakās piedalīties to kritiskajās intervijās un analītiskajās pārraidēs.

Pārņemot politisko varu valstī, Orbana Fidesz partija aktīvi nodarbojās arī ar mediju zonas aneksiju. Anšluss norisinās jau kopš 2010.gada. Pa šo laiku Ungārija preses brīvības jomā (Freedom House preses brīvības indeksā) noslīdējusi no 40. uz 87. vietu.

Mediju anšlusa stratēģija

Mediju pārņemšana (pārpirkšana) sākās ar esošo sabiedrisko mediju vadītāju nomaiņu. Esošie vadītāji tika nomainīti ar valdošajai partijai labvēlīgiem un lojāliem cilvēkiem. Pēc tam tika izveidota mediju padome (kaut kas līdzīgs mūsu radio un TV padomei), kuru piebāza pilnu ar Fideszpartijas biedriem. Šis rīcības akts automātiski deva Orbana valdībai tieši tādu pašu ietekmi uz ētera mediju darbu, kā tas bija raksturīgs Padomju Savienības laikā. Kad sabiedrisko mediju (radio un TV) neatkarība bija iznīcināta, tad Orbana komanda ķērās pie privātajiem medijiem.

Pēc Berlīnes mūra krišanas daudzus ungāru medijus bija iegādājušies ārzemju īpašnieki. Pēc ekonomiskās krīzes 2008. gadā vairums no viņiem centās tikt no šiem īpašumiem vaļā. Tos nekavējoties uzpirka Orbanam tuvu stāvoši ļaudis. Piemēram, Orbana kaimiņš no dzimtā ciema Fērčūta (Felcsút) Lorincs Mēsarošs (Lörinc Mészáros), kurš pēc profesijas ir santehniķis, šādi kļuva par Ungārijas lielākā mediju koncerna īpašnieku, pārvaldot 18 avīzes un vairākas radio un TV stacijas. Šādu „anšlusu“ mēdz saukt par atvērtās pārņemšanas stratēģiju, un tā ir samērā uzkrītoša. Tāpēc pārējos privātos medijus Orbana grupējums pārpirka slēptā veidā, tieši tāpat kā Latvijā savulaik mainīja īpašniekus Neatkarīgā Rīta Avīze un Diena. Viens no aktuālākajiem ungāru piemēriem šajā virzienā ir ziņu portāls Origo. Tas bija populārs un iecienīts, jo pievērsās rokošajai žurnālistikai un atmaskoja dažādus Orbana valdības ministru netīros darījumus un kukuļņemšanas epizodes. Lai to apklusinātu, „pārņemšana“ tika organizēta vairākos soļos. Vispirms ar portāla Origo īpašniekiem (vācu telekomunikāciju uzņēmumu) sāka sazināties Orbana valdības ministrs Janošs Lāzars (János Lázár).

Viņš lika saprast, ka ārzemju telekomunikāciju uzņēmumam būtu jāzina, ka pārāk aktīva Origo piedalīšanās esošās valdības kritizēšanā varētu sarežģīt paša telekomunikāciju uzņēmuma darbu Ungārijā. Vācieši sabijās un piekrita izveidot prasīto tiešo līniju starp portāla redakciju un valdības kanceleju, lai pozitīvāk atspoguļotu valdībai vajadzīgās interpretācijas. Origo galvenais redaktors iecirtās, nebija ar mieru pakļauties jaunajiem darba noteikumiem un turpināja publicēt materiālus par korupcijas skandālu valdības līmenī, kurā galvenajā lomā bija tieši šis pats Janošs Lāzars.

Rezultātā Origo galveno redaktoru atlaida no darba un portālu pārdeva Orbana cilvēkiem. Naudas pārskaitījumus vāciešiem kārtoja Orbana bijušais finanšu ministrs. Kāpēc tā notika? Pēc būtības tas tika darīts, lai nostiprinātu Orbana ideoloģijas ietekmi Ungārijā. Pēc fakta pircējs to komentēja kā pretreakciju Sorosa uzbrukumiem. Ungārijā Soross skaitās tikpat dēmonisks un briesmīgs kā lembergistiem – visa ļaunuma sakne. „Mēs negribējām, ka portāls nonāktu Sorosa rokās vai kāda cita īpašnieka pārziņā, kas vēlētos ietekmēt Ungārijas politisko situāciju,“ notikušo vēlāk medijiem komentēja bijušais ministrs.

Žurnālistiem, kas strādāja Origo, bija viedoklis par notiekošo. Kā medijiem norādīja Viktorija Šerdulta (Viktória Serdült), Origo tika pievākts tikai propagandas apsvērumu dēļ. Vecos darbiniekus atlaida no darba, un jaunos žurnālistus īpašnieki nekaunīgi regulēja kā uzvelkamās lelles. Proti, noteiktiem cilvēkiem (Orbana sabiedrotajiem) bija aizliegts interviju laikā uzdot nepatīkamus jautājumus, bija aizliegts šos cilvēkus kritizēt rakstos. Viktorija pameta darbu redakcijā. Šobrīd Origo strādā tikai vadonim labvēlīgi skribenti un šis medijs ir kļuvis par Orbana valdības kārtējo megafonu.

Otrs piemērs ir kādreiz populārā opozīcijas izdevuma Népszabadság liktenis. 2015. gadā to pārdeva koncernam Mediaworks, kuru pēcāk pārpirka Orbana kaimiņš Lorincs Mēzarošs (Lörinc Mészáros). Līdzko avīzē sāka publicēt atmaskojošus rakstus par vadošajiem Fideša partijas politiķiem, par to, kā politiķis Antals Rogans izmantoja valsts helikopterus, lai braukātu uz ballītēm un draugu kāzām, tā visa redakcija tika nekavējoties atlaista no darba.

Visbeidzot smagākais populisma uzbrukums ungāru medijiem norisinājās novembra beigās, kad 476 avīzes un portāli pēkšņi „publiskoja apņemšanos donēt savus izdevumus“ nepazīstamam fondam ar nosaukumu Centrāleiropas preses un mediju fonds. „Šis bija vissmagākais uzbrukums mediju brīvībai mūsu valstī,” konstatēja žurnālists Fērencs Lāslo (Ferenc László), žurnāla Magyar Narancs galvenais redaktors. Pēc viņa domām, šeit uzkrītoši redzama vēlme kontrolēt cilvēku domas. „Ar šo Putina modelis mediju pārņemšanā Ungārijā ir importēts pilnībā,“ uzsvēra Fērencs.

Politisko akcentu manipulēšana

Nav grūti prognozēt, ka politiskās marionetes nespēs pārvaldīt mediju koncernu produktīvi. To pašu varējām novērot Rīgā, redzot, kā latviešu oligarhi, nopērkot avīzi Diena, to noplicināja un faktiski iznīcināja kā produktīvu masmediju. Tas pats pašlaik notiek ar Dienas Biznesu. Līdzīgs liktenis tagad sagaida gigantisko ungāru „mediju fondu“, kura vadību uzņēmies Orbanam tuvu stāvošais Gābors Liskai (Gábor Liszkai). Valdē sēž arī Orbana advokāts, konservatīvā pētniecības institūta šefs un citi kaislīgi orbanisti. Formāli šis fonds pārstāvot it kā labējās politiskās intereses un vēlas veicināt nacionālas un kristīgas intereses. Tieši tāpat kā Latvijas oligarhu izdevumi, arī šie ungāru prihvatizētie izdevumi pretošoties kreisajām un liberālajām tendencēm, kas līdz šim esot valdījušas ungāru mediju telpā. Tagad būšot citādi.

Iespējams, ka tā patiešām arī notiks, jo, kā norāda neatkarīgais portāls Átlátszó, jau 2015. gadā 500 masmediju Ungārijā bija provaldības izdevumi un slavināja Orbana politiku, ideoloģiju un valdību. Tikai 31 skaitījās neatkarīgi mediji un neveica galma apdziedātāju funkciju. Neko labu šī statistika nesola. Vēsture jau pierādījusi kas notiek, ja visi mediji nonāk vienas politiskās partijas rokās.

Melu ražošanas mašīnas Ungārijā

Tas, ka troļļi ražo melus, kurus tiražē manipulatīvi mediji, nav noslēpums. Ungārija nav izņēmums. Pavasarī pasauli pāršalca skandāls par kādas Natālijas Kontesas af Sandbergas šausmu stāstiem par to, kādas briesmas pašlaik notiekot Zviedrijā. Tātad – bēgļu dēļ. Natālija labprāt atbildēja uz dažādu mediju jautājumiem par sieviešu mokām Zviedrijā. Viņa apgalvoja, ka ir spiesta bēgt no Zviedrijas bēgļu pieplūduma dēļ. Sūkstījās par migrantiem, kas nerespektē zviedru valsts noteikumus. Savādi, ka viņu tā uztrauca ārzemnieku plūsma uz Zviedriju, lai gan pati faktiski ir migrante no Ungārijas. Taču tagad viņai Zviedrija bija piegriezusies migrantu realizēto neskaitāmo izvarošanu dēļ. Viņa uzstājās Ungārijas televīzijā, kuru šodien 100% kontrolē Orbana ielikteņi. Izskatījās briesmīgi. Ja es pati nedzīvotu arī Zviedrijā, tad šausmu stāstiem būtu noticējusi. Diemžēl tik briesmīgi nav, kā ārzemju pasakās stāsta.

Tāpēc rodas jautājums – kam šos spoku stāstus vajag? Kurš ir ieinteresēts šo pasaku tiražēšanā? Tagad noskaidrojies, ka šo interviju esot pasūtījis un finansējis Orbana partijas štābs. Bailes no migrantiem bija partijas priekšvēlēšanu lozungs. Šo interviju, tātad, pasūtīja ungāru vadošā partija Fidesz, bet balstīja arī Zviedrijas Demokrāti. Aina patiešām šaušalīga – kā reklāmas klipā: sievietes vairs nevar mierīgi sēdēt kafejnīcā, jo visur siro migrantu pusaudži un laupa somiņas, atņem mantas. Zviedrijā dzīvot esot bīstami, tāpēc 43 gadu vecumā ungāriete pametīšot Zviedriju un atgriezīšoties mātes dzimtenē Ungārijā, kur esot daudz drošāk. Intervija lieliski noderēja Orbanam pavasara vēlēšanās, lai turpinātu demonizēt Rietumeiropu.

Orbans arī uzvarēja, un tauta zviedru ungārietei televīzijā noticēja. Taču pazīstamais ungāru žurnālists Andrešs Dežo (András Dezsö) no portāla Index sāka pētīt un analizēt Natālijas personību un analizēt stāsta patiesumu. Izrādījās, ka Natālija ir jau vairākas reizes sodīta par apmelojumiem un citu cilvēku sensitīvu faktu apzinātu izplatīšanu. Līdzko tas tika publiskots, ieslēdzās Orbana tiesu sistēma žurnālista apklusināšanai.

Sveiks, diktator!

Tā 2015. gada Rīgas konferences laikā Žans Klods Junkers uzrunāja Viktoru Orbanu. Diemžēl tas nebija joks. ANO ģenerālsekretārs viņu uzskata par rasistu, Džordžs Soross ir pārliecināts, ka Orbans pārvērš Ungāriju par mafijas valsti, bet britu vēsturnieks Timotijs Ašs (Timothy Ash) domā, ka Orbana vadībā Ungārija tuvojas fašismam. Viņa draugu pulks runā pats par sevi: Trampa bijušais stratēģis Stīvs Banons, misters Breksits Naidžels Farāžs un, protams, Vladimirs Putins. Protams, Orbans seko Putina piemēram un lēni pārvērš Ungāriju savā privātajā barakā, kuru ielenc neredzami skarbie ienaidnieki. Viņa vadībā šausmu filma ar nosaukumu „Ungārijas krišana“ turpinās.

Vai tauta ir dumja? Aiziešanas loģika un reālā politika

Speciāli TVNET

Referendumi jeb tautas aptaujas process, kas pirmajā mirklī šķiet godīgs sabiedrības viedokļa apzināšanas ceļš, nemaz nav tik vienkārša lieta. Rūpīgāk ieskatoties, var novērot arī problēmas, kas šodien izgaismojas līdz ar britu aiziešanu no Eiropas Savienības. Tā saucamais Brexit (Apvienotās Karalistes aiziešana no eiroūnijas) faktiski ir ievedis šo valsti strupceļā. Kurp tālāk?

Vai tauta ir dumja?

Sākumā daudziem vēlētājiem bija skaidrs, cik daudz priekšrocību būs, ja Apvienotā Karaliste nepaliks Eiropas Savienības sastāvā un pametīs to. Kas notiks pēc aiziešanas, tas gandrīz nevienu (pirms diviem gadiem) neinteresēja. Brexit piekritēji uzskaitīja vienīgi priekšrocības, kas radīsies brīdī, kad tiks aizslēgtas durvis uz ārpasauli, ierobežojot ekonomisko migrantu plūsmu no tās. Tagad durvis beidzot patiešām tiks aizvērtas.  Premjerministre Terēza Meja jau divus gadus cenšas tās aizvērt, reducējot sāpīgas sekas savai valstij.

Sākumā notika vienošanās par „mīkstu nosēšanos“, taču viedokļi arī šajā virzienā dalās. Šis piemērs ilustrē problēmu, kas rodas aptauju rezultātā, t.i., politikā gandrīz nav jautājumu, kurus var atrisināt ar atbildi “jā“ vai “nē“. Strīdus jautājumi mēdz būt tik komplicēti, ka divas atbildes neko neatrisina. Tas nozīmē, ka nevis tauta un vēlētāji ir dumji un neprot izvēlēties pareizo atbildi, bet gan politikas flangi ir savstarpēji integrētas sfēras, kuras nav vienkārši polarizējamas un tāpēc atrisināmas aptaujas rezultātā.

Parastā tauta pret politiķiem un eliti

Šobrīd ļoti iecienīta ieeja politikā ir apgalvojums, ka varoņi nostājas pret veco, korumpēto politisko eliti un atnesīs tēvijai jaunus laikus. Tā apgalvoja Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā, tā sludina populistu partijas Latvijā, un līdzīgi rīkojas visi populisti šaipus un viņpus valsts robežai. Mūsu reprezentatīvajā demokrātijā deputātus ievēlam parlamentā, kur tie arī pauž mūsu viedokli tālāk, pieņemot lēmumus. Ja šie politiķi mums nepatīk, tad varam tos nomainīt nākamajās vēlēšanās, kas Latvijā norisināsies jau oktobrī. Tā kā tiešās demokrātijas izpausme (referendums) nekādā mērā nav pozitīvāks vai godīgāks pasākums par demokrātiskām vēlēšanām, tad mums nav pamata uzskatīt, ka visi valstij svarīgākie jautājumi būtu jāizlemj vēlētāju aptaujas ceļā. Lielbritānijas vēlētāji nobalsoja par Breksitu. Taču vienlaikus bija iebalsojuši parlamentā deputātus, kuru balsojums bija pret valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Kas tad ir svarīgāks? Vai vēlētāju referenduma rezultāts, vai to pašu vēlētāju ievēlēto politiķu balsojuma iznākums? Starp citu, demokrātija pieļauj dažādas nobalsošanas formas, kurās uzvar vairākums. Tomēr tas nenozīmē vairākuma diktatūru, jo minoritāšu aizsardzība ir modernas liberālās demokrātijas priekšnoteikums.

Referendumi nav izeja problēmu situācijās. Īpaši bīstami tie kļūst brīdī, kad tiek mēģināts veikt izmaiņas konstitūcijā. Šādos gadījumos vajadzīgs parlamenta vairākuma balsojums un vēl dubults akcepts, ar vienām vēlēšanām pa vidu. Tagad britiem ir milzums problēmu, jo referendums pieprasīja 50% + 1. Vienā rāvienā panika ņēma virsroku, ekonomiskie migranti un eirobirokrātu arogance panāca savu. Briti aiziet, taču neviens nav drošs, vai šī šķiršanās viņus padarīs laimīgākus. Sabiedrībā virmo neapmierinātība par notikušo, jo aiziešanas scenārijs daudziem vēl pirms dažiem gadiem likās citādāks. Tagad skaidri redzami arī zaudējumi, kas valstij var izrādīties liktenīgi.

Vai tauta ir dumja?

Sākumā daudziem vēlētājiem bija skaidrs, cik daudz priekšrocību būs, ja Apvienotā Karaliste nepaliks Eiropas Savienības sastāvā un pametīs to. Kas notiks pēc aiziešanas, tas gandrīz nevienu (pirms diviem gadiem) neinteresēja. Brexit piekritēji uzskaitīja vienīgi priekšrocības, kas radīsies brīdī, kad tiks aizslēgtas durvis uz ārpasauli, ierobežojot ekonomisko migrantu plūsmu no tās. Tagad durvis beidzot patiešām tiks aizvērtas.  Premjerministre Terēza Meja jau divus gadus cenšas tās aizvērt, reducējot sāpīgas sekas savai valstij.

Sākumā notika vienošanās par „mīkstu nosēšanos“, taču viedokļi arī šajā virzienā dalās. Šis piemērs ilustrē problēmu, kas rodas aptauju rezultātā, t.i., politikā gandrīz nav jautājumu, kurus var atrisināt ar atbildi “jā“ vai “nē“. Strīdus jautājumi mēdz būt tik komplicēti, ka divas atbildes neko neatrisina. Tas nozīmē, ka nevis tauta un vēlētāji ir dumji un neprot izvēlēties pareizo atbildi, bet gan politikas flangi ir savstarpēji integrētas sfēras, kuras nav vienkārši polarizējamas un tāpēc atrisināmas aptaujas rezultātā.

Parastā tauta pret politiķiem un eliti

Šobrīd ļoti iecienīta ieeja politikā ir apgalvojums, ka varoņi nostājas pret veco, korumpēto politisko eliti un atnesīs tēvijai jaunus laikus. Tā apgalvoja Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā, tā sludina populistu partijas Latvijā, un līdzīgi rīkojas visi populisti šaipus un viņpus valsts robežai. Mūsu reprezentatīvajā demokrātijā deputātus ievēlam parlamentā, kur tie arī pauž mūsu viedokli tālāk, pieņemot lēmumus. Ja šie politiķi mums nepatīk, tad varam tos nomainīt nākamajās vēlēšanās, kas Latvijā norisināsies jau oktobrī. Tā kā tiešās demokrātijas izpausme (referendums) nekādā mērā nav pozitīvāks vai godīgāks pasākums par demokrātiskām vēlēšanām, tad mums nav pamata uzskatīt, ka visi valstij svarīgākie jautājumi būtu jāizlemj vēlētāju aptaujas ceļā. Lielbritānijas vēlētāji nobalsoja par Breksitu. Taču vienlaikus bija iebalsojuši parlamentā deputātus, kuru balsojums bija pret valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Kas tad ir svarīgāks? Vai vēlētāju referenduma rezultāts, vai to pašu vēlētāju ievēlēto politiķu balsojuma iznākums? Starp citu, demokrātija pieļauj dažādas nobalsošanas formas, kurās uzvar vairākums. Tomēr tas nenozīmē vairākuma diktatūru, jo minoritāšu aizsardzība ir modernas liberālās demokrātijas priekšnoteikums.

Referendumi nav izeja problēmu situācijās. Īpaši bīstami tie kļūst brīdī, kad tiek mēģināts veikt izmaiņas konstitūcijā. Šādos gadījumos vajadzīgs parlamenta vairākuma balsojums un vēl dubults akcepts, ar vienām vēlēšanām pa vidu. Tagad britiem ir milzums problēmu, jo referendums pieprasīja 50% + 1. Vienā rāvienā panika ņēma virsroku, ekonomiskie migranti un eirobirokrātu arogance panāca savu. Briti aiziet, taču neviens nav drošs, vai šī šķiršanās viņus padarīs laimīgākus. Sabiedrībā virmo neapmierinātība par notikušo, jo aiziešanas scenārijs daudziem vēl pirms dažiem gadiem likās citādāks. Tagad skaidri redzami arī zaudējumi, kas valstij var izrādīties liktenīgi.

Jāņu maldugunis

Kāpēc briti nobalsoja šādi pirms diviem gadiem, to šodien grūti paskaidrot. Iemesli ir vairāki. Vēl dīvaināk ir noskatīties uz centību, ar kādu britu politiķi turpina šo izstāšanās procesu. “Brexit bija ļoti destruktīvs process,“ konstatē diplomāte, kas nevēlas nosaukt savu vārdu, uzsverot, ka “arī pats izstāšanās process no ES ir tikpat destruktīvs”. Jāpiezīmē, ka pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības ir pieklusušas balsis par šo tēmu Ziemeļvalstīs. Interesanti, ka agrāk lielā nepatika pret Briseli šodien nav augusi augumā. Nepalīdz pat zviedru valdošo partiju centieni novelt 2015. gada bēgļu krīzi uz Eiropas Savienības nespēju reaģēt. Vēlētājs zina un saprot, ka pašmāju regulētāji tomēr ir pie vainas. Nevajag deleģēt Briselei savu neizdarību un kļūdas, cerot, ka vēlētājs to “nopirks“. Skandināvi to saprot, bet briti tomēr tika apmulsināti un izdarīja tieši tā, kā Kremļa troļļi vēlējās, – pameta Eiropas Savienību. Četrus mēnešus pirms Donalda Trampa stāšanās ASV prezidenta amatā. Tikai tagad pamazām kļūst skaidrs, ka Bexit un Trampa ievēlēšana ir vienas un tās pašas medaļas divas puses. Populisma histērijas izpausme.

1533

Britu salu vēsturē ir vairāki līdzīgi notikumi, kas liecina par gatavību atdalīties no kopējām konteksta tendencēm. 1533. gadā karalis Henrijs VIII izstājās no katoļu baznīcas. Interesanti, ka šo soli viņš nespēra reliģiskās pārliecības dēļ, jo pats līdz sava mūža beigām uzskatīja sevi par katoli. Viņš šādi rīkojās, lai šķirtu savu laulību ar Katrīnu un apprecētu Annu. Lai panāktu šķiršanos, karalis mainīja valsts pozīciju, izstājoties no katoļu pasaules ar pāvestu centrā, un radīja jaunu mītu (Edwin Jones, ”The English nation: The great myth”) jeb jauna veida identitāti saviem padotajiem. Tagad, Brexit sakarībā, notika tas pats: „Mēs neesam eiropieši. Lielbritānija ir sala“ – tika apgalvots referenduma priekšvakarā, lai gan turpat vien pie vecā kontinenta šī sala joprojām ir noenkurota.

Nākamais norobežošanās solis bija 1940. gads, kad pēc Francijas kapitulācijas Lielbritānija sajutās viena cīņā pret nacistisko Vāciju. „Briti toreiz saskatīja savu lomu Otrā pasaules kara gaitā pavisam citādi, nekā to novērtēja kontinentā,“ atzinās kāds bijušā premjerministra Deivida Kamerona līdzstrādnieks preses konferencē. Ar to viņš domāja ticību savai nacionālajai valstij un nespēju saprast, kā iespējams samazināt bruņotu konfliktu iespējas, reducējot nacionālo valstu neatkarību. Pēc britu vairākuma domām, tieši nacionālā valsts palīdzēja pretoties Hitleram 1940. gadā. Nekādus citus pazemes akmeņus viņi šajā projektā nesaskata joprojām. Lai saprastu šo britu konservatīvismu, der atgādināt arī par Mārgaretu Tečeri un 1975. gadu. Tieši viņas vadībā 1973. gada UK kļuva par ES dalībvalsti (67%:32%). Šodienas „breksistiem“ 1975. gada referendums skaitās „cita situācija“, jo tolaik ūnija sadarbojās galvenokārt ekonomiski un jautājums par politisku centrtieci vispār nebija dienas kārtībā. Pēdējais trieciens bija 2004. gads, kad Eiropas Savienībā iestājās jaunās dalībvalstis, Latviju ieskaitot. Toreiz tieši briti aktīvi atbalstīja jauno valstu ienākšanu, taču nevēlējās pārvērst ekonomiskās sadarbības projektu par politisku ūniju ar nosaukumu  Eiropas Savienotās Valstis. Tad parādījās pirmais nopietnais briesmonis, kuru mediju apritē dēvēja simboliski par „poļu santehniķi“.

Darba migrantu paisums

Ar šo jēdzienu vecajās dalībvalstīs saprot darba migrantus. Tos pašus, kas dodas uz rietumiem labākas darba dzīves meklējumos. Piedāvā savas darba rokas tiem, kas vairāk maksā. Jorans Pēršons, Zviedrijas premjerministrs, bija pirmais, kas neslēpa savas bažas par to, ka, piemēram, Baltijas valstis iztukšošoties un melnstrādnieki no turienes došoties uz rietumiem, noslīcinot veco valstu darba tirgu. Tā tas arī notika, Lielbritānijas virzienā darbu uz rietumiem brauca meklēt ļoti dažādu profesiju ļaudis. Ne tikai „poļu santehniķi“, kas ieradās rietumos pirmie un ar savu lielo skaitu piešķīra savas profesijas simbolisko „seju“ ekonomiskajiem migrantiem. Sākumā darba tirgus izturēja, jo darbaspēks daudzās jomās bija vajadzīgs un finanšu sistēma saglabāja stabilitāti. Sākumā arī briti ieguva, nodarbinot „poļu santehniķi“ savā labā. Vēlāk aina mainījās. Visi vairs nebija sajūsmā, un tāpēc piedzima UKIP partija, kas ieceļotāju paisumā redzēja tikai problēmas. Tagad arī Terēza Meja neizvairās un atklāti atzīst, ka darbaspēka paisums bija viens no galvenajiem Brexit izraisītājiem. Tāpēc arī ieceļošanas aizliegums viņai joprojām ir pats svarīgākais jautājums. „Sēņu lasītāji“ un „Tesco noliktavu strādnieki“ no Austrumeiropas esot pie vainas. Viņa, kā kārtīga ģimenes māte, cenšas aizvērt durvis „šiem cilvēkiem“ uz savu valsti. Sekot Norvēģijas piemēram viņa nevēloties. Lielbritānija pametīšot arī muitas ūniju. Visur būšot jauni līgumi. Brexit ministrs Dāvids Deiviss (David Davies) jau 2016. gadā solīja, ka brīvās tirdzniecības līgumi būšot daudz izdevīgāki nekā agrāk, taču divus gadus vēlāk noskaidrojās, ka Lielbritānijai joprojām nav nekāda konkrēta šķiršanās scenārija laulībā ar ES. Tāpat nav vienošanās par tirdzniecību.

Domāju, ka nav jēgas uzskaitīt visas problēmas, ar kurām karalistei nācies sastapties izstāšanās procesa laikā. Ieskaitot līgumus, informācijas plūsmu, komunikācijas sistēmas un citas problēmas. Bijušais ārlietu ministrs Boriss Džonsons par šīm tēmām satraucās, taču tās atvairīja ar vienkāršu argumentu: “Pie velna ekonomiku un biznesu (fuck business)!”

Ziemeļīrija ir nākamā bremze izstāšanās mehānismā. Par šo cinīti pirms diviem gadiem neviens breksita propagandists vienkārši neaizdomājās. Izstājoties no ES, robeža starp Ziemeļīriju un Īriju kļūst par Lielbritānijas un ES robežu, kurā jāievieš robežkontrole un muitas pārbaudes. Zinot šā reģiona vēsturi, nākas saprast, ka tas nebūs viegli paveicams. Protams, UK var izstāties no ES, bet saglabāt muitas savienību ar ūniju. Formāli vai neformāli saglabājot savu vietu iekšējā tirgū. Tā būtu mīkstā nosēšanās. Taču „breksitieši“ šo pieeju neakceptē. Ja šķiras, tad jāšķiras. Tā viņi uzskata. Taču izskatās, ka Mejai neizdosies realizēt pieprasīto skarbo izstāšanās līniju. Parlaments to neakceptēs. Nav cerību piešķirt Ziemeļīrijai arī speciālo statusu. Pret to iebilst protestantu partija DUP. Viegli nebūs. Redzēsim, kas un kā vēl notiks līdz Lielbritānijas aiziešanai no ES 2019. gada 29. martā. Līdz brīdim, kad referenduma rezultātā Lielbritānija paliks viena. Aiz jūras. Taču mācība mums visiem ir viena – referendums nav izeja.

Labāk ievēlēt labus politiķus, lai tie arī atrisina visas problēmas, kas valstij ir svarīgas.

Upuris vai blēdis? Latvijas Bankas vadītaja dilemma

Viņu aizturēja pavasarī. Skarbā stilā. Kā noziedznieku. Aizdomās par kukuļņemšanu lielos apmēros. Tā toreiz apgalvoja KNAB vadītājs Jēkabs Straume Rīgā. Zibeņātrumā vēsts aplidoja mediju telpu, jo pirms dažām dienām jau bija uzsprāgusi prokrieviskā AB.LV. Pārkāpjot Ziemeļkorejai noteiktās sankcijas, tā bija nokaitinājusi ASV finanšu plūsmas uzraugus. Tur nu viņš stāvēja mūsu televizoru ekrānos.

Tur nu viņš stāvēja mūsu televizoru ekrānos. Kadra dziļumā, no skata elegants un nevainīgs, jo kopš 2001. gada vadīja naudīgāko iestādi Latvijā – mūsu centrālo jeb valsts banku. Dārgi ģērbts, aprīkots ar vērtīgiem aksesuāriem, labas publisko attiecību dresūras skolots. Ar vienu no lielākajām algām valstī, kuras lielumu nosaka viņš pats un prot to palielināt atbilstoši vajadzībām.1Vienlaikus arī ECB padomes loceklis, kuras vadība skeptiski raudzījās uz notiekošo Rīgā. Tātad bankas vadītājs, kura darbības efektivitāti parastam pilsonim novērtēt grūti, ja neskaita jaunu eiro monētu kalšanu tautiskā stilā. Vainīgs vai nevainīgs? Normālā, Rietumu demokrātijas tradīcijās sakņotā valstī šāds jautājums nerastos. Taču Latvija joprojām ir brīnumu zeme, kurā viss kas var atgadīties. Sabiedrība turpina neticēt valstij un tās iestāžu godprātībai, tāpēc dienaskārtībā joprojām ir jautājums – upuris vai svētais?

Cilvēks ar tik godīgu seju melot nevar!

Juglas ziedu tirgus arī maija sākumā atradās turpat kur parasti – 6. tramvaja galapunktā. Vecais labais «sestais trambulis» tagad saucas «Ušakova pirmais» un ceļo no Juglas mikrorajona uz Imantas blokmāju kazarmām.2Līdzās pārbūvētajiem peroniem ziedu tirdziņš dzīvo savu autonomo dzīvi. Tobrīd sezonas prece bija dzejnieku narcises. Nostājos rindā pie simpātiskas kundzes, kuras spaiņi lūza no ziedu kupenām un tvīka no smaržu mākoņiem. Pajautāju cenu, bet tirgotāja neatsaucās. Pēc brīža tomēr man pievērsās un izteiksmīgā skolotājas balsī pajautāja: «Vai varat iedomāties, kas pie manis tikko nopirka narcišu klēpi?»

– Nevaru iedomāties, – atbildēju, mēģinot iedomāties kādu aktieri vai sportistu.

– Pats Rimšēvičs!

– Bankas vadītājs?

– Jā, viņš, viņš… – sieviete māja ar galvu.

– Aha, – nezināju, ko atbildēt.

– Cik godīgs, nesavtīgs cilvēks un vēl mīl puķes!

– Nu jā, – es novilku un centos saskatīt cenas uz spaiņiem.

– Ja pirksiet vairāk, došu lētāk!

– Sapratu.

«Kas par cilvēku! Iedomājieties, mēs abi runājām par visām tām KNAB nelietībām un nejēdzībām, kas mūsu valstī notiek! Ārprāts, aizturēt godīgu cilvēku šādā veidā! Kāds kauns!» – viņa skaļi teica un nopūtās. Mēģināju atgriezties pie narcisēm, bet viegli nebija. Pārdevēja bija iepriekšējās sarunas iespaidā. Mehāniski saiņoja manas divas buķetes narcišu un turpināja stāstīt par sarunu ar iepriekšējo pircēju. Mēģināju iebilst un pajautāt, vai viņai ir pierādījumi aizturētā cilvēka nevainībai. Nē, tādu neesot, taču šāds cilvēks nevarot melot. Līdzīgu versiju pauda arī cita paziņa, kas telefonsarunā deklarēja 100% atbalstu aizturētajam valsts bankas vadītājam, nosvītrojot visus manus aicinājumus uzklausīt KNAB vai vismaz prokuratūru. «Cilvēks ar tik godīgu seju melot nevar!» – viņa nobeidza savu runu, un tur vairs nebija ko piebilst.

Tāpēc «Rimšēviča lietā» mani interesē vairākas lietas.

Vispirms jau divkosīgā sabiedrības reakcija uz notiekošo. No vienas puses, mēs visi esam pret kukuļņemšanu un uzskatām, ka cilvēki «ierauj nāsīs» bakšišu tikai tāpēc, ka alga par mazu.

Šis mīts ir populārs visos līmeņos un tiek atskaņots katru reizi no jauna, kad kāds kaut ko nav izdarījis kā nākas. Skolotājiem maksā par maz, tāpēc viņi strādā slikti, muitniekiem un ierēdņiem – tā pati problēma. Kopkoris turpina atkārtot populāro refrēnu: maksājiet vairāk, tad mēs strādāsim labāk. Tagad novērojams pretējais, t. i.,

cilvēks, kurš pats noteica savas algas lielumu un neskopojās savā labā, ir it kā pieķerts kukuļņemšanā. Tas nozīmē, ka apetīte aug ēdot.

Paceļot algas, mēs nepanāksim strādājošo darba kvalitātes kāpumu. Šis gadījums to laikam pierāda. Diemžēl.

Kā tas var būt, ka cilvēka prestižu sabiedrībā nosaka amats un «godīgā seja», nevis pierādījumi kriminālprocesā? Iespējams, ka vainīgas ir mūsu iestāžu pagātnes kļūdas, pārkāpumi un Latvijai raksturīgā personu savstarpējā izrēķināšanās, izmantojot represīvas iestādes, lai savstarpēji izkautos. Ar to vēl tiksim galā, jo sabiedrība pamazām attīrās no postpadomju nejēdzībām, un esmu pārliecināta, ka pienāks arī mūsu dzīvē laiks, kurā iestādes būs un atradīsies pienākumu augstumos.

Taču kā paliek ar mums pašiem, ja «Gorbunova frizūra», «Lemberga hūte» un «Rimšēviča godīgā seja» daudziem joprojām ir arguments, smagāks par faktu pierādījumiem?

Upuris vai slīpēts blēdis?

Pagaidām svaru kausi bankas priekšnieka lietā ir līdzsvarā.

Pirmā pozīcija: vienā pusē ir apsūdzētā tiepšanās un dievošanās, ka viņam atriebjas tie, kurus pats esot cītīgi vajājis. Cīņa ar naudas atmazgātājiem esot viņa mūža darbs un tagad «naudas atmazgātājiem ir izdevies apstādināt mani, noņemt mani no trases», tā televīzijas sižetā konstatē notiekošo Ilmārs Rimšēvičs.3 Viņš nekur neesot vainīgs, jo tiekot apmelots. Otrajā svaru kausā ir prokurores apsūdzība par divām kukuļošanas epizodēm: 1) atpūtas brauciens uz Kamčatku apmaiņā pret palīdzību «Trasta komercbankas» komunikācijā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK); 2) naudas pieprasīšana, 250 tūkstoši eiro (sākotnēji it kā esot bijis prasīts pusmiljons jeb 500 000 eiro). Viena kukuļošanas epizode norisinājusies 2010.gadā, bet otra 2013. gadā. Abas saistītas ar «Trasta komercbanku». Tā apmaksājusi Rimšēviča atpūtas braucienu uz Kamčatku. Par to bankas direktors palīdzējis «Trasta komercbankas» akcionāriem «pareizi» atbildēt uz FKTK jautājumiem un prasībām, lai FKTK pieņemtu bankai labvēlīgus lēmumus. Otrs pārkāpums ir konkrētas naudas summas pieņemšana no starpnieka. Vidutājs sev sarūpēja 10% jeb 25 000 eiro. Konsultēšana neesot izdevusies (kā cerēts), un tāpēc Rimšēvičs saņēmis kukulī tikai pusi no prasītā pusmiljona. Te pagaidām svaru kausi nosveras par labu prokuratūrai. Beidzot redzam summas un dzirdam pierādījumus. Apsūdzētais turpina noliegt bez jauniem argumentiem.

Otrā pozīcija: Rimšēvičs pats kategoriski noliedz apsūdzības un uzver, ka notikumi risinājušies sen, tālā pagātnē. Protams, laika ritums nemazina nodarītā vērtību. Diemžēl nav skaidrs, kāpēc viņš publiskajā telpā žurnālistiem apgalvo, ka apsūdzība par makšķerēšanas ekskursijas finansējumu uz Kamčatku «ir tuvu neaptverami» absurds un «kāds makšķerē» ārā vecas lietas pret viņu.

Loģiski būtu, ja viņš kameras priekšā skaidri un gaiši pateiktu, kāpēc nav vainīgs un kā to var pierādīt, jo laika šāda argumentēta paziņojuma sagatavošanai viņam ir bijis pietiekami.

Turpretī prokurore piektdien preses konferencē apgalvoja, ka operatīvajā lietā ir ne tikai kukuļdevēju liecības, bet arī sarunu ieraksti, kas esot likumīgi un tiesas apstiprināti. Liecības sniedzis arī viens no apsūdzētajiem. Pagaidām nepārliecina nedz viena, nedz otra puse. Pieņemot, ka notiek izrēķināšanās ar Ilmāru Rimšēviču, var šaubīties par to, kāpēc mūsu drosmīgie korupcijas iznīcinātāji nav izvilkuši no savas kāršu kravas trumpja dūzi KNAB «štirlica» personā, kas būtu pa šo laiku veicis neatkarīgu izmeklēšanu. Rodas aizdomas, ka viņu vietā strādā vienīgi ziņu pienesēji, kas, protams, ir labi, taču par maz, lai izskaustu korupciju visos līmeņos. No otras puses, Rimšēviča mežā pazaudētie seifi un pretrunīgie izteikumi medijos tomēr nerunā viņa lietai par labu. Aizvien vairāk atgādinot nepārliecinošo Ventspils monarha populistisko stilu sarunā ar Latvijas sabiedrību.

Trešā pozīcija: Rimšēvičam ir aizliegts izbraukt no valsts, viņš nedrīkst ieņemt savu bijušo amatu un tuvoties noteiktām personām. Nelabvēlīga sprieduma rezultātā viņam draudot 11 gadu cietumsods.4 Pats viņš apgalvo, ka labprātīgi no sava Latvijas Bankas prezidenta amata neatkāpsies, lai gan algu viņam (šķiet) vairs nemaksā. Apsūdzību viņš traktē kā apzinātu nomelnošanu.

Būtībā šis cilvēks ir izdzītais – tas, kurš izgrūsts no siltas vietiņas, jeb žurnālistu vajātais kritušais, kuru aizstāv narcišu pārdevējas un parastie ļaudis bez varas stāvokļa sabiedrībā.

Šajā pozīcijā bijušais bankas šefs ir uzvarētājs publiskajā telpā, jo mūsu iestādes nekad nav mācējušas un joprojām nespēj konstruktīvi sazināties ar sabiedrību un argumentēt savu lēmumu loģiku un pamatotību. Tieši šajā – trešajā pozīcijā pastāv vislielākās bažas par valsti, par tās prestižu tautā. No juristu loģikas skatu punkta raugoties, iespējams, viss ir kārtībā, taču no komunikācijas normu viedokļa – tālu no vēlamā. Sabiedrība netic taisnai tiesai (ir bijuši slikti gadījumi iepriekš), neuzticas mūsu institūcijām un nesaprot to rīcību. Jau Valdis Dombrovskis ar savu glābšanas programmu krīzes laikā pierādīja nespēju efektīvi sazināties ar tautu un paskaidrot, kas (un kāpēc) notiek. Masu emigrācijas paisums lielā mērā bija arī Valda Dombrovska tā laika komunikācijas menedžeru darba nespējas rezultāts. Šo pašu mēmo līniju šobrīd turpina arī KNAB runasvīri, prokuratūra un valsts vadība, kura pati visu it kā saprot, bet mums pārējiem – nestāsta.

Ja neprotat smaidīt, tad neko nepārdosiet

Mūsu bijušais bankas prezidents to prot. Kā jau amatpersonai pieklājas, viņam nav sveša PR stratēģija un viņš spēj burāt arī bezvēja apstākļos. Pret to man nav iebildumu, jo līdz šim viņam ir bijušas visas iespējas spīdēt kā zvaigznei pie naudas debesīm un maz bijis kritisku rakstu vai analīžu par viņa devumu valsts fiskālajai sistēmai. Pie šā apstākļa zināmā mērā vainīgi ir mūsu mediju kolēģi, kas vai nu nespēj iedziļināties bankas darba niansēs, vai arī nav kompetenti šajā jomā. Analīžu par viņa darbu ir maz. Ārzemju presē bija parādījušies vairāki kritiski raksti par viņa vājo devumu, taču Latviju tie parasti nesasniedza. Starp citu, šī nav vienīgi Latvijas problēma. Jau sen pienācis laiks izglītot žurnālistus ar specializāciju finanšu jomā, kā to praktizē, piemēram, Polijā (Krakovā) vai Zviedrijā (Stokholmā).

Ja analītikas būtu bijis vairāk, tad šodien nebūtu sajūta, ka saminam zvaigzni, apsūdzam princi vai kompromitējam cītīgu, godprātīgu darbarūķi.

No otras puses – lūdzu, sāciet sarunu ar mums, KNAB un visas citas iesaistītās iestādes! Pārlieciniet, ka cilvēks netiek apzināti pazudināts, bet gan pamatoti sodīts. Citādi sabiedrību pārņem stress un bažas par to, ka iestādes un tiesa ir instrumenti, ar kuru palīdzību naudīgie novāc nevajadzīgos. Galu galā – stress ir moderna laika pašnāvības forma. Atbrīvojiet sabiedrību no neziņas un iemācieties runāt ar tiem, kas maksā savos nodokļos jūsu algas un tāpēc vēlas sapratni un uzmanību. Laba aktiera spēles laikā publika neklepo un labas publiskās saziņas brīdī pazūd stress un minējumi. Citādi taisnība būs Agatai Kristi: «Ja runa ir par ļoti lielu naudu, tad nedrīkst ticēt nevienam!»

Raksts nav ziņa, bet literārās žurnālistikas žanrā veidots autora viedoklis.

Atsauces:

Latvijas Bankas prezidenta Rimšēviča alga pērn augusi par teju € 14 000

2 – Turpretī smalkiem ļaudīm tagad kalpo klusais tramvajs Nr. 11, kas savieno bagāto Mežaparku ar turīgo kluso centru un tāpēc ar ziedu tirgu Juglā nav nekādi saistīts.

Rimšēvičs prasījis € 500 000; saņēmis € 250 000

Latvian Central Bank Governor Ilmars Rimsevics to Face Prosecution

%d bloggers like this: