Speciāli TVNET

Bieži bijusi velēšanās pieķert kādu melos? Protams. Tā radās poligrāfs jeb melu detektors, kuru daudzi apstrīd, taču turpina izmantot praksē joprojām.  Īpaši ASV. Vai ir kādas pazīmes, kas liecina par melu klātbūtni sarunā? Jā, formāli ir. Brīdī, kad ASV prezidents Bils Klintons 1998.gadā tika izjautāts par savām attiecībām ar Moniku Levinsku, viņš noliedza sakarus „ar šo sievieti“ un vairākas reizes paberzēja sev degungalu. Tas notika 26 reizes minūtē. Pieņemts uzskatīt, ka šādi reaģē melotāji un to faktiski pierādījuši arī spāņu psihologi. Noskaidrojot, ka melojot cilvēkam raksturīga forsēta asins piegāde deguna zonai. Pēc tam tika daudz un plaši rakstīts par šo „Pinokio efektu“ un pastāvēja cerība, ka šādi būs viegli pieķert melotājus nepatiesību paušanā. Cerība bija, bet konkrēti rezultāti izpalika. Tāpēc sajūsma noplaka. Nekas labāks par veco „melu detektoru“ pagaidām izdomāts nav.  

Melu detektors piedzima 1921.gadā

Tas bija veids kā pieķert cilvēku melošana, izmantojot zinātniski atklātās metodes. Pati ideja ir vecāka, jo arī agrāk bija zināms, ka cilvēks melo stresā un viņam tad paaugstinās pulss, asinsspiediens, paātrinās elpošana un plūst sviedri. 

Ap 1890.gadu psihologs Hugo Munsterbergs pimais sāka publiski apspriest šo tēmu, piedāvājot reģistrēt cilvēka reakciju melošanas laikā. Advokāts Viljams Mārstons jau bija eksperimentējis šajā virzienā, kontrolējot liecinieka asinsspiedienu, pulsu un bija pārliecināts, ka var un spēj atmaskot melotājus un atrast lieciniekus uz kuru liecībām var paļauties. Taču izšķirošo soli šajā virzienā spēra Bērklijas policijas priekšnieks Augusts Volmers, kurš pieņēma darbā jaunu medicīnas studentu Džonu Lārsonu melu detektora izstrādāšanai.  Viņam izdevās izveidot iekārtu un 1921.gadā to sāka praktiski izmantot kriminālpolicijas vajadzībām.  Šo stāstu var izlasīt enciklopēdijās, taču daudz interesantāk būs izlasīt Amita Katvalasa grāmatu „Trīsas asinīs: slepkavības, apsēstības un melu detektora piedzimšana“     (Tremors in the blood: Murder, obsession and the birth of the lie detector, (Mudlark). Autors īsi apraksta detektora radīšanu, taču daudz vairāk pievēršas mīklām un dramatismam, kas radās poligrāfam parādoties cilvēku sabiedrībā. 

Vienā no stāstiem autors pievēršas zādzībām sieviešu kopmītnē.  Lārsons testēja visas iesaistītās sievietes un daiļākajai no viņām pajautāja: „Vai Tu mīli mani?“. Poligrāfa mērījumi rādīja, ka sieviete melo. Godīgi sakot, tā zinātnē nedrīkst darīt. Taču Lāršons rīkojās pretēji noteikumiem un šādi atrada savu mūža mīlestību un dzīvesbiedri. Pēc pāris mēnešiem abi apprecējās. 

Visi autora aprakstītie gadījumi nav līdzīgi veiksmes mirkļi. Tur var sastapt neatrisinātus noziegumus, gadījumus ar hroniskajiem melotājiem, taču pats galvenais ir tas, ka šos stāstus ir interesanti lasīt. 

Kā viss notika tālāk? Lārsonam bija strikti zinātniska attieksme pret „jauno aparātu“, taču viņa kolēģis Leonards Kīlers vairāk sliecās mārketinga un reklāmas virzienā. Visbeidzot marketingistam izdevās aizvākt konkurentu un viņš pats uzmetās poligrāfa galvenā eksperta statusā.  Par viņu ir izveidota arī 1948. gada filma (Ring Northside 777), kurā poligrāfs spēlē galveno lomu. To varat noskatīties Youtube.   

Fizioloģiskās pārmaiņas, kuras poligrāfs reģistrē, nav nekas īpaši jauns. Lielāko daļu no šiem paņēmieniem lieto jau sen medicīnā. Izmeklēšanas procesos visu izšķir pratinātāja prasme un spēja nostādīt izjautājamo personu neērtā situācijā. Tad parādās dramatiskāka reakcija un iespējams novērtēt atbilžu patiesīgumu. Poligrāfs reģistrē pacienta stresa līmeni, nevis patiesību stāstījumā. Taču var gadīties, ka stresu izraisa arī citi apstākļi un tad „melu atmaskotāja“ rezultāts vairs nebūs korekts.  

Poligrāfa metodes

Iecienītākā metode ir kontroles jautājumi, kuriem piekļaujas salīdzinošā analīze. Tā pieļauj atbilžu salīdzinājumu dažādās situācijas. Sākumā klientu izjautā par salīdzinoši parastām, neitrālām tēmām. Pēc tam „iedzen stūrī“ ar kontroljautājumiem. Reakciju salīdzinājums dod iespēju veikt vispārinājumus. 

Otra pieeja ir specifisku jautājumu izstrādāšanu. Atbildes paredz reakciju, kuru var demonstrēt tikai policists (kurš zina nozieguma apstākļus) vai pats noziedznieks. Piemēram, vai slepkavība veikta ar : āmuru, stikla pudeli vai svečturi? Jāpieļauj, ka vainīgais reaģēs tieši uz liktenīgo priekšmetu. Vienīgā problēma, ka šī metode ne vienmēr ir izmantojama. Visu šo iemeslu dēļ poligrāfu arī šodien daudzviet izmanto reti. Vēl viens būtisks iemesls ir apstāklis, ka cilvēks var psiholoģiski sagatavoties poligrāfa testam un apspiest savu reakciju mērītāja izraisītajiem kairinājumiem. Tā, piemēram, mēdz rīkoties spiegi vai izlūki, kuru stāstu patiesīgumu iestāde (darba devējs) vēlas pārbaudīt iekrītot vai dezertējot. 

Tās nozīmē, ka vairums psihologu – pētnieku ir noraidījuši poligrāfu kā vērā ņemamu pārbaudes ierīci, taču (neraugoties uz to) melu detektoru plaši turpina izmantot ASV.

Jāuzsver, ka lielais vairums melu detektora pretinieku uzskata, ka cilvēka reakcija var būt neadekvāta un tāpēc pieņemtais lēmums – kļūdains. 

ASV turpina izmantot „melu detektora“ testus pieņemot cilvēkus darbā. Piemēram, CIP. Šī metode esot palīdzējusi izvairīties no situācijas, ka centrālajā izlūkošanas pārvaldē pēkšņi sāk strādāt kāds ārzemju spiegs vai iepriekš sodīta persona. Iespējams, ka šādā situācijā ir vērts izmantot poligrāfu. Salīdzinoši daudz ekspertu uzskata, ka poligrāfs joprojām esot labs liecinieku pārbaudītājs, jo palīdz izvairīties no „daiļrunības“ un faktu piepušķošanas. Tā teikt – disciplinē lieciniekus. Pēc viņu domām poligrāfu vajadzētu izmantot tikai kā elementu, kas palielina liecību patiesīgumu, nevis kļūst par izšķirošo rādītāju.   

Pašlaik, paralēli „melu detektoram“, tiek izmantotas arī citas metodes, kas palīdz noskaidrot patiesības sastāvu kāda cilvēka runā. Piemēram, MI spēj veikt valodas analīzi, mērīt galvas smadzeņu darbības intensitāti un visi šie paņēmieni diezgan labi papildina šodienas poligrāfa atmaskojumus. Taču cilvēks ir gudrs un apķērīgs. Ja, piemēram, Bils Klintons būtu zinājis par „Pinokio efektu“, tad nopratināšanas laikā nebūtu bakstījis degungalu. Rezultātā šodien aina izskatītos citādi un aizdomas par melošanu mazinātos.   

Cilvēki melojot apstākļu spiesti. Tā uzskata. Vispār jau neviens melot nevēloties, tikai nedaudz noslēpt patiesību gan. Tāpēc nav izslēgts, ka vislielākie meli pasaulē ir nevis izdomājumi, bet patiesības noklusēšana.