Upuris vai blēdis? Latvijas Bankas vadītaja dilemma

Viņu aizturēja pavasarī. Skarbā stilā. Kā noziedznieku. Aizdomās par kukuļņemšanu lielos apmēros. Tā toreiz apgalvoja KNAB vadītājs Jēkabs Straume Rīgā. Zibeņātrumā vēsts aplidoja mediju telpu, jo pirms dažām dienām jau bija uzsprāgusi prokrieviskā AB.LV. Pārkāpjot Ziemeļkorejai noteiktās sankcijas, tā bija nokaitinājusi ASV finanšu plūsmas uzraugus. Tur nu viņš stāvēja mūsu televizoru ekrānos.

Tur nu viņš stāvēja mūsu televizoru ekrānos. Kadra dziļumā, no skata elegants un nevainīgs, jo kopš 2001. gada vadīja naudīgāko iestādi Latvijā – mūsu centrālo jeb valsts banku. Dārgi ģērbts, aprīkots ar vērtīgiem aksesuāriem, labas publisko attiecību dresūras skolots. Ar vienu no lielākajām algām valstī, kuras lielumu nosaka viņš pats un prot to palielināt atbilstoši vajadzībām.1Vienlaikus arī ECB padomes loceklis, kuras vadība skeptiski raudzījās uz notiekošo Rīgā. Tātad bankas vadītājs, kura darbības efektivitāti parastam pilsonim novērtēt grūti, ja neskaita jaunu eiro monētu kalšanu tautiskā stilā. Vainīgs vai nevainīgs? Normālā, Rietumu demokrātijas tradīcijās sakņotā valstī šāds jautājums nerastos. Taču Latvija joprojām ir brīnumu zeme, kurā viss kas var atgadīties. Sabiedrība turpina neticēt valstij un tās iestāžu godprātībai, tāpēc dienaskārtībā joprojām ir jautājums – upuris vai svētais?

Cilvēks ar tik godīgu seju melot nevar!

Juglas ziedu tirgus arī maija sākumā atradās turpat kur parasti – 6. tramvaja galapunktā. Vecais labais «sestais trambulis» tagad saucas «Ušakova pirmais» un ceļo no Juglas mikrorajona uz Imantas blokmāju kazarmām.2Līdzās pārbūvētajiem peroniem ziedu tirdziņš dzīvo savu autonomo dzīvi. Tobrīd sezonas prece bija dzejnieku narcises. Nostājos rindā pie simpātiskas kundzes, kuras spaiņi lūza no ziedu kupenām un tvīka no smaržu mākoņiem. Pajautāju cenu, bet tirgotāja neatsaucās. Pēc brīža tomēr man pievērsās un izteiksmīgā skolotājas balsī pajautāja: «Vai varat iedomāties, kas pie manis tikko nopirka narcišu klēpi?»

– Nevaru iedomāties, – atbildēju, mēģinot iedomāties kādu aktieri vai sportistu.

– Pats Rimšēvičs!

– Bankas vadītājs?

– Jā, viņš, viņš… – sieviete māja ar galvu.

– Aha, – nezināju, ko atbildēt.

– Cik godīgs, nesavtīgs cilvēks un vēl mīl puķes!

– Nu jā, – es novilku un centos saskatīt cenas uz spaiņiem.

– Ja pirksiet vairāk, došu lētāk!

– Sapratu.

«Kas par cilvēku! Iedomājieties, mēs abi runājām par visām tām KNAB nelietībām un nejēdzībām, kas mūsu valstī notiek! Ārprāts, aizturēt godīgu cilvēku šādā veidā! Kāds kauns!» – viņa skaļi teica un nopūtās. Mēģināju atgriezties pie narcisēm, bet viegli nebija. Pārdevēja bija iepriekšējās sarunas iespaidā. Mehāniski saiņoja manas divas buķetes narcišu un turpināja stāstīt par sarunu ar iepriekšējo pircēju. Mēģināju iebilst un pajautāt, vai viņai ir pierādījumi aizturētā cilvēka nevainībai. Nē, tādu neesot, taču šāds cilvēks nevarot melot. Līdzīgu versiju pauda arī cita paziņa, kas telefonsarunā deklarēja 100% atbalstu aizturētajam valsts bankas vadītājam, nosvītrojot visus manus aicinājumus uzklausīt KNAB vai vismaz prokuratūru. «Cilvēks ar tik godīgu seju melot nevar!» – viņa nobeidza savu runu, un tur vairs nebija ko piebilst.

Tāpēc «Rimšēviča lietā» mani interesē vairākas lietas.

Vispirms jau divkosīgā sabiedrības reakcija uz notiekošo. No vienas puses, mēs visi esam pret kukuļņemšanu un uzskatām, ka cilvēki «ierauj nāsīs» bakšišu tikai tāpēc, ka alga par mazu.

Šis mīts ir populārs visos līmeņos un tiek atskaņots katru reizi no jauna, kad kāds kaut ko nav izdarījis kā nākas. Skolotājiem maksā par maz, tāpēc viņi strādā slikti, muitniekiem un ierēdņiem – tā pati problēma. Kopkoris turpina atkārtot populāro refrēnu: maksājiet vairāk, tad mēs strādāsim labāk. Tagad novērojams pretējais, t. i.,

cilvēks, kurš pats noteica savas algas lielumu un neskopojās savā labā, ir it kā pieķerts kukuļņemšanā. Tas nozīmē, ka apetīte aug ēdot.

Paceļot algas, mēs nepanāksim strādājošo darba kvalitātes kāpumu. Šis gadījums to laikam pierāda. Diemžēl.

Kā tas var būt, ka cilvēka prestižu sabiedrībā nosaka amats un «godīgā seja», nevis pierādījumi kriminālprocesā? Iespējams, ka vainīgas ir mūsu iestāžu pagātnes kļūdas, pārkāpumi un Latvijai raksturīgā personu savstarpējā izrēķināšanās, izmantojot represīvas iestādes, lai savstarpēji izkautos. Ar to vēl tiksim galā, jo sabiedrība pamazām attīrās no postpadomju nejēdzībām, un esmu pārliecināta, ka pienāks arī mūsu dzīvē laiks, kurā iestādes būs un atradīsies pienākumu augstumos.

Taču kā paliek ar mums pašiem, ja «Gorbunova frizūra», «Lemberga hūte» un «Rimšēviča godīgā seja» daudziem joprojām ir arguments, smagāks par faktu pierādījumiem?

Upuris vai slīpēts blēdis?

Pagaidām svaru kausi bankas priekšnieka lietā ir līdzsvarā.

Pirmā pozīcija: vienā pusē ir apsūdzētā tiepšanās un dievošanās, ka viņam atriebjas tie, kurus pats esot cītīgi vajājis. Cīņa ar naudas atmazgātājiem esot viņa mūža darbs un tagad «naudas atmazgātājiem ir izdevies apstādināt mani, noņemt mani no trases», tā televīzijas sižetā konstatē notiekošo Ilmārs Rimšēvičs.3 Viņš nekur neesot vainīgs, jo tiekot apmelots. Otrajā svaru kausā ir prokurores apsūdzība par divām kukuļošanas epizodēm: 1) atpūtas brauciens uz Kamčatku apmaiņā pret palīdzību «Trasta komercbankas» komunikācijā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK); 2) naudas pieprasīšana, 250 tūkstoši eiro (sākotnēji it kā esot bijis prasīts pusmiljons jeb 500 000 eiro). Viena kukuļošanas epizode norisinājusies 2010.gadā, bet otra 2013. gadā. Abas saistītas ar «Trasta komercbanku». Tā apmaksājusi Rimšēviča atpūtas braucienu uz Kamčatku. Par to bankas direktors palīdzējis «Trasta komercbankas» akcionāriem «pareizi» atbildēt uz FKTK jautājumiem un prasībām, lai FKTK pieņemtu bankai labvēlīgus lēmumus. Otrs pārkāpums ir konkrētas naudas summas pieņemšana no starpnieka. Vidutājs sev sarūpēja 10% jeb 25 000 eiro. Konsultēšana neesot izdevusies (kā cerēts), un tāpēc Rimšēvičs saņēmis kukulī tikai pusi no prasītā pusmiljona. Te pagaidām svaru kausi nosveras par labu prokuratūrai. Beidzot redzam summas un dzirdam pierādījumus. Apsūdzētais turpina noliegt bez jauniem argumentiem.

Otrā pozīcija: Rimšēvičs pats kategoriski noliedz apsūdzības un uzver, ka notikumi risinājušies sen, tālā pagātnē. Protams, laika ritums nemazina nodarītā vērtību. Diemžēl nav skaidrs, kāpēc viņš publiskajā telpā žurnālistiem apgalvo, ka apsūdzība par makšķerēšanas ekskursijas finansējumu uz Kamčatku «ir tuvu neaptverami» absurds un «kāds makšķerē» ārā vecas lietas pret viņu.

Loģiski būtu, ja viņš kameras priekšā skaidri un gaiši pateiktu, kāpēc nav vainīgs un kā to var pierādīt, jo laika šāda argumentēta paziņojuma sagatavošanai viņam ir bijis pietiekami.

Turpretī prokurore piektdien preses konferencē apgalvoja, ka operatīvajā lietā ir ne tikai kukuļdevēju liecības, bet arī sarunu ieraksti, kas esot likumīgi un tiesas apstiprināti. Liecības sniedzis arī viens no apsūdzētajiem. Pagaidām nepārliecina nedz viena, nedz otra puse. Pieņemot, ka notiek izrēķināšanās ar Ilmāru Rimšēviču, var šaubīties par to, kāpēc mūsu drosmīgie korupcijas iznīcinātāji nav izvilkuši no savas kāršu kravas trumpja dūzi KNAB «štirlica» personā, kas būtu pa šo laiku veicis neatkarīgu izmeklēšanu. Rodas aizdomas, ka viņu vietā strādā vienīgi ziņu pienesēji, kas, protams, ir labi, taču par maz, lai izskaustu korupciju visos līmeņos. No otras puses, Rimšēviča mežā pazaudētie seifi un pretrunīgie izteikumi medijos tomēr nerunā viņa lietai par labu. Aizvien vairāk atgādinot nepārliecinošo Ventspils monarha populistisko stilu sarunā ar Latvijas sabiedrību.

Trešā pozīcija: Rimšēvičam ir aizliegts izbraukt no valsts, viņš nedrīkst ieņemt savu bijušo amatu un tuvoties noteiktām personām. Nelabvēlīga sprieduma rezultātā viņam draudot 11 gadu cietumsods.4 Pats viņš apgalvo, ka labprātīgi no sava Latvijas Bankas prezidenta amata neatkāpsies, lai gan algu viņam (šķiet) vairs nemaksā. Apsūdzību viņš traktē kā apzinātu nomelnošanu.

Būtībā šis cilvēks ir izdzītais – tas, kurš izgrūsts no siltas vietiņas, jeb žurnālistu vajātais kritušais, kuru aizstāv narcišu pārdevējas un parastie ļaudis bez varas stāvokļa sabiedrībā.

Šajā pozīcijā bijušais bankas šefs ir uzvarētājs publiskajā telpā, jo mūsu iestādes nekad nav mācējušas un joprojām nespēj konstruktīvi sazināties ar sabiedrību un argumentēt savu lēmumu loģiku un pamatotību. Tieši šajā – trešajā pozīcijā pastāv vislielākās bažas par valsti, par tās prestižu tautā. No juristu loģikas skatu punkta raugoties, iespējams, viss ir kārtībā, taču no komunikācijas normu viedokļa – tālu no vēlamā. Sabiedrība netic taisnai tiesai (ir bijuši slikti gadījumi iepriekš), neuzticas mūsu institūcijām un nesaprot to rīcību. Jau Valdis Dombrovskis ar savu glābšanas programmu krīzes laikā pierādīja nespēju efektīvi sazināties ar tautu un paskaidrot, kas (un kāpēc) notiek. Masu emigrācijas paisums lielā mērā bija arī Valda Dombrovska tā laika komunikācijas menedžeru darba nespējas rezultāts. Šo pašu mēmo līniju šobrīd turpina arī KNAB runasvīri, prokuratūra un valsts vadība, kura pati visu it kā saprot, bet mums pārējiem – nestāsta.

Ja neprotat smaidīt, tad neko nepārdosiet

Mūsu bijušais bankas prezidents to prot. Kā jau amatpersonai pieklājas, viņam nav sveša PR stratēģija un viņš spēj burāt arī bezvēja apstākļos. Pret to man nav iebildumu, jo līdz šim viņam ir bijušas visas iespējas spīdēt kā zvaigznei pie naudas debesīm un maz bijis kritisku rakstu vai analīžu par viņa devumu valsts fiskālajai sistēmai. Pie šā apstākļa zināmā mērā vainīgi ir mūsu mediju kolēģi, kas vai nu nespēj iedziļināties bankas darba niansēs, vai arī nav kompetenti šajā jomā. Analīžu par viņa darbu ir maz. Ārzemju presē bija parādījušies vairāki kritiski raksti par viņa vājo devumu, taču Latviju tie parasti nesasniedza. Starp citu, šī nav vienīgi Latvijas problēma. Jau sen pienācis laiks izglītot žurnālistus ar specializāciju finanšu jomā, kā to praktizē, piemēram, Polijā (Krakovā) vai Zviedrijā (Stokholmā).

Ja analītikas būtu bijis vairāk, tad šodien nebūtu sajūta, ka saminam zvaigzni, apsūdzam princi vai kompromitējam cītīgu, godprātīgu darbarūķi.

No otras puses – lūdzu, sāciet sarunu ar mums, KNAB un visas citas iesaistītās iestādes! Pārlieciniet, ka cilvēks netiek apzināti pazudināts, bet gan pamatoti sodīts. Citādi sabiedrību pārņem stress un bažas par to, ka iestādes un tiesa ir instrumenti, ar kuru palīdzību naudīgie novāc nevajadzīgos. Galu galā – stress ir moderna laika pašnāvības forma. Atbrīvojiet sabiedrību no neziņas un iemācieties runāt ar tiem, kas maksā savos nodokļos jūsu algas un tāpēc vēlas sapratni un uzmanību. Laba aktiera spēles laikā publika neklepo un labas publiskās saziņas brīdī pazūd stress un minējumi. Citādi taisnība būs Agatai Kristi: «Ja runa ir par ļoti lielu naudu, tad nedrīkst ticēt nevienam!»

Raksts nav ziņa, bet literārās žurnālistikas žanrā veidots autora viedoklis.

Atsauces:

Latvijas Bankas prezidenta Rimšēviča alga pērn augusi par teju € 14 000

2 – Turpretī smalkiem ļaudīm tagad kalpo klusais tramvajs Nr. 11, kas savieno bagāto Mežaparku ar turīgo kluso centru un tāpēc ar ziedu tirgu Juglā nav nekādi saistīts.

Rimšēvičs prasījis € 500 000; saņēmis € 250 000

Latvian Central Bank Governor Ilmars Rimsevics to Face Prosecution

Čērčils un demokrātija. Kā vēlamies nodzīvot savu atlikušo mūžu?

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Speciāli TvNet

Aizvien biežāk mūsu publiskajā telpā var pamanīt aicinājumus nobeigt liberālismu, anulēt demokrātiju un iet atpakaļ pie tirānijas pa varmācības, despotisma un totalitārisma ceļu. Izvēles piekritēji savu nostāju argumentē ar pieļāvumu, ka pasaule šobrīd piekususi no liberālas demokrātijas «visatļautības» un vēlas «sakārtot māju» diktatora un baznīcas vadībā. Līdzīgu melodiju korī dungo putinisti gan šeit, gan arī viņpus Zilupes robežai apgalvojot, ka esošā (Rietumeiropai raksturīgā) politiskās pārvaldes un organizācijas sistēma esot sevi izsmēlusi. Kā jau tas meldiņā pierasts, šis refrēns tiek atkārtots no jauna, no jauna un daļa dziedātāju nemaz neiedziļinās dziesmas teksta saturā. Vai tā patiešām ir?

Lai apspriestu šo tēmu, izvēlējos 1939. gada 24. martā publicēto politiķa, virsnieka un britu premjerministra (1940-1945; 1951-1955), Nobela literatūras prēmijas laureāta (1953) Vinstona Čērčila (1874-1965) pārdomas par to pašu demokrātiju, kuru daudzi arī Latvijā šodien ir gatavi demontēt. Lai gan pati neesmu Čērčila apbrīnotāju skaitā (man ir iebildumi pret viņa rīcību Otrā pasaules kara laikā attiecībās ar Baltijas valstīm un pārējo Eiropu), tomēr raksts ieinteresēja, jo dod vielu pārdomām. Tas pierāda, ka diktatūras slavinātāju uzbrukumi demokrātijai nav nekas jauns un tikai šodienai raksturīgs. Tie notikuši arī agrāk un turpināsies mūžīgi.

Tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi

Tā apgalvoja Čērčils. Šo frāzi bieži citējam tad, kad Latvijā atkal ievēlēta nepareiza Saeima, jo trūcīgākās (vēlēšanās aktīvākās) iedzīvotāju daļas atkal nodevušas balsis par populistiem. Tiem pašiem «ļimončikiem», kas sola, bet valsts labā nedara neko. Vienīgi izglītots, iedziļināties spējīgs vēlētājs spēj ievēlēt savai valstij produktīvu valdību. Tā nu tas ir. Balsotāji, kurus politiķi var nopirkt par banānu ķekaru Bauskā, par dāvanu Ziemassvētkos Ventspilī vai brīvbiļeti tramvajā Rīgā, nespēj izšķirties un godprātīgi izlemt. Viņi «halturē» pie balsošanas urnas. Iemet atverē aploksni ar blēža vārdu. Šādi paver ceļu izlaupītājiem. Tātad nedod iespēju vērtīgām, atbildīgām personībām nonākt pie varas svirām Latvijā. Ko darīt mums pārējiem? Vai atņemt šīm spītīgajām sirmgalvēm pasi? Aizslēgt Kremļa apdullinātajiem kungiem un jauniešiem durvis uz vēlēšanu iecirkni? Vai aizliegt slīmestiem balsot? Vai tiešām demokrātiskā iekārta ir vainīga pie tā, ka mūsu sabiedrībā ir ļaudis ar upura kompleksu, neremdināmu alkatību un citi, kas nespēj domāt? Kāpēc slovēņi un francūži var palasīt, paklausīties arī pretējā viedoklī un izlemt, kādi cilvēki valsts pārvaldē vajadzīgi, bet mēs latvieši nekādi nespējam nedz vienoties vienotā partijā pret kremliniem, nedz saglabāt savu grūti izkaroto brīvību un neatkarību no totalitāristiem un populistiem?

Vai tiešām pie ļaužu egoisma un muļķības ir vainīga demokrātija? Nē, protams, ka nav. Tikai demokrātijas apstākļos līdzcilvēku trūkumi ir labāk redzami. PSRS totalitārisma laikā bija tikai viena partija, par ko vēlēt, un vēlēšanu iznākums jau iepriekš paredzams. Tagad partiju pārāk daudz, un iespējams, ka tieši šajā virzienā meklējama šodienas vēlēšanu lielākā problēma. Mēs nepazīstam politisko piedāvājumu, tas ir saskaldīts un nav kārtīgi apskatīts. Partiju mums daudz. No malas dažādu grupējumu politiskais piedāvājums šķiet ļoti līdzīgs un atšķirības starp tiem ir neskaidras un nesaprotamas. Bez tam sabiedrisko mediju līdzdalība politisko partiju izgaismošanā pilsoniski aktīvajiem iedzīvotājiem ir nepietiekama jeb līdzinās nullei. Arī apzinīgam vēlētājam (šādā situācijā) būs grūti izšķirties par ko balsot, jo nav politiski polarizētu partiju alianšu.

Konfekšu dalīšana

Lai uzbūvētu pārtikušu Latviju pa demokrātijas ceļu, mums visiem jāpiedalās celtniecības darbā. Valsts ir kopīgā lieta, nevis Lemberga, Dūklava, Šķēles vai Ušakova SIA. Tāpēc daudziem būs jāatradinās no ierastās frāzes «par politiku neinteresējos». Par politiku ir jāinteresējas visiem, jo ikvienam no mums demokrātija dod tiesības balsot un caur to lielā mērā izlemt valsts turpmāko likteni. Tieši tie, kas neinteresējas (vai nebalso), grūž Latviju dziļāk populisma aklajā ielā. Demokrātija mums garantē tiesības, taču par pienākumiem (pret demokrātisku valsti) nereti aizmirstam.

Tiem, kas līdz šim nav interesējušies par politiku un neko no tās nesaprot, paskaidrošu orientēšanās formulu īsi: iedomājieties kaudzi konfekšu. Kā sadalīsiet šo kaudzi bērniem, kas sēž klasē? Visiem līdzīgi vai čaklākajiem vairāk un slinkajiem mazāk? Ja izvēlēsieties pirmo variantu (visiem līdzīgi), tad esat kreisi orientēta persona, jo jums rūp tauta tāpat kā sava ģimene. Ja sadalīsiet čaklākajiem vairāk saldumu un slinkākajiem mazāk, tad aizmirsīsiet, ka Anna vai Kārlis vispār šodien nav skolā un «končas» nav saņēmuši. Šī ir labējā (konservatīvā) pieeja sadales politikai, kas dod priekšroku ambiciozākajiem un turīgākajiem. Mūsu valsts partiju politika ir simboliska bombongu dalīšana (valsts budžets tiek sadalīts noteiktiem mērķiem, kaut kam tiek dota priekšroka, kāds tiek aizmirsts utt.). Līdz šim līdzekļu (konfekšu dalīšana) pie mums veikta vienīgi no labējo partiju flanga viedokļa. Ja uzskatāt, ka tas nav pareizi (mums ir daudz invalīdu, cilvēku ar īpašām vajadzībām, trūcīgu ģimeņu, maznodrošinātu sirmgalvju), tad balsojiet ar kreisi orientētajām sociāldemokrātiskajām partijām, kuras Latvijā ir vairākas (Saskaņu sociāldemokrātiem nepieskaitu). Ja vēlaties, lai viss paliek pa vecam, tad balsojiet par labējām partijām, kuras veido nacionālais bloks, Lemberga kabatas partija un atlikusī Vienotība. Jaunās partijas pagaidām nav parādījušās «pilnā augumā», un šis fakts ir sabiedrisko mediju kļūda. Jau sen vajadzēja iepazīstināt vēlētājus ar jauno partiju piedāvājumu. Pētījumi pierāda, ka vēlētāju iepazīšanās masu medijos ar jaunu (līdz šim nepazīstamu) politisko partiju norisinās vismaz 3 mēnešus. Pagaidām iepazīstināšana nedz Latvijas Radio, nedz Latvijas TV nenotiek. Negribētos turēt kolēģus aizdomās un iztulkot šo klusēšanu LTV un LR kā apzinātu izpatikšanu vecajām, varas partijām, kurām iepazīšanās ar vēlētāju vairs nav nepieciešama. Taču pilsoniski atbildīgi tas nav.

Planētas forma un ērtības

Vēlreiz atgriežoties pie liberālās demokrātijas un Čērčila raksta. Ir vajadzīgi gadu simti, lai visas tautas nonāktu pie sava ideālā valsts organizācijas un pārvaldes modeļa. Lielbritānijai bija vajadzīgi vairāki gadsimti, lai uzbūvētu savējo, konstatē valsts leģendārais premjers. Tas, ko viņi sev atklāja un noskaidroja, vēlāk noderēja arī mums – tautām, kas atbrīvojās no gadsimtiem ilgas verdzības. Šis modelis ir atvērta, pret visiem iecietīga pārvaldes forma, kas nešķiro maciņa biezumu, ādas krāsu, ticības vai visu citu veidu orientāciju. Protams, liela sabiedrības daļa, kas pieradusi pie paklausības varai (pie stingrās rokas «no augšas») un pieprasa ko līdzīgu reanimēt arī Latvijā, neaizdomājas par to, ko šāds ceļš atpakaļ varētu mums visiem nozīmēt tagad. Kāpēc šie cilvēki vēlas atgriezties pagātnes pagrabā? Tāpēc, ka modernais laiks ir citāds nekā pagātne, kurā nebija darba tirgus, nekustamo īpašumu un mantu (kuras maciņš neceļ), bagātnieku (kuriem skauģi netiek līdzi) un «izlaidības», kas nav saprotama cilvēkam, kura laikā seksa vispār nebija. Tad labāk bēgt atpakaļ pie brežņevisma? Tāpēc, ka bail no tagadnes? Tāpēc, ka neviens nepamācīja, kā dzīvot brīvajā pasaulē (parādi būs jāatdod un cilvēki būs stipri citādāki, nekā no malas izskatās)? Izskatās, ka arī šajā gadījumā noteicošās ir bailes. Nesaprotam, nezinām, nemākam un tāpēc negribam. Protams, ir grūti būt pieaugušajam demokrātiskā valstī, kurā viss jāizlemj pašam un valsts vadītājiem savu likteni deleģēt nevar.

Situācija atgādina viduslaiku diskusiju par to, vai zeme ir apaļa vai nav. Tiem, kas skatās pa logu, liekas, ka tā ir plakana kā pankūka. Tiem, kas seko zinātnei un jaunākajiem atklājumiem, ir skaidrs, ka zeme ir zila, apaļa planēta. Tātad izpratnes problēmas pamatā ir kompetences bagāžas atšķirības.

Izrādās, ka Čērčila laikā piedzīvotas tieši tādas pašas diskusijas kā šodien. Vecmodīgais parlaments esot jāmet mēslainē, jo tas nepildot savus uzdevumus un tāpēc nederot «kā tāds». «Visā Eiropā pašlaik ir ļaudis, kas gatavi saplosīt esošo valsts pārvaldes iekārtu. To pašu, kuras robežās dzīvojuši visus šos gadus. Tagad grasās ķerties pie pavisam citām valsts pārvaldes metodēm, bez izpratnes par to, ko šāds pārkārtojums var dot un kāda ir tā vērtība nākotnei,» satraukti raksta Čērčils tālajā 1939. gadā, un viņa viedoklis sasaucas ar šodienas 2018.gada aktualitātēm Eiropas telpā. Pēc Čērčila domām, šī pieeja esot vieglprātība, jo nomainīt valsts pārvaldes formulu nenozīmē to pašu, ko nomainīt uzvalku. Līdz šim cilvēce piedzīvojusi tikai un vienīgi nežēlīgu despotismu, netaisnas monarhijas, kas ar varai pietuvināta galma oligarhu palīdzību, apspiež un izspiež iedzīvotāju vairākumu. Iesaistot apspiesto pūli valsts pārvaldes ietekmēšanā, briti pirmo reizi panāca «kaut cik godīgu un taisnprātīgu valsts regulēšanas formu». To pašu, kas neļauj rupji un varmācīgi izturēties pret tiem, kam nav varas sviru vai materiālu resursu taisnības pirkšanai. Konstitūcijas grozīšana ir ļoti jutīga lieta, jo vairumā gadījumu tā noved pie asinsizliešanas, – domā Čērčils. Protams, visos laikos un valstīs ir turīgi cilvēki, kas grib un spēj pārkāpt likumu, ignorēt savu pilsoņu pienākumu, prast apzagt savu valsti. Taču nekad šie ļaudis nenodzīvo ilgāk, laimīgāk vai prasmīgāk savu dzīvi par mums pārējiem tepat blakus mums uz šīs zemes. Viņi nodod valsti un par to samaksā ar savu godu.

Kā vēlamies nodzīvot savu īso dzīvi?

Šis ir pats svarīgākais jautājums, kuru katram jāuzdod sev. Vai vēlamies atkal noenkurot valsti «virs sevis» un kalpot izdomātām idejām, kuras mums izvirza «diži vadoņi» (Staļins, Putins, Urbans, Hitlers vai Pinočets). Pēc tam ar katru citādi domājošo no mums šie līderi izrēķināsies bez žēlastības un nožēlas. Idejiskie (ticības) argumenti noderēs pierādījumu vietā. Nē, cilvēks, kas pieradis pie pilsoņa brīvības, vairs nav iedzenams diktatūras suņu būdā. Jo valsts ir priekš mums, nevis mēs – priekš valsts.

Domāju, ka vēlamies būt brīvi, aizsargāti un materiāli nodrošināti. Čērčils uzsver, ka šā iemesla dēļ ir vajadzība pēc ticības, uzskatu, pārvietošanās brīvības. Vajadzīga brīva telpa, kas netraucē katra atsevišķa indivīda tiesībām pašam izlemt savu dzīvi, atrast savu profesiju, kas palīdz nodrošināt iztiku. Garantējot labklājību, godprātīgu medicīnisko aprūpi, taisnīgu tiesu sistēmu strīdu un domstarpību gadījumos. Mums ir vajadzīgas arī politiskās opozīcijas un pretēji domājošo aizstāvība no varas puses. Mēs gribam veidot nevalstiskas organizācijas, kas aktivizētu līdzi domājošo, aktīvo sabiedrības daļu svarīgu problēmu risināšanā. Mums nepieciešamas iespējas paust savu viedokli publiski, jo vēlamies paši noteikt visu savā valstī un just, ka mūsu viedokli vara ņem vērā un liek lietā produktīvi.

Grieķu paraugs

Demokrātijas ideja piedzima antīkajā Grieķijā. Strauji to iznīcināja barbari, saplosot civilizēto ideju gabalos un piespiežot cilvēci gadsimtiem dzīvot diktatūru un tirānu pārvaldījumā. Taču asiņainie varmācības instrumenti nespēja iznīcināt ideju un sapni par godīgu valsti, kas paredzēta pilsoņiem (nevis otrādi). Britiem viņu izolētajā salā arī izdevās šo sapni realizēt pirmajiem. Ripoja tirānu galvas un priviliģētajiem tika atņemtas priekšrokas tiesības. Tas notika lēni, grūti un mokoši, taču norisinājās. Jauna varas forma bija izsapņota, un visbeidzot bija pienācis tās dzimšanas laiks. Katra valsts var šodien nosaukt to cilvēku vārdus un uzvārdus, kas cīnījās un uzvarēja, lai ieviestu savā zemē taisnīgu valsts pārvaldes formu. Viņu vārdā mēs šodien nosaucam laukumus un ielas, jo cieņa ir vienīgais veids, kā pateikties par naudā nesamaksājamiem ieguldījumiem savas valsts, nācijas un sabiedrības labā. «Toreiz mūsu mazā valsts ar saviem četriem vai pieciem miljoniem iedzīvotāju, spēja atbrīvoties no apsēstības, kuru nodrošināja Spānijas spiediens. Tiekot vaļā no Luija XIV militārās un reliģiskās tirānijas, no Napoleona draudīgā tuvuma, uzdrošinoties ieslīdēt viktoriānisma ērā ar uzvaru,» konstatē Čērčils, uzsverot tautas gatavību pretoties arī fašistiskās Vācijas centieniem pakļaut Eiropu. Tas bija iespējams, pateicoties pilsoņu godprātīgai rīcībai, kas vērsta vienota mērķa labā – savas valsts aizstāvībai. Tikai tāpēc, ka «mums ir kopīgs spēks, spēja rīkoties, ar likumu aizsargāts pilsoņu aktivitātes spars, kas gūst savu izpausmi parlamentārās demokrātijas pārvaldījumā», mēs uzvarējām, – uzver Čērčils. Viņam šķiet, ka šāda sabiedrības organizēšanas forma ir pretmets jebkādām diktatoru, vadoņu vai tirānu varas izpausmēm. Šo tēzi demokrātijas aizstāvībai viņš pauž gadu pirms Otrā pasaules kara sākuma. Pēc viņa domām, ikvienam britam ir nīstamas un nepieņemamas jebkādas diktatūras, patvaldības, vadoņu tirānijas izpausmes (vienalga kādā formā tās tiktu pasniegtas). Tikai brīva, demokrātiska valsts ir spējīga aizstāvēt savu pilsoņus godīgi un ievērot viņu tiesības pēc būtības.

Divdesmitā gadsimta sākumā tika paplašinātas vēlēšanu tiesības un «angļus aicināja uzticēt savu brīvību demokrātijai. Tas, ka katram vīrietim un katrai sievietei bija vēlēšanu tiesības, palīdzēja nodrošināt lielāku demokrātiju. Šādi valsti bija iespējams labāk pārvaldīt. Bezmaksas obligātā pamatizglītība (bez piesaistes baznīcai) nodrošināja ļoti plašiem sabiedrības slāņiem iespēju izlemt politiskas problēmas. Anglija uzņēmās šo pienākumu, atbildību un nedrīkstēja kļūdīties,» konstatēja rakstā bijušais valsts vadītājs. Viņš arī neslēpj sarūgtinājumu par to, ka cilvēki, kuriem ir piešķirtas lieliskās iespējas ietekmēt politiskus procesus savā valstī, vieglprātīgi atsakās no pilsoņa goda pienākuma.

Daudzas valstis centās sekot šim britu modelim, to kopējot un atkārtojot. Par to notika cīņas, cilvēki mira, šos principus aizstāvot. Taču citur notika pretējais. Piemēram, Krievija iznīcināja savu parlamentu un pārtapa par skudru pūzni. Itālijai draudēja līdzīgs liktenis, jo tā izvēlējās romiešu diktatūras sabiedrību, par kuru samaksāja ļoti bargi, – secina bijušais britu premjers un atzīst, ka vairumam jauno valstu piemīt tieksme tomēr apstāties pie pusmilitāras diktatūras attīstības fāzes, cerot, ka skarba vadība paātrinās iedzīvotāju labklājību un pārticību. Vissmagāk šis etaps iecirta Vācijai, jo «šī spēcīgā tauta, Rietumu pasaules jaudīgākā un bīstamākā nācija, tagad ir atgriezusies atpakaļ viduslaiku situācijā, atsakoties no iespējām, kuras tai piedāvāja jaunais laiks».

Čērčilu jau tālajā 1939.gadā nepārliecināja totalitāras valsts izaicinājums, jo šāda sabiedrība, kurā visiem jābūt vienādiem un pretim runāt nedrīkst, nav civilizētu attiecību cienīga.

Kapitālisms un naudas vara sistemātiski mēģina graut demokrātismu, taču informācijas globalizācija palīdz saskatīt izpausmes arī citur un saprast, kas ir norma un kas pārkāpums. Cīņa par demokrātiju nav galā. Pats galvenais ir atrast cilvēkus, kas spēj taisnīgi nodrošināt mums pašu svarīgāko demokrātijas principu – brīvību,[1] jo mums nav laika satraukties un baidīties tagad, kad notiek pats svarīgākais – mūsu vienīgā dzīve uz šīs zemes.

[1]Aristotelis. Politiken. 1317b (6:2)

Ievainojamais šodienas laiks. Vai jums ir 72 stundu rezerve?

Periods, kurā pašlaik dzīvojam, ir ļoti neaizsargāts, taču ērts gan. Var nemaksāt ar naudu, bet norēķināties ar kartēm un svišiem, dzenājot summas no konta uz kontu ar mobiltelefona palīdzību. Aiz stūra glūn modernie zagļi, kas prot ierāpot telefonā ar zilo zobu ķetnās, un pievākt to, kas mums pieder naudas izteiksmē. Mēs uzmanāmies, taču neatkāpjamies no iekarotajiem „beznaudas“ bastioniem, jo ar skaidru naudu šodien maksā tikai mūža mežu apakšējos stāvos un īpaši atpalikušu centru priekšpilsētās.

Ja datoru centrā sākas ugunsgrēks, tad pēkšņi vairs nestrādā biržas. Negaidīti pārstāj darboties Helsinku, Kopenhāgenas, Stokholmas un Rīgas biržas, jo tirdzniecība tajās nenotiek.  Akciju stratēģi pirms nedēļas neslēpa pārsteigumu par notiekošo. „Tā nemēdz būt“, – viens no viņiem teica. Taču tā bija un notika.

Starp citu, iemācāmies paši sev reģistrēt bagāžu lidostā un gaisa satiksme var atteikties no darbiniekiem uz mūsu čakluma rēķina. Diemžēl lidmašīnas biļetes tāpēc nekļūst lētākās. Iepērkamies RIMI pašapkalpošanās nodaļā un saprotam, ka „tā ir ērtāk” tirgotājiem, jo drīz vispār varēs atteikties no kasierēm. Pircējs iepirkšanos nokārtos pats. Taču dienišķā desa un siers tāpēc mums nemaksā mazāk. Saņemam rājienu no Lindex pārdevējas Alfas centrā brīdī, kad lūdzam plastmasas maisiņu apakšveļas iesaiņošanai. Izrādās, ka „maisiņi“ arī ir noiets etaps, jo katram dabas draugam jāzina un jāsaprot, cik tie ir bīstami vaļiem un purva bruņurupučiem. „Protams, protams“, – es saku un nesu krūšturus rokās cauri tirdzniecības centram bez stomīšanās. Varbūt vajadzēja nest kā karogus, lai visi redz, ka dabas draugi ir gatavi uz visu. Ne tikai publiskajā telpā.

Šajā digitālajā un videi labvēlīgajā pārkārtošanās ērā, tomēr neatstāj nejēdzīga sagatavotības sajūta. Ir jāliek eksāmens par tēmu, kas nav apgūta.

Tikko Business Insider sāka skandināt trauksmes zvanus par to, ka „kāds“ var saņemties un ne tikai ielīst mūsu telefonā (to iztīrot tukšu), bet arī atslēgt veselām valstīm internetu un , kas ar mums notiks pēc tam? Runa ir par Mauritāniju, kura divu nedēļu garumā atradās „interneta ēnā“. Kļūda? Nē, sabotāža. Kāds bija pārcirtis valstij tik svarīgo zemūdens komunikācijas kabeli. Tas nozīmē, ka šodienas civilizāciju var anulēt ar vienu cirvja cirtienu.

Pirms gada kāds uzņēmīgs vīrs panāca zviedru ātrās palīdzības, policijas un SOS dienestu komunikācijas pārslodzi. Neviens vairs nevarēja turp piezvanīt. Kāds bija vietējā terorista ierocis? Četri veci mobilie ar kontantkartēm.

Bīstamā laikā dzīvojam. Lai izsistu mūsu valsti no sliedēm, vairs nevajag armiju. Atliek izsist no sliedēm elektrības piegādi.

Bez strāvas nevarēsim neko samaksāt un nopirkt, apliecināt vai deklarēt. Veikalos nebūs pārtikas (nevarēs to pasūtīt) un nebūs ar ko samaksāt pat par sāli un ūdeni.

Ziemeļvalstīs ir publiski zināms, ka katram iedzīvotājam ir jābūt gatavam nodrošināt sevi un savu ģimeni (krīzes apstākļos) vismaz 72 stundu garumā. Tas nozīmē, ka mums (tapāt kā vecmammām, kurām bija zem gultas cukura maiss un sālspaciņas kara gadījumam) jānodrošinās ar konservu un sausiņu rezervēm, dzeramo ūdeni un elektrības ģeneratoru. Radioaparātam esot jābūt uzgriežamam, jo bateriju jau nebūs. Interneta arī nē.

Teikšu godīgi – neesmu tam gatava. Neesmu sagatavojusies šim pārbaudījumam, jo ceru, ka izdosies izsprukt no trešā pasaules kara.

Taču Bluetooth izslēdzu, uz RIMI iešu ar puķainu tīkliņu un pie Lindexa metīšu līkumu. Jaunā pasaules kārtība ir klāt un neapķērīgie paliek aiz durvīm. Ar ievainojumiem.

Mazbērnu nākotni nosaka šodienas vēlētājs. Ungārijas pārdomas

Ungārijas labējo populistu uzvara liek aizdomāties pagātnē – līdz pat nacistu nākšanai pie varas Vācijā. Vāci toreiz paši sev iebalsoja nacionālsociālistus. Līdz ar to viņi leģitimēja visas sekas, kuras šis lēmums izraisīja: karu, postu, valsts sadalīšanu un visbeidzot gigantiskās cilvēcīgas ciešanas vācu ģimenēm visos līmeņos. Fricis vai Anna, kuri toreiz balsoja par nacistiem trīsdesmitajos gados, ir vainīgi. Pie kara, pie posta. Arī pie tā, kas kara un okupāciju rezultātā notika ar Latviju un mums pārējiem. Viņi akceptēja Hitlera darba politiku, bet neaizdomājās par sekām, kuras Ādolfa ambīcijas izraisīs. Vajadzēja iedziļināties un atturēties no naivas ticības savam fīreram. Iespējams, ka šodien vēsture būtu aizgājusi pa citu ceļu.   

Par boļševikiem mēs zinām (te komentāri lieki!). Viņu vēlēšanu sistēmu (no „padomju laikiem”) atceramies. Tāpēc vainot padomju tautu šodienas vēstures zigzagos izvairāmies. Varēja vēlēt tikai par vienu vienīgo komunistu partiju, jo citas izvēles nebija. Vēlēšanu process bija teātris bez skatītājiem, taču melīgos un manipulatīvos procesus varēja labi pamanīt pat piedzēries ezis. Mācību no pagātnes vajadzēja saglabāt ikvienam, kas to piedzīvoja un redzēja. Saprotot, ka politiķis nav mācītājs un vēlētājām ir nevis jāklausās politiķa vārdos, bet jāanalizē viņa darbi. Diemžēl ar politiķu analīzi vēlētājs arī tagad negrib nodarboties. Viņš klausās un skatās ko stāsta mediji. Ja tie pieder vienai partijai (kā to varējām novērot Ungārijā, Urbāna gadījumā), tad rezultātu nav grūti prognozēt. Izlasa – notic- ievēl. Krievijā šodien redzam to pašu – tauta nobalsoja par cilvēku, kurš nākotnē atnesīs postu viņiem pašiem un vēl bērnubērniem. Latvijā notiek tas pats. Liela sabiedrības daļa nejaudā iedziļināties politisko partiju piedāvājumā un iemet vēlēšanu urnā biļetenu ar blēžu uzvārdiem. Kāpēc vēlētājs tā dara?

Tālredzības trūkums

Atbilde uz šo jautājumi ir diezgan sarežģīta, jo pārticību un laimi katrs no mums saprot ļoti atšķirīgi: vienam pietiek ar brīvbiļeti tramvajā un lētu dienišķo desu no rītiem. Cits jūtas pateicīgs par sausiņiem un iespēju brīvi izteikties, iegūt informāciju, bet vēl trešajam vajag tikai atļaut apzagt valsti, kamēr pašu nevar pieķert pie rokas.

Perspektīva mēdz būt dažāda un brilles te nepalīdz. Vieni redz tuvu – plaukstas  attālumā un tālāk viņiem viss miglā tīts. Citi saskata notiekošo procesu attīstību ilgā un daudz tālākā laika perspektīvā un redz brīdinājumu signālus jau operas uvertīras pirmajā taktī. Vai egoisms un tuvredzība varētu būt vienīgais iemesls masu apjukumam vēlēšanu laikā? Nedomāju, ka vienīgais, bet svarīgākais gan.

Ir cilvēki kas jūtas labi, sildoties kaimiņu mājas ugunsgrēka siltumā. Neiedomājoties par to kas notiks, kad ugunskurs apdzisīs un mugura vairs nesajutīs liesmu siltumu. Mirkļa ērtība nosaka visu. Tālejošus un ilglaicīgu uzlabojumu projektus viņi nesaprot. Šo efektu lieliski var no vērot mūsu ikdienā arī šodien – politiķi sola tikai šodienas labumus. Par parītdienu viņiem galva nesāp.

Latvijas lielākā problēma ir konstruktīvas attīstības stratēģijas trūkums. Politiķi kā viendienītes sola sava mandāta perioda (4 gadu) ietvaros, jo tuvredzīgais vēlētājs saprot vienu konkrētu naudas dāvinājumu aploksnē šodien, brīvbiļeti tramvajā (šomēnes) un bērnu spēļu laukumus kā jauno ģimeņu savaldzinātājus (šogad). Par tālredzīgu stratēģiju (10-50 gadu periodā) te nevar būt ne runas, jo vēlētājs to nesapratīšot. Tad iznāk, ka mēs – tuvredzīgie vēlētāji paši esam vainīgi pie tuvredzīgas valsts politikas un politiķiem sprinteriem, kuriem maratons nav pa spēkam?  

Kāpēc tā?

Neskaitāmas filmas un grāmatas vēsta par to ka vācieši ievēlēja sev Hitleru. Taču maz no mākslas darbiem analizē pašu problēmu –  kāpēc viņi nostājās līdzās šīm idejām un (vairumā gadījumu) paši tās atbalstīja? Iztrūkst grāmatu par to, kāpēc krievi tagad jūt nostalģiju pēc stiprās rokas, tirāna un slepkavas Staļina. Šie robi un neizstāstītie stāsti šodien aktualizējas no jauna, piemēram, Krievijas un Ungārijas vēlēšanu rezultātā

Vācu nacionālsociālisms 1928. gadā ieguva 2% balsu parlamenta vēlēšanās, bet jau 1930. -18,3%. Divus gadus vēlāk  37,3% vāciešu nobalsoja par nacistiem vēlēšanās un briesmonis nonāca pie varas pavisam legāli. Neviens vāciešus nespīdzināja, viņiem nedraudēja, viņi ievēlēja Hitleru paši. Pēc tam brūnkrekli ķērās pie likumu pārtaisīšanas, legāli aizliedza citas partijas, arestēja tūkstošiem sociāldemokrātu, komunistu, ebreju un katoļu. Šie cilvēki tikai aizturēti, ieslodzīti. Pašcenzūra tika pieprasīta kā norma. Tie septiņi miljoni vāciešu, kas 1932. gada vēlēšanās balsoja par sociķiem, bija spiesti klusēt kā peles nākamajā gadā. Jo jau gadu vēlāk Hitlers bija aizliedzis šāda politiskā grupējuma eksistenci. Mēs zinām kas notika pēc tam. Zinām, ka Hitlers lielā mērā izmantoja valsts krīzes efektus (superinflācija) un sabiedrības pēckara diskomfortu (Versaļas miera līgums) savā labā. Taču kā visi šie vācu vēlētāji: skolotāji, strādnieki, mājsaimnieces, mācītāji, uzņēmēji varēja būt tik naivi un noticēt slima cilvēka murgiem uz politiskās skatuves? Noticēt un sekot tiem? Ja šodien šos cilvēkus intervēsiet, tad vainīgais būs Hitlers, nevis viņi. Tāpat jums atbildēs arī latviešu vēlētājs, kas regulāri vēl par Rīgas varas parijām. Vai par Lemberga kabatas partijām ar vēsturiskiem un poētiskiem nosaukumiem :  Zemnieku savienība (asociācija ar Kārli Ulmani) un Zaļā partija (asociācija ar vides kustību, kas pirmā uzsāka cīņu par neatkarību Gorbačova pārkārtošanās perioda laikā). Šie vēlētāji nedomā par sekām.  Tieši tāpat kā Viktora Urbana partijas Fidesz vēlētāji svētdien nedomāja. Viņi neprognozēja ko ar savu balsojumu izdara savai valstij un Eiropai.

Diktatora triumfs

Pāris gadu laikā Urbāna nacionālkonservatīvā partija no sīkpartijas pārvērtās par smagsvarnieku. Ko Urbāns „tādu” piesolīja ungāriem?  Viņš lieliski saprata sovjetisma laika nostaļģiju, jo jau 2010. gada aptaujās 70% aptaujāto ungāru apraud zaudētos komunisma laikus. Pirms Berlīnes mūra krišanas visi ticēja demokrātijai un tam, ka tā pati iedarbosies autopilota režīmā. Diemžēl tā nenotika. Vainīgā nebija demokrātija „kā tāda”, bet gan tās neveiklie ieviesēji plānveida ekonomikas areālā.

Tie, kas postsovjetisma zonā neprasmīgi organizēja „pāriešanu” no plānveida uz tirgus ekonomiku, ir pelnījušie cietumsodu par savu nemākulību. Gan tie, kas ieradās no ārzemēm (lai palīdzētu Jeļcinam), gan pašmāju teorētiķi, kas šo pāreju saprata tikai un vienīgi kā valsts izlaupīšanu un „prihvatizēšanu” savā labā. Tas, ka demokrātija pieļauj zagšanu nenozīmē, ka tā šo nejēdzību nosaka vai veicina.  Viss atkarīgs no cilvēkiem, kas demokrātiju izveido. Tā 90.gadu sākumā kāda Gotlandes ciema veikala pārdevējs bija atstājis bodi pircēju rīcībā. Pie pilniem preču plauktiem bija piestiprināta zīmīte: „Pārdevēja slima. Esmu uz lauka. Daudz darba. Apkalpojiet sevi paši. Naudu atstājiet, lūdzu, bleķa bļodiņā! Ēriks”.  Paņēmām 2 limonādes pudeles un noskaitījām naudu bļodiņā. Meita bija satraukta. Viņai likās, ka atbrauks „kāds” un Ērika veikalu izlaupīs. Dēls bija sajūsmā. Viņam likās, ka šis ir vislabākais piemērs kā servisa sfērai būtu jādarbojas. Pie viena nosacījuma, ja mēs visi esam godīgi pret sevi, citiem un valsti.

Domāju, ka Urbāna ievēlētāji nebija godīgi.

Nedz pret sevi, nedz valsti, nedz Eiropu.

Mazbērni viņiem to nepiedos.    

Eiropas sadrupšana. Jaunas valstis uz starta līnijas? Karšu pārzīmēšanas laiks ir klāt.

Katalonijas atdalīšanās no Spānijas iet roku rokā ar Skotijas atdalīšanos no Lielbritānijas. Foto : Mehdi Chebil & Dagens Nyheter

Ir ieradies jauns nacionālisma vilnis. Nevienmērīgs pēc sava satura un formas. Braucot cauri Eiropai, to nevar nepamanīt. Katalonija nav vienīgais piemērs, kur valodas atšķirība pieprasa izrēķināties ar pagātni un atdalīties. Gandrīz visur vecajā kontinentā eksistē atmiņas par citām robežām un citām attiecībām cilvēku starpā par laiku, kad dzimtā valoda bijusi aizliegta vai atradusies pakārtotā statusā.

Šie, pagātnē ievainotie cilvēki šodien pulcējas, piemēram, Antverpenē zem Vlaams Belang karoga. Kāda sirma flāmu kundze nevar aizmirst pāri darījumus un joprojām jūtas pazemota par to, ka jaunībā viņai nebija iespējams apgūt kāroto profesiju franču valodas nepietiekamas prasmes dēļ.  Tolaik valsts valoda Beļģijā bija tikai un vienīgi franču. Flāmu meičas konkursos un sacensībās par amatiem un karjeras iespējam vienmēr tikušas atbīdītas malā.  Kur nu vēl stāsti no kara gadiem, kad virsnieki komandējuši franču valodā flāmu karavīrus, nosūtot tos nāvē pavēļu nesaprašanas dēļ. Par sadarbību ar nacistiem, turpretī, flāmi runāt nevēlas. Tolaik esot pastāvējusi cerība, ka vācieši viņus atbrīvos no nīstajiem franču okupantiem, palīdzot nodibināt suverēnu flāmu valsti. Šo faktu, savukārt, nespēj aizmirst franciski runājošie beļģi. Katrs kaut ko nespēj aizmirst un piedot.  

Eiropa joprojām nevar aizmirst pāridarījumus un netaisnību, kas pagātnē nodarīta noteiktām iedzīvotāju grupām un viņu valodai. Galu galā visas šodienas valstis ir radušās, apspiežot un absorbējot minoritātes. Tā pati Francija arī bija un ir dažādu valodu mozaīka, kas pamazām iznīkušas franču valodas spiediena rezultātā. Bretaņā vairs tikai daži turpina cīņu par savas valodas saglabāšanu (ķeltu valoda, kas atgādina vācu) un mazītiņajā Luksemburgā patlaban notiek lielas lietas vietējās luksemburgiešu valodas saglabāšanai. Otrā pasaules kara laikā vāci centās pakļaut lielhercogosti un uzjautrinājās par vietējo valodu, kas viņiem atgādināja vācu valodas dialektu. Tagad Luksemburgā notiek krasa pāreja no franču un vācu valodas uz vietējo valodu kā parlamenta galveno saziņas līdzekli. Kur nu vēl neatkarīgā valsts Latvija, kas vēl nav paguvusi ieviest valsts valodu visās skolās, bērnu dārzos un tagad ar steigu to cenšas realizēt.

Taču nacionālismam šodiena Eiropā ir arī pretējas izpausmes. Ja 19. gadsimtā nacionālisms ieradās ar kopā ar prasību pēc demokrātijas, tad tagad Polijā un Ungārijā novērojama cita aina. Katalonija šodien prasa pašnoteikšanos tieši tāpat kā savulaik Austrija, Ungārija, Norvēģija vai Somija. Nacionālisti toreiz bija visplašāko, trūcīgo sabiedrības slāņu aizstāvji, kas pieprasīja mazā cilvēka tiesību ievērošanu.  Šodienas nacionālisti Polijā, Krievijā, Flandrijā vai Ungārijā vairs nav cīnītāji par līdztiesīgu un atvērtu sabiedrību. Drīzāk tās ir autoritāras populistisku kustību grupas, kas vēlas sasaldēt un stigmatizēt liberālo demokrātiju izolacionistisku mērķu vārdā. Apturēt horizontu.

Eiropas sadrupšana

Katalonijas notikumi daudziem šķiet domino efekta izraisītāji. Skoti, flāmi, ziemeļitālieši var saņemties un mēģināt sekot Barselonas iniciatīvai.  Kur nu vēl baski un galicieši. Eiropa varot sadrupt drupačās. Karšu pārzīmēšanas laiks atkal klāt. Tāpat kā pēc pirmā pasaules kara vai pēc Berlīnes mūra krišanas. Eiropas Savienības balss šodien skan vārgulīgi un neizlēmīgi aicina “nepielietot varmācību” (Margaritis Schinas). Tas arī viss.  Jaunu valstu dzimšana nenotiek vienādi. Sasprāgstot Dienvidslāvijai septiņās daļās, dzīvību zaudēja 100 000 cilvēku. Taču Norvēģija atsvabinājās nu Zviedrijas  ļoti mierīgā ceļā 1905. gadā. Melnkalne ieguva savu neatkarību 2006. gadā bez asinsizliešanas referenduma ceļā. Referendums arī nav drošs un taisnīgs līdzeklis. Pēc Krimas anektēšanas 2014.gadā  Krievija žigli “sarīkoja” okupētajās teritorijās referendumu kā teātri.  Taču tas neko nepierādīja, jo bija manipulēts svešas valsts karaspēka klātbūtnē tāpat kā savulaik “vēlēšanas” Baltijā 1940. gadā. Okupācija paliek okupācija arī tad, ja to tēlo kā separātisma sekas.  Turpretī katalāņi un kurdi paši pieprasīja un realizēja tautas aptaujas par atdalīšanos no Spānijas un Irākas.

Kā mums rīkoties brīdī, kad separātisma spoks brāžas cauri vecajam kontinentam? Šķiet, ka jākļūst komponētākiem šajos jautājumos, lai nesajauktu demokrātisko separātismu ar labējo nacionālistu teroristu grupām (ETA, IRA u.c.). Lai saprastu, kas īsti notiek. Lai nesajauktu debess puses.

Jaunās valstis stāv rindā

Līdz šim jaunās valstis centās izrauties no diktatūras važām. No skarba apspiedēja tirānijas. Tā rīkojāmies arī Latvijā. Tagad, demokrātijas  apstākļos jaunu valstu dibināšana veidojas pavisam citādi. No vienas puses: te nepietiek tikai ar karogu vicināšanu un dziesmu dziedāšanu Barselonas ielās. No otras puses: tas, ka Spānijas likumos nav paredzēta reģionu atdalīšanās, arī nav pietiekami vērā ņemams arguments. Protams, ka šim reģionam Madridē tika piešķirtas tiesības izmantot savu valodu saziņā, būt autonomiem pašvaldībā un nodokļu politikā. Taču šodienas demokrātiskajā Spānijā 17 reģioniem ir piešķirta tikai zināma (atšķirīga) autonomija. Piemēram, Katalonijai ir daudz mazāk tiesību nekā baskiem un 2010. gadā Madride “piegrieza pogas” tālākiem mēģinājumiem palielināt šī reģiona pašnoteikšanās tiesības. Tagad daudzi (ieskaitot Carles Puigdemont) uzsver, ka tieši toreiz tika pazudināta iespēja saglabāt Spānijas vienotību. Nav izslēgts, ka tā arī ir un Spānijas vadībai toreiz bija jāliek lietā diplomātija un administratīvi mehānismi sarunai ar Barselonu. Protams, ka kompromiss vienmēr nepanāk gaidīto rezultātu. Tieši šādi beidzās Tonija Bleira ”kompromiss” ar Edinburgu 1998.gadā, kas faktiski bija sākums ceļam uz referendumu. Upi nevar apturēt.

Tagad rindā uz neatkarību gaida vismaz 10 reģioni.

Skotija ir viena no pirmajām šajā rindā. Iet roku rokā ar Kataloniju un arī Barselonas ielās aizvadītajā nedēļā vīdēja skotu karogs:  baltais krusts uz zilā fona. Pagājušā referenduma rezultāts tur bija 45:55, bet cīņa par savu valsti ar šo neesot beigusies. Nav izslēgts, ka Skotija kļūs neatkarīga 10 -15 gadu laikā. Interesanti, ka 62% skotu balsoja pret Brexitu. Lielai skotu daļai šķiet, ka līdzdalība ES viņiem ir svarīgāka nekā palikšana Lielbritānijā.

Fēru salas ir autonoms reģions Dānijas robežās. Taču šī salas Atlantijas okeānā jau sen jūtas kā neatkarīga valsts, jo 1946. gadā viņi faktiski nobalsoja par savas, neatkarīgas valsts veidošanu. Toreiz Kopenhāgena “uzlika vāku”, taču tagad tas vairs neizdosies. 19 no 33 vietējā parlamenta deputātiem ir par atdalīšanos no Dānijas. Pagaidām vienīgais šķērslis ir pabalsts, kuru 100 miljonu kronu apmērā Fēru salas saņem no Dānijas gadā. Høgni Hoydal – vadošais valsts politiķis separātisma kustībā problēmu raksturo skaidri un gaiši: ” Tagad jau vairs tikai šī nauda pietur mūs pie Dānijas. Tas arī viss.”. Nesen atklātās bagātas naftas iegulas jūrā, protams, iedvesmo un nozīmē daudz lielāku naudu nekā skopais Kopenhāgenas pabalsts.

Flandrija pagaidām pieturoties pie Beļģijas tikai karaļnama un futbola komandas dēļ. 🙂 Taču flāmu nacionālisms vairs nav svešvārds nevienam. Nav izslēgts, ka Katalonijas cīņas iznākums, var iedvesmot arī flāmus līdzīgai rīcībai. Starp citu, brīdī, kad visas Eiropas vadītāji bailīgi šņaukājās, bīstoties komentēt varas brutalitāti Barselonas referenduma laikā, Beļģijas premjers Charles Michel tomēr nosodīja spāņu policijas rīcību. Viņš pats pieder franciski runājošo grupai, taču izteikumi ietekmēja flāmus, kas tobrīd demonstrēja pie Spānijas vēstniecības Briselē. Flāmi nav minorotāte (57%), maksā bargu naudu valsts budžetā, ir salīdzinoši bagāts reģions. Tieši nevēlēšanās ”barot” trūcīgākos valoņu reģionus arī lielā mērā izskaidro flāmu nacionālismu. Šodien viņiem jau divas separātistu partijas. Ne tikai labējais Vlaams Belang, bet arī N-VA, kas pārstāvēta federālajā valdībā.

Grenlande ir nākamā šajā rindā. Iedzīvotāju skaits neliels, taču teritorija solīda lieluma. Nr. 12. zemju lieluma “rangu tabulā”. Arī šajā gadījumā pie Kopenhāgenas pietur tikai pabalsts. 2008. gadā 75% grenlandiešu pieprasīja lielāku autonomiju un panāca, ka dāņu valodu nomainīja pret vietējo valodu salas oficiālajā saziņā. Pašlaik vietējais landstings (Grenlandes parlaments) nebaidoties un atklāti deklarē, ka nepieciešama pakāpeniska pāreja uz valsts neatkarību. Šo soli atbalsta 64% salas iedzīvotāju. Derīgo izrakteņu iegulas, protams, veicina šo tendenci.

Baski ir viena no vecākajām tautām, kas apdzīvo Eiropu. Viņu valoda euskara nav rados nevienai no lielajām valodu grupām. Pašlaik šo valodu praktizē tikai neliela iedzīvotāju daļa, taču basku identitāte ir spēcīga visos trijos reģionos. Baskiem izdevās izkarot sev lielāku pašnoteikšanās paketi no spāņiem pēc Franko krišanas (1975). Viņiem ir savas policijas vienības un pat savējā finanšu sistēma. Nevienam citam Spānijas reģionam nav piešķirtas šādas privilēģijas. 2011. gada ETA nolika ieročus un tieši šis terorisms lielā mērā samazināja iedzīvotāju vēlmi atdalīties no Spānijas. Šodien to atbalsta vairs tikai 20 -30% vietējo iedzīvotāju. Pirms nedēļas Bilbao bija plašas demonstrācijas Katalonijas atbalstam.

Ziemeļīrija nevēlas veidot savu valsti, bet gan atdalīties no Lielbritānijas un pievienoties Īrijai. 1998.gada vienošanās  noslāpēja nejēdzīgi ilgo un asiņaino konfliktu, kas turpinājās 30 gadus un pieprasīja ap 3500 upuru. Sabiedrībā “the troubles” atceras, tiek pārrunāti konflikti starp katoļiem un luterāņiem, unionistiem un nacionālistiem. Kašķis klusībā turpinās. Vairums ziemeļīru balsoja pret Brexitu. Bez tam pieaug katoļticīgo īpatsvars un tieši tas var izšķirt vēlmi pievienoties “mātes zemei”.

Korsika ir Napoleona sala. Pazīstama ar teroristu vienību FLNC, kas spridzināja bankas un pieprasīja “revolucionāro nodokli” no vietējiem uzņēmumiem. 2003. gada referenduma laikā vairākums iebilda pret neatkarīgas valsts veidošanos. Šodien tikai 20 -30 % vietējo vēlas norobežoties no Francijas. Taču pēdējās vēlēšanās 24 no 51 vietām vietējā parlamentā pieder nacionālistiem. Nav izslēgts, ka šis process turpināsies.

Veneto ir Itālijas daļa. Vispār Itālijai nav īpaši raksturīgi tik aktīvi separātistu strāvojumi kā, piemēram, Spānijā. Taču  salīdzinoši bagāto ziemeļu reģionu karš ar trūcīgajiem, mafiozajiem “dienvidiem” te pazīstams jau sen. Vājākais posms ir tieši Veneto jeb reģions ap Venēciju, kuram raksturīga sena vēsture, specifiska kultūra un valoda (atšķirīga no valsts valodas). 2014.gada on-line aptaujā noskaidrojās, ka vairums (2 miljoni) vēlas atdalīt Veneto no Itālijas. Šis pētījums nav oficiāls, taču uztverams kā indikācija. Kā iemesls referenduma rīkošanai. Roma šo signālu uztvēra daudz gudrāk nekā Madride. Jau tagad tiek runāts par plašākas autonomijas piešķiršanu Veneto reģionam. Tātad pagaidām nav zīmju, ka Venēcija varētu kļūt par valsts galvaspilsētu. Taču bažas pastāv.

Galīcija ir reģions atkal Spānijā. Tai raksturīga specifiska kultūra, valoda un etniska identitāte. Pagaidām reģions ir apmierināts ar piešķirto autonomiju un atdalīties no Spānijas ir gatavi tikai 20% iedzīvotāju. Vairums pieprasa lielākās autonomijas tiesības. Nevis atsevišķu valsti. Ja Madride nerīkosies gudri Katalonijas gadījumā, tad separātisma strāvojumi var pieaugt arī šajā reģionā.

Dienvidtirole ir reģions, kas vēsturisku apstākļu dēļ iekļauts Itālijā. Taču runā vāciski. Pat Hitlers to atdeva Musolīni un neiekaroja. 62% iedzīvotāju arī šodien te runā vāciski. Reģionā pastāv viedoklis, kas labāk būtu pievienoties Austrijai. Pāris vietējās partijas šo mērķi izvirzījušas savās politiskajās programmās. Taču visi nevēlas mainīt valsti. Šis ir viens no pārtikušākajiem Itālijas reģioniem, jo likums pieprasa nosūtīt uz Romu tikai 10%  iekasēto nodokļu naudas. Austrieši prasītu vairāk. Tāpēc tirolieši jodelē uz vietas un īpaši nevēlas mainīt pases. Vismaz pagaidām.

Mūsu pašu Latgale neiekļaujas šajā sarakstā nekā veidā. Tieši tāpat kā Ventspils vai Roņu sala. Cits jautājums ir Krievijas ambīcijas ar varu nolaupīt saviem kaimiņiem pierobežas teritorijas. Tas, ka Putins un viņa ielikteņi Latvijā mēģina iedvest šādu scenāriju, nav nekas jauns. Ir jau saražotas fantāzijas filmas par to, kā krievi okupē Daugavpili un tēlo latgaliešu laimi par pievienošanos Krievijai. To mēs pazīstam un zinām kā šādi “atbrīvošanas” procesi notiek padomju stilā.  Taču tam nav nekā kopīga ar Katalonijas provinces iekšējās neatkarības kustību un tautu, kurā 9 miljoni cilvēku runā savā – kataloniešu valodā un jau sen vēlas dibināt savu valsti.   Krievijas okupācija kādā sveša teritorijā kaimiņvalstī nekad un nekādā mērā netiks novērtētā kā iekšējā  separātisma kustība. Tā būs vienkārši okupācija un viss. Diemžēl neviens nevar nobārt Krieviju un aizliegt tai okupēt mūsu pierobežu. Ukraiņi, moldāvi un gruzīni šo ir jau pieredzējuši. Šāds anšlus ir okupācija nevis iekšējo separātistu mērķtiecīgas atbrīvošanās cīņas rezultāts. Tāpēc nespīd mums Latgales valsts ar Daugavpili galvaspilsētas vietā. Tieši tāpat kā Ķengaraga vai Juglas sociālistiskā republika. Lai gan vakar tur vareni svinēja Putina dzimšanas dienu ar uguņošanu pār Juglas ezeru. Nepārvērtēsim putinistu klaunādi un nesajauksim to ar nacionālās neatkarības aizrautību. To pašu, kas lika pamatu arī mūsu valsts neatkarības atjaunošanai.  

Tāpēc nesalīdzināsim nesalīdzināmas lietas un nesatrauksimies par to, ka Katalonijas brīvības alkas var provocēt mūsu lībiešus vai latgaļus atdalīties no Latvijas. Viņi ir mūsējie.

Kopā arī paliksim. 🙂

 

 

 

 

Vai kūlas dedzinātāji atkal iebalsos mums korumpētus oligarhus?

Speciāli Tvnet

 

slazds Leta

Attēls no TVnet/Leta

 

Pēc dažām dienām ieradīsies vēlēšanas. Kopā ar biļeteniem, pasēm, balsošanas urnām, mediju ieteikumiem un vēlētāju stresu. Daudzi nav izšķīrušies, kā rīkoties. Politiķi pārāk bieži neattaisno savu eksistenci ar godprātīgu darbu sabiedrības labā gan šeit, gan tur, gan citur Latvijā. Taču vēlēt jāiet. Demokrātija to pieprasa, jo šī ir vienīgā iespēja pateikt, ko domājam, un ietekmēt, kā spējam. Vai atstāt pašvaldību stagnācijai, ar esošajiem pie varas? Vai nomainīt esošos ar jaunajiem?

Cerīgāka šķiet pēdējā izvēles iespēja, lai nāk jauni cilvēki un jaunas vēsmas arī reģionālajā politikā. Bez tam vēlams svītrot sarakstos pirmos piecus vai septiņus uzvārdus, lai «ceļas uz augšu» tie, kas ārpus partiju nomenklatūras. Sliktāk tāpēc nebūs.

Labi nobarotie pašvaldību veterāni

Tas, ka dedzināt kūlu nav labi, humāni, godīgi un videi labvēlīgi – to zina visi. Taču tantiņas un tēvoči, kas turpina iesākto svilināšanu katru gadu, kliedz, ka pļaušanai viņiem nepietiekot līdzekļu. Tāpēc vieglāk ir svilināt, par blakusefektiem nedomājot. Tā ir ērtāk.

Tas, ka sēdēt pašvaldību vadībā visu mūžu līdz pensijai nav labi, humāni, godīgi un sociālajai videi veselīgi, zina visi. Taču vīri un sievas, kas ieriktējušies pašvaldību politikā, vēlas saglabāt vēlētos amatus līdz pensionēšanas vecumam un uzvedas kā lokālie karaļi, kurus novākt nevienam neizdosies. Tā arī ir ērtāk.

Ir patīkami bez sviedriem uz muguras tērēt nodokļu naudu, iemetot bonusus arī savā kabatā un pelnot ar «kickback» vai «otkatiem» no zelta publisko ateju celtniecības, sporta monstriem vai no «konservatorijām» un luksusa bibliotēkām. Šie cilvēki ir iemācījušies veidus, kā nemanāmi zagt, atrodoties tuvu nodokļu naudas plūsmai un periodiski pagrābjot no šīs naudas plūsmas sev.

Ko gan citu šie pašvaldību pašreizējie vadītāji spēj paveikt reālajā dzīvē? Bez vajadzīgā un ierastā pašvaldību amata, draudzības korupcijas = «blata» (kuru nodrošina tieši amats) un nomenklatūrai raksturīgas izaicinošās alkatības? Neies taču strādāt atkal par skolotāju skolā vai gāzes inspektoru laukos, ja pierasts staigāt Armani žaketē un braukāt ar tumšpulētiem direktoru automobiļiem? Tas, kurš par «kungu» uzkalpojies, par tādu arī paliks visu savu atlikušo mūžu. Nebrīnīšos, ja drīz Pašvaldību Savienība oligarhiem un mūžīgajiem «priekšsēdētājiem» piedāvās mantot šos amatus bērniem un bērnubērniem, lai turpmāk mazinātu varas stresu un naudas izdošanu vēlēšanu organizēšanai. Tad nevajadzēs vairs rīkot vēlēšanas un attiecīgā ģimene, kas reiz jau tikusi pie pašvaldību kloķiem, turpinās mūžīgi valdīt Ventspilī, Liepājā, Valkā, Jēkabpilī vai Jelgavā. Āmen.

Jā, aizvākt ir gandrīz neiespējami, jo ar likumu un demagoģijas palīdzību esam atļāvuši viņiem sakampt vadības sviras un sūknēt peļņu no amata. Likumi to atļauj un tiesa nenosoda. Izmantojot nodokļu naudu un valsts finansējumu, «viņi» kopā ar mūžīgajām, mafiozajām latviešu politikas iekšējām struktūrām liek lietā maksimāli iespējamo, lai nostiprinātu savu status quo vēl četrus un 9 x 4 gadus uz priekšu. Uz mūsu rēķina. Mūžīgi. Šo pieeju politikai raksturo egoisms un elitārisms, un to sauc nevis par stabilitāti, bet gan par stagnāciju, jo purva loģikai nav nākotnes izredžu.

Ikvienam «citam» vai «jauniņajam», kas nāk no malas (ar vislabākajām idejām galvā), nav iespēju uzvarēt ilgstoši nobarotos pašvaldību oligarhus. Taču mēs varam palīdzēt. Drīkstam svītrot partiju sarakstos pirmos piecus vai septiņus pretendentus, nosmeļot politikas korumpēto tauku kārtu. Tāpēc dosim iespēju citiem pacelties uz augšu, tikt pie varas un mēģināt taisīt politiku uz jaunas bāzes, jo veco stagnantu laiks patiešām ir garām. Tas būs taisnīgāk, godīgāk videi un sabiedrībai.

Zinātne piedāvā egalitārismu

Cilvēce vienmēr tiekusies pie taisnīguma. Arī politikā. Vēl 1971. gadā Džons Rovls (John Rawl), publicējot savu grāmatu par «Taisnīguma teoriju» politikā un publiskajā telpā, mēģināja atrast šo publiskās telpas egalitārisma jeb godprātīga pārvaldījuma atslēgu, kā pretstatu egoismam un elitārismam. Lai sabiedrība veidotos taisnīga, tai jānodrošina līdztiesība un brīvība ikvienam sabiedrības loceklim. Īpaši pievēršoties grupām, kas dzīvo vissliktāk. Tieši neveiksmīgajiem jāiet palīgā pirmām kārtām un pārējiem šī iniciatīva ir jāatbalsta. Šī teorija ietekmēja politisko filozofiju, praktisko ētiku un izraisa diskusijas joprojām. Pers Sundmans savā jaunākajā grāmatā (Egalitarian liberalism revisited. On the meaning and justification of social justice, Uppsala Studies in Social Ethics) piedāvā kreiso pozīciju, kurā katram iedzīvotājam ir tiesības pieprasīt sev nodrošinātu un cienījamu dzīvi no valsts. Kaut kas tuvs Ļeņina idejai, kur katram pienākas pēc vajadzībām (nevis nopelniem). Ideja nav slikta, taču pagaidām nav funkcionējusi praksē, jo visas labās ieceres nojauc privātīpašums, kas neļauj visiem sadalīt «konfektes» taisnīgi cilvēcīgās alkatības dēļ. Papīrs iztur teorijas, bet prakse tās nogalina reālajā izpildījumā.

Roberts Noziks Roula teoriju sazāģēja gabalos, aizstāvot tieši privātīpašumu. Ikviens no mums taču grib savu mantu. Piemēram, mūsu pašvaldību vadītāji, kas iegāja politikā kā pelēksejaini padomju nomenklatūras kalpotāji ar dzīvokļiem blokmājās un salauztu zapiņu nampriekšā, šodien reprezentē naudīgākos un bagātākos Latvijas iedzīvotāju slāņus ar muižām piepilsētā un pāris Jaguāriem stallī. Amats viņiem ir palīdzējis labi nopelnīt un kļūt turīgiem uz mūsu rēķina. Vispār jau politikā tā darīt aizliegts, jo tautas kalpa darbs nedrīkst kļūt par amatpersonas peļņas avotu. Tieši tāpat kā tiesnesis nedrīkst piespriest lielāku sodu tam, kas viņam nav samaksājis par spriedumu, arī politiķis nedrīkst pieskaņot sev likumus un noteikumus tā, lai pašam būtu ērtāk un celt būves tikai ar «atrites» jeb rollback efektu. To sauc par varas alkatību. Viņi ir bagāti amata dēļ. Tieši tāpēc nedrīkst atrasties šajos amatos arī turpmāk.

Teorija deklarē, ka šādi sapelnītais ir jāatņem un iegūtais jāizdala vietējo bērnunamu, sociālo māju un slimnīcu vajadzībām. Ja olimpiskajā spēlēs godīga cīņa nozīmē demonstrēt labāko rezultātu un par to saņemt olimpisko medaļu, tad godīga līdzekļu sadale sabiedrībā nozīmē dot tiem, kuriem visvairāk vajadzīgs. Diemžēl godprātīgas sadales vietā demokrātija viņiem atļauj demagoģiju ar tirgus loģikas argumentiem. Tā sakot, samaksā, un tu dabūsi. Piemēram, biznesa puiši samaksā kādai partijai priekšvēlēšanu kampaņas vajadzībām un par to nopērk direktora vai ministra amatu valdībā. Tumšo ielu apgaismojuma ierīkošanas vietā tiek celtas nekam nevajadzīgas sporta zāles, no kurām iznāk labākas atrites, un ielas var bruģēt ar pašvaldības vadītājam piederošās fabrikas saražoto bruģi. Tātad ir divas izvēles: vai nu godprātīga naudas sadalīšana, vai tās nomaiņa ar tirgus loģiku pašvaldību vadītāju privāto interešu labā. Tieši šajā brīdī, kad veca un slima vēža pacienta vietā ārsts dod priekšroku veselības ministram, kuram jāizvelk no īkšķa skabarga, nākas novērot tirgus darījuma afēru godīga resursu sadalījuma vietā. Skumji, ka tā notiek. Elitārums joprojām grūž ārā no segliem egalitārismu.

Legalizētie meli jeb ķirurgs – zārcinieks

Ja lielas slimnīcas ķirurgam ienāks prātā iedibināt zārku ražošanas cehu, sākt apbedīšanas tērpu šūšanu, pasākumu pārdošanu un kapličas rituāla piedāvāšanu saviem pacientiem, tad nebūs ilgi jāgaida līdz brīdim, kad skalpelis darbosies daktera privātā biznesa, nevis pacientu veselības interesēs. Tādā slimnīcā mirs vairāk nekā izveseļosies, jo tirgus loģika nāvi pieprasīs vairāk nekā veselību. Slimniekiem te nebūs balss, un viņos neviens neklausīsies. Izlems tie, kas nosaka tirgus situāciju šajā ārstniecības iestādē. Tā tas ir. Nav godīgi vai taisnīgi, bet tā notiek, jo ētika šiem darboņiem ir svešvārds.

Līdzīga situācija šodien izveidojusies arī vairumā Latvijas pašvaldību. To vadītāji ir iekārtojuši savu privāto biznesu, kas saņem pasūtījumus no paša. Labā roka sagādā biznesu kreisajai rokai, un lietas notiek tieši tāpat kā ķirurga – zārcinieka biznesā. Pat vēl vairāk – pašvaldības attīstības stratēģija tiek konkrēti pieskaņota vietējās politiskās elites biznesa vajadzībām.

To lieliski varēja novērot Krišjāņa Barona ielā Rīgā, kas jau ilgāku laiku atgādina nemākulīgi bruģētu gruvešu kaudzi ar vārgulīgiem žagariem dekorācijā, kur rakāšanās turpinās on-line joprojām. To apliecina arī svaigi izbūvētā, aklā «promenāde» gar padomju armijas ekoloģiski noziedzīgi aizbērto Juglas kanālu kādas citas, daudz vajadzīgākas rekonstrukcijas vietā. Kur nu vēl vēl virkne projektu, kas rāda, kā: 1) labā roka vienmēr maksā tikai kreisajai, 2) nauda tiek investēta jomās, kas lutina valdošās partijas vēlētāju vajadzības. Vai mums pārējiem skauž? Nē, neskauž, taču ir acīm redzami, ka projekti netiek veidoti godīgi. Bez tam atrodas personas, kas tiecas pat legalizēt nenormālību kā normu ar moto «nauda tā dara». Nē, nedara vis. Tā dara negodīgi cilvēki. Viss atkarīgs no amatpersonām, kas šo naudu lieto. Tāpēc alkatīgos pašvaldību vadītājus vajag novākt no siles, kurā ražo naudu, nevis taisnīgu politiku sabiedrībai.

Ja mums valsts līmenī un pašvaldībās būtu konsekventi funkcionējoša rokošā žurnālistika, tad jau sen būtu liecības ar pierādījumiem par «ķirurgu – zārcinieku» biznesu pašvaldībās un sabiedrība šos večus no kloķiem novāktu. Taču izdevēji minēto disciplīnu neatbalsta. Tāpēc šodien Latvijas ainavā varam novērot Ventspils mēra Lemberga nenogurstošo bugi-bugi deju ar valsts tiesu sistēmu un brīnīties par postsovjetistu loģikas izturību modernā laika apstākļos.

Ja redzam, kā pašvaldību vadītāji un amatpersonas pērk sev jaunus braucamos, kašmira mēteļus, dzen bērnus uz ārzemju privātskolām un ceļ aizvien «krutākus» jumta dzīvokļus vecpilsētā, tad varam secināt, ka Latvijas pašvaldībās ir nauda, kuru var stūrēt savam maciņam par labu. Tā sakot – sev par labu. Tas nozīmē, ka alkatīgos nedrīkst atstāt pie varas, jo būtu jābūt pavisam citādi. Ievēlētajam pašvaldību līderim pirmām kārtām jācenšas uzlabot vistrūcīgāko sabiedrības slāņu (nevis savas) vajadzības, jo viņš taču ieiet politikā, lai kalpotu mums, nevis uzbarotos pats. Taču: 1) trūcīgajiem nav kanālu, lai publiski deklarētu savu postu, 2) pārāk skaļi skan viltus brēcēju balsis (piemēram turīgie, kuri uzskata, ka viņu nodokļi jāsamazina un tml.), 3) ne vienmēr tie, kuriem visvairāk vajag palīdzību, spēj to pieprasīt.

Tie, kas pieraduši pie mazumiņa, ir iemācījušies ar to samierināties. Tieši tāpat kā tie, kuriem vajag daudz, nekad nepārstās zagt, ja seifa durvis stāvēs vaļā.

Zvejnieki ar laivām dārzā

Viena no vispretīgākajām īpašībām ir liekulība. Tā novērojama arī patlaban publiskajā telpā, kad pašvaldību līderi dekoratīvi pielien vēlētāju kaprīzēm, lai «nopirktu» balsis. Saskaņa pērk Rīgas iedzīvotājus ar bezmaksas sabiedriskā transporta solīšanu. Turpat līdzās ar to pašu solījumu mīņājas arī Lemberga kabatas politiskā organizācija ar oficiālo nosaukumu zaļo zemnieku partija. Trūcīgākie rīdzinieki balsos par tiem, kas sola lētu vizināšanos tramvajā. To sauc par «kumosiņa vilinājumu», kad būtisku pārkārtojumu vietā piedāvā konfekti. Taču pastāv arī citi pielīšanas veidi, kas ir daudz nepatīkamāki par šo «burkānu ēzelītim». Viens no tādiem ir «izpatikšanas tradīcija» jeb bruģa zemnieku godināšana. Man ar šo efektu tikko nācās saskarties gan kādā piejūras pašvaldībā, kurā vietējo intereses (lasi – valdošās partijas vēlētāju intereses) tiek stādītas pāri valsts interesēm, gan Rīgas reģionā, kurā notiek tieši tas pats ar tā saucamās Rīdzinieka kartes palīdzību. Vietējiem pielien, lai iegūtu balsis vēlēšanās. Tā vietā nejēdzīgi devalvējot pārējos valsts iedzīvotājus (kas nav vēlētāji attiecīgajā pašvaldībā).

Saksim ar pirmo – neskartā dižjūras piekraste ir mūsu valsts bagātība. To zina visi, kas brauc šurp to apraudzīt (maksājot vietējo viesnīcām), un pašnieki, kas lepojas ar savu neskarto un daiļo piejūras dabu – floru un faunu. Te liedagā dzīvo reti sastopamais, aizsargājamais smilšu krupītis, kura izplatība samazinās cilvēka darbības rezultātā un pašlaik ir uz iznīcības robežas. Maija beigās un jūnijā skan krupīša dziesmas, kuras klausīties dodas ne tikai pētnieki, bet arī tūristi. Man šis krupis ir simbols neskartajai un tāpēc tik vērtīgajai piekrastes dabai. Taču tā eksistenci regulāri apdraud liedaga dangātāji. To skaitā arī, piemēram, vietējie zemnieki, kas nodarbojas ar zvejniecību (kā hobiju) un, vedot laivas uz jūru, samaļ kāpas un piesārņo liedagu.

Mola nav, piestātnes nav, bet ar zvejniecību esot jānodarbojas. Pirmskara tradīcija to prasot. Ja reiz tradīcija, tad būtu jāiekārto piestātne, laivu novietne, nevis jāuzskata par normālu lietu, ka katrs «zvejnieks» divas reizes dienā brauc ar traktoru un piekabi uz jūru, lai tur iemestu un savāktu pustukšos tīklus. Protams, pāris hobija «zvejnieki» ar savām riepām un ikdienas eļļas sliedēm liedagā ne tikai iznīcina smilšu krupja eksistenci, bet arī visu mūsu kopīgo dabas bagātību – krāšņo Kurzemes piekrasti. Viņu trūcīgā «nozveja», protams, valstiski un tālredzīgi raugoties, neattaisno esošā hobija eksistenci. Taču pašvaldībai šie cilvēki ir vēlētāji, un tāpēc mums pārējiem (kopā ar smilšu krupi, kas arī nebalsos pašvaldības vēlēšanās) ir jāpacieš. Priekšroka tiek dota liekulībai vietējo vēlētāju priekšā, nevis loģikai.

Tas pats novērojams arī Rīgā. Rīdzinieka kartes ieviešana sabiedriskajā transportā ir rupjš pliķis pārējiem Latvijas iedzīvotājiem no galvaspilsētas pašvaldības puses. Arī jelgavniekiem vai alūksnietei ir jāpārvietojas pa Rīgu darba, mācību vai citu vajadzību dēļ. Rīga ir galvaspilsēta, te atrodas slimnīcas, ministrijas un citas iestādes, kas jāapmeklē arī tiem, kas galvaspilsētā nedzīvo. Turpretī partija Saskaņa un Gods kalpot Rīgai tagad ar šo karti cenšas uzpirkt Rīgas = savus vēlētājus kā privileģētu grupu, cerot uz sev simpātisku balsojumu trešajā jūnijā. Šāda dekoratīva lišķība, liekulība ir šķebinoša, jo visās pasaules pilsētās vietējiem mēdz piedāvāt mēnešbiļeti vai gada karti ar būtiskiem cenu atvieglojumiem, kas ir normāli. Taču Ušakova-Amerika režijā Rīdzinieka karte ir politiskās aģitācijas lozungs vēlētāju savaldzināšanai.

Ir jāprasa

Vēlēšanas tuvojas. Cerēsim, ka mūsu velētāji beidzot atgūsies no iedomas par to, ka «bagātajiem pietiek» un tāpēc «viņi vairs nezags», atceroties, ka apetīte rodas tieši ēdot. Tieši tāpat kā cirka dresūrā par pareizu triku dzīvnieks saņem našķi, arī Rīgā valdošā partija dresē sev Rīgas iedzīvotājus vajadzīgajā režijā. Tādējādi trūcīgā pensionāre, kurai Ušakovs iedod atlaidi trolejbusā, pat nespēj iedomāties, ka viņai citā valstī un pilsētā pienākas vēl daudz vairāk atvieglojumu un pakalpojumu nekā Rīgas dome piedāvā šodien. To pašu nesaprot sirmgalvis Ventspilī, kuram Lembergs uz svētkiem regulāri piegādā nelielu naudiņu kā cukurgraudiņu, lai tas vēlēšanās nobalsotu pareizi.

Taisnīgums pieprasa, lai mēs nevis privileģējam tos, kas balsos par mums vēlēšanās, bet gan izturamies pret katra vajadzībām kā unikālu kategoriju. Tātad – nevis privilēģijas pret noteiktām vēlētāju grupām, bet pret katru atsevišķi (skat. Axel Honneth, Nancy Fraser, Iris Marion Young).

Taisnīgā sabiedrībā katram jāspēj apzināties savas iespējas un vajadzības, tāpēc jānovāc politiskie un ekonomiskie šķēršļi, kas šo pieeju grauj. Katram cilvēkam ir tiesības būt brīvam, ietekmīgam, saprastam un akceptētam. Pagaidām tā nenotiek. Tirgus ekonomika mums demonstrē nepārtrauktu habitus cīņu par varu un vietu hierarhijās. Vēl neesam nonākuši pie sliekšņa, kur sākas ceļš pie godīgas un taisnīgas sabiedrības. Taču šis ceļš eksistē. Mums atliek to izvēlēties un iet.

Tāpēc vēlēšanās rīkosimies atbildīgi un piedāvāsim mūsu valstij jaunas iespējas jaunu un atbildīgu cilvēku vadībā. Ievēlēsim tos, kas nav bijuši pie varas.

Svītrosim pirmos septiņus. Citādi kūlas dedzinātāji par cukura graudiņu mums atkal iebalsos oligarhus pašvaldību vadībā.

Svītrosim un dosim ceļu svaigam gaisam.

Latvijas dēļ.

Kā Ušakovs nozaga mana tēva fotogrāfiju

Speciāli Tvnet

zagtā bilde pinterest

 

Iedomājieties, ka esat kādas foto galerijas īpašnieks. Jūsu galerijā uz izstādi ierodas arī Rīgas Domes priekšsēdētājs un partijas Saskaņa vadītājs Nils Ušakovs. Noskata vienu unikālu vēsturisku bildi, kurā redzamas Rīgas ielu dekorācijas pirmajā padomju okupācijas gadā Oktobra revolūcijas (Krievijas boļševiku apvērsuma) 23. gadadienā 7. novembrī, un burzmā, citiem nemanot, klusi noņem šo attēlu no sienas, ātri paslēpjot zem platā putekļu mēteļa, un pazūd tālēs zilajās, nesamaksājot. Vienkārši paņem, neprasot atļauju.

Paiet laiciņš, un pēkšņi pamanāt, ka no galerijas nozagtā bilde parādās Rīgas domē pie sienas.

Tieši tā Nils Ušakovs izrīkojās ar mani, nozogot šīs fotogrāfijas digitālo versiju no mana bloga «sandraveinberga.com» foto galerijas «1939 – 1940 -1941: Varas maiņa unikālos fotoattēlos no tēva fotoarhīva» un publicējot to Rīgas domes skatlogā ar nosaukumu «info.riga.lv».

Tas tika izdarīts 2016. gada 14. janvārī vietnes info.riga.lv rubrikā «Jaunumi» un rakstā «Toreiz un tagad: kad pa Vecrīgu brauca trolejbusi». Interneta vietne «info.riga.lv» pieder Rīgas domei, un tās galvenā atbildīgā amatpersona ir Nils Ušakovs, kuram es arī šā gada aprīlī uzrakstīju pretenziju par nelikumīgo mana īpašuma piesavināšanos ar prasību izņemt attēlu ne tikai no domes mājas lapas, bet arī no sociālajām vietnēm. Atbildi no Ušakova neesmu saņēmusi līdz pat šai dienai, un nav arī samaksāts iesniegtais rēķins par attēla izmantošanu bez licences, ieskaitot soda naudu.

 

bilde no domes sajta

Tas tika izdarīts 2016. gada 14. janvārī vietnes info.riga.lv rubrikā «Jaunumi» un rakstā «Toreiz un tagad: kad pa Vecrīgu brauca trolejbusi».

 

Pretenzijā Ušakovam uzsvēru, ka fotoattēla autors ir mans tēvs Hermanis Veinbergs. Tāpēc autortiesības uz mantojuma pamata pieder man un notikušais jeb domes rīcība ir manu autortiesību un komerctiesību pārkāpums, jo tā ir pārkāpusi manā mājas lapā publicētos bloga publikāciju pārpublicēšanas noteikumus, kas norāda, ka jebkuru vietnes http://www.sandraveinberga.com materiālu var pārpublicēt tikai ar autora un/vai izdevēja atļauju/licenci pēc faktūrrēķina samaksas un pie publikācijas norādot autortiesību turētāju un saiti uz teksta vai attēla oriģināla atrašanās vietu šajā blogā, ka nesankcionētas materiālu izmantošanas gadījumos tiek piestādīts rēķins ar pamatmaksu un soda naudu.

Beidzot arī sagaidīju reakciju no Rīgas domes interneta vietnes, kad pēc manas pretenzijas par autortiesību pārkāpumu pazuda lapas, kurās minētais attēls atradās. Taču nozagtais joprojām ir pieejams sociālajā tīklā «Pinterest» ar norādi, ka attēla avots ir portāls «info.riga.lv» un nevis mans blogs, kā tam būtu jābūt pēc likuma.

Lai arī no domes mājas lapas attēls zibenīgi pazuda, tas visā kontekstā joprojām ir pieejams interneta saglabāto atmiņu failos, kā tas izskatījās domes lapā no 2016. gada 14. janvāra. Tas tiks izmantots kā pierādījums, vēršoties Valsts policijā, ja Ušakovs man neatvainosies un nesamaksās simbolisko rēķinu par attēla izmantošanu Rīgas domes mājas lapā un sociālajā tīklā Pinterest, kas notiek joprojām, nevienojoties ar mani.

LASI CITUR: info.riga.lv

Zog arī Ušakova kabatas avīze Vesti.lv

Ušakovs nav vienīgais, kas bez atļaujas, kompensācijas zog no mana bloga. To labprāt dara arī Latvijā populārs interneta medijs «vesti.lv», kas ir cieši saistīts ar Ušakovu un viņa partiju Saskaņa. Var sacīt, ka Vesti ir pat Ušakova kabatas avīze, kuru diezgan ievērojami finansē Ušakova partijas kontrolētā Rīgas dome ar savu reklāmas un PR budžetu. Savukārt no mediju ziņām var noprast, ka Vesti īpašnieki ir saistīti Kremli un ar Ušakova sadarbības partneri Krievijā, partiju «Vienotā Krievija».*

Vesti.lv šā gada 20. martā pie viedokļa raksta «Krieviem Latvijā norādīta izeja – izmiršana» («Русским Латвии показали выход — вымирание») nesakcionēti publicēja kādu citu mana tēva fotogrāfiju, kas nekā nav saistīta ar komentāra saturu, bet dokumentē notikumus pie Brīvības pieminekļa 1941. gada 1. jūlijā, kad Rīgu pameta PSRS armija un iesoļoja Vācijas armija. Turklāt par fotogrāfijas avotu Vesti joprojām uzrāda interneta vietni Rubaltic.

vesti bilde

Pretenzijā Vesti izdevējiem pieprasīju šo tēva fotografēto attēlu no raksta izņemt, taču tas netika izdarīts un netika veikti arī visi pieprasītie labojumi par autortiesību norādi. Lai gan pretenzijā Vesti norādīju, ka atļauju publicēt šo fotoattēlu dotu tikai Otrā pasaules kara tēmai un Latvijas okupācijai veltītu publikāciju sakarā, izdevēji ignorē šo prasību, bet sāk diskusiju, ka Vesti esot gatavi licenci maksāt tikai saskaņā ar Latvijas autoru biedrības AKKA/LAA tarifiem, lai gan biedrība nepārstāv manas tiesības uz šiem mantotajiem fotoattēliem.

Tāpēc to likumīgas izmantošanas cenu likums nedz Zviedrijā, nedz Latvijā neaizliedz noteikt man pašai vienpersoniski. Ja ir par dārgu, Vesti var to vienkārši nepirkt, taču tas neatbrīvo Vesti no atbildības par nelikumīgām darbībām ar šo attēlu līdz brīdim, kad tas tiks izņemts no raksta «Krieviem Latvijā norādīta izeja – izmiršana», ko es tagad jau publiski pieprasu.

Ušakovam draud krimināla vai administratīva atbildība

Latvijā likumi par autortiesību pārkāpumiem dod iespēju vērsties policijā, ko es būšu spiesta izmantot. Krimināllikuma 148.pants par autortiesību un blakustiesību pārkāpšanu paredz Ušakovam un Vesti amatpersonām šajā gadījumā sodu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu, ja tiesa uzskatīs, ka ar noziedzīgo nodarījumu radīts būtisks kaitējums ar likumu aizsargātām personas interesēm bet par noziedzīgo nodarījumu pret autortiesībām, ja to izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, Ušakovu un Vesti amatpersonas var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

Ja netiks ierosināta krimināllieta, Ušakovs un Vesti var tikt sveikā ar administratīvu sodu, kas Ušakovam gan būs kārtējais sods rindā, no valsts valodas likumu pārkāpumiem līdz tiesas ignorēšanai, neierodoties uz tiesas sēdi nesen prāvā pret bijušo premjeri Laimdotu Straujumu, kas bija nosaukusi Ušakova partiju par draudu Latvijas neatkarībai.

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 155.8. pants par autortiesību vai blakustiesību pārkāpšanu nosaka, ka par autortiesību vai blakustiesību pārkāpšanu piespriež naudas sodu fiziskajām personām līdz septiņsimt eiro, bet juridiskajām personām līdz septiņtūkstoš eiro, konfiscējot autortiesību un blakustiesību pārkāpuma objektus un to nesējus.

Zīmīgi, ka Ušakovs ir nasks uz žurnālistu un politisko konkurentu sūdzēšanu tiesās par viņu viedokļiem, kas atmasko viņa partijas atkarību no Kremļa. Laikā, kad viņa portāls «info.riga.lv» nesankcionēti publicēja bildi no mana bloga, viņš bija iesūdzējis mani tiesā par viedokli, kuru paudu TVnet slejā Spogulis, ka Ušakova prokremliskā partija mums bruģē ceļu uz iekļaušanu Putina impērijā. 2016. gada sākumā viņš pret mani un TVnet bija zaudējis jau divās instancēs. Izskatās, ka aiz bēdām par to bija jāizdara kāda nelikumīga cūcība pret mani, nozogot bildi, cerot, ka es to nekonstatēšu?

Politiķiem godu nedara valsts likumu pārkāpšana un lepošanās ar šiem pārkāpumiem. Vēl jo vairāk, ja viņi visu laiku sit pie krūtīm, ka gatavi uzņemties atbildību par valsts vadīšanu. Rodas iespaids, ka attiecībā uz mana tēva attēlu zādzību no mana bloga Ušakovs īsteno to pašu politiku, ko izsmejot Valsts valodas centru par administratīviem sodiem par likuma pārkāpumiem valsts valodas lietošanā.

Gadījums ar manas bildes zādzību ir papildu apstiprinājums, ka citu cilvēku tiesību un likuma pārkāpšana un lepošanās ar to ir politiķa Ušakova un dažu citu viņa partijas biedru (Urbanoviča ātruma pārkāpumi ceļu satiksmē) stils.

Tas joprojām būs «Rīgas stils», ja mēs atkal viņam iedosim Rīgas atslēgas 3. jūnijā.

Padomājiet, vai kādam zaglim, kas lepojas ar likumu ignorēšanu, jūs tās uzticētu?

P.S. Man principā nav nekādu iebildumu, ka mana tēva unikālos vēsturisko fotoattēlus izmanto mediji, taču respektējot elementāru pieklājību un likumību.

Par Ušakova tiesāšanos ar TVnet un  mani:

Tiesa noraida Ušakova prasību pret mani un TvNet. Vai Saskaņa darbojas kā Kremļa ”zaļie cilvēciņi” Latvijā?

Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs

Jautājums tiesā: kāpēc Ušakova partiju Saskaņa pasaulē dēvē par prokremlisku un prokrievisku partiju?