Speciāli TVNET

Jautājums par to, ko nozīmē piekrišana seksam un kāda tā varētu izskatīties, kļuvis aktuāls arī Latvijā. Prokuratūra uzrādījusi apsūdzību basketbola trenerim Andrim Steļmaham par četriem seksuāla rakstura noziegumiem pret savu bijušo audzēkni. Tātad, pret meiteni, kas nebija sasniegusi 16 gadu vecumu. Nedomāju, ka šis ir kāds ļoti neparasts vai unikāls gadījums Latvijā un pasaulē.  Līdzīgi trenera tuvošanas mēģinājumi nepilngadīgām audzēknēm ir bieži notikuši arī agrāk un turpināsies, ja sabiedrība beidzot nenoskaidros, kas īsti ir dzimumnoziegums un kāpēc līdz šim tas tika uzskatīts par normu, ar kuru visiem jāsamierinās. Upuri ieskaitot. Intuitīvi mēs katrs it kā zinām un saprotam ko nozīmē „ es negribu“ un domājam, ka to ir ļoti vienkārši pateikt arī savam skolotājam, gados vecākam radiniekam, trenerim, priekšniekam darbā vai sadzīvē. Var taču patiekt – nē un viss. Vai ne? It kā elementāri. Taču reālajā dzīvē to izdarīt nemaz nav viegli. Īpaši situācijās, kad pēkšņi uzmācās 20 gadus vecāks, nedaudz „iemetis“ treneris un sāk aptaustīt nepilngadīgās, simpātiskās audzēknes krūtis un gurnus kuģa vistumšākajā stūrī. Visas audzēknes tad zibenīgi nespēj iesist viņam pļauku un saukt palīgā. Nevis tāpēc, ka tas būtu patīkami, bet tamdēļ, ka kauns uzbrukt persosnai, kas ir autoritāte pašai un komandas biedriem.  Šādos brīžos upurim parasti ir neērti. Kauns par to, ka tā notiek. Pretīgi, ka treneris, diriģents, skolotājs vai vecāks komandas biedrs, kolēģis, paziņa šādi izrīkojas. Kļūst varmācīgs.

Autoritātes un prestiža izmantošana seksuālo pakalpojumu izspiešanai vēlāk tiek izmantota arī darba vietā un sadzīvē. Proti, klusā stūrī jums ausī tiek iešņākts teksts : „nedabūsi darbu, ja neatdosies“, „vajāšu, ja runāsi pretī“, „padarīšu tavu dzīvi par elli, ja pretosies“ utt.  Kā redzat nekādu simpātiju šeit nav, no mīlestības – ne smakas. Te ir tikai: „ gribu!, „vajag!“, „dod!“, “„beidz klīrēties!“, “nu kas ir ar tevi!“ un tml. 

Kas tad ir piekrišana? 

To sāka noskaidrot ASV, pirms 30 gadiem. 1990. gadā studentes Antiohijas koledžā Ohaio štatā uzstāja, ka seksuālam kontaktam vienmēr būtu nepieciešama otras puses piekrišana. Nepārprotams un skaidri jūtams meitenes vai sievietes akcepts. Tātad, piekrišanai būtu jābūt aktīvai, t. i., izteiktai ar vārdiem, ķermeņa valodu vai uzvedību. Pēdējais ir īpaši svarīgi, jo  agrāk pasīvas, apātiskas sievietes tika pat uzskatītas par slēpti gribošām. Šajā kontekstā nereti jokoja, ka mirusi vai aizmigusi sieviete uzvedoties kā „visgribošāka“ un diemžēl šādi maldīgi priekšstati eksistē sadzīvē joprojām. Proti – sievietē bēg, bet vīrietis medī. Viņa klīrējas tāpēc ka grib un vīrietis rīkojās ar varu, jo „viņām tā patīk“.  Diemžēl tā tas nav (vairumā gadījumu) un tieši šī iemesla dēļ būtu jāpalielina seksuālās izglītošanas stundu apjomi skolās arī Latvijā. 

Nedomāju, ka ir liela problēma  redzēt un noskaidrot, vai sievete vēlas vai negrib erotisku kontaktu ar personu, kas viņu iecerējis. To var redzēt, saprast un just, ja ir vēlēšanās uzzināt.   

Diemžēl prasība – sagaidīt piekrišanu, daudziem  puišiem un vīriem sākumā šķita smieklīgs sķērslis. Amerikāņu studentes par šo prasību tika publiski izsmietas un apceltas.  Notika tieši tāda pati zirgošanās kādu varam pamanīt šodienas Latvijas konservatīvajā vidē: vai tad turpmāk intīmās attiecības ar meičām vispirms būs jāapstiprina piekrišana pie notāra jeb tomēr vispirms jāraksta iesniegums un jāapzīmogo? 

Francijā toreiz pat aizgāja tik tālu, ka sāka izsmiet prasību pēc piekrišanas kā „nevajadzīgu puritānismu“, jo šādu ideju paudējas neko nesaprotot no erotikas, mīlestības un  l’amour. Pavisam nesen –  2018. gadā pazīstamā franču kinozvaigzne Katrīna Denēva asi nostājās pret MeToo kustību, līdz galam nesaprotot, par ko vispār ir runa. Viņa bija viena no „simts slavenām francūzietēm“, kas parakstīja vēstuli laikrakstam Le Monde, aizstāvot vīriešu tiesības aptaustīt/grābstīt/paspaidīt sievieti. Tajā bija teikts, ka vīrieša dabā esot vēlme ar varu iekarot, un tāpēc „nevajadzētu mūžīgi justies traumētām tikai tāpēc, kad vīrieši pret viņām berzējas metro vagonā”. Taču laika vilciens jau bija aizbaucis un pēc dažiem mēnešiem tā pati Denēva atvainojās MeToo kustības aktīvistēm par to, ka „lietas esot pārprastas“.

Kustība, kuru vairs nevar apturēt 

2014. gadā Kalifornijas štats beidzot nolēma noteikt piekrišanas politiku kā nosacījumu valsts finansējumam augstākajā izglītībā. Beidzot viena daļa sabiedrības bija sapratusi, ka meitene un sieviete nav parocīgi un ērti sagumzāms priekšmets jeb mājdzīvnieks, kuram jāuzvedas tieši tā kā saimniekam vajadzīgs. Līdz šim tā vienmēr bija bijis. Taču tagad tā vairs nebūs. Izrādās, ka sievietes ir cilvēki. 

Tam sekoja Rietumvalstu #MeToo kustība, kas vēl vairāk stimulēja līdzīgu noteikumu un likumu pieņemšanu citās pasaules valstīs. 2018. gadā Zviedrija pieņēma jaunu seksuālo nozieguma likumu, kas būtībā padara visus seksuālos sakarus bez otras puses aktīvas piekrišanas par nelikumīgiem un noziedzīgiem. Lai piespriestu sodu par izvarošanu, vairs nav nepieciešams, lai noziedznieks būtu bijis vardarbīgs, draudējis jeb izmantojis cietušās īpaši neaizsargātu stāvokli. Tagad par izvarošanu var sodīt vienkāršāk, jo nav vairs šķeršļu, kas traucēja agrāk.  Partnerei piekrišana ir jāizsaka ne tikai ar vārdiem, bet arī ar ķermeņa valodu un uzvedību. Tas nozīmē, ka vairs nedrīkst sagrābt sievieti aiz pleciem uz vilkt viņu „tur kur vajag“. Sekss ir akceptējams tikai tad, ja „viņa“ to patiesi vēlas un tam aktīvi piekrīt. Tagad par izvarošanu var notiesāt ja esat bijis rupji neuzmanīgs pret otras personas negatīvajiem signāliem. Agrākie argumemti: „sievietei bija svārki pa īsiem“, „pārāk koķetēja“ jeb  „ pati izprovocēja vīrietī zvēru“, vairs tiesā nedarbojas. 

Šajā konstaktā vēlos ieteikt izlasīšanai franču filozofes Manonas Garsijas (Manon Garcia) grāmatu “Piekrišanas prieks: laba seksa filozofija” (The joy of consent: A philosophy of good sex, Harvard University Press). Garsija uzsver, ka izvarošana kopš seniem laikiem tika uzskatīta par noziegumu, bet tikai modernajā laikā to izprot kā noziegumu pret sievieti un viņas neaizskaramību. Agrāk tā to neuztvēra, jo patriarhālajā sabiedrībā vīrieši ir baidījušies no vienas galvenās problēmas: lai viņu pielaulātās sievas neieņem cita vīrieša bērnu un, lai viņu meitām netiktu atņemta nevainība un tādējādi tās varētu kļūt nevērtīgas izdevīgajā laulību tirgū. Tātad vīrietis ir impulsīvs un ar to jārēķinās visām sievietēm. Tāpēc izvarot nedrīkstēja tikai tās sievietes, kuras nedrīkstēja izvarot. Atlikušajām bija jārēķinās ar apstākļiem un impulsu vadīto vīriešu iegribām. 

Varmācīgā kaislība

Izvarošana cilvēces vēsturē ir bijusi daudz izplatītāka, nekā daudziem šķiet. Piemēri nav tālu jāmeklē viduslaikos vai feodālismā. Tā tas notiek arī šodien. Tāpēc, ka tipisks izvarotājs nav svešinieks tumšā ieliņā, vārtu rūmē vai parkā, bet gan pazīstams vīrietis: bijušais partneris, radinieks, kolēģis, paziņa vai pat laulātais draugs.1965. gadā Zviedrijā stājās spēkā likums, kas padarīja Zviedriju par pirmo valsti pasaulē, kurā izvarošana laulības apstākļos tika atzīta par krimināli sodāmu noziegumu.

Agrāk vīrieti varēja notiesāt par izvarošanu, ja sieviete varēja pierādīt, ka viņai ir zilumi, miesas bojājumi, ka viņa ir fiziski cīnījusies pretī vīrieša uzbāzībai un varmācībai.  Nav bijusi apātiska vai pasīva. Ir cīnījusies visiem spēkiem. Tāpēc jaunie – „piekrišanas noteikumi“ daudziem šķita izeja no pazemojošās pierādījumu vākšanas procedūras. Diemžēl Garsija savā grāmatā pierāda, ka piekrišana ir  daudz sarežģītāka lieta, nekā sākumā šķita un šis jēdziens ir jāanalizē dziļāk un to jānoskaidro pamatīgāk.

Piekrišana seksam nevar būt līgums. Kā pirkums, kurā personas piekrīt maksāt iepriekš saskaņotu cenu. Seksuāla piekrišana ietver sevī tiesības mainīt savu viedokli vēlāk. Vienu dienu var vēlēties seksu, bet nākamajā jau nē. No tā var jebkurā brīdī atteikties – pat tad, ja seksuālās attiecības jau ir sākušās. Tieši šī iemesla dēļ ir juridiski grūti novērtēt brīvprātību.

Dānijā ir notikušas spraigas debates par šo tēmu. No vienas puses ir pieņemts jaunām sievietēm tiesā uzdot pazemojošus autājumus: „Vai jūs pirmā apgūlāties gultā? Kādas kustības veicāt?”. No otras puses jāsapot, ka varmācīgas izvarošanas apstākļos, liecinieces atmiņā var  būt plaisas un liecības neizveidojas secīgas. Traumas dēļ. Diemžēl sabiedrības priekšstatos joprojām pastāv aizspriedumi pret sievieti kā pavedinātāju un vilinātāju, lai gan vairumā gadījumu tiesas procesu aina izskatās pavisam citāda. Šī iemesla dēļ vajadzētu plašāk runāt par to, ka sievietes „nē“ nav klīrēšanās. Bez „jā“ nevajag turpināt uzmākties.

Nav arī sievietei taisnība visos gadījumos. Piemēram, pirms mēneša kādā tiesas procesā Zviedrijā tika attaisnots pusaudzis, kurš bija ilgstoši pierunājis savu klases biedreni „nodarboties ar seksu“, sasniedzis savus iecerēto mērķi, taču pēc tam apsūdzēts izvarošanā. Meitenei dzimumakts nebija paticis, taču viņa bija piekritusi eksperimentiem. Pati to atzina. Tieši šī iemesla dēļ no tiesāšanās nekas neiznāca. Zēnu attaisnoja.  

Palielināsies izvaroto skaits

Jā, tā tas būs. Ja ieviesīsim loģiskus likums un iekārtosim veselības aprūpes iestādes, kas apkalpos izvarotos cilvēkus, palīdzot viņiem sarūpēt pierādījumus, tad izvaroto personu skaits valstī palielināsies. Būs sliktāka statistika arī Latvijā. Tieši tāpat kā tas notika Zviedrijā, kad šo problēmu beidzot sāka uztvert kā ļoti nopietnu lietu un iedibināja īpašu akūtās uzņemšanas nodaļu slimnīcā izvarotajām personām. Sievietēm un vīriešiem. Tur ir ārsti, juristi un cilvēka cienīga aprūpe, kas izmeklē upuri un noskaidro vai izvarošanas akts ir noticis. Savāc pierādījumus tiesai.  

“Likums ir svarīgs,” – raksta Manona Garsija , – „ieviešot noteikumu par piekrišanu panāksim, ka izvarošanas gadījumu reuzltātā tiks notiesāts daudz vairāk cilvēku, nekā līdz šim“. Tomēr viņu vairāk interesē nevis likums, bet gan morāle un politika. Kādas seksuālās attiecības ir morāli nosodāmas un tādēļ būtu jāaizliedz? Kādi apstākļi būtu jānodrošina morāli pieņemamām seksuālām attiecībām? Ielasmeita var apgalvot, ka vēlas pārdot seksu, taču viņas vārdi neiztur kritiku, jo „vecākā profesija pasualē“  var būt leģitīma vienīgi patriarhālisma apstākļos (kas pieprasa šādu biznesa veidu), nevis līdztiesīgā sabiedrībā. Pēc Garsijas domām „piekrist“ nenozīmē „vēlēties“. Piemēram, ir partneri, kuri cenšas pierunāt seksam. Ir situācijas, kurās „mīļā miera“ dēļ tiek piekrists intīmām attiecībām bez iekšējās emocionālas motivācijas. Reizēm gadoties, ka cilvēki meklē seksuālus kontaktus vientulības un depresiju dēļ. Taču kas notiek tad, ja sākumā viss tika norunāts un izskatījās lieliski, taču akta laikā maigums pārvēršas brutālā rupjībā un varmācīgā pazemojumā? Šādi piekrišanas: nepiekrišanas jautājumi joprojām nav atbildēti.    

 Izaicinošā, vietuļā sieviete

Sieviete drīkst parādīties sabiedrībā tikai kopā ar vīrieti. Šāds pieņēmums ekisistē musulmaņu valstīs, taču izņēmums neesam arī mēs paši – savā Ziemeļeiropā. Bieži nācies novērot, ka ir apgrūtinoši doties vienai pašai paēst vakariņas uz viesnīcas restorānu komandējuma laikā Tallinā vai Viļņā, Gēteborgā vai Tamperē. Gandrīz vienmēr šādos brīžos klāt piesēžas kāds „izpalīdzīgs“ kungs, kurš piedāvā pakalpojumus. Jo vientuļa, vakariņotāja „taču uzprasās“.  Šī iemesla dēļ mēdzu izvairīties vakariņot viesnīcas pustukšajos restorānos.

Taču kā ir ar viesnīcas numuriņa apmeklēšanu? Vai tas, ka sieviete apmeklē kāda vīrieša viesnīcas numuru nozīmē, ka viņa grib seksu? Jā, šāds priekšstats eksistē. To kā argumentu izmantoja pazīstamā, notiesātā Holivudas producenta Harveja Vainstīna  (Harvey Weinstein) advokāti tiesa procesā pret izvarotajām aktrisēm. Viņiem bija pārliecība, ka visas sievietes, kas piekrīt apmeklēt vīrieša viesnīcas numuru, ir devušas piekršanu izvarošanai. 

Garsija analizē arī  divu dažādu filozofu pieeju piekrišanai. Liberālis Džons Stjuarts Mils domā, ka piekrišana nozīmē brīvību, brīvprātību un to, ka neviena no pusēm netiek maldināta. Ikvienam ir jāļauj dzīvot tā, kā viņš vēlas, ja vien tas nekaitē citiem. Viņa priekšgājējs Džeremijs Bentams jau 1785. gadā apgalvoja, ka visa veida seksuālās attiecības: precēto, neprecēto un viendzimuma partneru starpā nedrīkst būt sodāmas, ja tās ir brīvprātīgas.Tiktāl viss it kā saportams. Taču mūs visus ir veidojusi mākslīgi formēta patriarhālā sabiedrība ar tai raksturīgajām normām.  Tā ir likusi vīriešiem saprast, ka viņiem pienākas neierobežotas tiesības uz seksu. Turpretī sievietēm nedrīkst būt nekādu tiesību, tikai pienākumi. Te, manuprāt, vietā atcerēties Imanuelu Kantu, kurš uzsvēra labas gribas nozīmi: nedrīkst izmantot otru cilvēku kā līdzekli savu mērķu sasniegšanai, ir jārēķinās ar otra vēlmēm un vajadzībām. Piekrišanu var redzēt, bet nepiekrišanu nāksies noskaidrot. Tā nu tas ir.