Ziņas par sabiedrisko mediju iespējamo nāvi nav pārspīlētas

Speciāli TVNET

https://unsplash.com/@ankabo?utm_source=unsplash&utm_medium=referral&utm_content=creditCopyText

Foto: Anna Kethrin Bopp

Ir pienācis brīdis, kad klasiskie un tradicionālie (pierastie) mediji pavada sava mūža pēdējos gadus. Kapu zvani jau skan, taču atbildīgie izliekas tos nedzirdam. „Laivā“ ir sasmēlies ūdens un tā lēni grimst: skatītāji pamet televizoru un radio, lasītāji atstāj avīzes un žurnālus. Taču atbildīgie par public service vai nu neredz, vai nespēj saprast kas īsti notiek. Viņi formulē nedzīvu sabiedrisko mediju pārvaldīšanas likumu un Jēkaba ielas namā jūtas ļoti nostrādājušies. Tieši tāpat kā skriešana uz vietas nav ātrākais labākais pārvietošanās veids, arī mediju jomas sakārtošana nesākas ar viena atsevišķas nozares (sabiedrisko mediju) stāvokļa reglamentēšanu. Krīze ir visā mediju areālā, kas jāsakārto. Būtu jāsāk ar jauna mediju likuma un mediju tiesas (mediju tiesībsarga institūcijas) radīšanu, tikai pēc tam pievēršoties sabiedrisko mediju stabilizāciju. Taču pie mums notiek otrādi – vispirms apauj zābakus un pēc tam velk virsū bučiem zeķes.

Mediju megafona laiks ir garām

Žurnālistikas kvalitātes līmenis valstī nosaka publiskās domas normu mērvienības. Novecojusi žurnālistu izglītība un neesošie kvalitātes mediju standarti jau sen klibo pakaļ mūsu viltus ziņām, kuras internetā ražo “polittehnologu“ mārketingisti.  Esam strupceļā. Ar šo informācijas biroju diktatūras laiks ir noslēdzies, jo Facebook un Google ir pārņēmuši informācijas bastionus un nosaka mūsu aktualitāšu dienaskārtību. Trampa ievēlēšana ir pierādījusi, ka pat ASV prezidentam vairs nevajag preses dienestu vai preses sekretāri, jo viņš saites ar sabiedrību nodrošina pats. Ik dienas čivinot tvitera kontā. Internets ir apgāzis veco komunikāciju, tās formas un rituālus.

Pasaule ir pārmainījusies, taču lielākā daļa no mums joprojām nevēlas skatīties nākotnē un saskatīt tur ceļa stabus. Mēs cieši pieturamies pie aizgājušā laika, kurā informāciju piegādāja grāmatas, avīzes un televīzija. Lai noteiktu, vai vismaz ietekmētu publisko domu, bija vajadzīgi salīdzinoši apjomīgi līdzekļi masu medija iegādei. Tātad bagāti un ietekmīgi cilvēki bija vienīgie, kuri spēja un drīkstēja deklarēt dienaskārtību, selekcionēt pareizos un nepareizos, labos un sliktos cilvēkus un notikumus. Uzskatus un viedokļus.

Ja kāds cilvēks viņiem nepatika, tas šo personu vai procesu varēja izsaldēt ar klusumu. Ja kāds viedoklis nepatika, to elite varēja ignorēt un tas „nomira“ aizmirstībā.

Viņas augstība „reklāma“ un tās tuvais draugs „mārketings“ viegli un bez stomīšanās maksāja medijiem, lai caur šo logu uzspiestu publikai savas vajadzības un priekšlikumus. Sabiedrības manipulācija ar reklāmu bija un pagaidām paliek mediju galvenais ienākumu algoritmiavots. Tas nozīmē ka cilvēkiem tiek uzspiests reklāmas vēstījums, kuru viņi nemaz nevēlas redzēt un tiek piedāvāti naudas izdošanas priekšlikumi, kurus viņiem nevajag.

Turpmāk tā vairs nebūs. Tīmekļa ērā transmisīvās komandas nedarbojas.

Ir mainījies mediju izskats, statuss un profils. Agrāk mums bija tikai lielie, etablētie mediji, kurus īpašnieks bija iegādājies apmēram tāpat kā nekustamo īpašumu un pārvaldīja līdzīgi fabrikai, kas ražo preci pārdošanai. Tagad informācijas plūsma vairs nav tikai lineāra un transmisīvi regulēta. Tā sazarojas un, pateicoties internetam, lielos mediju izņēmumus (fabrikas) lēni un noteikti izkonkurē bezmaksas interneta mediju arhipelāgs. Tam piemīt viena būtiska priekšrocība, kas līdz šim nebija raksturīga klasiskajiem medijiem. Jaunie interneta mediji patiešām ir plašsaziņas līdzekļi, jo viņiem ir iespējama atgriezeniskā saite ar publiku. To diemžēl nevar teikt par klasisko radio, presi vai televīziju, kas Latvijā nez kāpēc nepamatoti tiek saukti par „plašsaziņas līdzekļiem“.

Mediju megafona laiks, tātad, ir garām. Tagad mēs paši izvēlamies ziņu avotus, „uzknābājam“, ko vēlamies, novēršamies no tiem, kas runā pretī un ignorējām nepatīkama viedokļa paudējus. Reklāma nevar mums bakstīt vajadzīgo, jo mēs to vairs neredzam ekrāna tekstiem pa vidu.

Pat Googles algoritmi nepalīdz pietuvoties mūsu naudas maciņam, ja mēs atšifrējam, ko viņi mums piemeklē un saliekam krustiņus pareizajās vietās. Parastajai reklāmai vairs nav ko cerēt uz mūsu uzmanību brīžos, kad tā parādās ekrāna. Tai vairs nav uzrunājošā impulsa vērtība. Tagad visam, kas vēlas tikt pamanīts, jābūt interaktīvam. Taču mediju īpašnieki un tradicionāli domājošie reklāmisti šo īpatnību nav pamanījuši un turpina „kabināt“ klāt interaktīvajai sarunai digitālajos medijos vienvirziena reklāmas sludinājumus. Tas tiek darīts bezjēdzīgi, bez spējas uzrunāt, taču tas turpinās. Kā filma bez sižeta un beigām.

Kā uzrunāt sabiedrību, kas informāciju paņem pati

Jēdziens „digitālais mārketings“  ir tukša konstrukcija, ja mēs ar to saprotam ierastā mārketinga paņēmienu „pārnešanu“ uz ekrānu. Vienkārši tāpēc, ka agrāk sabiedrība sastāvēja no „stāstītājiem“ un „skatītajiem“, no kuriem pirmie bija mazākumā un otrie vairākumā. Internets ir radikāli mainījis šo grupu sadalījumu. Tagad stāstītāji ir visi. Klausītāju vai skatītāju vairs nav. Situācijā, ka 7 miljardi cilvēku runā un neviens neklausās, valda konstants troksnis, kuru var nosaukt arī par „informatīvajam samazgām“, jo 98% Instagram attēlu neviens pat neaplūko un lasīšanas vietā mēs „pārskrienam ar acīm“ ekrāna tekstiem, katrai lapai veltot maksimāli 4-6 sekundes.

Kas un kurš tad izdzīvo šajā „haidparkā“, kurā ikviens vēlas runāt, bet neliela daļa ir gatavi klausīties, skatīties un kaut ko izlasīt?

Šajā situācijā eksistē jauna „mārketinga kategorija“ kuru varam simboliski nosaukt par „satiksmes regulētājiem“ vai mentoriem (padomdevējiem). Proti, tie ir cilvēki, kuriem noticam un esam gatavi doties līdzi informācijas paisumā, cerot ka viņi spēj mums palīdzēt, atšķirt pareizo no nepareizā, gaumīgo no bezgaumīgā. Viņi spēj mūs noorientēt un būt gidu lomā pasaulē uz ekrāna, kurā nav kartes un kompasa orientēšanās sistēmas.

Tie, kuriem deleģējam informācijas šķirošanu un lokalizēšanu mūsu vajadzībām, kļūst par pašiem svarīgākajiem indivīdiem jeb faktoriem digitālajā vidē. Producenta mārketinga stratēģija ir bezjēdzīga, ja to neairē vajadzīgajā virzienā ietekmīgi digitālās informatīvās plūsmas mentori. To skaitā ir ļaudis, kas spējuši sev sarūpēt publikas uzticības kredītu (ietekmētāji, blogeri, publicisti, slavenības un viedokļu veidotāji), kas šobrīd stabili nostājas bijušo tirgvedības stratēģiju vietā. Kāpēc daudzi joprojām pieturas pie vecajām metodēm? Tāpēc, ka laiks rit straujāk nekā mēs spējam tā prasībām piemēroties. Toreiz, kad 1450. gadā parādījās mašīnas, kas sāka iespiest tekstu, visā Eiropā enerģiski turpināja savu darbu ap 300 000 cilvēku, kas pārrakstīja grāmatu tekstu ar roku. Tikai 1550. gadā viņi pārtrauca šo biznesu. Bija vajadzīgi 100 gadu, lai saprastu, ka nav vērts cīnīties pret iespiedmašīnām. Apzināti nododot iespiedējus inkvizīcijai kā ķecerus. Visas komunikatīvo paradigmu nomaiņas notiek sāpīgi, jo ir elite, kas traucē jaunajam laikam. Ir pierasts pa vecam un rodas sašutums par jauno laiku nepateicību. Cerot, ka ignorējot un izsmejot jaunos apstākļus būs iespējams tos novērst vai anulēt.

Foto: Pablo Garcia Saldana

Tāpēc saņemsimies un sapratīsim, ka ir nomiris ne tikai tradicionālais mārketings, bet arī masu mediji, grāmatu izdevniecības, kā arī tradicionālas radio un televīzijas stacijas. Pazūd arī vecā kaluma žurnālists un redakcijas, kurās tas mitinājās.  Tā vietā rodas jaunie mediji un jaunās grāmatas, kas piedāvā dialogu ar auditoriju. Ne tikai tekoši un nepārtraukti papildinot informatīvo piedāvājumu (piemēram grāmatas, kuru teksts tiek e-grāmatu formātā papildināts ar jauniem faktiem, datiem nepārtraukti, arī pēc pārdošanas), bet arī nodrošinot sarunu ar visiem, kas vēlas tikt uzklausīti (paneļa diskusijas un problēmu tilti televīzijā un radio).

Dialogs megafona vietā

Pēc konferences Spānijā, kas aizvadītajā nedēļā bija veltīta digitālās valodas specifikas analīzei, kāda amerikāņu kolēģe man jautāja sekojošo: kā iespējams šodien pievērst lasītāja uzmanību tekstiem, kas ir vajadzīgi, bet izskatās neinteresanti. Viņa runāja par zinātniskām publikācijām, kuras būtu jāizlasa viņas ekonomiskā PR kursa studentiem. Mans šķiet, ka šim mērķim ir vērts izmantot internetā pieejamās komunikācijas platformas, kas apskata attiecīgās jomas jautājumus studentiem interesantu diskusiju formā un veidā. Mēs zinām un pazīstam modes un dzīves stila „influenserus“, taču mazāk zināmi un izmantoti ir profesionālo jautājumu forumi tīmeklī, kas  spēj un var piedāvāt dziļas un rosinošas diskusijas. Tos var rosināt, organizēt un tajos var piedalīties, jo „digitālie jaunieši“ saprot labāk audiovizuālu, nevis teksta lineāro vēstījumu.

Šī jaunā situācija atņem visas priekšrocības autoritātēm un amatiem. Visi „napoleoni“ ir apglabāti un publika vairs nesēž skatītāju zālē, bet gan uz krēsla jums tieši pretī.

Tas pats attiecas uz jauno žurnālistiku. Agrāk avīze iekasēja naudu par reklāmas sludinājumiem un pārdotajiem avīžu eksemplāriem anonīmam lasītāju pūlim. Tagad šis „anonīmais pūlis“ vēlas lasīt tīmeklī bezmaksas. Tāpēc „avīzēm“ vairs nav iespēju sarūpēt naudu savam budžetam, ar kuru samaksāt algas žurnālistiem un pārējiem medija līdzstrādniekiem. Vai šeit esam apstājušies? Bezizejā?

Nē, bezmaksas avīžu pieprasījuma laiks ir šodien jau noslēdzies. Informatīvās samazgas ir, bet nav mentoru, kas piedāvā faktu un viedokļu šķirošanu un skaidrošanu. Precīzāk sakot, mediji kavējas ar informatīvās „satiksmes regulētāju“ funkciju uzņemšanos. Kamēr notiek šī mīņāšanās kavēšanās, valda „Donalda Trampa universums“ ar viltus ziņām vadošajās pozīcijās.

Kā izkļūt no šīs situācijas? Tas nav vienkāršs jautājums. Šķiet, ka būs valstis, kuras vispār attieksies no žurnālista profesijas un pašreizējie mediji pazudīs tieši tāpat kā savulaik pazuda „Padomju Jaunatnes“ brīvvalsts variants vai avīze „Literatūra un Māksla“ no Latvijas mediju lauka. Vai tas būtu jāuzskata par dabas likumu, tā teikt par neizbēgamu rezultātu informācijas plūsmas pašsanēšanas procesam? Nē, tas lielā mērā atkarīgs no tā kā valsts mediju biznesa regulētāji sapratīs un atbalstīs valsts palīdzību kvalitatīva mediju „koka“ attīstībā. Kā mediju vadītāji spēs saprast savas jomas unikalitāti un izveidot savu produktu līdzvērtīgu mentora statusam.

Publika ātri redz un saprot kur viņiem piedāvā kvalitatīva satura produktu un kur izklaidēšanos līdz nāvei „dejojot ar zvaigzni“.

Nedomāju, ka galvenā problēma ir mediju konkurenti blogošanas un čivināšanas jomā mikroblogā Twitter. Galvenā problēma ir lielo mediju nespēja saprast modernā laika prasības un vāja žurnālistu piedāvātā materiāla satura kvalitāte. Protams, ka žurnālisti visos laikos ir pratuši jebkādu kritiku pret savu darbu uztvert kā varas spiedienu. Tā mēdz reaģēt un šo metodi mēs pazīstam kā pārbaudītu un drošu. Taču šodien, kad ir iestājies jaunais laiks un visi mani studenti izslēdz radio un televizoru kā nederīgus medijus, ir pienācis pēdējais kritiskais brīdis. Tagad būtu jābeidz meklēt argumentāciju, kas it kā attaisno viduvēju mediju darba eksistenci. Būtu jāapskatās spogulī un jāsāk dzīvot, strādāt laikam līdzi.

Lielākas algas nepalīdzēs iesist taisni sienā līku naglu ar āmuru bez kāta.

Ir pienācis laiks radikāli un būtiski uzlabot sabiedrisko mediju kvalitāti, citādi kļūsim par pirmo EBU valsti, kurā sabiedriskos medijus nāksies slēgt, jo skatītājus praktiski vairs nebūs.

Kāpēc tieši pie mums tā notiek?  Viens no iemesliem varētu būt amerikāņu izcelsmes latviešu politiķu neizpratne par sabiedrisko mediju būtību, misiju un unikalitāti, jo ASV šie mediji ir nenozīmīgi jeb to praktiski nav. Otrs iemesls varētu būt ieilgušais Latvijas sabiedrisko mediju vadības neprofesionālisms mediju lietās un nespēja saprast, ar ko sabiedrisko mediju stratēģija atšķiras no privāto mediju misijas.

Grūti pateikt, kurš no gružiem apavos padarīs staigāšanu neiespējamu. Taču viens ir skaidrs – apstāšanās ir tuvu un baumas par drīzo mediju nāvi nav pārspīlējums.

Tas notiks, ja neko nedarīsim.

Ja turpināsim pārrakstīt grāmatas ar roku.

 

 

 

 

 

 

 

Jāmaina žurnālistu izglītības modelis

Pirms 13 gadiem Zviedrijā bija diskusijas par to, ka jāmaina žurnālistikas izglītības modelis, jo līdz šim žurnālistu izglītotāji māca studentiem “par masmediju lomu sabiedrībā pilnībā aizmirstot, ka ikvienam žurnālistam pirmām kārtām būtu jāiemācās, kā jāraksta raksts avīzē, kā veidojama reportāža, rediģējams cita autora materiāls utt.

Nenoliedzot teorētisko ieviržu svarīgumu, jākonstatē, ka tieksme aizrauties ar teoretizēšanu praktisko jautājumu apspriešanas vietā ir radījusi problēmas mediju darbinieku atlasē. Studenti ar diplomiem kabatā prot gudri runāt par mediju un PR jautājumiem, bet praktiski nespēj veikt darbu avīžu, radio vai televīzijas produktīvajos un reproduktīvajos dienestos.

Ir pagājuši 13 gadi, bet tēma aktuāla joprojām arī Latvijā.

Lasīt 2006. gada publikāciju: Mainīs žurnālistu izglītības modeli 

 

 

Kā Latvija reaģētu uz Trampa uzbrēcieniem – vai izdotu ASAP Rocky bez tiesas?

Speciāli TVNET

Pirms apmēram mēneša Stokholmas centra policija aizturēja pazīstamu amerikāņu reperi, kurš bija ielaidies ielu kautiņā ar vietējiem naktī uz ielas. Aizturētā persona ir slavenība un plaši pazīstama noteiktu aprindu subkultūras aprindās. Tika aizturēts ne tikai pats mūziķis, bet arī viņa miesassargi. Tāpēc pārtrūka iecerētā un plānotā ASAP Rocky Eiropas koncertu tūre. Tagad tiek gaidīta tiesa, jo notiek izmeklēšana. Taču pēkšņi šo procesu pārtrauca ASV prezidenta Donalda Trampa iejaukšanās izmeklēšanas procesā, pierasot reperi atbrīvot. No Baltā nama Vašingtonā vairākas reizes ticis skarbi uzrūkts Zviedrijas premjerministram, pieprasot nekavējoties izlaist amerikāņu slavenību no cietuma pret drošības naudu. Taču Zviedrijā šādas prakses nav un valsts premjerministrs vai ārlietu ministrs nemēdz iejaukties policijas, izmeklētāju vai tiesas darbā. Donalds Tramps to negrib saprast, un zviedriem tiek nopietni draudēts ar viņu preču boikotu (IKEA) un rīkotas akcijas „glābsim Rocky”.

Līdzjūtības līnija klibo

Mediji ziņo, ka neesot daudz amerikāņu, kas Donalda Trampa uzbrēcienus Zviedrijai ASAP Rocky „atbrīvošanas lietā“ ņemot par pilnu. Lielākā daļa domā, ka šī ir Trampa priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa jeb aģitācijas triks, lai piesaistītu sev melnādainos amerikāņus kā nākamos vēlētājus. Tā teikt – neko reāli nedarot viņu labā politiski, ir vērts tagad notēlot izprotošu tautieti, kas stāv melnādaino pusē. Tā domā, piemēram, Washington Post. Taču vai citiem amerikāņiem viņš ir tik svarīgs, ka vajadzētu anulēt tiesu vienas slavenības pārkāpuma dēļ? Pagaidām izskatās, ka pat amerikāņu kreisie un Black Live Matter kustība viņu neatbalsta, jo reperis jau agrāk nav piedalījies viņu atbalsta akcijās, uzskatot sevi par izņēmumu. Piemēram, 2016. gadā, pēc policijas grautiņiem Fērgusonā, viņš medijos kategoriski novērsās no protesta kustības un apgalvoja, ka pats piederot elitei, jo dzīvojot Soho un Beverlihilsā, nevis kaut kādā „velna nomalē“. Smalkiem ļaudīm likumi nav rakstīti. Tad kāpēc tiem nepieslieties, ja iespēja to ļauj? 

Kas tad notika tajā Stokholmas naktī?

30. jūnija naktī hiphopa mākslinieks ASAP Rocky jeb īstajā vārdā Rakims Meijers (Rakim Mayers) iesaistījās kautiņā kopā ar saviem miesassargiem. Pašā Stokholmas centrā. Notikumu ar saviem telefoniem filmēja vairāki cilvēki. Pirmie notikušo publicēja amerikāņu TMZ, rādot, kā viens no uzbrucējiem tiek notriekts zemē, pēc tam spārdīts un dauzīts ar pudelēm. Vēlāk pats ASAP Rocky ievietoja savus video Instagram kontā, kurā deklarē savu nevainību. Otrdien, 2. jūlijā, mākslinieks spēlēja festivāla Smash koncertā Stokholmā, guva grandiozus panākumus un vakarā ieradās policijā uz pratināšanu. Nākamajā dienā tika aizturēts uz izmeklēšanas laiku. Advokāts pārsūdzēja lēmumu, bet augstākās tiesu instances šo pārsūdzību neizskatīja.

Tāpēc zvaigzne palika apcietinājuma vietā, kurā var tikties ar advokātu, lasīt avīzes, skatīties TV un sekot notikumiem ārpasaulē. Mākslinieks draudēja zviedru tiesai pieprasīt segt zaudējumus, kurus viņam nodarīs šī aizturēšana. Tie esot 16 miljoni SEK. Piektdien, 12. jūlijā, sākās starptautiskas akcijas, kurās hiphopa mākslinieki protestēja pret izmeklēšanu un pieprasīja tūlītēju Rocky atbrīvošanu bez izmeklēšanas un tiesas. Aktīvi darbojās arī daži citi amerikāņu mākslinieki (ieslodzītā draugi), kas sāka boikotēt Zviedrijas vieskoncertus. Aktivizējās bijušais ASV vēstnieks Zviedrijā Marks Brežinskis, pieprasot nekavējoties atbrīvot Rocky. Taču ārlietu ministre Margota Valštrēma atbild, ka Zviedrijā nav pieņemts ministram iejaukties policijas vai tiesas darbā un atbrīvot aizturēto no ieslodzījuma vietas.

Tomēr amerikāņu medijos turpinās šausmu stāsti par drausmīgajiem apstākļiem zviedru cietumos, kas neatbilst patiesībai. Reperis maina advokātu, lietai pieslēdzas ASV ārlietu ministrija un daži politiķi Vašingtonā sāk publiski nosodīt „Zviedrijas rīcību“. Pēc tam Stokholmā ierodas ASV ārlietu ministra vietnieks un vēlas sākt sarunas ar Zviedrijas Ārlietu ministriju par slavenās zvaigznes ASAP Rocky bezierunu atbrīvošanu. Taču arī tas nelīdz. Tad kampaņai pieslēdzas pats Donalds Tramps. Viņš Twitter slejā paziņo, ka plāno uzrunāt šajā lietā Zviedrijas premjerministru un pieprasīt, lai „repera lieta tiek taisnīgi izmeklēta“. Seko repera mammas verbālie uzbrukumi Zviedrijai TMZ, un zviedru izmeklētāji paziņo, ka esot atklāti jauni pierādījumi lietā, kuras izmeklēšana turpinoties. Superzvaigzne joprojām atrodas ieslodzījuma vietā, raksta protesta mūziku un tikko publicējis jaunāko hitu: Live fast: ”This could be my last year / Putting up a fight until I collapse / 2013 I went wild for night / In 2019 I’m getting out ’fore I die”). Kā norāda Billboard, „Live fast“ uzrakstīta vēl pirms aresta Zviedrijā.

Kāpēc zviedri nepiekāpjas spiedienam?

Donalds Tramps tagad ir ļoti sarūgtināts par to, ka Zviedrijas premjerministrs neiejaucas tiesas darbā un „nepalaiž vaļā“ slaveno reperi. Savas valsts nostāju šajā jautājumā savukārt tikko Washington Post slejās pauda bijušais ārlietu ministrs Karls Bilts (Karl Bildt), paskaidrojot, ka tiesu sistēma Zviedrijā ir neatkarīga no politikas.

Tas, ka cilvēks ir slavens, pazīstams, superstārs, tiesu neinteresē. „Zviedrijā nedz valdība, nedz ministri vai parlamenta deputāti nevar un nemēdz ietekmēt tiesu vai iestāžu darbu un diktēt tām savus noteikumus. Izņēmumu pie mums šajā jomā nav. Visi likuma priekšā ir vienādi. Šī nostādne ir normāla, un par to ir ziņots arī  Baltajam namam. Izmeklēšana notiek, un rezultāts rādīs iznākumu,“ komentē presei notikušo Zviedrijas valdības preses centra vadītāja Natalija Siāla Stokholmā.

Vai mēs izdotu popzvaigzni amerikāņiem bez tiesas?

Domāju, ka  nav vajadzības paskaidrot, ka Tramps līdz šim šādos individuālos gadījumos neiestājās par atsevišķām personām,  tās nekritiski aizstāvot. Viņš drīzāk mūrēs mūri pret Meksiku, nekā aizstāvēs vietējos, melnādainos iedzīvotājus utt. Nemaz nerunājot par viņa attiecībām ar izmeklēšanu „Krievijas lietā“ un visām pārējām tiesu lietām, kurās tiek uzpirkti liecinieki un mainīti tiesneši. Tramps ir un paliek „tramps“ ar visām no tā izrietošajām sekām visās dzīves jomās. Taču viens ir skaidrs – šī iniciatīva pieprasīt atbrīvot slavenu personu bez izmeklēšanas un tiesas parāda, ka slavenie un bagātie ir cita kasta. Uz šiem cilvēkiem (pēc viņa domām, acīmredzot) neattiecas tie paši noteikumi, kas jāievēro parastajiem iedzīvotājiem.

Šī pieeja nav nekas jauns arī pie mums Latvijā. Ja esi slavenība, tad pat parasta latvju tiesnese nekautrējas atzīt, ka „Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris“ ir arguments, kas ļauj spriest par labu populārai personai, kā tas bija Operas prasībā pret mūsu portālu par kādu kritisku publikāciju.  Jo slavenības var un drīkst uzvesties kā vēlas. Nebaidoties no nosodījuma vai soda. Piemēram, sportisti.

Nesauksim nevienu vārdā, tikai atcerēsimies notikumus. Pirms pāris gadiem mūsu tenisa zvaigzne nekautrējās publiski vest iekšā Stokholmas centra viesnīcas istabiņā pāris ielasmeitas, lai gan prostitūcija Zviedrijā ir aizliegta un pieķerot arestē pircēju. Pēc tam viņu aizturēja policija, aizveda uz ieslodzījuma vietu un spēlēšana kortos izpalika. Par to, kas notika tālāk, nav vērts atgādināt, taču pašmāju publiskā domā bija satriekta – „nu kā tā var darīt!!!“. Pret sievieti? Nē, protams, pret mūsu slavenību! Nelieši zviedri arestējuši mūsu slavenību, un mēs esam gatavi iet karā par viņa atbrīvošanu! Toreiz gan karš pret Zviedriju nesākās, jo sporta žurnālisti visiem spēkiem centās notikušo noklusēt. Izgāšanās aizpeldēja pagātnē. Vainīgais skaitījās nevis prostitūtu pircējs, bet tie, kas viņu aizturēja un neļāva normāli nospēlēt tenisu Karaliskajos kortos Stokholmā. Mēs apmainījām lomas un vērtējumu galvenajām personām. Zaglis pārtapa apzagtajā, jo bija slavens un nacionālais varonis. Kā jau sportists.

Cits gadījums bija šogad viņpus okeānam, kad par varmācīgu „izdarīšanos ar sievieti“ atkal tika apsūdzēta kārtējā mūsu sporta zvaigzne. „Tauta = fani“ vienoti metās virsū nepazīstamajai ārzemju nelietei, kas grauj mūsu puiša labo slavu. Kā tur bija vai nebija pēc būtības, tas te nevienu neinteresēja. Galvenais, lai slavenība turpina spīdēt. Pat ar asiņainām rokām, kas sabāztas bikšu kabatās.

Es ticu, ka Latvija (tāpat kā Zviedrija) neizdotu ASAP Rocky amerikāņiem, ja kas tamlīdzīgs būtu noticis Rīgā. Neizdotu bez izmeklēšanas un tiesas. Tas būtu godīgi. Tramps norūktos, sadusmotos, sāktu sašutuma kampaņu pret mums, bet mēs… mēs nenobītos (neskatoties uz to, ka ASV ir mūsu sabiedrotie!) un mierīgi ietu savu godprātīgo ceļu tālāk.

Vai tā būtu?

Zivs pūst no galvas

Speciāli TVNET

Tracis, kas gadu mijā sacelts ap LTV valdes divu locekļu atlaišanu, liecina, ka sabiedriskā televīzija reti kādu atstāj vienaldzīgu. To finansē nodokļu maksātāji, un tāpēc mums ir tiesības prasīt, lai sabiedriskā televīzija attaisno cerības un kompensē gaidas. Neiedziļināšos formālajos NEPLP (visu valsts radio un TV uzraudzības iestāde + LTV, LR saimnieks) pamatojumos, kāpēc tā nav apmierināta par LTV vadītāju tērēto un pārtērēto naudu. Šajā komentārā pievērsīšos aspektiem, kas raksturo sabiedriskā medija profesionalitāti un tās vadītāju izpratni par LTV misiju, cenšoties saprast kāpēc piedāvājums konfliktē ar skatītāju vajadzībām.

Sabiedriskās televīzijas (tāpat kā sabiedriskā radio) misija ir kalpot sabiedrības informatīvajām, izglītojošajām un izklaides vajadzībām. Tā uztver savu skatītāju kā pilsoni, nevis kā pircēju (kas raksturīgs privātajām TV stacijām). Tāpēc tās programmas piedāvājumā mēdz dominēt galvenokārt informatīvas un izglītojošas pārraides, atstājot izklaidi „līdz nāvei” (N.Postmans) privāto televīzijas un radiostaciju ziņā. Vai šāds piedāvājums spēj nodrošināt auditoriju? Jā, spēj, ja šis darbs tiek veikts profesionāli gudri un radoši interesanti. Auditorijas pētījumu firmas TNS dati liecina, ka Latvijas televīziju latviešu valodā raidošo produktīvo programmu tirgū kā populārākie tomēr dominē komerckanāli, kas pamatā pieder All Media Baltics. Tos tauta skatās visvairāk. Tikai tad seko sabiedriskās TV abi lineārās TV kanāli. Tātad vadošajās audiovizuālo pozīcijās public service televīzija mūsu valstī nav.

Sabiedrisko mediju krīze Eiropā apdraud demokrātiju

Sabiedriskie mediji ir tikai Eiropai raksturīgs radio un televīzijas veids. Austrālijā, Āfrikā, Amerikā, Jaunzēlandē vai Āzijā tādu vispār nav.

Tāpēc arī mūsu amerikanizētajā Latvijā daudzi nesaprot, „kam“ šāds sabiedrisks medijs vispār ir vajadzīgs un „ar ko“ tas atšķiras no privātajiem

Piemēram Šveicē jau sen vēlas šos elektroniskos medijus (sabiedrības kalpībā) likvidēt, jo par to katram šveicietim jāmaksā obligātā abonentmaksa – pērn 451, bet šogad 365 Šveices franki (325 eiro). Pēckara sabiedrība Eiropā izvēlējās šādu mediju veidu. Eiropieši bija gatavi paši (katrs no savas kabatas) finansēt radio un televīziju, kura tiem nodrošinās labu informācijas plūsmu un kvalitatīvu izglītību ekrānā. Taču ne visur šis process norisinās apmierinoši. Ja sabiedrības gaidas netiek apmierinātas un raidījumi ir slikti, tad šveicieši obligāto nodevu sabmedijiem maksāt nevēlas.

Pērnā gada martā Šveicē notika referendums, kurā tika balsots par sabiedrisko mediju eksistences turpināšanu. Vācu valodas sabiedriskās radiostacijas vadītāja Līsa Bornera uzsvēra, ka „paši esam vārgulīgi un nevarīgi, jo nemākam paskaidrot sabiedrībai, kādu lielu garīgo un intelektuālo vērtību viņi zaudēs, ja neturpinās maksāt šo nodokli.” Pēc viņas domām, sabiedrisko mediju likvidēšana būtiski apdraudēs demokrātiju valstī.

“Ja likvidēsim, tad notiks katastrofa. Ja iznīcināsim šo iespēju izglītot un godprātīgi informēt tautu, tad nebija jēgas vispār attīstīt mūsu sabiedrību no apgaismības laikiem līdz demokrātijai,” secināja Līsa.

Šis aspekts, protams, kļūst īpaši aktuāls šobrīd, viltus ziņu ērā, kad „kaimiņu Jānis“, izmantojot internetu, enerģiski piesārņo publisko telpu ar informatīviem gružiem. Taču, no otras puses, svarīga ir arī kvalitātes līmeņa dilemma. Ja sabmediji nepiedāvā daudz, daudz augstāku kvalitāti savos raidījumos, tad publika obligāto nodevu maksāt vairs negrib, jo solītais neatmaksājas.

Diemžēl pēckrīzes naudas taupīšanas vilnis turpina nīcināt Eiropu. Zinātne, māksla un kultūra iztiek ar bada diētu ne tikai Latvijā. Savādi, ka politiķi pat pie tik augsta sabiedrisko mediju standarta valstī kā Dānijā nesen samazināja sabiedrisko mediju finansējumu. Arī tur pavīdēja „birokrātu jaunrade“ par to, ka privātie mediji arī varot piedāvāt sabiedrisko mediju raidījumus un tāpēc saņemt valsts pasūtījumu savā kasē. Tā sakot – taupīsim naudu, iznīcinot sabiedriskos medijus. Idejas, ka tagad ir citi laiki un privātais kapitāls var to pašu, ko sabiedriskais, ir izplatītas arī citur Ziemeļvalstīs, kur pie varas nonāk konservatīvās partijas. Šī ir tā saucamā biznesa pieeja medijiem, kas runā pretī zinātniskajiem faktiem un atklājumiem.

Mediji, tāpat kā izglītība, māksla, kultūra vai veselības aprūpe (kas balstīta uz komerciālisma principiem), nespēj piedāvāt vienādi kvalitatīvu produktu visiem sabiedrības slāņiem.

Otra galējība ir politiskā spiediena sekas, kas jūtamas šodien Polijā un Ungārijā. Te notiek jaunu likumu pieņemšana, kas atļauj vadošajai politiskajai grupai viegli un strauji atlaist televīzijas un radio vadītājus no darba. Šie likumi ir likvidējuši sabiedriskos medijus (kā tādus), pārkvalificējot tos par valsts medijiem, kas atrodas tiešā politiskās elites kontrolē. Tā pie mums bija padomju laikā. Protams, mūsdienās demokrātijas apstākļos šāds process ir nejēdzība, jo sagrauj mūsu kopīgās demokrātiskās vērtības. Kā norādīja ES komisārs Gunters Etingers (Günther Oettinger), ar šo pastāv risks poļiem un ungāriem zaudēt vēlēšanu tiesības ūnijas balsojumos.

Savādas diskusijas parlamentā par šo tēmu norisinājušās arī Izraēlā. Par to, ka vajadzētu slēgt IBA (Israel Israel Broadcasting Authority), ilgstoši cīnās Benjamina Netanjahu (Benjamin Netanyahu) vadītā konservatīvā valdība. Viņš nesaka, ka sabmediju vajadzētu likvidēt. Nē, tā vietā vajagot radīt jaunu. Starp citu, līdzīgu pieeju sabiedrisko mediju ierobežošanai varējām novērot arī pie mums, kad bijusī kultūras ministre Sarmīte Elerte un padomes vadītājs Ainārs Dimants sāka eksperimentu ar sabiedriskā radio un TV apvienošanu, kas esot vajadzīga it kā kvalitātes uzlabošanas nolūkos. Gan vienā gan otrā gadījumā runa bija par politiskās kontroles pastiprināšanu. Interesanti, ka Knesets šo kanālu gandrīz slēdza īsi pirms uzvaras Eirovīzijas dziesmu festivālā. Šogad mēs skatīsimies eiropiešu dziesmu parādi tieši no Izraēlas.

Naudas nepietiek un raidījumu kvalitāte klibo arī citur. Piemēram, Bosnijas un Hercegovinas sabiedriskā TV jau sen tuvojas bankrotam un finansiālā situācija nav apmierinoša Francijā, Austrijā, Spānijā, Itālijā un Grieķijā.

LTV nav novērošanas kamera

Televīzija Latvijā pērn atzīmēja savu 80. dzimšanas dienu, jo 1937. gada 10. novembrī Valdemāra ielā 65 notika pirmais televīzijas demonstrējums mūsu valstī. Šodienas Latvijas Televīzija (Zaķu salā) ir 1954. gada dibinātās Āgenskalna televīzijas mantiniece. Tas uzliek noteiktus kvalitātes pienākumus, jo pat PSRS okupācijas laika apstākļos televīzija spēja piedāvāt augstas kvalitātes bērnu un mākslas oriģinālraidījumus, ierindojot skečus ar Hugo Diegu, Gerdu un Gustiņu, koncertus ar Lienīti, konkursus Ko tu proti?, žurnālus Mūzika un Māksla Latvijas kultūrvēstures zelta fondā. Lielākā daļa Latvijas Televīzijas līdzstrādnieku (cauri laikiem) ir bijuši augstas kvalitātes profesionāļi un pierādījuši sevi, ja vadības kompetence ir spējusi viņus izmantot atbilstoši spējām un likt lietā varēšanu radoši strādāt.

Diemžēl politizētās radio un TV padomes ieceltie priekšnieki visbiežāk nav bijuši veiksmīgā loze TV darbiniekiem un mums, skatītājiem. Akūti ekrāna profesionālisma lejupslīde Latvijas Televīzijā sāka iezīmēties brīdī, kad pie LTV stūres tika nosēdināti cilvēki, kuriem nebija praktiskas pieredzes TV darbā un tāpēc viņi nesaprata „drēbi“ un „produktu“.

Tātad, sākot ar Uldi Gravu no ASV. Tas nozīmē, ka vaina ir nevis televīzijā „kā tādā“, līdzstrādniekos vai sieta nevarībā, bet gan padomes sliktajā LTV vadības un valdes personāliju izvēlē.

Tātad slidkalniņš uz leju Zaķu salā turpinās jau ilgi un pašreizējais šefs Ivars Belte nav pirmais šī virziena turpinātājs. Lejupslīdes parametri Latvijas Televīzijai pēdējo gadu laikā ir vairāki. Visiem nav iespējams pievērsties šā viena raksta ietvaros. Pieskaršos tikai vienam – produktīvo un reproduktīvo pārraižu sabalansētībai.

TV žanru teorijā par produktīviem dēvējam audiovizuālus produktus, kurus izdomā, izstrādā un producē pati televīzija vai tās producentu grupas, no idejas rašanās līdz pārraidīšanai, izmantojot TV specifikas iespējas un tehnoloģijas. Katras TV vizītkarte ir tieši oriģinālie produktīvie raidījumi, kurus var arī pārdot eksportam. Otra daļa ir tā saucamie reproduktīvie jeb pārraides, kuru laikā mazais ekrāns demonstrē citu producentu, rīkotāju sagatavotus masu notikumus, koncertus, parādes, konkursus, sporta sacensības. Šo sadaļu profesionālajā leksikā dēvē par TV reproduktīvajiem žanriem. Tātad LTV notikumus retranslē, pildot vienīgi profesionāla ekrāna zīmes izplatītāja funkciju. Tieši tāpat kā to realizē novērošanas kameras. Šajā gadījumā no TV puses tiek pievienots vienīgi audio komentārs.

TNS skatītāko 20 TV programmu topā virsotnē ir tikai sabiedriskās TV reproduktīvie raidījumi ar translācijām no citu rīkotiem pasākumiem – militāras parādes, pāvesta sagaidīšana, svētku koncerti u. tml. Topa lejasdaļā tikai divi pašu gatavoti raidījumi – dienas ziņas 18.00 ar surdotulkojumu un sestdienas Panorāma (2018. gada novembrī). Tas liecina, ka ar šādu „radošo portfeli“ TV administratīvais un radošais personāls ir sev un LTV izrakstījis nabadzības apliecību savam radošajam potenciālam. Tā sakot – redziet, mēs neko citu ļoti skatītu paši producēt neprotam, tāpēc labāk piedāvājam savu ekrānu citiem.

Protams, mums ir pamats gaidīt no sabiedriskās televīzijas ko vairāk nekā ar komentāriem pavadītu “novērošanas kameras” darbu. Lai gan LTV ražo gan viktorīnas, diskusijas, bērnu raidījumus, dokumentālas sērijas un dažas publicistikas pārraides, kas nesasniedz pietiekoši lielu auditoriju, ar to ir par maz.

Rodas iespaids, ka LTV vadība: a) īsti neizprot sabiedriskā medija misiju, b) nespēj veiksmīgi vadīt radošā kolektīva darbu, veidojot dziļas, nopietnas un TV formā izteiksmīgas programmas visiem auditorijas slāņiem. Sākot no bērniem līdz skatītājiem ar augstākām kvalitātes prasībām visās vecuma, orientācijas un citās grupās. Arī profesionāli vislabākie LTV raidījumi, kas neapšaubāmi ir ziņu izlaidumi, neizmanto visas sabiedriskās TV iespējas. Tie turpina ik vakaru lasīt ziņas dienas notikumu analīzes un komentāra vietā. Internets vienmēr apsteigs ziņu lasītāju faktu piegādes ātrumā, taču analīze un komentārs vienmēr tiks meklēts tieši medijos, bet LTV šo pieprasīto žanru skatītajiem turpina nepiedāvāt.

LTV nav sarunu šovu sestdienas vakariem, intelektuālu sarunu mākslas un zinātnes cienītājiem, kas spētu gan iepazīstināt ar vietējiem sasniegumiem starptautiskajā kontekstā, gan arī piedāvāt oriģinālus mākslas naratīvus eksportam (kā to reizēm praktizē Maija Amoliņa). Neturpināšu uzskaitīt, kā nav, pieņemot, ka liela daļa atbildības šeit jāuzņemas arī neeksistējošajai televīzijas kritikai. Diemžēl jāatzīst, ka liela daļa no pašu producētajām vai pasūtītajām LTV programmām rada amatierisku iespaidu, kas, iespējams, izskaidrojams ar vadības centieniem piesaistīt savam ekrānam jauniešu auditoriju, kad pārraides veido nozarē neizglītoti un profesionālās iemaņas vāji apguvuši darbinieki. Rezultātā pazūd esošie skatītāji, bet jaunie paliek pie saviem datoriem un Youtube TV.

Zivs pūst no galvas

Nobeigumā vēlos uzsvērt, ka neredzu neko traģisku vai nekrietnu, ja LTV valde rotētu tālāk. Kamēr tiks atrasti piemēroti vadītāji ar ekrāna mediju kompetenci, izpratni par sabiedrisko mediju uzdevumiem un spēju saprast produkta kvalitātes aprises.

Ceru, ka esošā vadības nomaiņa nav Orbana vai Netanjahu gājiens, bet gan patiesas rūpes par valsts iecienītākā medija tālāko likteni.

Konkursi mums Saulvedi uz Zaķusalas pēdējā stāva troni neatvedīs. Nāksies pieslēgt labus „galvu medniekus“. Taču, izvēloties personas vadības postenim, būtu jāņem vērā, ka tām jābūt ar profesionālu izglītību un pieredzi tieši TV žurnālistikā un medijos. Nevis tikai ar labu koncepciju un ekonomiskās augstskolas diplomu kabatā. Diemžēl priekšnieku pieredze reklāmā un komercmedijos nāk par sliktu, jo šo jomu un mediju metožu izmantojums, žanru un pieejas lietošana sabiedriskajā TV rada tikai problēmas un auditorijas kritumu. Rodas vairāk spoguļu iekštelpās pie sienas ar uzrakstiem „Lepojos, ka strādāju LTV“ un sporta korespondentu bravūrīgas pašreklāmas ēterā, vajadzīgās kvalitatīvās un skatītājus aizraujošas oriģinālprodukcijas vietā.

Daudzi kolēģi LTV prot labi strādāt. Tagad tikai atliek atrast labu vadītāju, kas iedvesmos un attīstīs visu interesēs. Līdzšinējā Ziemeļvalstu sabiedrisko mediju pieredze liecina, ka vislabāk šo darbu paveic vadītāji, kas paši nāk no sabiedrisko mediju vides. Citādi sabiedriskās televīzijas, tāpat kā zivis, sāk pūt no galvas.

Kā Viktors Orbans slīcina Ungāriju. Šausmu stāsts Vecgada vakarā

Speciāli TVNET
Ungārija gāžas. Krīt no brīvas un attīstītas valsts pjedestāla. Atpakaļ pie Padomju Savienības totālās padevības un paklausības drazām. Režisors šim procesam ir premjerministrs Viktors Orbans, kas pazīstams arī kā Vladimira Putina draugs, domubiedrs un sabiedrotais. Tieši viņa vadībā valsts publiskajā telpā tiek cenzētas ziņas un mediju darbs aizvien vairāk sāk atgādināt sovjetistu standartus. Cik tālu šajā virzienā drīkst iet, pirms vadzis lūzīs?

Televīzija melo!

Ar šādiem saucieniem pirmssvētku nedēļā pie televīzijas ēkas (Budapeštas centrā) demonstrēja vietējie iedzīvotāji. Pūļa sašutuma iemesls bija Orbana ieviestais jaunais „vergu likums“, kas pieprasa strādāt virsstundas bez samaksas. Parlamenta balsojuma dienā demonstrētāju skaits centrā sasniedza 2000, un policija protestētāju izklīdināšanai lietoja piparu gāzes ieročus. Četri policisti tikuši ievainoti. Nekas no šiem notikumiem netika atspoguļots sabiedriskajā jeb tagad jau valsts ungāru televīzijā. Cenzūra bija nepārprotama. Vai situācija medijos nesāk atgādināt sovjetisma laikus, kad Ungārija bija paklausīga Padomju Savienības satelītvalsts? Jā, sāk atgādināt. Daudzi ungāri tā domā un neslēpj bažas par to. Kā šo atgriešanos var novērot? Divos virzienos: a) dramatiski palielinās valdībai un varai labvēlīgo mediju skaits, kas slavina līderus un gavilē par panākumiem, b) samazinās opozīcijas mediju daudzums un valdība atsakās piedalīties to kritiskajās intervijās un analītiskajās pārraidēs.

Pārņemot politisko varu valstī, Orbana Fidesz partija aktīvi nodarbojās arī ar mediju zonas aneksiju. Anšluss norisinās jau kopš 2010.gada. Pa šo laiku Ungārija preses brīvības jomā (Freedom House preses brīvības indeksā) noslīdējusi no 40. uz 87. vietu.

Mediju anšlusa stratēģija

Mediju pārņemšana (pārpirkšana) sākās ar esošo sabiedrisko mediju vadītāju nomaiņu. Esošie vadītāji tika nomainīti ar valdošajai partijai labvēlīgiem un lojāliem cilvēkiem. Pēc tam tika izveidota mediju padome (kaut kas līdzīgs mūsu radio un TV padomei), kuru piebāza pilnu ar Fideszpartijas biedriem. Šis rīcības akts automātiski deva Orbana valdībai tieši tādu pašu ietekmi uz ētera mediju darbu, kā tas bija raksturīgs Padomju Savienības laikā. Kad sabiedrisko mediju (radio un TV) neatkarība bija iznīcināta, tad Orbana komanda ķērās pie privātajiem medijiem.

Pēc Berlīnes mūra krišanas daudzus ungāru medijus bija iegādājušies ārzemju īpašnieki. Pēc ekonomiskās krīzes 2008. gadā vairums no viņiem centās tikt no šiem īpašumiem vaļā. Tos nekavējoties uzpirka Orbanam tuvu stāvoši ļaudis. Piemēram, Orbana kaimiņš no dzimtā ciema Fērčūta (Felcsút) Lorincs Mēsarošs (Lörinc Mészáros), kurš pēc profesijas ir santehniķis, šādi kļuva par Ungārijas lielākā mediju koncerna īpašnieku, pārvaldot 18 avīzes un vairākas radio un TV stacijas. Šādu „anšlusu“ mēdz saukt par atvērtās pārņemšanas stratēģiju, un tā ir samērā uzkrītoša. Tāpēc pārējos privātos medijus Orbana grupējums pārpirka slēptā veidā, tieši tāpat kā Latvijā savulaik mainīja īpašniekus Neatkarīgā Rīta Avīze un Diena. Viens no aktuālākajiem ungāru piemēriem šajā virzienā ir ziņu portāls Origo. Tas bija populārs un iecienīts, jo pievērsās rokošajai žurnālistikai un atmaskoja dažādus Orbana valdības ministru netīros darījumus un kukuļņemšanas epizodes. Lai to apklusinātu, „pārņemšana“ tika organizēta vairākos soļos. Vispirms ar portāla Origo īpašniekiem (vācu telekomunikāciju uzņēmumu) sāka sazināties Orbana valdības ministrs Janošs Lāzars (János Lázár).

Viņš lika saprast, ka ārzemju telekomunikāciju uzņēmumam būtu jāzina, ka pārāk aktīva Origo piedalīšanās esošās valdības kritizēšanā varētu sarežģīt paša telekomunikāciju uzņēmuma darbu Ungārijā. Vācieši sabijās un piekrita izveidot prasīto tiešo līniju starp portāla redakciju un valdības kanceleju, lai pozitīvāk atspoguļotu valdībai vajadzīgās interpretācijas. Origo galvenais redaktors iecirtās, nebija ar mieru pakļauties jaunajiem darba noteikumiem un turpināja publicēt materiālus par korupcijas skandālu valdības līmenī, kurā galvenajā lomā bija tieši šis pats Janošs Lāzars.

Rezultātā Origo galveno redaktoru atlaida no darba un portālu pārdeva Orbana cilvēkiem. Naudas pārskaitījumus vāciešiem kārtoja Orbana bijušais finanšu ministrs. Kāpēc tā notika? Pēc būtības tas tika darīts, lai nostiprinātu Orbana ideoloģijas ietekmi Ungārijā. Pēc fakta pircējs to komentēja kā pretreakciju Sorosa uzbrukumiem. Ungārijā Soross skaitās tikpat dēmonisks un briesmīgs kā lembergistiem – visa ļaunuma sakne. „Mēs negribējām, ka portāls nonāktu Sorosa rokās vai kāda cita īpašnieka pārziņā, kas vēlētos ietekmēt Ungārijas politisko situāciju,“ notikušo vēlāk medijiem komentēja bijušais ministrs.

Žurnālistiem, kas strādāja Origo, bija viedoklis par notiekošo. Kā medijiem norādīja Viktorija Šerdulta (Viktória Serdült), Origo tika pievākts tikai propagandas apsvērumu dēļ. Vecos darbiniekus atlaida no darba, un jaunos žurnālistus īpašnieki nekaunīgi regulēja kā uzvelkamās lelles. Proti, noteiktiem cilvēkiem (Orbana sabiedrotajiem) bija aizliegts interviju laikā uzdot nepatīkamus jautājumus, bija aizliegts šos cilvēkus kritizēt rakstos. Viktorija pameta darbu redakcijā. Šobrīd Origo strādā tikai vadonim labvēlīgi skribenti un šis medijs ir kļuvis par Orbana valdības kārtējo megafonu.

Otrs piemērs ir kādreiz populārā opozīcijas izdevuma Népszabadság liktenis. 2015. gadā to pārdeva koncernam Mediaworks, kuru pēcāk pārpirka Orbana kaimiņš Lorincs Mēzarošs (Lörinc Mészáros). Līdzko avīzē sāka publicēt atmaskojošus rakstus par vadošajiem Fideša partijas politiķiem, par to, kā politiķis Antals Rogans izmantoja valsts helikopterus, lai braukātu uz ballītēm un draugu kāzām, tā visa redakcija tika nekavējoties atlaista no darba.

Visbeidzot smagākais populisma uzbrukums ungāru medijiem norisinājās novembra beigās, kad 476 avīzes un portāli pēkšņi „publiskoja apņemšanos donēt savus izdevumus“ nepazīstamam fondam ar nosaukumu Centrāleiropas preses un mediju fonds. „Šis bija vissmagākais uzbrukums mediju brīvībai mūsu valstī,” konstatēja žurnālists Fērencs Lāslo (Ferenc László), žurnāla Magyar Narancs galvenais redaktors. Pēc viņa domām, šeit uzkrītoši redzama vēlme kontrolēt cilvēku domas. „Ar šo Putina modelis mediju pārņemšanā Ungārijā ir importēts pilnībā,“ uzsvēra Fērencs.

Politisko akcentu manipulēšana

Nav grūti prognozēt, ka politiskās marionetes nespēs pārvaldīt mediju koncernu produktīvi. To pašu varējām novērot Rīgā, redzot, kā latviešu oligarhi, nopērkot avīzi Diena, to noplicināja un faktiski iznīcināja kā produktīvu masmediju. Tas pats pašlaik notiek ar Dienas Biznesu. Līdzīgs liktenis tagad sagaida gigantisko ungāru „mediju fondu“, kura vadību uzņēmies Orbanam tuvu stāvošais Gābors Liskai (Gábor Liszkai). Valdē sēž arī Orbana advokāts, konservatīvā pētniecības institūta šefs un citi kaislīgi orbanisti. Formāli šis fonds pārstāvot it kā labējās politiskās intereses un vēlas veicināt nacionālas un kristīgas intereses. Tieši tāpat kā Latvijas oligarhu izdevumi, arī šie ungāru prihvatizētie izdevumi pretošoties kreisajām un liberālajām tendencēm, kas līdz šim esot valdījušas ungāru mediju telpā. Tagad būšot citādi.

Iespējams, ka tā patiešām arī notiks, jo, kā norāda neatkarīgais portāls Átlátszó, jau 2015. gadā 500 masmediju Ungārijā bija provaldības izdevumi un slavināja Orbana politiku, ideoloģiju un valdību. Tikai 31 skaitījās neatkarīgi mediji un neveica galma apdziedātāju funkciju. Neko labu šī statistika nesola. Vēsture jau pierādījusi kas notiek, ja visi mediji nonāk vienas politiskās partijas rokās.

Melu ražošanas mašīnas Ungārijā

Tas, ka troļļi ražo melus, kurus tiražē manipulatīvi mediji, nav noslēpums. Ungārija nav izņēmums. Pavasarī pasauli pāršalca skandāls par kādas Natālijas Kontesas af Sandbergas šausmu stāstiem par to, kādas briesmas pašlaik notiekot Zviedrijā. Tātad – bēgļu dēļ. Natālija labprāt atbildēja uz dažādu mediju jautājumiem par sieviešu mokām Zviedrijā. Viņa apgalvoja, ka ir spiesta bēgt no Zviedrijas bēgļu pieplūduma dēļ. Sūkstījās par migrantiem, kas nerespektē zviedru valsts noteikumus. Savādi, ka viņu tā uztrauca ārzemnieku plūsma uz Zviedriju, lai gan pati faktiski ir migrante no Ungārijas. Taču tagad viņai Zviedrija bija piegriezusies migrantu realizēto neskaitāmo izvarošanu dēļ. Viņa uzstājās Ungārijas televīzijā, kuru šodien 100% kontrolē Orbana ielikteņi. Izskatījās briesmīgi. Ja es pati nedzīvotu arī Zviedrijā, tad šausmu stāstiem būtu noticējusi. Diemžēl tik briesmīgi nav, kā ārzemju pasakās stāsta.

Tāpēc rodas jautājums – kam šos spoku stāstus vajag? Kurš ir ieinteresēts šo pasaku tiražēšanā? Tagad noskaidrojies, ka šo interviju esot pasūtījis un finansējis Orbana partijas štābs. Bailes no migrantiem bija partijas priekšvēlēšanu lozungs. Šo interviju, tātad, pasūtīja ungāru vadošā partija Fidesz, bet balstīja arī Zviedrijas Demokrāti. Aina patiešām šaušalīga – kā reklāmas klipā: sievietes vairs nevar mierīgi sēdēt kafejnīcā, jo visur siro migrantu pusaudži un laupa somiņas, atņem mantas. Zviedrijā dzīvot esot bīstami, tāpēc 43 gadu vecumā ungāriete pametīšot Zviedriju un atgriezīšoties mātes dzimtenē Ungārijā, kur esot daudz drošāk. Intervija lieliski noderēja Orbanam pavasara vēlēšanās, lai turpinātu demonizēt Rietumeiropu.

Orbans arī uzvarēja, un tauta zviedru ungārietei televīzijā noticēja. Taču pazīstamais ungāru žurnālists Andrešs Dežo (András Dezsö) no portāla Index sāka pētīt un analizēt Natālijas personību un analizēt stāsta patiesumu. Izrādījās, ka Natālija ir jau vairākas reizes sodīta par apmelojumiem un citu cilvēku sensitīvu faktu apzinātu izplatīšanu. Līdzko tas tika publiskots, ieslēdzās Orbana tiesu sistēma žurnālista apklusināšanai.

Sveiks, diktator!

Tā 2015. gada Rīgas konferences laikā Žans Klods Junkers uzrunāja Viktoru Orbanu. Diemžēl tas nebija joks. ANO ģenerālsekretārs viņu uzskata par rasistu, Džordžs Soross ir pārliecināts, ka Orbans pārvērš Ungāriju par mafijas valsti, bet britu vēsturnieks Timotijs Ašs (Timothy Ash) domā, ka Orbana vadībā Ungārija tuvojas fašismam. Viņa draugu pulks runā pats par sevi: Trampa bijušais stratēģis Stīvs Banons, misters Breksits Naidžels Farāžs un, protams, Vladimirs Putins. Protams, Orbans seko Putina piemēram un lēni pārvērš Ungāriju savā privātajā barakā, kuru ielenc neredzami skarbie ienaidnieki. Viņa vadībā šausmu filma ar nosaukumu „Ungārijas krišana“ turpinās.

Šā gada Ziemassvētku dāvana pirmajai paaudzei, kas redz un saprot

TVNET
Speciāli TVNET

Klimata pārmaiņu scenāriji nākotnei nav patīkami. Pēdējā pusgadsimta laikā Latvijā ir notikusi klimatisko apstākļu pasliktināšanās un nokrišņu daudzuma palielināšanās. Tas pats novērojams nākotnes prognozēs. Paredz, ka visas tautsaimniecības nozares nākotnē cietīs no klimata pārmaiņu izraisītiem riskiem. (1). Lai gan mums nav leduslāču vai polārlapsu, kas no šīs globālās sasilšanas cieš vissmagāk, tomēr sala trūkums ziemā ietekmēs arī mūs. Līdz 2100. gadam temperatūra Latvijā varētu kāpt vēl par 3,4° – 5,4°. Sala dienu skaits būs īsāks, nokrišņu daudzums – garāks (2). Kā šo scenāriju iespējams novērst? Mēs esam pirmā paaudze, kas reāli cietīs no iepriekšējo paaudžu vides ekspluatācijas bezatbildības. Tāpēc varam apņemties nedarīt pāri dabai un videi. Pārmaiņas te iespējams ievadīt ļoti konkrēti. Piemēram, izvēloties Ziemassvētku dāvanai šogad atražotas mantas. Proti – lietotas vai izgatavotas no atražotām izejvielām. „Kāpēc?“ precizēšu vēlāk, taču tagad ķersimies pie diviem pretpoliem.

Grēta un Donalds

Piektdien vairākās Ziemeļeiropas pilsētās norisinājās manifestācijas, kas bija veltītas klimata regulēšanas pasākumiem un saucās „Piektdienas nākotnei“ (”Fridays for future”). Pasākumu idejas autore ir 15 gadus vecā zviedru skolniece Grēta Tūnberga, kura augustā trīs nedēļas viena pati demonstrēja pie Zviedrijas parlamenta Stokholmā, pieprasot politiķiem noregulēt dabas un klimata aizsardzības jautājumus ar moto „Skolēnu streiks klimata labā!“ (3).

Meitene ietiepīgi sēdēja pie parlamenta, bija gatava kavēt skolu (līdz pat vēlēšanu dienai septembra vidū), lai panāktu, ka valsts politikā ekoloģiju un klimata jautājumus izskatītu pirms ekonomiskajiem un finanšu jautājumiem. „Cilvēki saprot, ka esam krīzē, bet neizprot, no kurienes krīzes ceļas“, – skaidroja skolniece pasaules medijiem, kas neslēpa savu pārsteigumu par bērnu, kas šādi cenšas risināt mūsu kopējās nākotnes jautājumu. Grētai ir pārliecība, ka atbildība par klimatu jāuzņemas visiem – politiķiem, medijiem, pilsoņiem. Tāpēc Grēta turpināja savu streiku arī stundu laikā, jo klimats esot viņas morālā atbildība.

Grēta basto skolu klimata politikas dēļ

Meitenes tētis atradās turpat netālu un pieskatīja, lai Grētas kampaņa klimata labā norisinātos netraucēti. Grētas mamma – pazīstamā zviedru operdziedātāja Malena Ernmane (4) par meitas politisko cīņu sajūsmā nebija. Bērns nedrīkst kavēt skolu politiskas cīņas dēļ, uzskatīja mamma, kas ir visā pasaulē pazīstama operdziedātāja. Viņa nebija mierā ar šo meitas iniciatīvu, bet Grētas tētis meitu atbalstīja. Rezultātā tagad Grētai ir daudz domubiedru, atbalstītāju un sekotāju.

Viņu atbalstīja dažādu profesiju pārstāvji, „finanšu haizivis“ ieskaitot. Piektdienas klimata demonstrācijas ir viņas ideja, kurai daudzi pievienojās arī ārpus Zviedrijas robežām.

Pretējs viedoklis ir citas paaudzes pārstāvim – ASV prezidentam Donaldam Trampam. Viņam ir 72 gadi, un publicētais ANO ziņojums par oglekļa dioksīda emisiju līmeni, kas 2017.gadā atkal paaugstinājies, viņu neuztrauc. Grētas nākotne vairs nav viņa problēma. Tas nozīmē, ka Parīzes līguma vienošanās netiks realizēta. Ir jāveido jauna ilglaicīgā klimata stabilizācijas stratēģija, kurā katrai valstij un nācijai ir jāuzņemas atbildība nākotnes priekšā. Par to tiks runāts gaidāmajā Katovices (COP24) konferencē Polijā. Tā būs Parīzes lēmumu tupinātāja, jo Francijas galvaspilsētā valstis parakstīja vienošanos par globālās temperatūras kāpuma ierobežošanu par 2 – 1,5 grādiem.

Grētu (demonstrācijas laikā pie Zviedrijas parlamenta), intervē avīzes Dagens Nyheter žurnāliste

Pēc kopējā dokumenta parakstīšanas valstis bija spiestas formulēt stratēģiju nospraustā mērķa sasniegšanai. Liekas, ka ceļš uz klimata glābšanu ir vaļā, jo neviens taču nevēlas apzināti atstāt saviem bērniem un mazbērniem vēju plosītu, sakarsušu stepi normālas dzimtenes vietā. Taču vienotības par klimata glābšanas projektu valstu starpā joprojām nav. Jo precīzāk kāda no dalībvalstīm uzskaita vajadzīgos pasākumus un ierobežojumus, jo aktīvāka ir industriālo valstu pretestība.

Liela bremze šeit bija ASV prezidenta nomaiņa. Tagad Baraka Obamas vietā ir Donalds Traps. Viņš prot pretdarboties globālās sasilšanas ierobežojošo pasākumu projektam, ja tas ASV industrijām nav izdevīgs. Pirms nedēļas tika publicēts apjomīgs pētījums, kas apskatīja klimata pārmaiņu ietekmi uz ASV ekonomiku. Prezidents atbildēja, ka viņam „šitas neticoties“. Pārāk briesmīgi izskatoties, tāpēc tam var nenoticēt un nedarīt neko.

Baraks Obama līdzdarbojās savu iespēju robežās. Ja pasaules lielvalstu vadītāji piedalās kopīgā iniciatīvā, tad procesi paātrinās. Ir svarīgi kur „klimata pārmaiņu“ mača tribīnēs nostājas lielvalstu līderi – vai pie līdzjutējiem, vai pie huligāniem. Tā kā Donalds Tramps ir nobremzējis visas ASV aktivitātes klimata regulēšanas iniciatīvu virzienā, tad ASV pašlaik samērā vienaldzīgi izturas pret visām Katovices diskusijām. Tas nozīmē, ka ASV, piemēram, var sākt sekot arī Ķīna, kuras industrija arī ir tikpat apjomīgs piesārņotājs kā amerikāņi. Nav izslēgts, ka viņiem sekos arī citi populisti. Brazīliju ieskaitot.

Eiropas jaunās stratēģijas

Brīdī, kad klimata un enerģētikas jautājumu komisārs Migēls Arias Kaņete (Miguel Arias Cañete) iepazīstināja ar ūnijas jauno stratēģiju, viņš arī konstatēja, ka eiropieši klimata glābšanas jautājumos iet planētas avangardā. Birokrātiem šķiet, ka izmešu, izplūdes gāzu kvotu finansēšanas tiesības (EU-ETS) ir pareizs veids, kā piespiest tirgus ekonomiku uzņemties atbildību par saviem izmešiem un līdz ar to ierobežot globālo sasilšanu (5). Taču ar šādu iniciatīvu ir par maz. Visapkārt ap mums ir vēl pārāk daudz ražotņu, industriju un saimniecību, kas vēlas nopelnīt, nevis izdot naudu par saviem sārņiem un atkritumiem.

Finanšu sektors atbalsta skolnieces demonstrāciju

Tieši tikpat daudz ir ministru, kas nevēlas ieviest mūsu valstī plastmasas pudeļu depo punktus. Pārāk daudz lielsaimniecību, kas nav gatavas maksāt par ganāmpulku saražotajiem CO2 izmešiem, un kur nu vēl atsevišķu cilvēku izdarīšanās, izmetot savas drazas tuvējā Pierīgas mežā, nevis samaksājot atkritumu pārstrādātājam. Pārkāpēju ir pārāk daudz.

ASV var reāli pamest Parīzes vienošanos tikai pēc 2020.gada 4. novembra. Tā ir nākamā diena pēc nākamajām ASV prezidenta vēlēšanām. Kurš tobrīd valdīs Baltajā namā, arī noteiks, vai amerikāņi uzņemsies atbildību par planētas klimata veselību arī savā okeāna pusē, vai tomēr neuzņemsies. Pagaidām izskatās, ka planētas klimata nākotne rūp galvenokārt eiropiešiem, bet pārējiem joprojām ir spēkā dzīvot pēc principa – „pēc manis kaut vai ūdensplūdi“.

Esam pēdējā paaudze

Aizvadītā bija ceturtā karstākā vasara vēsturē (6). Ziemeļu puslodē novērojām neparasti daudz orkānu un meža ugunsgrēku. Sausums ietekmēja ražas un plūdi slīcināja apdzīvotas vietas. Tas nozīmē, ka ilglaicīgā planētas uzsilšana turpinās arī tepat.

Divdesmit siltākie gadi ir novēroti tieši pēdējo 22 gadu laikā un četri pēdējie bijuši viskarstākie – konstatē Pasaules meteoroloģijas organizācija (WMO) savā 2018.gada ziņojumā. „Izplūdes gāzes ir jaunos, rekordaugstos līmeņos. Ja tas tā turpināsies, tad gadsimta beigās nāksies novērot gaisa temperatūras paaugstināšanos par 3°-5°“, konstatēts ziņojumā.

Paaugstinās ari jūras ūdens temperatūra un līmenis. Piemēram, šogad jūras līmenis paaugstinājies par 2-3 milimetriem (salīdzinājumā ar pērno gadu). Kūst arktiskais ledus, pieaug orkānu skaits. Šogad (līdz 20. novembrim) tika reģistrēti 70 orkāni (vidējais caurmēra skaitlis ir 53), kas pieprasīja arī cilvēku upurus. Visspēcīgāk tie šogad ietekmēja Filipīnas, Hongkongu, Ķīnu un Japānu. Orkāni „Florence“ un „Maikls“ izraisīja smagas ekonomiskas sekas un prasīja pat cilvēku upurus tajā pašā ASV, kas pašlaik nevēlas līdzdarboties cilvēka izraisītās globālās sasilšanas seku novēršanā.

Šogad Indija un Japānas rietumi piedzīvoja lielākos plūdus kopš 1920.gada. 1,4 miljoni iedzīvotāju bija spiesti pamest savas applūdušās mājas. Pat Kenija un Somālija, kas parasti cieš no sausuma, šogad piedzīvoja negantus plūdus martā un aprīlī.

Eiropa savukārt pieredzēja karstuma rekordus un sausumu, kas izraisīja smagus un ilgstošus meža ugunsgrēkus Skandināvijā. Pie ziemeļu polārā loka šogad konstatēti jauni karstuma rekordi. Arī Austrālijas austrumu zona šogad cieta no smaga sausuma (New South Wales, Queensland). Tur nokrišņu daudzums šogad bija tikai puse no normas.

Japānā un Dienvidkorejā šogad tika reģistrēti karstuma rekordi: 41,1° un 41°. Omanā 42,6° un Alžīrijā 51,3°.

Ziemā dažviet bija arī sals, taču tagad tas vairs neierodas un neaiziet pakāpeniski, bet ierodas strauji un piecērt nežēlīgi.

Meža ugunsgrēkus piedzīvoja šogad arī Grieķija (jūlijā), Kanāda un ASV Kalifornijā. Starp citu, šī gada novembra meža ugunsgrēki Kalifornijā bija paši postošākie ASV pēdējo 100 gadu vēsturē.

Visbeidzot – dabas katastrofu dēļ 2 miljoni cilvēku šogad bija spiesti bēgt no savām mājām un meklēt patvērumu citur, lai būtu drošībā.

Katrs gaisa temperatūras paaugstināšanās grāds klimata sasilšanas rezultātā būtiski ietekmē cilvēku veselību, pieeju tīram ūdenim un gaisam. Izraisa floras un faunas pārmaiņas.

Mēs esam pirmā cilvēces paaudze, kas beidzot redz un saprot cilvēka izraisīto klimata pārmaiņu efektus. Mēs arī esam pēdējā paaudze, kas var kaut ko darīt lietas labā (Petteri Taalas, WMO). Tāpēc sāksim ar ļoti konkrētu soli – izvēlēsimies Ziemassvētku dāvanai šogad otrreizējas izejvielas priekšmetu.

Vai nu atražotu, vai lietotu lietu, kas jau reiz kalpojusi un var turpināt savu dzīvi tālāk. Tieši šāda dāvana šogad izvēlēta kā 2018.gada Ziemassvētku dāvana viņpus Baltijas jūrai kā žests, kas „simbolizē patērētāju apzinīgumu un atbildību vides aizsardzības un klimata pārmaiņu priekšā“ (7).

Pirmais solis var būt arī šāds. Pēc tam sekos pārējie.

2018. gada Ziemassvētku dāvana

1 http://www.varam.gov.lv/lat/fondi/grants/EEZ_2009_2014/nacionala_klimata_politika/?doc=18209

2 http://onecrm.lv/lps/meetingsearch/displaydocument.aspx?committeename=Latvijas%20pa%B9vald%EFbu%20izpilddirektoru%20asoci%E0cija&itemid=20636414969428626530&meetingid=1709005K%20%20%20%20%20%20%20&filename=Latvijas%20piel%E0go%B9an%E0s%20klimata%20p%E0rmai%F1%E0m%20strat%BA%BBija%202030.gadam.pdf&cc=Document

3 https://www.dn.se/sthlm/15-ariga-greta-skolstrejkar-for-klimatets-skull/

4 https://en.wikipedia.org/wiki/Malena_Ernman

5 https://www.youtube.com/watch?v=yfNgsKrPKsg

6 https://public.wmo.int/en/media/press-release/climate-change-signals-and-impacts-continue-2018;

http://www.hui.se/arets-julklapp

 

 

Notikums autobusā, pirms Skrundas

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Vakars bija tumšs, drēgns un saskābis. Lipīgais gaiss ķerstījās gar pasažieru apkaklēm un līda aiz šallēm, sagandējot atlikušo komforta sajūtu. Iecirtāmies vējā un mēģinājām nedrebināties pēc katras brāzmas. Būvmateriālu veidojums, kas tēloja autoostas piestātni, patvērumu nepiedāvāja, jo bija izplēties virs galvas, gar sāniem pēc sev saprotamas loģikas. Kāds par šo bija saņēmis honorāru un arhitektūras prēmijas, taču satura šim caurvēja gaitenim nebija. Pēc piecām minūtēm Rīgas ekspresim bija jāatver durvis uz siltumu un miegu salonā. Trīs stundu garumā. Visi to zināja, tāpēc gaidījām, mīņājoties uz vietas.

Šoferis atgriezās ar papīru rokās. Vispirms atvēra bagāžas „plaukta“ ārdurvis, kur īru sēņu lasītāji sabīdīja savu ekonomisko migranta bagāžu un pēc tam pasažieri ar biļetēm lēni, kā pīles, peldēja iekšā situma salā ar nosaukumu ekspresis Liepāja- Rīga, plkst.17.45.

Parādīju biļeti, apsēdos trešajā vietā. Man garām (pa kreisi) turpināja plūst vienmuļa, anonīmu pasažieru rinda, kas žigli iekārtojās mīkstajos krēslos un ieslēdza sev miega režīmu. Rudens dūmaka jau sen bija aprijusi visu pēcpusdienu. Cilvēku sejas nebija saskatāmas un tas nozīmēja, ka kaut kur pavisam tuvu ir sveču laiks.

Salona durvis joprojām bija vaļā. Klusuma nopūta ieklepojās pāris minūšu garumā un to pārtrauca kusla soprāna balss:

  • Šoferīt! Paņem aboļu groziņu mazbērniem Rīgā!-
  • Tūliņ?-
  • Tepatās ir.-
  • Vai sagaidīs?
  • Sagaidīs, sagaidīs. Deviņos.
  • Deviņos desmit.
  • Labi, deviņos un desmit.
  • Liksim bagāžā, – teica šoferis. Nopūtās un izkāpa.

Šajā brīdī sākās dīvainais notikums.

Brīdī, kad šoferis nozuda kopā ar “āboļu vecmāmiņu“, no stūra tumsiņas strauji atrāvās drukns vīrieša stāvs. Zibenīgi, ar līdakas lēcienu, tas ienira autobusa salonā un, ar dzērājam neraksturīgu veiklību, saritinājās piektajā sēdvietā pie loga. Tumsiņā vaibstus saskatīt nebija iespējams, taču smaka izplatījās nekavējoties, diži, uz visām pusēm. Bleķa burka, kuru skalinādams vīrišķis ierāva trokšņainus klunkšķus, pievienoja dvingas cirkulārajām kustībām metāliskus skaņu efektus.

Šoferis atgriezās. Aizvēra durvis un lielais autobuss, gāzelēdamies, kā labi paēdusi govs, devās ārā no vēju pilsētas pa tramvaja ceļu.

Pie Grobiņas smirdošais zaķis sāka atraugāties un pie Durbes žagoties. Neatstāja sajūta, ka būs slikti. Sāks vemt, vajadzēs apstāties un kur nu vēl biļešu kontrolieru šovs, kas giljotinēs šoferi par bezbiļetnieka atklāšanu salonā. Tas viss vēl tikai būs. Taču pagaidām autobuss ripoja un salonu savā tvērienā aizvien noteiktāk pārņēma skāba dzērāja smaka. Klusa mūzika un kašmira šalle uz deguna nomierināja. Pamodos no dunkas sānos.

  • Vai Skrunda jau bija?, – prasīja smaka. Tuvu pie sejas, tumsā.
  • Kas? – prasīju un pamodos. Dzērājzaķis sēdēja man cieši līdzās un atkal ierāva klunkšķi no skārdenes.
  • Bija jau Skrunda? – viņš neatkāpās.
  • Nezinu! Vācies prom! –
  • Labi, labi! – smirdīgais ņurdēja un devās taisni uz priekšu. Pie šofera. Pielecās un mēģināja apsēsties šofera vietā.
  • Dulls esi, vai ? – nošņācās šoferis un mēģināja apvienot stūrēšanu ar uzbrucēja savaldīšanu.
  • Gribu Skrundu!-
  • Tūliņ būs! –
  • Aiz rūts aizjoņoja melni burti: „Skrunda“ un, autobusam strauji samazinot ātrumu, zaķis novēlās uz kāpnēm, saplīstot šķembās, bez skaņas. Tur apakšā viņš tagad omulīgi krekstēja, krukstēja un žagojas līdz brīdim, kad autobuss apstājās un durvis atvērās uz piķmelnu nakti, kurā puisietis ielēca neticamā ātrumā, kā sienāzis tumsā. Vienā rāvienā, kopā ar visu savu skārdeni. Neciešamo smaku atstājot pie mums.
  • Autobuss stāvēs tikai trīs minūtes! – sauca šoferis pakaļ bēdzējam tumsā.
  • Viņš nenāks atpakaļ, – iemaisījos.
  • Kāpēc nē?
  • Tāpēc, ka ir zaķis, – teicu un mēģināju saskatīt bēdzēju tumsā.
  • Kurzemē bezbiļetnieki reti gadās…
  • Citur biežāk?
  • Jā, Latgalē biežāk.
  • Tiešām?
  • Jā, ap Preiļiem.
  • Vidzemē arī gadās?
  • Nē, reti, – nopūtās šoferis un aizvēra durvis. Gribēju pavaicāt arī par bezbiļetnieku biežumu Zemgalē, bet miega autobuss bija jau uzsācis savu gaitu uz Saldu un cītīgi ripoja pāri Ventai.
  • Vai Jūs viņu pamanījāt?
  • Jā, iekāpjot.
  • Kurā brīdī?
  • Kad krāmējāties ar „ābolu omīti“.
  • Nebiju pie durvīm.
  • Nebijāt, jo puisis bija profesionālis.
  • Riktīgs zaķis?
  • Žigls
  • Tādi gadās. Šito viņi prot.
  • Ja iekāptu soda vienība, tad es Jūs aizstāvētu.
  • Kontrolieri?
  • Paldies!
  • Lūdzu!

Autobuss ripoja cauri Kurzemes tumsai kā amfībija zemūdens stepē. Šur tur zaigoja elektrisko spuldžu aukstās acis un pretim braucošo autobusu, traktoru un lidojošo zārku ciešie elektriskie skatieni.

  • Vai jūs būtu ar mieru nākt te sēdēt man līdzās?
  • Kāpēc?
  • Labprāt parunātos. Kamēr ceļš labs, – teica šoferis un mēs vienojāmies turpināt sarunu līdz Rīgai. Viņš ticēja mistikai un apgalvoja, ka nekas nenotiek nejauši. Arī tagad mums priekšā neiznira neviena betona mašīna vai traktors, kas ir tradicionāls braucēju posts uz Liepājas šosejas.
  • Tas tāpēc, lai mēs varētu mierīgi parunāties.
  • Man nepatīk šis ceļš, – atzinos šoferim un apsēdos uz atlokāma soliņa pie durvīm.
  • Kāpēc nē?
  • Pilns ar lielajām mašīnām, kas aizsedz ceļu un ripinās lēni. Apdzīt grūti, jo ceļš līkumains un trešās joslas joprojām nav.
  • Jā, slikta šoseja. Daudz krustu ceļa malās.
  • Te brauc kā dulli. Kā pēdējo reizi mūžā.
  • Jā, tā viņš ir.
  • Stulbeņi tikko remontēja ceļu, bet trešo – apbraucamo joslu tomēr neuzbūvēja.
  • Kāpēc pie mums tā notiek? – jautāja šoferis sev un man.
  • Tāpēc, ka MPV.
  • Kas ir MPV?
  • Muļķi pie varas.
  • Ahā.
  • Tur neko nevar darīt. Latviešiem patīk muļķi.
  • Pie varas?
  • Jā, tieši pie varas.
  • Kāpēc tā?
  • Laikam skaudības dēļ.
  • Kā tā?
  • Gudri un prasmīgi cilvēki izraisa kompleksus un mazvērtības sajūtu.
  • Jā, tas patiešām ir stulbi.
  • Tos gudros vajag salikt amatos un iejūgt darbos.
  • Tā domā igauņi.
  • Es galīgi neesmu igaunis, bet tomēr tā gribētu, – nopūtās šoferis un ar slaidu pagriezienu pa kreisi iebrauca Saldū. Tur stāvējām īsu brīdi. Pēc tam ripojām tālāk uz Rīgu, caur slapju mežu un nogurušiem laukiem. Runājām par politiku, grāmatām, simfonisko mūziku un šofera meitu, kas tagad dzīvo Vācijā. Par izdzisušajiem logiem laukos un par to, ka šodien redz dūmeņus kūpot un ļaudis pie pieturām visvairāk Latgalē un vismazāk Kurzemē. Latvija tagad izskatās ļoti citāda.

Tik negaidīti citāda kā bezbiļetnieka šovs Liepājas autoostā īsi pirms sešiem vakarā.

Tik ļoti citāda ir mūsu valsts un cilvēki tajā.

Ļoti citādi.