Dabiskie melotāji un viņu instrumenti jeb upuru gaidīšanas loģika

Speciāli TVNET

Ušakovs aiziet no Rīgas. Atstājot aiz sevis „sadedzinātus“, nelietojamus tiltus. Dzelzceļa pārvadi izrādījušies dziļāki par Daugavas akačiem, un galvaspilsētas iedzīvotājiem jārēķinās ar nīkšanu sastrēgumos. Kāpēc tā noticis? Uz šo jautājumu nesen atbildēja Rīgas satiksmes ierēdņi. Biju uzrakstījusi iesniegumu par to, ka Pierīgas krustojumā (pie kāda veikala) veidojas riskantas satiksmes situācijas. Aicināju atrast tur drošāku satiksmes regulējumu. Rīgas iestāde atbildēja lakoniski – kamēr tur nav upuru, mēs uzlabojumus neieviesīsim. Šo pašu loģiku deklarē arī Rīgas domes vadītāji. Kamēr nav upuru, tikmēr visi tilti derīgi. Vai mani pārsteidz Saskaņas un GKP politiķu tuvredzība? Nespēja preventīvi (iepriekš) apsekot drošības standartu tiltu konstrukcijās?  Nē, nepārsteidz. Šis ir tipisks PSRS laika sindroms – dzīvot no rokas mutē, nerūpējoties par drošības garantijām ilgtermiņā. Šādi uzsprāga Černobiļas AES, nokrita pacēlāji Talsos, sabruka Zolitūdes jumts. Taču mani pārsteidz, ka pēc šī ļoti konkrētā nolaidības fakta Saskaņas popularitāte nav kritusies.

Melotāju loģika

Loģiski, ka partijas Saskaņa popularitātei šādā situācijā būtu jānokrītas. Ir zināms, ka krievu vēlētāji līdz šim balsoja tikai par savējiem Rīgā arī tad, ja „viņi“ bija  slikti politiķi, taču savējie. Tagad šis „nacionālais balsojums“ – krievi par krieviem un latvieši par latviešiem – draud ietekmēt mūsu kopīgo drošību. Rīgā sabrukt var ne tikai nepārbaudītie tilti. Pie varas daudz augstākajā – Eiropas līmenī mūsu vēlētājs tagad tiecas saglabāt prokremliskus politiķus, kas Rīgas ekonomiku noveduši līdz kliņķim. Pārvēršot Latvijas galvaspilsētu Maskavas forštates sādžā un rūpējoties tikai par sava elektorāta privilēģijām Rīgas sabiedriskajā transporta sistēmā, kurā ikdienā ož pēc urīna un bomžiem.

Prokremliskās Rīgas un Daugavpils krievu avīzes turpina taurēt lasītājiem pilnas ausis ar meliem par Saskaņas lomu Rīgas naudas izsaimniekošanā. Viņi neesot vainīgi. Putina pielūdzēju 9. maija maršēšana Pārdaugavas parkā drīz lieliski noderēs kā aģitācijas akts Ušakova un Amerika priekšvēlēšanu kampaņai Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Nomainot akcentus no būtiskā uz nebūtisko, no patiesības uz meliem. Kā tas var būt, ka cilvēki (kas pakļāvuši dzīvības zaudēšanas riskam uz Rīgas tiltiem) nevis atvainojas un atkāpjas no amatiem, bet cierē vēl augstāk – uz labi apmaksātiem amatiem Briselē?

Kāpēc viena sabiedrības daļa tic publiskiem meliem un absurdiem apgalvojumiem?

Pēdējā laikā daudz runājam par viltus ziņām. Par ļaužu lētticību un gatavību noticēt skandalozām muļķībām. Pieļaujam, ka lasītāju un skatītāju lētticība rodas no zināšanu un izglītības trūkuma,  taču kur rodas šie talantīgie melotāji, kas ņemas pa Twitter un Facebook kā pa sava privāta cirka arēnām?

Vai viņi ir lieliski publisko attiecību speciālisti, kas spēj pārkrāsot ar vārdiem „melnu par baltu“? Nē, viņi ir tikai un vienīgi talantīgi melotāji.

Šie cilvēki ierodas no nekurienes un magnetizē uzmanību ar  savu savādumu un provokatīvu izaicinājumu komunikācijā. Iekārtojas sabiedrības centrā, tēlo ievērojamus ļaudis. Bieži pat ekspertus, gudros un ģēnijus, bet faktiski ir tikai neizglītoti manipulatori un viduvējības. Viņi pamanās aizņemties naudu un neatdot, izteikt melīgus viedokļus un tikt uzklausīti. Prot melot par sevi  (savu kompetenci), un mēs šīm pasakām noticam. Latvieši esot „kā uzmedoti“ uz svešiniekiem, par kuriem nekas agrāk nebija zināms. Ja viņi uznirst kā eksotiskas puķes vai šiverē pa aizkulisēm, menedžējot sev vajadzīgus viedokļus sabiedrībā, tad cilvēki viņiem notic tieši tāpat kā oluzaķim vai papardes ziedam. Kompetences pierādījumi nav vajadzīgi. Mūsu pieķeršanās blefotājiem šodien esot lielāka nekā jebkad agrāk. Kā šiem viltvāržiem izdodas panākt simpātijas bez iemesla un argumentiem? Vai internets viņiem palīdz?

Viltus pravieši

Dokumentālā filma ”The Inventor” stāsta par sievieti, kurai izdevās magnetizēt, savaldzināt  un visbeidzot apkāst turīgus un ietekmīgus cilvēkus sava bezjēdzīgā izgudrojuma finansēšanai.  Šoreiz runa nav par simtiem, bet tūkstošiem dolāru, kurus uzņēmējai Elizabetei Holmsai izdevās iegūt savas  „medicīnas mašīnas“ producēšanai un ieviešanai ražošanā. Ir runa par to, kāpēc meļiem izdodas tas, kas godīgajiem cilvēkiem ir neiespējams sapnis.

Tātad ASV tika radīts kaut kas līdzīgs pašmāju Rigvir, un vairums šīm fantāzijām noticēja.  Ja pašmāju Rigvir izrādījās zāles, kas neārstē slimos, tad arī Holmsas mašīna nespēja diagnosticēt to, ko pati autore sasolīja. Kā šai – no augstskolas izmestajai studentei – izdevās bez pārbaudes un profesionāļu ekspertīzes, iekļūt riska kapitālistu olimpā Silikona Ielejā un izspiest no ietekmīgiem cilvēkiem (Ruperts Mērdoks, Henrijs Kisindžers u.c.) gigantiskas summas sava absurdā „izgudrojuma“  finansēšanai? Elizabete solīja aptiekām izgatavot iekārtu, kurā ar parastas asins analīzes palīdzību varēs konstatēt diagnozi apmēram 200 slimībām. Šī iekārta netika uzbūvēta, jo reāla projekta nebija. Vienkārši tāpēc, ka pagaidām nekas tamlīdzīgs veselības aprūpē nav iespējams. Taču investorus pati ideja ieinteresēja. Simpātiskā Elizabete un viņas uzņēmums Theranos zibenīgi kļuva populārs un strauji noenkurojās uz žurnāla Fortune vāka. Tagad viņai draud 20 gadu cietumsods par krāpšanu.

Kā tas iespējams? Elizabetes apģērbs (mūžīgais melnais džemperis), uzticību rosinošais izskats un retorika uzpirka ietekmīgus cilvēkus. Viņi noticēja viltvārdei. Neapšaubot viņas kompetenci.

 

Tas, ka šie viltus pravieši pievilina slavu un mēs tiem noticam, nav nekas jauns. Ārsts, itālietis Paolo Makarīni pamanījās pat iemelot sevi Zviedrijas Karaliskajā akadēmiskajā slimnīcā kā modernās ķirurģijas zvaigzne. Krāpjoties ar izglītības dokumentiem un melojot par saviem sasniegumiem zinātnē un praktiskajā ķirurģijā. Rezultātā viņš operēja cilvēkus, ieoperējot viņos nekam nepārbaudītus un, kā vēlāk izrādījās, dzīvību apdraudošus rīkles transplantus. Visi operētie vēlāk nomira, un tikai žurnālistu uzņēmības rezultātā viltvārdi no trases tomēr izdevās noņemt.

Cilvēki melo apzināti

Cilvēki melo, lai maldinātu apkārtējos. Neapzinātu melu nav. „Katrs divdesmitais cilvēks ir apveltīts ar melošanas talantu. Šiem talantīgajiem melotājiem, vieglāk nekā pārējiem, izdodas apmuļķot sabiedrību uz ilgāku laiku, radot sev zvaigznes statusu,” konstatē viens no vadošajiem melu ekspertiem, Gēteborgas universitātes profesors, psihologs Pērs Anders Granhāgs. „Dabiskie melotāji bauda melojot. Viņiem patīk piepušķot savus izdomājumus. Viņi mēdz būt gandarīti, redzot, kā cilvēki nekritiski notic uz vārda. Taču reizēm viņiem paliek arī kauns par izdarīto. Ja viņu melu rezultātā kāds cilvēks zaudē karjeru vai draugus. Atšķirībā no psihopātiem šiem dabiskajiem melotājiem tomēr piemīt empātija,“ konstatē profesors.

Melotāju mūsu vidū ir daudz. Tie ir pētnieki, kas fabricē savu pētījumu rezultātus. Tās ir personas, kas piedēvē sev neesošus titulus un kompetences. Tie ir interneta troļļi, kas organizē uzbrukumus noteiktām personām, tās devalvējot un pārliecinoši kompromitējot ar melīgiem argumentiem.

Vai modernajā laikā (tagad!) cilvēki melo vairāk un biežāk? “Nē, tā nav,“ uzskata profesors Granhāgs. Pēc viņa domām, vainīga ir interneta komunikācijas iespēja, kas atļauj vieglāk un ātrāk meļiem izplatīt nepatiesas ziņas un sagudrotus „faktus“. Lielā lētticīgo armija, kuri nekritiski notic.

Meļi kā romānu un filmu varoņi

Melošanas priekšrocības apzinās jau bērni.  Mānīties mēdz būt izdevīgi „mīļā miera“ un priekšrocību labad. Pētījumi rāda, ka cilvēki vienmēr meklē apstiprinājumu savām iedomām. Ir tās patiesas vai nav – tas vairs nav svarīgi. Šādos brīžos paši  (apzināti) pakļaujam sevi meliem, jo nevēlamies izlasīt informāciju, kas varētu mūs noorientēt pareizi. Bieži nostrādā grupas spiediens. Rezultātā cilvēks notic draugu vai kaimiņu meliem kā patiesībai.

Ekrānšāviņš no filmas Džanni Versače slepkavība

Ģeniāli melotāji ir leģendāru filmu (Džanni Versače slepkavība The Assassination of Gianni Versace: American Crime Story,  Blefotājs, Noķer mani, ja vari, Sasistie stikli) pamatā. Zīmīgi, ka pats galvenais mērķis šiem melotājiem, ir sava lieliski pievilcīga paštēla izveidošana. Mazāk svarīga ir peļņa vai mantiskie ieguvumi.

Gadījums „Dirty John” esot sižets, kas filmu sērijai arī ņemts no dzīves. Netīrā Džona stāsts patiešām esot reāli noticis kādas ģimenes ikdienā. Puisis izmantojis lētticīgu, laipnu, bet bagātu kundzi – dizaineri Debru Ņuelu savām vajadzībām. Viņu krāpjot un par sevi melojot. Fināls šim stāstam nav labs. Tagad meļu sižeti mums patīk. Tos plaši izmanto filmu sēriju pamatā, un skatītāji enerģiski seko dabiskā meļa melošanas procesam cauri filmas stāstam. Mums patīk zināt, ka „viņš“ melo. Tāpēc jautri redzēt, kā lētticīgie ekrānā redzamajiem meliem notic. Taču nekad neiedomājamies, ka šādi melotāji var būt arī tepat – šaipus ekrāna. Tepat – mums līdzās.

Savādi, ka melošana gandrīz vienmēr atmaksājas, ja melo ticami. Piemēram, mūzikas festivālu Fyre Karību jūras zonā reklamēja kā Instagrama festivālu, kurā katrs var piedalīties, pozējot kopā ar citiem glītiem ļaudīm tropu pludmales apstākļos. Taču vēlāk izrādījās, ka šāda festivāla vispār nav. Tie, kas aizbrauca uz solīto paradīzi, nokļuva netīrā piekrastē,  bija spiesti ēst sausu maizi ar ūdeni, un no solītā „glamūra“ vai mūzikas nebija ne miņas. Vēlāk arī šo krāpšanos izmantoja kā scenāriju divām filmām.

Dabisko melošanu var likt lietā arī mārketinga kampaņās. To pierādīja izdevuma Vice reportāža no it kā labākā restorāna Londonā, kas realitātē neeksistē. Var rādīt Latvijas esošās un bijušās ministres uz rokdarbnieču žurnāla vāka, lai šādi  formāli radītu iespaidu par viņām kā dižām rokdarbniecēm, taču faktiski nodarbotos ar priekšvēlēšanu reklāmu neētiskā veidā. Blefotāju sarakstu varētu turpināt, taču viena lieta viņiem visiem ir kopīga – viņi prot un spēj nolaupīt publikas uzticību.

Apmānīto katarse

Daļa cilvēku neiebilst pret to, ka tiek mānīti. Piemēram – Rīgas Dome nav vainīga pie galvaspilsētas tiltu kritiskā stāvokļa. Šāda melīga informācija noder tad, ja tā apstiprina paša cilvēka maldīgos pieņēmumus. Tad negribas ticēt ka oluzaķa nav, tieši tāpat kā nav labvēlīgas vai nelabvēlīgas laika prognozes, kuru mums katru rītu braši ziņo LR1.

„Agrāk visu noteica reliģija. Baznīca piedāvāja savu izskaidrojumu. Taču ieradās zinātne un apgāza reliģiozi traktēto pasaules konstrukciju. Cilvēki kļuva nedroši. Gribējās ticēt vecajām dogmām, bet modernais laiks piegādāja jaunus faktus, kas apgāza dogmu nemaldīgumu,” konstatē pētniece Emma Franca, kas ilgstoši pēta un studē viltus ziņu ražošanas tehnoloģijas. Pēc viņas domām, zinātne un loģika ir vadošo viedokļu noteicēju ienaidnieks.

Meļu spiediena varas grupām ir skaidrs, kā pasaulē visam jānotiek, bet zinātnieki traucē producētās iedomas noenkurot un nostabilizēt sabiedrības apziņā.

Diemžēl patiesība nemēdz būt melnbalta. Taču meli gan. Meli spēj vienkāršot vissarežģītākās lietas un procesus, vulgarizējot tās līdz absurdam. Tieši šis melu absurds arī sabiedrību uzrunā. Piemēram, Facebook ir ļaužu grupas, kas ir cieši pārliecinātas, ka vislabākais paņēmiens izsargāties no vīrusa infekcijām ir „Sudrabūdens“ dzeršana. Tas, ka šādai nostādnei nav zinātnisku pierādījumu un šis pieņēmums varētu izrādīties meli, piekritējus neinteresē. Viņi vēlas ticēt, ka tā ir patiesība, un turpina slavēt sava favorītprodukta neesošās īpašības.  To pašu mēs redzam arī Rigvir izplatītāju argumentācijā.

Piederības sajūta

Cilvēks ir bara būtne. Tāpēc viņš vēlas piederēt domubiedru grupai. Agrāk šo kopības sajūtu nodrošināja ģimene vai baznīca. Tagad šo pašu misiju veic fragmentāras grupas, kas eksponējas internetā.  Pateicoties tīmeklim, cilvēki daudz rūpīgāk nekā agrāk veido savu publisko tēlu. Ja internetā jūs rādāt savas fotogrāfija salonu lauvas veidolā, tad skatītājiem radīsies un nostiprināsies viedoklis par jums kā ietekmīgu, pieprasītu, dižu un efektīgu publisko personu. Ja demonstrēsiet dārgas mantas, radīsies priekšstats par jūsu bagātību un pārticību.  Sabiedrībā populāras personas šobrīd pašrocīgi uzbur savu tēlu ekrānā, kuru mēs pārējie apskatām un uztveram kā tīru mantu. Salonu lauvas blefo publikai moži, izstāstot par sevi – tieši vajadzīgajā interpretācijā. Tas, ka vairumā gadījumu nekas no šī naratīva sāgas neatbilst patiesībai, nevienu lasītāju neinteresē.

Kāpēc mūsu sabiedrība vēlas baudīt šos meļus un blefotājus, ieklausīties viņu izdomājumos? Tāpēc, ka sociālie mediji ir mūs pieradinājuši pie smalko aprindu greznības, pārticības un izlaidības. Ja cilvēks ir bagāts, tad viņa personība sāk publiku interesēt, neatkarīgi no varoņa IQ līmeņa smadzenēs.  Šā iemesla dēl sociālie mediji mums piedāvā neiedomājami lielu skaitu „bagāto“, kas gatavi rādīt savus baltos zobus, jaunās somas un sunīšus kabatā. Lai gan tikai neliels skaits no šiem ļaudīm ir pārtikuši un spēj parādīt patiešām paši savu īpašumu. Vairums mantu ir paņemtas no citiem, fotografēšanās notiek svešās guļamistabās, pie svešu cilvēku automašīnām. Turpina tēlot to, kas viņi patiesībā nav. Būt bagātam un veiksmīgam šodien ir norma. Pretējā gadījumā atliek aizmest telefonu un kļūt par eremītu.

Kad kolēģe Izabella izveidoja internetā viltus kontu ar nosaukumu „Gabriela“ (kas pieder neeksistējošai personai) un stāstīja publikai izdomātus stāstus par šo jauno sievieti, tad lasītāju skaits simtkāršojās vienas nedēļas laikā. Vai šādi rīkoties drīkst? Izabellai šķiet ka šādos melos un izdomājumos nav nekā slikta. Cilvēki vēlas sekot kontiem, kas aizrauj un iespaido. „Viņiem nav svarīgi, vai tā ir vai nav patiesība. Galvenais, lai ir aizraujoši,” konstatēja konta autore. Tas nozīmē, ka stāsts un attēli kļuvusi svarīgāki par patiesību.

Kā atklāt, pamanīt meļus un blefotājus?

Reiz lasīju par kādu ierēdni, kurš bija šķiedies ar iestādes naudu savās interesēs. Tiesā viņš apgalvoja, ka šādi rīkoties esot katra normāla cilvēka sapnis. Visi apkārtējie par šādu rīcību sapņo, bet viņš vienīgais esot bijis drosmīgs un „mazā cilvēka sapni“ realizējis pats savā dzīvē. Savādi, man nekad nav ienācis prātā šķiesties ar svešu naudu. Acīmredzams, sapņi un laimes sajūta mums katram ir atšķirīga.

Zaglim līdzīga loģika ir arī Donaldam Trampam, kas visur redz cilvēka cīņu ar valsts sistēmu, jeb, izmantojot viņa iecienīto frāzi, – cīņu ar establišmentu. Tātad, nostādot sevi varoņa lomā, ir vieglāk un ērtāk nejusties vainīgam par zagšanu, krāpšanu un melošanu. Tieši tāpat kā mūsu Rīgas Domes bijušajiem vadītājiem, kas izliekas, ka nav vainīgi pie Rīgas tiltu šodienas problēmām.

Vai viņi ir mākslinieki? Aktieri? Jā, protams. Angļu valodā viņus arī sauc par  con artist – tātad aktieriem.  Noziegums ir sava veida mākslas forma, kurā ”con” jeb ”confidence” (apbrīna) ir neatņemams jēdziens. Mākslinieks uz  skatuves nevar cerēt uz panākumiem, ja nespēs apburt publiku. Likt tai noticēt savam vēstījumam. Elegantie zagļi un blēži vispār ir simpātiskas un maģiskas personības, tādus tos atspoguļo arī kinomāksla:  Džordžs Klūnijs (George Clooney, Ocean’s eleven), Ledonardo di Kaprio (Leonardo Di Caprio, Catch me if you can) vai Pols Ņūmens (Paul Newman,The Color of Money) ir tikai daži piemēri.

Taču ap mums šādu cilvēku ir daudz vairāk nekā kino ekrānā.  Tepat politikā un sadzīvē.

Mēs taču zinām, ka viņi ir, taču atsakāmies pamosties no sava iedomu sapņa? Noticam, ka politologs Ivars Ijabs nokārtos visiem ES pensionāriem vienādi lielas pensijas (tieši no Briseles) un Ušakovs ar Ameriku „atkārtos Rīgas fenomenu“ Eiropas līmenī.

Ja nebūtu vēlētāju, kas vēlas dzirdēt melus, tad nebūtu šādu politiķu solījumu.

Ja nākamajās EP vēlēšanās maijā atkal ievēlēsim blēžus un meļus, tad atkal kļūsim paši par upuriem. Situācijai, kuru paši būsim radījuši.

Dabiskie melotāji ir saskatāmi, ja mēs vēlamies viņus ieraudzīt. Ar to arī sāksim.

Ticība un pārliecība jeb anti – intelektuālisms Latvijā?

Jasmund17

Pirms mēneša amerikāņu reperis BoB sāka izvietot internetā ”pierādījumus” par to, ka zeme nav apaļa. Viņš nespēja saskatīt vietu, kur ”zeme apliecas, lai izveidotu loku”. Pēc viņa domām horizonts vienmēr ir acu augstuma līnijā un tāpēc viņš neticot idejai par to, ka zeme ir apaļa. Pēc viņa domām tā ir plakana. ”Ar šo es vēršos pret visiem šiem zinātniekiem, kas mūs visus jau sen ir piemānījuši. Mūs piešmauca! Tā. To nu mēs tagad zinām.”

Neil de Grasse Tyson pēc tam centās viņam pierādīt pretējo un paskaidrot, ka tā tas patiešām ir, taču – bez panākumiem.

Diskusijas vietā BoB uzrakstīja dziesmu ”Flatline”, kurā apgalvots, ka slavenais zinātnieks ir ”uzpirkts”, taču fiziķis viņam atbildēja ar otru dziesmu ”Flat to fact”. Kā viss beidzās? Grūti uzminēt. Iespējams, ka pasaulē palielinājās šarlatānu skaits, jo viens reperis apgāza fiziku.

Tik vienkārši?

Tas, ka zeme ir apaļa esam zinājuši kopš antīkās pasaules laikiem, 200 gadus pirms Kristus. Taču BoB gadījumā tas neko nenozīmē, jo interneta iespējas tagad atļauj katrai “populārai personai” deklarēt savu patiesību un atrast līdzgaitniekus. Jo neizglītotāki ir šie sekotāji, jo vieglāk viņi pakļaujas viltus ”patiesības” sludinātājiem.

Pirmajā mirklī šis stāsts šķiet jautrs un komisks. Taču problēmas būtība slēpjas dziļāk. Brīdī, kad bļaujošu cilvēku bariņš, kas (pēc uzskatu sinhronizēšanas internetā) metas ārā uz ielas un pieprasa savu tumsonīgo uzskatu legalizēšanu, var notikt neiespējamais – sabiedrības attīstības piespiedu deģenerācija.

Tie, kas esam piedzīvojuši PSRS okupācijas laiku, labi atceramies, kā ideoloģija potēja cilvēkos debilus priekšstatus par laimi, mīlu, pārticību un tikumību un liela sabiedrības daļa šai pārliecībai sekoja, veidojot homos sovieticus ganāmpulku.  Ar šiem reptīļveidīgajiem cilvēkiem vēl šodien netiekam galā mūsu publiskajā telpā.

Tāpēc brīdī, kad zināma, neizglītota sabiedrības daļa sāk skaļi deklarēt muļķības, nevajadzētu smieties un novērsties, bet gan padomāt, vai zinātnes atklājumu noliegums neved mūs atpakaļ pie viduslaikiem un inkvizīcijas.

Šis process ir tā saucamā inti – intelektuālā kustība, kas plaši izplatījusies ne tikai ASV un citur Rietumeiropā, bet arī Latvijā. To iedarbinājis internets, kurā ”katrs sētas miets” var izteikt savu viedokli par tēmām, kuras nesaprot, taču tieši tāpēc panākt publiskās domas reakciju uz saviem izteikumiem. Vēl vairāk, ja šis cilvēks ir “populāra persona” vai politiķis, tad var nešaubīgi sludināt savu viedokli par visu un būs cilvēki, kas tam noticēs.

To var novērot ne tikai Latvijā ar smieklīgo Tieslietu ministrijas pirmslaulības apmācību brošūru, kurā zinātnes un modernās pasaules atklājumi un izpratne par ģimeni, erotiku, sensualitāti, maigumu un savstarpējo cieņu nomainīti ar viduslaiku reliģiozā fundamentālisma dogmām Zemgales tantiņu izpratnē. To pierāda mūsu valsts nespēja pievienoties Stambulas konvencijai un palikt kā vienīgajai valstij (kopā ar Krieviju) klaunu rindā, kas šo dokumentu nav parakstījušas, u.c. nožēlojami procesi.

Latvijā šī anti – intelektuāļu kustība ir ļoti plaši izplatīta pat politisko aprindu lēmējinstitūciju līmenī. Tas ir traģiski, jo nozīmē, ka šis grupējums neņem vērā faktus un zinātniskus pierādījumus, bet gan spriež un vērtē sabiedrības procesus, izejot no savas privātās pieredzes vai kompetences līmeņa.

Šādu cilvēku galvenais arguments parasti ir ”shēmas” vai ”konspirācijas teorijas”, kurām viņi paši svēti tic, lai gan vērā ņemamu pierādījumu šiem apgalvojumiem nav.

Tas arī nav nekas jauns, jo kopš senseniem laikiem neizglītoto iedzīvotāju daļa ir mēģinājusi sev izskaidrot visas sarežģītās pasaules norises ar tik pat sarežģītām sazvērestībām.

Sistemātiskie zinātnes atklājumi, protams, paver ceļu gan valstīm, sabiedrībām, gan arī indivīdiem attīstīties un iet līdzi laikam.

Taču antiintelektuālisti to noliedz. Pēc viņu domām nekas nevienam nav jāmācās, jo tie, ”kas zina un saprot, spēj visu izlemt arī bez skolām un kompetences”.  Pat ISIS kaujinieki vārdos noliedz zinātni un progresu, bet darbos šauj ar ieročiem, kurus piedāvā zinātnes atklātās tehnoloģijas.

Tātad – ja zinātnes atklājumi šiem cilvēkiem ir ērti un ”pa prātam”, tad viss kārtībā. Problēmas rodas brīdī, kad zinātnes atklājumi apstrīd esošos priekšstatus. Piemēram, par klimata pārmaiņām, vides piesārņojumu, evolūcijas teoriju, homoseksuālo cilvēku eksistences tiesībām vai vakcināciju.

Līdz šim bijām pārliecināti, ka šāda tumsonība saistāma ar zināšanu un kompetences trūkumu. Taču izrādās, ka tik vienkārši šo problēmu atrisināt nav iespējams.

Nepietiek ar kompetenci un zināšanām, ir nepieciešams arī intelektuāls godīgums. Ja ir godīgi nostāties kāda cita cilvēka pusē (kurš pauž patiesību) un ar šo faktiski izstāties no sava domubiedru grupējuma (kas nav ērti), tad katrs no mums šādu soli spert tomēr neuzdrīkstas. Šim solim pietrūkst drosmes. Ērtāk un vieglāk ir piemest pagales ”galileja sārtam”, nekā godīgi atzīties, ka “tam tur” ir taisnība. Šķiet, ka sabiedrības briedums ir mērāms tieši ar šo olekti. Spējam vai nespējam būt godīgi arī pret svešiem atklājumiem, patiesībām un loģiku, kas ir pierādīta.

ASV debates par šo tēmu pašlaik sit augstu vilni. Diskusijas ir skarbas, naidīgas un saskaņas ”grupu” starpā pagaidām nav novērojamas. Taču izeja ir – mums jācenšas akceptēt citādas idejas, ja tām ir loģiski argumentēti pierādījumi, nevis tās balstās uz ticības vai pārliecības imperatīva.

Piemēram, zviedru sabiedrībā pašlaik augstu vilni sit skandāls ap slaveno ķirurgu Paolo Macchiarini un viņa neētiskajām metodēm ārsta darbā. Televīzijas žurnālistu atmaskojums novedis pie nopietnām diskusijām par ķirurga atlaišanu no darba, leģendārā, karaliskā Karolinska Institutet vadības maiņu (rektoru ieskaitot) un atspoguļots New York Times, Nature un Science slejās. Vai tas, ka zviedri šādas problēmas izgaismo un atļaujas noraut karali no troņa nozīmē, ka viņu medicīna ir sliktāka par mūsējo, jo mums šādu skandālu nav?

Nē, tas nozīmē, ka viņu sabiedrībā cenšas izvairīties no purva sindroma, ka ietekmes sfēras un siltās vietiņas ir sadalītas. Arī pasaules slavens ārsts var izrādīties blēdis, politiķis – stulbenis un ministrs – kretīns. Tā notiek. Cits jautājums- vai sabiedrībā ir instrumenti, kas dod iespēju šos cilvēkus noraut no amatiem, kuros viņi (savas nekompetences dēļ) nevar savārīt lielu ļaunumu visai sabiedrībai. Mums šādu nepiemērotu cilvēku (ļoti atbildīgos amatos) ir mazliet par daudz.

Pagaidām Latvijā šādu instrumentu nav. Mediji ir vārgulīgi un rokošā žurnālistika nav savu pienākuma augstumos.

Taču atgriezīsimies pie sabiedrības – vai nebūtu laiks sākt runāt par anti – intelektuālisma biedēkli daudz dziļāk un pamatīgāk nekā tas tiek darīts līdz šim mūsu medijos, kas gatavi mūs izklaidēt līdz nāvei?

Tātad:

  • Klimata izmaiņas veicina cilvēks un globālā sasilšana patiešām eksistē, neraugoties uz to, ka ASV republikāņu prezidenti/kandidāti to noliedz (Donald Trump).
  • Vakcīnas nav tik kaitīgas, kā liela sabiedrības daļa uzskata,
  • HIV var novest pie AIDS, neraugoties uz to, ka Thabo Mbeki (Dienvidāfrikas Prezidents, 1999. -2008.) to noliedza.
  • Vēža ārstniecībā var izmantot zāles, neraugoties uz to, ka Apple dibinātājs Steve Jobs to noliedza.
  • Homoseksualitāte nav slimība, kas jāārstē, neraugoties uz to, ka dažiem Latvijā tā šķiet.
  • Bērni nav neattīstītas būtnes un viņiem nav jāaug no dzīves izolētā pasaulē tikai tāpēc, ka viņu vecmāmiņas tā dzīvoja.

Vai vēlaties turpināt šo sarakstu?