Ievainojamais šodienas laiks. Vai jums ir 72 stundu rezerve?

Periods, kurā pašlaik dzīvojam, ir ļoti neaizsargāts, taču ērts gan. Var nemaksāt ar naudu, bet norēķināties ar kartēm un svišiem, dzenājot summas no konta uz kontu ar mobiltelefona palīdzību. Aiz stūra glūn modernie zagļi, kas prot ierāpot telefonā ar zilo zobu ķetnās, un pievākt to, kas mums pieder naudas izteiksmē. Mēs uzmanāmies, taču neatkāpjamies no iekarotajiem „beznaudas“ bastioniem, jo ar skaidru naudu šodien maksā tikai mūža mežu apakšējos stāvos un īpaši atpalikušu centru priekšpilsētās.

Ja datoru centrā sākas ugunsgrēks, tad pēkšņi vairs nestrādā biržas. Negaidīti pārstāj darboties Helsinku, Kopenhāgenas, Stokholmas un Rīgas biržas, jo tirdzniecība tajās nenotiek.  Akciju stratēģi pirms nedēļas neslēpa pārsteigumu par notiekošo. „Tā nemēdz būt“, – viens no viņiem teica. Taču tā bija un notika.

Starp citu, iemācāmies paši sev reģistrēt bagāžu lidostā un gaisa satiksme var atteikties no darbiniekiem uz mūsu čakluma rēķina. Diemžēl lidmašīnas biļetes tāpēc nekļūst lētākās. Iepērkamies RIMI pašapkalpošanās nodaļā un saprotam, ka „tā ir ērtāk” tirgotājiem, jo drīz vispār varēs atteikties no kasierēm. Pircējs iepirkšanos nokārtos pats. Taču dienišķā desa un siers tāpēc mums nemaksā mazāk. Saņemam rājienu no Lindex pārdevējas Alfas centrā brīdī, kad lūdzam plastmasas maisiņu apakšveļas iesaiņošanai. Izrādās, ka „maisiņi“ arī ir noiets etaps, jo katram dabas draugam jāzina un jāsaprot, cik tie ir bīstami vaļiem un purva bruņurupučiem. „Protams, protams“, – es saku un nesu krūšturus rokās cauri tirdzniecības centram bez stomīšanās. Varbūt vajadzēja nest kā karogus, lai visi redz, ka dabas draugi ir gatavi uz visu. Ne tikai publiskajā telpā.

Šajā digitālajā un videi labvēlīgajā pārkārtošanās ērā, tomēr neatstāj nejēdzīga sagatavotības sajūta. Ir jāliek eksāmens par tēmu, kas nav apgūta.

Tikko Business Insider sāka skandināt trauksmes zvanus par to, ka „kāds“ var saņemties un ne tikai ielīst mūsu telefonā (to iztīrot tukšu), bet arī atslēgt veselām valstīm internetu un , kas ar mums notiks pēc tam? Runa ir par Mauritāniju, kura divu nedēļu garumā atradās „interneta ēnā“. Kļūda? Nē, sabotāža. Kāds bija pārcirtis valstij tik svarīgo zemūdens komunikācijas kabeli. Tas nozīmē, ka šodienas civilizāciju var anulēt ar vienu cirvja cirtienu.

Pirms gada kāds uzņēmīgs vīrs panāca zviedru ātrās palīdzības, policijas un SOS dienestu komunikācijas pārslodzi. Neviens vairs nevarēja turp piezvanīt. Kāds bija vietējā terorista ierocis? Četri veci mobilie ar kontantkartēm.

Bīstamā laikā dzīvojam. Lai izsistu mūsu valsti no sliedēm, vairs nevajag armiju. Atliek izsist no sliedēm elektrības piegādi.

Bez strāvas nevarēsim neko samaksāt un nopirkt, apliecināt vai deklarēt. Veikalos nebūs pārtikas (nevarēs to pasūtīt) un nebūs ar ko samaksāt pat par sāli un ūdeni.

Ziemeļvalstīs ir publiski zināms, ka katram iedzīvotājam ir jābūt gatavam nodrošināt sevi un savu ģimeni (krīzes apstākļos) vismaz 72 stundu garumā. Tas nozīmē, ka mums (tapāt kā vecmammām, kurām bija zem gultas cukura maiss un sālspaciņas kara gadījumam) jānodrošinās ar konservu un sausiņu rezervēm, dzeramo ūdeni un elektrības ģeneratoru. Radioaparātam esot jābūt uzgriežamam, jo bateriju jau nebūs. Interneta arī nē.

Teikšu godīgi – neesmu tam gatava. Neesmu sagatavojusies šim pārbaudījumam, jo ceru, ka izdosies izsprukt no trešā pasaules kara.

Taču Bluetooth izslēdzu, uz RIMI iešu ar puķainu tīkliņu un pie Lindexa metīšu līkumu. Jaunā pasaules kārtība ir klāt un neapķērīgie paliek aiz durvīm. Ar ievainojumiem.

Mazbērnu nākotni nosaka šodienas vēlētājs. Ungārijas pārdomas

Ungārijas labējo populistu uzvara liek aizdomāties pagātnē – līdz pat nacistu nākšanai pie varas Vācijā. Vāci toreiz paši sev iebalsoja nacionālsociālistus. Līdz ar to viņi leģitimēja visas sekas, kuras šis lēmums izraisīja: karu, postu, valsts sadalīšanu un visbeidzot gigantiskās cilvēcīgas ciešanas vācu ģimenēm visos līmeņos. Fricis vai Anna, kuri toreiz balsoja par nacistiem trīsdesmitajos gados, ir vainīgi. Pie kara, pie posta. Arī pie tā, kas kara un okupāciju rezultātā notika ar Latviju un mums pārējiem. Viņi akceptēja Hitlera darba politiku, bet neaizdomājās par sekām, kuras Ādolfa ambīcijas izraisīs. Vajadzēja iedziļināties un atturēties no naivas ticības savam fīreram. Iespējams, ka šodien vēsture būtu aizgājusi pa citu ceļu.   

Par boļševikiem mēs zinām (te komentāri lieki!). Viņu vēlēšanu sistēmu (no „padomju laikiem”) atceramies. Tāpēc vainot padomju tautu šodienas vēstures zigzagos izvairāmies. Varēja vēlēt tikai par vienu vienīgo komunistu partiju, jo citas izvēles nebija. Vēlēšanu process bija teātris bez skatītājiem, taču melīgos un manipulatīvos procesus varēja labi pamanīt pat piedzēries ezis. Mācību no pagātnes vajadzēja saglabāt ikvienam, kas to piedzīvoja un redzēja. Saprotot, ka politiķis nav mācītājs un vēlētājām ir nevis jāklausās politiķa vārdos, bet jāanalizē viņa darbi. Diemžēl ar politiķu analīzi vēlētājs arī tagad negrib nodarboties. Viņš klausās un skatās ko stāsta mediji. Ja tie pieder vienai partijai (kā to varējām novērot Ungārijā, Urbāna gadījumā), tad rezultātu nav grūti prognozēt. Izlasa – notic- ievēl. Krievijā šodien redzam to pašu – tauta nobalsoja par cilvēku, kurš nākotnē atnesīs postu viņiem pašiem un vēl bērnubērniem. Latvijā notiek tas pats. Liela sabiedrības daļa nejaudā iedziļināties politisko partiju piedāvājumā un iemet vēlēšanu urnā biļetenu ar blēžu uzvārdiem. Kāpēc vēlētājs tā dara?

Tālredzības trūkums

Atbilde uz šo jautājumi ir diezgan sarežģīta, jo pārticību un laimi katrs no mums saprot ļoti atšķirīgi: vienam pietiek ar brīvbiļeti tramvajā un lētu dienišķo desu no rītiem. Cits jūtas pateicīgs par sausiņiem un iespēju brīvi izteikties, iegūt informāciju, bet vēl trešajam vajag tikai atļaut apzagt valsti, kamēr pašu nevar pieķert pie rokas.

Perspektīva mēdz būt dažāda un brilles te nepalīdz. Vieni redz tuvu – plaukstas  attālumā un tālāk viņiem viss miglā tīts. Citi saskata notiekošo procesu attīstību ilgā un daudz tālākā laika perspektīvā un redz brīdinājumu signālus jau operas uvertīras pirmajā taktī. Vai egoisms un tuvredzība varētu būt vienīgais iemesls masu apjukumam vēlēšanu laikā? Nedomāju, ka vienīgais, bet svarīgākais gan.

Ir cilvēki kas jūtas labi, sildoties kaimiņu mājas ugunsgrēka siltumā. Neiedomājoties par to kas notiks, kad ugunskurs apdzisīs un mugura vairs nesajutīs liesmu siltumu. Mirkļa ērtība nosaka visu. Tālejošus un ilglaicīgu uzlabojumu projektus viņi nesaprot. Šo efektu lieliski var no vērot mūsu ikdienā arī šodien – politiķi sola tikai šodienas labumus. Par parītdienu viņiem galva nesāp.

Latvijas lielākā problēma ir konstruktīvas attīstības stratēģijas trūkums. Politiķi kā viendienītes sola sava mandāta perioda (4 gadu) ietvaros, jo tuvredzīgais vēlētājs saprot vienu konkrētu naudas dāvinājumu aploksnē šodien, brīvbiļeti tramvajā (šomēnes) un bērnu spēļu laukumus kā jauno ģimeņu savaldzinātājus (šogad). Par tālredzīgu stratēģiju (10-50 gadu periodā) te nevar būt ne runas, jo vēlētājs to nesapratīšot. Tad iznāk, ka mēs – tuvredzīgie vēlētāji paši esam vainīgi pie tuvredzīgas valsts politikas un politiķiem sprinteriem, kuriem maratons nav pa spēkam?  

Kāpēc tā?

Neskaitāmas filmas un grāmatas vēsta par to ka vācieši ievēlēja sev Hitleru. Taču maz no mākslas darbiem analizē pašu problēmu –  kāpēc viņi nostājās līdzās šīm idejām un (vairumā gadījumu) paši tās atbalstīja? Iztrūkst grāmatu par to, kāpēc krievi tagad jūt nostalģiju pēc stiprās rokas, tirāna un slepkavas Staļina. Šie robi un neizstāstītie stāsti šodien aktualizējas no jauna, piemēram, Krievijas un Ungārijas vēlēšanu rezultātā

Vācu nacionālsociālisms 1928. gadā ieguva 2% balsu parlamenta vēlēšanās, bet jau 1930. -18,3%. Divus gadus vēlāk  37,3% vāciešu nobalsoja par nacistiem vēlēšanās un briesmonis nonāca pie varas pavisam legāli. Neviens vāciešus nespīdzināja, viņiem nedraudēja, viņi ievēlēja Hitleru paši. Pēc tam brūnkrekli ķērās pie likumu pārtaisīšanas, legāli aizliedza citas partijas, arestēja tūkstošiem sociāldemokrātu, komunistu, ebreju un katoļu. Šie cilvēki tikai aizturēti, ieslodzīti. Pašcenzūra tika pieprasīta kā norma. Tie septiņi miljoni vāciešu, kas 1932. gada vēlēšanās balsoja par sociķiem, bija spiesti klusēt kā peles nākamajā gadā. Jo jau gadu vēlāk Hitlers bija aizliedzis šāda politiskā grupējuma eksistenci. Mēs zinām kas notika pēc tam. Zinām, ka Hitlers lielā mērā izmantoja valsts krīzes efektus (superinflācija) un sabiedrības pēckara diskomfortu (Versaļas miera līgums) savā labā. Taču kā visi šie vācu vēlētāji: skolotāji, strādnieki, mājsaimnieces, mācītāji, uzņēmēji varēja būt tik naivi un noticēt slima cilvēka murgiem uz politiskās skatuves? Noticēt un sekot tiem? Ja šodien šos cilvēkus intervēsiet, tad vainīgais būs Hitlers, nevis viņi. Tāpat jums atbildēs arī latviešu vēlētājs, kas regulāri vēl par Rīgas varas parijām. Vai par Lemberga kabatas partijām ar vēsturiskiem un poētiskiem nosaukumiem :  Zemnieku savienība (asociācija ar Kārli Ulmani) un Zaļā partija (asociācija ar vides kustību, kas pirmā uzsāka cīņu par neatkarību Gorbačova pārkārtošanās perioda laikā). Šie vēlētāji nedomā par sekām.  Tieši tāpat kā Viktora Urbana partijas Fidesz vēlētāji svētdien nedomāja. Viņi neprognozēja ko ar savu balsojumu izdara savai valstij un Eiropai.

Diktatora triumfs

Pāris gadu laikā Urbāna nacionālkonservatīvā partija no sīkpartijas pārvērtās par smagsvarnieku. Ko Urbāns „tādu” piesolīja ungāriem?  Viņš lieliski saprata sovjetisma laika nostaļģiju, jo jau 2010. gada aptaujās 70% aptaujāto ungāru apraud zaudētos komunisma laikus. Pirms Berlīnes mūra krišanas visi ticēja demokrātijai un tam, ka tā pati iedarbosies autopilota režīmā. Diemžēl tā nenotika. Vainīgā nebija demokrātija „kā tāda”, bet gan tās neveiklie ieviesēji plānveida ekonomikas areālā.

Tie, kas postsovjetisma zonā neprasmīgi organizēja „pāriešanu” no plānveida uz tirgus ekonomiku, ir pelnījušie cietumsodu par savu nemākulību. Gan tie, kas ieradās no ārzemēm (lai palīdzētu Jeļcinam), gan pašmāju teorētiķi, kas šo pāreju saprata tikai un vienīgi kā valsts izlaupīšanu un „prihvatizēšanu” savā labā. Tas, ka demokrātija pieļauj zagšanu nenozīmē, ka tā šo nejēdzību nosaka vai veicina.  Viss atkarīgs no cilvēkiem, kas demokrātiju izveido. Tā 90.gadu sākumā kāda Gotlandes ciema veikala pārdevējs bija atstājis bodi pircēju rīcībā. Pie pilniem preču plauktiem bija piestiprināta zīmīte: „Pārdevēja slima. Esmu uz lauka. Daudz darba. Apkalpojiet sevi paši. Naudu atstājiet, lūdzu, bleķa bļodiņā! Ēriks”.  Paņēmām 2 limonādes pudeles un noskaitījām naudu bļodiņā. Meita bija satraukta. Viņai likās, ka atbrauks „kāds” un Ērika veikalu izlaupīs. Dēls bija sajūsmā. Viņam likās, ka šis ir vislabākais piemērs kā servisa sfērai būtu jādarbojas. Pie viena nosacījuma, ja mēs visi esam godīgi pret sevi, citiem un valsti.

Domāju, ka Urbāna ievēlētāji nebija godīgi.

Nedz pret sevi, nedz valsti, nedz Eiropu.

Mazbērni viņiem to nepiedos.    

Eiropas sadrupšana. Jaunas valstis uz starta līnijas? Karšu pārzīmēšanas laiks ir klāt.

Katalonijas atdalīšanās no Spānijas iet roku rokā ar Skotijas atdalīšanos no Lielbritānijas. Foto : Mehdi Chebil & Dagens Nyheter

Ir ieradies jauns nacionālisma vilnis. Nevienmērīgs pēc sava satura un formas. Braucot cauri Eiropai, to nevar nepamanīt. Katalonija nav vienīgais piemērs, kur valodas atšķirība pieprasa izrēķināties ar pagātni un atdalīties. Gandrīz visur vecajā kontinentā eksistē atmiņas par citām robežām un citām attiecībām cilvēku starpā par laiku, kad dzimtā valoda bijusi aizliegta vai atradusies pakārtotā statusā.

Šie, pagātnē ievainotie cilvēki šodien pulcējas, piemēram, Antverpenē zem Vlaams Belang karoga. Kāda sirma flāmu kundze nevar aizmirst pāri darījumus un joprojām jūtas pazemota par to, ka jaunībā viņai nebija iespējams apgūt kāroto profesiju franču valodas nepietiekamas prasmes dēļ.  Tolaik valsts valoda Beļģijā bija tikai un vienīgi franču. Flāmu meičas konkursos un sacensībās par amatiem un karjeras iespējam vienmēr tikušas atbīdītas malā.  Kur nu vēl stāsti no kara gadiem, kad virsnieki komandējuši franču valodā flāmu karavīrus, nosūtot tos nāvē pavēļu nesaprašanas dēļ. Par sadarbību ar nacistiem, turpretī, flāmi runāt nevēlas. Tolaik esot pastāvējusi cerība, ka vācieši viņus atbrīvos no nīstajiem franču okupantiem, palīdzot nodibināt suverēnu flāmu valsti. Šo faktu, savukārt, nespēj aizmirst franciski runājošie beļģi. Katrs kaut ko nespēj aizmirst un piedot.  

Eiropa joprojām nevar aizmirst pāridarījumus un netaisnību, kas pagātnē nodarīta noteiktām iedzīvotāju grupām un viņu valodai. Galu galā visas šodienas valstis ir radušās, apspiežot un absorbējot minoritātes. Tā pati Francija arī bija un ir dažādu valodu mozaīka, kas pamazām iznīkušas franču valodas spiediena rezultātā. Bretaņā vairs tikai daži turpina cīņu par savas valodas saglabāšanu (ķeltu valoda, kas atgādina vācu) un mazītiņajā Luksemburgā patlaban notiek lielas lietas vietējās luksemburgiešu valodas saglabāšanai. Otrā pasaules kara laikā vāci centās pakļaut lielhercogosti un uzjautrinājās par vietējo valodu, kas viņiem atgādināja vācu valodas dialektu. Tagad Luksemburgā notiek krasa pāreja no franču un vācu valodas uz vietējo valodu kā parlamenta galveno saziņas līdzekli. Kur nu vēl neatkarīgā valsts Latvija, kas vēl nav paguvusi ieviest valsts valodu visās skolās, bērnu dārzos un tagad ar steigu to cenšas realizēt.

Taču nacionālismam šodiena Eiropā ir arī pretējas izpausmes. Ja 19. gadsimtā nacionālisms ieradās ar kopā ar prasību pēc demokrātijas, tad tagad Polijā un Ungārijā novērojama cita aina. Katalonija šodien prasa pašnoteikšanos tieši tāpat kā savulaik Austrija, Ungārija, Norvēģija vai Somija. Nacionālisti toreiz bija visplašāko, trūcīgo sabiedrības slāņu aizstāvji, kas pieprasīja mazā cilvēka tiesību ievērošanu.  Šodienas nacionālisti Polijā, Krievijā, Flandrijā vai Ungārijā vairs nav cīnītāji par līdztiesīgu un atvērtu sabiedrību. Drīzāk tās ir autoritāras populistisku kustību grupas, kas vēlas sasaldēt un stigmatizēt liberālo demokrātiju izolacionistisku mērķu vārdā. Apturēt horizontu.

Eiropas sadrupšana

Katalonijas notikumi daudziem šķiet domino efekta izraisītāji. Skoti, flāmi, ziemeļitālieši var saņemties un mēģināt sekot Barselonas iniciatīvai.  Kur nu vēl baski un galicieši. Eiropa varot sadrupt drupačās. Karšu pārzīmēšanas laiks atkal klāt. Tāpat kā pēc pirmā pasaules kara vai pēc Berlīnes mūra krišanas. Eiropas Savienības balss šodien skan vārgulīgi un neizlēmīgi aicina “nepielietot varmācību” (Margaritis Schinas). Tas arī viss.  Jaunu valstu dzimšana nenotiek vienādi. Sasprāgstot Dienvidslāvijai septiņās daļās, dzīvību zaudēja 100 000 cilvēku. Taču Norvēģija atsvabinājās nu Zviedrijas  ļoti mierīgā ceļā 1905. gadā. Melnkalne ieguva savu neatkarību 2006. gadā bez asinsizliešanas referenduma ceļā. Referendums arī nav drošs un taisnīgs līdzeklis. Pēc Krimas anektēšanas 2014.gadā  Krievija žigli “sarīkoja” okupētajās teritorijās referendumu kā teātri.  Taču tas neko nepierādīja, jo bija manipulēts svešas valsts karaspēka klātbūtnē tāpat kā savulaik “vēlēšanas” Baltijā 1940. gadā. Okupācija paliek okupācija arī tad, ja to tēlo kā separātisma sekas.  Turpretī katalāņi un kurdi paši pieprasīja un realizēja tautas aptaujas par atdalīšanos no Spānijas un Irākas.

Kā mums rīkoties brīdī, kad separātisma spoks brāžas cauri vecajam kontinentam? Šķiet, ka jākļūst komponētākiem šajos jautājumos, lai nesajauktu demokrātisko separātismu ar labējo nacionālistu teroristu grupām (ETA, IRA u.c.). Lai saprastu, kas īsti notiek. Lai nesajauktu debess puses.

Jaunās valstis stāv rindā

Līdz šim jaunās valstis centās izrauties no diktatūras važām. No skarba apspiedēja tirānijas. Tā rīkojāmies arī Latvijā. Tagad, demokrātijas  apstākļos jaunu valstu dibināšana veidojas pavisam citādi. No vienas puses: te nepietiek tikai ar karogu vicināšanu un dziesmu dziedāšanu Barselonas ielās. No otras puses: tas, ka Spānijas likumos nav paredzēta reģionu atdalīšanās, arī nav pietiekami vērā ņemams arguments. Protams, ka šim reģionam Madridē tika piešķirtas tiesības izmantot savu valodu saziņā, būt autonomiem pašvaldībā un nodokļu politikā. Taču šodienas demokrātiskajā Spānijā 17 reģioniem ir piešķirta tikai zināma (atšķirīga) autonomija. Piemēram, Katalonijai ir daudz mazāk tiesību nekā baskiem un 2010. gadā Madride “piegrieza pogas” tālākiem mēģinājumiem palielināt šī reģiona pašnoteikšanās tiesības. Tagad daudzi (ieskaitot Carles Puigdemont) uzsver, ka tieši toreiz tika pazudināta iespēja saglabāt Spānijas vienotību. Nav izslēgts, ka tā arī ir un Spānijas vadībai toreiz bija jāliek lietā diplomātija un administratīvi mehānismi sarunai ar Barselonu. Protams, ka kompromiss vienmēr nepanāk gaidīto rezultātu. Tieši šādi beidzās Tonija Bleira ”kompromiss” ar Edinburgu 1998.gadā, kas faktiski bija sākums ceļam uz referendumu. Upi nevar apturēt.

Tagad rindā uz neatkarību gaida vismaz 10 reģioni.

Skotija ir viena no pirmajām šajā rindā. Iet roku rokā ar Kataloniju un arī Barselonas ielās aizvadītajā nedēļā vīdēja skotu karogs:  baltais krusts uz zilā fona. Pagājušā referenduma rezultāts tur bija 45:55, bet cīņa par savu valsti ar šo neesot beigusies. Nav izslēgts, ka Skotija kļūs neatkarīga 10 -15 gadu laikā. Interesanti, ka 62% skotu balsoja pret Brexitu. Lielai skotu daļai šķiet, ka līdzdalība ES viņiem ir svarīgāka nekā palikšana Lielbritānijā.

Fēru salas ir autonoms reģions Dānijas robežās. Taču šī salas Atlantijas okeānā jau sen jūtas kā neatkarīga valsts, jo 1946. gadā viņi faktiski nobalsoja par savas, neatkarīgas valsts veidošanu. Toreiz Kopenhāgena “uzlika vāku”, taču tagad tas vairs neizdosies. 19 no 33 vietējā parlamenta deputātiem ir par atdalīšanos no Dānijas. Pagaidām vienīgais šķērslis ir pabalsts, kuru 100 miljonu kronu apmērā Fēru salas saņem no Dānijas gadā. Høgni Hoydal – vadošais valsts politiķis separātisma kustībā problēmu raksturo skaidri un gaiši: ” Tagad jau vairs tikai šī nauda pietur mūs pie Dānijas. Tas arī viss.”. Nesen atklātās bagātas naftas iegulas jūrā, protams, iedvesmo un nozīmē daudz lielāku naudu nekā skopais Kopenhāgenas pabalsts.

Flandrija pagaidām pieturoties pie Beļģijas tikai karaļnama un futbola komandas dēļ. 🙂 Taču flāmu nacionālisms vairs nav svešvārds nevienam. Nav izslēgts, ka Katalonijas cīņas iznākums, var iedvesmot arī flāmus līdzīgai rīcībai. Starp citu, brīdī, kad visas Eiropas vadītāji bailīgi šņaukājās, bīstoties komentēt varas brutalitāti Barselonas referenduma laikā, Beļģijas premjers Charles Michel tomēr nosodīja spāņu policijas rīcību. Viņš pats pieder franciski runājošo grupai, taču izteikumi ietekmēja flāmus, kas tobrīd demonstrēja pie Spānijas vēstniecības Briselē. Flāmi nav minorotāte (57%), maksā bargu naudu valsts budžetā, ir salīdzinoši bagāts reģions. Tieši nevēlēšanās ”barot” trūcīgākos valoņu reģionus arī lielā mērā izskaidro flāmu nacionālismu. Šodien viņiem jau divas separātistu partijas. Ne tikai labējais Vlaams Belang, bet arī N-VA, kas pārstāvēta federālajā valdībā.

Grenlande ir nākamā šajā rindā. Iedzīvotāju skaits neliels, taču teritorija solīda lieluma. Nr. 12. zemju lieluma “rangu tabulā”. Arī šajā gadījumā pie Kopenhāgenas pietur tikai pabalsts. 2008. gadā 75% grenlandiešu pieprasīja lielāku autonomiju un panāca, ka dāņu valodu nomainīja pret vietējo valodu salas oficiālajā saziņā. Pašlaik vietējais landstings (Grenlandes parlaments) nebaidoties un atklāti deklarē, ka nepieciešama pakāpeniska pāreja uz valsts neatkarību. Šo soli atbalsta 64% salas iedzīvotāju. Derīgo izrakteņu iegulas, protams, veicina šo tendenci.

Baski ir viena no vecākajām tautām, kas apdzīvo Eiropu. Viņu valoda euskara nav rados nevienai no lielajām valodu grupām. Pašlaik šo valodu praktizē tikai neliela iedzīvotāju daļa, taču basku identitāte ir spēcīga visos trijos reģionos. Baskiem izdevās izkarot sev lielāku pašnoteikšanās paketi no spāņiem pēc Franko krišanas (1975). Viņiem ir savas policijas vienības un pat savējā finanšu sistēma. Nevienam citam Spānijas reģionam nav piešķirtas šādas privilēģijas. 2011. gada ETA nolika ieročus un tieši šis terorisms lielā mērā samazināja iedzīvotāju vēlmi atdalīties no Spānijas. Šodien to atbalsta vairs tikai 20 -30% vietējo iedzīvotāju. Pirms nedēļas Bilbao bija plašas demonstrācijas Katalonijas atbalstam.

Ziemeļīrija nevēlas veidot savu valsti, bet gan atdalīties no Lielbritānijas un pievienoties Īrijai. 1998.gada vienošanās  noslāpēja nejēdzīgi ilgo un asiņaino konfliktu, kas turpinājās 30 gadus un pieprasīja ap 3500 upuru. Sabiedrībā “the troubles” atceras, tiek pārrunāti konflikti starp katoļiem un luterāņiem, unionistiem un nacionālistiem. Kašķis klusībā turpinās. Vairums ziemeļīru balsoja pret Brexitu. Bez tam pieaug katoļticīgo īpatsvars un tieši tas var izšķirt vēlmi pievienoties “mātes zemei”.

Korsika ir Napoleona sala. Pazīstama ar teroristu vienību FLNC, kas spridzināja bankas un pieprasīja “revolucionāro nodokli” no vietējiem uzņēmumiem. 2003. gada referenduma laikā vairākums iebilda pret neatkarīgas valsts veidošanos. Šodien tikai 20 -30 % vietējo vēlas norobežoties no Francijas. Taču pēdējās vēlēšanās 24 no 51 vietām vietējā parlamentā pieder nacionālistiem. Nav izslēgts, ka šis process turpināsies.

Veneto ir Itālijas daļa. Vispār Itālijai nav īpaši raksturīgi tik aktīvi separātistu strāvojumi kā, piemēram, Spānijā. Taču  salīdzinoši bagāto ziemeļu reģionu karš ar trūcīgajiem, mafiozajiem “dienvidiem” te pazīstams jau sen. Vājākais posms ir tieši Veneto jeb reģions ap Venēciju, kuram raksturīga sena vēsture, specifiska kultūra un valoda (atšķirīga no valsts valodas). 2014.gada on-line aptaujā noskaidrojās, ka vairums (2 miljoni) vēlas atdalīt Veneto no Itālijas. Šis pētījums nav oficiāls, taču uztverams kā indikācija. Kā iemesls referenduma rīkošanai. Roma šo signālu uztvēra daudz gudrāk nekā Madride. Jau tagad tiek runāts par plašākas autonomijas piešķiršanu Veneto reģionam. Tātad pagaidām nav zīmju, ka Venēcija varētu kļūt par valsts galvaspilsētu. Taču bažas pastāv.

Galīcija ir reģions atkal Spānijā. Tai raksturīga specifiska kultūra, valoda un etniska identitāte. Pagaidām reģions ir apmierināts ar piešķirto autonomiju un atdalīties no Spānijas ir gatavi tikai 20% iedzīvotāju. Vairums pieprasa lielākās autonomijas tiesības. Nevis atsevišķu valsti. Ja Madride nerīkosies gudri Katalonijas gadījumā, tad separātisma strāvojumi var pieaugt arī šajā reģionā.

Dienvidtirole ir reģions, kas vēsturisku apstākļu dēļ iekļauts Itālijā. Taču runā vāciski. Pat Hitlers to atdeva Musolīni un neiekaroja. 62% iedzīvotāju arī šodien te runā vāciski. Reģionā pastāv viedoklis, kas labāk būtu pievienoties Austrijai. Pāris vietējās partijas šo mērķi izvirzījušas savās politiskajās programmās. Taču visi nevēlas mainīt valsti. Šis ir viens no pārtikušākajiem Itālijas reģioniem, jo likums pieprasa nosūtīt uz Romu tikai 10%  iekasēto nodokļu naudas. Austrieši prasītu vairāk. Tāpēc tirolieši jodelē uz vietas un īpaši nevēlas mainīt pases. Vismaz pagaidām.

Mūsu pašu Latgale neiekļaujas šajā sarakstā nekā veidā. Tieši tāpat kā Ventspils vai Roņu sala. Cits jautājums ir Krievijas ambīcijas ar varu nolaupīt saviem kaimiņiem pierobežas teritorijas. Tas, ka Putins un viņa ielikteņi Latvijā mēģina iedvest šādu scenāriju, nav nekas jauns. Ir jau saražotas fantāzijas filmas par to, kā krievi okupē Daugavpili un tēlo latgaliešu laimi par pievienošanos Krievijai. To mēs pazīstam un zinām kā šādi “atbrīvošanas” procesi notiek padomju stilā.  Taču tam nav nekā kopīga ar Katalonijas provinces iekšējās neatkarības kustību un tautu, kurā 9 miljoni cilvēku runā savā – kataloniešu valodā un jau sen vēlas dibināt savu valsti.   Krievijas okupācija kādā sveša teritorijā kaimiņvalstī nekad un nekādā mērā netiks novērtētā kā iekšējā  separātisma kustība. Tā būs vienkārši okupācija un viss. Diemžēl neviens nevar nobārt Krieviju un aizliegt tai okupēt mūsu pierobežu. Ukraiņi, moldāvi un gruzīni šo ir jau pieredzējuši. Šāds anšlus ir okupācija nevis iekšējo separātistu mērķtiecīgas atbrīvošanās cīņas rezultāts. Tāpēc nespīd mums Latgales valsts ar Daugavpili galvaspilsētas vietā. Tieši tāpat kā Ķengaraga vai Juglas sociālistiskā republika. Lai gan vakar tur vareni svinēja Putina dzimšanas dienu ar uguņošanu pār Juglas ezeru. Nepārvērtēsim putinistu klaunādi un nesajauksim to ar nacionālās neatkarības aizrautību. To pašu, kas lika pamatu arī mūsu valsts neatkarības atjaunošanai.  

Tāpēc nesalīdzināsim nesalīdzināmas lietas un nesatrauksimies par to, ka Katalonijas brīvības alkas var provocēt mūsu lībiešus vai latgaļus atdalīties no Latvijas. Viņi ir mūsējie.

Kopā arī paliksim. 🙂

 

 

 

 

Vai kūlas dedzinātāji atkal iebalsos mums korumpētus oligarhus?

Speciāli Tvnet

 

slazds Leta

Attēls no TVnet/Leta

 

Pēc dažām dienām ieradīsies vēlēšanas. Kopā ar biļeteniem, pasēm, balsošanas urnām, mediju ieteikumiem un vēlētāju stresu. Daudzi nav izšķīrušies, kā rīkoties. Politiķi pārāk bieži neattaisno savu eksistenci ar godprātīgu darbu sabiedrības labā gan šeit, gan tur, gan citur Latvijā. Taču vēlēt jāiet. Demokrātija to pieprasa, jo šī ir vienīgā iespēja pateikt, ko domājam, un ietekmēt, kā spējam. Vai atstāt pašvaldību stagnācijai, ar esošajiem pie varas? Vai nomainīt esošos ar jaunajiem?

Cerīgāka šķiet pēdējā izvēles iespēja, lai nāk jauni cilvēki un jaunas vēsmas arī reģionālajā politikā. Bez tam vēlams svītrot sarakstos pirmos piecus vai septiņus uzvārdus, lai «ceļas uz augšu» tie, kas ārpus partiju nomenklatūras. Sliktāk tāpēc nebūs.

Labi nobarotie pašvaldību veterāni

Tas, ka dedzināt kūlu nav labi, humāni, godīgi un videi labvēlīgi – to zina visi. Taču tantiņas un tēvoči, kas turpina iesākto svilināšanu katru gadu, kliedz, ka pļaušanai viņiem nepietiekot līdzekļu. Tāpēc vieglāk ir svilināt, par blakusefektiem nedomājot. Tā ir ērtāk.

Tas, ka sēdēt pašvaldību vadībā visu mūžu līdz pensijai nav labi, humāni, godīgi un sociālajai videi veselīgi, zina visi. Taču vīri un sievas, kas ieriktējušies pašvaldību politikā, vēlas saglabāt vēlētos amatus līdz pensionēšanas vecumam un uzvedas kā lokālie karaļi, kurus novākt nevienam neizdosies. Tā arī ir ērtāk.

Ir patīkami bez sviedriem uz muguras tērēt nodokļu naudu, iemetot bonusus arī savā kabatā un pelnot ar «kickback» vai «otkatiem» no zelta publisko ateju celtniecības, sporta monstriem vai no «konservatorijām» un luksusa bibliotēkām. Šie cilvēki ir iemācījušies veidus, kā nemanāmi zagt, atrodoties tuvu nodokļu naudas plūsmai un periodiski pagrābjot no šīs naudas plūsmas sev.

Ko gan citu šie pašvaldību pašreizējie vadītāji spēj paveikt reālajā dzīvē? Bez vajadzīgā un ierastā pašvaldību amata, draudzības korupcijas = «blata» (kuru nodrošina tieši amats) un nomenklatūrai raksturīgas izaicinošās alkatības? Neies taču strādāt atkal par skolotāju skolā vai gāzes inspektoru laukos, ja pierasts staigāt Armani žaketē un braukāt ar tumšpulētiem direktoru automobiļiem? Tas, kurš par «kungu» uzkalpojies, par tādu arī paliks visu savu atlikušo mūžu. Nebrīnīšos, ja drīz Pašvaldību Savienība oligarhiem un mūžīgajiem «priekšsēdētājiem» piedāvās mantot šos amatus bērniem un bērnubērniem, lai turpmāk mazinātu varas stresu un naudas izdošanu vēlēšanu organizēšanai. Tad nevajadzēs vairs rīkot vēlēšanas un attiecīgā ģimene, kas reiz jau tikusi pie pašvaldību kloķiem, turpinās mūžīgi valdīt Ventspilī, Liepājā, Valkā, Jēkabpilī vai Jelgavā. Āmen.

Jā, aizvākt ir gandrīz neiespējami, jo ar likumu un demagoģijas palīdzību esam atļāvuši viņiem sakampt vadības sviras un sūknēt peļņu no amata. Likumi to atļauj un tiesa nenosoda. Izmantojot nodokļu naudu un valsts finansējumu, «viņi» kopā ar mūžīgajām, mafiozajām latviešu politikas iekšējām struktūrām liek lietā maksimāli iespējamo, lai nostiprinātu savu status quo vēl četrus un 9 x 4 gadus uz priekšu. Uz mūsu rēķina. Mūžīgi. Šo pieeju politikai raksturo egoisms un elitārisms, un to sauc nevis par stabilitāti, bet gan par stagnāciju, jo purva loģikai nav nākotnes izredžu.

Ikvienam «citam» vai «jauniņajam», kas nāk no malas (ar vislabākajām idejām galvā), nav iespēju uzvarēt ilgstoši nobarotos pašvaldību oligarhus. Taču mēs varam palīdzēt. Drīkstam svītrot partiju sarakstos pirmos piecus vai septiņus pretendentus, nosmeļot politikas korumpēto tauku kārtu. Tāpēc dosim iespēju citiem pacelties uz augšu, tikt pie varas un mēģināt taisīt politiku uz jaunas bāzes, jo veco stagnantu laiks patiešām ir garām. Tas būs taisnīgāk, godīgāk videi un sabiedrībai.

Zinātne piedāvā egalitārismu

Cilvēce vienmēr tiekusies pie taisnīguma. Arī politikā. Vēl 1971. gadā Džons Rovls (John Rawl), publicējot savu grāmatu par «Taisnīguma teoriju» politikā un publiskajā telpā, mēģināja atrast šo publiskās telpas egalitārisma jeb godprātīga pārvaldījuma atslēgu, kā pretstatu egoismam un elitārismam. Lai sabiedrība veidotos taisnīga, tai jānodrošina līdztiesība un brīvība ikvienam sabiedrības loceklim. Īpaši pievēršoties grupām, kas dzīvo vissliktāk. Tieši neveiksmīgajiem jāiet palīgā pirmām kārtām un pārējiem šī iniciatīva ir jāatbalsta. Šī teorija ietekmēja politisko filozofiju, praktisko ētiku un izraisa diskusijas joprojām. Pers Sundmans savā jaunākajā grāmatā (Egalitarian liberalism revisited. On the meaning and justification of social justice, Uppsala Studies in Social Ethics) piedāvā kreiso pozīciju, kurā katram iedzīvotājam ir tiesības pieprasīt sev nodrošinātu un cienījamu dzīvi no valsts. Kaut kas tuvs Ļeņina idejai, kur katram pienākas pēc vajadzībām (nevis nopelniem). Ideja nav slikta, taču pagaidām nav funkcionējusi praksē, jo visas labās ieceres nojauc privātīpašums, kas neļauj visiem sadalīt «konfektes» taisnīgi cilvēcīgās alkatības dēļ. Papīrs iztur teorijas, bet prakse tās nogalina reālajā izpildījumā.

Roberts Noziks Roula teoriju sazāģēja gabalos, aizstāvot tieši privātīpašumu. Ikviens no mums taču grib savu mantu. Piemēram, mūsu pašvaldību vadītāji, kas iegāja politikā kā pelēksejaini padomju nomenklatūras kalpotāji ar dzīvokļiem blokmājās un salauztu zapiņu nampriekšā, šodien reprezentē naudīgākos un bagātākos Latvijas iedzīvotāju slāņus ar muižām piepilsētā un pāris Jaguāriem stallī. Amats viņiem ir palīdzējis labi nopelnīt un kļūt turīgiem uz mūsu rēķina. Vispār jau politikā tā darīt aizliegts, jo tautas kalpa darbs nedrīkst kļūt par amatpersonas peļņas avotu. Tieši tāpat kā tiesnesis nedrīkst piespriest lielāku sodu tam, kas viņam nav samaksājis par spriedumu, arī politiķis nedrīkst pieskaņot sev likumus un noteikumus tā, lai pašam būtu ērtāk un celt būves tikai ar «atrites» jeb rollback efektu. To sauc par varas alkatību. Viņi ir bagāti amata dēļ. Tieši tāpēc nedrīkst atrasties šajos amatos arī turpmāk.

Teorija deklarē, ka šādi sapelnītais ir jāatņem un iegūtais jāizdala vietējo bērnunamu, sociālo māju un slimnīcu vajadzībām. Ja olimpiskajā spēlēs godīga cīņa nozīmē demonstrēt labāko rezultātu un par to saņemt olimpisko medaļu, tad godīga līdzekļu sadale sabiedrībā nozīmē dot tiem, kuriem visvairāk vajadzīgs. Diemžēl godprātīgas sadales vietā demokrātija viņiem atļauj demagoģiju ar tirgus loģikas argumentiem. Tā sakot, samaksā, un tu dabūsi. Piemēram, biznesa puiši samaksā kādai partijai priekšvēlēšanu kampaņas vajadzībām un par to nopērk direktora vai ministra amatu valdībā. Tumšo ielu apgaismojuma ierīkošanas vietā tiek celtas nekam nevajadzīgas sporta zāles, no kurām iznāk labākas atrites, un ielas var bruģēt ar pašvaldības vadītājam piederošās fabrikas saražoto bruģi. Tātad ir divas izvēles: vai nu godprātīga naudas sadalīšana, vai tās nomaiņa ar tirgus loģiku pašvaldību vadītāju privāto interešu labā. Tieši šajā brīdī, kad veca un slima vēža pacienta vietā ārsts dod priekšroku veselības ministram, kuram jāizvelk no īkšķa skabarga, nākas novērot tirgus darījuma afēru godīga resursu sadalījuma vietā. Skumji, ka tā notiek. Elitārums joprojām grūž ārā no segliem egalitārismu.

Legalizētie meli jeb ķirurgs – zārcinieks

Ja lielas slimnīcas ķirurgam ienāks prātā iedibināt zārku ražošanas cehu, sākt apbedīšanas tērpu šūšanu, pasākumu pārdošanu un kapličas rituāla piedāvāšanu saviem pacientiem, tad nebūs ilgi jāgaida līdz brīdim, kad skalpelis darbosies daktera privātā biznesa, nevis pacientu veselības interesēs. Tādā slimnīcā mirs vairāk nekā izveseļosies, jo tirgus loģika nāvi pieprasīs vairāk nekā veselību. Slimniekiem te nebūs balss, un viņos neviens neklausīsies. Izlems tie, kas nosaka tirgus situāciju šajā ārstniecības iestādē. Tā tas ir. Nav godīgi vai taisnīgi, bet tā notiek, jo ētika šiem darboņiem ir svešvārds.

Līdzīga situācija šodien izveidojusies arī vairumā Latvijas pašvaldību. To vadītāji ir iekārtojuši savu privāto biznesu, kas saņem pasūtījumus no paša. Labā roka sagādā biznesu kreisajai rokai, un lietas notiek tieši tāpat kā ķirurga – zārcinieka biznesā. Pat vēl vairāk – pašvaldības attīstības stratēģija tiek konkrēti pieskaņota vietējās politiskās elites biznesa vajadzībām.

To lieliski varēja novērot Krišjāņa Barona ielā Rīgā, kas jau ilgāku laiku atgādina nemākulīgi bruģētu gruvešu kaudzi ar vārgulīgiem žagariem dekorācijā, kur rakāšanās turpinās on-line joprojām. To apliecina arī svaigi izbūvētā, aklā «promenāde» gar padomju armijas ekoloģiski noziedzīgi aizbērto Juglas kanālu kādas citas, daudz vajadzīgākas rekonstrukcijas vietā. Kur nu vēl vēl virkne projektu, kas rāda, kā: 1) labā roka vienmēr maksā tikai kreisajai, 2) nauda tiek investēta jomās, kas lutina valdošās partijas vēlētāju vajadzības. Vai mums pārējiem skauž? Nē, neskauž, taču ir acīm redzami, ka projekti netiek veidoti godīgi. Bez tam atrodas personas, kas tiecas pat legalizēt nenormālību kā normu ar moto «nauda tā dara». Nē, nedara vis. Tā dara negodīgi cilvēki. Viss atkarīgs no amatpersonām, kas šo naudu lieto. Tāpēc alkatīgos pašvaldību vadītājus vajag novākt no siles, kurā ražo naudu, nevis taisnīgu politiku sabiedrībai.

Ja mums valsts līmenī un pašvaldībās būtu konsekventi funkcionējoša rokošā žurnālistika, tad jau sen būtu liecības ar pierādījumiem par «ķirurgu – zārcinieku» biznesu pašvaldībās un sabiedrība šos večus no kloķiem novāktu. Taču izdevēji minēto disciplīnu neatbalsta. Tāpēc šodien Latvijas ainavā varam novērot Ventspils mēra Lemberga nenogurstošo bugi-bugi deju ar valsts tiesu sistēmu un brīnīties par postsovjetistu loģikas izturību modernā laika apstākļos.

Ja redzam, kā pašvaldību vadītāji un amatpersonas pērk sev jaunus braucamos, kašmira mēteļus, dzen bērnus uz ārzemju privātskolām un ceļ aizvien «krutākus» jumta dzīvokļus vecpilsētā, tad varam secināt, ka Latvijas pašvaldībās ir nauda, kuru var stūrēt savam maciņam par labu. Tā sakot – sev par labu. Tas nozīmē, ka alkatīgos nedrīkst atstāt pie varas, jo būtu jābūt pavisam citādi. Ievēlētajam pašvaldību līderim pirmām kārtām jācenšas uzlabot vistrūcīgāko sabiedrības slāņu (nevis savas) vajadzības, jo viņš taču ieiet politikā, lai kalpotu mums, nevis uzbarotos pats. Taču: 1) trūcīgajiem nav kanālu, lai publiski deklarētu savu postu, 2) pārāk skaļi skan viltus brēcēju balsis (piemēram turīgie, kuri uzskata, ka viņu nodokļi jāsamazina un tml.), 3) ne vienmēr tie, kuriem visvairāk vajag palīdzību, spēj to pieprasīt.

Tie, kas pieraduši pie mazumiņa, ir iemācījušies ar to samierināties. Tieši tāpat kā tie, kuriem vajag daudz, nekad nepārstās zagt, ja seifa durvis stāvēs vaļā.

Zvejnieki ar laivām dārzā

Viena no vispretīgākajām īpašībām ir liekulība. Tā novērojama arī patlaban publiskajā telpā, kad pašvaldību līderi dekoratīvi pielien vēlētāju kaprīzēm, lai «nopirktu» balsis. Saskaņa pērk Rīgas iedzīvotājus ar bezmaksas sabiedriskā transporta solīšanu. Turpat līdzās ar to pašu solījumu mīņājas arī Lemberga kabatas politiskā organizācija ar oficiālo nosaukumu zaļo zemnieku partija. Trūcīgākie rīdzinieki balsos par tiem, kas sola lētu vizināšanos tramvajā. To sauc par «kumosiņa vilinājumu», kad būtisku pārkārtojumu vietā piedāvā konfekti. Taču pastāv arī citi pielīšanas veidi, kas ir daudz nepatīkamāki par šo «burkānu ēzelītim». Viens no tādiem ir «izpatikšanas tradīcija» jeb bruģa zemnieku godināšana. Man ar šo efektu tikko nācās saskarties gan kādā piejūras pašvaldībā, kurā vietējo intereses (lasi – valdošās partijas vēlētāju intereses) tiek stādītas pāri valsts interesēm, gan Rīgas reģionā, kurā notiek tieši tas pats ar tā saucamās Rīdzinieka kartes palīdzību. Vietējiem pielien, lai iegūtu balsis vēlēšanās. Tā vietā nejēdzīgi devalvējot pārējos valsts iedzīvotājus (kas nav vēlētāji attiecīgajā pašvaldībā).

Saksim ar pirmo – neskartā dižjūras piekraste ir mūsu valsts bagātība. To zina visi, kas brauc šurp to apraudzīt (maksājot vietējo viesnīcām), un pašnieki, kas lepojas ar savu neskarto un daiļo piejūras dabu – floru un faunu. Te liedagā dzīvo reti sastopamais, aizsargājamais smilšu krupītis, kura izplatība samazinās cilvēka darbības rezultātā un pašlaik ir uz iznīcības robežas. Maija beigās un jūnijā skan krupīša dziesmas, kuras klausīties dodas ne tikai pētnieki, bet arī tūristi. Man šis krupis ir simbols neskartajai un tāpēc tik vērtīgajai piekrastes dabai. Taču tā eksistenci regulāri apdraud liedaga dangātāji. To skaitā arī, piemēram, vietējie zemnieki, kas nodarbojas ar zvejniecību (kā hobiju) un, vedot laivas uz jūru, samaļ kāpas un piesārņo liedagu.

Mola nav, piestātnes nav, bet ar zvejniecību esot jānodarbojas. Pirmskara tradīcija to prasot. Ja reiz tradīcija, tad būtu jāiekārto piestātne, laivu novietne, nevis jāuzskata par normālu lietu, ka katrs «zvejnieks» divas reizes dienā brauc ar traktoru un piekabi uz jūru, lai tur iemestu un savāktu pustukšos tīklus. Protams, pāris hobija «zvejnieki» ar savām riepām un ikdienas eļļas sliedēm liedagā ne tikai iznīcina smilšu krupja eksistenci, bet arī visu mūsu kopīgo dabas bagātību – krāšņo Kurzemes piekrasti. Viņu trūcīgā «nozveja», protams, valstiski un tālredzīgi raugoties, neattaisno esošā hobija eksistenci. Taču pašvaldībai šie cilvēki ir vēlētāji, un tāpēc mums pārējiem (kopā ar smilšu krupi, kas arī nebalsos pašvaldības vēlēšanās) ir jāpacieš. Priekšroka tiek dota liekulībai vietējo vēlētāju priekšā, nevis loģikai.

Tas pats novērojams arī Rīgā. Rīdzinieka kartes ieviešana sabiedriskajā transportā ir rupjš pliķis pārējiem Latvijas iedzīvotājiem no galvaspilsētas pašvaldības puses. Arī jelgavniekiem vai alūksnietei ir jāpārvietojas pa Rīgu darba, mācību vai citu vajadzību dēļ. Rīga ir galvaspilsēta, te atrodas slimnīcas, ministrijas un citas iestādes, kas jāapmeklē arī tiem, kas galvaspilsētā nedzīvo. Turpretī partija Saskaņa un Gods kalpot Rīgai tagad ar šo karti cenšas uzpirkt Rīgas = savus vēlētājus kā privileģētu grupu, cerot uz sev simpātisku balsojumu trešajā jūnijā. Šāda dekoratīva lišķība, liekulība ir šķebinoša, jo visās pasaules pilsētās vietējiem mēdz piedāvāt mēnešbiļeti vai gada karti ar būtiskiem cenu atvieglojumiem, kas ir normāli. Taču Ušakova-Amerika režijā Rīdzinieka karte ir politiskās aģitācijas lozungs vēlētāju savaldzināšanai.

Ir jāprasa

Vēlēšanas tuvojas. Cerēsim, ka mūsu velētāji beidzot atgūsies no iedomas par to, ka «bagātajiem pietiek» un tāpēc «viņi vairs nezags», atceroties, ka apetīte rodas tieši ēdot. Tieši tāpat kā cirka dresūrā par pareizu triku dzīvnieks saņem našķi, arī Rīgā valdošā partija dresē sev Rīgas iedzīvotājus vajadzīgajā režijā. Tādējādi trūcīgā pensionāre, kurai Ušakovs iedod atlaidi trolejbusā, pat nespēj iedomāties, ka viņai citā valstī un pilsētā pienākas vēl daudz vairāk atvieglojumu un pakalpojumu nekā Rīgas dome piedāvā šodien. To pašu nesaprot sirmgalvis Ventspilī, kuram Lembergs uz svētkiem regulāri piegādā nelielu naudiņu kā cukurgraudiņu, lai tas vēlēšanās nobalsotu pareizi.

Taisnīgums pieprasa, lai mēs nevis privileģējam tos, kas balsos par mums vēlēšanās, bet gan izturamies pret katra vajadzībām kā unikālu kategoriju. Tātad – nevis privilēģijas pret noteiktām vēlētāju grupām, bet pret katru atsevišķi (skat. Axel Honneth, Nancy Fraser, Iris Marion Young).

Taisnīgā sabiedrībā katram jāspēj apzināties savas iespējas un vajadzības, tāpēc jānovāc politiskie un ekonomiskie šķēršļi, kas šo pieeju grauj. Katram cilvēkam ir tiesības būt brīvam, ietekmīgam, saprastam un akceptētam. Pagaidām tā nenotiek. Tirgus ekonomika mums demonstrē nepārtrauktu habitus cīņu par varu un vietu hierarhijās. Vēl neesam nonākuši pie sliekšņa, kur sākas ceļš pie godīgas un taisnīgas sabiedrības. Taču šis ceļš eksistē. Mums atliek to izvēlēties un iet.

Tāpēc vēlēšanās rīkosimies atbildīgi un piedāvāsim mūsu valstij jaunas iespējas jaunu un atbildīgu cilvēku vadībā. Ievēlēsim tos, kas nav bijuši pie varas.

Svītrosim pirmos septiņus. Citādi kūlas dedzinātāji par cukura graudiņu mums atkal iebalsos oligarhus pašvaldību vadībā.

Svītrosim un dosim ceļu svaigam gaisam.

Latvijas dēļ.

Kā Ušakovs nozaga mana tēva fotogrāfiju

Speciāli Tvnet

zagtā bilde pinterest

 

Iedomājieties, ka esat kādas foto galerijas īpašnieks. Jūsu galerijā uz izstādi ierodas arī Rīgas Domes priekšsēdētājs un partijas Saskaņa vadītājs Nils Ušakovs. Noskata vienu unikālu vēsturisku bildi, kurā redzamas Rīgas ielu dekorācijas pirmajā padomju okupācijas gadā Oktobra revolūcijas (Krievijas boļševiku apvērsuma) 23. gadadienā 7. novembrī, un burzmā, citiem nemanot, klusi noņem šo attēlu no sienas, ātri paslēpjot zem platā putekļu mēteļa, un pazūd tālēs zilajās, nesamaksājot. Vienkārši paņem, neprasot atļauju.

Paiet laiciņš, un pēkšņi pamanāt, ka no galerijas nozagtā bilde parādās Rīgas domē pie sienas.

Tieši tā Nils Ušakovs izrīkojās ar mani, nozogot šīs fotogrāfijas digitālo versiju no mana bloga «sandraveinberga.com» foto galerijas «1939 – 1940 -1941: Varas maiņa unikālos fotoattēlos no tēva fotoarhīva» un publicējot to Rīgas domes skatlogā ar nosaukumu «info.riga.lv».

Tas tika izdarīts 2016. gada 14. janvārī vietnes info.riga.lv rubrikā «Jaunumi» un rakstā «Toreiz un tagad: kad pa Vecrīgu brauca trolejbusi». Interneta vietne «info.riga.lv» pieder Rīgas domei, un tās galvenā atbildīgā amatpersona ir Nils Ušakovs, kuram es arī šā gada aprīlī uzrakstīju pretenziju par nelikumīgo mana īpašuma piesavināšanos ar prasību izņemt attēlu ne tikai no domes mājas lapas, bet arī no sociālajām vietnēm. Atbildi no Ušakova neesmu saņēmusi līdz pat šai dienai, un nav arī samaksāts iesniegtais rēķins par attēla izmantošanu bez licences, ieskaitot soda naudu.

 

bilde no domes sajta

Tas tika izdarīts 2016. gada 14. janvārī vietnes info.riga.lv rubrikā «Jaunumi» un rakstā «Toreiz un tagad: kad pa Vecrīgu brauca trolejbusi».

 

Pretenzijā Ušakovam uzsvēru, ka fotoattēla autors ir mans tēvs Hermanis Veinbergs. Tāpēc autortiesības uz mantojuma pamata pieder man un notikušais jeb domes rīcība ir manu autortiesību un komerctiesību pārkāpums, jo tā ir pārkāpusi manā mājas lapā publicētos bloga publikāciju pārpublicēšanas noteikumus, kas norāda, ka jebkuru vietnes http://www.sandraveinberga.com materiālu var pārpublicēt tikai ar autora un/vai izdevēja atļauju/licenci pēc faktūrrēķina samaksas un pie publikācijas norādot autortiesību turētāju un saiti uz teksta vai attēla oriģināla atrašanās vietu šajā blogā, ka nesankcionētas materiālu izmantošanas gadījumos tiek piestādīts rēķins ar pamatmaksu un soda naudu.

Beidzot arī sagaidīju reakciju no Rīgas domes interneta vietnes, kad pēc manas pretenzijas par autortiesību pārkāpumu pazuda lapas, kurās minētais attēls atradās. Taču nozagtais joprojām ir pieejams sociālajā tīklā «Pinterest» ar norādi, ka attēla avots ir portāls «info.riga.lv» un nevis mans blogs, kā tam būtu jābūt pēc likuma.

Lai arī no domes mājas lapas attēls zibenīgi pazuda, tas visā kontekstā joprojām ir pieejams interneta saglabāto atmiņu failos, kā tas izskatījās domes lapā no 2016. gada 14. janvāra. Tas tiks izmantots kā pierādījums, vēršoties Valsts policijā, ja Ušakovs man neatvainosies un nesamaksās simbolisko rēķinu par attēla izmantošanu Rīgas domes mājas lapā un sociālajā tīklā Pinterest, kas notiek joprojām, nevienojoties ar mani.

LASI CITUR: info.riga.lv

Zog arī Ušakova kabatas avīze Vesti.lv

Ušakovs nav vienīgais, kas bez atļaujas, kompensācijas zog no mana bloga. To labprāt dara arī Latvijā populārs interneta medijs «vesti.lv», kas ir cieši saistīts ar Ušakovu un viņa partiju Saskaņa. Var sacīt, ka Vesti ir pat Ušakova kabatas avīze, kuru diezgan ievērojami finansē Ušakova partijas kontrolētā Rīgas dome ar savu reklāmas un PR budžetu. Savukārt no mediju ziņām var noprast, ka Vesti īpašnieki ir saistīti Kremli un ar Ušakova sadarbības partneri Krievijā, partiju «Vienotā Krievija».*

Vesti.lv šā gada 20. martā pie viedokļa raksta «Krieviem Latvijā norādīta izeja – izmiršana» («Русским Латвии показали выход — вымирание») nesakcionēti publicēja kādu citu mana tēva fotogrāfiju, kas nekā nav saistīta ar komentāra saturu, bet dokumentē notikumus pie Brīvības pieminekļa 1941. gada 1. jūlijā, kad Rīgu pameta PSRS armija un iesoļoja Vācijas armija. Turklāt par fotogrāfijas avotu Vesti joprojām uzrāda interneta vietni Rubaltic.

vesti bilde

Pretenzijā Vesti izdevējiem pieprasīju šo tēva fotografēto attēlu no raksta izņemt, taču tas netika izdarīts un netika veikti arī visi pieprasītie labojumi par autortiesību norādi. Lai gan pretenzijā Vesti norādīju, ka atļauju publicēt šo fotoattēlu dotu tikai Otrā pasaules kara tēmai un Latvijas okupācijai veltītu publikāciju sakarā, izdevēji ignorē šo prasību, bet sāk diskusiju, ka Vesti esot gatavi licenci maksāt tikai saskaņā ar Latvijas autoru biedrības AKKA/LAA tarifiem, lai gan biedrība nepārstāv manas tiesības uz šiem mantotajiem fotoattēliem.

Tāpēc to likumīgas izmantošanas cenu likums nedz Zviedrijā, nedz Latvijā neaizliedz noteikt man pašai vienpersoniski. Ja ir par dārgu, Vesti var to vienkārši nepirkt, taču tas neatbrīvo Vesti no atbildības par nelikumīgām darbībām ar šo attēlu līdz brīdim, kad tas tiks izņemts no raksta «Krieviem Latvijā norādīta izeja – izmiršana», ko es tagad jau publiski pieprasu.

Ušakovam draud krimināla vai administratīva atbildība

Latvijā likumi par autortiesību pārkāpumiem dod iespēju vērsties policijā, ko es būšu spiesta izmantot. Krimināllikuma 148.pants par autortiesību un blakustiesību pārkāpšanu paredz Ušakovam un Vesti amatpersonām šajā gadījumā sodu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu, ja tiesa uzskatīs, ka ar noziedzīgo nodarījumu radīts būtisks kaitējums ar likumu aizsargātām personas interesēm bet par noziedzīgo nodarījumu pret autortiesībām, ja to izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, Ušakovu un Vesti amatpersonas var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

Ja netiks ierosināta krimināllieta, Ušakovs un Vesti var tikt sveikā ar administratīvu sodu, kas Ušakovam gan būs kārtējais sods rindā, no valsts valodas likumu pārkāpumiem līdz tiesas ignorēšanai, neierodoties uz tiesas sēdi nesen prāvā pret bijušo premjeri Laimdotu Straujumu, kas bija nosaukusi Ušakova partiju par draudu Latvijas neatkarībai.

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 155.8. pants par autortiesību vai blakustiesību pārkāpšanu nosaka, ka par autortiesību vai blakustiesību pārkāpšanu piespriež naudas sodu fiziskajām personām līdz septiņsimt eiro, bet juridiskajām personām līdz septiņtūkstoš eiro, konfiscējot autortiesību un blakustiesību pārkāpuma objektus un to nesējus.

Zīmīgi, ka Ušakovs ir nasks uz žurnālistu un politisko konkurentu sūdzēšanu tiesās par viņu viedokļiem, kas atmasko viņa partijas atkarību no Kremļa. Laikā, kad viņa portāls «info.riga.lv» nesankcionēti publicēja bildi no mana bloga, viņš bija iesūdzējis mani tiesā par viedokli, kuru paudu TVnet slejā Spogulis, ka Ušakova prokremliskā partija mums bruģē ceļu uz iekļaušanu Putina impērijā. 2016. gada sākumā viņš pret mani un TVnet bija zaudējis jau divās instancēs. Izskatās, ka aiz bēdām par to bija jāizdara kāda nelikumīga cūcība pret mani, nozogot bildi, cerot, ka es to nekonstatēšu?

Politiķiem godu nedara valsts likumu pārkāpšana un lepošanās ar šiem pārkāpumiem. Vēl jo vairāk, ja viņi visu laiku sit pie krūtīm, ka gatavi uzņemties atbildību par valsts vadīšanu. Rodas iespaids, ka attiecībā uz mana tēva attēlu zādzību no mana bloga Ušakovs īsteno to pašu politiku, ko izsmejot Valsts valodas centru par administratīviem sodiem par likuma pārkāpumiem valsts valodas lietošanā.

Gadījums ar manas bildes zādzību ir papildu apstiprinājums, ka citu cilvēku tiesību un likuma pārkāpšana un lepošanās ar to ir politiķa Ušakova un dažu citu viņa partijas biedru (Urbanoviča ātruma pārkāpumi ceļu satiksmē) stils.

Tas joprojām būs «Rīgas stils», ja mēs atkal viņam iedosim Rīgas atslēgas 3. jūnijā.

Padomājiet, vai kādam zaglim, kas lepojas ar likumu ignorēšanu, jūs tās uzticētu?

P.S. Man principā nav nekādu iebildumu, ka mana tēva unikālos vēsturisko fotoattēlus izmanto mediji, taču respektējot elementāru pieklājību un likumību.

Par Ušakova tiesāšanos ar TVnet un  mani:

Tiesa noraida Ušakova prasību pret mani un TvNet. Vai Saskaņa darbojas kā Kremļa ”zaļie cilvēciņi” Latvijā?

Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs

Jautājums tiesā: kāpēc Ušakova partiju Saskaņa pasaulē dēvē par prokremlisku un prokrievisku partiju?

Vive la republique, vive la France jeb Donžuana parādīšanās!

Speciāli Tvnet

 

francijas prezidents TVNet

Attēls no TVnet 

 

Francijas 2017. gada prezidenta vēlēšanās ar negaidīti lielu pārsvaru uzvarējis ienācējs «no malas», liberālis Emanuels Makrons (Emmanuel Macron). Viņa uzvara jau iepriekš tika prognozēta. Taču pastāvēja iespēja, ka netīrā aģitēšana (Dirty campaigning), kurai nesen izdevās panākt Brexita un Trampa triumfus, sasniegs vēlamo efektu arī Francijā.

Taču Vladimira Putina sabiedrotajai un Krievijas intensīvi finansētajai Nacionālās frontes vadītājai Marinai Lepēnai (Makrona pretiniecei) arī šoreiz nācās palikt bešā. Uzvarēja Francijas pilsoņi un viņu ticība valsts nākotnei modernā laika kontekstā. Lai gan vēlētāju aktivitāte svētdien bija neparasti zema un vēlētāju korpuss uzkrītoši sašķelts un polarizēts, Francija tomēr nepadevās. Pretēji britiem un amerikāņiem viņi pierādīja, ka republikas ideja, pilsoniskums un ticība ideāliem ir un paliek piektās republikas greznība. Liberté, Égalité, Fraternité!1

Netīrās kampaņas kā moderno vēlēšanu aizliegtais paņēmiens

Politikā mēdz izmantot apmelošanas kampaņas. Tas nav nekas jauns. Tieši tāpat kā mūsu ikdienā, kad talantīgākais, glītākais un gudrākais tiek skaudības dēļ iemīdīts zemē ar zemisku ikdienas demagoģijas paņēmienu palīdzību, viduvējībām par labu, arī politikā manipulētāji rīkojas līdzīgi. Ja cilvēkam nav grēku, kļūdu vai pārkāpumu, tos var izdomāt un piekārt klāt smirdošu apmelojumu piku pat visnevainīgākajai un labestīgākajai personai. Liela novērotāju daļa tam noticēs un apmelojums pielips pie apvainotā ādas kā nenoplēšama etiķete. Smirdēs pa gabalu, un mēs novērsīsimies, riebumā viebdamies. Paši zinām šādus gadījumus, jo esam tos piedzīvojuši. Līdzīgi mēdz rīkoties arī politikā, taču civilizētas valstīs nav pieņemts nepamatoti vai pārspīlēti skarbi apmelot un blefot.

Turpretī Padomju Savienības mantiniekiem šāds piegājiens pretinieka publiskā tēla sagraušanai nav nekas svešs, jo tā rīkoties ierasts kopš PSRS dzimšanas, kad ārpolitika tika formēta ar skaldi un valdi principa palīdzību un ideoloģiskie draugi ārvalstīs atbalstīti, bet ienaidnieki apmeloti un vajāti. Arī putinistu Krievija seko šīm padomisma tradīcijām un aktīvi piedalās ārzemju valdību formēšanās procesā, palīdzot sev tīkamiem un traucējot netīkamajiem politiķiem. Tas notiek, ne tikai atbalstot ar naudu un propagandas akcijām: 1) sējot vēlētāju bažas par to, ka pie varas nonāks «politiskā krējuma» pārstāvji, kas jau sen kompromitējuši sevi ar neveiksmīgajiem politikas rezultātiem (Brexit un Trampa gadījums), 2) izplatot melīgas ziņas par Krievijai nevēlamiem kandidātiem ar hakeru, nenonacistu, prokremlisku interneta portālu un sociālo mediju palīdzību.

Lielbritānijas un ASV vēlēšanu sistēmu šiem paņēmieniem izdevās iedragāt, taču Francija pret tiem noturējās kā klints, jo tai bija lielāka pieredze šo paņēmienu atmaskošanā publiskajā telpā un augstāka vēlētāju politiskā kompetence, patiecoties aktīvai etabēto mediju (Le Monde, Figaro) līdzdalībai.

Piemēram, solīdā Le Monde priekšvēlēšanu spurta laikā konstatēja un analītiski publiskoja 19 konkrētus apmelojumus, kas tika virzīti kā šķēpi pret Emanuelu Makronu, lai viņš zaudētu vēlēšanās pret Lepēnu2. Demagogiem no ārzemēm neizdevās izsist Francijas dienaskārtības loģiku: 1) publicējot «dokumentus» par it kā Makrona neētiskajiem finanšu darījumiem, kurus anonīmi autori šonedēļ piegādāja mediju redakcijām; 2) publicējot melus it kā beļģu Le Soir rakstā par to, ka Makrona kampaņu finansējot Saūda Arābijas emīri3; 3) neizdevās kremlīniem arī ofensīva #macronleaks, kas bija paredzēta kā slepenu dokumentu publicējums ar izdomāta «faktu» materiāla piemaisījumu. Šis ir vecs putinistu un neonacistu uzbrukuma stils, kad patiesiem faktiem tiek piemaisīti klāt izdomājumi ar mērķi it kā «atmaskot» velēšanu kandidāta «neglīto» morāli un netikumus. Šādi deformējot pretinieka veidolu, Vladimira Putina un viņa troļļu, vērpēju armijas plānos bija panākt draudzenes Marinas Lepēnas uzvaru Francijas prezidenta vēlēšanās. Taču tas tomēr neizdevās.

Mediju principialitāte

Lepēna priekšvēlēšanu kampaņas laikā un pat vēlēšanu dienā valdonīgi cīnījās ar valsts etablētajiem medijiem, kas netaurēja vienā stabulē ar viņas politisko pasūtījumu. Līdzīgi Trampam, arī Lepēna savā kampaņā aktīvi izmantoja mediju vajāšanas un bloķēšanas shēmu, taču – bez panākumiem, jo žurnālistu solidaritāte viņai sabojāja visu iecerēto mediju sodīšanas akciju. Viss sākās ar to, ka Lepēnas kampaņas fināla apartamentos Chalet du Lac, Bois de Vincennes preses centrā svētdien netika ielaisti Buzzfeed, Mediapart, Les Jours, Rue89, StreetPress, Politico, Bondy Blog, Explicite, Brut, Konbini, Politis un Quotidien. Solidaritāti pēkšņi bija gatavi demonstrēt arī kolēģi žurnālisti no Libération un Les Inrock, boikotējot Lepēnas partijas forumu kampaņas finālā. Punktu pielika Eiropas kvalitatīvākās, elitārās avīzes Le Monde pievienošanās Lepēnas partijas foruma boikotam. «Ar šo asi nosodām attieksmi, kas Lepēnai raksturīga attiecībās ar medijiem. Šī nav pirmā reize, kad viņas priekšvēlēšanu kampaņas laikā noteiktiem medijiem netiek atļauja pieeja priekšvēlēšanu sapulcēm. Tas norāda, ka viņai ir vāja izpratne par preses brīvību,» rakstīja avīzes galvenais redaktors, piebilstot, ka ar šo arī Le Monde atsakās no Lepēnas partijas Nacionālā Fronte priekšvēlēšanu kampaņas procesu atspoguļošanas, jo nav pieļaujams, ka viena partija neakceptē žurnālistikas darba prasības, kas pārējām partijām demokrātiskā valstī ir norma. Mirkli vēlāk boikotam solidāri pievienojās arī L’Obs un L’Humanité. Tas nozīmē, ka mediju profesionālismam un darba principialitātei ir būtiska nozīme svarīgos valsts demokrātisko procesu realizēšanas brīžos, kuru skaitā, protams, ir arī vēlēšanas4.

Makrons un viņa iespējas

Pirmais secinājums pēc šīs uzvaras ir konstatācija, ka Francija neizstāsies no Eiropas Savienības un Frexit nebūs nākamo sešu mēnešu jautājums. Ja Lielbritānijas pazušana no ūnijas sastāva nav liktenīgs Eiropas Savienības «būt vai nebūt» jautājums, tad Francijas gadījumā šos process būtu ļoti dramatisks vecajam kontinentam. F vēlētāji nobalsoja gudrāk par UK.

Makrons nav laipns eirobirokrātijas ucinātājs, un šajā virzienā acīmredzot gaidāmas pārmaiņas, taču grāvējs viņš nav, un par to paldies franču vēlētājiem. Pašlaik izskatās, ka jaunais Francijas prezidents ir politikas Donkihots, jo labprātīgi aizgājis no ērta krēsla valdībā, labi apmaksāta darba bankā, lai sāktu savu liberālo politisko kustību un glābtu dzimteni. Pasaka tieši latviešu gaumē: «Mums arī tādu «Makronu» vajadzētu jau nākamajās jūnija vēlēšanās!» – domā šodien daudzi arī Rīgā, Jelgavā un Valkā. Puisis ar zilajām acīm, ieradies no laukiem jeb no nekurienes un pa taisno devies uz Elizejas pili. Tāds ir bijis viņa straujais ceļš augšup. Jaunākais Francijas prezidents (39 gadus vecs). Viņš nav nedz lielo partiju politikas inventārs, nedz neizskatīgs līdējs, kas ieguvis amatu, pakalpojot oligarhiem vai «masoniem». Emanuels Makrons izstaro: maternitāti, progresu un jaunību. Nav nostājies nedz labējo, nedz kreiso pozīcijās un tā vietā saputo makroekonomikas reformas ar uzņēmumu nodokļu pazeminājumu un elastīgu darba laiku. Viņš ir Eiropas sadarbības entuziasts un sociālliberālis. Izskatās, ka Makrons ir jaunā laika politiķis, kas saskata robežu nevis starp labējiem un kreisajiem, bet gan starp izolacionistiem un globālistiem, vecās un jaunās pasaules piekritējiem. Lai gan Francijā joprojām funkcionē un eksistē vēlētāju politiskās simpātijas tradicionālajā stilā un šajā skalā Makronam pagaidām nav skaidras lokācijas vietas.

Francijas skandālu presi jau sen vairs neinteresē arī jaunā prezidenta privātā dzīve un laulība ar sava mūža lielo mīlestību – ģimnāzijas franču valodas skolotāju Brigitu. Jā, neparasts pāris. Skandālu nav, visas troļļu «piekarinātās smirdbumbas» (pat homoseksuāli mīļākie) nav sabiedrības akceptēts kompromats jaunā prezidenta virzienā. Cilvēks, kas uzdrošinās iemīlēties sievietē (kas ir vairāk nekā 20 gadus vecāka par viņu) un pretēji sabiedrības pieņēmumiem apprecas ar šo savu mūža mīlestību un dzīvo laimīgi. Cilvēks, kas pamet labi apmaksātas siltas naudas siles, lai dotos cīņā par savu valsti. Vai tas ir normāli? «Nē, nav! Viņš ir Donžuans, kuram nepieciešami aseksuāli, jauni izaicinājumi ik dienu. Politisku iekarojumu formā!» raksturo jauno prezidentu žurnāliste Anne Fulda avīzei Gala.

Šo izaicinājumu viņam netrūks.

Tas ir droši.

Atsauces:

1 – Brīvība! Vienlīdzība! Brālība!

2 –

LASI CITUR: Dix-neuf intox de Marine Le Pen dans son débat avec Emmanuel Macron (franciski)

(3) Izrādījās, ka tas nav pazīstamais beļģu medijs, jo adrese domēna .be vietā bija .info. un pats publicētais materiāls bija 100% izdomājums. Tātad melu informācija un melīga izlikšanas par beļģu mediju. Totāla dezinformācija.

(4) Starp citu, rakstot šo komentāru, izlasīju rakstu par to, ka Rīgas mērs Ušakovs savā tuvumā arī nelaiž kritiski noskaņotus medijus, piemēram, Latvijas sabiedrisko televīziju. Acīmredzot šī prakse viņa štābā aizgūta no Krievijas.

 

Putins un krievu “YouTube” paaudze

 

Stopkadrs no YouTube

 

Tas, ka studenti Televīzijas žurnālistikas nodarbībās Rīgā skaidri un gaiši pasaka, ka televīziju vispār nekad neskatās, nav nekas jauns. Jā, tā tas ir. Līdzīgi efekti noteikti pamanāmi arī Krievijā un izskaidro tur notikušā Navaļnija protestu demonstrāciju dramatismu. Gigantiskais Kremļa TV propagandas buldozers “digital natives” ietekmē daudz mazāk nekā viņu vecākus.

Krievijas prezidents , izsakoties par svētdien notikušajām pretkorupcijas demonstrācijām, kas beidzās ar masu arestiem, ir uzstājis, ka protestu dalībnieki jāsoda.  Putins atsaucas uz “likuma normām”, kas attiecoties uz visiem. Protams, ka izskaidrojums “šādiem nemieriem” atkal ir ārzemju iejaukšanās un kūdīšana. Tā domā arī vairums vecākās paaudzes krievu cilvēku. Nepieļaujot, ka valstī ir izveidojusies jauna paaudze, ka vairs nepakļaujas kolektīvajai apātijai un atrod informāciju pavisam citā veidā nekā to tradicionāli praktizējuši viņu vecāki.

Cilvēkus protestēt Krievijā pamudināja Navaļnija publiskotā informācija par Krievijas premjerministra Dmitrija Medvedjeva bagātībām, kas iegūtas apšaubāmā ceļā. Pašu Navaļniju par “nesankcionētu uzdrīkstēšanos” apcietināja un līdzīgi notika izrēķināšanās ar pārējiem protestu dalībnieku, kas, galvenokārt, bija jaunieši un bērni.

Tas nozīmē, ka “veco lapsu politiskajās spēlēs” ir ienākusi jauna paaudze ar pavisam citiem kritērijiem un paklausības standartu varai. Šis svētdienas sacelšanās vilnis Krievijā ir ļoti neparasts fenomens. Tauta izgāja ielās no Vladivostokas līdz Pēterburgai, jo noticēja Navaļnija argumentiem.

 

Stopkadrs no YouTube

 

Tas, ka krievu politiķi (tāpat kā mūsējie) nevar iztikt bez parādes privātmājām, lidmašīnām, jahtām un vīna dārziem Itālijā, nav nekas jauns. Pieticība viņus negrezno un tāpēc ir jāņem “kukuļi”.  Navaļnijs un viņa pretkorupcijas fonds ir atmaskojuši daudz, taču pagaidām šie atmaskojumi nenoveda pie tautas protestiem. Punktu pielika atmaskojums, ka Medvedjevam pieder četras “pilis”, trīs muižas un divas jahtas. Šos faktus Navaļnijs pierāda ar savas filmas palīdzību un to var noskatīties tīmeklī. Pagaidām to jau noskatījušies ap 11 miljoni skatītāju.

Starp citu, Medvedjevs ir vienīgais no Putina svītas, kas ir mēģinājis komunicēt ar digitālajiem jauniešiem. Ir aktīvs Twitter un Instagram. Tagad tieši viņš izrādās korumpēts līdz ausīm un visi saziņas “vadi” un “pierādījumi” ved atkal atpakaļ pie Putina.

Krievu jaunieši ir tieši tādi paši “jutuberi” kā viņu vienaudži Latvijā vai Ziemeļeiropā. Televīziju viņi neskatās, lai gan propagandas buldozers mēģina viņiem piekļūt arī pa citiem kanāliem. Taču komunikācijas spēja nav vienkārša lieta un vecie politiķi ar savu propagandas domāšanu viņiem līdzi netiek. Bez tam daļa no protestētājiem nepavisam nav Navaļnija labēja populisma atbalstītāji. Viņi iet uz ielas, lai demonstrētu “pret sistēmu kā tādu”.

Socioloģiskie pētījumi liecina, ka jaunieši “zem 30” Krievijā esot apolitiski un ciniski. Man šķiet, ka tā nav.

Putina svīta netiek galā ar “YouTube” paaudzi.

Tas nu ir skaidrs.