Sabiedrības daļa Krievijā tic Putina meliem. Pieņem tos „kā patiesību“ un ir gatavi izdomājumiem pakļauties. Tas šķiet nenormāli. Nesaprotami stulbi. Taču tā ir. Pie kam Putins politisko melu virzienā nav vienīgais šāds „pravietis“. Līdzīgi rīkojas diezgan daudzi politiķi un ietekmīgi viedokļu līderi. Agrāk tas nebija tik uzkrītoši. Vai nu meloja mazāk, vai gudrāk. Tagad publiskā muļķošana sit ļoti augstu vilni, un tas satrauc. Domāju, ka krievu melošana ietekmē starptautisko komunikāciju melu virzienā, jo arī internacionālās sarunas sāk atgādināt Kremļa komunikāciju. Piemēram, tieši tā rīkojas republikāņu kongresmenis no Ņujorkas Džordžs Santoss un kur nu vēl viņa atdarināšanas objekts Donalds Tramps.
Melu mašīna
34 gadus vecais Džordžs Santoss tika ievēlēts Kongresā aizvadītā gada novembrī un uzreiz bija spiests atzīties, ka ir melojis par savu biogrāfiju. Stāstījis visiem, ka ir absolvējis Baruha koledžu Ņujorkā, taču vēlāk skola šo faktu neapstiprināja. Pēc tam politiķis bija spiests atzīties, ka ir „izpušķojis stāstu par sevi“. Nepatiesība bija arī viņa stāsti, ka strādājis finanšu kompānijās un bijis sporta zvaigzne. Volejbolists. Viss izrādījās samelots. Vēl dīvaināki bija apgalvojumi par viņa izcelsmi un ebreja saknēm. Ņujorkas ebreju kopiena par šādu „atklājumu“ bija neparasti sašutusi, un visbeidzot arī Džordžs pats atzinās, ka tas bijis tikai joks. Viņš neesot teicis, ka ir „jewish“, drīzāk – „jew-ish“, kas nozīmējot „gandrīz tā kā ebrejs“.
Viņš ir publiski stāstījis, ka vectēvs bēdzis no holokausta, kas arī izrādījusies nepatiesība. Ir lielījies, ka viņa mājās mitinās mājdzīvnieki, kurus pametuši saimnieki, taču pārbaude parādīja, ka arī tie ir meli. Ir stāstījis, ka četri viņa līdzstrādnieki ir gājuši bojā geju kluba apšaudes laikā Orlando 2016. Izrādās, ka tā nav bijis.
Viņš ir melojis par savu mantu, bagātību un saviem nekustamajiem īpašumiem. Nebija patiesība. Starp citu, ir stāstījis, ka viņa māte esot gājusi bojā 11.septembra terora aktā pie dvīņu torņiem Ņujorkā. Atkal nepatiesība.
Kāpēc cilvēks sludina izdomājumus par sevi? Tāpēc, ka vēlas izskatīties labāks, nekā ir patiesībā.
Ir pamanīts, ka politiķi, priekšnieki un cilvēki, kuri pieskaita sevi pie „sabiedrības krējuma“, mēdz melot, lai paši (sabiedrības acīs) izskatītos lieliskāk. Taču ir traģiski, ja augsti stāvošs politiķis nespēj norunāt līdz galam nevienu teikumu bez meliem. Jā, tas ir patiešām traģiski. Vēl briesmīgāks ir fakts, ka šie meli tiek piedoti. Ka publika tos norij kā ogu un aplaiza lūpas. Ka šodien var melot ne tikai par sevi, bet arī par citiem, un tikt sveikā cauri.
Ja bijušo ASV prezidentu Ričardu Niksonu šodien pieķertu melos tā, kā tas notika Votergeitas skandāla laikā (1974), tad viņš, iespējams, neatkāptos no amata, jo tagad melošana vairs neskaitās kauns un negods. Tikai veids, kā aizsargāt savu pārākumu.
Krievijas melošanas meistarība
Šodienas Krievijā daudzi uzskata, ka patiesības vispār uz pasaules nav, jo visi melo. Ja reiz melo visi, tad nav nekādas jēgas domāt kritiski vai spriest analītiski par to, kas pasaulē patiešām notiek un kādi cilvēki ir ap mums. Tad var sev piemeklēt „tādu patiesību“, kura melim vislabāk piestāv. Tieši tāpat kā ērtu apģērbu vai apavus. Izmeloties tā, ka pašam ir ērti, izskatās labi, piešķir godu, cieņu un kopaina izvēršas ticama.
Tas nozīmē, ka arī pie mums notiek patiesības „rusifikācija“ un melošana pamazām kļūst par normu. Piemēram, nesenais skandāls ar Saeimas deputāti Grevcovu un melos pieķertais Kiršteins. Proti – vairs nav patiesība kā tāda, bet „mana patiesība“. Tātad viss, kas kādam egocentriskam cilvēkam neder, nepatīk vai nav glaimojošs, var tikt noliegts kā nepatiesība. Ja melotājam tas der, tad tā ir patiesība (mana patiesība) un viss pārējais, kas melotājam neder, tiek nosaukts par nepatiesību. Apkārtējo apmelošana šādā shēmā pārvēršas „atmaskojumos“, un ir virkne cilvēku, kas šādiem „atklājumiem“ notic.
Taču patiesība eksistē. Santoss nav ebrejs un Donalds Tramps neuzvarēja vēlēšanās. Neviens viņa uzvaru nenozaga. Mūsu interesēs ir nepieļaut, ka mēs netraucējam šiem egoistiem un ciniķiem – Trampam, Santosam, Putinam, Orbanam u.c. uztiept savu melotāja loģiku.
Krievijas melu sistēmas ietvaros darbojas arī mūsu nesen ievēlētā partijas „Stabilitātei“ jaunā deputāte Glorija Grevcova. Viņa līdz šim aktīvi aģitējusi pret vakcināciju, ko var uztvert kā nepatiesības paušanu un šaustījusi Latvijas valdības lēmumus atteikties no sadarbības ar Krieviju. Par Donbasa okupācijas atbalstīšanu Grevcova iekļauta ukraiņu organizācijas „Mirotvorec“ melnajā sarakstā, un izrādās, ka arī viņa sniegusi nepatiesas ziņas par savu biogrāfiju. Apgalvodama, ka strādājusi neesošā darba vietā. Uz lūgumu anulēt nepatiesas ziņas viņa pati nereaģē. Tātad iet Putina pēdās – neprot atvainoties un nepiekrīt atzīt savu vainu par nodarīto.
Aktīvs melotājs un saukātājs no parlamenta tribīnes ir bijis arī politisko pārliecību mainošais Aleksandrs Kiršteins, kuram patīk rupji un aizvainojoši izteikties par sievietēm. Īpaši žurnālistēm. Šis politiķis ilgstoši ir „apritē“ un ar savu uzvedību ļoti atgādina skandalozo krievu deputātu Vladimiru Žirinoviski, kurš parlamenta debates un mediju telpu vairāk uztvēra kā skatuvi un savu lomu kā klauna misiju. Viņš, starp citu, aicināja virs neatkarīgajām Baltijas valstīm izkaisīt radioaktīvos atkritumus un aicināja „lai Jūrmalas pludmalēs vienmēr būtu dzirdama krievu valoda“, konstatējot, ka Latvija nav nekas cits kā Krievijas „Baltijas kara apgabals“. Kiršteins seko viņa pēdās un visiem spēkiem cenšas izcelties ar rupjību un provocēt sabiedrību, izplatot nepatiesus un tendenciozus ziņojumus sociālajos medijos. Īpaši tuvs viņam ir naids pret seksuālajām minoritātēm, imigrantiem un sievietēm. Viņa izteikumu stils sasaucas ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina retoriku.
Putinam līdzīgu stilu attiecībās ar sabiedrību attīsta arī Aivars Lembergs, kurš visus (sev adresētos kritiskos tekstus) apzīmē kā nepatiesību. Pat acīmredzamus pierādījumus viņš interpretē kā neesošus un savu oligarha opozīcijas lomu iztēlo kā krievu opozicionāra Navaļnija scenāriju.
Šis ir jauns nepatiesības sludināšanas stils un atkal seko Putina pēdās. Aivars Lembergs ir tieši tāds pats „navaļnijs“ kā Vladimirs Putins – krievu „aizstāvētājs pret ukraiņiem“. Tas, ka turīgs oligarhs ar postsovejtisko domāšanu ir opozīcijā demokrātiskās Latvijas valdībai un paguvis vairākas reizes tiesāties ar esošo premjeru Krišjāni Kariņu, nenozīmē, ka viņš būtu brīvības un taisnības cīnītājs Latvijā. Nē, nav. Vienīgais, kas abus saista, ir fakts, ka gan Navaļnijs, gan Lembergs bijuši cietumā. Lembergs jau izlaists brīvībā, bet Navaļnijs turpina „sēdēt aiz restēm“. Taču būtiski atšķiras aizturēšanas iemesli. Lembergam tā ir dienesta stāvokļa izmantošana savās interesēs (korupcija), bet Navaļnijam – cīņa pret korumpētību. Tātad Navaļnijs cīnās tieši ar to, par ko tika „iesēdināts“ Lembergs, un nekādas līdzības sociālajā statusā starp krievu opozicionāru un latviešu oligarhu nav.
Kāpēc dažiem izdodas melot un netikt pieķertiem?
Pēc Donalda Trampa kļūšanas par ASV prezidentu tika publicēta vesela rakstu sērija (4229 raksti, The Washington Post) par prezidenta hronisko vajadzību melot. Kāpēc viņam izdodas izsprukt sveikā? Tāpēc, ka sabiedrības lielākajai daļai ir respekts pret amatpersonām, ordeņiem un popularitāti. Ja šāds cilvēks (prezidents) sāk publiski melot par sevi un citiem, tad apkārtne to nereti uztver kā „atmaskojumus“. Drosmes izpausmi.
Starp citu, „nepatiesība“ un „fake news“ vienmēr ir izmantoti politikā. Romiešu jēdziens arcana imperii jeb valdības noslēpumi nozīmē, ka varas un ietekmes ļaudis vienmēr izmantojuši nepatiesības kā instrumentu politiskajā cīņā pār cilvēku prātiem. Melot, mānīties, noklusēt un pārlikt akcentus vienmēr bijis modē. „Apzinātā politiķu vajadzība noliegt patiesību, melot un ar to mainīt faktu būtību ir iedomu apsēstības vadošais dzinulis,“ raksta Anna Arendta (Arendt,” Lying in Politics – Reflections on the Pentagon Papers” i Crisis of the Republic, Harcourt/Brace: New York, 1972, s 6).
Spēja rīkoties un melot (lai šo rīcību veicinātu) ir enerģiska un ambicioza cilvēka fantāzijas izpausme jeb, kā to formulēja Emanuels Kants, „iztēles dzinulis“. Piemēram, fašisma un nacisma (kā ideoloģiju) dzimšana ir tieši tāds pats enerģisku politisko aktīvistu iedomu produkts kā totalitārisma koncepcija vai Orvela „Dzīvnieku fermas“ antiutopija. Visas šīs teorijas rodas melu telpā. Politiskie meli nav tas pats, kas „Pēterīša melošana par to, kurš izēda ievārījuma burku“. Tātad – pretstats patiesībai. Nē, politikā tā ir spēles loģika, kas nosaka iznākumu un uzvarētāju. Melošana un patiesības kropļošana te funkcionē tieši tāpat kā manipulācijas ar kārtīm, grimašu un žestu maiņa pokera spēles laikā. Ap mērķi – apzināti pozicionēt sevi iespējami labākā gaismā. PR praktiķi, spēļu teorijas pravieši un problēmu risinātāji bija tie, kas dominēja Vjetnamas kara krīzes likvidēšanās apstākļos Vašingtonā. Viņus neinteresēja patiesība, bet tikai un vienīgi savu interešu un vajadzību aizstāvība. Šodienas politiķis nekautrēsies uzvarēt ar viltotām kārtīm, jo uzvara ir primāra, bet patiesība – sekundāra lieta. Tāpēc politiķu melošanu šodien ir jēga uztvert nevis kā pretstatu patiesībai, bet drīzāk kā jaunu soli attiecību procesā, kurā visi līdzekļi labi, lai patiktu, iekarotu simpātijas un uzvarētu. Šodienas profesionāla melotāja meistarība ir radīt iespaidu, ka tas, ko melotājs stāsta, ir patiesība un vēstītāja harisma ir kā burvju nūjiņa, ar kuras palīdzību iespējams pārvērst melus patiesībā.
Tieši šā mehānisma dēļ ir gandrīz neiespējami pierādīt, ka moderns melotājs stāsta nepatiesību. Tāpēc, ka šāds „pravietis“ nav loģisks un racionāls, nepiedalās debatēs ar līdzvērtīgiem pretiniekiem. Nē, melotājs novieto sevi kā varoni pašā centrā un iztēlo par cietēju, un ar monologa palīdzību iestāsta citiem, ka spēj pārveidot pasauli. Parasti šie cilvēki ir harismātiski, talantīgi narcisi, kas spēj emocionāli pakļaut sev publiku, uzdodoties par varas opozicionāriem. Viņi piedāvā jaunu ēru, jaunu inovatīvu emocionālu telpu. Fiktīvu pasauli, kuras nav un nebūs. Taču piespiež mūs tam noticēt.
„Melim ir tikai viens mērķis – iepatikties, pakļaut publiku savam šarmam, apburt un būt mīlētam. Viņš ir civilizētās sabiedrības pamatu pamats.” (Oskars Vailds)