Cilvēciskas būtnes vēlas būt labas. Tomēr ne pārāk labas un ne visu laiku (Orvels)

Speciāli TVNET

Reiz notika tā, ka slavenība Misāne un lipīgais koronvīruss uz Rīgu atlidoja gandrīz reizē. Pirmā ieradās sava bērna nolaupītāja un publikas pielūgtā Dienvidāfrikas „vajātā princese“ no Kopenhāgenas, apsardzes eskorta pavadībā. Otrais atlidoja nicināms un ienīsts vīruss. Šoreiz sievietes ķermenī no Ziemeļitālijas caur Minheni, bez pavadoņiem. Kļūstot par pirmo lipīgās sērgas gadījumu Latvijā. Abi „viesi“ izraisa pārdomas. Pirmais par to, cik ļoti mēs visi vēlamies būt labi, pat neaizdomājoties par savas rīcības sekām. Otrais – par cilvēka nespēju reāli novērtēt bīstamu situāciju un rīkoties cilvēcīgi un taisnīgi arī krīzes apstākļos.

Vīruss Kamī interpretācijā

Koronvīruss ļoti īsā laikā ir spējis un pratis ne tikai aplipināt un nogalināt cilvēkus, iedragāt ekonomiku un finanšu sistēmu, bet prasmīgi samazinājis attālumu no epidemioloģijas līdz mākslai. Šodien lasot Albēra Kamī „Mēri“ (1947) pārņem déjà vu– sajūta, jo romānā aprakstītajos notikumos var saskatīt arī 2020.gada norises.

Viss sākas ar beigtu žurku. Pēc tam sekoja sapratne, ka nelaime ir klāt. Toreiz, tāpat kā tagad, – ir ārsts, kas pamana nelaimi. Kamī romānā tas ir Bernars Riu (Bernard Rieux), bet Uhaņā, Ķīnā Lī Veņlians (Li Wenliang). Šim ārstam netic, jo sliktās ziņas nesējus mēdz nogalināt. Abos gadījumos varas iestādes pieprasa necelt paniku, visiem sēdēt klusi un nerunāt pretī. Pēc tam seko mediju ziņojumi par inficētajiem un mirušajiem, ģeometriskā progresijā. Tā kā vara netiek galā ar slimību, tā sāk izrēķināties ar iedzīvotājiem. Tajā pašā Uhaņā janvārī ārstu brigādes sākumā ar varu veda cilvēkus projām uz slimnīcu. Arī tos, kas runāja pretī, brēca, locījās, spārdījās un kliedza. Pēc tam slimnīcās strauji sāka pietrūkt vietas. Rezultātā varas iestādes mainīja taktiku. Visiem palīdzēt nebija iespējams, tāpēc metināja ciet daudzdzīvokļu māju parādes durvis, lai slimie cilvēki tiktu iesprostoti un nomirtu uz vietas, pārējos neinficējot.

Epidēmija panāk cilvēku nebrīvību. Mēs pēkšņi vairs nevaram aizbraukt turp, kur vēlamies. Nedrīkstam apmeklēt koncertus, pasākumus, jo „mēris“ anulē šādas tiesības. Tas pakļauj mūs visus vienam, kopīgam liktenim. Precīzāk sakot – pieprasa lai akceptējam kolektīvu ieslodzījumu uz nenoteiktu laiku.

Domāju, ka šādos apstākļos nedomā par nāvi. Drīzāk par to, cik strauji dzīves apstākļi mainās un tiem līdzi līdzcilvēku attieksme pret jauno situāciju.  Pirms pāris dienām noklausījos pusaudžu sarunu. Tās laikā meitenes konstatēja, ka viņām vīruss nav bīstams, jo „bērni no šī vīrusa nemirst“. Tāpēc nomiršot “visas vecās učenes“ un uz skolu nebūšot jāiet. Rodas iespaids, ka mediju pārspīlēti optimistiskie ziņojumi ir radījuši dažu iedzīvotāju grupu pārākuma sajūtu pār līdzcilvēkiem. Viņu izpratnē „vīruss dara pareizi, jo aizvāc tos, kas tāpat veci un slimi“.  Proti, mēs vairs neesam solidāri un nevēlamies aizstāvēt visus savus laikabiedrus. Arī visus tos, kuri var nomirt infekcijas uzbrukuma rezultātā. Proti – hroniski slimos cilvēkus un gados vecākus ļaudis. Ja reiz „uz mani tas neattiecas“, tad lai iet vaļā ūdens plūdi un apslīkst visi, kas trāpās straumē. Es – nē. Ja pusaugu meitenes varētu būt pārāk egoistiskais, ar neieaudzinātu empātiju un nekautrīgi paziņot, ka jāmirst visiem tiem, kam pienākas mirt (jo viņi jau tāpat veci un drīz tāpat nomirs), tad no valdības un citu līdzcilvēkus puses šāda attieksme ir nepiedodams cinisms.

Daudzi, gados jauni cilvēki gan sadzīvē, gan sociālajos medijos atklāti pauda savu drosmi braukt uz infekcijas skartajām zonām, riskējot atvest atpakaļ mājās līdzi jaunas vīrusu ordas. Viņus neinteresē, kā tas ietekmēs pārējos. Nē, viņi ir drosmīgi un „ies pret straumi“. Vienalga, vai pēc tam, no viņu pārnēsātā vīrusa, smagi saslims kaimiņiene vai tēvocis no pretējā dzīvokļa nomirs. Viņi ir bravūrīgi un nerēķinās ar tiem, kas no vīrusa var reāli ciest.  Protams, ka epidēmijas rada arī citus efektus. Šausmu scenāriji okupē smadzenes  un mēs beidzot saprotam, ka faktiski dzīvojam nedrošā pasaulē. Mūsu nauda, īpašumi, stabilitāte ir nosacītas lietas. Tepat līdzās eksistē bīstamas masu iznīcināšanas līdzekļu noliktavas, kuras kāds apsēsts politiķis var sākt izmantot cīņā pret citādi domājošajiem cilvēkiem. Kaimiņos ir atomelektrostacijas ar „černobiļas tradīcijās“ strādājošiem priekšniekiem. Ir kaitīgi izstarojumi, jauni vīrusi, rezistentas baktērijas un slimības, kurām nav diagnožu. Modernās pasaules radītais racionālais paštēls pēkšņi sašķobās. Izrādās, ka mums nav zāļu pret bioloģisku vai sociālu infekciju. Mēs varam informēt par to, kā pareizi jāmazgā rokas, taču brīdī, kad sveša epidēmija apsēžas mums uz pleca lidmašīnā, esam tās priekšā bezpalīdzīgi.  Pats ļaunākais, ka šādi uzbrukumi nevis saliedē sabiedrību, bet daudzus pārvērš par necilvēkiem.

Kāmīšu egoisms

Egoisms un egocentrisms ir pašlaik pati izplatītākā epidēmijas izpausme. Tie novērojami ne tikai apkārtējo sirmgalvju un hroniski slimo jauno cilvēku nerespektēšanā. Bravūrā un lielībā, ka „es par spīti braukšu uz Ziemeļitāliju“ jeb ciniskā rēķināšanā, cik no visiem inficētajiem nomirst un cik paliek dzīvi.  Nespēja saprast, ka corona vīruss apdraud ne tikai “vecās učenes“, bet arī jaunus cilvēkus, kas ikdienā sirgst no neredzamām hroniskām slimībām. Starp citu, šādu cilvēku ap mums ir diezgan daudz. Tie ir arī „kāmīši“, kas jau paguvuši savākt savos pagrabos un bēniņos mantas, zāles un ēdienu pāris mēnešiem uz priekšu. Viņu „bunkuri“ solās izturēt jebkādu uzbrukumu, jo citi mirs no bada, bet „kāmīši“ – nē. „Kāmītis“ aizbāž aiz vaigiem visu, ko vien var iegūt. Rezervei. Viņi ir egoisti un nekad nedalīsies ar citiem. Galvenais, lai pašiem pietiek. Vai šādi iespējams apkarot vīrusa epidēmiju? Protams, ka nē.  Žurnāls Scientific American uzver, ka šādas epidēmijas ir iznīcināmas, cīnoties visiem kopā. Ja cilvēki, kas neietilpst riska grupā, sāk izpirkt preces, kas vajadzīgas, citiem, tad nekas labs no tā neiznāks. Piemēram, februāra vidū Newsweek ziņoja, ka ir palaistas melīgas baumas par to, ka pret koronavīrusu it kā palīdzot zāles, kas paredzētas ar hiv inficētu personu ārstēšanai. Rezultātā šīs zāles tika izpirktas un slimniekiem nepietika. Tagad visiem vajag sejas maskas, lai gan ir zināms, ka veselajiem tās nepalīdz. Taču šo masku vairs nav arī tiem, kas ir sasirguši un vēlētos ar tām aizsargāt sabiedrību no slimības tālākas izplatības.

Kamī savā darbā secina, ka „neviens nekad nebūs brīvs, kamēr pasaulē vēl būs nelaimes“. Kāmīši šo  formulējumu nesaprot. Visa pasaule ir uzbūvēta tā, lai tikai viņiem būtu ērti un patīkami. Vai jūs tas pārsteidz? Mani nē.

Būs vai nebūs pandēmija?

Mēs visi vēlamies, lai šāda situācija tomēr neiestātos. Dažādās valstīs pret šo hamletisko jautājumu izturas atšķirīgi. Piemēram, zviedri atsakās apspriest šo tēmu, bet dāņi un norvēģi to jau ir izdarījuši. Oslo un Kopenhāgenā šodien jau eksistē konkrēts plāns un rīcības programma, kā rīkoties, ja valstī pēkšņi būs simtiem inficēto un tūkstošiem pacientu pēkšņi būs vajadzīga aprūpe slimnīcā. Tātad ir iespējams prognozēt divus notikumu tālākas attīstības scenārijus: a) slimības norise ievelkas ilgā laika periodā un notiek lēni un pakāpeniski, b) tā eksplodē un ierauj daudzus cilvēkus vienlaicīgi. Pirmais scenārijs daudzās Rietumvalstīs novērojams patlaban, otrais – Ķīnā un Dienvidkorejā. Norvēģija un Dānija prognozē, ka pandēmijas apstākļos valstī varētu būt no 25% – 10% saslimušo cilvēku. „Tas nozīmē, ka veselības aprūpe nevis sagatavo noteiktu slimnīcas gultu skaitu palātā, bet gan izveido īpašu plānu, kuram sekojot iespējams strauji pāriet uz ārkārtas aprūpes režīmu. Respektīvi – tiek atlikts tas, ko var atlikt un dota priekšroka tiem, kuriem jāpalīdz vispirms.“ – skaidro Zviedrijas veselības aprūpes pārvaldes vadošais epidemiologs Anders Tegnēls.

Pretēji gurdenajām un miegainajām Latvijas valdības preses konferencēm, kas veltītas koronavīrusa tēmai, citur ministrus un epidemiologus tik rātni neviens neuzklausa. Nesaraujas pie varas uzbrēcieniem postsovjetisma stilā: „neceliet paniku“! Ja cilvēki nesaprot un satraucās, tad vainīgi ir tie, kas nespēj vai neprot paskaidrot. Tāpēc liela nozīmē šādās situācijās varas un atbildīgo institūciju spējai un prasmei izskaidrot epidēmijas norisi, regulāri un godprātīgi par to informēt sabiedrību. Centieni iestāstīt, ka koronavīruss „nemaz tik bīstams nav“, „tikai tāda viegla gripa“ un, gan jau „izslimosim visi un būs labi“, atgādina padomju laika demagoģiju, kad visiem spēkiem vajadzēja apmānīt cilvēkus ar pseidopozitīvām ziņām. Lai tikai „neceltos panika“.

Vairākās ārzemju televīzijas stacijās, ziņu izlaidumos tiek apspriesta šī tēma – „neceliet paniku“. Tādā gadījumā eksperta lomā nostājas krīzes un komunikācijas speciālisti, nevis ārsti vai politiķi. Tiek analizētas līdzīgas situācijas, kad ārkārtas apstākļi ir izraisījuši publisku uztraukumu un nemieru, un skaidrots, kā šādās situācijas iespējams virzīt konstruktīvā gultnē. Masu komunikācijas prakse un teorija ir pierādījusi, ka pirmais ko institūcijas (vara) nedrīkst darīt: a) uzbrēkt iedzīvotājiem – neceliet paniku, b) sākt pietēlot optimismu un melot, ka situācija ir labāka nekā izskatās. Tāpēc varam tikai novēlēt, lai mūsu Krīzes vadības padome piesaista vairāk spējīgu masu komunikācijas speciālistu un beidzot iemācās publisko sarunu ar tautu. Pagaidām šāda godprātīga saruna nenotiek.

Džordžs Orvels pareizi norādīja, ka visi vēlas būt labi, taču atšķiras mūsu izpratne par to ko nozīmē būt labam. „Cilvēki ar tukšu vēderu nekad nekrīt izmisumā, jo viņi nezina kas tas ir“. Tāpēc nevajadzētu satraukties, ka citi kritīs panikā, ja mēs paši nekrītam panikā. Manuprāt vaina ir citā apstāklī. Proti, jāpiekrīt Orvelam, ka sabiedrība sastāv no trīs šķiru cilvēkiem: „augstajiem“ (tie, kas pie varas), „vidējiem“ (tie, kas plāno apmainīties vietām ar augstajiem) un “zemajiem“ (mēs visi pārējie). Ja „augstajiem“ un “vidējiem“ ir svarīgi neko nedarīt un nekļūdīties, tad mums, kas esam „darba notrulināti“ un tādi, kas „tikai retajos mirkļos atskārš kaut ko ārpus savas ikdienišķās dzīves“, ir vēlme un vajadzība „atcelt visas atšķirības un radīt sabiedrību, kur visi cilvēki būtu vienlīdzīgi“ (1984).  Kaut vai taisnības un patiesības priekšā. Tāpēc izbeigsim ar rupjībām: „neceliet paniku“ un nomainīsim šo saziņas ar formu ar modernāku frāzi: „Vai viss ir saprotams? Jeb varbūt ir vēl kādi jautājumi?”

Tik vienkārši ir būt labam. Attaisnot sabiedrības gaidas.

Vīrusa pandēmijas uzbrukuma laikā

Speciāli TVNET

Pasaules veselības aprūpes organizācijas vadītājs Tedross Adanoms Gebrejesuss tikko Ženēva konstatēja, ka vīrusa covid -19 izplatība uz mūsu planētas notiek ļoti strauji. Tas rada priekšnosacījumus globālam un intensīvam slimības izplatības riskam. Katra nākamā diena piegādā lielākus sasirgušo skaitļus aizvien jaunās valstīs. Mūsu reģionā saslimušo ir salīdzinoši maz, taču tas nenozīmē, ka sabiedrība dzīvo miera vējos. Bailes un neziņa par to, kā viss būs un notiks, eksistē arī Rīgā, Liepājā, Rūjienā vai Daugavpilī. Protams, ka mūsu sabiedrībā nav iemaņu kā rīkoties pandēmijas apstākļos. Iepriekšējā pandēmija planētu piemeklēja pirms 100 gadiem. Toreiz visi bija pārbijušies līdz nāvei un rīkojās muļķīgi, neapdomīgi un haotiski. Dokumenti šos misēkļus ir saglabājuši. Tātad atkal ir radusies ārkārtas jeb krīzes situācija. Patīk mums vai nepatīk to atzīt, taču tā ir. Kā rīkoties tālāk? Vai tagad mēs spējam un protam rīkoties gudrāk, lai nosargātu mūsu līdzcilvēkus? Mērķtiecīgāk, nekā mūsu senči aizstāvējās pret „spāņu sērgu“ pirmā pasaules kara laikā?

Būvē slimnīcas, atbrīvo palātas un izpērk veikalus

Šodien katra valsts atšķirīgi reaģē un notiekošo. Valdību reakcija uz epidēmijas gaitu lielā mērā raksturo katras atsevišķās valsts politikās pārvaldes formas priekšrocības. Totalitārā Ķīna epidēmijas uzbrukumam bija salīdzinoši labāk sagatavojusies, jo spēja reaģēt konstruktīvāk un masīvāk nekā iepriekšējās epidēmijas laikā. Partijas ģenerālsekretārs diriģēja valsti kā lielu orķestri un pirmo reizi valsts pastāvēšanas laikā pat atcēla savas jeb valsts vienīgās partijas kongresa norisi. Nekas tamlīdzīgs Ķīnas komunistu vēsturē iepriekš vēl nebija noticis. Tas nozīmē, ka šoreiz ķīnieši netēloja varoņus un rīkojās maksimāli apzinīgi – noslēdzot vīrusa izplatīšanās ceļus transporta sistēmā, anulējot masu saietus un sadzenot cilvēkus pa mājām. Iztukšojot ielas un laukumus. Novācot cilvēkus no publiskās telpas. Anulējot skolu, augstskolu apmeklējumus, kultūras un sporta pasākumus. Ķīna apstājās uz vairākām nedēļām. Industrija kliboja uz abām kājām un mēs prognozējām, ka ķīniešu preces drīz sāks pietrūkt arī mūsu veikalu plauktos.

No malas noskaitoties, daudzi dramatiskie pasākumi un aizliegumi Ķīnā likās nedaudz pārspīlēti. „Vai nu ir tik traki?“ – brīnījāmies un raustījām plecus mēs. Tie, kas nekad neko tamlīdzīgu nav piedzīvojuši. Ķīnieši nebrīnījās. Viņi rīkojās. Iespējams, ka viņi ir jau tikuši pāri savam epidēmijas dramatiskajam punktam, jo šodien mana Rīgas pasta nodaļa paziņoja, ka ir pienākusi paciņa no Ķīnas. Jauna datora tastatūra. Tagad atliek noskaidrot, vai šo paku drīkst vērt vaļā. Vai vīruss tur nebūs ielīdis un negaida manu roku pieskārienu? Taču viens gan ir skaidrs – ķīnieši atjēdzas. Prātīgi un pamazām. Tagad kārta ienākusi mums – eiropiešiem. Pagaidām neizskatās, ka mēs reaģētu gudrāk par ķīniešiem.

Zviedri, tāpat kā visi pārējie, apgalvo ka valsts esot gatava „kroņa vīrusa“ uzbrukumam Medijos ziņo par vīrusa specifiku, māca mazgāt rokas ar ziepēm uz spirtu un šķaudīt elkonī.  Netuvoties nevienam tuvāk pa 1,20 m un izvairīties un publiskiem pasākumiem iespēju robežās. Veselības aprūpes sistēma ir gatava atcelt plānotās operācijas, lai novirzītu visu medicīniskā personāla spēkus epidēmijas upuriem. Viss tiek apsolīts, taču slimnīcas nespēj nosaukt konkrētus skaitļus, kas pierādītu valsts gatavību aizstāvībai ārkārtas situācijā.

Tikmēr tepat kaimiņvalstī Lietuvā cilvēki izpērk aptiekas un pārtikas veikalus, gatavojoties ilgstošas karantīnas apstākļiem. Arī Rīgā dažos pārtikas veikalos esot izpirkti milti un pārslas. Cilvēki barikādē pārtiku un sērkociņus nebaltām dienām. Vai šādai iepirkšanās histērijai ir pamats? Vai nepārspīlējam? Jeb esam pārgalvīgi optimistiski un tāpēc naivi?

 

 

 

 

 

 

 

 

Histērija vai naivums

Mūsu lidostās turpina nosēsties lidmašīnas ar pasažieriem no Ķīnas, Irānas un Itālijas. Šajās valstīs sasirgušo skaits progresējis visstraujāk. Katrai valstij būtu jākontrolē ieplūstošās ceļotāju masas. Tā iesaka WHO. Tas nozīmētu daudz. Proti izvairīšanos seškārtīgām inficēšanās iespējām, kuras var izraisīt katrs atbraukušais sirdzējs. Taču skenēt visus, kas iebrauc, izmaksā pārāk dārgi. Varbūt 14 dienu karantīnai būtu jāpaļauj tie, kas ierodas no epidēmijas uzliesmojumu valstīm. Kāda no studentēm šodien auditorijā jautāja par līdzīgu tēmu. Viņas darba kolēģe dosies šonedēļ ekskursijā uz Vjetnamu. Vai pēc atgriešanās būtu jāpieprasa, lai šī bērnudārza audzinātāja labprātīgi nosēž mājas karantīnā 14 dienas un tikai pēc tam atgriežas darbā pie bērniem? Vai šāds priekšlikums ir cilvēktiesību pārkāpums? Jeb tomēr saprātīgs drošības projekts?

Visbeidzot, ja slimība tomēr spilgti uzliesmos kādā no mūsu pilsētām, vai valdība ir gatava strauji slēgt apdzīvotas vietas, skolas, iestādes, komunikācijas tīklus? Vai mēs to prastu izdarīt? Proti – pāriet uz neklātienes un distances apmācību skolās uz augstskolās (izmantojot Skype un citas digitālās komunikācijas formas) un uz neklātienes menedžmentu iestādēs, organizācijās. Sazinoties pa distanci tur, kur ir iespējams. Tā sakot – turpināt darbu arī epidēmijas apstākļos. Kā šādā situācijā nodrošināsim zāļu piegādi hroniski slimajiem cilvēkiem, kā arī pārtikas un sadzīves preču nodrošinājumu plašiem iedzīvotāju slāņiem?  Milānas ielas šodien ir tukšas. Vai viņi to visu zina un prot labāk par mums?

Vai mūsu valstij ir rīcības plāns ārkārtas stāvoklī? Kura ministrija vada un uzņemas krīzes situācijas koordinēšanu? Vai to darīs ministrijas, kuras kontrolē ir policija, drošības policija un citas valsts pārvaldes stratēģiskās sviras? Jeb tā ir Krišjāņa Kariņa vadītā Krīzes vadības padome? To būtu svarīgi zināt un saprast arī mums – parastajiem reņģēdājiem.

Kas notiks, ja saslims ministri un svarīgu organizāciju vadītāji? Piemēram, Irānā ir jau saslimuši divi ministri. Kā mūsu valdība un vadītāji ir gatavi vīrusa uzbrukumam? Vai ir rezerves amatpersonām, kas var uzņemties vadību un atbildību?

Visbeidzot, vai nav pienācis pēdējais laiks normāli un konstruktīvi sarunāties ar sabiedrību par šīm problēmām? Piemēram, apturot miltu un citu pārtikas produktu histērisku izpirkšanu?

Krīzes rezerves vai pasakas par vīrusa „vieglo formu“

Tas, ka valdība un speciālisti neko nesaka, nav labi. Protams, ka visi cer sagaidīt brīdi, kad pandēmija aizskrien mums garām. Latvijā nemaz neiegriežoties. Taču vēl sliktāk būs tad, ja pēkšņa epidēmija „piesitīs mūs krustā“ nesagatavotus. Tieši šī iemesla dēļ būtu saprātīgi izveidot krīzes centru, kas ne tikai sniedz informāciju par to, kāds izskatās „kroņa vīruss“, kā jāmazgā rokas un kurp jādodas drudža stāvoklī. Būtu ļoti svarīgi, lai šis krīzes centrs saprātīgi paskaidrotu iedzīvotajiem kās un kādas preces vēlams iegādāties iedzīvotājiem iespējamās karantīnas apstākļos. Ja šāds konkrēts (caurmēra) priekšlikums tiktu izstrādāts, tad izbeigtos haotiskā griķu, grūbu, miltu un sausiņu izpirkšana pārtikas veikalos, kuru varam daļēji novērot jau patlaban. Vēl svarīgāk ir nodrošinās hroniski slimus cilvēkus ar viņiem nepieciešamajām zāļu rezervēm jau laikus.

Visvieglāk, protams, ir iestāstīt sev un citiem, ka nekas slikts nenotiks. Ka mūs vīruss neaiztiks. Ka mēs esam „īpaši“ un „nemirstīgi“. Ka covid -19 ir „tikai tāda viegla gripas forma“. Vai vēl ciniskāk – „jauni cilvēki ar neslimo un nemirst“. Tā daudzviet Latvijā domā un runā. Kāds skolēns Ādažos man aizvakar atzinās, ka no jaunā vīrusa nemaz nebaidoties, jo no tā mirstot tikai „ļoti veci cilvēki, proti – „tādi, kam pāri 50″. Šie cilvēki jau tāpat esot ļoti veci un tāpēc slimība sabiedrībai neko sliktu nenodarīšot. Mazas meitenes kafejnīcā apsprieda vīrusa uzbrukumu ļoti racionāli. Nomiršot „visas vecās skolotājas“ un uz skolu nebūšot jāiet. Šī amizantā un savādi pārprastā skolēna prātula, nepavisam nav pieņemama. Visi mūsu cilvēki ir tiesīgi saņemt pārdomātas aizsardzības stratēģijas atbalstu pret nejauko vīrusu un tā uzbrukumiem. Arī tad, ja (kā noskaidrots) bērni cieš no tā mazāk un savstarpēji neaplipina ar šo slimību cits citu. Nav svarīgi, cik vecs vai slims šodien ir kāds no mūsu līdzcilvēkiem tepat Latvijā. Arī viņš ir tiesīgs cerēt uz aizstāvību. Kaut arī reāli atrodas vīrusa uzbrukuma riska zonā.

Šodien „kroņa vīrusa“ aizstāvības pozīcijās nostājās arī kāda matu kosmētikas veikala pārdevēja Liepājā. „Es no vīrusa nebaidos. Es atslābinos un atdodos viņam. Kā būs, tā būs labi!“.

Nedomāju, ka nepiesardzīgs optimisms ir pareizā izeja no situācijas. Iespējams, ka šāds naivums reālu briesmu priekšā, izskaidrojams ar pieredzes trūkumu pandēmijas situācijā.

Taču kauja  notiks. Svarīgi vai esam tai gatavi. Morāli, garīgi un materiāli.

Ja būsim tai sagatavojušies pārāk nopietni, un nekas slikts nenotiks, tad varēsim atviegloti uzelpot. Tas būs ļoti labi. Taču, ja epidēmija mums uzbruks nesagatavotiem, tad diezin vai vēlāk spēsim piedot sev un citiem naivumu un neizdarību, kuras rezultātā bojā var aiziet cilvēki, kas pandēmijas sodu nav pelnījuši. Vētra ir jau sākusies.

Tviteris, digitālais terorisms un Albērs Kamī

Speciāli TVNET

Sociālie mediji, mikroblogi un citi digitālās saziņas burbuļi atklājuši, ka liela sabiedrības daļa negrib sarunāties laipni un pieklājīgi. Iespēja rakstīt anonīmi (slēpjot savu personību) atļauj sist visus, kas pašam skauž un traucē. Tagad ikviens var uzliet mēslu spaini galvā pazīstamai popzvaigznei, populāram rakstniekam vai iecienītam filozofam. Drīkst netraucēti un droši sākt mobingu (ļaunprātīgu, apzināti organizētu vajāšanu) pret ikvienu, kas dzīvo labāk un spēj vairāk. Sabiedrībai riebjas veiksminieki. Tāpēc no pjedestāla tiek norauti nost visi, kas gudrāki par mums pašiem. Cienījamu publisku personību mums praktiski vairs nav. Izlēcēji ir apslīcināti verbālajā vircā un klusē. Ar interneta palīdzību panākts tas, ko „gestapovieši„ vai „čekisti“ nepaguva pabeigt. Proti, ir pašu rokām iznīcināti visi, kas spēj alternatīvi domāt un argumentēti runāt pretī. Tagad filozofu, rakstnieku, zinātnieku vai mākslinieku vietā mūsu sabiedrības centrā ir „kivičs vannā“, jeb „virsnīšu piedzīvojumi Āfrikā“ smukās kleitās. Taču līdzīgi notiek arī citur. Internets spēj iznīcināt ne tikai talantīgu politiķi Hilariju Klintoni (Hillary Clinton) ASV, bet arī sagraut iecienītā britu pavāra Džeimija Olivera (Jamie Oliver) biznesu (The Graham Norton Show, BBC). Normāla saruna vairs nav iespējama, jo publikās debates ir polarizētas. Arī Latvijas interneta diskusijās izveidojušās frontes, kas pieprasa noskaidrot „kurā pusē tu esi“. Uz šo jautājumu varu atbildēt ļoti īsi – esmu tajā pusē, kur patiesība un taisnība. Tā atbildēja arī pirms 60 gadiem franču filozofs un žurnālists, rakstnieks un domātājs Albērs Kamī. Tāpat uzskatu arī šodien es.

Svētais profāns jeb Nobela prēmijas laureāts

Albērs Kamī gāja bojā autokatastrofā pirms 60 gadiem. Francijā. 1960. gada 4. janvārī, netālu no Parīzes. Pie automašīnas stūres sēdēja viņa izdevējs Mišels Galaimers (Michel Gallimard). Nenoskaidrotu iemeslu dēļ automašīna noslīdēja no ceļa un ietriecās kokā. Rakstnieka pēkšņā nāve 46 gadu vecumā satrieca daudzus. Francija izsludināja nacionālo sēru dienu un vēl šodien tiek daudz runāts un spriests vai šī nāve nebija organizēta slepkavība. Vai viņš bija mīlēts rakstnieks? Nē, Kamī bija kritizēts un apšaubīts žurnālists un literāts.

Viņam bija raksturīga pašapziņa, spēcīga pārliecība par savām idejām, neatkarības sajūta un spēja dzīvot bez kompromisiem un liekulības. Tas daudziem laikabiedriem un kolēģiem nepatika. Brīdī, kad Albērs Kamī publicēja savu darbu „Dumpīgais cilvēks“ (1951), viņš jau paredzēja, ka šī teksta publikācija noskaņos pret sevi lielu sabiedrības daļu. Tas, ka vienmēr nav atļauts pateikt patiesību, viņam jau bija zināms. Viņš rēķinājās, ka kļūs par publikas „nemīluli“, ja publicēs šo darbu. Taču neparedzēja, ka tiks apzīmogots „kā profāns“.  Par to brīdināja arī filozofs un skolotājs Žans Grenjē (Jean Grenier). „Ja tu šo publicēsi, tad iegūsi daudz ienaidnieku un nelabvēļu”, – teica skolotājs pēc teksta izlasīšanas un cerēja, ka Albērs Kamī iemetīs tekstu papīrgrozā. Taču autors darbu publicēja un reakcija nebija ilgi jāgaida. To apšaudīja nežēlīgi un kritika ķērās klāt arī pie autora iznīcināšanas. Teksts bija antikomunistisks pamflets un kārtīgi nokaitināja toreizējo kultūras eliti un franču sabiedrības krējumu – kreisos. Kamī apšaudīja nāvējoši ar sirreālista Andre Bretona (André Breton) un Žana Pola Sartra (Jean – Paul Sartre) polemikas palīdzību. Īsi sakot –  Albertu Kamī izsaldēja, izolēja un nosmacēja klusumā, izgrūžot ārā no intelektuālās vides un apzīmogojot „kā muļķi“. Viņš palika viens, bet nenožēloja, ka ir publicējis savu darbu. Tieši šis darbs nobruģēja viņam ceļu pie viņa izcilās literatūras. Taču atgriezīsimies pie tēmas. Kas laikabiedrus tik ļoti nokaitināja?

Kamī salīdzināja Padomju Savienības režīmu ar nacismu. Tā kā Kami pats vienu brīdi bija bijis komunistu partijas biedrs, tad viņa Padomju Savienības totalitārā režīma kritika tika uztverta kā nesaprotama, dumja un nepieņemama. Viņu sāka saukāt par fašistu, izsmiet un vajāt Francijā. Toreiz viņš (1952. gadā) atbildēja saviem kritiķiem: „ Ja patiesība un taisnība nostāsies pa labi, tas es arī nostāšos tai līdzās!” Taču laikabiedrus tas nepārliecināja. Kā šodien atzīst Alberta Kamī daiļrades pētniece, profesore Merlina Maeso (Marylin Maeso, ”Les conspirateurs du silence” (L’Observatoire) rakstnieku daudzus gadus izgrūda ārā no Francijas intelektuāļu aprindām, nepieņēma kultūras cilvēku sabiedrībā, izolēja no mākslas diskusijām Parīzē. Viņu izsmēja, nospārdīja un šo procesu vadīja neviens cits kā rakstnieks un tā laika filozofijas ģēnijs Žans Pols Sartrs. Tieši Sartrs netieši lika saprast visiem franču kultūras elites ļaudīm, ka Albērs Kamī ir diletants, ka viņa darbus nedrīkst lasīt, jo tie visi esot sekli un smieklīgi. Kamī darbos neesot dziļuma un jēgas. Tas, ka Kamī pēc tam saņēma Nobela prēmiju literatūrā, šai kritizētāju plejādei, protams, nepatika. Domāju, ka varam saskatīt 50. gadu Francijas notikumiem līdzības ar šodienu, tepat Latvijā. Mums arī ir mākslas un kultūras smalkās aprindas, kuras kāri tver vietējo „sartru“ vērtības, norādes un komandas. Necenšoties kritiski domāt paši ar savu galvu.

Konspirācija klusumā

Kāpēc es šodien rakstu par Kamī? Viņam bija lieliski darbi par dialogu un publisko sarunu. Tieši līdzsvarots, laipns dialogs ir tas, kā mums visvairāk pietrūkst šodienas interneta saziņas apstākļos. Kamī uzsver, ka dialogā pats galvenais ir klausīšanās un centieni saprast otra pateikto. To grūti pamanīt brēcienu un lamu komunikācijā, piemēram, Twitter vietnē. Otrs jeb sarunu partneris uzreiz tiek „pataisīts“ par ienaidnieku un pretinieku. Cits viedoklis zibenīgi tiek izsmiets, nemaz nemēģinot to saprast. Citādi domājošs cilvēks netiek uztverts kā persona, bet vienīgi kā nepatīkamas idejas nesējs, kurš jāiznīcina.

Šāda dialoga attīstības gaita ir bīstama. Tā noved pie nehumānas sarunas un debašu iznīcināšanas. Šādu procesu žurnālists Albērs Kamī paredzēja jau 1948. gadā, uzrakstot savu rakstu „Baiļu gadsimts“ ( ”Le siècle de la peur”), kurā viņš apraksta sava laika dogmatismu, kritizē polarizēto uzskatu grupas un apšauba pārliecību par to, ka nav vērts sarunāties ar pretēja viedokļa paudējiem. Tieši šī nespēja risināt dialogu novedīšot sabiedrību pie klusuma konspirācijas jeb  mēmo sazvērestības.

Kamī pēckara domas un viedokļi ir ļoti aktuāli arī šodien. Neraugoties uz to, ka katram ir tiesības pieķerties savai pārliecībai, tomēr vajadzētu saglabāt atvērto, publisko diskusiju pieklājības robežās un iemācīties izteikties niansētāki, bez aizspriedumiem. Kamī raksta par to, cik sarežģīti ir taisnīgumam līdzsvaroties ar brīvību. Cik grūti būt godīgam visās situācijās. Starp citu, ļoti interesanti ir Albēra Kamī izteikumi par terorismu. Viņš uzskatīja, ka terorisms piedzimst bezcerībā. Tas piedzimst to cilvēku galvās, kuri jūtas neglābjami vientuļi, jo viņiem nav nākotnes. Tātad, terorisms ir nelaimīgo un trūcīgo ierocis.

No šodienas viedokļa raugoties, var redzēt, ka Kamī laikabiedri nepamatoti neļāva ieņemt Albēram sevis cienīgu vietu filozofijas vēsturē. Protams, ka liela vaina te pienākas Sartram un viņa galmam, kas iznīcināja Kamī ieguldījumu laikabiedru acīs. Nevēloties to izlasīt un tajā iedziļināties. Šodien mēs par to pašu domājam citādi. Viņa dramatiskie darbi, romāni, filozofiskie raksti diskutē savā starpā un var tikt iedalīti tematisku sarunu grupās. Noder vēl tagad.

Cilvēku upurēšana ideju vārdā

Kamī „linčošana“ norisinājās aukstā kara apstākļos. Cilvēkus upurēja ideju dēļ un pielūdza ideju dēļ. Kamī godprātība (šajos apstākļos) izskatījās pēc naivuma un nepamatota ideālisma. Viņu izsmēja un izsvilpa. Viņu draudēja nogalināt. Domāju, ka situācija lielā mērā atgādina šodienas debates. Tikai tagad kauja notiek liberāļu un konservatīvā flanga starpā, kas atkal apbruņojušies ar tām pašām idejām kā karogiem. Tas viss tā varētu būt, taču viena lieta man rūp. Proti, kāpēc mēs nespējam sāk cilvēcisku sarunu, bez pienākuma obligāti pārliecināt otru cilvēku par savu patiesību? Kāpēc nedrīkst būt cilvēki, kas domā citādi? Kāpēc viņus vajag noteikti apkarot un izsmiet?

Taču pats svarīgākais ir akceptēt un pieņemt, ka žurnālista darbs ir provocēt, pievērst sabiedrības uzmanību izpausmēm un problēmām, kas ir sarunas vērtas. Savā runā, saņemot Nobela prēmiju literatūrā, Albērs Kamī teica: „Māksla nav nekas tāds, kas cilvēkam būtu jābauda vientulībā. Tas ir līdzeklis, lai uzrunātu iespējami plašāku cilvēku loku. To var izdarīt tikai tad, ja izdodas uzburt pietiekami kontrastainu attēlu par laimi vai ciešanām, kas piemeklē mūs visus, ik dienas“. Tā ir drosme nostāties patiesības pusē. Arī tad, kad tas nav izdevīgi.

Ziņas par sabiedrisko mediju iespējamo nāvi nav pārspīlētas

Speciāli TVNET

https://unsplash.com/@ankabo?utm_source=unsplash&utm_medium=referral&utm_content=creditCopyText

Foto: Anna Kethrin Bopp

Ir pienācis brīdis, kad klasiskie un tradicionālie (pierastie) mediji pavada sava mūža pēdējos gadus. Kapu zvani jau skan, taču atbildīgie izliekas tos nedzirdam. „Laivā“ ir sasmēlies ūdens un tā lēni grimst: skatītāji pamet televizoru un radio, lasītāji atstāj avīzes un žurnālus. Taču atbildīgie par public service vai nu neredz, vai nespēj saprast kas īsti notiek. Viņi formulē nedzīvu sabiedrisko mediju pārvaldīšanas likumu un Jēkaba ielas namā jūtas ļoti nostrādājušies. Tieši tāpat kā skriešana uz vietas nav ātrākais labākais pārvietošanās veids, arī mediju jomas sakārtošana nesākas ar viena atsevišķas nozares (sabiedrisko mediju) stāvokļa reglamentēšanu. Krīze ir visā mediju areālā, kas jāsakārto. Būtu jāsāk ar jauna mediju likuma un mediju tiesas (mediju tiesībsarga institūcijas) radīšanu, tikai pēc tam pievēršoties sabiedrisko mediju stabilizāciju. Taču pie mums notiek otrādi – vispirms apauj zābakus un pēc tam velk virsū bučiem zeķes.

Mediju megafona laiks ir garām

Žurnālistikas kvalitātes līmenis valstī nosaka publiskās domas normu mērvienības. Novecojusi žurnālistu izglītība un neesošie kvalitātes mediju standarti jau sen klibo pakaļ mūsu viltus ziņām, kuras internetā ražo “polittehnologu“ mārketingisti.  Esam strupceļā. Ar šo informācijas biroju diktatūras laiks ir noslēdzies, jo Facebook un Google ir pārņēmuši informācijas bastionus un nosaka mūsu aktualitāšu dienaskārtību. Trampa ievēlēšana ir pierādījusi, ka pat ASV prezidentam vairs nevajag preses dienestu vai preses sekretāri, jo viņš saites ar sabiedrību nodrošina pats. Ik dienas čivinot tvitera kontā. Internets ir apgāzis veco komunikāciju, tās formas un rituālus.

Pasaule ir pārmainījusies, taču lielākā daļa no mums joprojām nevēlas skatīties nākotnē un saskatīt tur ceļa stabus. Mēs cieši pieturamies pie aizgājušā laika, kurā informāciju piegādāja grāmatas, avīzes un televīzija. Lai noteiktu, vai vismaz ietekmētu publisko domu, bija vajadzīgi salīdzinoši apjomīgi līdzekļi masu medija iegādei. Tātad bagāti un ietekmīgi cilvēki bija vienīgie, kuri spēja un drīkstēja deklarēt dienaskārtību, selekcionēt pareizos un nepareizos, labos un sliktos cilvēkus un notikumus. Uzskatus un viedokļus.

Ja kāds cilvēks viņiem nepatika, tas šo personu vai procesu varēja izsaldēt ar klusumu. Ja kāds viedoklis nepatika, to elite varēja ignorēt un tas „nomira“ aizmirstībā.

Viņas augstība „reklāma“ un tās tuvais draugs „mārketings“ viegli un bez stomīšanās maksāja medijiem, lai caur šo logu uzspiestu publikai savas vajadzības un priekšlikumus. Sabiedrības manipulācija ar reklāmu bija un pagaidām paliek mediju galvenais ienākumu algoritmiavots. Tas nozīmē ka cilvēkiem tiek uzspiests reklāmas vēstījums, kuru viņi nemaz nevēlas redzēt un tiek piedāvāti naudas izdošanas priekšlikumi, kurus viņiem nevajag.

Turpmāk tā vairs nebūs. Tīmekļa ērā transmisīvās komandas nedarbojas.

Ir mainījies mediju izskats, statuss un profils. Agrāk mums bija tikai lielie, etablētie mediji, kurus īpašnieks bija iegādājies apmēram tāpat kā nekustamo īpašumu un pārvaldīja līdzīgi fabrikai, kas ražo preci pārdošanai. Tagad informācijas plūsma vairs nav tikai lineāra un transmisīvi regulēta. Tā sazarojas un, pateicoties internetam, lielos mediju izņēmumus (fabrikas) lēni un noteikti izkonkurē bezmaksas interneta mediju arhipelāgs. Tam piemīt viena būtiska priekšrocība, kas līdz šim nebija raksturīga klasiskajiem medijiem. Jaunie interneta mediji patiešām ir plašsaziņas līdzekļi, jo viņiem ir iespējama atgriezeniskā saite ar publiku. To diemžēl nevar teikt par klasisko radio, presi vai televīziju, kas Latvijā nez kāpēc nepamatoti tiek saukti par „plašsaziņas līdzekļiem“.

Mediju megafona laiks, tātad, ir garām. Tagad mēs paši izvēlamies ziņu avotus, „uzknābājam“, ko vēlamies, novēršamies no tiem, kas runā pretī un ignorējām nepatīkama viedokļa paudējus. Reklāma nevar mums bakstīt vajadzīgo, jo mēs to vairs neredzam ekrāna tekstiem pa vidu.

Pat Googles algoritmi nepalīdz pietuvoties mūsu naudas maciņam, ja mēs atšifrējam, ko viņi mums piemeklē un saliekam krustiņus pareizajās vietās. Parastajai reklāmai vairs nav ko cerēt uz mūsu uzmanību brīžos, kad tā parādās ekrāna. Tai vairs nav uzrunājošā impulsa vērtība. Tagad visam, kas vēlas tikt pamanīts, jābūt interaktīvam. Taču mediju īpašnieki un tradicionāli domājošie reklāmisti šo īpatnību nav pamanījuši un turpina „kabināt“ klāt interaktīvajai sarunai digitālajos medijos vienvirziena reklāmas sludinājumus. Tas tiek darīts bezjēdzīgi, bez spējas uzrunāt, taču tas turpinās. Kā filma bez sižeta un beigām.

Kā uzrunāt sabiedrību, kas informāciju paņem pati

Jēdziens „digitālais mārketings“  ir tukša konstrukcija, ja mēs ar to saprotam ierastā mārketinga paņēmienu „pārnešanu“ uz ekrānu. Vienkārši tāpēc, ka agrāk sabiedrība sastāvēja no „stāstītājiem“ un „skatītajiem“, no kuriem pirmie bija mazākumā un otrie vairākumā. Internets ir radikāli mainījis šo grupu sadalījumu. Tagad stāstītāji ir visi. Klausītāju vai skatītāju vairs nav. Situācijā, ka 7 miljardi cilvēku runā un neviens neklausās, valda konstants troksnis, kuru var nosaukt arī par „informatīvajam samazgām“, jo 98% Instagram attēlu neviens pat neaplūko un lasīšanas vietā mēs „pārskrienam ar acīm“ ekrāna tekstiem, katrai lapai veltot maksimāli 4-6 sekundes.

Kas un kurš tad izdzīvo šajā „haidparkā“, kurā ikviens vēlas runāt, bet neliela daļa ir gatavi klausīties, skatīties un kaut ko izlasīt?

Šajā situācijā eksistē jauna „mārketinga kategorija“ kuru varam simboliski nosaukt par „satiksmes regulētājiem“ vai mentoriem (padomdevējiem). Proti, tie ir cilvēki, kuriem noticam un esam gatavi doties līdzi informācijas paisumā, cerot ka viņi spēj mums palīdzēt, atšķirt pareizo no nepareizā, gaumīgo no bezgaumīgā. Viņi spēj mūs noorientēt un būt gidu lomā pasaulē uz ekrāna, kurā nav kartes un kompasa orientēšanās sistēmas.

Tie, kuriem deleģējam informācijas šķirošanu un lokalizēšanu mūsu vajadzībām, kļūst par pašiem svarīgākajiem indivīdiem jeb faktoriem digitālajā vidē. Producenta mārketinga stratēģija ir bezjēdzīga, ja to neairē vajadzīgajā virzienā ietekmīgi digitālās informatīvās plūsmas mentori. To skaitā ir ļaudis, kas spējuši sev sarūpēt publikas uzticības kredītu (ietekmētāji, blogeri, publicisti, slavenības un viedokļu veidotāji), kas šobrīd stabili nostājas bijušo tirgvedības stratēģiju vietā. Kāpēc daudzi joprojām pieturas pie vecajām metodēm? Tāpēc, ka laiks rit straujāk nekā mēs spējam tā prasībām piemēroties. Toreiz, kad 1450. gadā parādījās mašīnas, kas sāka iespiest tekstu, visā Eiropā enerģiski turpināja savu darbu ap 300 000 cilvēku, kas pārrakstīja grāmatu tekstu ar roku. Tikai 1550. gadā viņi pārtrauca šo biznesu. Bija vajadzīgi 100 gadu, lai saprastu, ka nav vērts cīnīties pret iespiedmašīnām. Apzināti nododot iespiedējus inkvizīcijai kā ķecerus. Visas komunikatīvo paradigmu nomaiņas notiek sāpīgi, jo ir elite, kas traucē jaunajam laikam. Ir pierasts pa vecam un rodas sašutums par jauno laiku nepateicību. Cerot, ka ignorējot un izsmejot jaunos apstākļus būs iespējams tos novērst vai anulēt.

Foto: Pablo Garcia Saldana

Tāpēc saņemsimies un sapratīsim, ka ir nomiris ne tikai tradicionālais mārketings, bet arī masu mediji, grāmatu izdevniecības, kā arī tradicionālas radio un televīzijas stacijas. Pazūd arī vecā kaluma žurnālists un redakcijas, kurās tas mitinājās.  Tā vietā rodas jaunie mediji un jaunās grāmatas, kas piedāvā dialogu ar auditoriju. Ne tikai tekoši un nepārtraukti papildinot informatīvo piedāvājumu (piemēram grāmatas, kuru teksts tiek e-grāmatu formātā papildināts ar jauniem faktiem, datiem nepārtraukti, arī pēc pārdošanas), bet arī nodrošinot sarunu ar visiem, kas vēlas tikt uzklausīti (paneļa diskusijas un problēmu tilti televīzijā un radio).

Dialogs megafona vietā

Pēc konferences Spānijā, kas aizvadītajā nedēļā bija veltīta digitālās valodas specifikas analīzei, kāda amerikāņu kolēģe man jautāja sekojošo: kā iespējams šodien pievērst lasītāja uzmanību tekstiem, kas ir vajadzīgi, bet izskatās neinteresanti. Viņa runāja par zinātniskām publikācijām, kuras būtu jāizlasa viņas ekonomiskā PR kursa studentiem. Mans šķiet, ka šim mērķim ir vērts izmantot internetā pieejamās komunikācijas platformas, kas apskata attiecīgās jomas jautājumus studentiem interesantu diskusiju formā un veidā. Mēs zinām un pazīstam modes un dzīves stila „influenserus“, taču mazāk zināmi un izmantoti ir profesionālo jautājumu forumi tīmeklī, kas  spēj un var piedāvāt dziļas un rosinošas diskusijas. Tos var rosināt, organizēt un tajos var piedalīties, jo „digitālie jaunieši“ saprot labāk audiovizuālu, nevis teksta lineāro vēstījumu.

Šī jaunā situācija atņem visas priekšrocības autoritātēm un amatiem. Visi „napoleoni“ ir apglabāti un publika vairs nesēž skatītāju zālē, bet gan uz krēsla jums tieši pretī.

Tas pats attiecas uz jauno žurnālistiku. Agrāk avīze iekasēja naudu par reklāmas sludinājumiem un pārdotajiem avīžu eksemplāriem anonīmam lasītāju pūlim. Tagad šis „anonīmais pūlis“ vēlas lasīt tīmeklī bezmaksas. Tāpēc „avīzēm“ vairs nav iespēju sarūpēt naudu savam budžetam, ar kuru samaksāt algas žurnālistiem un pārējiem medija līdzstrādniekiem. Vai šeit esam apstājušies? Bezizejā?

Nē, bezmaksas avīžu pieprasījuma laiks ir šodien jau noslēdzies. Informatīvās samazgas ir, bet nav mentoru, kas piedāvā faktu un viedokļu šķirošanu un skaidrošanu. Precīzāk sakot, mediji kavējas ar informatīvās „satiksmes regulētāju“ funkciju uzņemšanos. Kamēr notiek šī mīņāšanās kavēšanās, valda „Donalda Trampa universums“ ar viltus ziņām vadošajās pozīcijās.

Kā izkļūt no šīs situācijas? Tas nav vienkāršs jautājums. Šķiet, ka būs valstis, kuras vispār attieksies no žurnālista profesijas un pašreizējie mediji pazudīs tieši tāpat kā savulaik pazuda „Padomju Jaunatnes“ brīvvalsts variants vai avīze „Literatūra un Māksla“ no Latvijas mediju lauka. Vai tas būtu jāuzskata par dabas likumu, tā teikt par neizbēgamu rezultātu informācijas plūsmas pašsanēšanas procesam? Nē, tas lielā mērā atkarīgs no tā kā valsts mediju biznesa regulētāji sapratīs un atbalstīs valsts palīdzību kvalitatīva mediju „koka“ attīstībā. Kā mediju vadītāji spēs saprast savas jomas unikalitāti un izveidot savu produktu līdzvērtīgu mentora statusam.

Publika ātri redz un saprot kur viņiem piedāvā kvalitatīva satura produktu un kur izklaidēšanos līdz nāvei „dejojot ar zvaigzni“.

Nedomāju, ka galvenā problēma ir mediju konkurenti blogošanas un čivināšanas jomā mikroblogā Twitter. Galvenā problēma ir lielo mediju nespēja saprast modernā laika prasības un vāja žurnālistu piedāvātā materiāla satura kvalitāte. Protams, ka žurnālisti visos laikos ir pratuši jebkādu kritiku pret savu darbu uztvert kā varas spiedienu. Tā mēdz reaģēt un šo metodi mēs pazīstam kā pārbaudītu un drošu. Taču šodien, kad ir iestājies jaunais laiks un visi mani studenti izslēdz radio un televizoru kā nederīgus medijus, ir pienācis pēdējais kritiskais brīdis. Tagad būtu jābeidz meklēt argumentāciju, kas it kā attaisno viduvēju mediju darba eksistenci. Būtu jāapskatās spogulī un jāsāk dzīvot, strādāt laikam līdzi.

Lielākas algas nepalīdzēs iesist taisni sienā līku naglu ar āmuru bez kāta.

Ir pienācis laiks radikāli un būtiski uzlabot sabiedrisko mediju kvalitāti, citādi kļūsim par pirmo EBU valsti, kurā sabiedriskos medijus nāksies slēgt, jo skatītājus praktiski vairs nebūs.

Kāpēc tieši pie mums tā notiek?  Viens no iemesliem varētu būt amerikāņu izcelsmes latviešu politiķu neizpratne par sabiedrisko mediju būtību, misiju un unikalitāti, jo ASV šie mediji ir nenozīmīgi jeb to praktiski nav. Otrs iemesls varētu būt ieilgušais Latvijas sabiedrisko mediju vadības neprofesionālisms mediju lietās un nespēja saprast, ar ko sabiedrisko mediju stratēģija atšķiras no privāto mediju misijas.

Grūti pateikt, kurš no gružiem apavos padarīs staigāšanu neiespējamu. Taču viens ir skaidrs – apstāšanās ir tuvu un baumas par drīzo mediju nāvi nav pārspīlējums.

Tas notiks, ja neko nedarīsim.

Ja turpināsim pārrakstīt grāmatas ar roku.

 

 

 

 

 

 

 

Jāmaina žurnālistu izglītības modelis

Pirms 13 gadiem Zviedrijā bija diskusijas par to, ka jāmaina žurnālistikas izglītības modelis, jo līdz šim žurnālistu izglītotāji māca studentiem “par masmediju lomu sabiedrībā pilnībā aizmirstot, ka ikvienam žurnālistam pirmām kārtām būtu jāiemācās, kā jāraksta raksts avīzē, kā veidojama reportāža, rediģējams cita autora materiāls utt.

Nenoliedzot teorētisko ieviržu svarīgumu, jākonstatē, ka tieksme aizrauties ar teoretizēšanu praktisko jautājumu apspriešanas vietā ir radījusi problēmas mediju darbinieku atlasē. Studenti ar diplomiem kabatā prot gudri runāt par mediju un PR jautājumiem, bet praktiski nespēj veikt darbu avīžu, radio vai televīzijas produktīvajos un reproduktīvajos dienestos.

Ir pagājuši 13 gadi, bet tēma aktuāla joprojām arī Latvijā.

Lasīt 2006. gada publikāciju: Mainīs žurnālistu izglītības modeli 

 

 

Kā Latvija reaģētu uz Trampa uzbrēcieniem – vai izdotu ASAP Rocky bez tiesas?

Speciāli TVNET

Pirms apmēram mēneša Stokholmas centra policija aizturēja pazīstamu amerikāņu reperi, kurš bija ielaidies ielu kautiņā ar vietējiem naktī uz ielas. Aizturētā persona ir slavenība un plaši pazīstama noteiktu aprindu subkultūras aprindās. Tika aizturēts ne tikai pats mūziķis, bet arī viņa miesassargi. Tāpēc pārtrūka iecerētā un plānotā ASAP Rocky Eiropas koncertu tūre. Tagad tiek gaidīta tiesa, jo notiek izmeklēšana. Taču pēkšņi šo procesu pārtrauca ASV prezidenta Donalda Trampa iejaukšanās izmeklēšanas procesā, pierasot reperi atbrīvot. No Baltā nama Vašingtonā vairākas reizes ticis skarbi uzrūkts Zviedrijas premjerministram, pieprasot nekavējoties izlaist amerikāņu slavenību no cietuma pret drošības naudu. Taču Zviedrijā šādas prakses nav un valsts premjerministrs vai ārlietu ministrs nemēdz iejaukties policijas, izmeklētāju vai tiesas darbā. Donalds Tramps to negrib saprast, un zviedriem tiek nopietni draudēts ar viņu preču boikotu (IKEA) un rīkotas akcijas „glābsim Rocky”.

Līdzjūtības līnija klibo

Mediji ziņo, ka neesot daudz amerikāņu, kas Donalda Trampa uzbrēcienus Zviedrijai ASAP Rocky „atbrīvošanas lietā“ ņemot par pilnu. Lielākā daļa domā, ka šī ir Trampa priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa jeb aģitācijas triks, lai piesaistītu sev melnādainos amerikāņus kā nākamos vēlētājus. Tā teikt – neko reāli nedarot viņu labā politiski, ir vērts tagad notēlot izprotošu tautieti, kas stāv melnādaino pusē. Tā domā, piemēram, Washington Post. Taču vai citiem amerikāņiem viņš ir tik svarīgs, ka vajadzētu anulēt tiesu vienas slavenības pārkāpuma dēļ? Pagaidām izskatās, ka pat amerikāņu kreisie un Black Live Matter kustība viņu neatbalsta, jo reperis jau agrāk nav piedalījies viņu atbalsta akcijās, uzskatot sevi par izņēmumu. Piemēram, 2016. gadā, pēc policijas grautiņiem Fērgusonā, viņš medijos kategoriski novērsās no protesta kustības un apgalvoja, ka pats piederot elitei, jo dzīvojot Soho un Beverlihilsā, nevis kaut kādā „velna nomalē“. Smalkiem ļaudīm likumi nav rakstīti. Tad kāpēc tiem nepieslieties, ja iespēja to ļauj? 

Kas tad notika tajā Stokholmas naktī?

30. jūnija naktī hiphopa mākslinieks ASAP Rocky jeb īstajā vārdā Rakims Meijers (Rakim Mayers) iesaistījās kautiņā kopā ar saviem miesassargiem. Pašā Stokholmas centrā. Notikumu ar saviem telefoniem filmēja vairāki cilvēki. Pirmie notikušo publicēja amerikāņu TMZ, rādot, kā viens no uzbrucējiem tiek notriekts zemē, pēc tam spārdīts un dauzīts ar pudelēm. Vēlāk pats ASAP Rocky ievietoja savus video Instagram kontā, kurā deklarē savu nevainību. Otrdien, 2. jūlijā, mākslinieks spēlēja festivāla Smash koncertā Stokholmā, guva grandiozus panākumus un vakarā ieradās policijā uz pratināšanu. Nākamajā dienā tika aizturēts uz izmeklēšanas laiku. Advokāts pārsūdzēja lēmumu, bet augstākās tiesu instances šo pārsūdzību neizskatīja.

Tāpēc zvaigzne palika apcietinājuma vietā, kurā var tikties ar advokātu, lasīt avīzes, skatīties TV un sekot notikumiem ārpasaulē. Mākslinieks draudēja zviedru tiesai pieprasīt segt zaudējumus, kurus viņam nodarīs šī aizturēšana. Tie esot 16 miljoni SEK. Piektdien, 12. jūlijā, sākās starptautiskas akcijas, kurās hiphopa mākslinieki protestēja pret izmeklēšanu un pieprasīja tūlītēju Rocky atbrīvošanu bez izmeklēšanas un tiesas. Aktīvi darbojās arī daži citi amerikāņu mākslinieki (ieslodzītā draugi), kas sāka boikotēt Zviedrijas vieskoncertus. Aktivizējās bijušais ASV vēstnieks Zviedrijā Marks Brežinskis, pieprasot nekavējoties atbrīvot Rocky. Taču ārlietu ministre Margota Valštrēma atbild, ka Zviedrijā nav pieņemts ministram iejaukties policijas vai tiesas darbā un atbrīvot aizturēto no ieslodzījuma vietas.

Tomēr amerikāņu medijos turpinās šausmu stāsti par drausmīgajiem apstākļiem zviedru cietumos, kas neatbilst patiesībai. Reperis maina advokātu, lietai pieslēdzas ASV ārlietu ministrija un daži politiķi Vašingtonā sāk publiski nosodīt „Zviedrijas rīcību“. Pēc tam Stokholmā ierodas ASV ārlietu ministra vietnieks un vēlas sākt sarunas ar Zviedrijas Ārlietu ministriju par slavenās zvaigznes ASAP Rocky bezierunu atbrīvošanu. Taču arī tas nelīdz. Tad kampaņai pieslēdzas pats Donalds Tramps. Viņš Twitter slejā paziņo, ka plāno uzrunāt šajā lietā Zviedrijas premjerministru un pieprasīt, lai „repera lieta tiek taisnīgi izmeklēta“. Seko repera mammas verbālie uzbrukumi Zviedrijai TMZ, un zviedru izmeklētāji paziņo, ka esot atklāti jauni pierādījumi lietā, kuras izmeklēšana turpinoties. Superzvaigzne joprojām atrodas ieslodzījuma vietā, raksta protesta mūziku un tikko publicējis jaunāko hitu: Live fast: ”This could be my last year / Putting up a fight until I collapse / 2013 I went wild for night / In 2019 I’m getting out ’fore I die”). Kā norāda Billboard, „Live fast“ uzrakstīta vēl pirms aresta Zviedrijā.

Kāpēc zviedri nepiekāpjas spiedienam?

Donalds Tramps tagad ir ļoti sarūgtināts par to, ka Zviedrijas premjerministrs neiejaucas tiesas darbā un „nepalaiž vaļā“ slaveno reperi. Savas valsts nostāju šajā jautājumā savukārt tikko Washington Post slejās pauda bijušais ārlietu ministrs Karls Bilts (Karl Bildt), paskaidrojot, ka tiesu sistēma Zviedrijā ir neatkarīga no politikas.

Tas, ka cilvēks ir slavens, pazīstams, superstārs, tiesu neinteresē. „Zviedrijā nedz valdība, nedz ministri vai parlamenta deputāti nevar un nemēdz ietekmēt tiesu vai iestāžu darbu un diktēt tām savus noteikumus. Izņēmumu pie mums šajā jomā nav. Visi likuma priekšā ir vienādi. Šī nostādne ir normāla, un par to ir ziņots arī  Baltajam namam. Izmeklēšana notiek, un rezultāts rādīs iznākumu,“ komentē presei notikušo Zviedrijas valdības preses centra vadītāja Natalija Siāla Stokholmā.

Vai mēs izdotu popzvaigzni amerikāņiem bez tiesas?

Domāju, ka  nav vajadzības paskaidrot, ka Tramps līdz šim šādos individuālos gadījumos neiestājās par atsevišķām personām,  tās nekritiski aizstāvot. Viņš drīzāk mūrēs mūri pret Meksiku, nekā aizstāvēs vietējos, melnādainos iedzīvotājus utt. Nemaz nerunājot par viņa attiecībām ar izmeklēšanu „Krievijas lietā“ un visām pārējām tiesu lietām, kurās tiek uzpirkti liecinieki un mainīti tiesneši. Tramps ir un paliek „tramps“ ar visām no tā izrietošajām sekām visās dzīves jomās. Taču viens ir skaidrs – šī iniciatīva pieprasīt atbrīvot slavenu personu bez izmeklēšanas un tiesas parāda, ka slavenie un bagātie ir cita kasta. Uz šiem cilvēkiem (pēc viņa domām, acīmredzot) neattiecas tie paši noteikumi, kas jāievēro parastajiem iedzīvotājiem.

Šī pieeja nav nekas jauns arī pie mums Latvijā. Ja esi slavenība, tad pat parasta latvju tiesnese nekautrējas atzīt, ka „Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris“ ir arguments, kas ļauj spriest par labu populārai personai, kā tas bija Operas prasībā pret mūsu portālu par kādu kritisku publikāciju.  Jo slavenības var un drīkst uzvesties kā vēlas. Nebaidoties no nosodījuma vai soda. Piemēram, sportisti.

Nesauksim nevienu vārdā, tikai atcerēsimies notikumus. Pirms pāris gadiem mūsu tenisa zvaigzne nekautrējās publiski vest iekšā Stokholmas centra viesnīcas istabiņā pāris ielasmeitas, lai gan prostitūcija Zviedrijā ir aizliegta un pieķerot arestē pircēju. Pēc tam viņu aizturēja policija, aizveda uz ieslodzījuma vietu un spēlēšana kortos izpalika. Par to, kas notika tālāk, nav vērts atgādināt, taču pašmāju publiskā domā bija satriekta – „nu kā tā var darīt!!!“. Pret sievieti? Nē, protams, pret mūsu slavenību! Nelieši zviedri arestējuši mūsu slavenību, un mēs esam gatavi iet karā par viņa atbrīvošanu! Toreiz gan karš pret Zviedriju nesākās, jo sporta žurnālisti visiem spēkiem centās notikušo noklusēt. Izgāšanās aizpeldēja pagātnē. Vainīgais skaitījās nevis prostitūtu pircējs, bet tie, kas viņu aizturēja un neļāva normāli nospēlēt tenisu Karaliskajos kortos Stokholmā. Mēs apmainījām lomas un vērtējumu galvenajām personām. Zaglis pārtapa apzagtajā, jo bija slavens un nacionālais varonis. Kā jau sportists.

Cits gadījums bija šogad viņpus okeānam, kad par varmācīgu „izdarīšanos ar sievieti“ atkal tika apsūdzēta kārtējā mūsu sporta zvaigzne. „Tauta = fani“ vienoti metās virsū nepazīstamajai ārzemju nelietei, kas grauj mūsu puiša labo slavu. Kā tur bija vai nebija pēc būtības, tas te nevienu neinteresēja. Galvenais, lai slavenība turpina spīdēt. Pat ar asiņainām rokām, kas sabāztas bikšu kabatās.

Es ticu, ka Latvija (tāpat kā Zviedrija) neizdotu ASAP Rocky amerikāņiem, ja kas tamlīdzīgs būtu noticis Rīgā. Neizdotu bez izmeklēšanas un tiesas. Tas būtu godīgi. Tramps norūktos, sadusmotos, sāktu sašutuma kampaņu pret mums, bet mēs… mēs nenobītos (neskatoties uz to, ka ASV ir mūsu sabiedrotie!) un mierīgi ietu savu godprātīgo ceļu tālāk.

Vai tā būtu?

Zivs pūst no galvas

Speciāli TVNET

Tracis, kas gadu mijā sacelts ap LTV valdes divu locekļu atlaišanu, liecina, ka sabiedriskā televīzija reti kādu atstāj vienaldzīgu. To finansē nodokļu maksātāji, un tāpēc mums ir tiesības prasīt, lai sabiedriskā televīzija attaisno cerības un kompensē gaidas. Neiedziļināšos formālajos NEPLP (visu valsts radio un TV uzraudzības iestāde + LTV, LR saimnieks) pamatojumos, kāpēc tā nav apmierināta par LTV vadītāju tērēto un pārtērēto naudu. Šajā komentārā pievērsīšos aspektiem, kas raksturo sabiedriskā medija profesionalitāti un tās vadītāju izpratni par LTV misiju, cenšoties saprast kāpēc piedāvājums konfliktē ar skatītāju vajadzībām.

Sabiedriskās televīzijas (tāpat kā sabiedriskā radio) misija ir kalpot sabiedrības informatīvajām, izglītojošajām un izklaides vajadzībām. Tā uztver savu skatītāju kā pilsoni, nevis kā pircēju (kas raksturīgs privātajām TV stacijām). Tāpēc tās programmas piedāvājumā mēdz dominēt galvenokārt informatīvas un izglītojošas pārraides, atstājot izklaidi „līdz nāvei” (N.Postmans) privāto televīzijas un radiostaciju ziņā. Vai šāds piedāvājums spēj nodrošināt auditoriju? Jā, spēj, ja šis darbs tiek veikts profesionāli gudri un radoši interesanti. Auditorijas pētījumu firmas TNS dati liecina, ka Latvijas televīziju latviešu valodā raidošo produktīvo programmu tirgū kā populārākie tomēr dominē komerckanāli, kas pamatā pieder All Media Baltics. Tos tauta skatās visvairāk. Tikai tad seko sabiedriskās TV abi lineārās TV kanāli. Tātad vadošajās audiovizuālo pozīcijās public service televīzija mūsu valstī nav.

Sabiedrisko mediju krīze Eiropā apdraud demokrātiju

Sabiedriskie mediji ir tikai Eiropai raksturīgs radio un televīzijas veids. Austrālijā, Āfrikā, Amerikā, Jaunzēlandē vai Āzijā tādu vispār nav.

Tāpēc arī mūsu amerikanizētajā Latvijā daudzi nesaprot, „kam“ šāds sabiedrisks medijs vispār ir vajadzīgs un „ar ko“ tas atšķiras no privātajiem

Piemēram Šveicē jau sen vēlas šos elektroniskos medijus (sabiedrības kalpībā) likvidēt, jo par to katram šveicietim jāmaksā obligātā abonentmaksa – pērn 451, bet šogad 365 Šveices franki (325 eiro). Pēckara sabiedrība Eiropā izvēlējās šādu mediju veidu. Eiropieši bija gatavi paši (katrs no savas kabatas) finansēt radio un televīziju, kura tiem nodrošinās labu informācijas plūsmu un kvalitatīvu izglītību ekrānā. Taču ne visur šis process norisinās apmierinoši. Ja sabiedrības gaidas netiek apmierinātas un raidījumi ir slikti, tad šveicieši obligāto nodevu sabmedijiem maksāt nevēlas.

Pērnā gada martā Šveicē notika referendums, kurā tika balsots par sabiedrisko mediju eksistences turpināšanu. Vācu valodas sabiedriskās radiostacijas vadītāja Līsa Bornera uzsvēra, ka „paši esam vārgulīgi un nevarīgi, jo nemākam paskaidrot sabiedrībai, kādu lielu garīgo un intelektuālo vērtību viņi zaudēs, ja neturpinās maksāt šo nodokli.” Pēc viņas domām, sabiedrisko mediju likvidēšana būtiski apdraudēs demokrātiju valstī.

“Ja likvidēsim, tad notiks katastrofa. Ja iznīcināsim šo iespēju izglītot un godprātīgi informēt tautu, tad nebija jēgas vispār attīstīt mūsu sabiedrību no apgaismības laikiem līdz demokrātijai,” secināja Līsa.

Šis aspekts, protams, kļūst īpaši aktuāls šobrīd, viltus ziņu ērā, kad „kaimiņu Jānis“, izmantojot internetu, enerģiski piesārņo publisko telpu ar informatīviem gružiem. Taču, no otras puses, svarīga ir arī kvalitātes līmeņa dilemma. Ja sabmediji nepiedāvā daudz, daudz augstāku kvalitāti savos raidījumos, tad publika obligāto nodevu maksāt vairs negrib, jo solītais neatmaksājas.

Diemžēl pēckrīzes naudas taupīšanas vilnis turpina nīcināt Eiropu. Zinātne, māksla un kultūra iztiek ar bada diētu ne tikai Latvijā. Savādi, ka politiķi pat pie tik augsta sabiedrisko mediju standarta valstī kā Dānijā nesen samazināja sabiedrisko mediju finansējumu. Arī tur pavīdēja „birokrātu jaunrade“ par to, ka privātie mediji arī varot piedāvāt sabiedrisko mediju raidījumus un tāpēc saņemt valsts pasūtījumu savā kasē. Tā sakot – taupīsim naudu, iznīcinot sabiedriskos medijus. Idejas, ka tagad ir citi laiki un privātais kapitāls var to pašu, ko sabiedriskais, ir izplatītas arī citur Ziemeļvalstīs, kur pie varas nonāk konservatīvās partijas. Šī ir tā saucamā biznesa pieeja medijiem, kas runā pretī zinātniskajiem faktiem un atklājumiem.

Mediji, tāpat kā izglītība, māksla, kultūra vai veselības aprūpe (kas balstīta uz komerciālisma principiem), nespēj piedāvāt vienādi kvalitatīvu produktu visiem sabiedrības slāņiem.

Otra galējība ir politiskā spiediena sekas, kas jūtamas šodien Polijā un Ungārijā. Te notiek jaunu likumu pieņemšana, kas atļauj vadošajai politiskajai grupai viegli un strauji atlaist televīzijas un radio vadītājus no darba. Šie likumi ir likvidējuši sabiedriskos medijus (kā tādus), pārkvalificējot tos par valsts medijiem, kas atrodas tiešā politiskās elites kontrolē. Tā pie mums bija padomju laikā. Protams, mūsdienās demokrātijas apstākļos šāds process ir nejēdzība, jo sagrauj mūsu kopīgās demokrātiskās vērtības. Kā norādīja ES komisārs Gunters Etingers (Günther Oettinger), ar šo pastāv risks poļiem un ungāriem zaudēt vēlēšanu tiesības ūnijas balsojumos.

Savādas diskusijas parlamentā par šo tēmu norisinājušās arī Izraēlā. Par to, ka vajadzētu slēgt IBA (Israel Israel Broadcasting Authority), ilgstoši cīnās Benjamina Netanjahu (Benjamin Netanyahu) vadītā konservatīvā valdība. Viņš nesaka, ka sabmediju vajadzētu likvidēt. Nē, tā vietā vajagot radīt jaunu. Starp citu, līdzīgu pieeju sabiedrisko mediju ierobežošanai varējām novērot arī pie mums, kad bijusī kultūras ministre Sarmīte Elerte un padomes vadītājs Ainārs Dimants sāka eksperimentu ar sabiedriskā radio un TV apvienošanu, kas esot vajadzīga it kā kvalitātes uzlabošanas nolūkos. Gan vienā gan otrā gadījumā runa bija par politiskās kontroles pastiprināšanu. Interesanti, ka Knesets šo kanālu gandrīz slēdza īsi pirms uzvaras Eirovīzijas dziesmu festivālā. Šogad mēs skatīsimies eiropiešu dziesmu parādi tieši no Izraēlas.

Naudas nepietiek un raidījumu kvalitāte klibo arī citur. Piemēram, Bosnijas un Hercegovinas sabiedriskā TV jau sen tuvojas bankrotam un finansiālā situācija nav apmierinoša Francijā, Austrijā, Spānijā, Itālijā un Grieķijā.

LTV nav novērošanas kamera

Televīzija Latvijā pērn atzīmēja savu 80. dzimšanas dienu, jo 1937. gada 10. novembrī Valdemāra ielā 65 notika pirmais televīzijas demonstrējums mūsu valstī. Šodienas Latvijas Televīzija (Zaķu salā) ir 1954. gada dibinātās Āgenskalna televīzijas mantiniece. Tas uzliek noteiktus kvalitātes pienākumus, jo pat PSRS okupācijas laika apstākļos televīzija spēja piedāvāt augstas kvalitātes bērnu un mākslas oriģinālraidījumus, ierindojot skečus ar Hugo Diegu, Gerdu un Gustiņu, koncertus ar Lienīti, konkursus Ko tu proti?, žurnālus Mūzika un Māksla Latvijas kultūrvēstures zelta fondā. Lielākā daļa Latvijas Televīzijas līdzstrādnieku (cauri laikiem) ir bijuši augstas kvalitātes profesionāļi un pierādījuši sevi, ja vadības kompetence ir spējusi viņus izmantot atbilstoši spējām un likt lietā varēšanu radoši strādāt.

Diemžēl politizētās radio un TV padomes ieceltie priekšnieki visbiežāk nav bijuši veiksmīgā loze TV darbiniekiem un mums, skatītājiem. Akūti ekrāna profesionālisma lejupslīde Latvijas Televīzijā sāka iezīmēties brīdī, kad pie LTV stūres tika nosēdināti cilvēki, kuriem nebija praktiskas pieredzes TV darbā un tāpēc viņi nesaprata „drēbi“ un „produktu“.

Tātad, sākot ar Uldi Gravu no ASV. Tas nozīmē, ka vaina ir nevis televīzijā „kā tādā“, līdzstrādniekos vai sieta nevarībā, bet gan padomes sliktajā LTV vadības un valdes personāliju izvēlē.

Tātad slidkalniņš uz leju Zaķu salā turpinās jau ilgi un pašreizējais šefs Ivars Belte nav pirmais šī virziena turpinātājs. Lejupslīdes parametri Latvijas Televīzijai pēdējo gadu laikā ir vairāki. Visiem nav iespējams pievērsties šā viena raksta ietvaros. Pieskaršos tikai vienam – produktīvo un reproduktīvo pārraižu sabalansētībai.

TV žanru teorijā par produktīviem dēvējam audiovizuālus produktus, kurus izdomā, izstrādā un producē pati televīzija vai tās producentu grupas, no idejas rašanās līdz pārraidīšanai, izmantojot TV specifikas iespējas un tehnoloģijas. Katras TV vizītkarte ir tieši oriģinālie produktīvie raidījumi, kurus var arī pārdot eksportam. Otra daļa ir tā saucamie reproduktīvie jeb pārraides, kuru laikā mazais ekrāns demonstrē citu producentu, rīkotāju sagatavotus masu notikumus, koncertus, parādes, konkursus, sporta sacensības. Šo sadaļu profesionālajā leksikā dēvē par TV reproduktīvajiem žanriem. Tātad LTV notikumus retranslē, pildot vienīgi profesionāla ekrāna zīmes izplatītāja funkciju. Tieši tāpat kā to realizē novērošanas kameras. Šajā gadījumā no TV puses tiek pievienots vienīgi audio komentārs.

TNS skatītāko 20 TV programmu topā virsotnē ir tikai sabiedriskās TV reproduktīvie raidījumi ar translācijām no citu rīkotiem pasākumiem – militāras parādes, pāvesta sagaidīšana, svētku koncerti u. tml. Topa lejasdaļā tikai divi pašu gatavoti raidījumi – dienas ziņas 18.00 ar surdotulkojumu un sestdienas Panorāma (2018. gada novembrī). Tas liecina, ka ar šādu „radošo portfeli“ TV administratīvais un radošais personāls ir sev un LTV izrakstījis nabadzības apliecību savam radošajam potenciālam. Tā sakot – redziet, mēs neko citu ļoti skatītu paši producēt neprotam, tāpēc labāk piedāvājam savu ekrānu citiem.

Protams, mums ir pamats gaidīt no sabiedriskās televīzijas ko vairāk nekā ar komentāriem pavadītu “novērošanas kameras” darbu. Lai gan LTV ražo gan viktorīnas, diskusijas, bērnu raidījumus, dokumentālas sērijas un dažas publicistikas pārraides, kas nesasniedz pietiekoši lielu auditoriju, ar to ir par maz.

Rodas iespaids, ka LTV vadība: a) īsti neizprot sabiedriskā medija misiju, b) nespēj veiksmīgi vadīt radošā kolektīva darbu, veidojot dziļas, nopietnas un TV formā izteiksmīgas programmas visiem auditorijas slāņiem. Sākot no bērniem līdz skatītājiem ar augstākām kvalitātes prasībām visās vecuma, orientācijas un citās grupās. Arī profesionāli vislabākie LTV raidījumi, kas neapšaubāmi ir ziņu izlaidumi, neizmanto visas sabiedriskās TV iespējas. Tie turpina ik vakaru lasīt ziņas dienas notikumu analīzes un komentāra vietā. Internets vienmēr apsteigs ziņu lasītāju faktu piegādes ātrumā, taču analīze un komentārs vienmēr tiks meklēts tieši medijos, bet LTV šo pieprasīto žanru skatītajiem turpina nepiedāvāt.

LTV nav sarunu šovu sestdienas vakariem, intelektuālu sarunu mākslas un zinātnes cienītājiem, kas spētu gan iepazīstināt ar vietējiem sasniegumiem starptautiskajā kontekstā, gan arī piedāvāt oriģinālus mākslas naratīvus eksportam (kā to reizēm praktizē Maija Amoliņa). Neturpināšu uzskaitīt, kā nav, pieņemot, ka liela daļa atbildības šeit jāuzņemas arī neeksistējošajai televīzijas kritikai. Diemžēl jāatzīst, ka liela daļa no pašu producētajām vai pasūtītajām LTV programmām rada amatierisku iespaidu, kas, iespējams, izskaidrojams ar vadības centieniem piesaistīt savam ekrānam jauniešu auditoriju, kad pārraides veido nozarē neizglītoti un profesionālās iemaņas vāji apguvuši darbinieki. Rezultātā pazūd esošie skatītāji, bet jaunie paliek pie saviem datoriem un Youtube TV.

Zivs pūst no galvas

Nobeigumā vēlos uzsvērt, ka neredzu neko traģisku vai nekrietnu, ja LTV valde rotētu tālāk. Kamēr tiks atrasti piemēroti vadītāji ar ekrāna mediju kompetenci, izpratni par sabiedrisko mediju uzdevumiem un spēju saprast produkta kvalitātes aprises.

Ceru, ka esošā vadības nomaiņa nav Orbana vai Netanjahu gājiens, bet gan patiesas rūpes par valsts iecienītākā medija tālāko likteni.

Konkursi mums Saulvedi uz Zaķusalas pēdējā stāva troni neatvedīs. Nāksies pieslēgt labus „galvu medniekus“. Taču, izvēloties personas vadības postenim, būtu jāņem vērā, ka tām jābūt ar profesionālu izglītību un pieredzi tieši TV žurnālistikā un medijos. Nevis tikai ar labu koncepciju un ekonomiskās augstskolas diplomu kabatā. Diemžēl priekšnieku pieredze reklāmā un komercmedijos nāk par sliktu, jo šo jomu un mediju metožu izmantojums, žanru un pieejas lietošana sabiedriskajā TV rada tikai problēmas un auditorijas kritumu. Rodas vairāk spoguļu iekštelpās pie sienas ar uzrakstiem „Lepojos, ka strādāju LTV“ un sporta korespondentu bravūrīgas pašreklāmas ēterā, vajadzīgās kvalitatīvās un skatītājus aizraujošas oriģinālprodukcijas vietā.

Daudzi kolēģi LTV prot labi strādāt. Tagad tikai atliek atrast labu vadītāju, kas iedvesmos un attīstīs visu interesēs. Līdzšinējā Ziemeļvalstu sabiedrisko mediju pieredze liecina, ka vislabāk šo darbu paveic vadītāji, kas paši nāk no sabiedrisko mediju vides. Citādi sabiedriskās televīzijas, tāpat kā zivis, sāk pūt no galvas.